TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2024. gada 30. janvārī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Fizisku personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi noziedzīgu nodarījumu apkarošanas nolūkā – Direktīva (ES) 2016/680 – 4. panta 1. punkta c) un e) apakšpunkts – Datu minimizēšana – Glabāšanas ierobežojums – 5. pants – Atbilstīgi termiņi dzēšanai vai regulārai glabāšanas nepieciešamības pārbaudei – 10. pants – Biometrisko un ģenētisko datu apstrāde – Absolūta nepieciešamība – 16. panta 2. un 3. punkts – Tiesības uz dzēšanu – Apstrādes ierobežojums – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. panta 1. punkts – Fiziska persona, kas ir notiesāta ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu un vēlāk reabilitēta – Datu glabāšanas termiņš līdz personas nāvei – Tiesību uz dzēšanu vai apstrādes ierobežošanu neesamība – Samērīgums
Lietā C‑118/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa, Bulgārija) iesniegusi ar 2022. gada 10. janvāra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 17. februārī, tiesvedībā
NG,
pret
Direktor na Glavna direktsia “Natsionalna politsia” pri Ministerstvo na vatreshnite raboti – Sofia,
piedaloties
Varhovna administrativna prokuratura,
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietnieks L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], palātu priekšsēdētāji A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], A. Prehala [A. Prechal], K. Jirimēe [K. Jürimäe], N. Pisarra [N. Piçarra], O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei], tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], L. S. Rosi [L. S. Rossi], I. Jarukaitis [I. Jarukaitis], A. Kumins [A. Kumin], N. Jēskinens [N. Jääskinen], N. Vāls [N. Wahl] un D. Gracijs [D. Gratsias] (referents),
ģenerāladvokāts: P. Pikamēe [P. Pikamäe],
sekretāre: R. Stefanova‑Kamiševa [R. Stefanova‑Kamisheva], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 7. februāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– NG vārdā – P. Kuyumdzhiev, advokat,
– Bulgārijas valdības vārdā – M. Georgieva, T. Mitova un E. Petranova, pārstāves,
– Čehijas Republikas valdības vārdā – O. Serdula, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,
– Īrijas vārdā – M. Browne, A. Joyce un M. Tierney, pārstāvji, kuriem palīdz D. Fennelly, BL,
– Spānijas valdības vārdā – A. Ballesteros Panizo un J. Rodríguez de la Rúa Puig, pārstāvji,
– Nīderlandes valdības vārdā – A. Hanje, pārstāve,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, D. Łukowiak un J. Sawicka, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – A. Bouchagiar, C. Georgieva, H. Kranenborg un F. Wilman, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 15. jūnija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (OV 2016, L 119, 89. lpp.), 5. pantu kopsakarā ar šīs direktīvas 13. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 3. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp NG un Direktor na Glavna direktsia “Natsionalna politsia” pri Ministerstvo na vatreshnite raboti – Sofia (Iekšlietu ministrijas Ģenerāldirekcijas “Valsts policija” direktors, Bulgārija) (turpmāk tekstā – “ĢDVP”) par to, ka šis direktors ir noraidījis NG lūgumu dzēst viņu no valsts reģistra – kurā Bulgārijas policijas iestādes reģistrē personas, kas apsūdzētas par tīšu noziedzīgu nodarījumu, par ko apsūdzību uztur valsts – (turpmāk tekstā – “kriminālreģistrs”), pamatojoties uz to, ka šī persona ir reabilitēta pēc tam, kad tā bija tikusi notiesāta ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu krimināllietā.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2016/680 11., 14., 26., 27., 37., 47. un 104. apsvērumā ir noteikts:
“(11) Tādēļ ir piemēroti [..] [tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās un policijas sadarbības jomas] aptvert direktīvā, kurā paredzēti īpaši noteikumi par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko kompetentās iestādes veic, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem, vai izpildītu kriminālsodus, tostarp lai pasargātu no draudiem sabiedriskajai drošībai un tos novērstu, respektējot šo darbību īpašo raksturu. [..]
[..]
(14) Tā kā šī direktīva nebūtu jāpiemēro personas datu apstrādei tādas darbības gaitā, kas ir ārpus Savienības tiesību darbības jomas, darbības attiecībā uz valsts drošību [..] nebūtu jāuzskata par darbībām, kas ir šīs direktīvas darbības jomā.
[..]
(26) [..] [..] būtu jānodrošina, lai savākto personas datu apjoms nebūtu pārmērīgs un lai personas datus neglabātu ilgāk, nekā tas ir vajadzīgs nolūkos, kādos tos apstrādā. Personas dati būtu jāapstrādā tikai tad, ja apstrādes nolūku nav iespējams pienācīgi sasniegt citiem līdzekļiem. Lai nodrošinātu, ka datus neglabā ilgāk nekā nepieciešams, pārzinim būtu jānosaka termiņi dzēšanai vai periodiskai pārskatīšanai. [..]
(27) Lai novērstu un izmeklētu noziedzīgus nodarījumus un sauktu pie atbildības par tiem, kompetentajām iestādēm personas dati, kas savākti saistībā ar konkrētu noziedzīgu nodarījumu novēršanu, izmeklēšanu, atklāšanu vai saukšanu pie atbildības par tiem, ir jāapstrādā ārpus minētā konteksta, lai iegūtu izpratni par noziedzīgām darbībām un konstatētu saiknes starp dažādiem atklātajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.
[..]
(37) Personas datiem, kas pēc sava rakstura ir īpaši sensitīvi saistībā ar pamattiesībām un pamatbrīvībām, pienākas īpaša aizsardzība, jo to apstrādes konteksts varētu radīt nopietnu risku pamattiesībām un pamatbrīvībām. [..]
[..]
(47) [..] Fiziskai personai vajadzētu būt arī tiesībām uz apstrādes ierobežošanu, [..] ja personas dati jāsaglabā kā pierādījumi. Jo īpaši – tā vietā, lai dzēstu personas datus, būtu jāierobežo to apstrāde, ja konkrētā gadījumā ir pamatots iemesls uzskatīt, ka dzēšana varētu ietekmēt datu subjekta leģitīmās intereses. Šādā gadījumā dati, kuri ir ierobežoti, būtu jāapstrādā tikai nolūkā, kura dēļ tie netika dzēsti. [..]
[..]
(104) Šajā direktīvā ir ņemtas vērā pamattiesības un ievēroti principi, kas atzīti [Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”)], kā noteikts LESD, jo īpaši tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesības uz personas datu aizsardzību, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu. Šo tiesību ierobežojumi ir saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu, jo tie ir nepieciešami vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.”
4 Šīs direktīvas 1. panta “Priekšmets un mērķi” 1. punktā ir noteikts:
“Šajā direktīvā ir paredzēti noteikumi par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko kompetentās iestādes veic, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem, vai izpildītu kriminālsodus, tostarp lai pasargātu no draudiem sabiedriskajai drošībai un tos novērstu.”
5 Minētās direktīvas 2. panta “Darbības joma” 1. un 3. punktā ir paredzēts:
“1. Šo direktīvu piemēro personas datu apstrādei, ko veic kompetentās iestādes 1. panta 1. punktā izklāstītajos nolūkos.
[..]
3. Šī direktīva neattiecas uz personas datu apstrādi:
a) tādas darbības gaitā, kas neietilpst Savienības tiesību darbības jomā;
[..].”
6 Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 3. pantu “Definīcijas”:
“Šajā direktīvā:
[..]
2. “apstrāde” ir jebkura ar personas datiem vai personas datu kopumiem veikta darbība vai darbību kopums, [..] piemēram, [..] glabāšana [..];
[..].”
7 Direktīvas 2016/680 4. panta “Principi, kas saistīti ar personas datu apstrādi,” 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis paredz, ka personas dati:
[..]
c) ir atbilstīgi, būtiski un nav pārmērīgi, ņemot vērā nolūkus, kādos tos apstrādā,
[..]
e) tiek glabāti veidā, kas pieļauj datu subjektu identifikāciju, ne ilgāk, kā tas ir nepieciešams tiem nolūkiem, kādos tos apstrādā;
[..].”
8 Šīs direktīvas 5. pants “Glabāšanas un pārskatīšanas termiņi” ir formulēts šādi:
“Dalībvalstis paredz, ka tiek noteikti atbilstīgi termiņi personas datu dzēšanai vai personas datu glabāšanas vajadzības regulārai pārskatīšanai. Minēto termiņu ievērošanu nodrošina ar procesuāliem pasākumiem.”
9 Minētās direktīvas 10. pants “Īpašu kategoriju personas datu apstrāde” ir formulēts šādi:
“[..] ģenētisko [un] biometrisko datu apstrāde nolūkā veikt fiziskas personas viennozīmīgu identifikāciju [..] ir atļauta tikai tad, kad tas ir absolūti nepieciešams, uz to attiecas atbilstošas garantijas attiecībā uz datu subjekta tiesībām un brīvībām [..].”
10 Šīs pašas direktīvas 13. panta “Informācija, ko dara pieejamu vai sniedz datu subjektam” 2. punktā ir noteikts, ka papildus tā 1. punktā minētajai informācijai dalībvalstis likumā paredz, ka pārzinis datu subjektam konkrētos gadījumos sniedz šajā 2. punktā uzskaitīto papildu informāciju, lai šis datu subjekts varētu īstenot savas tiesības. Šajā papildu informācijā ietilpst arī šā 2. punkta b) apakšpunktā minētās ziņas par laikposmu, cik ilgi personas dati tiks glabāti, vai – ja tas nav iespējams – par kritērijiem, kas izmantoti minētā laikposma noteikšanai. Turklāt Direktīvas 2016/680 13. panta 3. punktā ir norādīti iemesli, kuru dēļ dalībvalstis var pieņemt leģislatīvus pasākumus, lai atliktu, ierobežotu vai nesniegtu informāciju datu subjektam, ievērojot šā panta 2. punktu.
11 Direktīvas 2016/680 14. pantā “Datu subjekta piekļuves tiesības” ir noteikts:
“Ņemot vērā 15. pantu, dalībvalstis datu subjektam paredz tiesības saņemt no pārziņa apstiprinājumu par to, vai tiek apstrādāti personas dati, kuri attiecas uz viņu, un, ja tā ir, piekļūt personas datiem un šādai informācijai:
[..]
d) ja iespējams, paredzētais laikposms, cik ilgi personas dati tiks glabāti, vai – ja tas nav iespējams – kritēriji, kas izmantoti minētā laikposma noteikšanai;
[..].”
12 Šīs direktīvas 16. panta “Tiesības uz personas datu labošanu vai dzēšanu un apstrādes ierobežošanu” 2. un 3. punktā ir noteikts:
“2. Dalībvalstis liek, lai pārzinis bez nepamatotas kavēšanās dzēš personas datus un nodrošina datu subjektam tiesības panākt, lai pārzinis bez nepamatotas kavēšanās dzēstu personas datus, kas uz to attiecas, ja apstrāde pārkāpj noteikumus, kas pieņemti saskaņā ar 4., 8. vai 10. pantu, vai ja personas dati ir jādzēš, lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu.
3. Dzēšanas vietā pārzinis ierobežo apstrādi, ja:
a) datu subjekts apstrīd personas datu precizitāti un to precizitāti vai neprecizitāti nevar noteikt; vai
b) personas dati ir jāsaglabā pierādījumu nolūkā.
[..]”
13 Saskaņā ar minētās direktīvas 20. pantu “Integrēta datu aizsardzība un datu aizsardzība pēc noklusējuma” dalībvalstis paredz, ka pārzinis īsteno atbilstīgus tehniskus un organizatoriskus pasākumus, lai izpildītu šīs direktīvas prasības un aizsargātu datu subjektu tiesības un it īpaši nodrošinātu, ka pēc noklusējuma tiek apstrādāti tikai tie personas dati, kas ir nepieciešami katram konkrētajam apstrādes nolūkam.
14 Direktīvas 2016/680 29. panta “Apstrādes drošība” 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis paredz, ka pārzinis un apstrādātājs, ņemot vērā tehnikas līmeni, īstenošanas izmaksas un apstrādes raksturu, apmēru, kontekstu un nolūkus, kā arī dažādas iespējamības un nopietnības pakāpes risku attiecībā uz fizisko personu tiesībām un brīvībām, īsteno atbilstīgus tehniskus un organizatoriskus pasākumus, lai nodrošinātu tādu drošības līmeni, kas ir atbilstīgs riskam, jo īpaši attiecībā uz 10. pantā minēto īpašu kategoriju personas datu apstrādi.”
Bulgārijas tiesības
Kriminālkodekss
15 Nakazatelen kodeks (Kriminālkodekss, 1968. gada 2. aprīļa DV Nr. 26), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 82. panta 1. punktā ir noteikts:
“Piespriestais sods netiek izpildīts, ja ir pagājuši:
1. divdesmit gadi, ja sods ir mūža ieslodzījums bez iespējas mīkstināt sodu vai mūža ieslodzījums;
2. piecpadsmit gadi, ja sods ir brīvības atņemšana uz vairāk nekā desmit gadiem;
3. desmit gadi, ja sods ir brīvības atņemšana uz laiku no trim līdz desmit gadiem;
4. pieci gadi, ja sods ir brīvības atņemšana līdz trim gadiem, un
5. divi gadi visos pārējos gadījumos.”
16 Šā kodeksa 85. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Reabilitācija dzēš sodāmību un attiecībā uz nākotni atceļ sekas, kas tiesiskajā regulējumā ir saistītas ar notiesāšanu, ja vien likumā vai dekrētā nav noteikts citādi.”
17 Minētā kodeksa 88.a pants ir formulēts šādi:
“Ja 82. panta 1. punktā minētajam termiņam līdzvērtīgs laiks ir pagājis kopš soda izciešanas un notiesātā persona nav izdarījusi jaunu, tīšu noziedzīgu nodarījumu, par ko uztur valsts apsūdzību un par ko ir paredzēts brīvības atņemšanas sods, sodāmība un tās sekas tiek dzēstas, neraugoties uz citiem noteikumiem, kas paredzēti kādā citā likumā vai dekrētā.”
Likums par Iekšlietu ministriju
18 Zakon za Ministerstvo na vatreshnite raboti (Likums par Iekšlietu ministriju, 2014. gada 27. jūnija DV Nr. 53), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Likums par Iekšlietu ministriju”), 26. pantā ir noteikts:
“(1) Apstrādājot personas datus saistībā ar valsts drošības aizsardzības, noziedzības apkarošanas, sabiedriskās kārtības uzturēšanas un kriminālprocesuālajām darbībām, Iekšlietu ministrijas iestādes:
[..]
3. var apstrādāt visu vajadzīgo kategoriju personas datus;
[..]
(2) Termiņus 1. punktā minēto datu glabāšanai vai periodiskai to glabāšanas nepieciešamības pārskatīšanai nosaka iekšlietu ministrs. Šādus datus dzēš arī saskaņā ar tiesas nolēmumu vai Personas datu aizsardzības komisijas lēmumu.”
19 Atbilstoši Likuma par Iekšlietu ministriju 27. pantam:
“Datus no personu kriminālreģistrācijas, kas veikta, pamatojoties uz 68. pantu, izmanto tikai valsts drošības aizsardzībai, noziedzības apkarošanai un sabiedriskās kārtības uzturēšanai.”
20 Šā likuma 68. pants formulēts šādi:
“(1) Policijas iestādes veic to personu kriminālreģistrāciju, kas ir apsūdzētas par tīšu noziedzīgu nodarījumu, par ko uzturama valsts apsūdzība. Izmeklēšanas iestādēm ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai policijas iestādes varētu veikt kriminālreģistrāciju.
(2) Kriminālreģistrācija ir 1. punktā minēto personu personas datu apstrādes kategorija, un to veic saskaņā ar šā likuma nosacījumiem.
(3) Lai veiktu kriminālreģistrāciju, policijas iestādes:
1. vāc personas datus, kas paredzēti Likuma par Bulgārijas personas dokumentiem 18. pantā;
2. noņem personu pirkstu nospiedumus un fotografē šīs personas;
3. ņem paraugus, lai izveidotu personu DNS profilu.
[..]
(6) Kriminālreģistrāciju dzēš, pamatojoties uz personas datu pārziņa vai tā pilnvaroto amatpersonu rakstisku rīkojumu, pēc savas ierosmes vai pēc reģistrētās personas rakstiska un pamatota pieteikuma, ja:
1. reģistrācija ir veikta, pārkāpjot likumu;
2. kriminālprocess ir izbeigts, izņemot [Nakazatelno‑protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss)] 24. panta 3. punktā minētos gadījumus;
3. kriminālprocess ir noslēgts ar galīgu attaisnošanu;
4. persona ir atbrīvota no kriminālatbildības, un tai ir piemērots administratīvs sods;
5. persona ir mirusi, un šādā gadījumā pieteikumu var iesniegt tās mantinieki.
[..]”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
21 NG kriminālreģistrācija tika veikta atbilstoši Likuma par Iekšlietu ministriju 68. pantam saistībā ar izmeklēšanu par nepatiesu liecību sniegšanu, proti, noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Kriminālkodeksa 290. panta 1. punktā. Šīs izmeklēšanas noslēgumā NG tika izvirzīta apsūdzība un ar 2016. gada 28. jūnija spriedumu, kas ar 2016. gada 2. decembra spriedumu apelācijas instancē tika atstāts negrozīts, viņš tika atzīts par vainīgu šā nodarījuma izdarīšanā, un viņam tika piespriesta nosacīta brīvības atņemšana uz vienu gadu. Pēc šā soda izciešanas NG 2020. gada 14. martā tika reabilitēts saskaņā ar Kriminālkodeksa 82. panta 1. punktu kopsakarā ar tā 88.a pantu.
22 2020. gada 15. jūlijā, pamatojoties uz šo reabilitāciju, NG iesniedza pieteikumu Iekšlietu ministrijas kompetentajai teritoriālajai pārvaldei ar lūgumu dzēst kriminālreģistrā par viņu izdarītos ierakstus.
23 Ar 2020. gada 2. septembra lēmumu ĢDVP noraidīja šo pieteikumu, uzskatot, ka likumīgā spēkā stājies notiesājošs spriedums krimināllietā pat reabilitācijas gadījumā nav viens no Likuma par Iekšlietu ministriju 68. panta 6. punktā izsmeļoši uzskaitītajiem pamatiem kriminālreģistrācijas dzēšanai.
24 Ar 2021. gada 2. februāra lēmumu Administrativen sad Sofia grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) noraidīja NG celto prasību par šo ĢDVP lēmumu tādu pašu iemeslu dēļ, kas būtībā atbilst pašas ĢDVP norādītajiem.
25 NG iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā, Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa, Bulgārija). Galvenais kasācijas sūdzības pamats ir balstīts uz to, ka neesot ņemts vērā no Direktīvas 2016/680 5., 13. un 14. panta izrietošais princips, atbilstoši kuram personas datu apstrāde, tos glabājot, nevar būt beztermiņa. Taču NG ieskatā tā tas faktiski esot situācijā, kurā – tāpēc, ka nav pamata kriminālreģistrācijas dzēšanai, kas būtu piemērojams reabilitācijas gadījumā – datu subjekts pēc soda izciešanas un reabilitācijas nekad nevar panākt to personas datu dzēšanu, kas savākti saistībā ar noziedzīgo nodarījumu, par kuru tas ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu ir bijis notiesāts.
26 Šajā ziņā, pirmām kārtām, iesniedzējtiesa norāda, ka kriminālreģistrācija ir personas datu apstrāde, kas veikta Direktīvas 2016/680 1. panta 1. punktā minētajos nolūkos, un tātad ietilpst tās piemērošanas jomā.
27 Otrām kārtām, tā norāda, ka reabilitācija nav neviens no pamatiem kriminālreģistrācijas dzēšanai, kas izsmeļoši uzskaitīti Likuma par Iekšlietu ministriju 68. panta 6. punktā, un ka šajā gadījumā nav piemērojams neviens cits no šiem pamatiem, un līdz ar to šādā gadījumā datu subjektam nav iespējams panākt, ka viņa kriminālreģistrācija tiek dzēsta.
28 Trešām kārtām, iesniedzējtiesa norāda, ka Direktīvas 2016/680 26. apsvērumā ir gan norādīts uz garantijām, ar ko nodrošināms, lai savākto datu apjoms nebūtu pārmērīgs un lai šie dati netiktu glabāti ilgāk, nekā nepieciešams nolūkiem, kādiem tie tikuši apstrādāti, gan teikts, ka pārzinim ir jānosaka termiņi to dzēšanai vai periodiskai pārskatīšanai. Turklāt tā no šīs direktīvas 34. apsvēruma secina, ka apstrādei minētās direktīvas 1. panta 1. punktā minētajos nolūkos būtu jāietver šo datu ierobežošanas, dzēšanas vai iznīcināšanas darbības. Tā uzskata, ka šie principi esot atspoguļoti minētās direktīvas 5. pantā, kā arī tās 13. panta 2. un 3. punktā.
29 Šajā ziņā iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai iepriekšējā punktā minētajiem mērķiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kura dēļ kompetentajām iestādēm rodas “praktiski neierobežotas tiesības” uz datu apstrādi Direktīvas 2016/680 1. panta 1. punktā minētajos nolūkos un datu subjekts zaudē tiesības uz savu datu apstrādes ierobežošanu vai šo datu dzēšanu.
30 Šādos apstākļos Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [Direktīvas 2016/680] 5. pants, skatot to kopā ar šīs direktīvas 13. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādus valsts leģislatīvos pasākumus, kas piešķir kompetentajām iestādēm praktiski neierobežotas tiesības, apstrādājot personas datus noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas vai kriminālvajāšanas par tiem vai kriminālsodu izpildes nolūkos, un/vai atceļ datu subjekta tiesības uz savu datu apstrādes ierobežošanu, datu dzēšanu vai iznīcināšanu?”
Par prejudiciālo jautājumu
31 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā, kas ir izveidota ar LESD 267. pantu, Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas tai ļautu izspriest tajā izskatāmo lietu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi. Turklāt Tiesai var nākties ņemt vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Ministrstvo za obrambo, C‑742/19, EU:C:2021:597, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Šajā gadījumā iesniedzējtiesas jautājuma pamatā – kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un norādēm, ko Tiesā rīkotajā tiesas sēdē sniegusi Bulgārijas valdība, – ir apstāklis, ka pamatlietā aplūkotajā situācijā, kad persona ir notiesāta ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu, neviens no Likumā par Iekšlietu ministriju izsmeļoši uzskaitītajiem iemesliem, kas pamato kriminālreģistrā ietverto personas datu dzēšanu, šai personai nav piemērojams pat pēc viņas reabilitācijas, un līdz ar to šie dati tiek glabāti šajā reģistrā un iestādes, kurām ir piekļuve tiem, šos datus var apstrādāt bez jebkāda cita termiņa ierobežojuma, izņemot minētās personas nāves iestāšanos.
33 Šajā ziņā vispirms jāteic, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, citastarp no šā sprieduma 27. punktā īsumā atreferētajiem apsvērumiem un paša prejudiciālā jautājuma formulējuma, izriet, ka iesniedzējtiesa it īpaši vēlas noskaidrot, vai pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ir saderīgs ar samērīguma principu. Kā uzsvērts Direktīvas 2016/680 104. apsvērumā, ar šo direktīvu ieviestie ierobežojumi tiesībām uz personas datu aizsardzību, kas paredzētas Hartas 8. pantā, kā arī tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kas ir aizsargātas attiecīgi ar šīs Hartas 7. un 47. pantu, ir jāinterpretē atbilstīgi Hartas 52. panta 1. punkta prasībām, kuras ietver šā principa ievērošanu.
34 Turklāt sava jautājuma formulējumā iesniedzējtiesa pamatoti atsaucas uz minētās direktīvas 5. pantu par atbilstīgiem termiņiem personas datu dzēšanai vai to glabāšanas vajadzības regulārai pārskatīšanai. Tā kā minētais 5. pants ir cieši saistīts gan ar šīs pašas direktīvas 4. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktu, gan ar tās 16. panta 2. un 3. punktu, prejudiciālais jautājums ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas arī uz šīm abām tiesību normām.
35 Tāpat, ņemot vērā, ka pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā glabāšana attiecas tostarp konkrēti uz biometriskajiem un ģenētiskajiem datiem, kas ietilpst īpašo kategoriju personas datos, kuru apstrāde ir īpaši reglamentēta Direktīvas 2016/680 10. pantā, jāuzskata, ka uzdotais jautājums attiecas arī uz šīs tiesību normas interpretāciju.
36 Visbeidzot, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri izriet, ka Direktīvas 2016/680 13. panta interpretācijai šajā lietā ir nozīme tikai attiecībā uz šā panta 2. punkta b) apakšpunktu. Šā panta 3. punktā patiešām – kā norāda iesniedzējtiesa – ir atspoguļoti arī principi, kas citastarp ir izklāstīti šīs direktīvas 26. apsvērumā. Tomēr no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem nav secināms, ka pamatlietā būtu runa arī par leģislatīvu pasākumu, kura mērķis būtu atlikt vai ierobežot informācijas sniegšanu datu subjektam šā 3. punkta izpratnē.
37 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir uzskatāms, ka ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2016/680 4. panta 1. punkta c) un e) apakšpunkts, lasot tos kopsakarā ar tās 5. un 10. pantu, 13. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kā arī 16. panta 2. un 3. punktu un Hartas 7. un 8. panta kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka tādu personu – kuras ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu ir notiesātas par noziedzīgu nodarījumu, par ko apsūdzību uztur valsts – personas datus, tostarp biometriskos un ģenētiskos datus, policijas iestādes – nolūkā novērst, izmeklēt, atklāt noziedzīgus nodarījumus vai saukt pie atbildības par tiem vai izpildīt kriminālsodus – glabā līdz datu subjekta nāvei pat tad, ja šis datu subjekts ir reabilitēts, un kurā tam netiek atzītas tiesības panākt vai nu minēto datu dzēšanu, vai attiecīgā gadījumā – to apstrādes ierobežošanu.
38 Vispirms jānorāda, ka uzdotais jautājums attiecas uz personas datu apstrādi, kas tiek veikta nolūkos, kuri saskaņā ar Direktīvas 2016/680 1. panta 1. punktu ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā. Tomēr no iesniedzējtiesas nolēmumā citētā Likuma par Iekšlietu ministriju 27. panta izriet, ka kriminālreģistrā glabātie dati var tikt apstrādāti arī valsts drošības aizsardzības vajadzībām, un šai apstrādei saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 3. punkta a) apakšpunktu, lasot to tās 14. apsvēruma kontekstā, minētā direktīva nav piemērojama. Tādējādi iesniedzējtiesai būs jāpārliecinās, ka prasītāja pamatlietā datu glabāšana netiek veikta valsts drošības aizsardzības mērķu labad, ņemot vērā, ka šajā 2. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts izņēmums no Savienības tiesību piemērojamības, kas ir jāinterpretē šauri (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti), C‑439/19, EU:C:2021:504, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Pirmām kārtām, jāatgādina, ka pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, kas garantētas Hartas 7. un 8. pantā, nav absolūtas tiesības, bet ir ņemamas vērā saistībā ar to funkciju sabiedrībā un līdzsvarojamas ar citām pamattiesībām. Saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu visiem šo pamattiesību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt paredzētiem tiesību aktos un tajos ir jārespektē šo pamattiesību būtība, kā arī samērīguma princips. Saskaņā ar šo pēdējo minēto principu ierobežojumus drīkst noteikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības. Tie ir jāīsteno tikai, ciktāl tas noteikti ir nepieciešams, un attiecīgajā tiesiskajā regulējumā, kurā paredzēti šie ierobežojumi, ir jānosaka skaidri un precīzi noteikumi, kas reglamentē šo ierobežojumu tvērumu un piemērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti), C‑439/19, EU:C:2021:504, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).
40 Kā būtībā uzsvērts Direktīvas 2016/680 26. apsvērumā, šīs prasības nav izpildītas, ja izvirzīto vispārējo interešu mērķi saprātīgi var sasniegt tikpat efektīvi ar citiem līdzekļiem, kas mazāk aizskartu datu subjektu pamattiesības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti), C‑439/19, EU:C:2021:504, 110. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Otrām kārtām, vispirms jāteic, ka saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 1. punkta c) apakšpunktu dalībvalstīm ir jāparedz, ka personas dati ir atbilstīgi, būtiski un nav pārmērīgi, ņemot vērā nolūkus, kādos tos apstrādā. Tādējādi šajā tiesību normā ir prasīts, lai dalībvalstis ievērotu “datu minimizēšanas” principu, kas ir samērīguma principa izpausme (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti), C‑439/19, EU:C:2021:504, 98. punkts un tajā minētā judikatūra).
42 No tā izriet, ka konkrēti personas datu vākšanai kriminālprocesā un to glabāšanai policijas iestādēs šīs direktīvas 1. panta 1. punktā minētajos nolūkos, tāpat kā jebkurai tās piemērošanas jomā ietilpstošai apstrādei, ir jāatbilst šīm prasībām. Šāda glabāšana turklāt ir iejaukšanās pamattiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību neatkarīgi no tā, vai glabātā informācija ir vai nav sensitīva, vai ieinteresētajām personām ir vai nav radītas iespējamas neērtības šīs iejaukšanās dēļ un vai saglabātie dati vēlāk tiks vai netiks izmantoti (pēc analoģijas skat spriedumu, 2022. gada 5. aprīlis, Commissioner of An Garda Síochána u.c., C‑140/20, EU:C:2022:258, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
43 Turklāt, runājot konkrētāk par minēto datu glabāšanas ilguma samērīgumu, jāteic, ka dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2016/680 4. panta 1. punkta e) apakšpunktu ir jāparedz, ka šie dati tiek glabāti veidā, kas pieļauj datu subjektu identifikāciju, ne ilgāk, kā tas ir nepieciešams tiem nolūkiem, kādos tos apstrādā.
44 Tālab minētās direktīvas 5. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt atbilstīgus termiņus personas datu dzēšanai vai šādu datu glabāšanas vajadzības regulārai pārskatīšanai, kā arī procesuālos noteikumus šo termiņu ievērošanas nodrošināšanai.
45 Šīs tiesību normas mērķis – kā teikts Direktīvas 2016/680 26. apsvērumā – ir nodrošināt, lai personas dati, kā prasīts šīs direktīvas 4. panta 1. punkta e) apakšpunktā, netiktu glabāti ilgāk, nekā nepieciešams. Protams, tā atstāj dalībvalstu ziņā noteikt atbilstīgus termiņus glabāšanas ilgumam un izlemt, vai šie termiņi attiecas uz minēto datu dzēšanu vai to glabāšanas vajadzības regulāru pārskatīšanu, ar nosacījumu, ka šo termiņu ievērošana tiek nodrošināta ar atbilstošiem procesuāliem noteikumiem. Tomēr, lai šie termiņi būtu “atbilstīgi”, katrā ziņā ir vajadzīgs, lai saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktu, lasot tos Hartas 52. panta 1. punkta kontekstā, minētie termiņi pēc vajadzības ļautu dzēst attiecīgos datus gadījumā, ja to glabāšana vairs nav nepieciešama, ņemot vērā nolūkus, kādiem tie tika apstrādāti.
46 It īpaši, lai datu subjekti varētu pārbaudīt šo “atbilstīgumu” un pēc vajadzības lūgt šādu dzēšanu, Direktīvas 2016/680 13. panta 2. punkta b) apakšpunktā un 14. panta d) punktā ir paredzēts, ka principā šīs personas, ja iespējams, var tikt informētas par viņu personas datu glabāšanas termiņu vai, ja tas nav iespējams, par kritērijiem, kas izmantoti šā laikposma noteikšanai.
47 Turklāt Direktīvas 2016/680 10. pants ir speciālā norma, kas reglamentē īpašu kategoriju personas datu, konkrēti, biometrisko un ģenētisko datu, apstrādi. Šīs normas mērķis ir nodrošināt datu subjekta lielāku aizsardzību, ciktāl minētie dati to īpašās sensitivitātes un konteksta, kādā tie tiek apstrādāti, dēļ – kā izriet no minētās direktīvas 37. apsvēruma – var radīt nopietnu apdraudējumu pamattiesībām un pamatbrīvībām, piemēram, tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesībām uz personas datu aizsardzību, kas garantētas Hartas 7. un 8. pantā (spriedums, 2023. gada 26. janvāris, Ministerstvo na vatreshnite raboti (Policijas veikta biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija), C‑205/21, EU:C:2023:49, 116. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Proti, šajā 10. pantā ir ietverta prasība, ka sensitīvu datu apstrādei jābūt atļautai “tikai tad, kad tas ir absolūti nepieciešams”, tādējādi šādu datu apstrādes likumīgumu pakārtojot stingrākam nosacījumam, kas citastarp nozīmē, ka īpaši stingri jākontrolē, vai tiek ievērots no Direktīvas 2016/680 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta izrietošais “datu minimizēšanas” princips, kurš ar šo prasību tiek konkrēti piemērots minētajiem sensitīvajiem datiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 26. janvāris, Ministerstvo na vatreshnite raboti (Policijas veikta biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija), C‑205/21, EU:C:2023:49, 117., 122. un 125. punkts).
49 Visbeidzot, ar Direktīvas 2016/680 16. panta 2. punktu ir ieviestas tiesības uz personas datu dzēšanu, ja apstrāde ir pretrunā noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar šīs direktīvas 4., 8. vai 10. pantu, vai ja šie dati ir jādzēš, lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu.
50 No šā 16. panta 2. punkta izriet, ka minētās tiesības uz dzēšanu var tikt īstenotas citastarp tad, ja – pārkāpjot valsts tiesību normas, ar kurām tiek īstenoti minētās direktīvas 4. panta 1. punkta c) un e) apakšpunkts, kā arī attiecīgā gadījumā tās 10. pants – attiecīgo personas datu glabāšana nav nepieciešama vai vairs nav nepieciešama, ņemot vērā to apstrādes nolūkus, vai ja šī dzēšana ir nepieciešama, lai ievērotu termiņu, kas tālab noteikts valsts tiesībās atbilstoši šīs pašas direktīvas 5. pantam.
51 Tomēr saskaņā ar Direktīvas 2016/680 16. panta 3. punktu valsts tiesību aktos ir jāparedz, ka pārzinim jāierobežo šādu datu apstrāde tā vietā, lai šos datus dzēstu, ja datu subjekts, kā minēts šīs normas a) apakšpunktā, apstrīd personas datu precizitāti un ja nav nosakāms, vai šie dati ir precīzi vai nē, vai ja saskaņā ar tā b) apakšpunktu personas dati ir jāsaglabā pierādījumu nolūkā.
52 No iepriekš minētā izriet, ka Direktīvas 2016/680 normās, kas aplūkotas šā sprieduma 41.–51. punktā, ir noteikts vispārējs ietvars, kas citastarp ļauj nodrošināt, ka personas datu glabāšana un, konkrētāk, tās ilgums aprobežojas ar to, kas izrādās esam nepieciešams, ņemot vērā nolūkus, kādiem šie dati tiek glabāti, vienlaikus atstājot dalībvalstu ziņā saskaņā ar šo ietvaru noteikt konkrētas situācijas, kurās datu subjekta pamattiesību aizsardzībai ir nepieciešama šo datu dzēšana, un brīdi, kad tas ir jādara. Savukārt, kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 28. punktā, šajās tiesību normās nav prasīts, lai dalībvalstis personas datu glabāšanai noteiktu absolūtu termiņus, pēc kuru beigām šie dati būtu jādzēš automātiski.
53 Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka personas dati, kas ir ietverti kriminālreģistrā saskaņā ar Likuma par Iekšlietu ministriju 68. pantu, tiek glabāti vienīgi operatīvās izmeklēšanas nolūkā un, konkrētāk, lai tos salīdzinātu ar citiem datiem, kas savākti, izmeklējot citus noziedzīgus nodarījumus.
54 Šajā ziņā, pirmām kārtām, jāuzsver, ka datu par personām, kas notiesātas ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu krimināllietā, glabāšana kriminālreģistrā var izrādīties nepieciešama iepriekšējā punktā norādītajiem mērķiem pat pēc tam, kad šī notiesāšana ir dzēsta no sodu reģistra un līdz ar to vairs nav seku, kādas šim notiesājošajam spriedumam ir paredzētas valsts tiesību aktos. Proti, šīs personas var būt iesaistītas citos noziedzīgos nodarījumos, kas nav tie, par kuriem tās ir bijušas notiesātas, vai, gluži pretēji, tās var tikt attaisnotas, salīdzinot šo iestāžu glabātos datus ar datiem, kas savākti procedūrās par šiem citiem noziedzīgajiem nodarījumiem.
55 Tādējādi šāda datu glabāšana var palīdzēt sasniegt Direktīvas 2016/680 27. apsvērumā minēto vispārējo interešu mērķi, atbilstoši kuram noziedzīgu nodarījumu novēršanai, kā arī izmeklēšanai un saukšanai pie atbildības par tiem kompetentajām iestādēm personas dati, kas savākti, novēršot, izmeklējot, atklājot konkrētus noziedzīgus nodarījumus vai saucot pie atbildības par tiem, ir jāapstrādā ārpus minētā konteksta, lai iegūtu labāku izpratni par noziedzīgām darbībām un konstatētu saikni starp dažādiem atklātajiem noziedzīgajiem nodarījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 26. janvāris, Ministerstvo na vatreshnite raboti (Policijas veikta biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija), C‑205/21, EU:C:2023:49, 98. punkts).
56 Otrām kārtām, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka kriminālreģistrā tiek glabāti Bulgārijas tiesību aktos paredzētie dati par datu subjekta personu apliecinošiem dokumentiem, pirkstu nospiedumiem, viņa fotoattēls, kā arī paraugi DNS profilēšanas nolūkā, kuriem, kā Bulgārijas valdība apstiprināja tiesas sēdē, klāt vēl nāk dati par datu subjekta izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem un par viņa sodāmībām šajā ziņā. Savukārt šo dažādo kategoriju dati var izrādīties nepieciešami, lai pārbaudītu, vai datu subjekts ir iesaistīts citos noziedzīgos nodarījumos, nevis tajos, par kuriem tas ir notiesāts ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu. Līdz ar to šie dati principā var tikt uzskatīti par piemērotiem un atbilstīgiem attiecībā uz nolūkiem, kādiem tie tiek apstrādāti Direktīvas 2016/680 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.
57 Trešām kārtām, šādas glabāšanas samērīgums ar tās mērķiem ir jāizvērtē, ņemot vērā arī atbilstošos tehniskos un organizatoriskos pasākumus, kas saskaņā ar šīs direktīvas 20. un 29. pantu valsts tiesībās ir paredzēti tālab, lai garantētu glabāto datu konfidencialitāti un aizsardzību pret Direktīvas 2016/680 prasībām neatbilstošu apstrādi, un it īpaši tās 20. panta 2. punktā minētos pasākumus, ar kuriem tiek nodrošināts, ka tiek apstrādāti tikai tie personas dati, kas ir nepieciešami katram konkrētajam apstrādes nolūkam.
58 Ceturtām kārtām, runājot par pamatlietā aplūkoto personas datu glabāšanas ilgumu, jāteic, ka šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka tikai tad, ja datu subjekts ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu ir notiesāts par tīšu noziedzīgu nodarījumu, par ko apsūdzību uztur valsts, minētie dati tiek joprojām glabāti līdz šīs personas nāvei, jo valsts tiesību aktos par šādu noziedzīgu nodarījumu apsūdzēto personu reģistrācijas dzēšana ir paredzēta citos gadījumos.
59 Šajā ziņā tomēr jākonstatē, ka jēdziens “tīšs noziedzīgs nodarījums, kas ir publiskās apsūdzības priekšmets” ir ļoti vispārīgs un attiecināms uz lielu skaitu noziedzīgu nodarījumu neatkarīgi no to rakstura un smaguma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 26. janvāris, Ministerstvo na vatreshnite raboti (Policijas veikta biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija), C‑205/21, EU:C:2023:49, 129. punkts).
60 Taču, kā būtībā ir norādījis arī ģenerāladvokāts secinājumu 73. un 74. punktā, ne visu par šim jēdzienam atbilstošu noziedzīgu nodarījumu ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu notiesāto personu gadījumā ir vienāds risks tām būt iesaistītām vēl citos noziedzīgos nodarījumos, ar ko varētu pamatot viņu personas datu glabāšanas vienotu ilgumu. Tādējādi dažkārt – ņemot vērā tādus faktorus kā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturs un smagums vai recidīva neesamība –risks, kas attiecināms uz notiesāto personu, ne vienmēr pamato šīs personas datu glabāšanu tālab paredzētajā valsts kriminālreģistrā līdz šīs personas nāvei. Šādos gadījumos vairs nebūs vajadzīgās saiknes starp glabātajiem datiem un izvirzīto mērķi (pēc analoģijas skat. atzinumu 1/15 (ES un Kanādas PDR nolīgums), 2017. gada 26. jūlijs, EU:C:2017:592, 205. punkts). Līdz ar to šo datu glabāšana neatbilstu Direktīvas 2016/680 4. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteiktajam datu minimizēšanas principam un pārsniegtu laiku, kas nepieciešams nolūkiem, kādiem tie tiek apstrādāti, un tas ir pretrunā šīs direktīvas 4. panta 1. punkta e) apakšpunktam.
61 Šajā ziņā – kā būtībā uzsvēris ģenerāladvokāts secinājumu 70. punktā – jāprecizē, ka šādas personas reabilitācija, kuras rezultātā no sodu reģistra tiek dzēsts viņas notiesāšanas fakts, kā tas ir noticis pamatlietā, pati par sevi patiešām nevar padarīt šīs personas datus glabāšanu kriminālreģistrā par nevajadzīgu, jo tam ir citādi mērķi nekā sodāmības ietveršanai minētajā sodu reģistrā. Tomēr situācijā, kad – kā tas ir šajā gadījumā – saskaņā ar piemērojamajām valsts krimināltiesību normām šāda reabilitācija ir atkarīga no tā, vai noteiktu laikposmu pēc soda izciešanas nav izdarīts jauns tīšs noziedzīgs nodarījums, par kuru apsūdzību uztur valsts, šī reabilitācija var liecināt par to, ka noziedzības apkarošanas vai sabiedriskās kārtības uzturēšanas mērķu ziņā attiecīgais datu subjekts rada mazāku risku, un tātad tā var būt apstāklis, kas var mazināt šādas glabāšanas nepieciešamo ilgumu.
62 Piektām kārtām, Hartas 52. panta 1. punktā nostiprinātais samērīguma princips citastarp nozīmē, ka ir jāizsver izvirzītā mērķa nozīmīgums un attiecīgo pamattiesību izmantošanas ierobežojuma smagums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. novembris, Luxembourg Business Registers, C‑37/20 un C‑601/20, EU:C:2022:912, 66. punkts).
63 Šajā gadījumā, kā atgādināts šā sprieduma 35. punktā, attiecīgajā kriminālreģistrā glabātie personas dati ietver biometriskos un ģenētiskos datus. Tādējādi jāuzsver, ka, ņemot vērā būtiskos riskus, ko šādu sensitīvu datu apstrāde rada datu subjektu tiesībām un brīvībām, it īpaši saistībā ar kompetento iestāžu uzdevumiem Direktīvas 2016/680 1. panta 1. punktā minētajos nolūkos, izvirzītā mērķa īpašā nozīme ir jānovērtē, ņemot vērā visu lietā nozīmīgo faktoru kopumu. Šādu faktoru vidū ir tostarp apstāklis, ka apstrāde kalpo konkrētam nolūkam, kas ir saistīts ar noziedzīgu nodarījumu vai noteikta smaguma sabiedriskās drošības apdraudējumu novēršanu, šādu noziedzīgu nodarījumu apkarošanu vai aizsardzību pret šādiem apdraudējumiem, kā arī konkrētie apstākļi, kādos šī apstrāde tiek veikta (spriedums, 2023. gada 26. janvāris, Ministerstvo na vatreshnite raboti (Policijas veikta biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija), C‑205/21, EU:C:2023:49, 127. punkts).
64 Šajā kontekstā Tiesa uzskatīja, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta sistemātiska biometrisko un ģenētisko datu vākšana par jebkuru personu, kas apsūdzēta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, par kuru apsūdzība tiek izvirzīta ex officio, principā ir pretrunā Direktīvas 2016/680 10. pantā noteiktajai un šā sprieduma 48. punktā atgādinātajai absolūtas nepieciešamības prasībai. Proti, balstoties uz šādu tiesisko regulējumu var nediferencēti un vispārīgi vākt biometriskos un ģenētiskos datus no lielākās daļas personu, kurām tiek izvirzīta apsūdzība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 26. janvāris, Ministerstvo na vatreshnite raboti (Policijas veikta biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija), C‑205/21, EU:C:2023:49, 128. un 129. punkts).
65 Eiropas Cilvēktiesību tiesa savukārt ir nospriedusi, ka tādas vispārīgas un nediferencētas tiesības glabāt to personu – kas tiek turētas aizdomās par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, taču nav notiesātas par tiem – pirkstu nospiedumus, bioloģiskos paraugus un DNS profilus, kādas ir paredzētas attiecīgajā lietā minētās tiesas aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā, nenodrošina taisnīgu līdzsvaru starp iesaistītajām publiskajām un privātajām interesēm un ka līdz ar to šo datu glabāšana ir uzskatāma par prasītāju tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību nesamērīgu aizskārumu un to nevar uzskatīt par nepieciešamu demokrātiskā sabiedrībā; un tādējādi šāds aizskārums rada 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta pārkāpumu (ECT spriedums, 2008. gada 4. decembris, S un Marper pret Apvienoto Karalisti, CE:ECHR:2008:1204JUD003056204, 125. un 126. punkts).
66 Ir tiesa, ka ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu krimināllietā jau notiesātu personu biometrisko un ģenētisko datu glabāšana, tai skaitā pat līdz šo personu nāvei, var būt absolūti nepieciešama Direktīvas 2016/680 10. panta izpratnē, it īpaši, lai ļautu pārbaudīt šo personu iespējamo iesaisti citos noziedzīgos nodarījumos un tādējādi veikt kriminālvajāšanu un notiesāt šo noziedzīgo nodarījumu izdarītājus. Proti, jāņem vērā šādu datu nozīme kriminālizmeklēšanā, tostarp vairākus gadus pēc attiecīgajiem nodarījumiem, it īpaši, ja minētie noziedzīgie nodarījumi ir smagi noziegumi (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2020. gada 13. februāris, Gaughran pret Apvienoto Karalisti, CE:ECHR:2020:0213JUD004524515, 93. punkts).
67 Tomēr biometrisko un ģenētisko datu glabāšana par atbilstošu prasībai, ka tā ir jāatļauj tikai “absolūtas nepieciešamības gadījumā” Direktīvas 2016/680 10. panta izpratnē, var tikt uzskatīta tikai tad, ja šajā glabāšanā tiek ņemta vērā tā noziedzīgā nodarījuma, par kuru ir pasludināts likumīgā spēkā stājies notiesājošs spriedums, raksturs un smagums vai citi apstākļi, piemēram, īpašais konteksts, kurā šis noziedzīgais nodarījums ir izdarīts, tā iespējamā saikne ar citiem notiekošiem kriminālprocesiem vai arī notiesātās personas priekšvēsture vai profils. Līdz ar to gadījumā, ja valsts tiesiskais regulējums – kā tas noticis pamatlietā – noteic, ka kriminālreģistrā ietvertie datu subjektu biometriskie un ģenētiskie dati gadījumā, ja šīs personas ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu ir notiesātas krimināllietā, tiek glabāti līdz šo personu nāves brīdim, šīs glabāšanas apjoms, kāds tas ir konstatēts šā sprieduma 59. un 60. punktā, ir pārmērīgi plašs, ņemot vērā nolūkus, kādiem šie dati tiek apstrādāti.
68 Sestām kārtām, – runājot, pirmkārt, par Direktīvas 2016/680 5. pantā noteikto dalībvalstu pienākumu paredzēt, ka tiek noteikti atbilstīgi termiņi, – jānorāda, ka šā sprieduma 59., 60. un 67. punktā izklāstīto iemeslu dēļ un ņemot vērā šīs direktīvas 4. panta 1. punkta c) un e) apakšpunkta, kā arī 10. panta prasības, termiņš var tikt uzskatīts par “atbilstīgu” šā paša 5. panta izpratnē – konkrēti attiecībā uz ikvienas tādas personas, kas ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu notiesāta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, par kuru apsūdzību uztur valsts, biometrisko un ģenētisko datu glabāšanu – tikai tad, ja tajā tiek ņemti vērā tādi konkrētie apstākļi, kuru dēļ šāds glabāšanas ilgums ir nepieciešams, kādi minēti šā sprieduma 67. punktā.
69 Līdz ar to, lai gan atsauce valsts tiesiskajā regulējumā uz datu subjekta nāves faktu var būt “termiņš” glabāto datu dzēšanai minētā 5. panta izpratnē, šādu termiņu var uzskatīt par “atbilstīgu” tikai īpašos apstākļos, kas to pienācīgi pamato. Taču tā tas acīmredzami nav gadījumā, ja tas ir piemērojams vispārīgi un nediferencēti ikvienai ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu notiesātai personai.
70 Dalībvalstīm – kā norādīts šā sprieduma 45. punktā – patiešām Direktīvas 2016/680 5. pantā ir atstāta iespēja izlemt, vai termiņi ir jānosaka minēto datu dzēšanai vai to glabāšanas vajadzības regulārai pārskatīšanai. Tomēr no šā paša punkta arī izriet, ka šādas regulāras pārskatīšanas termiņu “atbilstīgums” prasa, lai šie termiņi saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktu, lasot tos Hartas 52. panta 1. punkta kontekstā, ļautu panākt attiecīgo datu dzēšanu gadījumā, ja tos vairs nav nepieciešams glabāt. Iepriekšējā punktā atgādināto iemeslu dēļ šāda prasība nav izpildīta tad, ja – kā tas ir šajā lietā – vienīgais gadījums, kad valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēta šāda dzēšana attiecībā uz personu, kas ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu ir notiesāta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, par ko apsūdzību uztur valsts, ir šīs personas nāve.
71 Otrkārt, runājot par šīs direktīvas 16. panta 2. un 3. punktā paredzētajām garantijām saistībā ar nosacījumiem attiecībā uz tiesībām uz dzēšanu un apstrādes ierobežošanu, no šā sprieduma 50. un 51. punkta izriet, ka šīs tiesību normas nepieļauj arī tādu valsts tiesisko regulējumu, kas šīs tiesības neļauj īstenot personai, kura ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu ir notiesāta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, par ko apsūdzību uztur valsts.
72 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir atbildams, ka Direktīvas 2016/680 4. panta 1. punkta c) un e) apakšpunkts, lasot tos kopsakarā ar tās 5. un 10. pantu, 13. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kā arī 16. panta 2. un 3. punktu, un Hartas 7. un 8. panta kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka tādu personu – kuras ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu ir notiesātas par noziedzīgu nodarījumu, par ko apsūdzību uztur valsts – personas datus, tostarp biometriskos un ģenētiskos datus, policijas iestādes – nolūkā novērst, izmeklēt, atklāt noziedzīgus nodarījumus vai saukt pie atbildības par tiem vai izpildīt kriminālsodus – glabā līdz datu subjekta nāvei pat tad, ja šis datu subjekts ir reabilitēts, un kurā nedz pārzinim ir uzlikts pienākums regulāri pārbaudīt, vai šāda glabāšana joprojām ir nepieciešama, nedz šim subjektam ir atzītas tiesības panākt vai nu šo datu dzēšanu, ja to glabāšana vairs nav nepieciešama, ņemot vērā nolūkus, kādiem tie tika apstrādāti, vai attiecīgā gadījumā – šo datu apstrādes ierobežošanu.
Par tiesāšanās izdevumiem
73 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI, 4. panta 1. punkta c) un e) apakšpunkts, lasot tos kopsakarā ar tās 5. un 10. pantu, 13. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kā arī 16. panta 2. un 3. punktu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. panta kontekstā,
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka tādu personu – kuras ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu ir notiesātas par noziedzīgu nodarījumu, par ko apsūdzību uztur valsts – personas datus, tostarp biometriskos un ģenētiskos datus, policijas iestādes – nolūkā novērst, izmeklēt, atklāt noziedzīgus nodarījumus vai saukt pie atbildības par tiem vai izpildīt kriminālsodus – glabā līdz datu subjekta nāvei pat tad, ja šis datu subjekts ir reabilitēts, un kurā nedz pārzinim ir uzlikts pienākums regulāri pārbaudīt, vai šāda glabāšana joprojām ir nepieciešama, nedz šim subjektam ir atzītas tiesības panākt vai nu šo datu dzēšanu, ja to glabāšana vairs nav nepieciešama, ņemot vērā nolūkus, kādiem tie tika apstrādāti, vai attiecīgā gadījumā – šo datu apstrādes ierobežošanu.
[Paraksti]