VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2014. gada 11. jūlijā (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Parafīna vaska tirgus – Ogļu putekļu vaska tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Cenu noteikšana un tirgu sadale – 2006. gada pamatnostādnes naudas soda apmēra noteikšanai – Pārkāpuma ilgums – Vienlīdzīga attieksme – Samērīgums – Neierobežota kompetence
Lieta T‑540/08
Esso Société anonyme française, Kurbevuā [Courbevoie] (Francija),
Esso Deutschland GmbH, Hamburga (Vācija),
ExxonMobil Petroleum and Chemical BVBA, Antverpene (Beļģija),
Exxon Mobil Corp., Vesttrentona [West Trenton], Ņūdžersija (Amerikas Savienotās Valstis),
ko pārstāv R. Subiotto, QC, R. Snelders, L.‑P. Rudolf un M. Piergiovanni, advokāti,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. Castillo de la Torre, kam palīdz M. Gray, barrister,
atbildētāja,
par prasību daļēji atcelt Komisijas 2008. gada 1. oktobra Lēmumu C(2008) 5476, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.181 – Sveču vasks), kā arī samazināt prasītājām uzliktā naudas soda summu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [O. Czúcz] (referents), tiesneši I. Labucka un D. Gracijs [D. Gratsias],
sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 21. marta tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības rašanās fakti un apstrīdētais lēmums
Administratīvā procedūra un apstrīdētais lēmums
1 Ar 2008. gada 1. oktobra Lēmumu C(2008) 5476, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.181 – Sveču vasks) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Eiropas Kopienu Komisija ir konstatējusi, ka prasītājas Esso Deutschland GmbH, Esso Société anonyme française (turpmāk tekstā – “Esso France”), ExxonMobil Petroleum and Chemical BVBA (turpmāk tekstā – “EMPC”), kā arī Exxon Mobil Corp. (turpmāk tekstā – “EMC”) (turpmāk tekstā kopā – “ExxonMobil” vai “grupa ExxonMobil”) ir kopā ar citiem uzņēmumiem pārkāpušas EKL 81. panta 1. punktu un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma 53. panta 1. punktu, piedaloties aizliegtās vienošanās darbībās parafīna vaska tirgū EEZ un Vācijas ogļu putekļu vaska tirgū.
2 Apstrīdētā lēmuma adresātes papildus prasītājām ir šādas sabiedrības: ENI SpA, H&R ChemPharm GmbH, H&R Wax Company Vertrieb GmbH un Hansen & Rosenthal KG, Tudapetrol Mineralölerzeugnisse Nils Hansen KG, MOL Nyrt., Repsol YPF Lubricantes y Especialidades SA, Repsol Petróleo SA un Repsol YPF SA (turpmāk tekstā kopā – “Repsol”), Sasol Wax GmbH, Sasol Wax. International AG, Sasol Holding in Germany GmbH un Sasol Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Sasol”), Shell Deutschland Oil GmbH, Shell Deutschland Schmierstoff GmbH, Deutsche Shell GmbH, Shell International Petroleum Company Ltd, The Shell Petroleum Company Ltd, Shell Petroleum NV un The Shell Transport and Trading Company Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Shell”), RWE Dea AG un RWE AG (turpmāk tekstā kopā – “RWE”), kā arī Total SA un Total France SA (turpmāk tekstā kopā – “Total”) (apstrīdētā lēmuma preambulas 1. apsvērums).
3 Parafīna vasks tiek ražots naftas pārstrādes rūpnīcā no jēlnaftas. Tas tiek izmantots, lai ražotu tādas preces kā sveces, ķīmiskie izstrādājumi, riepas un autopreces, kā arī kaučuka nozarē, iesaiņojumu nozarē, līmvielu nozarē un košļājamo gumiju nozarē (apstrīdētā lēmuma preambulas 4. apsvērums).
4 Ogļu putekļu vasks ir izejviela, kas nepieciešama parafīna vaska ražošanai. Tas tiek ražots naftas pārstrādes rūpnīcās kā no jēlnaftas iegūto pamateļļu blakusprodukts. Tas arī tiek pārdots gala klientiem, piemēram, kokskaidu plātņu ražotājiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 5. apsvērums).
5 Komisija sāka izmeklēšanu pēc tam, kad Shell Deutschland Schmierstoff 2005. gada 17. marta vēstulē to bija informējusi par aizliegtas vienošanās pastāvēšanu un iesniegusi tai pieteikumu par atbrīvojuma piešķiršanu saskaņā ar Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada paziņojums par sadarbību”) (apstrīdētā lēmuma preambulas 72. apsvērums).
6 2005. gada 28. un 29. aprīlī Komisija saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp. [Īpašais izdevums latviešu valodā, 8. nod., 2. sēj., 205. lpp.]), 20. panta 4. punktu veica pārbaudes uz vietas “H & R/Tudapetrol”, ENI, MOL telpās, kā arī telpās, kas pieder Sasol, ExxonMobil, Repsol un Total grupu sabiedrībām (apstrīdētā lēmuma preambulas 75. apsvērums).
7 2007. gada 29. maijā Komisija nosūtīja paziņojumu par iebildumiem iepriekš 1. punktā minētajām sabiedrībām, tostarp prasītājām (apstrīdētā lēmuma preambulas 85. apsvērums). Ar 2007. gada 21. augusta vēstuli prasītājas atbildēja uz paziņojumu par iebildumiem.
8 2007. gada 10. un 11. decembrī Komisija sarīkoja uzklausīšanu, kurā piedalījās prasītājas (apstrīdētā lēmuma preambulas 91. apsvērums).
9 Apstrīdētajā lēmumā, ņemot vērā Komisijas rīcībā esošos pierādījumus, tā uzskatīja, ka lēmuma adresātes kā parafīna vaska un ogļu putekļu vaska ražotāju EEZ vairākums ir piedalījušās vienotā, kompleksā un turpinātā EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumā, kurš aptvēra EEZ teritoriju. Šajā pārkāpumā bija ietverti nolīgumi vai saskaņotas darbības, kuras attiecas uz cenu noteikšanu un komerciālā ziņā delikātas informācijas apmaiņu un atklāšanu, kas skar parafīna vasku. Saistībā ar RWE (pēc tam Shell), ExxonMobil, MOL, Repsol, Sasol un Total pārkāpums, kas skar parafīna vasku, arī ietvēra klientu vai tirgu sadalīšanu. Turklāt RWE, ExxonMobil, Sasol un Total izdarītais pārkāpums attiecās arī uz ogļu putekļu vasku, kas tiek pārdots gala klientiem Vācijas tirgū (apstrīdētā lēmuma preambulas 2., 95. un 328. apsvērums un 1. pants).
10 Prettiesiskā prakse tika realizēta pret konkurenci vērstās sanāksmēs, kuras dalībnieki sauca par “tehniskām sanāksmēm” vai dažreiz par “Blauer Salon” sanāksmēm, un “ogļu putekļu vaska sanāksmēs”, kas tieši veltītas jautājumiem par ogļu putekļu vasku.
11 Šajā lietā uzliktie naudas sodi tika aprēķināti saskaņā ar Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”), kas bija spēkā, kad iepriekš 1. punktā minētajām sabiedrībām tika paziņots paziņojums par iebildumiem.
12 Apstrīdētajā lēmumā tostarp ir šādas tiesību normas:
“1. pants
Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši [EKL] 81. panta 1. punktu un no 1994. gada 1. janvāra ir pārkāpuši EEZ nolīguma 53. pantu, piedaloties norādītajos periodos turpinātā nolīgumā un/vai saskaņotās darbībās parafīna vaska nozarē kopējā tirgū un no 1994. gada 1. janvāra EEZ:
[..]
Esso Deutschland GmbH: no 2001. gada 22. februāra līdz 2003. gada 20. novembrim;
Esso Société anonyme française: no 1992. gada 3. septembra līdz 2003. gada 20. novembrim;
ExxonMobil Petroleum and Chemical BVBA: no 1999. gada 30. novembra līdz 2003. gada 20. novembrim;
Exxon Mobi1 [Corp.]: no 1999. gada 30. novembra līdz 2003. gada 20. novembrim;
[..]
Saistībā ar šādiem uzņēmumiem pārkāpums norādītajos periodos arī attiecas uz ogļu putekļu vasku, kas pārdots gala klientiem Vācijas tirgū:
[..]
Esso Deutschland GmbH: no 2001. gada 22. februāra līdz 2002. gada 18. decembrim;
Esso Société anonyme française: no 1999. gada 8. marta līdz 2002. gada 18. decembrim;
ExxonMobil Petroleum and Chemical BVBA: no 1999. gada 20. novembra līdz 2002. gada 18. decembrim;
Exxon Mobi1 [Corp.]: no 1999. gada 20. novembra līdz 2002. gada 18. decembrim;
[..]
2. pants
Par 1. pantā minētajiem pārkāpumiem uzliek šādu naudas sodu:
ENI SpA: EUR 29 120 000;
Esso Société anonyme française: EUR 83 588 400,
no kuriem solidāri ar
ExxonMobil Petroleum and Chemical BVBA un ExxonMobil [Corporation] EUR 34 670 400 apmērā, no kuriem solidāri ar Esso Deutschland GmbH EUR 27 081 600 apmērā;
Tudapetrol Mineralölerzeugnisse Nils Hansen KG: EUR 12 000 000;
Hansen & Rosenthal KG solidāri ar H&R Wax Company Vertrieb GmbH: EUR 24 000 000,
no kuriem solidāri ar
H&R ChemPharm GmbH EUR 22 000 000 apmērā;
MOL Nyrt.: EUR 23 700 000;
Repsol YPF Lubricantes y Especialidades SA solidāri ar Repsol Petróleo SA un Repsol YPF SA: EUR 19 800 000 apmērā;
Sasol Wax GmbH: EUR 318 200 000,
no kuriem solidāri ar
Sasol Wax International AG, Sasol Holding in Germany GmbH un Sasol Limited EUR 250 700 000 apmērā;
Shell Deutschland Oil GmbH, Shell Deutschland Schmierstoff GmbH, Deutsche Shell GmbH, Shell International Petroleum Company Limited, The Shell Petroleum Company Limited, Shell Petroleum NV un The Shell Transport and Trading Company Limited: EUR 0;
RWE‑Dea AG solidāri ar RWE AG: EUR 37 440 000;
Total France SA solidāri ar Total SA: EUR 128 163 000.”
Exxon‑Mobil apvienojums un atbildības par pārkāpumu attiecināšana apstrīdētajā lēmumā
13 1999. gada 30. novembrī Exxon Corp. iegādājās Mobil Corp. un pēc tam tika pārsaukta par EMC (turpmāk tekstā – “Exxon‑Mobil apvienojums”). 2003. gada 6. maijā Esso France pārņēma Mobil Oil Française (turpmāk tekstā – “Mobil France”).
14 Komisija ir aprakstījusi atbildības par darbībām, kas vērstas pret konkurenci, attiecināšanu uz dažādām grupas ExxonMobil sabiedrībām tostarp apstrīdētā lēmuma 348.–352. apsvērumā:
“6.2.2. Grupa ExxonMobil
(348) 4. sadaļā ir konstatēts, ka tās piedalīšanās laikā ExxonMobil ir piedalījusies kolūzijā ar Mobil [France] (un tās [tiesību pārņēmēju]) un Esso Deutschland darbinieku starpniecību.
(349) Mobil [France] ir piedalījusies aizliegtajā vienošanās ar vairāku savu darbinieku starpniecību kopš pārkāpuma sākuma [1992. gada 3. septembrī] līdz datumam, kurā tas beidzās, proti, 2003. gada 6. maijam. Esso Deutschland ar savu darbinieku starpniecību piedalījās vismaz no 2001. gada 22. februāra. Vispirms Komisija paredz uzskatīt šīs sabiedrības par atbildīgām par to tiešo piedalīšanos aizliegtajā vienošanās.
[..]
(351) [2003. gada 6. maijā Esso France [..]] pārņēma Mobil [France]
(352) Līdz ar to [Esso France] ir jāuzskata par atbildīgu par darbībām, [kuras pret konkurenci īstenojusi Mobil France pirms 2003. gada 6. maija].”
15 EMPC atbildība tika paredzēta no Exxon‑Mobil apvienošanās brīža, t.i., 1999. gada 30. novembra, pamatojoties uz to, ka tas bija Esso Deutschland un Esso France mātesuzņēmums. EMC atbildība tika paredzēta no tā paša datuma, pamatojoties uz to, ka tas bija EMPC mātesuzņēmums (apstrīdētā lēmuma 535. un 354. apsvērums).
Prasītājām uzliktā naudas soda summas aprēķināšana
16 Šajā lietā, aprēķinot naudas soda pamatsummu, Komisija ir ņēmusi vērā pārdošanu, kuras grupa ExxonMobil ir īstenojusi EEZ, vērtības proporciju un pēc tam ir sareizinājusi šādi iegūto summu ar koeficientu, kas atspoguļo katras prasītājas piedalīšanās pārkāpumā ilgumu.
17 Pirmkārt, Komisija noteica parafīna vaska un ogļu putekļu vaska pārdošanu vērtību gadā. Saistībā ar parafīna vasku Komisija ir izmantojusi grupas ExxonMobil 2000.–2002. gada ieņēmumus par pamatu vidējā rādītāja gadā aprēķināšanai. Saistībā ar ogļu putekļu vasku Komisija ir izmantojusi grupas ExxonMobil 2000.–2001. gada ieņēmumus par pamatu vidējā rādītāja gadā aprēķināšanai. No tā izriet summa EUR 19 790 382 apmērā saistībā ar parafīna vasku un EUR 1 259 217 saistībā ar ogļu putekļu vasku. Reizināšanas koeficienti, kas piemēroti šīm summām sakarā ar pārkāpuma smagumu, ir bijuši 18 % saistībā ar parafīna vasku un 15 % saistībā ar ogļu putekļu vasku.
18 Pēc tam Komisija noteica prasītāju piedalīšanās pārkāpumā ilgumu saistībā ar parafīna vasku un ogļu putekļu vasku. Šajā ziņā saistībā ar parafīna vasku Komisija ir uzskatījusi, ka Esso France bija piedalījusies visa perioda laikā, kas atbilst reizināšanas koeficientam 11,5. Saistībā ar Esso Deutschland šis koeficients bija 3. Saistībā ar EMPC un EMC tas bija 4.
19 Otrkārt, saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 25. punktu Komisija pieskaitīja šīm summām papildus summu, kas saukta par “ienākšanas maksu” un kas ir 18 % no parafīna vaska pārdošanu vērtības un 15 % no ogļu putekļu vaska pārdošanu vērtības.
20 Treškārt, netika izvirzīts neviens atbildību mīkstinošs vai pastiprinošs apstāklis, kam varētu būt ietekme uz naudas soda summu. Tādēļ naudas sodu summas netika grozītas šajā ziņā.
21 Ceturtkārt, Komisija ir uzskatījusi, ka ir jāpiemēro reizināšanas koeficients prevencijas nolūkos sakarā ar grupas ExxonMobil būtisko lielumu. Līdz ar to tika piemērots reizināšanas koeficients 2.
22 Piektkārt, Komisija ir piemērojusi 7 % samazinājumu no naudas soda summas sakarā ar informāciju, ko prasītājas sniegušas, un sadarbību, kuru tās īstenojušas saistībā ar paziņojumu par atbrīvojumu no naudas sodiem un to summas samazināšanu lietās par aizliegtās vienošanās darbībām. Tādējādi galīgie naudas sodi tika noteikti šādi: Esso France naudas sods EUR 83 588 400 apmērā, no kura EUR 27 081 600 solidāri kopā Esso Deutschland un EUR 34 670 400 solidāri kopā ar EMPC un EMC.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
23 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 12. decembrī, prasītājas iesniedza šo prasību.
24 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu. Veicot Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, tā lūdza lietas dalībniekus atbildēt uz dažiem jautājumiem un iesniegt dažus dokumentus. Lietas dalībnieki šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.
25 Ar 2011. gada 10. februāra vēstuli Komisija lūdza Vispārējo tiesu izņemt no lietas materiāliem noteiktas prasītāju atbilžu uz rakstveida jautājumiem daļas. Prasītājas iebilda pret šo lūgumu. Ar 2011. gada 3. maija rīkojumu Vispārējā tiesa (trešā palāta) pievienoja šo lūgumu izskatīšanai pēc būtības.
26 Vispārējā tiesa 2011. gada 21. marta tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.
27 Ņemot vērā faktu saiknes starp lietām T‑541/08 Sasol u.c./Komisija, T‑543/08 RWE un RWE Dea/Komisija, T‑544/08 Hansen & Rosenthal un H&R Wax Company Vertrieb/Komisija, T‑548/08 Total/Komisija, T‑550/08 Tudapetrol/Komisija, T‑551/08 H&R ChemPharm/Komisija, T‑558/08 ENI/Komisija, T‑562/08 Repsol YPF Lubricantes y especialidades u.c./Komisija un T‑566/08 Total Raffinage un Marketing/Komisija un izvirzīto juridisko jautājumu tuvumu, Vispārējā tiesa nolēma pasludināt spriedumu šajā lietā vienīgi pēc tiesas sēdēm minētajās saistītajās lietās; pēdējā tiesas sēde notika 2013. gada 3. jūlijā.
28 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu;
– samazināt tām uzliktā naudas soda apmēru;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
29 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
30 Savas prasības atbalstam prasītājas izvirza divus pamatus. Pirmais pamats ir par kļūdu tiesību piemērošanā, aprēķinot Esso France uzliktā naudas soda pamatsummu, ciktāl tā neatspoguļo to, ka pirms apvienošanās Exxon nepiedalījās pārkāpumā. Otrais pamats ir par to, ka esot kļūdaini noteikts prasītāju piedalīšanās pārkāpumā daļu, kas saistītas ar parafīna vasku, beigu datums.
31 Vispārējā tiesa uzskata, ka ir lietderīgi sākt šīs prasības izvērtējumu ar otro pamatu.
Otrais pamats par to, ka esot kļūdaini noteikts prasītāju piedalīšanās pārkāpumā beigu datums
Ievada apsvērumi
32 Prasītājas uzskata, ko Komisija esot kļūdaini konstatējusi, ka to piedalīšanās divās pirmajās pārkāpuma daļās saistībā ar parafīna vasku beidzās 2003. gada 20. novembrī. Tās uzsver, ka tās nav piedalījušās tehniskajās sanāksmēs, kas notika pēc 2003. gada 27. un 28. februāra sanāksmes.
33 Šajā ziņā Komisija apstrīdētajā lēmumā norādīja šādi:
“[..]
(600) ExxonMobil paziņo, ka pēdējā sanāksme, kurā viens no tās pārstāvjiem bija piedalījies, bija 27. un 28. februāra tehniskā sanāksme Minhenē. Atbildē uz [M.] k‑ga no Sasol ielūgumu uz 2004. gada 15. janvāra [..] sanāksmi, [Hu.] k‑gs no ExxonMobil tostarp atbild: “Dienas kārtības jautājumi šķiet interesanti mūsu uzņēmumam. Tomēr mums šķiet, ka šī konkurentu grupa satiekas bez profesionālās apvienības atbalsta un tādēļ tai nav ne struktūras, ne statūtu. Šī situācija mums nepatīk, un mēs vēlamies ieteikt, lai šīs sanāksmes notiktu [European Wax Federation] vadībā vai nu tehniskās komitejas ietvaros, vai kā atsevišķa apakškomiteja. ExxonMobil nepiedalīsies šajā sanāksmē bez reglamentējošas profesionālas apvienības atbalsta.” Šī 2003. gada 20. novembra vēstule tika nosūtīta [M.] k‑gam no Sasol, un tās kopija tika adresēta [Hu.] k‑ga no ExxonMobil priekšniekiem. Komisijai nav nekādu pierādījumu, ka ExxonMobil turpināja piedalīties pārkāpumā pēc šīs vēstules nosūtīšanas. Arī Komisija uzskata, ka ar šo Sasol (lielākās daļas tehnisko sanāksmju organizētājas) adresēto vēstuli ExxonMobil ir publiski distancējusies no aizliegtās vienošanās.
(601) Apgalvojums, ka ExxonMobil piedalīšanās pārkāpumā beidzās pēc 2003. gada 27. un 28. februāra sanāksmes, tomēr nevar tikt akceptēts. Nav pietiekami atturēties no piedalīšanās sanāksmēs, lai izbeigtu piedalīšanos. Publiskā distancēšanās, kas ir prasīta judikatūrā, notika vienīgi ar [Hu.] k‑ga vēstuli 2003. gada 20. novembrī. Par to, ka tās atturēšanos no piedalīšanās sanāksmēs citi dalībnieki, tostarp Sasol, neuztvēra kā publisku distancēšanos, liecina tas, ka ExxonMobil turpināja saņemt ielūgumus uz tehniskajām sanāksmēm, kā dēļ beigu beigās [Hu.] k‑gs nosūtīja vēstuli 2003. gada 20. novembrī.”
34 Prasītājas apstrīd šo vērtējumu. Tās apgalvo, ka tās netika ne informētas, ne bija piedalījušās tehniskajās sanāksmēs, kas notika pēc 2003. gada 27. un 28. februāra sanāksmes, kuras laikā T. k‑gs, to pārstāvis tehniskajās sanāksmēs, oficiāli informēja citus dalībniekus par savu drīzo došanos prom no ExxonMobil, nepaziņojot savu pēcteci. Tāpat neesot nekādu pierādījumu, ka prasītājas zināja pēc T. k‑ga došanās norīkojumā un pēc tam viņa došanās pensijā par viņa iepriekšējo piedalīšanos pārkāpumā. Tieši pretēji, pierādījumi liecina, ka T. k‑gs apzināti slēpa tehnisko sanāksmju pret konkurenci vērsto raksturu no savas vadības un saviem kolēģiem.
35 Tādēļ tās apgalvo, ka Komisijai būtu bijis par ExxonMobil piedalīšanās pārkāpumā beigu datumu jāuzskata 2003. gada 28. februāris, pēdējās sanāksmes datums, kurā T. k‑gs bija piedalījies, vai katrā ziņā 2003. gada 31. marts, datums, kurā viņš tika nosūtīts norīkojumā pie Sasol, vai pat viņa pensionēšanās datums – 2003. gada 30. jūnijs.
Par ExxonMobil distancēšanās no aizliegtās vienošanās darbībām, lai pierādītu tās piedalīšanās pārkāpumā izbeigšanu, nepieciešamību
36 Prasītājas apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka šajā lietā distancēšanās no aizliegtās vienošanās darbības ir prasīta judikatūrā, lai pierādītu ExxonMobil piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībās.
37 Šī argumentācija tomēr ir pretrunā judikatūrai.
38 Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka secināt par uzņēmuma pilnīgu aizliegtās vienošanās dalības izbeigšanu var tikai tad, ja tas ir publiski norobežojies no aizliegtās vienošanās satura (Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑329/01 Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, II‑3255. lpp., 246. punkts, un 2010. gada 28. aprīļa spriedums lietā T‑446/05 Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, Krājums, II‑1255. lpp., 241. punkts).
39 Pēc manām domām, šī argumentācija ir jānoraida.
Par citu aizliegtās vienošanās dalībnieku uztveri saistībā ar ExxonMobil iespējamo distancēšanos
40 Ir jāuzsver, ka saskaņā ar judikatūru citu aizliegtās vienošanās dalībnieku uztvere saistībā ar attiecīgā uzņēmuma nodomu ir bijusi noteicoša, lai noteiktu, vai šis uzņēmums ir paredzējis distancēties no prettiesiskā nolīguma (Tiesas 2009. gada 19. marta spriedums lietā C‑510/06 P Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, I‑1843. lpp., 120. punkts).
41 Šajā ziņā prasītājas apgalvo, ka 2003. gada 27. un 28. februārī T. k‑gs paziņoja par savu aiziešanu, nepaziņojot pēcteci saistībā ar piedalīšanos nākamajās sanāksmēs. Tās arī norāda uz Shell paziņojumu, saskaņā ar kuru pēc T. k‑ga aiziešanas S. k‑gs no Sasol vairs nav sūtījis ExxonMobil vēstules par cenu paaugstināšanu.
42 Vispirms saistībā ar pierādījumiem, ko var sniegt, lai pierādītu EKL 81. panta pārkāpumu, Savienības tiesībās prevalē pierādījumu brīvas novērtēšanas princips (Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑50/00 Dalmine/Komisija, Krājums, II‑2395. lpp., 72. punkts).
43 Runājot par dažādu pierādījumu pierādīšanas vērtību, vienīgais atbilstošais kritērijs iesniegto pierādījumu vērtēšanai ir to ticamība (iepriekš 42. punktā minētais spriedums lietā Dalmine/Komisija, 72. punkts).
44 Saskaņā ar vispārējiem noteikumiem pierādījumu jomā dokumenta ticamība un tātad pierādījuma spēks ir atkarīgi no tā izcelsmes, sagatavošanas apstākļiem, adresāta un satura (Vispārējās tiesas 2000. gada 15. marta spriedums apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 1053. un 1838. punkts).
45 Turklāt ir jāatgādina, ka, tā kā par aizliegumu piedalīties pret konkurenci vērstās darbībās un nolīgumos, kā arī par sankcijām, kas pārkāpējiem var rasties, ir visiem labi zināms, ir pierasts, ka darbības, ko ietver šīs saskaņotās darbības un nolīgumi, notiek slēptā veidā, ka sanāksmes notiek slepeni un ka ar to saistītā dokumentācija tiek samazināta līdz minimumam. Līdz ar to nevar prasīt, lai Komisija iesniegtu dokumentus, kas skaidri liecina, ka attiecīgie uzņēmēji ir sazinājušies. Pat ja Komisija atrod šādus dokumentus, tie parasti ir vienīgi fragmentāri un izkaisīti, tāpēc bieži kādas detaļas jārekonstruē, izmantojot dedukciju (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 55.–57. punkts; skat. arī Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑44/02 OP, T‑54/02 OP, T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP Dresdner Bank u.c./Komisija, Krājums, II‑3567. lpp, 64. un 65. punkts).
46 Šī judikatūra arī ir piemērojama pēc analoģijas citu aizliegtās vienošanās dalībnieku uztverei saistībā ar uzņēmuma iespējamo publisko distancēšanos un turpināto piedalīšanos minētajā aizliegtās vienošanās darbībās periodā, kurā šis uzņēmums nav piedalījies pret konkurenci vērstās sanāksmēs. Nav paredzēts, ka citi aizliegtās vienošanās dalībnieki pauž savu uztveri par aizliegtās vienošanās dalībnieka turpinātu piedalīšanos, kura pārstāvis nepiedalās noteiktās pret konkurenci vērstās sanāksmēs, vai iesniedz citus tālaika pierādījumus šajā ziņā, tieši tādēļ, ka šie dalībnieki mēģina atturēties veikt jebkādu tiešu norādi uz nolīgumiem, kas vērsti pret konkurenci, lai samazinātu to apsūdzošos pierādījumus līdz minimumam. Tādēļ citu dalībnieku uztvere attiecīgajā gadījumā ir jāizsecina no netiešu norāžu kopuma un pierādījumiem, kuri var būt Komisijas un Vispārējās tiesas rīcībā.
47 Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka saskaņā ar lietas materiālos esošajiem pierādījumiem ExxonMobil nav publiski distancējusies no aizliegtās vienošanās citu dalībnieku uztverē pirms tās 2003. gada 20. novembra vēstules.
48 Pirmkārt, kā Komisija to pamatoti norāda apstrīdētajā lēmumā, Sasol turpināja sūtīt ielūgumus uz tehniskajām sanāksmēm līdz 2003. gada 20. novembrim, Hu. k‑ga vēstules datumam, kurā norādīts, ka ExxonMobil “nepiedalīšo[ties] šajā sanāksmē, jo nav profesionālās reglamentējošās apvienības atbalsta”, un kuru Komisija uzskatīja par datumu, kurā beidzās ExxonMobil piedalīšanās aizliegtās vienošanās darbībās. Ja Sasol būtu uzskatījusi, ka ExxonMobil vairs nepiedalījās aizliegtās vienošanās darbībās pēc T. k‑ga aiziešanas tādēļ, ka tas nebija nosaucis savu pēcteci, Sasol vairs nebūtu ExxonMobil sūtījusi ielūgumus pēc 2003. gada 31. marta.
49 Turklāt saskaņā ar Sasol 2006. gada 18. decembra atbildi uz Komisijas informācijas pieprasījumu, T. k‑ga pēctecis Hu. k‑gs nekad nav piedalījies tehniskajās sanāksmēs, bet viņam ir bijuši divpusēji kontakti ar Sasol.
50 Otrkārt, prasītājas nevar pamatoti balstīties uz Shell 2006. gada 16. jūnija paziņojumu, saskaņā ar kuru pēc T. k‑ga aiziešanas S. k‑gs vairs nesūtīja ExxonMobil vēstules par cenām. Kā to pamatoti norāda Komisija, šo apstākli var arī izskaidrot ar to, ka pēc T. k‑ga aiziešanas S. k‑gam nebija uzticības personas ExxonMobil. Tādēļ prasītājas norādītais paziņojums nav pierādījums par Shell uztveres maiņu saistībā ar ExxonMobil turpināto piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībās. Katrā ziņā šis paziņojums nekādā veidā neietekmē secinājumu, saskaņā ar kuru Sasol, tehnisko sanāksmju organizētāja, turpināja uzskatīt ExxonMobil par aizliegtās vienošanās dalībnieci, kā tas izriet no iepriekš 48. un 49. punktā apkopotajiem apstākļiem.
51 Turklāt ir jāatgādina, ka attiecīgais kompleksais, vienotais un turpinātais pārkāpums sastāvēja no nolīgumiem vai saskaņotām darbībām saistībā ar cenu noteikšanu un jutīgas komercinformācijas atklāšanu, kā arī klientu vai tirgu sadalīšanu. Tas, ka ExxonMobil vairs nesaņēma Shell vēstules par cenām, attiecas vienīgi uz vienu pārkāpuma aspektu, proti, cenu, par kurām dalībnieki vairākas reizes bija vienojušies tehniskajās sanāksmēs, palielināšanas kontroles mehānisma daļu. Tas, ka Shell vairs regulāri nepaziņoja ExxonMobil savas jaunās cenas, nepierāda, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki uzskatīja, ka ExxonMobil vairs neuzskata sev par saistošām iepriekšējās apņemšanās, kuras tā uzņēmusies kompleksa, vienota un turpināta pārkāpuma ietvaros.
52 Treškārt, no Hu. k‑ga zvērinātā paziņojuma izriet, ka viņš atbildēja uz ielūgumu, kurš 2003. gada 26. jūnijā saņemts no M. k‑ga no Sasol, uz tehnisko sanāksmi, norādot, ka viņš nevar piedalīties nākošajā sanāksmē “konfliktējoši plānu” dēļ. Tāpat uz ielūgumu, kas saņemts 2003. gada 17. jūlijā no M. k‑ga, uz sanāksmi 2003. gada 24. septembrī viņš atbildēja, ka septembra beigās viņš došoties ceļojumā un ka “tehniskā sanāksme nebūtu [viņa] dēļ jāatceļ”.
53 Šīs Hu. k‑ga atbildes arī atspēko prasītāju apgalvojumu, saskaņā ar kuru ExxonMobil tika uztverta kā distancējusies no aizliegtās vienošanās pēc T. k‑ga aiziešanas 2003. gada 31. martā. Pirmkārt, ja citi dalībnieki būtu uztvēruši ExxonMobil par tādu, kas vairs nepiedalās aizliegtās vienošanās darbībās, tās pārstāvim vairs nebūtu tikušas sūtītas vēstules saistībā ar nākamās tehniskās sanāksmes datuma noteikšanu. Otrkārt, nav pamatoti uzskatīt, ka, ja aizliegtās vienošanās dalībnieki būtu sapratuši, ka ExxonMobil no tās ir distancējusies, Hu. k‑gs būtu izvirzījis “konfliktējošus plānus”, apmainoties ar vēstulēm par visiem dalībniekiem pieņemama datuma noteikšanu; šāda nostāja citiem dalībniekiem rada iespaidu, ka ExxonMobil bija gatava uz turpinātu piedalīšanos.
54 Tādēļ ir jāapstiprina Komisijas analīze, saskaņā ar kuru, jo nebija publiska distancēšanās, citi dalībnieki uztvēra ExxonMobil par aizliegtās vienošanās dalībnieci līdz 2003. gada 20. novembrim.
Par to, ka ExxonMobil darbinieki nezināja par piedalīšanos pārkāpumā pēc T. k‑ga aiziešanas
55 Prasītājas apgalvo, ka nekāda publiska distancēšanās nevar tikt prasīta no ExxonMobil, jo nav nekādu pierādījumu, ka ExxonMobil pēc T. k‑ga aiziešanas zināja par tās iepriekšējo piedalīšanos pārkāpumā un ka pastāvošie pierādījumi, tieši pretēji, liecina, ka T. k‑gs tika apzināti slēpis tehnisko sanāksmju pret konkurenci vērsto saturu no savas vadības un saviem kolēģiem.
– Par procesuālajiem jautājumiem
56 Ir jāatgādina, ka Komisija sava atbildes raksta uz repliku pielikumā pievienoja dokumentālus pierādījumus, lai atspēkotu prasītāju apgalvojumus, saskaņā ar kuriem T. k‑gs bija vienīgais ExxonMobil darbinieks, kas zināja par ExxonMobil piedalīšanos pārkāpumā.
57 Savā 2010. gada 21. decembra atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem prasītājas sniedza detalizētus apsvērumus par pierādījumiem, kas ietverti atbildes rakstā uz repliku, pat ja šie jautājumiem neattiecās uz šo tēmu.
58 Pirmkārt, ar 2011. gada 10. februāra vēstuli Komisija lūdza izņemt no lietas materiāliem noteiktas daļas no prasītāju atbildes uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem, jo prasītājas 2011. gada 11. marta vēstulē bija paudušas savu iebildumu pret attiecīgā dokumenta daļēju izņemšanu no lietas materiāliem.
59 Ir jānorāda, kā to ir norādījusi Komisija, ka savā atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem prasītājas nav vienīgi atbildējušas uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem un izskaidrojušas šo atbilžu kontekstu, bet ir arī atbildējušas uz Komisijas atbildes rakstā uz repliku izvirzītajiem argumentiem un tiem pievienotajiem pierādījumiem.
60 Protams, rakstveida atbilde uz atbildes rakstu uz repliku reglamentā nav paredzēta. Tomēr, tā kā Vispārējai nav bijusi iespēja pirms tiesas sēdēs noteikt šīs atbildes katra punkta pieņemamību, prasītājas varēja uzskatīt, ka to atbilde esot pilnībā iekļauta lietas materiālos, un tādējādi neatkārtot tiesas sēdē noteiktas daļas, lai gan tām bija iespēja to darīt.
61 Turklāt Vispārējā tiesa uzskata, ka prasītāju apsvērumi saistībā ar atbildes rakstam uz repliku pievienotajiem pierādījumiem ir lietderīgi no strīda risinājuma skatpunkta. Tādēļ, ciktāl Vispārēja tiesa būtu varējusi procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināt prasītājas paust savu nostāju par šiem pierādījumiem, tā var procesuālās ekonomijas dēļ paturēt attiecīgos apsvērumus lietas materiālos.
62 Tādēļ, ņemot vērā gan lietas taisnīgas izskatīšanas kritēriju un procesuālās ekonomijas kritēriju, Vispārējā tiesa nolemj noraidīt lūgumu izņemt Komisijas dokumentu un nolemj pilnībā iekļaut lietas materiālos prasītāju atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem.
63 Otrkārt, minētajā atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem prasītājas apgalvo, ka Komisijai būtu bijusi jāpamato atbildes rakstā uz repliku pievienoto pierādījumu novēlotā iesniegšana. Bez šāda pamatojuma minētie pierādījumi neesot pieņemami.
64 Saskaņā ar Reglamenta 48. panta 1. punktu replikā un atbildē uz repliku lietas dalībnieki var piedāvāt papildu pierādījumus, bet kavēšanās pierādījumu iesniegšanā ir jāpamato.
65 Šajā lietā ir jāuzsver, ka replikā prasītājas ir ievērojami attīstījušas un pamatojušas savu apgalvojumu, saskaņā ar kuru ExxonMobil nezināja par aizliegto vienošanos pēc T. k‑ga aiziešanas un saskaņā ar kuru neviens no tās darbiniekiem nezināja par aizliegto vienošanos pēc šī datuma. Tādēļ, tā kā Komisija ir norādījusi uz šiem replikā norādītajiem argumentiem, izklāstot atbildes raksta uz repliku pielikumā pievienotos pierādījumus, iemesli, kādēļ Komisija pirmajā reizē iesniedza šos pierādījumos, ir skaidri saprotami. Turklāt ir jāuzsver, ka tiesas sēdē Komisija vēl bija izskaidrojusi, ka atbildes rakstam uz repliku pievienotie pierādījumi tiek iesniegti, atbildot uz prasītāju argumentiem, kas norādīti replikā un tās C 1 pielikumā.
66 Tādēļ Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija ir pienācīgi pamatojusi pierādījumu novēlotu iesniegšanu, līdz ar to tie ir jāatzīst par pieņemamiem.
– Par lietas būtību
67 Prasītājas norāda uz zvērināto paziņojumu, ko sniedzis Hu. k‑gs, ExxonMobil darbinieks, kuram T. k‑gs sniedza atskaites tajā laikā. Viņš esot paziņojis, ka T. k‑gs bija viņu informējis par tehniskajām sanāksmēm, kuras Sasol bija organizējis 2003. gada marta beigās, kad viņš gatavojās aiziet no darba. T. k‑gs neesot pieminējis, ka jautājumi saistībā ar tirgu arī tika apspriesti. Hu. k‑gs esot paziņojis, ka viņš neesot iecēlis nevienu aizvietotāju T. k‑gam, bet viņš bija vispirms paredzējis pats piedalīties vienā no sanāksmēm, jo viņš īsti nesaprata, kas ietilpst tehniskajās diskusijās, kuras notika šajā sanāksmēs, un vēlējās pārbaudīt, vai ExxonMobil piedalīšanās tajās ir “tā vērta”. Hu. k‑gs esot arī uzstājis uz to, ka tajā laikā viņam nebija nekāda iemesla uzskatīt, ka šīm sanāksmēm bija pret konkurenci vērsts raksturs vai ka T. k‑gs regulāri piedalījās pret konkurenci vērstās sanāksmēs, no kurām viņam pašam esot bijis jādistancējas ExxonMobil vārdā.
68 Ir jānorāda, ka prasītāju apgalvojums par faktiem ir tiešā pretrunā lietas materiālos esošajiem pierādījumiem, pat ja Vispārējā tiesa ir nolēmusi neņemt vērā noteiktus dokumentus, kurus Komisija pievienojusi atbildes raksta uz repliku pielikumā, saistībā ar prasītāju skaidrojumiem, kas sniegti to atbildē uz rakstveida jautājumiem. No lietas materiāliem izriet, ka Hu. k‑gs (vadītājs saistībā ar speciālajiem produktiem noteiktām Eiropas Savienības valstīm sabiedrībā Mobil no 1996. gada līdz 2000. gadam un parafīnu un parafīna emulsiju pārdošanas vadītājs grupā ExxonMobil vairākos kontinentos kopš 2000. gada), kuram T. k‑gs sniedza atskaites strīdīgā perioda laikā, zināja par ExxonMobil piedalīšanos pārkāpumā.
69 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar 1999. gada 28. jūnija J. k‑ga (no Mobil) vēstuli, kas adresēta noteiktam skaitam adresātu, tostarp Hu. un P. k‑giem no ExxonMobil, saistībā ar tehnisko sanāksmi, kas paredzēta 1999. gada 9. jūlijā Vīnē (Austrija), “[Sü. k‑gs no Sasol] mēģin[āja] panākt vienošanos starp ražotājiem, lai piedāvātu samazināt ražošanas limitus, lai radītu šķēršļus ienākšanai tirgū”, un ka “Mobil interese [bija], pēc viņa domām, principā atbalstīt S[ü.] [k‑ga] pieeju” (apstrīdētā lēmuma 154. apsvērums).
70 Tāpat ar 1997. gada 12. septembra iekšējā e‑pasta vēstuli Hu. k‑gs informēja adresātus par savu nodomu piemērot Sü. k‑ga (no Sasol) paziņoto cenu paaugstināšanu. Viens no adresātiem, Su. k‑gs no ExxonMobil, atbildēja šādi:
“Paldies, laba informācija. Vēlos/vēlamies iedrošināt arī citus sekot.”
71 Ar 2000. gada 10. oktobra e‑pasta vēstuli, ko Hu. k‑gs nosūtījis P. k‑gam un S. k‑gam no ExxonMobil, tika norādīts, ka “tirgus tiek gatavots cenas paaugstināšanai par 15 DEM (minimālais līmenis 140 vācu markas) no 2001. gada janvāra”. Atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem prasītājas norāda citu izskaidrojumu, saskaņā ar kuru Hu. k‑gs bija ieguvis informācija par paredzēto cenu paaugstināšanu nevis no konkurentiem, bet no citiem avotiem, konkrētāk no klientiem. Tomēr šāds izskaidrojums ir jānoraida. Nav ticams, ka ExxonMobil klienti, kuriem ir interese cenu saglabāšanā, tai būtu paziņojuši cenu paaugstināšanas precīzu apmēru (un cenu minimālo līmeni) saistībā ar precīzu datumu.
72 Ar 2000. gada 13. novembra e‑pasta vēstuli Hu. k‑gs informēja K. k‑gu no ExxonMobil, ka “vispārējā ziņa par Eiropas tirgu [bija] paaugstināšanas 15 % apmērā”.
73 2000. gada 19. novembra e‑pasta vēstule, kuru Hu. k‑gs nosūtījis P. k‑gam no ExxonMobil un kuras priekšmetā ir norādīts “Parafīna vaska cenu paaugstināšana”, liecina, ka Hu. k‑gs zināja par cenu sarakstu apmaiņu starp konkurentiem. Saskaņā ar šo e‑pasta vēstuli “[C. k‑gs no ExxonMobil] vēl [bija] saņēmis daudz informācijas (vēstules saistībā ar parafīna vasku (EWF, [Sü. k‑gs], Total)”. Šī e‑pasta vēstule bija daļa no e‑pasta vēstuļu virknes, kurā ietilpa C. k‑ga (no ExxonMobil) iepriekšējā e‑pasta vēstule, ar kuru Hu. k‑gs bija informējis, ka “Total un [Sü. k‑gs no Sasol bija] nosūtījuši oficiālu vēstuli klientiem (ko jau bija saņēmuši [ExxonMobil] klienti), lai informētu par nākamo cenu paaugstināšanu 2001. gada 1. janvārī”, un kurā Hu. k‑gs bija atbildējis ar e‑pasta vēstuli šādi: “Paldies, [C. k‑gs], es to jau zinu”.
74 Šie dokumenti skaidri liecina, ka Hu. k‑gs zināja par ExxonMobil piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībās, jo tie liecina par to, ka Hu. k‑gs saņēma citu dalībnieku komercdatus, un to, ka ExxonMobil pieskaņoja komerciālo rīcību saistībā ar šo informāciju.
75 Vispārējā tiesa uzskata, ka Hu. k‑ga 2007. gada 6. augusta zvērinātais paziņojums nevar atspēkot iepriekš 74. punktā izklāstīto konstatāciju. Kā Komisija ir norādījusi, šis dokuments tika sagatavots pēc tam, kad prasītājas bija saņēmušas paziņojumu par iebildumiem, lai aizstāvētu savas intereses Komisijā. Pārbaudēs atrastajiem dokumentiem ir augstāka pierādījuma vērtība nekā paziņojumiem, kurus in tempore suspecto sagatavojušas prasītājas vai apsūdzēto uzņēmumu bijušie pārstāvji un kuri ir vērsti uz to atbildības samazināšanu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑59/02 Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, II‑3627. lpp., 277. punkts, un 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑54/03 Lafarge/Komisija, Krājumā nav publicēts, 379. punkts).
76 Turklāt, kā liecina 2000. gada 10. oktobra un 19. novembra vēstules (skat. iepriekš 71. un 73. punktu), Hu. k‑gs nosūtīja pietiekami daudz informācijas par konkurentu cenām un to komerciālo rīcību P. k‑gam (vadītājs saistībā ar speciālajiem produktiem Eiropai, Āfrikai un Tuvajiem Austrumiem), lai viņš varētu saprast ExxonMobil pret konkurenci vērsto rīcību. P. k‑gs turpināja strādāt ExxonMobil līdz 2005. gadam.
77 Visbeidzot prasītājas apgalvo, ka Vispārējā tiesa nevar ņemt vērā, izvērtējot apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, dokumentālos pierādījumus, kas iepriekš minēti 69.–73. punktā, jo tos Komisija iesniedza sava atbildes raksta uz repliku pielikumā, līdz ar to tie ir novēloti pierādījumi.
78 Šo argumentu nevar akceptēt.
79 Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 154. apsvērumā Komisija norāda uz dokumentu, kas iepriekš minēts 69. punktā. Otrkārt, visi dokumenti, kas iepriekš minēti 69.–73. punktā, tika atrasti ExxonMobil telpās, un turklāt tie bija iekļauti lietas materiālos, pie kuriem prasītājām bija piekļuve administratīvā procesa laikā, līdz ar to tās zināja par to saturu. Tādējādi nav runas par jaunu informāciju, kuru Komisija pirmo reizi sniegusi Vispārējā tiesā. Treškārt, ir jāuzsver, ka savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem prasītājas ir koncentrējušās uz Hu. k‑ga zvērināto paziņojumu Vispārējā tiesā un, konkrētāk, replikas rakstā ir ievērojami attīstījušas un pamatojušas savu apgalvojumu, saskaņā ar kuru ExxonMobil nezināja par aizliegto vienošanos pēc T. k‑ga aiziešanas un saskaņā ar kuru neviens no tās darbiniekiem nezināja par aizliegto vienošanos pēc šī datuma. Taču Komisijas tiesību uz aizstāvību ievērošana prasa, lai tai tiktu sniegta iespēja noraidīt apgalvojumus par faktiem, kurus prasītājas iesniegušas Vispārējā tiesā, pamatojoties uz pierādījumiem, kuri ietilpst administratīvās lietas materiālos, pie kuriem prasītājām bija piekļuvei procesā Komisijā.
80 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida prasītāju arguments, saskaņā ar kuru ExxonMobil nezināja par tās piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībās pēc T. k‑ga aiziešanas.
81 Ceturtkārt, prasītājas apgalvo, ka T. k‑ga piedalīšanās tehniskajās sanāksmēs bija bez sekām, kas būtu varējušas turpināties pēc pēdējās tehniskās sanāksmes, kurā tā bija piedalījusies, proti, 2003. gada 27. un 28. februāra sanāksmē.
82 Pirmkārt, ņemot vērā apsvērumus, kas izklāstīti iepriekš 74.–80. punktā, prasītāju šajā ziņā izvirzītie argumenti ir jānoraida, ciktāl tie ir balstīti uz apgalvojuma, ka T. k‑gs bija vienīgais ExxonMobil darbinieks, kas zināja par tās piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībās.
83 Otrkārt, saskaņā ar judikatūru lojāla konkurenta uzvedībai raksturīgs tas, ka tas savu politiku kopējā tirgū nosaka neatkarīgi. Pat ja attiecīgais uzņēmums nepiedalījās aizliegtās vienošanās darbībās pēc noteikta datumu, ir atļauts pieņemt, ka tas ir ņēmis vērā informāciju, ar kuru tas apmainījies ar saviem konkurentiem, lai noteiktu savu rīcību tirgū (šajā ziņā skat. Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 121. punkts; 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 162. punkts, un Vispārējās tiesas 2005. gada 29. novembra spriedumu lietā T‑62/02 Union Pigments/Komisija, Krājums, II‑5057. lpp., 39. punkts).
84 Turklāt tas, ka ExxonMobil nav piedalījusies tehniskajās sanāksmēs, kas notikušas laikā no 2003. gada 28. februāra līdz 20. novembrim, nekādi nepierāda, ka tā nav izmantojusi informāciju par tās konkurentu piemērotajām cenām, kuru tā saņēmusi iepriekšējo vairāku desmitu sanāksmju laikā, kurās tā piedalījās, un ka tā nav guvusi labumu no nolīgumiem par tirgu un klientu sadalīšanu, par kuriem nolemts iepriekšējās tehniskajās sanāksmēs.
85 Tādēļ Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pamatoti uzskatījusi, ka prasītāja bija piedalījusies aizliegtās vienošanās darbībās līdz 2003. gada 20. novembrim.
86 Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītāju otrais pamats ir jānoraida.
Pirmais pamats par kļūdu tiesību piemērošanā, kas izriet no tā, ka, aprēķinot naudas soda summu, nav ņemts vērā tas, kas Exxon nebija piedalījusies pārkāpumā pirms apvienošanās
87 Prasītājas apstrīd Esso France uzliktā naudas soda pamatsummu, jo tā neatspoguļo to, ka pirms apvienošanās Exxon Mobil apvienošanās 1999. gada novembrī Exxon nepiedalījās pārkāpumā.
Ievada apsvērumi
88 Saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 13. punktu Komisija, lai aprēķinātu naudas soda summu, parasti izmanto uzņēmuma īstenoto pārdošanu vērtību pēdējā pilnajā tā piedalīšanās pārkāpumā gadā.
89 Šajā lietā pēdējais pilnais pārkāpuma gads ir 2004. gads saistībā ar uzņēmumiem, kas piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībās līdz tās beigām, un 2002. gads saistībā ar ExxonMobil. Tomēr Komisija kā atskaites gadu nav izmantojusi pēdējo pilno piedalīšanās aizliegtās vienošanās darbībās gadu, bet pēdējo trīs pilno gadu vidējo rādītāju sakarā ar Savienības paplašināšanas 2004. gadā (apstrīdētā lēmuma 634. apsvērums). Komisija aprēķināja pēdējo trīs piedalīšanās pārkāpumā gados īstenoto pārdošanu vidējo vērtību saistībā ar visām aizliegtās vienošanās dalībniecēm.
90 Turklāt Komisija noraidīja prasītāju pieteikumu, kas iesniegts, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, un ar kuru tika lūgts ņemt vērā to, ka Exxon nebija iesaistīta pārkāpumā pirms Exxon‑Mobil apvienošanās, apgalvojot šādi:
“ExxonMobil lūdz Komisiju sadalīt ExxonMobil piedalīšanās periodu periodā pirms apvienošanās un periodā pēc apvienošanās un neņemt vērā pārdošanas, kuras Mobil īstenojusi periodā pirms apvienošanās, lai atspoguļotu to, ka Exxon nepiedalījās pārkāpumā. ExxonMobil apgalvo, ka 2002. gada vietā Komisijai būtu bijis jāņem vērā tas, ka no 1992. gada līdz 2000. gadam Exxon nepiedalījās pārkāpumā. Komisija neatbalsta šo viedokli. 2006. gada pamatnostādnēs [..] ir paredzēts, ka pēdējais pilnais piedalīšanās pārkāpumā gads ir jāņem vērā kā atskaites gads, proti, 2002. gads saistībā ar ExxonMobil. ExxonMobil neizvirza nevienu argumentu, kas izskaidrotu, kādēļ lai tas tā nebūtu. Ņemot vērā to, ka Exxon un Mobil apvienojās 1999. gadā, Komisija nesaskata nevienu iemeslu, lai neņemtu vērā pārdošanu vērtību, ko ExxonMobil īstenojusi 2002. gadā. Kā ir norādīts 6.2.2. punktā [skat. apstrīdētā lēmuma 348.–352. apsvērumu], atbildība sakarā ar Mobil piedalīšanos ir saistīta ar ExxonMobil atbildību, un šī pēdējā minētā ir sabiedrība, kurai uzlikts naudas sods, un līdz ar to ExxonMobil īstenoto pārdošanu vērtība ir jāņem vērā.”
91 Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Komisija ir izmantojusi pārdošanu, kuru grupa ExxonMobil īstenojusi no 2000 līdz 2002. gadam, vērtības vidējo rādītāju, lai aprēķinātu naudas soda summu. Visu prasītāju, ieskaitot Esso France, naudas soda summa tika aprēķināta, pamatojoties uz šo pārdošanu vērtību.
Par apstrīdētā lēmuma tiesiskumu
92 Prasītājas apgalvo, ka, aprēķinot Esso France uzlikto naudas soda summu, Komisija ir pieļāvusi kļūdu, ņemot vērā pārdošanu vērtību, kuras notikušas pēc grupas ExxonMobil apvienošanās (2000.–2002. gada vidējo rādītāju), un to sareizinot ar gadu skaitu (no 1992. gada līdz 1999. gadam), kuros vienīgi Mobil (ar Mobil France starpniecību, ko pēc tam pārņēma Esso France) piedalījās aizliegtās vienošanās darbībās, taču Exxon tajā nepiedalījās.
93 Prasītājas uzskata, ka, šādi rīkojoties, Komisija ir uzlikusi Esso France tādu pašu naudas soda summu, it kā Esso būtu faktiski piedalījusies pārkāpumā vairāk nekā septiņus gadus periodā pirms apvienošanās (no1992. gada līdz 1999. gadam). Šī pieeja neesot saderīga ar faktu konstatācijām, kas veiktas apstrīdētajā lēmumā. Turklāt ar šādu pieeju tiekot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips un samērīguma princips, kā arī Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkts un 2006. gada pamatnostādnes.
94 Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 6. pantu pārdošanas vērtību saistībā ar pārkāpumu un tā ilgumu uzskata par piemērotu kompensācijas vērtību, lai atspoguļotu pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu, kā arī katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma relatīvo nozīmīgumu.
95 Atbilstoši judikatūrai, lai gan Komisija parasti var pamatoties uz pēdējo pārkāpumu gadu kā atskaites periodu pārdošanu vērtības aprēķināšanai, tai ne vienmēr ir jāizdara šāda izvēle. Ir jāizvēlas tāda aprēķina metode, kas ļautu ņemt vērā katra attiecīgā uzņēmuma lielumu un ekonomisko varu, kā arī katra uzņēmuma izdarītā pārkāpuma mērogu atkarībā no saimnieciskās situācijas, kāda pastāvējusi laikā, kad pārkāpums izdarīts (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑291/98 P Sarrió/Komisija, Recueil, I‑9991. lpp., un Vispārējās tiesas 2010. gada 13. septembra spriedums lietā T‑40/06 Trioplast Industrier/Komisija, Krājums, II‑4893. lpp., 92. punkts).
96 Turklāt, tā kā, nosakot attiecības starp naudas sodiem, ir jāpamatojas uz vienā un tajā pašā pārkāpumā iesaistīto uzņēmumu apgrozījumiem, ir jānosaka vērā ņemamais laika periods tādējādi, lai iegūtie skaitļi būtu cik vien iespējams salīdzināmi. No tā izriet, ka konkrēts uzņēmums nevarēs pieprasīt, lai Komisija attiecībā uz to pamatotos uz citu periodu nekā to, kuru piemēro parasti, ja vien tas nepierāda, ka apgrozījums šajā pēdējā laika periodā tam raksturīgu iemeslu dēļ neliecina par tā patieso lielumu un ekonomisko varu, ne arī par izdarītā pārkāpuma mērogu (Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑319/94 Fiskeby Board/Komisija, Recueil, II‑1331. lpp., 42. punkts).
97 Prasītājas nepastrīd, ka apgrozījumu, kurus ExxonMobil īstenojusi tirgū, kurā notika aizliegtā vienošanās, periodā no 2002. gada līdz 2002. gadam, vidējais rādītājs pareizi atspoguļo tās izdarītā pārkāpuma mērogu un tās relatīvo nozīmīgumu aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar periodu pēc apvienošanās, t.i., starp 1999. gada novembrī un 2003. gada novembri (četri gadi). Tomēr tās kritizē, ka naudas soda pamatsumma, kas iegūta no šī apgrozījuma, tika sareizināta ar 11,5 Esso France gadījumā un ka tādēļ Komisija ir izmantojusi ExxonMobil apgrozījumu, kas īstenots pēc apvienošanās, saistībā ar periodu no 1992. gada septembra līdz 1999. gada novembrim (septiņi ar pusi gadi), kad Mobil viena pati piedalījās aizliegtās vienošanās darbībās. Prasītājas uzskata, ka pārdošanu, kas īstenotas pēc grupas ExxonMobil apvienošanās, vērtība neatspoguļo Mobil relatīvo nozīmīgumu pārkāpumā saistībā ar periodu no 1992. gada septembra līdz 1999. gada novembrim.
98 Komisija turpina apgalvot, ka ExxonMobil vidējais apgrozījums, kas noteikts par periodu no 2000. gada līdz 2002. gadam, pareizi atspoguļo ExxonMobil relatīvo nozīmīgu aizliegtās vienošanās ietvaros būtiskā tās ilguma daļā, proti, periodā pirms apvienošanās, līdz ar to šie skaitļi ir reprezentatīvi. Turklāt tā norāda uz plašu rīcības brīvību, kas tai ir, nosakot atskaites periodu, un norāda uz judikatūru šajā jomā.
99 Pirmkārt, saskaņā ar judikatūru pārkāpuma smaguma un ilguma kritēriji, kas norādīti Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā, sniedz Komisijai plašu rīcības brīvību, aprēķinot naudas soda summu; tā ļauj Komisijai noteikt sodus, ņemot vērā attiecīgās rīcības prettiesiskuma līmeni (Vispārējās tiesas 2006. gada 5. aprīļa spriedums lietā T‑279/02 Degussa/Komisija, Krājums, II‑897. lpp., 76. punkts, un 2008. gada 8. oktobra spriedums lietā T‑69/04 Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, Krājums, II‑2567. lpp., 37. punkts).
100 Turklāt, nosakot tādu naudas sodu summu, par kādiem ir runa šajā lietā, Komisijai ir jāievēro vispārējie tiesību principi, it īpaši vienlīdzīgas attieksmes princips un samērīguma princips (iepriekš 99. punktā minētais spriedums lietā Degussa/Komisija, 77. un 79. punkts, un iepriekš 99. punktā minētais spriedums lietā Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, 41. punkts).
101 Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts tikai tad, ja līdzīgas situācijas tiek aplūkotas atšķirīgi vai ja atšķirīgas situācijas tiek aplūkotas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (Tiesas 1984. gada 13. decembra spriedums lietā 106/83 Sermide, Recueil, 4209. lpp., 28. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 4. maija spriedums lietā T‑311/02 BPB de Eendracht/Komisija, Krājums, II‑1129. lpp., 96. punkts).
102 Šajā lietā ExxonMobil bija atšķirīgā situācijā salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas piedalījās aizliegtās vienošanās darbībās, jo gandrīz pusi no saražotā parafīna vaska daudzuma – Exxon saražotā – aizliegtā vienošanās nebija ietekmējusi pirms Exxon-Mobil apvienošanās, kas notika 1999. gadā. Tomēr Komisijas attieksme pret to bija identiska attieksmei, kas īstenota pret pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, jo tā bija ņēmusi vērā ExxonMobil pārdošanu, kas īstenotas pēdējos trīs tās piedalīšanās gados, vidējo vērtību.
103 Tādēļ Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.
104 Treškārt, ir lietderīgi izvērtēt kopā iebildumus par Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta un samērīguma principa pārkāpumu.
105 Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, nosakot soda naudas apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.
106 Samērīguma princips paredz, ka iestāžu tiesību akti nedrīkst pārsniegt leģitīmu mērķu, kas noteikti attiecīgajā tiesiskajā regulējumā, sasniegšanai piemēroto un vajadzīgo pasākumu robežas, ņemot vērā, ka, ja ir jāizvēlas starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas mazāk ierobežojošais un ka radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas ar paredzētajiem mērķiem (Tiesas 1990. gada 13. novembra spriedums lietā C‑331/88 Fedesa u.c., Recueil, I‑4023. lpp., 13. punkts, un 1998. gada 5. maija spriedums lietā C‑180/96 Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, I‑2265. lpp., 96. punkts; Vispārējās tiesas 2007. gada 12. septembra spriedums lietā T‑30/05 Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājumā nav publicēts, 223. punkts).
107 Saistībā ar procedūrām, kuras Komisija ir uzsākusi, lai sodītu par konkurences tiesību normu pārkāpumiem, šī principa piemērošana ietver to, ka naudas sodiem nav jābūt pārmērīgiem attiecībā uz noteiktajiem mērķiem, proti, attiecībā uz šo normu ievērošanu, un ka naudas soda, kas uzņēmumam uzlikts par konkurences noteikumu pārkāpumu, apmēram ir jābūt samērīgam ar pārkāpuma kopējo vērtējumu, jo īpaši ņemot vērā tā smagumu (šajā ziņā skat. iepriekš 106. punktā minēto spriedumu lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 223. un 224. punkts un tajos minētā judikatūra). Konkrētāk, samērīguma princips šajā kontekstā paredz, ka Komisijai ir jānosaka naudas sods proporcionāli apstākļiem, kas ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka tai šajā ziņā ir jāpiemēro šie elementi saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā (Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 226.–228. punkts, un iepriekš 38. punktā minētais spriedums lietā Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, 171. punkts).
108 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 6. pantu “pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu saistībā ar pārkāpuma izdarīšanas ilgumu uzskata par piemērotu kompensācijas vērtību, kur parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars [pārdošanas vērtību saistībā ar pārkāpumu un tā ilgumu uzskata par piemērotu kompensācijas vērtību, lai atspoguļotu pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu, kā arī katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma relatīvo nozīmīgumu]”. Šajā tiesību normā ir pamatota vispārējā metode, kuru piemēro Komisija saskaņā ar šīm pamatnostādnēm un saskaņā ar kuru pārdošanu, kuras īstenotas atskaites periodā, vērtības noteikta daļa (18 % parafīna vaska gadījumā) tiek reizināta ar piedalīšanās pārkāpumā gadu skaitu.
109 Tas, ka saskaņā ar šo metodoloģiju pamatsumma ir aritmētiski proporcionāla piedalīšanās pārkāpumā ilgumam (izņemot mazu daļu, ko veido “ienākšanas maksa”), norāda, ka 2006. gada pamatnostādņu sistēmā pārdošanu vērtības un ilguma kombinācijai ir jāveido kompensācijas vērtība saistībā ar visu pārkāpuma ilgumu, nevis tikai saistībā ar piedalīšanās pārkāpumā pēdējo pilno gadu vai “būtisku tā daļu”. Turklāt šāda konstatācija ir jāveic, pamatojoties uz iepriekš 95. punktā minēto judikatūru, saskaņā ar kuru ir jāizvēlas tāda aprēķina metode, kas ļautu ņemt vērā katra attiecīgā uzņēmuma lielumu un ekonomisko varu, kā arī katra uzņēmuma izdarītā pārkāpuma mērogu atkarībā no saimnieciskās situācijas, kāda pastāvējusi laikā, kad pārkāpums izdarīts.
110 Pamatsumma, kas aprēķināta no pārdošanu vērtības atskaites periodā un kas sareizināta ar koeficientu sakarā ar ilgumu, sniedz adekvātu kompensācijas vērtību, kas atspoguļo ekonomisko realitāti visa pārkāpuma ilgumā, vienīgi, ja tās komponents – pārdošanu vērtība –, kas ir atskaites punkts, ir vismaz aptuveni reprezentatīvs saistībā ar visu pārkāpuma ilgumu.
111 Protams, rīcības brīvība, kas ir Komisijai, aprēķinot naudas soda summu, ļauj tai parastos apstākļos ņemt vērā pēdējo piedalīšanās pārkāpumā gadu kā atskaites periodu. Šāds vispārējs risinājums ir pamatots, jo šī rīcības brīvība ļauj Komisijai neņemt vērā jebkuru pārdošanu vērtības fluktuāciju pārkāpuma notikšanas gadu laikā, un pārdošanu vērtības paaugstināšanās var būt pašas aizliegtās vienošanās rezultāts.
112 Tomēr gadījumā, kad apvienošanās notikusi aizliegtās vienošanās laikā, kurā pirms apvienošanās piedalījās vienīgi dalībnieki, vienības, kas radās apvienošanās rezultātā, īstenoto pārdošanu vērtība pēdējā pilnā gada laikā, kas sareizināta ar ne tikai vienības, kas radās apvienošanās rezultātā, bet arī daļas, kas pirms apvienošanās viena pati piedalījās aizliegtās vienošanās darbībās, piedalīšanās pārkāpumā gadu skaitu, nevar būt “piemērota kompensācijas vērtība, lai atspoguļotu pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu, kā arī katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma relatīvo nozīmīgumu” saistībā ar visu pārkāpuma ilgumu. Sareizinot vienības, kas radusies apvienošanās rezultātā, īstenoto pārdošanu vērtību arī ar gadu skaitu, kuros vienīgi viena no apvienošanās pusēm bija piedalījusies pārkāpumā, Komisija mākslīgi palielina naudas soda pamatsummu tādā veidā, kas neatspoguļo ekonomisko realitāti gados pirms apvienošanās.
113 Tā tas ir šajā gadījumā, jo Komisija pamatsummu, kas izmantota, lai noteiktu Esso France naudas soda summu, aprēķināja, reizinot grupas ExxonMobil pārdošanu, kas īstenotas periodā no 2000. gada līdz 2002. gadam, vērtību ar gadu skaitu, kuros ietilpst gadi, kuros vienīgi Mobil piedalījās aizliegtās vienošanās darbībās (no 1992. gada līdz 1999. gadam). Tādējādi iegūtā pamatsumma ir nesamērīga attiecībā pret pārkāpuma smagumu, jo tā pienācīgi neatspoguļo pārkāpuma, ko izdarījusi Mobil France pirms apvienošanās, ekonomisko nozīmīgumu, ne Mobil France relatīvo nozīmīgumu aizliegtās vienošanās ietvaros.
114 Tādēļ Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu un samērīguma principu.
115 Ar citiem Komisijas argumentiem nevar atspēkot iepriekš 103. un 114. punktā izklāstītos apsvērumus.
116 Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka tā ir ņēmusi vērā Exxon‑Mobil apvienošanos, aprēķinot naudas soda summu, jo koeficienti, kas atspoguļo īsākus periodus, tika piemēroti Esso Deutschland, EMC un EMPC.
117 Tomēr ir jānorāda, ka ExxonMobil īstenoto pārdošanu vērtība, ko ņēmusi vērā Komisija, lai aprēķinātu Esso France naudas soda summu, ietver pārdošanu vērtību, kas saistītas ar “hidrovasku” darbību, kas pārņemta no Exxon, kura nebija iesaistīta aizliegtās vienošanās darbībās pirms Exxon‑Mobil apvienošanās.
118 Līdz ar to šis arguments ir jānoraida.
119 Otrkārt, ir jāizvērtē Komisijas argumenti saistībā ar judikatūru šajā jomā.
120 Pirmām kārtām tiesas sēdē Komisija norādīja uz 2011. gada 3. marta spriedumu apvienotajās lietās no T‑122/07 līdz T‑124/07 Siemens un VA Tech Transmission & Distribution/Komisija (Krājums, II‑793. lpp., 124. un 127. punkts), kurā Vispārējā tiesa apstiprināja tās pieeju izmantot uzņēmuma, kas radies pēc Reyrolle Ltd, Schneider Electric High Voltage SA un Nuova Magrini Galileo SpA apvienošanās, īstenoto pārdošanu vērtību, kas īstenota pēdējā pilnajā pārkāpuma saimnieciskajā gadā, lai aprēķinātu sākumsummu saistībā ar visām šīm sabiedrībām, pat ja to apvienošanās notika vienīgi divus gadus pēc to piedalīšanās pārkāpumā sākšanas.
121 Šajā ziņā ir pietiekami norādīt, kā to pamatoti norādījušas prasītājas, ka Reyrolle, Schneider Electric High Voltage un Nuova Magrini Galileo bija atsevišķi piedalījušās aizliegtās vienošanās darbībās pirms apvienošanās (iepriekš 120. punktā minētais spriedums lietā Siemens un VA Tech Transmission & Distribution/Komisija, 19. punkts), atšķirībā no Exxon šajā lietā. Vispārējā tiesa uzskata, ka šī ir ļoti būtiska atšķirība faktos, līdz ar to minēto spriedumu Komisija nevar lietderīgi izvirzīt šajā lietā.
122 Otrām kārtām Komisija norāda uz Vispārējās tiesas 2009. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑175/05 Akzo Nobel u.c./Komisija (Krājumā nav publicēts, 139.–146. punkts), kas arī attiecas uz aizliegto vienošanos, kuras laikā prasītājas iegādājās vienu sabiedrību, kas bija piedalījusies aizliegtās vienošanās darbībās pirms koncentrācijas īstenošanas.
123 Ir jāatgādina iepriekš 122. punktā minētā sprieduma lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, kas tika pasludināts lietā, kura saukta par “monohloretiķskābi” (turpmāk tekstā – “AMCA”), saturu, kurā Komisija piemēroja Pamatnostādnes sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTK] līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “1998. gada pamatnostādnes”).
124 Iepriekš 122. punktā minētā sprieduma lietā Akzo Nobel u.c./Komisija 143. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka apgrozījuma, ko katrs uzņēmums īstenojis atskaites gada laikā, proti, konstatētā pārkāpuma perioda pēdēja pilnā gada laikā, ņemšana vērā ļāva noteikt katra uzņēmuma lielumu un ekonomisko varu, kā arī katra uzņēmuma izdarītā pārkāpuma mērogu; šie apstākļi ir atbilstoši, lai noteiktu katra uzņēmuma izdarītā pārkāpuma smagumu.
125 Pēc tam Vispārējā tiesa apstiprināja Komisijas analīzi, saskaņā ar kuru Akzo Nobel tika klasificēta pirmajā pārkāpēju kategorijā, kurai naudas soda sākumsumma tika noteikta EUR 30 miljoni, priekšā Hoechst, kas klasificēta otrajā kategorijā, kurai naudas soda pamatsumma tika noteikta EUR 21 miljons, un kas bija vislielākais AMCA ražotājs saistībā ar lielāko daļu no piedalīšanās perioda (no 1984. gada līdz 1994. gadam). Akzo bija piedalījusies aizliegtās vienošanās darbībās no 1984. gada līdz 1999. gadam, bet 1994. gadā pēc tās apvienošanās ar Nobel Industrier, kura bija piedalījusies aizliegtās vienošanās darbībās kopš 1993. gada, Akzo Nobel kļuva par vislielāko AMCA ražotāju, apsteidzot Hoechst.
126 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka vispārējā metodoloģija, ko izmantojusi Komisija saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēm, būtiski atšķiras no tās, kas piemērota saskaņā ar 1998. gada pamatnostādnēm.
127 1998. gada pamatnostādnēs nav nevienas tiesību normas, saskaņā ar kuru Komisijai ir jāņem vērā attiecīgo uzņēmumu tirgū, kurā notika aizliegtā vienošanās, īstenoto pārdošanu vērtība. Naudas soda sākumsumma ir jānosaka, ņemot vērā pārkāpuma smagumu, “pārkāpumu izdarītāju faktisko ekonomisko spēju izraisīt ievērojamus zaudējumus citiem tirgus dalībniekiem”, “īpašo nozīmi un līdz ar to katra uzņēmuma nodarītā kaitējuma reālo ietekmi uz konkurenci”, lai attiecīgajam uzņēmumam nodrošinātu “pietiekamu preventīvu iedarbību”.
128 Tādējādi 1998. gada pamatnostādnēs Komisijai ir sniegta daudz lielāka rīcības brīvība saistībā ar naudas soda sākumsummas noteikšanu, ko tā bieži vien veic, klasificējot uzņēmumus, kas piedalās aizliegtās vienošanās darbībās, vairākās kategorijās, tostarp atkarībā no to attiecīgajām tirgus daļām. Taču 2006. gada pamatnostādnēs Komisijai ir noteikta metode, kas ietver to, ka pamatsumma ir aritmētiski proporcionāla pārdošanu vērtībai, jo šī summa atbilst “pārdošanas apjoma [vērtības] daļai, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, reizinot to ar gadu skaitu, kuru gaitā izdarīts pārkāpums”, kurai pieskaita “ienākšanas maksu”, kas ir 15–25 % no pārdošanu vērtības, lai atturētu uzņēmumus piedalīties smagāka rakstura nolīgumos.
129 Līdz ar to iepriekš 122. punktā minētajā spriedumā Akzo Nobel u.c./Komisija panāktais risinājums saistībā ar 1998. gada pamatnostādnēm nav transponējams izskatāmajā lietā, jo Komisija ir piemērojusi atšķirīgu metodoloģiju apstrīdētajā lēmumā, kurš pieņemts saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēm.
130 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāakceptē pirmais pamats un jāatceļ apstrīdētais lēmums saistībā ar Esso France sakarā ar pārdošanu, kas attiecas uz parafīna vasku, vērtības aprēķināšanu, neizvērtējot prasītāju citus iebildumus un argumentus. Secinājumi, kas no tā ir izdarāmi attiecībā uz naudas soda summas noteikšanu, tiks iztirzāti turpmāk 134. un nākamajos punktos.
131 Prasība pārējā daļā ir noraidāma.
Par neierobežotās kompetences īstenošanu un naudas soda galīgās summas noteikšanu
132 Jāatgādina, ka Komisijas pieņemto lēmumu tiesiskuma pārbaudi papildina neierobežotā kompetence, kas Savienības tiesai ir atzīta Regulas Nr. 1/2003 31. pantā, saskaņā ar EKL 261. pantu. Šī kompetence pilnvaro tiesu papildus sankciju tiesiskuma pārbaudei aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzliktā naudas soda vai noteiktās kavējuma naudas summu. Tādēļ līgumos paredzētā pārbaude saskaņā ar efektīvu tiesību aizsardzību tiesā principu, kas izklāstīts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, Savienības tiesa īsteno gan faktisko, gan tiesību apstākļu pārbaudi, un tā ir tiesīga novērtēt pierādījumus, atcelt apstrīdēto lēmumu un grozīt naudas sodu summu (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā C‑3/06 P Groupe Danone/Komisija, Krājums, I‑1331. lpp., 60.–62. punkts, un Vispārējās tiesas 2003. gada 21. oktobra spriedumu lietā T‑368/00 General Motors Nederland un Opel Nederland/Komisija, Recueil, II‑4491. lpp., 181. punkts).
133 Tādēļ Vispārējai tiesai savas neierobežotās kompetences ietvaros ir jāizvērtē, vai dienā, kad tā pieņem savu nolēmumu, prasītājai ir uzlikts naudas sods, kura summa pareizi atspoguļo attiecīgā pārkāpuma smagumu un ilgumu, līdz ar to šie naudas sodi ir samērīgi salīdzinājumā ar kritērijiem, kas paredzēti Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1999. gada 11. marta spriedumu lietā T‑156/94 Aristrain/Komisija, Recueil, II‑645. lpp., 584.–586. punkts, un 2003. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑220/00 Cheil Jedang/Komisija, Recueil, II‑2473. lpp., 93. punkts). Tomēr ir jāuzsver, ka neierobežotas kompetences īstenošana nav pielīdzināma pārbaudei pēc savas ierosmes, un jāatgādina, ka Savienības tiesās notiek uz sacīkstes principa balstīta tiesvedība.
134 Lai labotu Komisijas izraisīto prettiesisko situāciju, kas izklāstīta iepriekš 103. un 114. punktā, ir jāpamatojas uz atsevišķām pārdošanu vērtībām saistībā ar periodu pirms un periodu pēc Exxon‑Mobil apvienošanās.
135 Saistībā ar Esso France piedalīšanos pārkāpumā periodā no 1992. gada 3. septembra līdz 1999. gada 29. novembrim, neesot datiem par 1999. gadu, ir jāņem vērā pārdošanu, ko Esso France īstenojusi 2000. gadā, vērtība un tā jāsareizina ar koeficientu 7,5, lai atspoguļotu šīs pārkāpuma daļas ilgumu.
136 Saistībā ar Esso France piedalīšanos pārkāpumā pēc Exxon‑Mobil apvienošanās periodā no 1999. gada 30. novembra līdz 2003. gada 20. novembrim ir jāņem vērā pārdošanu, kuru grupa ExxonMobil īstenojusi no 2000.–2002. gadam, vērtības vidējais rādītājs, ko Komisija ir noteikusi apstrīdētajā lēmumā. Pēc tam šī summa ir jāsareizina ar koeficientu 4, lai ņemtu vērā šī pārkāpuma daļas ilgumu.
137 Pārējie naudas soda summas aprēķināšanas elementi paliek nemainīgi. Konkrētāk, Vispārējā tiesa saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 30. punktu konstatē, ka Komisija ir piemērojusi reizināšanas koeficientu 2 prevencijas nolūkos sakarā ar grupas ExxonMobil ievērojamo lielumu, ka tā to ir noteikusi, vienīgi ņemot vērā attiecības starp ExxonMobil īstenoto pārdošanu vērtību un kopējo apgrozījumu, pilnībā nodrošinot samērīgumu starp reizināšanas koeficientiem, kas piemēroti citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem uzņēmumiem, un nenosakot naudas soda minimālo summu prevencijas nolūkos (skat. apstrīdētā lēmuma 712. un 713. apsvērumu). Šajos apstākļos un bez argumentiem un pierādījumiem par pretējo Vispārējā tiesa uzskata, ka ir jārīkojas tādā pašā veidā un sakarā ar grupas ExxonMobil lielumu jāpiemēro reizināšanas koeficients 2 naudas soda pamatsummai, kas piemērota Esso France, kā tā ir aprēķināta atbilstoši iepriekš 135. un 136. punktā aprakstītajai metodei. No tā izriet, ka naudas soda summai, kas Esso France uzlikta apstrīdētā lēmuma 2. pantā, ir jābūt EUR 62 712 895.
138 Visbeidzot Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, uzskata, ka šādi noteiktā naudas soda summa ir atbilstoša, ņemot vērā Esso France izdarītā pārkāpuma smagumu un ilgumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
139 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
140 Šajā lietā Vispārējā tiesa akceptēja prasītāju pirmo pamatu par Komisijas pieļautajām kļūdām, aprēķinot Esso France uzlikto naudas sodu saistībā ar piedalīšanas periodu pirms Exxon‑Mobil apvienošanās. Argumenti saistībā ar šo pamatu ir būtiska daļa no prasības pieteikumu, kura apjoms turklāt ir būtiski mazāks par procesuālo rakstu lappušu maksimālo skaitu, kā tas ir noteikts Praktisko norādījumu lietas dalībniekiem Vispārējā tiesā 15. punktā. Taču argumenti, kas norādīti otrajā pamatā saistībā ar naudas soda summas samazināšanu saistībā ar piedalīšanās periodu pēc Exxon‑Mobil apvienošanās, tika pilnībā noraidīti. Naudas soda summa, kas solidāri uzlikta Esso Deutschland, EMPC un EMC attiecas vienīgi uz šo otro periodu. Tādēļ lietas apstākļi būtu taisnīgi novērtēti, nospriežot, ka Komisija sedz savus un atlīdzina Esso France tiesāšanās izdevumus un ka Esso Deutschland, EMPC un EMC sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) naudas soda, kas Esso Société anonyme française uzlikts Komisijas 2008. gada 1. oktobra Lēmuma C(2008) 5476, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.181 – Sveču vasks) 2. pantā, summa ir noteikta EUR 62 712 895 apmērā;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Eiropas Komisija sedz savus un atlīdzina Esso Société anonyme française tiesāšanās izdevumus;
4) Esso Deutschland GmbH, ExxonMobil Petroleum and Chemical BVBA un Exxon Mobil Corp. sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 11. jūlijā.
[Paraksti]