Language of document : ECLI:EU:T:2021:665

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)

2021. gada 6. oktobrī (*)

Civildienests – Līgumdarbinieki – OLAF izmeklēšana – Medicīnisko izdevumu atlīdzināšana – Disciplinārsods – Līguma izbeigšana bez uzteikuma – Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. panta h) punkts – Recidīvs – Civildienesta noteikumu IX pielikuma 27. pants – Lēmums, ar kuru apmierināts pieteikums par to, lai personas lietā nepaliktu norādes par iepriekšēju sodu – Civildienesta noteikumu 26. pants – Neiespējamība attiecībā pret ierēdni izmantot faktu par sodu, par kuru personas lietā nav palikusi nekāda norāde, un atsaukties uz šādu sodu

Lietā T‑121/20

IP, ko pārstāv L. Levi, S. Rodrigues un J. Martins, avocats,

prasītājs,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv M. Brauhoff un A.C. Simon, pārstāves,

atbildētāja,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas 2019. gada 21. augusta lēmumu, ar ko prasītājam tika piemērots disciplinārsods – viņa darba attiecību izbeigšana bez uzteikuma,

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos], tiesneši I. Reine un L. Trišo [L. Truchot] (referents),

sekretārs: L. Ramette, administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2021. gada 10. maija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītājs IP uzsāka darbu Eiropas Komisijā 2008. gada 21. jūlijā – vispirms kā pagaidu darba aģentūras norīkots darbinieks, pēc tam, no 2008. gada 16. septembra, līgumdarbinieka statusā. 2013. gadā viņš bija I funkciju grupas 1. pakāpes 3. līmenī. No 2018. gada 1. augusta viņam ir piešķirta invaliditāte.

2        Ar 2013. gada 13. decembra paziņojumu Eiropas Parlaments informēja Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF), ka iekšējā revīzijā tas ir atklājis norādes, kas, pēc tā domām, ļauj pieņemt, ka zināms skaits lūgumu atlīdzināt medicīniskos izdevumus saistībā ar Portugālē esošās iestādēs saņemto aprūpi ir prettiesiski. Šos pieteikumus laikā no 2013. gada janvāra līdz augustam bija iesnieguši A, kā arī B, pirmās minētās personas māsa, kas abi bija Parlamenta ierēdņi. Šajā paziņojumā Parlaments ierosināja pārbaudīt, vai prasītājs, kuru A bija norādījis kā savu kontaktpersonu datubāzē, kas paredzēta Parlamenta personāla vadībai, arī varēja būt izdarījis līdzīgus pārkāpumus.

3        2014. gada 8. septembrī OLAF nolēma uzsākt izmeklēšanu attiecībā uz prasītāju par it kā prettiesiskiem lūgumiem atlīdzināt medicīniskos izdevumus. Paralēli OLAF nolēma uzsākt divas citas izmeklēšanas attiecībā uz A un B arī par lūgumiem atlīdzināt medicīniskos izdevumus.

4        2015. gada 21. decembrī OLAF pabeidza izmeklēšanu ar galīgo ziņojumu. Savā ziņojumā tas konstatēja, ka laikposmā, par kuru tika veikta izmeklēšana, prasītājs bija iesniedzis Komisijas Individuālo tiesību pārvaldības un aprēķināšanas birojam (PMO) atmaksas pieteikumus, kas pamatoti ar četriem apliecinošiem dokumentiem, kuri neatbilst radušos izdevumu realitātei. Tas uzskatīja, ka kopējā nepamatoti saņemtā summa ir 5418 EUR.

5        OLAF nosūtīja Komisijai savu ziņojumu, iesakot uzsākt disciplinārlietu pret prasītāju un atgūt summu 5418 EUR apmērā. Tas arī informēja Komisiju, ka ziņojums tika nosūtīts Portugāles tiesu iestādēm iespējamiem turpmākiem pasākumiem tiesā.

6        Ar 2016. gada 24. jūnija paziņojumu Komisijas institūcija, kas ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “IPNL”), pilnvaroja Komisijas Izmeklēšanas un disciplinārlietu biroju (IDOC) uzklausīt prasītāju.

7        2017. gada 25. jūlijā IPNL nolēma disciplinārlietu kolēģijā uzsākt disciplinārlietu pret prasītāju.

8        Ar 2018. gada 16. aprīļa atzinumu disciplinārlietu kolēģija ieteica piemērot sodu – prasītāja darba izbeigšanu bez iepriekšēja brīdinājuma.

9        Pēc OLAF ziņojuma nosūtīšanas Portugāles tiesu iestādēm pret prasītāju tika Portugālē uzsākts kriminālprocess.

10      2018. gada 22. novembrī IPNL nolēma apturēt pret prasītāju uzsākto disciplinārlietu.

11      2019. gada 21. maijā pēc Portugālē uzsāktā kriminālprocesa pabeigšanas prasītājs tika uzaicināts uz uzklausīšanu IPNL, kuras sastāvā bija Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorāta ģenerāldirektore, Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors un Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāta ģenerāldirektora vietnieks (turpmāk tekstā – “trīspusējā IPNL”).

12      2019. gada 21. augustā trīspusējā IPNL, piemērojot Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 49. un 119. pantu, attiecībā uz prasītāju noteica disciplinārsodu – viņa darba attiecību izbeigšanu bez uzteikuma (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

13      Apstrīdētajā lēmumā trīspusējā IPNL norādīja, ka prasītājam tiek pārmests, ka tas PMO ir iesniedzis divus lūgumus atlīdzināt medicīniskos izdevumus, kas neatbilst faktiski samaksātajām summām vai saņemtajai aprūpei (apstrīdētā lēmuma 12. punkts). Tā šos faktus kvalificēja kā “krāpšanas mēģinājumu ar Eiropas Savienības budžetu”, kas, pēc tās domām, ir īpaši smags pārkāpums (apstrīdētā lēmuma 37. punkts). Visbeidzot, tā noteica sodu, ņemot vērā Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) IX pielikuma 10. pantā noteiktos kritērijus (apstrīdētā lēmuma 37.–50. punkts). Piemērojot Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. panta h) punktu, trīspusējā IPNL kā recidīvu pieņēma to, ka jau pastāv rājiens, ko prasītājs bija saņēmis 2010. gada 19. novembrī.

14      2019. gada 7. oktobrī prasītājs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu.

15      Ar 2020. gada 28. janvāra lēmumu (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”) Komisija sūdzību noraidīja.

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

16      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 21. februārī, prasītājs cēla šo prasību.

17      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 4. martā, prasītājs lūdza nodrošināt anonimitāti saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 66. pantu. Ar 2020. gada 15. aprīļa lēmumu Vispārējā tiesa (septītā palāta) apmierināja šo lūgumu.

18      Pamatojoties uz tiesneša referenta priekšlikumu, Vispārējā tiesa (septītā palāta) nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu un atbilstoši tās Reglamenta 89. pantā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus, uz daļu no tiem lūdzot sniegt atbildes rakstveidā, bet uz citiem – tiesas sēdē.

19      Lietas dalībnieki atbildēja noteiktajā termiņā.

20      Vispārējā tiesa lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem rakstveida un mutiskajiem jautājumiem uzklausīja 2021. gada 10. maija tiesas sēdē. Papildus tam prasītājs iesniedza vienu dokumentu, un Komisija piedāvāja iesniegt divus dokumentus.

21      Šādos apstākļos septītās palātas priekšsēdētājs paziņoja, ka tiesvedības mutvārdu daļa tiks pabeigta vēlāk, lai ļautu Komisijai iesniegt šā sprieduma 20. punktā minētos dokumentus un katram lietas dalībniekam – iesniegt apsvērumus.

22      Komisija iesniedza minētos dokumentus, un katrs lietas dalībnieks iesniedza savus apsvērumus.

23      Mutvārdu process tika pabeigts 2021. gada 2. jūnijā.

24      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu un, ja nepieciešams, lēmumu par sūdzības noraidīšanu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

25      Komisija lūdz Vispārējo tiesu:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

26      Pirms tiek izvērtēti prasītāja izvirzītie pamati, ir jānosaka prasības priekšmets.

A.      Par prasības priekšmetu

27      Vispirms jāatgādina, ka administratīvā sūdzība un tās tieša vai netieša noraidīšana ir sarežģītas procedūras neatņemama sastāvdaļa un tas ir tikai viens no priekšnosacījumiem prasības celšanai tiesā. Līdz ar to prasījumi atcelt tiesību aktus, kas formāli vērsti pret lēmumu, ar kuru ir noraidīta sūdzība, gadījumā, ja šiem prasījumiem nav patstāvīga satura, nozīmē, ka Vispārējā tiesā tiek apstrīdēts akts, par kuru ir iesniegta sūdzība (spriedumi, 1989. gada 17. janvāris, Vainker/Parlaments, 293/87, EU:C:1989:8, 8. punkts, un 2018. gada 25. oktobris, KF/Satcen, T‑286/15, EU:T:2018:718, 115. punkts).

28      Prasījumiem atcelt tiesību aktu, kas formāli vērsti pret sūdzības noraidīšanu, ir autonoms saturs, ja sūdzības noraidījuma apjoms atšķiras no tā sākotnējā akta apjoma, par kuru šī sūdzība tika iesniegta. Tā tas ir gadījumā, kad lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir pārskatīta prasītāja situācija, ņemot vērā jaunus tiesiskos un faktiskos apstākļus, vai kad ar to tiek grozīta vai papildināta sākotnējā lēmuma rezolutīvā daļa. Šādos gadījumos sūdzības noraidījums ir akts, kas ir pakļauts pārbaudei tiesā, kura to uzskata par nelabvēlīgu aktu, ar ko vismaz daļēji tiek aizstāts sākotnējais akts (spriedums, 2014. gada 21. maijs, Mocová/Komisija, T‑347/12 P, EU:T:2014:268, 34. punkts).

29      Izņemot gadījumus, kad sūdzības noraidījums ir autonoms akts, par kuru var celt prasību atcelt tiesību aktu, lēmumā par sūdzības noraidīšanu ietvertais pamatojums, ja ar to tiek papildināts vai aizstāts sākotnējā tiesību aktā ietvertais pamatojums, ir jāņem vērā, izvērtējot tā tiesiskumu. Tiek uzskatīts, ka šis pamatojums sakrīt ar sākotnējā tiesību akta pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 9. decembris, Komisija/Birkhoff, T‑377/08 P, EU:T:2009:485, 58. un 59. punkts un tajos minētā judikatūra). Tādējādi sākotnējā tiesību akta tiesiskums vajadzības gadījumā tiek pārbaudīts, ņemot vērā tostarp pamatojumu, kas ietverts lēmumā par sūdzības noraidīšanu.

30      Tā kā šajā lietā lēmumam par sūdzības noraidīšanu nav atšķirīga apjoma no apstrīdētā lēmuma, prasība ir jāuzskata par tādu, kas ir vērsta tikai pret šo pēdējo minēto lēmumu.

B.      Par pamatu pārbaudi

31      Prasītājs izvirza sešus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz pienākuma ievērot pienācīgu rūpību un rūpības pienākuma neizpildi, otrais – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, trešais – pārkāpumu OLAF ziņojumā, ceturtais – pārkāpumu disciplinārlietu kolēģijas atzinumā, piektais – uz to, ka nav pārbaudīti visi lietas apstākļi, kā arī nav ievērots princips, saskaņā ar kuru “disciplinārais process ir atkarīgs no kriminālprocesuālā lēmuma”, un sestais – Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. panta pārkāpumu.

32      Ir jāizvērtē sestais pamats un it īpaši prasītāja apstrīdētais fakts, ka trīspusējā IPNL piemēroja Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. panta h) punktu par recidīvu (skat. šā sprieduma 13. punktu).

33      Atbilstoši Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. pantam:

“Uzlikto disciplinārsodu smagums ir proporcionāls amatpārkāpuma smagumam. Lai noteiktu amatpārkāpuma smagumu un izlemtu par piemērojamo disciplinārsodu, īpaši ņem vērā:

[..]

h)      to, vai amatpārkāpums ietver atkārtotu darbību vai uzvedību;

[..].”

34      Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 45. punktā, kura virsraksts ir “Akta vai pārkāpumu ietverošas rīcības recidīvs”, trīspusējā IPNL atgādināja, ka prasītājam 2010. gada 19. novembrī tika piemērots rājiens (turpmāk tekstā – “pirmais sods”) par nodarījumiem, kas, tās ieskatā, ir salīdzināmi ar tiem, kuri šobrīd viņam tiek pārmesti. Tā atgādināja, ka šie fakti ietver “lūgumu ārstam izsniegt [prasītājam] rēķinu par 4,98 [EUR] par asinsanalīzi, kas tika veikta viņa brālēnam [..] ar kardiopatoloģisku slimību, [un] pēc tam centieni divas reizes saņemt medicīnisko izdevumu atlīdzināšanu no Komisijas par kredītrīkotāju dienestiem”. Trīspusējā IPNL apstrīdētā lēmuma 46. punktā piebilda, ka, “pat ja tai laikā runa bija par nelielu summu, [prasītājs] tika sodīts par viņa rīcības acīmredzami krāpniecisko raksturu”.

35      Vispirms apstrīdētā lēmuma 47. un 48. punktā norādījusi, ka, ņemot vērā to, ka Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. panta h) punktā nav paredzēts termiņš, tā varēja “brīvi” ņemt vērā pirmo sodu, trīspusējā IPNL tālāk apstrīdētā lēmuma 49. punktā precizēja:

“[..] [trīspusējā] IPNL konstatē, ka [prasītājs] ir izdarījis līdzīgus nodarījumus tiem, kas bija pamatā viņa sodam – rājienam, un tas noticis aptuveni četrus gadus pēc tam. [Trīspusējā] IPNL uzskata, ka tādējādi [prasītājs] ir parādījis, ka viņš nav guvis mācību no 2010. gadā uzliktā disciplinārsoda un ka viņš turpināja dot priekšroku savām personiskajām interesēm salīdzinājumā ar iestādes interesēm.”

36      Prasītājs apgalvo, ka trīspusējai IPNL nevajadzēja ņemt vērā viņa pirmo sodu kā apliecinājumu recidīvam, bet tā esot to izdarījusi, pārkāpjot Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. panta h) punktu.

37      Šajā ziņā, pirmkārt, viņš apgalvo, ka trīspusējā IPNL nav ievērojusi samērīguma, labas pārvaldības un saprātīga termiņa principus. Vispirms viņš uzsver, ka summa, kuras atmaksu viņš bija mēģinājis panākt, ir pavisam neliela, tā ir apzināta pirmajā disciplinārlietā pret viņu, un esot pagājis laiks starp abiem sodiem. Visbeidzot prasītājs apstrīd abās disciplinārās procedūrās aplūkoto faktu līdzīgumu.

38      Otrkārt, prasītājs uzskata, ka viņa personas lietā neesot vajadzējis palikt norādei par pirmo sodu, jo viņš bija iesniedzis pieteikumu atbilstoši Civildienesta noteikumu IX pielikuma 27. pantam, lai minētajā lietā nepaliktu nekādas norādes par šo sodu.

39      Lai gan prasītāja lūgums tika apmierināts, Komisija uzskata, ka šāds apstāklis nevar būt šķērslis šī soda kā apliecinājuma recidīvam ņemšanai vērā. Tā uzskata, ka, no vienas puses, Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. panta h) punkta noteikumu piemērošanu neierobežo nekāds termiņš un, no otras puses, tam, ka prasītāja lūgums ir apmierināts, nevarēja būt tādas sekas, ka pirmais sods tiek svītrots no viņa disciplinārlietas, jo lēmumi par disciplinārsodu tiekot saglabāti ierēdņu disciplinārlietā 20 gadus.

40      Atbildot uz Vispārējās tiesas noteiktajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem (skat. šā sprieduma 18. punktu), prasītājs izklāsta:

“[..] recidīvais raksturs nozīmē, ka pastāv agrāks sods. Taču saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 27. pantu pieprasot un saņemot to, ka prasītāja personas lietā netiek vairs minēta neviena norāde par [pirmo sodu], viņam ir tiesības uzskatīt, ka šāds sods vairs nepastāv [..] un ka administrācija jebkurā gadījumā pret viņu vairs nevar atsaukties uz šo sodu, šajā gadījumā tādā jaunā disciplinārlietā, kāda tiek izskatīta šajā lietā, a fortiori lai piemērotu recidīva kritēriju, nosakot ar izdarītā pārkāpuma smagumu samērīgu sodu Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. panta izpratnē.”

41      Atbildot uz Vispārējās tiesas noteiktajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem (skat. šā sprieduma 18. punktu), Komisija precizē:

“4.      Attiecībā uz argumentu par ietekmi, kāda uz šajā tiesvedībā apstrīdēto lēmumu varētu būt tam, ka prasītāja personas lietā tika svītrota norāde uz [pirmā soda] piemērošanu – ja prasītājs tādējādi vēlas apgalvot, ka šis apstāklis būtu bijis jāņem vērā, lai mīkstinātu apstrīdēto sodu, – šāds arguments ir pieņemams, bet nav pamatots [..]. Proti, Komisija ir pierādījusi, ka šīs svītrošanas rezultātā [pirmais sods] netiek pilnībā dzēsts. Tā kā ar šo sodu saistītā disciplinārā lieta tiek saglabāta 20 gadus, to varēja likumīgi ņemt vērā, piemērojot Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. panta h) punktu.

[..]

25. Atbilstoši Civildienesta noteikumu 26. panta sestajai daļai katram ierēdnim var būt tikai viena personas lieta.

26. Disciplinārlieta atšķiras no personas lietas. Proti, pirmajā ir ietverti visi dokumenti, kas saistīti ar konkrēto disciplinārlietu. Šie dokumenti tiek glabāti saskaņā ar [iepriekš minētajiem] glabāšanas termiņiem. Tie ir pieejami tikai [IDOC] personāla locekļiem un nav ietverti personas lietā.

27. Personas lietai ir pievienots tikai lēmums par disciplinārsodu, kas atbilst Civildienesta noteikumu 26. panta sestajai daļai. Tādējādi tas ir pieejams drošā elektroniskajā sistēmā, ko Komisija izmanto savu cilvēkresursu pārvaldībai [..], tikai darbiniekiem ar piekļuves tiesībām. Tas tiek glabāts [šajā sistēmā] [trīs] gadus (attiecībā uz rakstiskiem brīdinājumiem un rājieniem) vai [sešus] gadus attiecībā uz visiem pārējiem sodiem, kas uzskaitīti Civildienesta noteikumu IX pielikuma 9. panta c)–h) punktā.”

42      Ir jāizvērtē prasītāja iebildums par tiesību kļūdu, ko esot pieļāvusi trīspusējā IPNL, jo tā saistībā ar recidīvu ir pamatojusies uz pirmo sodu, lai gan viņa lūgums, kas iesniegts saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 27. pantu, par to, lai viņa personas lietā nepaliktu nekādas norādes par šo sodu, tika apmierināts.

43      Atbilstoši Civildienesta noteikumu IX pielikuma 27. pantam:

“Ierēdnis, kuram piespriests disciplinārsods, kas nav atcelšana/atstādināšana no amata, rakstveida brīdinājuma vai rājiena gadījumā pēc trim gadiem vai jebkura cita soda gadījumā pēc sešiem gadiem var iesniegt lūgumu dzēst no viņa person[as] lietas visas atsauces uz šādu sodu. Iecēlējinstitūcija pieņem lēmumu, vai apmierināt šādu lūgumu.”

44      Šajā lietā prasītājs 2014. gada 20. janvārī saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 27. pantu iesniedza pieteikumu par to, lai viņa personas lietā nepaliktu nekādas norādes par šādu sodu. Ar 2014. gada 28. februāra lēmumu Komisija šo prasītāja lūgumu apmierināja. Tādējādi tā no prasītāja personas lietas svītroja jebkādas norādes par pirmo sodu. Taču apstrīdētajā lēmumā trīspusējā IPNL uz to balstījās kā uz apliecinājumu recidīvam, lai noteiktu sodu, kas tai šķita atbilstošs prasītājam pārmestajiem faktiem (skat. šā sprieduma 13. punktu).

45      Līdz ar to ir jānosaka, kādā mērā administrācija, lai secinātu, ka ir izdarīts recidīvs, var attiecībā pret ierēdni izmantot vai atsaukties uz lēmumu par sodu, par kuru personas lietā vairs nav nekādas norādes.

46      Vispirms jānorāda, ka Civildienesta noteikumu 26. pants par ierēdņa personas lietu ir piemērojams līgumdarbiniekiem saskaņā ar PDNK 11. un 81. pantu.

47      Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 26. panta pirmās daļas a) punktu ierēdņa personas lietā ir jāietver “visi dokumenti, kas apliecina tā administratīvo statusu un vis[i] ziņojum[i], kas attiecas uz tā spējām, efektivitāti un rīcību”.

48      Ir jau ticis nospriests, ka lēmums par sodu, kas pieņemts pret ierēdni, tā kā tas attiecas uz šī ierēdņa administratīvo situāciju, ir jāpievieno personas lietai (spriedums, 1998. gada 2. aprīlis, Apostolidis/Tiesa, T‑86/97, EU:T:1998:71, 36. punkts).

49      Jāuzsver, ka šādam lēmumam ir noteicoša ietekme uz ierēdņa administratīvo situāciju, ja disciplinārā iestāde nolemj balstīties uz šo lēmumu kā uz apliecinājumu recidīvam, lai saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. panta h) punktu noteiktu ierēdnim jaunu, bargāku disciplinārsodu. No tā izriet, ka tam ir jābūt iekļautam minētā ierēdņa personas lietā.

50      Turklāt jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 26. panta otrajā daļā ir noteikts, ka “dokumentiem jābūt reģistrētiem, numurētiem un iešūtiem lietā kārtas numuru secībā” un ka “dokumentus[, kas attiecas uz tā administratīvo situāciju,] iestāde nedrīkst izmantot vai citēt pret ierēdni, ja par tiem ierēdnim nav zināms pirms reģistrēšanas”.

51      Šai tiesību normai, ar ko ir ieviesta ierēdņa aizsardzība attiecībā uz darbībām, kuras administrācija varētu veikt pret viņu, ir plaša piemērošanas joma, jo tā ir piemērojama “jebkuram dokumentam”, kas “attiecas uz ierēdņa administratīvo situāciju”.

52      Tas pats attiecas uz Civildienesta noteikumu 26. panta septīto daļu, kurā ir paredzēts, ka “[ikvienam] ierēdnim” ir tiesības iepazīties ar “visiem [tā personas lietā esošajiem] dokumentiem” un iegūt to kopijas, pat “pēc aiziešanas no dienesta”.

53      Visbeidzot, Civildienesta noteikumu 26. panta sestajā daļā ir precizēts, ka “katram ierēdnim var būt tikai viena personīgā lieta”, kas ir norma, kura tāpat kā norma par dokumentu reģistrāciju, numerāciju un iešūšanu lietā kārtas numuru secībā (skat. šā sprieduma 50. punktu), atvieglo ierēdņa piekļuvi dokumentiem, kuri varētu tikt izmantoti pret viņu vai uz kuriem varētu atsaukties lietā pret viņu, novēršot to, ka šie dokumenti tiek izkliedēti daudzos lietas materiālos.

54      Kā izriet no šā sprieduma 47.–53. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, Civildienesta noteikumu 26. pantā ir paredzēta virkne garantiju, kuru mērķis ir aizsargāt ierēdni, novēršot to, ka administrācijas pieņemtie lēmumi, kas ietekmē viņa administratīvo situāciju, būtu pamatoti ar faktiem, kuru esamība izriet no viņa personas lietā neiekļautiem dokumentiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1972. gada 28. jūnijs, Brasseur/Parlaments, 88/71, EU:C:1972:58, 10. un 11. punkts, un 1998. gada 2. aprīlis, Apostolidis/Tiesa, T‑86/97, EU:T:1998:71, 33. punkts).

55      Ņemot vērā personas lietas būtisko nozīmi ierēdņa aizsardzībā un informācijā, ir jāsecina, ka lēmumu par sodu, lai gan tas iepriekš ir ticis pievienots ierēdņa personas lietai, nevar izmantot vai atsaukties uz to lietā pret viņu, ja minētajā lietā par šo lēmumu vairs nav nekādas norādes.

56      Jāpiebilst, ka lēmums, kas balstīts uz personas lietā neminētiem faktiem, ir pretrunā Civildienesta noteikumos paredzētajām garantijām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 9. februāris, Lacruz Bassols/Tiesa, T‑109/92, EU:T:1994:16, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      Turklāt administrācijai piešķirtās tiesības pamatoties uz lēmumu par sodu, kas ir dzēsts no ierēdņa personas lietas, lai secinātu par recidīva esamību Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. panta izpratnē, šajā ziņā atņemtu šī pielikuma 27. pantam lietderīgo iedarbību. Proti, Civildienesta noteikumu IX pielikuma 27. pants ļauj ierēdnim lūgt svītrot lēmumu par sodu no viņa personas lietas un atstāt administrācijas ziņā lēmumu par to, vai šāds lūgums ir jāapmierina. Pamatojoties uz šādu lēmumu par sodu, kuru tā tomēr ir nolēmusi izņemt no ierēdņa personas lietas, izmantojot savu plašo novērtējuma brīvību, administrācija patiesībā cenšas šādu lēmumu atkal iekļaut šajā lietā.

58      Līdz ar to disciplinārā iestāde, kas pamatojas uz disciplinārsodu kā uz apliecinājumu recidīvam, par kuru vairs nav norādes attiecīgā ierēdņa personas lietā, pēc šī ierēdņa pieteikuma saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 27. pantu apmierināšanas, nav ievērojusi ierēdņiem Civildienesta noteikumos un it īpaši to 26. pantā garantētās tiesības.

59      No tā izriet, ka Komisija, kas ir ņēmusi vērā pirmo disciplinārsodu, lai noteiktu attiecīgā amatpārkāpuma smagumu un piemērotu otro disciplinārsodu, ir pārkāpusi Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. panta h) punktu, jo uz šo pirmo sodu, par kuru prasītāja personas lietā vairs nav nekādas norādes, vairs nevar atsaukties, lai pārmestu viņam recidīvu.

60      Komisijas izvirzītie argumenti neatspēko šā sprieduma 59. punktā izdarīto secinājumu.

61      Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka atsevišķas Civildienesta noteikumu normas var tikt interpretētas tādējādi, ka uz disciplinārsodu, kas piemērots ierēdnim, ja norāde par to tiek saglabāta disciplinārlietā, varētu atsaukties pret šo ierēdni, pat ja jebkādas norādes par tā esamību ir svītrotas no minētā ierēdņa personas lietas materiāliem.

62      Šajā ziņā Komisija atsaucas uz Civildienesta noteikumu 86. pantu, kuru papildina to IX pielikums. Tomēr tā neprecizē, kādā veida šīs normas, tās lasot kopā, ļauj pamatot tās argumentāciju.

63      Komisija balstās arī uz to, ka Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. panta h) punktā nav minēts termiņš, kā arī uz atsauci par ierēdņa rīcību “visā karjeras gaitā”.

64      Patiešām, saskaņā ar Komisijas norādītajām tiesību normām, kas minētas šā sprieduma 63. punktā, disciplinārai iestādei ir plaša novērtējuma brīvība, lai ņemtu vērā ierēdņa agrāko administratīvo situāciju.

65      Tomēr šajās normās nav atsauces uz ierēdņa personas lietu. Tādējādi ar tiem netiek izdarīta atkāpe no noteikuma, kas izriet no Civildienesta noteikumu 26. panta, saskaņā ar kuru ierēdņa personas lietā iekļautais lēmums par sodu nevar tikt izmantots pret šo ierēdni vai uz to nevar atsaukties attiecībā pret viņu, ja minētajā lietā vairs nav nekādas norādes per šo lēmumu (skat. šā sprieduma 55. punktu).

66      Līdz ar to Komisijas norādītās tiesību normas nevar tikt interpretētas tādējādi, ka tās ļauj disciplinārajai iestādei ņemt vērā ierēdnim iepriekš piemēroto sodu gadījumā, ja, piemērojot Civildienesta noteikumu IX pielikuma 27. panta normas, šī ierēdņa personas lietā vairs nav palikušas nekādas piezīmes par šo sodu.

67      Turklāt Civildienesta noteikumu 26. panta pirmajā daļā ir paredzēts pienākums ierēdņa personas lietā iekļaut visus dokumentus par viņa administratīvo statusu un visus ziņojumus par viņa spējām, efektivitāti un rīcību. Savukārt Civildienesta noteikumu 26. panta sestajā daļā ir noteikts pienākums par katru ierēdni izveidot tikai vienu personas lietu. Jāpiebilst, ka Civildienesta noteikumos un PDNK nav atsauces ne uz vienu citu lietu kā tikai ierēdņa personas lietu, izņemot Civildienesta noteikumu 26.a pantā minēto medicīnisko lietu.

68      Līdz ar to personas lietai ir unikāls raksturs, kas aizliedz vienalga kādā formā jebkādu citu dokumentu kopumu, kurš ietvertu norādes par viņa administratīvo situāciju (spriedums, 1995. gada 11. oktobris, Baltsavias/Padome, T‑39/93 un T‑553/93, EU:T:1995:177, 38. punkts).

69      Protams, administrācija var izveidot ar izmeklēšanu saistītu lietu un vajadzības gadījumā – disciplinārlietu saistībā ar šo izmeklēšanu, kā tas it īpaši izriet no Civildienesta noteikumu IX pielikuma 13. panta 1. punkta noteikumiem. Tomēr šāda lieta tiek izveidota vienīgi attiecīgās procedūras mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 2. aprīlis, Apostolidis/Tiesa, T‑86/97, EU:T:1998:71, 36. punkts, un 2009. gada 5. oktobris, de Brito Sequeira Carvalho un Komisija/Komisija un de Brito Sequeira Carvalho, T‑40/07 P un T‑62/07 P, EU:T:2009:382, 96. punkts). Līdz ar to tajā ietvertie akti un dokumenti, it īpaši iespējamais lēmums par sodu, ar ko izbeidz šo procedūru, nevar tikt izmantoti pret ierēdni vai uz tiem nevar atsaukties ārpus minētās procedūras, izņemot, ja tie tiek pievienoti minētā ierēdņa personas lietai.

70      No šā sprieduma 62.–69. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijai nav pamata apgalvot, ka atsevišķas Civildienesta noteikumu normas var interpretēt tādējādi, ka attiecībā pret ierēdni varētu atsaukties uz disciplinārsodu, kas tam ir bijis piemērots un ir saglabāts viņa disciplinārlietā, pat tad, ja jebkādas norādes par tā esamību ir svītrotas no minētā ierēdņa personas lietas materiāliem.

71      Otrkārt, lai pamatotu pirmā soda kā apliecinājuma recidīvam ņemšanu vērā, – tā kā šis sods nav minēts prasītāja personas lietā, Komisija atsaucas uz dokumenta “Eiropas Komisijas kopīgais saraksts par lietas materiālu glabāšanu” noteikumiem, kas atļaujot “disciplinārlietas materiālu glabāšanu 20 gadus”.

72      “Eiropas Komisijas kopīgais saraksts par lietas materiālu glabāšanu” tika pieņemts, pamatojoties uz Komisijas reglamenta pielikuma “Noteikumi par dokumentvedību” 6. pantu, kas savukārt tika pieņemts ar Komisijas 2002. gada 23. janvāra Lēmumu, ar ko groza Komisijas reglamentu (OV 2002, L 21, 23. lpp.).

73      Saskaņā ar Komisijas reglamenta pielikuma 6. pantu “Glabāšana”:

“[..]

Administratīvie noteikumi un juridiskās saistības nosaka minimālo ilgumu dokumenta glabāšanai.

Katrs ģenerāldirektorāts vai līdzvērtīgs departaments nosaka savu iekšējo organizatorisko struktūru lietu glabāšanai. Minimālais dokumentu glabāšanas laiks departamentā ievēro kopēju sarakstu, kas ir sastādīts saskaņā ar 12. pantā minētajiem ieviešanas nosacījumiem visai Komisijai.”

74      “Eiropas Komisijas kopīgais saraksts par lietas materiālu glabāšanu” ir tabula, kurā ir noteikti dažādu kategoriju lietu glabāšanas termiņi. Šīs tabulas 12.4.3. rindā “Disciplinārlietas” ir paredzēts 20 gadu glabāšanas laiks lēmumiem, ar kuriem nosaka disciplinārus pasākumus.

75      No šā sprieduma 72.–74. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pastāv juridiskais pamats, kas lēmumus par disciplinārsodiem ļauj glabāt 20 gadus.

76      Tomēr, ņemot vērā tiesību normu hierarhijas principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 30. janvāris, Strack/Komisija, T‑85/04, EU:T:2008:18, 39.–41. punkts), ar “Eiropas Komisijas kopīgo sarakstu par lietas materiālu glabāšanu” – tā kā ar to vienīgi tiek ieviesti iekšējie noteikumi Komisijas pieņemta lēmuma piemērošanai (skat. šā sprieduma 72. punktu) – nevar apšaubīt Civildienesta noteikumu iepriekš interpretētās normas (skat. šā sprieduma 67. punktu), kas ir regula, kurai saskaņā ar LESD 288. pantu ir saistošs spēks un tā ir vispārpiemērojama (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 14. aprīlis, Beļģija/Komisija, C‑110/03, EU:C:2005:223, 33. punkts).

77      Turklāt pretēji Civildienesta noteikumu 26. pantam attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķis nav (skat. šā sprieduma 47.–54. punktu) paredzēt nosacījumus, ar kādiem pret ierēdni var izmantot dokumentus vai kad uz tiem var atsaukties pret viņu. Kā izriet no Komisijas reglamenta pielikuma 3. apsvēruma, šī reglamenta mērķis ir “nodrošin[āt], lai Komisija jebkurā laikā spētu sniegt informāciju par jautājumiem, kas ir tās kompetencē”, kas nozīmē, ka saglabātie dokumenti “[saglabā] iestādes arhīvu], [veicina] informācijas apmaiņ[u], [sniedz] pierādījum[us] par veiktajām darbībām un [pilda] departamenta juridiskās saistības”. Tādējādi šis tiesiskais regulējums neļauj Komisijai apliecinājumam par recidīvu pamatoties uz sodu, kas iepriekš uzlikts ierēdnim, bet par ko vairs nav norāžu attiecīgā ierēdņa personas lietā.

78      No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītāja iebildums par tiesību kļūdu, ko esot pieļāvusi trīspusējā IPNL, kad tā uz pirmo sodu pamatojusies kā uz apliecinājumu par recidīvu, lai gan tika apmierināts prasītāja lūgums par to, lai viņa personas lietā vairs nebūtu nekādas piezīmes par šo sodu, ir jāapmierina.

79      Jānorāda, ka šāda kļūda Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. panta piemērošanā izraisa apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

80      Proti, pirmkārt, trīspusējā IPNL, nosakot piemērojamo sodu saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. pantā minētajiem deviņiem kritērijiem, šo kritēriju izvērtēšanai ir veltījusi četrpadsmit apstrīdētā lēmuma punktus: 37.–50. punktu. Taču recidīva kritērijs ir viens no tiem, kas tika pārbaudīts sīkāk – pieci no šiem četrpadsmit punktiem attiecas tikai uz šo kritēriju.

81      Otrkārt, no viena no šā sprieduma 34. punktā minētajiem izvilkumiem izriet, ka trīspusējā IPNL ir uzskatījusi, ka fakti, par kuriem ir runa abās tiesvedībās, bija līdzīgi, it īpaši ņemot vērā, pēc tās domām, prasītājam pirmā soda piemērošanas brīdī pārmesto nodarījumu “acīmredzamo krāpniecisko” raksturu. Turklāt no šā sprieduma 35. punktā minētā izvilkuma izriet, ka trīspusējā IPNL uzskatīja šo līdzību un – līdz ar to – prasītāja rīcības atkārtošanos, neraugoties uz viņam iepriekš uzlikto sodu, par atbildību pastiprinošu apstākli, kam bija izšķiroša nozīme soda izvēlē.

82      Tādējādi tam, ka trīspusējā IPNL ir ņēmusi vērā pirmo sodu, bija izšķiroša ietekme uz piemērotā soda izvēli. Līdz ar to šā sprieduma 78. punktā konstatētajai tiesību kļūdai, kas likusi trīspusējai IPNL nepamatoti ņemt vērā pirmo sodu kā apliecinājumu recidīvam, ir jābūt pamatā apstrīdētā lēmuma atcelšanai.

83      Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ un nav nepieciešams, pirmkārt, pārbaudīt citus prasītāja izvirzītos iebildumus un pamatus un, otrkārt, lemt par to dokumentu pieņemamību, kurus lietas dalībnieki iesnieguši tiesas sēdē un pēc tās (skat. šā sprieduma 20.–22. punktu).

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

84      Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Eiropas Komisijas 2019. gada 21. augusta lēmumu par disciplinārsoda – darba attiecību izbeigšanu bez uzteikuma – piemērošanu IP.

2)      Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Da Silva Passos

Reine

Truchot

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 6. oktobrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – franču.