VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2019. gada 12. decembrī (*)

Civildienests – Civildienesta noteikumu un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības reforma, kas stājusies spēkā 2014. gada 1. janvārī – Regula (ES, Euratom) Nr. 1023/2013 – No 2014. gada 1. janvāra piemērojama solidaritātes nodeva – Atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošanas apturēšana attiecībā uz 2013. un 2014. gadu

Lietā T‑527/16

Margarita Tàpias, kuras dzīvesvieta ir Vavrā [Wavre] (Beļģija) un kuru pārstāv L. Levi un N. Flandin, advokātes,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bauer un R. Meyer, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Parlaments, ko pārstāv E. Taneva un M. Ecker, pārstāves,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt lēmumu par prasītājas tāda atalgojuma par 2014. gada janvāri noteikšanu, kas konkretizēts minētā mēneša paziņojumā par algu, kurš viņai tika nosūtīts 2014. gada 14. janvārī un kurš esot pirmais paziņojums, ar ko attiecībā uz šo personu piemērots Civildienesta noteikumu 65. panta 4. punkts un 66.a pants, kuri minēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 1023/2013 (2013. gada 22. oktobris) (OV 2013, L 287, 15. lpp.) 1. panta 44. un 46. punktā un kuros attiecīgi paredzēta atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošanas apturēšana attiecībā uz 2013. un 2014. gadu un solidaritātes nodevas noteikšana no 2014. gada 1. janvāra,

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs E. M. Kolinss [A. M. Collins], tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva] (referente) un G. De Bāre [G. De Baere],

sekretāre: M. Maresko [M. Marescaux], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 28. marta tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītāja Margarita Tàpias ir Eiropas Savienības Padomes ierēdne.

2        Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība (turpmāk tekstā – “Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība”) ir ietverti pielikumā Regulai Nr. 31 (EEK)/11 (EAEK), ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas Civildienesta noteikumus un pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV 1962, 45, 1385. lpp.).

3        Civildienesta noteikumi un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība kopš to pieņemšanas ir tikuši vairākkārt grozīti, tostarp ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 1023/2013 (2013. gada 22. oktobris) (OV 2013, L 287, 15. lpp.).

4        It īpaši ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 44. un 46. punktu tika grozīts Civildienesta noteikumu 65. un 66.a pants.

5        Civildienesta noteikumu 65. pantā redakcijā pirms Regulas Nr. 1023/2013 stāšanās spēkā bija paredzēts:

“1. Padome katru gadu pārskata Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku atalgojumu. Pārskatīšana notiek septembrī, ievērojot Komisijas apvienoto ziņojumu, kas balstīts uz Eiropas Savienības Statistikas biroja sagatavoto kopējo indeksu, vienojoties ar dalībvalstu statistikas birojiem; indekss atspoguļo situāciju 1. jūlijā katrā Savienības valstī.

Šīs pārskatīšanas laikā Padome apsver, vai atalgojums būtu jākoriģē kā daļa no Eiropas Savienības ekonomikas un sociālās politikas. Īpašu uzmanību pievērš algu palielinājumam valsts dienestā un vajadzībai iecelt amatā jaunus ierēdņus.

2. Ja būtiski mainās dzīves dārdzība, Padome divu mēnešu laikā pieņem lēmumu, kādas koeficientu korekcijas būtu jāveic, un, ja nepieciešams, tos piemēro ar atpakaļejošu spēku.

3. Piemērojot šo pantu, Padome lēmumu pieņem pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu, kāds noteikts Līguma par Eiropas Savienību 16. panta 4. un 5. punktā.”

6        Civildienesta noteikumu 65. pantā, kā tas grozīts ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 44. punktu, ir noteikts:

“1. Eiropas Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku atalgojumu pārskata katru gadu, ņemot vērā Savienības ekonomisko un sociālo politiku. Īpašu uzmanību pievērš algu palielinājumam dalībvalstu civildienestā un nepieciešamību pieņemt darbā jaunus darbiniekus. Atalgojuma pārskatīšanu veic saskaņā ar XI pielikumu. Minētā pārskatīšana notiek līdz katra gada beigām, ņemot vērā Komisijas ziņojumu, kas balstīts uz Eiropas Savienības Statistikas biroja sagatavotajiem statistikas datiem, vienojoties ar dalībvalstu valsts statistikas institūtiem; statistikas dati atspoguļo situāciju, kas katrā dalībvalstī bija 1. jūlijā. Minētajā ziņojumā ir dati par budžeta ietekmi uz Savienības ierēdņu atalgojumu un pensijām. To nosūta Eiropas Parlamentam un Padomei.

Summas, kas minētas noteikumu 42.a panta otrajā un trešajā daļā, 66. un 69. pantā, VII pielikuma 1. panta 1. punktā, 2. panta 1. punktā, 3. panta 1. un 2. punktā, 4. panta 1. punktā, 7. panta 2. punktā, 8. panta 2. punktā, 10. panta 1. punktā un XIII pielikuma 8. panta 2. punktā un VII pielikuma bijušajā 4.a pantā, kas pārskatāmas saskaņā ar XIII pielikuma 18. panta 1. punktu, summas, kas minētas Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 24. panta 3. punktā, 28.a panta 3. punkta otrajā daļā, 28.a panta 7. punktā, 93. un 94. pantā, 96. panta 3. punkta otrajā daļā un 96. panta 7. punktā, 133., 134. un 136. pantā, kā arī summas, kas minētās Padomes Regulas (EOTK, EEK, Euratom) Nr. 300/76 [..] 1. panta 1. punkta pirmajā daļā, un koeficientu attiecībā uz Padomes Regulas (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 260/68 [..] 4. pantā minētajām summām katru gadu pārskata saskaņā ar XI pielikumu. Komisija pārskatītās summas divu nedēļu laikā pēc pārskatīšanas informācijas nolūkā publicē Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.

2. Būtisku dzīves dārdzības izmaiņu gadījumā 1. punktā minētās summas un 64. pantā minētos korekcijas koeficientus pārskata saskaņā ar XI pielikumu. Komisija pārskatītās summas un korekcijas koeficientus divu nedēļu laikā pēc pārskatīšanas informācijas nolūkā publicē Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.

3. Šā panta 1. punktā minētās summas un 64. pantā minētos korekcijas koeficientus uzskata par summām un korekcijas koeficientiem, kuru faktiskā vērtība noteiktā laikā var tikt pārskatīta bez nepieciešamības pieņemt citu tiesību aktu.

4. Neskarot XI pielikuma 3. panta 5. un 6. punktu, 2013. gadā un 2014. gadā neveic 1. un 2. punktā noteikto pārskatīšanu.”

7        Civildienesta noteikumu 66.a pantā redakcijā pirms Regulas Nr. 1023/2013 stāšanās spēkā bija paredzēts:

“1. Atkāpjoties no 3. panta 1. punkta Padomes Regulā (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 260/68 (1968. gada 29. februāris), ar ko paredz Eiropas Kopienu nodokļa piemērošanas nosacījumus un procedūru, [..] pagaidu pasākumu attiecībā uz Kopienas maksāto atalgojumu aktīvā nodarbinātībā iesaistītajam personālam, kas zināms kā “īpašā nodeva”, piemēro no 2004. gada 1. maija līdz 2012. gada 31. decembrim.

Īpašās nodevas likme, ko piemēro 3. punktā definētajam pamatam, ir noteikta šādi:

no 1.5.2004. līdz 1.12.2004.	2,50 %
no 1.1.2005. līdz 31.12.2005.	2,93 %
no 1.1.2006. līdz 31.12.2006.	3,36 %
no 1.1.2007. līdz 31.12.2007.	3,79 %
no 1.1.2008. līdz 31.12.2008.	4,21 %
no 1.1.2009. līdz 31.12.2009.	4,64 %
no 1.1.2010. līdz 31.12.2010.	5,07 %
no 1.1.2011. līdz 31.12.2012.	5,50 %

3.

a)      Par pamatu īpašajai nodevai ir pamatalga, ko izmanto atalgojuma aprēķināšanai, atņemot:

i) sociālās nodrošināšanas maksājumus un pensijas iemaksas, un nodokļus pirms īpašās nodevas, kas tās pašas pakāpes un līmeņa ierēdnim bez apgādājamiem jāmaksā VII pielikuma 2. panta nozīmē; un

ii) summu, kas vienlīdzīga ar 1. pakāpes 1. līmeņa ierēdņa pamatalgu.

b)      Elementus, ko izmanto īpašās nodevas pamata noteikšanai, izsaka euro, un tiem piemēro korekcijas koeficientu 100.

4. Īpašo nodevu atskaita katru mēnesi izcelsmes vietā; ieņēmumus reģistrē kā ienākumus Eiropas Savienības vispārējā budžetā.”

8        Civildienesta noteikumu 66.a pantā, kā tas grozīts ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 46. punktu, ir noteikts:

“1. Atkāpjoties no Regulas (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 260/68 3. panta 1. punkta un lai, neskarot 65. panta 3. punktu, ņemtu vērā ierēdņu atalgojuma un pensiju pārskatīšanas metodes piemērošanu, pagaidu pasākumu attiecībā uz Savienības maksāto atalgojumu aktīvā nodarbinātībā esošajiem darbiniekiem, kas zināms kā solidaritātes nodeva, piemēro no 2014. gada 1. janvāra līdz 2023. gada 31. decembrim.

2. Šīs solidaritātes nodevas likme, ko piemēro 3. punktā definētajam pamatam, ir 6 %. Tomēr ierēdņiem, kuri ir vismaz AD 15 pakāpes 2. līmenī, piemēro likmi 7 % apmērā.

3.

a)      Solidaritātes nodevas pamats ir pamatalga, ko izmanto atalgojuma aprēķināšanai, atņemot:

i) sociālā nodrošinājuma maksājumus un pensijas iemaksas, kā arī nodokļus pirms solidaritātes nodevas piemērošanas, kādi jāmaksā tādas pašas pakāpes un tāda paša līmeņa ierēdnim bez apgādājamiem VII pielikuma 2. panta nozīmē; un

ii) summu, kas vienāda ar AST 1 pakāpes 1. līmeņa ierēdņa pamatalgu.

b)      Elementus, ko izmanto solidaritātes nodevas pamata noteikšanai, izsaka euro, un tiem piemēro korekcijas koeficientu 100.

4. Solidaritātes nodevu atskaita katru mēnesi izcelsmes vietā; ieņēmumus reģistrē kā ienākumus Eiropas Savienības vispārējā budžetā.”

9        Saskaņā ar Regulas Nr. 1023/2013 3. panta 1. punktu minētā regula stājās spēkā 2013. gada 1. novembrī. Atbilstoši šīs pašas regulas 3. panta 2. punktam tās normas bija piemērojamas no 2014. gada 1. janvāra, izņemot 1. panta 44. punktu un 1. panta 73. punkta d) apakšpunktu, ko piemēroja no minētās regulas spēkā stāšanās dienas.

10      2014. gada 14. janvārī prasītāja saņēma 2014. gada janvāra paziņojumu par algu.

11      2014. gada 1. aprīlī prasītāja par savu 2014. gada janvāra paziņojumu par algu iesniedza sūdzību Padomei kā iecēlējinstitūcijai, jo šajā paziņojumā pirmo reizi bija norādīts, pirmkārt, skaidri izteikts lēmums šai personai piemērot solidaritātes nodevu no 2014. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 30. jūnijam, lai arī atalgojuma korekcijas metodes piemērošana šajā pašā laikposmā bija iesaldēta, un, otrkārt, netieši izteikts lēmums tās atalgojumam nepiemērot ikgadēju korekciju attiecībā uz laikposmu no 2014. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 30. jūnijam.

12      Padome prasītājas sūdzību noraidīja ar tiešu 2014. gada 17. jūlija lēmumu.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

13      Ar prasības pieteikumu, kas Eiropas Savienības Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 27. oktobrī, prasītāja cēla šo prasību, kura reģistrēta ar numuru F‑121/14.

14      Ar 2014. gada 10. decembra rīkojumu Civildienesta tiesas trešās palātas priekšsēdētājs atbilstoši Civildienesta tiesas Reglamenta 42. panta 1. punkta a) apakšpunktam nolēma apturēt tiesvedību šajā lietā, līdz būs stājies likumīgā spēkā nolēmums, ar kuru tiek pabeigta tiesvedība lietā T‑75/14 USFPEI/Parlaments un Padome.

15      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2015. gada 8. janvārī, Eiropas Parlaments lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam.

16      2016. gada 2. septembrī atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2016/1192 (2016. gada 6. jūlijs) par to, lai Vispārējai tiesai nodotu kompetenci pirmajā instancē izskatīt domstarpības starp Eiropas Savienību un tās darbiniekiem (OV 2016, L 200, 137. lpp.), 3. pantam lieta F‑121/14, kuru 2016. gada 31. augustā skatīja Civildienesta tiesa, tika nodota Vispārējai tiesai, un tai tikai piešķirts lietas numurs T‑527/16.

17      Tā kā 2018. gada 19. janvārī 2017. gada 16. novembra spriedums USFSPEI/Parlaments un Padome (T‑75/14, EU:T:2017:813) bija stājies likumīgā spēkā, tiesvedība šajā lietā tika turpināta.

18      2018. gada 30. aprīlī Padome iesniedza iebildumu rakstu.

19      Ar 2018. gada 14. maija lēmumu Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētājs atļāva Parlamentam iestāties lietā.

20      Prasītāja iesniedza replikas rakstu 2018. gada 5. jūlijā.

21      Parlaments savu iestāšanās rakstu iesniedza 2018. gada 3. jūlijā. Prasītāja savus apsvērumus par iestāšanās rakstu iesniedza 2018. gada 21. augustā.

22      Padome iesniedza atbildes rakstu uz repliku 2018. gada 3. septembrī.

23      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 27. panta 5. punktu, lieta tika nodota astotajai palātai, kuras sastāvā bija tiesnese referente.

24      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausītas 2019. gada 28. marta tiesas sēdē.

25      Ar 2019. gada 14. jūnija rīkojumu Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 113. pantam nolēma atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

26      Ar pirmo procesa organizatorisko pasākumu, kas tika pieņemts 2019. gada 14. jūnijā atbilstoši Reglamenta 89. pantam, Vispārējā tiesa aicināja lietas dalībniekus atbildēt uz jautājumu. Lietas dalībnieki atbildēja uz šo jautājumu noteiktajā termiņā. 2019. gada 24. jūlijā Vispārējā tiesa pieņēma otru procesa organizatorisko pasākumu, ar kuru tā aicināja lietas dalībniekus izteikt viedokli par to attiecīgajām atbildēm uz pirmo procesa organizatorisko pasākumu. Lietas dalībnieki atbildēja uz šo lūgumu noteiktajā termiņā.

27      Ar Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētāja 2019. gada 9. septembra lēmumu tiesvedības mutvārdu daļa no jauna tika pabeigta.

28      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        “[atcelt] skaidri izteikto lēmumu, kurā noteikta solidaritātes nodeva no 2014. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 30. jūnijam, lai arī pastāv algu korekcijas iesaldēšanas laikposms no 2014. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 30. jūnijam;

–        [atcelt] netieši izteikto lēmumu nepiemērot prasītājas atalgojumam ikgadēju korekciju attiecībā uz laikposmu no 2014. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 30. jūnijam,

ņemot vērā to, ka abi šie lēmumi pirmo reizi tika darīti zināmi ar prasītājas 2014. gada janvāra paziņojumu par algu, kurš tika paziņots 2014. gada 14. janvārī;

–        ciktāl nepieciešams, [atcelt] 2014. gada 17. jūlija lēmumu par sūdzības noraidīšanu;

–        [piespriest] [Padomei] atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.”

29      Padomes, ko atbalsta Parlaments, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par pieņemamību

30      Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajiem sūdzības iesniegšanas un prasības celšanas termiņiem ir absolūts raksturs un tos nevar noteikt lietas dalībnieki vai tiesa, kurai ir jāpārbauda, pat pēc savas ierosmes, pēc tam, kad lietas dalībnieki ir uzklausīti, izmantojot rakstveida jautājumus, vai šie termiņi ir ievēroti. Šie termiņi atbilst tiesiskās drošības prasībai un nepieciešamībai novērst jebkādu diskrimināciju vai patvaļīgu attieksmi tiesvedībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 18. decembris, Lofaro/Komisija, T‑293/07 P, EU:T:2008:607, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

31      Līdz ar to Vispārējai tiesai ir pēc savas ierosmes jāpārbauda, vai prasītājas 2014. gada 1. aprīlī iesniegtā sūdzība tika iesniegta Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā minēto trīs mēnešu laikā. Šajā ziņā Vispārējai tiesai ir jānosaka prasītājai nelabvēlīgais akts Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē.

32      Prasītāja apgalvo, ka tai nelabvēlīgais akts Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē ir lēmums, ar kuru noteikts tās 2014. gada janvāra paziņojums par algu, ciktāl ar šo lēmumu attiecībā pret šo personu pirmo reizi tika īstenots Civildienesta noteikumu 65. panta 4. punkts, ar kuru aptur atalgojuma korekcijas metodes piemērošanu, kas paredzēta Civildienesta noteikumu XI pielikumā, kā arī Civildienesta noteikumu 66.a pants, ar kuru no jauna ievieš solidaritātes nodevu attiecībā uz ierēdņu un pārējo darbinieku atalgojumu no 2014. gada 1. janvāra līdz 2023. gada 31. decembrim; šie panti ir minēti Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 44. un 46. punktā. Atbildot uz Vispārējās tiesas 2019. gada 24. jūlija procesa organizatorisko pasākumu, prasītāja precizēja, ka Civildienesta noteikumu 65. panta 4. punktā, kurā ir paredzēts, ka nenotiks pārskatīšana attiecībā uz 2013. un 2014. gadu, šajā ziņā nebija atstāta nekāda rīcības brīvība Eiropas Komisijai. Prasītājas ieskatā, 2014. gada janvāra paziņojums par algu atklāj, ka attiecībā uz šo personu ir piemērota šo divu gadu atalgojuma iesaldēšana. Līdz ar to esot bijis galīgi nolemts, ka prasītājas atalgojums netiks pārskatīts attiecībā uz 2013. un 2014. gadu pēc tam, kad stājās spēkā Civildienesta noteikumi, kā tie grozīti ar Regulu Nr. 1023/2013 2014. gada janvārī.

33      Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta un 91. panta 1. punkta izpratnē ir akts ar juridiski saistošu iedarbību, kas tieši un tūlītēji var skart prasītājas intereses, būtiski mainot tās tiesisko stāvokli (skat. spriedumu, 2010. gada 30. septembris, Lebedef un Jones/Komisija, F‑29/09, EU:F:2010:120, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Līdz ar to ir jāpārbauda, vai prasība, ciktāl tā ir vērsta pret lēmumu, ar ko noteikts prasītājas atalgojums par 2014. gada janvāri, kā tas konkretizēts minētā mēneša paziņojumā par algu, atbilst Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta prasībām.

35      Ir jāuzsver, ka paziņojumam par algu, ņemot vērā tā raksturu un mērķi, nepiemīt nelabvēlīgam aktam raksturīgās īpašības, jo ar to vienīgi tiek naudas izteiksmē izteikts agrākos administratīvajos lēmumos jautājumā par ierēdņa personīgo vai tiesisko stāvokli nolemtais (spriedumi, 2008. gada 23. aprīlis, Pickering/Komisija, F‑103/05, EU:F:2008:45, 72. punkts, un 2008. gada 23. aprīlis, Bain u.c./Komisija, F‑112/05, EU:F:2008:46, 73. punkts). Tomēr, ciktāl tajā skaidri parādās tāda individuāli piemērojama administratīva lēmuma esamība un saturs, kas ir līdz tam palicis nepamanīts, jo tas nav ticis formāli paziņots ieinteresētajai personai, algas paziņojumu, kurā ir sniegts finansiālo tiesību aprēķins, var uzskatīt par nelabvēlīgu aktu, par kuru var iesniegt sūdzību un vajadzības gadījumā prasību. Šajos apstākļos algas paziņojuma paziņošanas brīdī sākas termiņš, kurā ir jāiesniedz sūdzība un jāceļ prasība par administratīvo lēmumu, kas ir pieņemts attiecībā pret attiecīgo ierēdni un kas atspoguļojas algas paziņojumā (skat. spriedumu, 2010. gada 30. septembris, Lebedef un Jones/Komisija, F‑29/09, EU:F:2010:120, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

36      Tas pats attiecas uz gadījumu, ja algas paziņojumā pirmo reizi tiek atspoguļota tāda ar finansiālo tiesību noteikšanu saistītā jauna vispārpiemērojama akta izpilde kā, piemēram, lēmums, ar kuru tiek mainīta ceļa izdevumu aprēķināšanas metode, lēmums par ģimenes bērnudārza iemaksas maksimālā apmēra izmaiņām, regula par korekcijas koeficientu grozīšanu, regula par atalgojuma apmēra korekciju vai regula, ar kuru ievieš izņēmuma krīzes maksājumu vai pagaidu maksājumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 30. septembris, Lebedef un Jones/Komisija, F‑29/09, EU:F:2010:120, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

37      Šajos pēdējos gadījumos pirmais algas paziņojums pēc tā vispārpiemērojamā akta stāšanās spēkā, ar kuru tika grozītas abstraktas ierēdņu kategorijas finansiālās tiesības, attiecībā pret tā adresātu noteikti ir jāsaprot kā tāds, kurā parādās, ka ir pieņemts individuāli piemērojams administratīvs akts, kam ir juridiski saistoša iedarbība un kas tieši un tūlītēji skar attiecīgā ierēdņa intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli. Tāpat, pat pieņemot, ka var uzskatīt, ka iecēlējinstitūcija katru mēnesi pieņem jaunu administratīvu individuāli piemērojamu lēmumu attiecībā uz ierēdņa finansiālo tiesību noteikšanu un tas parādās atbilstošajā algas paziņojumā, šie sekojošie lēmumi tikai apstiprina pirmo lēmumu, ar kuru būtiski tika mainīts ieinteresētās personas tiesiskais stāvoklis, piemērojot jaunu vispārpiemērojamu aktu (spriedums, 2010. gada 30. septembris, Lebedef un Jones/Komisija, F‑29/09, EU:F:2010:120, 35. punkts).

38      Līdz ar to ierēdnis, kurš sūdzības iesniegšanai un prasības celšanai noteiktajos termiņos nav apstrīdējis algas paziņojumu, ar kuru pirmo reizi tiek izpildīts finansiālās tiesības nosakošs vispārpiemērojams akts, nevar pēc šo termiņu beigām likumīgi apstrīdēt vēlākus algas paziņojumus, attiecībā uz tiem norādot tādu pašu prettiesiskumu, kāds bija raksturīgs pirmajam paziņojumam (skat. spriedumu, 2010. gada 30. septembris, Lebedef un Jones/Komisija, F‑29/09, EU:F:2010:120, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Šajā gadījumā, prasītājas ieskatā, 2014. gada janvāra paziņojumā par algu, kas tai tika nosūtīts 2014. gada 14. janvārī, tai pirmo reizi pēc Regulas Nr. 1023/2013 stāšanās spēkā esot ticis atklāts, ka, pirmām kārtām, piemērojot Civildienesta noteikumu 65. panta 4. punktu, tās atalgojumam nebija veikta ikgadējā pārskatīšana sakarā ar Civildienesta noteikumu XI pielikumā paredzētās metodes apturēšanu attiecībā uz 2013. un 2014. gadu un, otrām kārtām, tās atalgojumam bija piemērota solidaritātes nodeva, piemērojot Civildienesta noteikumu 66.a pantu.

40      Šajā ziņā no Civildienesta noteikumu 65. panta 1. punkta, kā tas grozīts ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 44. punktu, izriet, ka Eiropas Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku atalgojumu pārskata līdz katra gada beigām atbilstoši Civildienesta noteikumu XI pielikumam.

41      Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 65. panta 4. punktu, kas ieviests ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 44. punktu, “2013. gadā un 2014. gadā neveic 1. un 2. punktā noteikto pārskatīšanu”.

42      Saskaņā ar Regulas Nr. 1023/2013 3. panta 2. punktu Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 44. punkts, ar kuru noteikta Civildienesta noteikumu 65. panta grozīšana, bija piemērojams, sākot no šīs regulas spēkā stāšanās datuma, proti, trešās dienas pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī jeb 2013. gada 1. novembra.

43      No tā izriet, ka saskaņā ar iepriekš 35.–37. punktā minēto judikatūru pirmais paziņojums par algu pēc aplūkojamā vispārpiemērojamā akta, proti, normas, ar kuru noteikta atalgojuma un pensiju ikgadējās pārskatīšanas metodes nepiemērošana 2013. un 2014. gadam, stāšanās spēkā bija 2013. gada decembra paziņojums par algu. Lēmums, ar kuru noteikts prasītājas atalgojums par 2014. gada janvāri, kas bija konkretizēts tās minētā mēneša paziņojumā par algu, tātad nebija pirmais akts, ar kuru attiecībā uz prasītāju piemērots Civildienesta noteikumu 65. pants, kā tas grozīts ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 44. punktu.

44      Līdz ar to ir jāsecina, ka 2014. gada janvāra paziņojums par algu nebija prasītājai nelabvēlīgs, ciktāl ar to šai personai netika pirmo reizi piemērots Civildienesta noteikumu 65. panta 4. punkts, kas ieviests ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 44. punktu. Ir jānorāda, ka saskaņā ar iepriekš 38. punktā minēto judikatūru prasītāja sūdzības iesniegšanai un prasības celšanai noteiktajā termiņā neapstrīdēja paziņojumu par algu, ar kuru pirmo reizi attiecībā uz prasītāju tika īstenota šī tiesību norma, proti, 2013. gada decembra paziņojumu par algu. No tā izriet, ka šī prasība ir nepieņemama tajā, ka ar to tiecas panākt lēmuma, ar kuru noteikts prasītājas atalgojums par 2014. gada janvāri, atcelšanu, jo ar šo lēmumu pirmo reizi attiecībā uz prasītāju esot ticis piemērots Civildienesta noteikumu 65. panta 4. punkts, kas ieviests ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 44. punktu, ņemot vērā to, ka ar minēto lēmumu tika vienīgi apstiprināts lēmums, ar kuru bija noteikts prasītājas atalgojums par 2013. gada decembri, ar kuru pirmo reizi šai personai tika piemērota šī pati tiesību norma un kurš ir kļuvis galīgs. Līdz ar to prasības prasījumu otrā daļa ir jāatzīst par nepieņemamu.

45      Tomēr ir jānorāda, ka prasītājas 2014. gada janvāra paziņojums par algu bija pirmā reize, kad šai personai tika piemērots Civildienesta noteikumu 66.a pants, kā tas grozīts ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 46. punktu, un šajā ziņā tas ir prasītājai nelabvēlīgs akts. Šāds secinājums skaidri izriet no šīs tiesību normas formulējuma un no tā, ka prasītājas 2014. gada janvāra paziņojumā par algu, kuru šī persona ir pievienojusi savas prasības pielikumā, ir skaidri minēta šajā tiesību normā paredzētā “īpašā nodeva”.

46      Tā kā prasītāja ir iesniegusi sūdzību pret tās 2014. gada janvāra paziņojumu par algu Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā paredzēto trīs mēnešu laikā, ir jāuzskata, ka šī prasība ir pieņemama, ciktāl ar to tiecas panākt, lai tiek atcelts lēmums, ar kuru noteikts prasītājas atalgojums par 2014. gada janvāri un ar kuru pirmo reizi šai personai tika piemērots Civildienesta noteikumu 66.a pants, kā tas grozīts ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 46. punktu. Tātad prasības prasījumu pirmā daļa ir pieņemama.

 Par lietas būtību

47      Iesākumā ir jānorāda, ka savas prasības atbalstam prasītāja min tikai vienu iebildi par prettiesiskumu, pamatojoties uz LESD 277. pantu, apgalvodama, ka Regula Nr. 1023/2013 nav piemērojama, ciktāl tajā ir paredzēta pirmām kārtām atalgojuma iesaldēšana uz diviem gadiem, vienlaikus šim pašam atalgojumam piemērojot solidaritātes nodevu attiecībā uz laikposmu no 2014. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 30. jūnijam.

48      Prasītāja apgalvo – ņemot vērā to, ka Civildienesta noteikumu 65. panta 4. punkts un 66.a pants ir vispārpiemērojamas tiesību normas, kuras ar lēmumu, ar ko noteikts tās 2014. gada janvāra paziņojums par algu, tika pirmo reizi piemērotas prasītājai, pastāv tieša vai vismaz netieša juridiska saikne starp šo individuālo lēmumu un šīm tiesību normām, un tādējādi iebildi par prettiesiskumu, pamatojoties uz LESD 277. pantu, var lietderīgi izvirzīt.

49      Šajā ziņā ir jāatgādina – LESD 277. pantā ir paredzēts, ka lietā, kurā tiek apstrīdēts šajā normā minētas regulas tiesiskums, jebkura puse var atsaukties uz LESD 263. panta otrajā daļā izklāstītajiem iemesliem, it īpaši – lai pamatotu prasību, kas vērsta pret piemērošanas pasākumu, pat tad, ja ir beidzies termiņš šīs regulas pārsūdzēšanai. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka šis papildu tiesiskās aizsardzības līdzeklis ir tāda vispārējā principa izpausme, ar kuru tiek garantēts, ka jebkurai personai ir vai ir bijusi iespēja apstrīdēt Savienības aktu, ar ko ir pamatots pret šo personu vērsts lēmums (spriedumi, 1979. gada 6. marts, Simmenthal/Komisija, 92/78, EU:C:1979:53, 36. punkts; 1984. gada 19. janvāris, Andersen u.c./Parlaments, 262/80, EU:C:1984:18, 6. punkts, un 2003. gada 10. jūlijs, Komisija/ECB, C‑11/00, EU:C:2003:395, 74.–78. punkts). LESD 277. pantā paredzētā norma noteikti ir jāpiemēro tiesvedībā, kas ierosināta Vispārējā tiesā atbilstoši LESD 270. pantam (spriedumi, 2018. gada 4. oktobris, Tataram/Komisija, T‑546/16, nav publicēts, EU:T:2018:644, 32. punkts, un 2010. gada 30. septembris, Lebedef un Jones/Komisija, F‑29/09, EU:F:2010:120, 29. punkts).

50      Tomēr no judikatūras izriet arī tas, ka iespēja, ko sniedz LESD 277. pants – atsaukties uz regulas nepiemērojamību –, nav autonomas tiesības celt prasību un tās var īstenot tikai kā blakustiesības tādējādi, ka gadījumā, ja nav tiesību celt pamata prasību vai ja pamata prasība nav pieņemama, iebilde par prettiesiskumu nav pieņemama (spriedumi, 2018. gada 4. oktobris, Tataram/Komisija, T‑546/16, nav publicēts, EU:T:2018:644, 33. punkts, un 2010. gada 30. septembris, Lebedef un Jones/Komisija, F‑29/09, EU:F:2010:120, 30. punkts).

51      Kā tika konstatēts iepriekš 46. punktā, šī prasība, kas celta pret lēmumu, ar kuru noteikts prasītājas atalgojums par 2014. gada janvāri, kas konkretizēts minētā mēneša paziņojumā par algu, ir pieņemama no tāda aspekta, ka ar minēto lēmumu prasītājai pirmo reizi tika piemērots Civildienesta noteikumu 66.a pants, kā tas grozīts ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 46. punktu.

52      Turpretī, kā tika konstatēts iepriekš 44. punktā, lēmums, ar kuru noteikts prasītājas atalgojums par 2014. gada janvāri, nebija pirmais akts, ar ko prasītājai piemēro Civildienesta noteikumu 65. panta 4. punktu, kas ieviests ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 44. punktu, un līdz ar to nav tai nelabvēlīgs akts šajā ziņā.

53      No tā izriet, ka iebildi par prettiesiskumu, ko prasītāja izvirzījusi savas prasības atbalstam, var lietderīgi izvirzīt vienīgi tiktāl, ciktāl tā attiecas uz Civildienesta noteikumu 66.a pantu, kā tas grozīts ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 46. punktu, ar kuru tika ieviesta solidaritātes nodeva no 2014. gada 1. janvāra, lai arī ar Civildienesta noteikumu XI pielikumu noteiktā atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošana bija apturēta, piemērojot Civildienesta noteikumu 65. panta 4. punktu.

54      Iebildes par prettiesiskumu atbalstam prasītāja izvirza septiņus pamatus. Pirmais pamats būtībā attiecas uz saiknes zudumu starp Civildienesta noteikumu XI pielikumā paredzētās automātiskās atalgojuma korekcijas metodes piemērošanu un solidaritātes nodevu un uz paralēlisma starp Savienības ierēdņu un darbinieku atalgojumu un dalībvalstu civildienesta ierēdņu atalgojumu principa pārkāpumu. Otrais pamats attiecas uz to, ka ir pārkāpta biedrošanās brīvība, tiesības uz informāciju un konsultācijām un tiesības veikt kolektīvas sarunas, kas nostiprinātas ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 12. panta 1. punktu, 27. pantu un 28. pantu, kā tādas un kā tās īstenotas ar Civildienesta noteikumu 10. panta otro daļu, 10.b panta otro daļu un 24.b pantu, kā arī uz to, ka ir pārkāpts Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmums, ar ko izveido trīspusēju konsultāciju procedūru saistībā ar attiecībām ar personālu (turpmāk tekstā – “Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmums”). Trešais pamats attiecas uz iegūto tiesību pārkāpumu. Ceturtais pamats attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu. Piektais pamats attiecas uz likumdošanas procedūras pārkāpumu. Sestais pamats attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Visbeidzot septītais pamats attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, kas izriet no tā, ka nav noteikti pārejas pasākumi.

55      Ir jāpārbauda, pirmām kārtām, otrais, piektais un sestais pamats attiecīgi par biedrošanās brīvības, tiesību uz informāciju un konsultācijām un tiesību veikt kolektīvas sarunas pārkāpumu, likumdošanas procesa pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, kuri attiecas uz Regulas Nr. 1023/2013 objektīvo tiesiskumu, lai pēc tam, otrām kārtām, pārbaudītu pārējos pamatus, kas izvirzīti iebildes par prettiesiskumu atbalstam un kas attiecas uz minētās regulas iekšējo tiesiskumu.

 Par otro pamatu attiecībā uz biedrošanās brīvības, tiesību uz informāciju un konsultācijām un tiesību veikt kolektīvas sarunas pārkāpumu

56      Prasītāja uzskata, ka Regula Nr. 1023/2013 ir prettiesiska, jo tā ir pieņemta, pārkāpjot biedrošanās brīvību, tiesības uz informāciju un konsultācijām un tiesības veikt kolektīvas sarunas, kas nostiprinātas ar Pamattiesību hartas 12. panta 1. punktu, 27. pantu un 28. pantu, pārkāpjot minēto brīvību un tiesības kā tādas un kā tās īstenotas ar Civildienesta noteikumu 10. panta otro daļu, 10.b panta otro daļu un 24.b pantu, kā arī pārkāpjot Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumu. Jo īpaši prasītāja apgalvo, ka neesot notikusi derīga apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju un neesot tikusi ievērota Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumā paredzētā konsultāciju procedūra. Attiecībā uz apspriešanos ar Civildienesta noteikumu komiteju prasītāja norāda, ka ar šo komiteju nenotika apspriešanās par pirmo Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikuma projektu, kuru Padome pieņēma 2011. gada 29. jūnijā un kurā bija paredzēts, ka līdz ar atalgojuma pārskatīšanas metodi tiks ieviesta jauna solidaritātes nodeva 5,5 % apmērā, kas būs piemērojama laikposmā no 2013. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim, bet vienīgi par otro Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikuma projektu, kurā bija paredzēta solidaritātes nodeva 6 % apmērā un attiecībā uz kuru Komisija vērsās Civildienesta noteikumu komitejā 2011. gada 21. novembrī. Turklāt, prasītājas ieskatā, apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju, kas notika 2013. gada 17. un 18. jūlijā, esot bijusi novēlota un tādējādi nelietderīga. Attiecībā uz apspriešanos un saskaņošanu ar arodbiedrībām vai profesionālajām apvienībām (turpmāk tekstā – “APA”) prasītāja norāda, ka Komisija neapspriedās ar APA pirms pirmā Civildienesta noteikumu grozījumu projekta pieņemšanas un ka tā arī neapspriedās ar APA par otro Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikuma projektu. Turklāt prasītāja norāda, ka Padome esot noraidījusi APA lūgumu, lai Konsultatīvā komiteja turpina rīkot sanāksmes visā trīspusēju diskusiju laikā. Turklāt, prasītājas ieskatā, lai arī tika uzsākta Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumā paredzētā konsultāciju procedūra, tā netika ievērota. Tādējādi, pirmām kārtām, abas Konsultatīvās komitejas sanāksmes, kas tika rīkotas 2013. gada 6. maijā un 23. jūnijā, esot bijušas tikai informatīvas sanāksmes, kurās neesot veikta nekāda saskaņošana. Otrām kārtām, pēc šīm abām sanāksmēm Konsultatīvā komiteja neesot sagatavojusi ziņojumu par dalībnieku izteiktajām atšķirīgajām nostājām. Turklāt prasītāja apgalvo, ka gadījumos, kuros to tiesību izmantošana, kas nostiprinātas ar Pamattiesību hartas 28. pantu, nav pietiekami noteikta vai ir noteikta ar tādām Savienības tiesību normām, kuru spēkā esamība tiek apšaubīta, prasītāja varot pretendēt uz to, lai tiktu ievērotas pamattiesības veikt kolektīvas sarunas, kuras nostiprinātas Pamattiesību hartas 28. pantā, neatkarīgi no atvasināto tiesību normām, ar ko tiek ieviests šis pants, kā tas esot šajā gadījumā. Šajā ziņā prasītāja uzskata, ka, ņemot vērā apstākļus, kādos norisinājās Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumā paredzētā konsultāciju procedūra, tajā neesot tikušas ievērotas tiesības veikt kolektīvas sarunas.

57      Padome un Parlaments apstrīd prasītājas argumentus.

58      Iesākumā ir jāatgādina, ka Pamattiesību hartas 12. panta 1. punktu, 27. pantu un 28. pantu, kuros attiecīgi ir nostiprināta biedrošanās brīvība arodbiedrību veidā, darba ņēmēju tiesības uz informāciju un konsultācijām uzņēmumā un tiesības uz kolektīvām sarunām un rīcību, var piemērot attiecībās starp Savienības iestādēm un to personālu. Tomēr saskaņā ar pašu šo tiesību normu formulējumu tajās paredzēto tiesību izmantošana ir iespējama tikai tajos gadījumos un ar tiem nosacījumiem, kas paredzēti Savienības tiesībās (spriedums, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 77. punkts).

59      Attiecībā uz Savienības tiesību normām, ar ko ir noteikti to pamattiesību izmantošanas nosacījumi, kuras nostiprinātas ar Pamattiesību hartas 12. panta 1. punktu, 27. pantu un 28. pantu, ir jāatgādina, pirmkārt, ka Civildienesta noteikumu 10. pantā ir paredzēta Komisijas apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju, kuru veido vienāds skaits Savienības iestāžu un to personāla komiteju pārstāvju, par visiem priekšlikumiem saistībā ar Civildienesta noteikumu pārskatīšanu.

60      Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumā paredzēto konsultāciju procedūru piemēro priekšlikumiem, ko Komisija iesniedz Padomei par Civildienesta noteikumu grozījumiem vai Civildienesta noteikumu normu piemērošanu attiecībā uz atalgojumu vai pensijām, ikreiz, kad to lūdz kāds loceklis no Konsultatīvās komitejas, kas principā sastāv no vienāda skaita dalībvalstu pārstāvju un APA izraudzītu personāla pārstāvju, kā arī visu Savienības iestāžu administrāciju vadītājiem. Saskaņā ar Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmuma I.8. punktu, to lasot kopā ar Padomes 2013. gada 6. maijā pieņemto skaidrojošo deklarāciju par šo lēmumu saistībā ar tā piemērošanu parastajā likumdošanas procedūrā par Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumu, minētās konsultāciju procedūras mērķis ir izskatīt visu pieejamo informāciju un pušu nostājas, lai pēc iespējas veicinātu nostāju tuvināšanu un nodrošinātu, lai dalībvalstu pārstāvjiem būtu zināmi darbinieku un administratīvo pārvalžu viedokļi, pirms tie pieņem galīgo nostāju parastajā likumdošanas procedūrā. Atbilstoši šai pašai tiesību normai Padome, pieņemot nostāju parastajā likumdošanas procedūrā, var ņemt vērā Konsultatīvās komitejas priekšsēdētāja ziņojumu (spriedums, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 115. punkts).

61      Tādējādi Civildienesta noteikumu 10. pants un Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmums ir saistīts ar Pamattiesību hartas 27. pantā nostiprināto tiesību uz darba ņēmēju informāciju un konsultācijām izmantošanas nosacījumiem attiecībās starp iestādēm un to personālu (spriedums, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 116. punkts).

62      Turpretī ir jānorāda, ka Civildienesta noteikumu 10.b panta otrajā daļā ir noteikta vienīgi iespēja Komisijai apspriesties ar pārstāvošajām APA par Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumiem, kas minēti šo noteikumu 10. pantā, un tādējādi prasītāja nevar atsaukties uz šo tiesību normu, lai pretendētu uz pārstāvošo APA tiesībām uz to, lai ar tām apspriestos par visiem Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumiem.

63      Otrkārt, ir jānorāda, ka Civildienesta noteikumu 24.b pants, uz kuru arī atsaucas prasītāja, attiecas uz nosacījumiem, ar kādiem izmanto biedrošanās brīvību, kas nostiprināta Pamattiesību hartas 12. panta 1. punktā, ciktāl tajā ir paredzēts, ka ierēdņiem ir biedrošanās brīvība un tie it īpaši var būt Eiropas Savienības ierēdņu APA locekļi.

64      Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmo daļu, kas ir piemērojama procesam Vispārējā tiesā saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu un Reglamenta 76. panta d) punktu, prasības pieteikumā ir jāietver strīda priekšmets, izvirzītie pamati un argumenti, kā arī kopsavilkums par minētajiem pamatiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šai informācijai ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai ļautu atbildētājai sagatavot savu aizstāvību un Vispārējai tiesai lemt par prasību – vajadzības gadījumā bez citas pamatojošas informācijas. Lai nodrošinātu tiesisko drošību un pareizu tiesvedību, prasības pieņemamība paredz, ka visiem to pamatojošiem būtiskiem faktu un tiesību elementiem ir vismaz īsumā, bet saskanīgi un saprotami jāizriet no paša prasības pieteikuma teksta (skat. spriedumu, 2018. gada 25. janvāris, BSCA/Komisija, T‑818/14, EU:T:2018:33, 95. punkts un tajā minētā judikatūra).

65      Tomēr ir jākonstatē, ka prasītāja prasības pieteikumā neizklāsta nevienu argumentu, lai pamatotu apgalvoto Civildienesta noteikumu 24.b panta pārkāpumu, un līdz ar to šāds iebildums ir jānoraida kā nepieņemams.

66      Treškārt, ir jāuzsver, ka prasītāja nemin Savienības tiesību normas, ar ko būtu paredzēti nosacījumi Pamattiesību hartas 28. pantā nostiprināto tiesību uz kolektīvām sarunām un rīcību izmantošanai. Tā vienīgi min Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumā paredzētās konsultāciju procedūras pārkāpumu, tomēr, kā tika atgādināts iepriekš 59. punktā, šī procedūra ir saistīta ar Pamattiesību hartas 27. pantā nostiprināto tiesību uz darba ņēmēju informāciju un konsultācijām izmantošanas nosacījumiem.

67      Replikas rakstā prasītāja apgalvo, ka uz Pamattiesību hartas 28. panta pārkāpumu tomēr var atsaukties, jo “tieši tiek apšaubīta [piemērojamo atvasināto tiesību normu] spēkā esamība, ņemot vērā tajos veiktos grozījumus”. Prasītāja norāda, ka šajā gadījumā APA tiesības un pienākumi patiešām ir noteikti ar piemērojamajām atvasināto tiesību normām, tomēr šo normu spēkā esamība tiek apšaubīta, ciktāl tā apstrīd tiesiskumu Civildienesta noteikumu 65. panta 4. punktam, kas ieviests ar Regulu Nr. 1023/2013, un Civildienesta noteikumu 66.a pantam, kā tas grozīts ar to pašu regulu.

68      Ir jāuzsver, ka atsaukties uz nosacījumu Pamattiesību hartas 28. pantā nostiprināto tiesību uz kolektīvām sarunām un rīcību izmantošanai pārkāpumu ārpus atvasināto tiesību normās paredzētajiem gadījumiem varētu tikai tad, ja attiecīgās tiesības un pienākumi nebūtu pietiekami noteikti ar minētajām tiesību normām, vai tad, ja pati šo normu spēkā esamība tiktu apšaubīta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūnijs, Heath/ECB, T‑645/11 P, EU:T:2013:326, 155. punkts).

69      Tomēr šajā lietā ir jākonstatē, ka piemērojamās atvasināto tiesību normas, kuru tiesiskumu prasītāja apstrīd, proti, Civildienesta noteikumu 65. panta 4. punkts, kas ieviests ar Regulu Nr. 1023/2013, un Civildienesta noteikumu 66.a pants, kā tas grozīts ar to pašu regulu, neparedz nosacījumus Pamattiesību hartas 28. pantā nostiprināto tiesību uz kolektīvām sarunām un rīcību izmantošanai. No tā izriet, ka prasītāja nevar atsaukties uz Pamattiesību hartas 28. pantā nostiprināto tiesību un pienākumu izmantošanas nosacījumu pārkāpumu.

70      Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar Pamattiesību hartas 28. pantu tiesības veikt kolektīvas sarunas skaidri attiecas uz iesaistīšanos sarunās un koplīgumu slēgšanu. Ir jāatgādina, ka tiesību veikt kolektīvas sarunas un slēgt koplīgumus mērķis ir atļaut sarunas starp sociālajiem partneriem, lai paredzētu nodarbinātības nosacījumus tad, ja tiesības un pienākumi nav pietiekami noteikti piemērojamās tiesību normās (spriedums, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 117. punkts).

71      Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, tiesības veikt kolektīvas sarunas nevar pielīdzināt APA tiesībām veikt sarunas par pašu saturu Civildienesta noteikumos, kuru pieņemšanu saskaņā ar LESD 294. pantu regulē ar parasto likumdošanas procedūru.

72      Tādējādi, vērtējot šo pamatu, tiks vienīgi pārbaudīts, vai šajā gadījumā tika ievēroti darba ņēmēju tiesību uz informāciju un konsultācijām izmantošanas nosacījumi, kas šādi paredzēti Civildienesta noteikumu 10. pantā un Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumā.

–       Par Civildienesta noteikumu 10. panta pārkāpumu

73      Prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 10. pantu Komisijai esot bijis jāvēršas Civildienesta noteikumu komitejā par pirmo Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumu, kuru tā pieņēma 2011. gada 29. jūnijā un kurā bija ietverta solidaritātes nodeva 5,5 % apmērā, nevis par otro Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumu, kurā bija paredzēta solidaritātes nodeva 6 % apmērā un kurš tai tika iesniegts 2011. gada 21. novembrī. Prasītāja arī apgalvo, ka apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju, kas notika 2013. gada 17. un 18. jūlijā, tāpat neesot atbildusi Civildienesta noteikumu 10. panta prasībām, jo tā esot bijusi novēlota un tātad nelietderīga.

74      Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru Civildienesta noteikumu 10. pants lika Komisijai vērsties Civildienesta noteikumu komitejā par pirmo Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumu, kuru tā pieņēma 2011. gada 29. jūnijā, ir jāatgādina, ka ar Civildienesta noteikumu 10. pantu Komisijai ir noteikts pienākums vērsties Civildienesta noteikumu komitejā par “visiem Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumiem”. Šajā gadījumā, pirmām kārtām, no lietas materiāliem izriet, ka Komisijas 2011. gada 29. jūnijā pieņemtais teksts oficiāli nebija Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikums, bet gan Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikuma projekts, kas paredzēts tam, lai par to notiktu apspriešanās ar APA, pirms ar oficiālu Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumu iepazīstina Padomi un Parlamentu. Otrām kārtām, ir arī jānorāda, ka tekstu, kuru Komisija iesniedza Civildienesta noteikumu komitejai 2011. gada 21. novembrī, Komisija pēc tam nosūtīja Parlamentam un Padomei kā tiesību akta priekšlikumu LESD 294. panta 2. punkta izpratnē saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, ar kuru saskaņā ar LESD 336. pantu tiek regulēts tas, kā šīs iestādes pieņem un groza Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību.

75      Līdz ar to ir jānoraida kā nepamatots prasītājas arguments, saskaņā ar kuru Komisija ir pārkāpusi Civildienesta noteikumu 10. pantu, nevēršoties Civildienesta noteikumu komitejā par tās pirmo Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikuma projektu.

76      Otrkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju 2013. gada 17. un 18. jūlijā esot pārkāpusi Civildienesta noteikumu 10. pantu, jo tā esot notikusi novēlotā likumdošanas procedūras stadijā un tādējādi esot bijusi nelietderīga, ir jānorāda, ka Civildienesta noteikumu 10. pants nosaka Komisijai apspriešanās pienākumu, kas papildus formāliem priekšlikumiem attiecas arī uz jau izskatītu priekšlikumu būtiskiem grozījumiem, kurus tā veikusi, izņemot, ja šajā pēdējā gadījumā grozījumi būtībā atbilst Civildienesta noteikumu komitejas ieteiktiem grozījumiem (spriedumi, 2007. gada 11. jūlijs, Centeno Mediavilla u.c./Komisija, T‑58/05, EU:T:2007:218, 35. punkts; 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 129. punkts, un 2017. gada 16. novembris, USFSPEI/Parlaments un Padome, T‑75/14, EU:T:2017:813, 99. punkts).

77      Šādu interpretāciju prasa gan Civildienesta noteikumu 10. panta formulējums, gan Civildienesta noteikumu komitejai piešķirtā loma. Proti, pirmkārt, paredzot apspriešanos ar Civildienesta noteikumu komiteju bez atkāpēm un izņēmumiem par visiem priekšlikumiem Civildienesta noteikumu pārskatīšanai, šī norma ar to noteiktajam pienākumam piešķir plašu apjomu. Tā formulējums tādējādi acīmredzami nav savienojams ar tā apjoma šauru interpretāciju. Otrkārt, Civildienesta noteikumu komiteja, būdama līdztiesīgs orgāns, kurā apvienoti administrācijas un demokrātiski ievēlēti personāla pārstāvji no visām iestādēm, ir radīta, lai ņemtu vērā un paustu visa Savienības civildienesta intereses (spriedumi, 2007. gada 11. jūlijs, Centeno Mediavilla u.c./Komisija, T‑58/05, EU:T:2007:218, 36. punkts; un 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 130. punkts, un 2017. gada 16. novembris, USFSPEI/Parlaments un Padome, T‑75/14, EU:T:2017:813, 100. punkts).

78      No tā izriet, ka tad, ja Komisija veic grozījumus savā Civildienesta noteikumu pārskatīšanas priekšlikumā parastajā likumdošanas procedūrā, tai ir pienākums no jauna apspriesties ar Civildienesta noteikumu komiteju, pirms Padome pieņem attiecīgās reglamentējošās normas, ja šie grozījumi būtiski ietekmē priekšlikuma jēgu (spriedums, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 135. punkts, un 2017. gada 16. novembris, USFSPEI/Parlaments un Padome, T‑75/14, EU:T:2017:813, 101. punkts).

79      Tomēr konkrētajā gadījumā ir jākonstatē, ka, lai arī Komisija izmantoja savas likumdošanas iniciatīvas tiesības, 2011. gada 13. decembrī iesniedzot Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumu Parlamentam un Padomei, tā neizmantoja šīs tiesības minētā priekšlikuma grozīšanai (spriedums, 2017. gada 16. novembris, USFSPEI/Parlaments un Padome, T‑75/14, EU:T:2017:813, 102. punkts).

80      Protams, ka Komisija piedalījās trīspusējās sarunās aplūkojamajā parastajā likumdošanas procedūrā. Tomēr saskaņā ar Parlamenta, Padomes un Komisijas 2007. gada 13. jūnija Kopīgās deklarācijas par koplēmuma procedūras praktiskajiem aspektiem (EK līguma 251. pants) (OV 2007, C 145, 5. lpp.), kas regulē šīs neoficiālās sanāksmes, 13. punktu Parlamenta pirmā lasījuma stadijā Komisijas loma ir vienīgi veicināt atbilstīgus kontaktus, “lai veicinātu procedūras norisi pirmajā lasījumā”, un “konstruktīvi izmanto[t] savas iniciatīvas tiesības, lai saskaņotu [..] Parlamenta un Padomes nostājas, pienācīgi ievērojot līdzsvaru starp iestādēm un Līgumā noteikto Komisijas lomu” (spriedums, 2017. gada 16. novembris, USFSPEI/Parlaments un Padome, T‑75/14, EU:T:2017:813, 103. punkts).

81      Tādējādi tas, ka šajā lietā trīspusējās sarunās, kas notika Parlamenta pirmā lasījuma stadijā, piedaloties Komisijai, kuras loma tika atgādināta iepriekš 80. punktā, starp Parlamentu un Padomi tika panākts kompromiss, lai grozītu Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumu, nevar tikt uzskatīts par Komisijas pašas veiktu minētā priekšlikuma grozīšanu (spriedums, 2017. gada 16. novembris, USFSPEI/Parlaments un Padome, T‑75/14, EU:T:2017:813, 104. punkts).

82      Turklāt arī tas, ka Parlaments pirmajā lasījumā pieņēma dokumentu, ar ko tika grozīts Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikums, nevar tikt pielīdzināts pašas Komisijas veiktai sava sākotnējā priekšlikuma grozīšanai (spriedums, 2017. gada 16. novembris, USFSPEI/Parlaments un Padome, T‑75/14, EU:T:2017:813, 105. punkts).

83      No iepriekš minētā izriet, ka Komisijai saskaņā ar Civildienesta noteikumu 10. pantu nebija pienākuma no jauna apspriesties ar Civildienesta noteikumu komiteju ne pēc Parlamenta pirmā lasījuma stadijā notikušo trīspusējo sarunu noslēgšanās, ne pēc tam, kad Parlaments pieņēma tās priekšlikumu pirmajā lasījumā (spriedums, 2017. gada 16. novembris, USFSPEI/Parlaments un Padome, T‑75/14, EU:T:2017:813, 106. punkts).

84      Šajā ziņā prasītāja nevar derīgi argumentēt, atsaucoties uz apstākli, ka Komisija, lai arī tai to nevajadzēja darīt, ar 2013. gada 5. jūlija vēstuli iesniedza Civildienesta noteikumu komitejai Parlamenta 2013. gada 2. jūlija nostāju pirmajā lasījumā, precizējot, ka, tās ieskatā, Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikums, kuru tā bija iesniegusi Civildienesta noteikumu komitejai 2011. gada 21. novembrī, nebija ticis būtiski grozīts parastajā likumdošanas procedūrā un ka šajā parastās likumdošanas procedūras posmā Civildienesta noteikumu 10. pantu nepiemēro. Šādam apstāklim nav nozīmes attiecībā uz Regulas Nr. 1023/2013 pieņemšanas procedūras tiesiskumu un it īpaši attiecībā uz Komisijas pienākuma izpildi, kurš tai šajā gadījumā noteikts ar Civildienesta noteikumu 10. pantu.

85      Līdz ar to ir jānoraida kā nepamatots prasītājas arguments, saskaņā ar kuru apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju 2013. gada 17. un 18. jūlijā, pēc tam, kad Komisija bija tajā vērsusies 2013. gada 5. jūlijā, esot notikusi novēlotā aplūkojamās likumdošanas procedūras stadijā un tādējādi esot bijusi nelietderīga, pārkāpjot Civildienesta noteikumu 10. pantu.

–       Par konsultāciju procedūras pārkāpumu

86      Prasītāja apgalvo, ka Komisija neapspriedās ar APA pirms 2011. gada 29. jūnijā pieņemtā pirmā Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikuma projekta pieņemšanas un ka tā neapspriedās ar APA arī par 2011. gada 13. decembra otro Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikuma projektu. Turklāt prasītāja apgalvo, ka abas Konsultatīvās komitejas sanāksmes, kas tika rīkotas 2013. gada 6. maijā un 20. jūnijā, bija informatīvas sanāksmes, kurās nekādi dokumenti netika paziņoti APA un netika veikta nekāda saskaņošana, un ka pēc šīm sanāksmēm Konsultatīvā komiteja neiesniedza nevienu ziņojumu par dalībnieku nostāju atšķirībām, tādējādi pārkāpjot Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumu. Prasītāja tāpat apgalvo, ka Padome noraidīja APA lūgumu, lai Konsultatīvā komiteja turpina rīkot sanāksmes visā trīspusējo sarunu posma laikā no 2013. gada 13. maija līdz 2013. gada 25. jūnijam.

87      Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz to, ka nenotika apspriešanās ar APA pirms 2011. gada 29. jūnija pirmā Komisijas Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikuma projekta pieņemšanas, ir jānorāda, ka šim apstāklim nav nozīmes attiecībā uz to, vai bija likumīga parastā likumdošanas procedūra, kas tika uzsākta vēlāk, 2011. gada 13. decembrī, ar otrā grozījumu priekšlikuma projekta iesniegšanu Parlamentam un Padomei tiesību akta priekšlikuma veidā. Līdz ar to šāds arguments ir jānoraida kā neefektīvs.

88      Otrkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu par to, ka Komisija neesot apspriedusies ar APA pirms 2011. gada 13. decembra Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikuma projekta pieņemšanas, ir jānorāda, ka atbilstoši tam, ko Vispārējā tiesa ir konstatējusi 2016. gada 15. septembra sprieduma U4U u.c./Parlaments un Padome (T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489) 4. punktā, ar APA notika apspriešanās par 2011. gada 7. septembra otro Civildienesta noteikumu pārskatīšanas priekšlikuma projektu un ka pēc tam notika Komisijas un APA konsultācijas par administratīviem, tehniskiem un politiskiem jautājumiem šajā saistībā – attiecīgi 2011. gada 6. oktobrī, 28. oktobrī un 7. novembrī.

89      Tā kā prasītāja nav izvirzījusi nevienu tiesisku vai faktisku elementu, kas tai ļautu apstrīdēt šo konstatējumu, līdz ar to ir jānoraida kā nepamatots prasītājas arguments par to, ka Komisija neapspriedās ar APA, pirms tika pieņemts tās otrais Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikuma projekts un pirms tas tika iesniegts Parlamentā un Padomē 2011. gada 13. decembrī.

90      Treškārt, attiecībā uz prasītājas iebildumu par to, ka neviens dokuments netika izdalīts APA Konsultatīvās komitejas 2013. gada 6. maija un 20. jūnija sanāksmju laikā, ir jānorāda, ka šo iebildumu Vispārējā tiesa jau vērtēja un noraidīja 2016. gada 15. septembra spriedumā U4U u.c./Parlaments un Padome (T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489).

91      Tādējādi 2016. gada 15. septembra sprieduma U4U u.c./Parlaments un Padome (T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489) 161. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumā paredzētajā konsultāciju procedūrā nav nedz prasīts, nedz aizliegts iesniegt APA rakstveida dokumentus konsultāciju sanāksmju sagatavošanai vai saistībā ar tām.

92      Kā Vispārējā tiesa norādīja 2016. gada 15. septembra sprieduma U4U u.c./Parlaments un Padome (T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489) 162. punktā, saskaņā ar Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmuma I.8. punktu, to lasot kopā ar Padomes 2013. gada 6. maija skaidrojošo deklarāciju, minētajā lēmumā paredzētās konsultāciju procedūras mērķis ir izskatīt visu pieejamo informāciju un pušu nostājas, lai pēc iespējas veicinātu nostāju tuvināšanu un nodrošinātu, lai dalībvalstu pārstāvjiem būtu zināmi darbinieku un administratīvo pārvalžu viedokļi, pirms tie pieņem galīgo nostāju parastajā likumdošanas procedūrā.

93      Ņemot vērā Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmumā paredzētās konsultāciju procedūras priekšmetu, atbilde uz jautājumu par to, vai Padomei ir pienākums rakstveidā paziņot tās rīcībā esošo informāciju APA tā, lai tās varētu paust savu nostāju, tātad ir atkarīga no APA zināšanām par šo informāciju, no šīs informācijas rakstura un apjoma, kā arī ierobežojumiem laika un tehniskā ziņā, kas raksturo trīspusējo sarunu norisi (spriedums, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 163. punkts).

94      Šajā gadījumā attiecībā uz Konsultatīvās komitejas pirmo sanāksmi, kuras priekšmets bija Padomes sarunu pilnvaras trīspusēju sarunu kontekstā, ir jānorāda, ka Padomei nebija pienākuma iesniegt rakstveida dokumentus APA, jo tām bija zināms Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikums, par kuru tieši bija jānorisinās sarunām (spriedums, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 164. punkts).

95      Attiecībā uz Konsultatīvās komitejas otro sanāksmi, kas notika 2013. gada 20. jūnijā, pēc tam, kad Parlaments, Padome un Komisija 2013. gada 19. jūnijā bija panākuši pagaidu kompromisu par Civildienesta noteikumu pārskatīšanas priekšlikumu, ir jānorāda – lai gan APA bija zināms Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikuma saturs un daži dalībvalstu priekšlikumi, kā liecina vairāku APA 2012. gada 17. septembrī publicēta skrejlapa, tām nebija zināms, konkrēti kāds bija rezultāts trīspusējās sarunās, kurās it īpaši tika apspriesti šie priekšlikumi (spriedums, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 165. punkts).

96      Līdz ar to, ņemot vērā trīspusējo sarunu laikā Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumā ieviesto grozījumu raksturu un apjomu, Padomei bija pienākums nodot APA visu pieejamo informāciju, lai ļautu tām lietderīgi sniegt savu nostāju par šiem grozījumiem. Tas principā nozīmēja nodrošināt, lai minētās APA var izmantot rakstveida dokumentus un tādējādi efektīvi reaģēt (spriedums, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 166. punkts).

97      Tomēr ir jāatgādina, ka 2013. gada 20. jūnija teksts, kurā atspoguļojās 2013. gada 19. jūnija pagaidu kompromiss, vēl nebija pieejams un tādējādi objektīvi nebija iespējams to nodot APA, Konsultatīvās komitejas dalībniecēm (spriedums, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 167. punkts).

98      Šajos apstākļos nevar pārmest Padomei, ka tā 2013. gada 20. jūnija Konsultatīvās komitejas sanāksmē mutvārdos iepazīstināja ar 2013. gada 19. jūnijā panāktā pagaidu kompromisa galvenajiem elementiem; šī iepazīstināšana, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, kurus raksturoja ierobežojumi laika un tehniskā ziņā, atbilda vienīgajam iespējamajam APA informēšanas veidam (spriedums, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 169. punkts).

99      Turklāt, pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka Padome iesniedza APA, Konsultatīvās komitejas dalībniecēm, pagaidu kompromisa tekstu kopā ar paskaidrojumiem 2013. gada 24. jūnija vakarā, kā arī iesniedza tām galīgā kompromisa tekstu, arī ar paskaidrojumiem, 2013. gada 27. jūnijā, proti, pirms dalībvalstu galīgās nostājas pieņemšanas Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmuma I.8. punkta izpratnē, kura notika galīgā kompromisa teksta izvērtēšanas laikā Pastāvīgo pārstāvju komitejā (Coreper) 2013. gada 28. jūnijā. Otrām kārtām, ir jāuzsver, ka APA, kas bija Konsultatīvās komitejas dalībnieces, laikus nelūdza rīkot vēl vienu sanāksmi, lai varētu tikt uzklausītas, ne saistībā ar pagaidu kompromisa tekstu, ne pat saistībā ar galīgā kompromisa tekstu (spriedumi, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 170. punkts, un 2017. gada 16. novembris, USFSPEI/Parlaments un Padome, T‑75/14, EU:T:2017:813, 119.–122. punkts).

100    Ir jākonstatē, ka prasītāja neizvirza nevienu jaunu faktisku vai tiesisku elementu, kas varētu likt apšaubīt konstatējumus, kurus Vispārējā tiesa izdarījusi spriedumos, kas stājušies likumīgā spēkā, proti, 2016. gada 15. septembra spriedumā U4U u.c./Parlaments un Padome (T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489) un 2017. gada 16. novembra spriedumā USFSPEI/Parlaments un Padome (T‑75/14, EU:T:2017:813), kuri atgādināti iepriekš 91.–99. punktā, un tādējādi prasītājas iebildums, saskaņā ar kuru Konsultatīvās komitejas 2013. gada 6. maija un 20. jūnija sanāksmes bija vien vispārīgas informācijas sanāksmes, kuru laikā APA netika izdalīti nekādi dokumenti un netika panākta nekāda saskaņošana, ir jānoraida kā nepamatots.

101    Ceturtkārt, ir jānoraida kā nepamatots prasītājas arguments par to, ka Konsultatīvā komiteja pēc 2013. gada 9. maija un 23. jūnija sanāksmēm neesot sagatavojusi nevienu ziņojumu par pušu atšķirīgajām nostājām. Ir jānorāda, ka saskaņā ar Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmuma I.7. pantu, to lasot kopā ar Padomes 2013. gada 6. maija skaidrojošās deklarācijas 5. pamatnostādni, posmā, kurā Padome vērtē Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumu, Konsultatīvās komitejas priekšsēdētājs Konsultatīvās komitejas vārdā sniedz ziņojumu Coreper pēc katras sanāksmes, kurā dalībnieki ir pauduši savu nostāju. Ir jānorāda, ka no Padomes ģenerālsekretāra ziņojuma par Civildienesta noteikumu reformu, kurš tika adresēts Padomes personālam 2013. gada 28. jūnijā un kuru iesniedza pati prasītāja, izriet, ka Padomes ģenerālsekretārs šīs iestādes personālam norādīja, ka ir iesniedzis Coreper Konsultatīvās komitejas 2013. gada 20. jūnija sanāksmes rezultātus. Turklāt no Padomes iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka, lai gan pēc Konsultatīvās komitejas 2013. gada 6. maija un 20. jūnija sanāksmēm netika sagatavots neviens ziņojums, Padomes ģenerālsekretārs, Konsultatīvās komitejas priekšsēdētājs, tiešām sniedza Coreper mutisku informāciju par šīm sanāksmēm attiecīgi 2013. gada 8. maijā un 26. jūnijā.

102    Piektkārt, ir arī jānoraida kā nepamatots prasītājas iebildums par to, ka Padomes ģenerālsekretārs esot noraidījis APA lūgumu, lai Konsultatīvā komiteja turpina rīkot sanāksmes visā trīspusējo sarunu posma laikā. Atbilstoši Padomes 1981. gada 23. jūnija lēmuma I.5. pantam, to lasot kopā ar Padomes 2013. gada 6. maija skaidrojošās deklarācijas 5. pamatnostādni, posmā, kurā Padome vērtē Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumu pirmajā lasījumā, Konsultatīvā komiteja sapulcējas uz sanāksmi, ko sasauc tās priekšsēdētājs, katru reizi, kad to lūdz kāds no dalībniekiem. No tā izriet, ka, lai gan pārstāvošo APA, Konsultatīvās padomes dalībnieču, izraudzītajiem personāla pārstāvjiem bija atļauts vairākkārt lūgt rīkot minētās komitejas sanāksmi, Padomes ģenerālsekretāram, Konsultatīvās komitejas priekšsēdētājam, bija pamats noraidīt tādu vispārēju lūgumu kā lūgums par to, lai Konsultatīvā komiteja turpina rīkot sanāksmes visa trīspusējo sarunu posma laikā.

103    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par piekto pamatu attiecībā uz likumdošanas procedūras pārkāpumu

104    Prasītāja norāda, ka Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumā, ko Komisija iesniedza Padomei un Parlamentam 2011. gada 13. decembrī, nebija paredzēta ne atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošanas apturēšana 2013. un 2014. gadā, ne solidaritātes nodevas piemērošana šajā pašā laikposmā. Prasītājas ieskatā, vienīgi trīspusējo sarunu posmā Padome esot ieviesusi šos grozījumus, pārņemot Eiropadomes 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumus. Šādi rīkodamās, Padome esot pārkāpusi LESD 296. pantu, kurā ir noteikts, ka, izskatot leģislatīvo aktu projektus, Parlaments un Padome atturas pieņemt aktus, kuri attiecīgajā jomā nav paredzēti ar atbilstīgu likumdošanas procedūru. Turklāt, prasītājas ieskatā, pieņemot 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumus, kurus pēc tam pārņēma Padome, Eiropadome esot pārkāpusi LES 15. panta 1. punktu, kurā ir paredzēts, ka tā neveic likumdošanas funkciju.

105    Padome un Parlaments apstrīd prasītājas argumentus.

106    Iesākumā ir jānorāda, ka prasītājas argumentu pamatā ir kļūdains pieņēmums, saskaņā ar kuru pasākums, ar ko piemēro solidaritātes nodevu 6 % apmērā, lai arī bija apturēta atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošana, esot izrietējis no Eiropadomes 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumiem un Padome un Parlaments to vienkārši bija pārņēmuši, pieņemot Regulu Nr. 1023/2013. Tomēr ir jānorāda, ka, lai arī Eiropadomes 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumos, kas izklāstīti pamatnostādnēs par daudzgadu finanšu shēmu, bija paredzēta atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošanas apturēšana uz diviem gadiem, kā arī nodevas 6 % apmērā ieviešana “saistībā ar algu metodes reformu”, tajos nebija paredzēts, ka minētā nodeva tiks piemērota aplūkojamās apturēšanas laikā.

107    Katrā ziņā ir jāuzsver, ka prasītājas argumentiem attiecībā uz LESD 296. panta un LES 15. panta 1. punkta pārkāpumu nevar piekrist.

108    Tādējādi, pirmkārt, attiecībā uz to – kā apgalvots –, ka Padome esot pārkāpusi LESD 296. panta trešo daļu, ir jāatgādina – šajā tiesību normā ir paredzēts, ka, “izskatot leģislatīvo aktu projektus, Eiropas Parlaments un Padome atturas pieņemt aktus, kuri attiecīgajā jomā nav paredzēti ar atbilstīgu likumdošanas procedūru”.

109    Saskaņā ar LESD 336. pantu Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību pieņem Parlaments un Padome pēc apspriešanās ar pārējām attiecīgām iestādēm, pieņemot regulējumu saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru.

110    Šajā gadījumā Padome un Parlaments, pie kuriem Komisija 2011. gada 13. decembrī vērsās ar Civildienesta noteikumu grozījumu priekšlikumu, pieņēma Regulu Nr. 1023/2013 pēc tam, kad Parlaments pieņēma savu nostāju pirmajā lasījumā 2013. gada 2. jūlijā un Padome šo nostāju apstiprināja 2013. gada 10. oktobrī atbilstoši LESD 294. panta 3. un 4. punktam.

111    Līdz ar to ir jākonstatē, ka šajā gadījumā Parlaments un Padome ir pieņēmuši vienīgi tādus aktus, kas ir paredzēti parastajā likumdošanas procedūrā.

112    Turklāt ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, no LESD 296. panta trešās daļas neizriet, ka šī tiesību norma liedz Padomei ņemt vērā Eiropadomes secinājumus, kad tā izmanto iespēju atkāpties no Komisijas iesniegta tiesību akta priekšlikuma, kas nav tai saistošs. Ir jāatgādina, ka saistībā ar LES 14. panta 1. punktā un 16. panta 1. punktā, kā arī LESD 289. pantā Padomei kopā ar Parlamentu atzītajām likumdošanas tiesībām, kas veido daļu no LES 13. panta 2. punktā atzītā kompetences piešķiršanas principa un, plašāk skatoties, institucionālā līdzsvara principa, kurš raksturīgs Savienības institucionālajai struktūrai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Slovākija un Ungārija/Padome, C‑643/15 un C‑647/15, EU:C:2017:631, 146. punkts), Padomei ir jāveic politikas veidošanas un koordinēšanas funkcijas atbilstoši Līgumos paredzētajiem nosacījumiem.

113    No tā izriet, ka prasītājas arguments attiecībā uz LESD 296. panta pārkāpumu ir jānoraida kā nepamatots.

114    Otrkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru Eiropadome esot pārkāpusi LES 15. panta 1. punktu un līdz ar to apdraudējusi likumdošanas procedūras, kuras rezultātā tika pieņemta Regula Nr. 1023/2013, tiesiskumu, vispirms ir jāatgādina – kā tika konstatēts iepriekš 111. punktā –, ka Komisija, Padome un Parlaments ievēroja šajā gadījumā piemērojamo parasto likumdošanas procedūru.

115    Turpinot ir jāatgādina – LES 15. panta 1. punktā ir noteikts, ka “Eiropadome rosina Savienības attīstību un nosaka atbilstīgus šīs attīstības vispārējos politiskos virzienus un prioritātes. Tā neveic likumdošanas funkciju”.

116    Ir jānorāda, ka šī tiesību norma neliedz Eiropadomei pieņemt nostāju par jautājumu, kas ir likumdošanas procedūras priekšmets.

117    Visbeidzot ir jāatgādina, ka Eiropadomes secinājumu “politiskā” ietekme uz Parlamenta un Padomes likumdošanas pilnvarām nevar būt iemesls tam, lai Vispārējā tiesa atceltu apstrīdēto lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Slovākija un Ungārija/Padome, C‑643/15 un C‑647/15, EU:C:2017:631, 145. punkts, un 2018. gada 21. jūnijs, Polija/Parlaments un Padome, C‑5/16, EU:C:2018:483, 86. punkts).

118    No tā izriet, ka prasītājas arguments, saskaņā ar kuru Eiropadome esot apdraudējusi likumdošanas procedūras, kuras rezultātā tika pieņemta Regula Nr. 1023/2013, tiesiskumu, pieņemot 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumus, ir jānoraida kā nepamatots.

119    Turklāt, ciktāl prasītājas arguments par LES 15. panta 1. punkta pārkāpumu pats par sevi ir jāskata kā iebilde par prettiesiskumu, kas vērsta pret Eiropadomes 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumiem, ir jāatgādina, ka, ciktāl LESD 277. panta mērķis nav ļaut vienai pusei apstrīdēt vispārpiemērojama tiesību akta piemērojamību, lai kāda būtu prasība, attiecībā uz kuru tas tiktu darīts, iebildes par nepiemērojamību apjoms ir jāierobežo tiktāl, ciktāl tas ir vajadzīgs lietas atrisināšanai. No tā izriet, ka vispārējam aktam, par kuru ir celta iebilde par prettiesiskumu, ir jābūt tieši vai netieši piemērojamam lietā, par kuru ir celta prasība, un starp pārsūdzēto individuālo lēmumu un attiecīgo vispārpiemērojamo aktu ir jāpastāv tiešai juridiskai saiknei (skat. spriedumu, 2018. gada 4. oktobris, Tataram/Komisija, T‑546/16, nav publicēts, EU:T:2018:644, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

120    Ir jākonstatē, ka šādas juridiskas saiknes esamība starp individuālo lēmumu, kas ir šīs prasības priekšmets, proti, lēmumu, ar kuru noteikts prasītājas atalgojums par 2014. gada janvāri un ar kuru pirmo reizi šai personai tika piemērots Civildienesta noteikumu 66.a pants, kā tas grozīts ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 46. punktu, un Eiropadomes 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumiem šajā gadījumā nepastāv, un tādējādi, ciktāl prasītājas arguments ir jāskata kā iebilde par prettiesiskumu, kas vērsta pret Eiropadomes 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumiem, šī iebilde ir jānoraida kā nepieņemama.

121    Līdz ar to piektais pamats ir jānoraida kopumā.

 Par sesto pamatu attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

122    Prasītāja apgalvo, ka iemesli, kuri Regulā Nr. 1023/2013 izvirzīti nolūkā pamatot Civildienesta noteikumu 66.a pantā paredzētās solidaritātes nodevas piemērošanu, proti, ekonomiskās situācijas īpašās grūtības, neatšķiras no iemesliem, kas minēti iepriekš līdzīgu nodevu ieviešanas pamatošanai. Prasītāja šajā ziņā min Padomes Regulas (Euratom, EOTK, EEK) Nr. 3821/81 (1981. gada 15. decembris), ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV 1981, L 386, 1. lpp.), pirmo apsvērumu, no kura izrietot, ka tās bija ekonomiskās un sociālās situācijas īpašās grūtības, kas darīja lietderīgu īpašas nodevas ieviešanu atalgojumam, pensijām un atlaišanas pabalstiem, ko maksā Kopienas. Solidaritātes nodevas uzlikšana laikposmā, kurā apturēta atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošana, esot jauns pasākums, kas attaisno īpašu pamatojumu un kā šajā gadījumā trūkst. Turklāt prasītāja apgalvo – ņemot vērā to, ka Regulas Nr. 1023/2013 12. un 13. apsvērumā ir atsauce uz Eiropadomes 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumiem, minētās regulas pamatojumā esot atsauce uz aktu, kas nav paredzēts Savienības likumdošanas procesā, pārkāpjot LESD 296. pantu.

123    Padome un Parlaments apstrīd prasītājas argumentus.

124    Ir jāatgādina, ka atbilstoši judikatūrai LESD 296. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta iedabai un skaidri un nepārprotami jāizklāsta aktu izdevušās iestādes domu gājiens, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt kontroli. Šī prasība izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un interesi saņemt skaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu (skat. spriedums, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 181. punkts un tajā minētā judikatūra).

125    Turklāt saskaņā ar judikatūru vispārpiemērojama akta, kāda ir Regula Nr. 1023/2013, pamatojumā var būt tikai norādīta vispārējā situācija, kuras dēļ šis tiesību akts ir pieņemts, un minēti vispārējie mērķi, ko likumdevējs ar to ir paredzējis sasniegt, neesot nepieciešamībai pēc īpaša pamatojuma visām detaļām, kas šādos aktos var būt ietvertas. Tādējādi nav nepieciešams pamatot katru Civildienesta noteikumos izdarīto grozījumu, bet pietiek ar to, ka likumdevējs kaut vai īsumā paskaidro pasākumu būtību, ja vien paskaidrojums ir skaidrs un atbilstīgs (spriedums, 2006. gada 29. novembris, Campoli/Komisija, T‑135/05, EU:T:2006:366, 159. punkts, un 2008. gada 23. aprīlis, Pickering/Komisija, F‑103/05, EU:F:2008:45, 121. punkts).

126    Šajā gadījumā, pirmkārt, ir jānorāda, ka atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošanas apturēšana 2013. un 2014. gadā, kā arī solidaritātes nodevas ieviešana no 2014. gada 1. janvāra nav tās plašās Civildienesta noteikumu reformas sastāvdaļas, kuru Parlaments un Padome īstenoja, pieņemot Regulu Nr. 1023/2013.

127    Otrkārt, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1023/2013 11., 12. un 13. apsvērumā ir precizēts:

“(11)      Iespējamās priekšrocības Eiropas Savienības ierēdņiem un citiem darbiniekiem [atalgojuma pārskatīšanas daudzgadu mehānisma] piemērošanas rezultātā būtu jālīdzsvaro, no jauna ieviešot nodevas sistēmu. Tāpat kā [atalgojuma pārskatīšanas daudzgadu mehānisma] piemērošanu, arī solidaritātes nodevas piemērošanu var provizoriski pagarināt. Ņemot vērā laikā no 2004. līdz 2012. gadam piemērotās īpašās nodevas līmeni, pašreizējos apstākļos šķiet atbilstīgi palielināt solidaritātes nodevu un paredzēt progresīvāku likmi. Tas jādara, lai ņemtu vērā īpaši sarežģīto ekonomisko un sociālo kontekstu Savienībā un tā ietekmi uz publiskajām finansēm visā Savienībā. Nepieciešamība konsolidēt publiskās finanses Savienībā, tostarp īstermiņā, nosaka, ka Savienības iestāžu darbiniekiem ir jāpieliek īpaši pūliņi attiecībā uz ātru solidaritātes panākšanu. Tādējādi šāda solidaritātes nodeva būtu jāpiemēro visiem Savienības ierēdņiem un citiem darbiniekiem no 2014. gada 1. janvāra.

(12)      Secinājumos par daudzgadu finanšu shēmu, kurus Eiropadome pieņēma 2013. gada 8. februārī, tā uzsvēra, ka nepieciešamība īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā konsolidēt publiskās finanses nosaka, ka ikvienai publiskās pārvaldes iestādei un tās darbiniekiem ir jāpieliek īpaši pūliņi, lai uzlabotu efektivitāti un lietderību un lai pielāgotos mainīgajai ekonomiskajai situācijai. Minētajā aicinājumā faktiski ir atkārtoti Komisijas 2011. gada Civildienesta noteikumu un Eiropas Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības grozījumu priekšlikuma mērķi tiekties nodrošināt izmaksu efektivitāti un atzīts, ka, lai novērstu grūtības, ar kurām pašlaik saskaras Eiropas Savienība, visām publiskās pārvaldes iestādēm un to darbiniekiem ir jāpieliek īpaši pūliņi, lai uzlabotu efektivitāti un pielāgotos mainīgajai ekonomiskajai un sociālajai situācijai Eiropā. Turklāt Eiropadome prasīja veikt ne tikai Civildienesta noteikumu reformu, bet arī visu Savienības iestāžu darbinieku atalgojuma un pensiju korekcijas apturēšanu uz diviem gadiem, izmantojot metodi, un, veicot algu metodes reformu, atkārtoti ieviest jaunu solidaritātes nodevu.

(13)      Ņemot vērā minētos secinājumus un lai reaģētu uz turpmākajiem budžeta ierobežojumiem, kā arī lai Eiropas civildienests izrādītu solidaritāti laikā, kad bezprecedenta finanšu krīzes dēļ dalībvalstis īsteno stingrus pasākumus un dalībvalstīs, kā arī visā Savienībā ir jo īpaši sarežģīti sociālie un ekonomiskie apstākļi, ir jāparedz, ka uz diviem gadiem tiks apturēta metodes piemērošana ierēdņu atalgojumam, pensijām un pabalstiem, un, neraugoties uz šādu apturēšanu, ir jāpiemēro solidaritātes nodeva.”

128    Tādējādi no Regulas Nr. 1023/2013 11. apsvēruma izriet, ka Parlaments un Padome solidaritātes nodevas ieviešanu no 2014. gada 1. janvāra pamatoja ar nepieciešamību līdzsvarot iespējamās priekšrocības, ko Savienības ierēdņi un citi darbinieki gūst no atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošanas. Tāpat no šī apsvēruma izriet, ka lēmums piemērot šo solidaritātes nodevu no 2014. gada 1. janvāra atbilst mērķim “konsolidēt publiskās finanses Savienībā, tostarp īstermiņā”, tādējādi, ka “Savienības iestāžu darbiniek[i] [pieliek] īpašus pūliņus attiecībā uz ātru solidaritātes panākšanu”. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, no šī paša apsvēruma izriet, ka atsauce uz īpaši sarežģīto ekonomisko un sociālo kontekstu Savienībā nepamato solidaritātes nodevas kā tādas ieviešanu, kā tas bija attiecībā uz īpašo nodevu, kas tika ieviesta ar Regulu Nr. 3821/81, bet solidaritātes nodevas līmeņa palielināšanu salīdzinājumā ar tās īpašās nodevas līmeni, kas bija piemērojama laikposmā no 2004. līdz 2012. gadam, kā arī progresīvākas likmes izmantošanu.

129    Turklāt ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Parlaments un Padome iemeslus, ar ko pamato izvēli piemērot solidaritātes nodevu no 2014. gada 1. janvāra, lai arī atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošana 2013. un 2014. gadā bija apturēta, ir izklāstījuši Regulas Nr. 1023/2013 12. un 13. apsvērumā. No minētajiem apsvērumiem izriet, ka ar šo izvēli tika pausta tieksme ņemt vērā ne tikai Eiropadomes 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumus, bet arī “turpmākos budžeta ierobežojumus”, “dalībvalstīs, kā arī visā Savienībā [pastāvošos] īpaši sarežģīt[os] sociāl[os] un ekonomisk[os] apstākļ[us]” un izrādīt “[civildienesta] solidaritāti laikā, kad bezprecedenta finanšu krīzes dēļ dalībvalstis īsteno stingrus pasākumus”.

130    Līdz ar to ir jāuzskata, ka Regulas Nr. 1023/2013 11., 12. un 13. apsvērumā sniegtais pamatojums atbilst iepriekš 124. un 125. punktā minētajiem judikatūras kritērijiem. Tajā atspoguļota Savienības likumdevēja argumentācija, kā arī vispārējie mērķi. Tas ierēdņus pietiekami informē par iemesliem solidaritātes nodevas ieviešanai laikposmā, kurā apturēta atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošana.

131    Turklāt attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru Parlaments un Padome esot pārkāpuši pienākumu norādīt pamatojumu, Regulas Nr. 1023/2013 12. un 13. apsvērumā atsaucoties uz Eiropadomes 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumiem, ir jānorāda – kā to dara Padome –, lai arī saskaņā ar LESD 296. pantu juridiskajiem aktiem ir jābūt pamatotiem, tas tomēr neizslēdz iespēju, ka likumdevējs apsvērumā atsaucas uz Eiropadomes definētām politiskajām pamatnostādnēm.

132    Līdz ar to pamats par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jānoraida kā nepamatots.

 Par pirmo pamatu attiecībā uz saiknes zudumu starp Civildienesta noteikumu XI pielikumā paredzētās automātiskās atalgojuma korekcijas metodes piemērošanu un solidaritātes nodevu un attiecībā uz paralēlisma principa pārkāpumu

133    Prasītāja apgalvo, ka no 1985. gada 3. jūlija sprieduma Abrias u.c./Komisija (3/83, EU:C:1985:283) un 1994. gada 22. jūnija sprieduma Rijnoudt un Hocken/Komisija (T‑97/92 un T‑111/92, EU:T:1994:69) izriet, ka tā sauktais paralēlisma princips nozīmē to, ka solidaritātes nodevu var piemērot vienīgi tad, ja ir piemērojama pati atalgojuma korekcijas metode, kuras kompensācija ir šī nodeva. Prasītājas ieskatā, no Regulas Nr. 1023/2013 11. apsvēruma un Civildienesta noteikumu 66.a panta 1. punkta, kā tas grozīts ar minēto regulu, turklāt izriet, ka solidaritātes nodevas mērķis ir kompensēt priekšrocības, ko Savienības ierēdņi un darbinieki gūst no korekcijas metodes piemērošanas. Šo saikni apstiprinot Civildienesta noteikumu XI pielikuma 15. pants, kā tas grozīts ar Regulu Nr. 1023/2013, kas saistot solidaritātes nodevas grozījumus ar atalgojuma korekcijas metodes grozījumiem. No tā izrietot – likumdevējs nevarēja paredzēt, ka solidaritātes nodeva tiks piemērota laikposmā, kurā apturēta atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošana.

134    Padome un Parlaments apstrīd prasītājas argumentus.

135    Iesākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru likumdevējs jebkurā brīdī var veikt nākotnei paredzētus [Civildienesta noteikumu] normu grozījumus, kurus tas uzskata par atbilstošiem dienesta interesēm, pat ja tie ir mazāk labvēlīgi (spriedumi, 1998. gada 30. septembris, Ryan/Revīzijas palāta, T‑121/97, EU:T:1998:232, 98. punkts, un 2007. gada 11. jūlijs, Centeno Mediavilla u.c./Komisija, T‑58/05, EU:T:2007:218, 86. punkts).

136    Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jomās, kurās Savienības likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, tiesiskuma pārbaudē, kuru veic Savienības tiesa, tai ir vienīgi jāpārbauda, vai aplūkojamais pasākums nav īstenots acīmredzami kļūdaini vai nepareizi izmantojot pilnvaras un vai aplūkojamā iestāde nav acīmredzami pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas (skat. spriedumu, 2007. gada 23. janvāris, Chassagne/Komisija, F‑43/05, EU:F:2007:14, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

137    Prasītājas argumenti ir jāizvērtē šo principu gaismā.

138    Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka no 1985. gada 3. jūlija sprieduma Abrias u.c./Komisija (3/83, EU:C:1985:283) un 1994. gada 22. jūnija sprieduma Rijnoudt un Hocken/Komisija (T‑97/92 un T‑111/92, EU:T:1994:69), uz kuriem prasītāja atsaucas, neizriet, ka pastāvētu Savienības tiesību princips, saskaņā ar kuru solidaritātes nodevu var piemērot vienīgi tad, ja ir piemērota pati atalgojuma korekcijas metode.

139    Tādējādi lietā, kurā tika taisīts 1985. gada 3. jūlija spriedums Abrias u.c./Komisija (3/83, EU:C:1985:283), prasītājas netieši apstrīdēja Regulas Nr. 3821/81, ar kuru Civildienesta noteikumu 66.a pantā tika ieviests krīzes maksājums, tiesiskumu. Šī sprieduma 15. un 21. punktā Tiesa konstatēja – tas, ka visvairāk pārstāvētās arodbiedrības piekrita viena atalgojumu ietekmējoša ārkārtas pasākuma veidā piedalīties Kopienas norādīto īpašo ekonomiskās un sociālās situācijas grūtību radītajās sekās, tika kompensēts, pieņemot atalgojuma korekcijas metodi, kas nodrošināja paralēlisma principu, saskaņā ar kuru, lai nolemtu, vai ir jāveic Kopienas ierēdņu atalgojuma korekcija, tika ņemts vērā it īpaši publiskā sektora atalgojuma iespējamais pieaugums dalībvalstīs.

140    Tāpat lietā, kurā ir taisīts 1994. gada 22. jūnija spriedums Rijnoudt un Hocken/Komisija (T‑97/92 un T‑111/92, EU:T:1994:69), prasītājas apstrīdēja tiesiskumu Padomes Regulai (EOTK, EEK, Euratom) Nr. 3831/91 (1991. gada 19. decembris), ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, lai ieviestu pagaidu iemaksu (OV 1991, L 361, 7. lpp.), ar kuru Civildienesta noteikumos tika ieviests 66.a pants pagaidu maksājuma noteikšanai. Atbildot uz pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, Vispārējā tiesa atgādināja Regulas Nr. 3831/91 preambulas formulējumu, saskaņā ar kuru “no Konsultatīvās komitejas dokumentiem izriet, ka pasākums, kas uz laiku ietekmē Kopienu izmaksāto atalgojumu, ir jāievieš kā pagaidu maksājums, kas ieturēts ienākumu gūšanas vietā, vienlaikus pieņemot metodi, ar kuru nosaka Civildienesta noteikumu 64. un 65. panta piemērošanas kārtību; tiem ir jābūt visaptveroša risinājuma sasvstarpēji saistītiem elementiem”.

141    Tādējādi, kā izriet no 1985. gada 3. jūlija sprieduma Abrias u.c./Komisija (3/83, EU:C:1985:283) un 1994. gada 22. jūnija sprieduma Rijnoudt un Hocken/Komisija (T‑97/92 un T‑111/92, EU:T:1994:69), iepriekš likumdevējs ir pieņēmis vispārēju pieeju, saskaņā ar kuru tāda īpaša maksājuma piemērošana, kas ietekmē Savienības ierēdņu un darbinieku atalgojumu, bija kompensācija par tādas metodes piemērošanu, kura īpaši noteiktos gadījumos ļāva pielāgot aplūkojamo atalgojumu, ņemot vērā publiskā sektora atalgojuma iespējamo pieaugumu Savienības dalībvalstīs.

142    Tomēr ir jānorāda, ka, īstenojot savu plašo rīcības brīvību, kas atgādināta iepriekš 135. punktā, likumdevējs varēja pārtraukt, turpināt vai pārskatīt šo iepriekšējo pieeju, Regulā Nr. 1023/2013 paredzot, ka solidaritātes nodeva tiks piemērota attiecībā uz laikposmu, kurā apturēta atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošana.

143    Turpinot ir jāuzsver, ka Regulā Nr. 1023/2013 likumdevējs faktiski noteica saikni starp solidaritātes nodevu un atalgojuma pārskatīšanas metodi.

144    Tādējādi no Civildienesta noteikumu 66.a panta, kā tas grozīts ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 46. punktu, formulējuma izriet, ka solidaritātes nodeva tika ieviesta, “lai ņemtu vērā [..] ierēdņu atalgojuma un pensiju pārskatīšanas metodes piemērošanu”.

145    Tāpat ir jānorāda, ka Civildienesta noteikumu XI pielikuma 15. panta 2. punktā par šo noteikumu 64. un 65. panta piemērošanas kārtību šī punkta redakcijā pirms Regulas Nr. 1023/2013 stāšanās spēkā paredzēts, ka jebkurš Komisijas priekšlikums par minētā pielikuma grozīšanu pirms šī pielikuma piemērošanas termiņa beigām jeb pirms 2023. gada 31. decembra ir jāpapildina ar priekšlikumu par Civildienesta noteikumu 66.a panta grozīšanu.

146    Tāpat no Civildienesta noteikumu XI pielikuma 15. panta 3. punkta, kas ieviests ar Regulu Nr. 1023/2013, izriet, ka, ņemot vērā to, ka Parlaments un Padome nav pieņēmuši regulējumu, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu, minēto Civildienesta noteikumu pielikumu un 66.a pantu ir jāturpina provizoriski piemērot pēc 2023. gada 31. decembra.

147    Turklāt ir jāatgādina – kā tika norādīts iepriekš 128. punktā, no Regulas Nr. 1023/2013 11. apsvēruma izriet, ka Parlaments un Padome solidaritātes nodevas ieviešanu no 2014. gada 1. janvāra pamatoja ar nepieciešamību līdzsvarot iespējamās priekšrocības, ko Savienības ierēdņi un citi darbinieki gūst no atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošanas.

148    Tomēr ne no Regulas Nr. 1023/2013 11. apsvēruma, ne no saiknes starp aplūkojamajiem pasākumiem, kā tie minēti iepriekš 144.–146. punktā, nevar izrietēt princips, saskaņā ar kuru solidaritātes nodeva tiek piemērota tikai vienlaikus ar atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošanu, radot mazinošu ietekmi laikā, kad minētā metode rada priekšrocības Savienības ierēdņiem.

149    Jānorāda, ka likumdevējs saistībā ar savu plašo rīcības brīvību skaidri paredzēja, ka solidaritātes nodeva tiks piemērota laikposmā, kurā apturēta atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošana. Šajā ziņā no Regulas Nr. 1023/2013 12. un 13. apsvēruma izriet, ka likumdevējs ir pamatojis šo izvēli ar iepriekš 129. punktā atgādinātajiem mērķiem. Prasītāja nepierāda, ka ar šo izvēli ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā vai nepareizi izmantotas pilnvaras iepriekš 136. punktā minētās judikatūras izpratnē.

150    Visbeidzot ir jānorāda – ciktāl prasītājas argumenti ir jāskata kā tādi, ar kuriem tiecas apstrīdēt Civildienesta noteikumu 66.a panta tiesiskumu, jo ar to bija paredzēta solidaritātes nodevas piemērošana no 2014. gada 1. janvāra, jo šāda piemērošana esot pretrunā Civildienesta noteikumu 65. panta 4. punktam, kurā paredzēta atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošanas apturēšana, pietiek atgādināt, ka atbilstoši tam, ko Tiesa un Vispārējā tiesa jau ir attiecīgi lēmušas par īpašas nodevas ieviešanu ar Regulu Nr. 3821/81, kā arī par pagaidu maksājuma ieviešanu ar Regulu Nr. 3831/91, tiesiskumu Civildienesta noteikumu grozījumiem, kas ieviesti, iekļaujot jaunu tiesību normu, nevar apstrīdēt, pamatojoties uz citu Civildienesta noteikumu normu (spriedumi, 1985. gada 3. jūlijs, Abrias u.c./Komisija, 3/83, EU:C:1985:283, 20. punkts, un 1994. gada 22. jūnijs, Rijnoudt un Hocken/Komisija, T‑97/92 un T‑111/92, EU:T:1994:69, 65. punkts).

151    Līdz ar to ir jānoraida kā nepamatots prasītājas apgalvojums, saskaņā ar kuru Civildienesta noteikumu 66.a pants esot prettiesisks, jo ar to bija paredzēta solidaritātes nodevas piemērošana no 2014. gada 1. janvāra, lai arī bija apturēta atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošana.

152    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par trešo pamatu attiecībā uz iegūto tiesību pārkāpumu

153    Prasītāja apgalvo, ka tai vienmēr ir ticis piemērots ikgadējas atalgojuma korekcijas princips. Tā norāda – lai arī metode vienmēr ir bijusi noteikta uz ierobežotu laiku, tā ir tikusi sistemātiski atjaunināta ar konkrētām korekcijām. Prasītājas ieskatā, Savienības ierēdņu tiesības gūt pirktspējas uzlabošanos tāpat kā valstu ierēdņiem, piemērojot atalgojuma pārskatīšanas metodi, ir iegūtas tiesības un būtisks atalgojuma elements, kā arī būtisks nosacījums ierēdņa attiecībās ar tā darba devēju. Apturot atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošanu uz diviem gadiem pēc kārtas, neparedzot pārejas pasākumus, Parlaments un Padome esot pārkāpuši šīs iegūtās tiesības.

154    Padome un Parlaments apstrīd prasītājas argumentus.

155    Ir jānorāda, ka ar šo pamatu prasītāja apstrīd tiesiskumu Civildienesta noteikumu 65. panta 4. punktam, kurš ieviests ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 44. punktu un kurā ir paredzēta atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošanas apturēšana 2013. un 2014. gadā.

156    Tomēr ir jāatgādina, kā tas tika konstatēts iepriekš 52. un 53. punktā, – lai apstrīdētu lēmumu, ar kuru noteikts tās atalgojums par 2014. gada janvāri, prasītāja var vienīgi apgalvot, ka ir prettiesisks Civildienesta noteikumu 66.a pants, kā tas grozīts ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 46. punktu, bet nevar lietderīgi apgalvot, ka ir prettiesisks Civildienesta noteikumu 65. panta 4. punkts, kas ieviests ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 44. punktu.

157    No tā izriet, ka [trešais] pamats attiecībā uz iegūto tiesību pārkāpumu ir jānoraida kā neefektīvs.

 Par ceturto pamatu, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu

158    Prasītāja būtībā apgalvo, ka atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošanas apturēšana uz diviem gadiem un solidaritātes nodevas piemērošana šajā laikposmā ir pretrunā samērīguma principam. Prasītājas ieskatā, lai arī ar šiem pasākumiem īstenojamie mērķi ir tiesiski, minētie pasākumi paši nav atbilstīgi šo mērķu sasniegšanai. Prasītāja šajā ziņā norāda, ka atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošana vienlaikus ar ārkārtas nodevas piemērošanu iepriekš ir tikusi atzīta par tādu, kas spēj sasniegt tos pašus mērķus kā ar Regulu Nr. 1023/2013 izvirzītie. Turklāt prasītāja apgalvo, ka, pirmām kārtām, ekonomiskā krīze, ko pieredz dalībvalstis, nav jauna un nav smagāka kā tā krīze, kas pieredzēta iepriekšējās daudzgadu finanšu shēmas laikā, un, otrām kārtām, likumdevējs nav ņēmis vērā to, ka Civildienesta noteikumu XI pielikumā, kā tas grozīts ar Regulu Nr. 1023/2013, jau ir ietverti mehānismi, kas ļauj ņemt vērā nelabvēlīgu ekonomisko attīstību, jo pārskatīšanas metode ņem vērā dalībvalstu civildienesta atalgojuma līmeņa negatīvu attīstību, un ka uz pārskatīšanas metodes piemērošanu attiecas līdzsvarošanas noteikums, kā arī izņēmuma noteikums. Prasītājas ieskatā, likumdevējs esot varējis pieņemt mazāk ierobežojošus pasākumus, kas ļautu sasniegt ar Regulu Nr. 1023/2013 izvirzītos mērķus, proti, paredzēt atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošanu 2013. un 2014. gadā un piesaistīt solidaritātes nodevas piemērošanu minētās metodes piemērošanai. Prasītāja piebilst, ka apstrīdēto pasākumu nesamērīgo raksturu tajā, kas uz šo personu attiecas, pastiprina pārējie ar Regulu Nr. 1023/2013 ieviestie pasākumi, ar kuriem tiecas samazināt Savienības iestāžu darbinieku izmaksas, proti, AD 13 pakāpes administratoru karjeras virzības ierobežojums, ceļošanas laika samazinājums un ceļa izdevumu atlīdzināšanas apjoma samazinājums.

159    Padome un Parlaments apstrīd prasītājas argumentus.

160    Iesākumā ir jānorāda – ciktāl ar šo pamatu tiecas pierādīt Civildienesta noteikumu 65. panta 4. punktā, kas ieviests ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 44. punktu, paredzētās atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošanas apturēšanas nesamērīgo raksturu, tas ir jānoraida kā neefektīvs to pašu iemeslu dēļ kā iepriekš 52. un 53. punktā minētie.

161    Līdz ar to ir jāvērtē vienīgi tas, vai Parlaments un Padome ir pārkāpuši samērīguma principu, paredzot, ka solidaritātes nodeva, kas ieviesta ar Civildienesta noteikumu 66.a pantu, kā tas grozīts ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 46. punktu, tiks piemērota no 2014. gada 1. janvāra, lai arī atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošana 2013. un 2014. gadā bija apturēta atbilstoši Civildienesta noteikumu 65. panta 4. punktam, kas ieviests ar šīs pašas regulas 1. panta 44. punktu.

162    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar samērīguma principu Savienības tiesiskā regulējuma tiesiskums ir pakļauts nosacījumam, ka tajā paredzētajiem līdzekļiem jābūt piemērotiem, lai sasniegtu attiecīgajā regulējumā leģitīmi izvirzīto mērķi, un tie nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai, ar to saprotot, ka vairāku piemērotu pasākumu izvēles gadījumā principā ir jāizvēlas mazāk ierobežojošs pasākums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 25. jūlijs, Teglgaard un Fløjstrupgård, C‑239/17, EU:C:2018:597, 49. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2013. gada 11. decembris, Andres u.c./ECB, F‑15/10, EU:F:2013:194, 317. punkts).

163    Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecībā uz jomu, kā tas ir šajā gadījumā, kurā Savienības likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, kas atbilst politiskajai atbildībai, kura tam ir noteikta ar Līgumu, samērīguma kontrole ir veicama tikai par attiecīgā pasākuma acīmredzami nepiemēroto raksturu attiecībā pret mērķi, kura sasniegšana ir uzticēta kompetentajai iestādei (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 14. jūnijs, TofuTown.com, C‑422/16, EU:C:2017:458, 46. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2013. gada 11. decembris, Andres u.c./ECB, F‑15/10, EU:F:2013:194, 318. punkts).

164    Šajā gadījumā, kā izriet no šī sprieduma 129. punkta, no Regulas Nr. 1023/2013 12. un 13. apsvēruma izriet, ka ar likumdevēja izvēli piemērot solidaritātes nodevu no 2014. gada 1. janvāra, lai arī atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošana 2013. un 2014. gadā bija apturēta, tika pausta tieksme ņemt vērā ne tikai Eiropadomes 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumus, bet arī “turpmākos budžeta ierobežojumus”, “dalībvalstīs, kā arī visā Savienībā [pastāvošos] īpaši sarežģīt[os] sociāl[os] un ekonomisk[os] apstākļ[us]” un izrādīt “[civildienesta] solidaritāti laikā, kad bezprecedenta finanšu krīzes dēļ dalībvalstis īsteno stingrus pasākumus”.

165    Ir jākonstatē, ka, ņemot vērā šos mērķus, izvēle uz gadu piemērot solidaritātes nodevu vienlaikus ar atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošanas apturēšanu nolūkā īstenot še iepriekš atgādinātos mērķus nešķiet acīmredzami nesamērīga.

166    Šis konstatējums nevar tikt atspēkots ar prasītājas izvirzītajiem argumentiem.

167    Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru Civildienesta noteikumu XI pielikumā, kā tas grozīts ar Regulu Nr. 1023/2013, ir iekļauti pietiekami mehānismi, lai ņemtu vērā ekonomiskās situācijas nelabvēlīgu attīstību Savienībā, pietiek norādīt, ka šis arguments attiecas uz atalgojuma pārskatīšanas metodes korekcijas mehānismiem attiecībā uz dalībvalstu civildienestu atalgojuma līmeņa attīstību.

168    Atbilstoši iepriekš 160. punktā norādītajam ir jāatgādina, ka argumenti, ar kuriem ir pausta tieksme apstrīdēt atalgojuma pārskatīšanas apturēšanas samērīgumu, ir jāuzskata par neefektīviem.

169    Otrkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru nesamērīgo raksturu tam, ka solidaritātes nodeva tiek piemērota laikā, kad ir apturēta atalgojuma pārskatīšanas metode, pastiprinot citi ar Regulu Nr. 1023/2013 ieviestie pasākumi, pietiek norādīt, ka prasītāja nevar apstrīdēt šo pasākumu tiesiskumu saistībā ar iebildi par prettiesiskumu, kas izvirzīta šīs prasības atbalstam, it īpaši apgalvojot, ka tiem ir nesamērīgs raksturs, ciktāl minētie pasākumi nav saistīti ar lēmumu, ar kuru noteikts prasītājas atalgojums par 2014. gada janvāri un pirmo reizi attiecībā uz prasītāju piemērots Civildienesta noteikumu 66.a pants, kā tas grozīts ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 46. punktu, kas ir šīs prasības priekšmets.

170    Tādējādi ir jāsecina – prasītāja nav pierādījusi, ka likumdevējs būtu pārsniedzis savu plašo rīcības brīvību, izvēlēdamies piemērot solidaritātes nodevu laikā, kad ir apturēta atalgojuma pārskatīšanas metode.

171    Līdz ar to [ceturtais] pamats par samērīguma principa pārkāpumu ir jānoraida daļēji kā neefektīvs un daļēji kā nepamatots.

 Par septīto pamatu attiecībā uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, jo likumdevējs neesot paredzējis pārejas pasākumus

172    Prasītāja apgalvo, ka ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principu tiek pausta tieksme dienestā esošos ierēdņus pasargāt no grozījumiem, kas izdarīti Civildienesta noteikumu normās, kuras ir bijušas būtiskas to lēmumā kļūt par Savienības ierēdņiem, ņemot vērā, ka šis lēmums lielākajā skaitā gadījumu it īpaši ir nozīmējis atstāt savu izcelsmes valsti, kā arī tās sociālā nodrošinājuma sistēmu. Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips tādējādi nosakot likumdevējam pienākumu izvairīties no krasiem dienestā esošo ierēdņu juridiskās un ekonomiskās situācijas grozījumiem un paredzēt atbilstīgus pārejas pasākumus, kas tiem ļautu pielāgoties jaunajai situācijai, kuru termiņam būtu jābūt pietiekamam un kuriem jābūt progresīviem un atbilstīgiem, ņemot vērā spēkā esošo tiesisko kārtību un ierēdņu likumīgās bažas. Prasītājas ieskatā, likumdevējs šajā gadījumā esot pārkāpis minēto principu, neparedzot pārejas pasākumus attiecībā uz atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošanas apturēšanu, kā arī attiecībā uz solidaritātes nodevas piemērošanu šīs apturēšanas laikā. Likumdevējs esot arī pārkāpis tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, neparedzot pārejas pasākumus attiecībā uz solidaritātes nodevas likmes korekciju, to mainot no 6 % uz 7 %, sākot no AD 15 pakāpes 2. līmeņa.

173    Ir jāatgādina – kā tika izklāstīts iepriekš 135. punktā, likumdevējs jebkurā brīdī Civildienesta noteikumos var veikt turpmākus grozījumus, ko tas uzskata par vispārējām interesēm atbilstīgiem, un pieņemt attiecīgajiem ierēdņiem mazāk labvēlīgas Civildienesta noteikumu normas. Tomēr judikatūrā ir bijusi iespēja precizēt, ka likumdevējs to drīkst darīt ar nosacījumu, ka vajadzības gadījumā tiek paredzēts pietiekami ilgs pārejas periods, un attiecīgie ierēdņi nevar iebilst pret šo grozījumu piemērošanu, pamatojoties ar tiesisko paļāvību uz iepriekš spēkā esošo tiesību normu saglabāšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 11. jūlijs, Wils/Parlaments, F‑105/05, EU:F:2007:128, 150. punkts un tajā minētā judikatūra).

174    Tāpat ir jāatgādina, ka pārejas perioda prasība ir spēkā tikai tiktāl, ciktāl pastāv iegūtās tiesības, uz kurām Savienības ierēdņi un darbinieki var atsaukties (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 22. jūnijs, Beļģija un Forum 187/Komisija, C‑182/03 un C‑217/03, EU:C:2006:416, 147.–149. punkts, un 2007. gada 19. jūnijs, Davis u.c./Padome, F‑54/06, EU:F:2007:103, 82. punkts).

175    Šajā ziņā ir jākonstatē – prasītāja nevar apgalvot, ka ar Civildienesta noteikumu 66.a pantu, kā tas grozīts ar Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 46. punktu, būtu pārkāptas šīs personas iegūtās tiesības, jo ar šo tiesību normu tika paredzēta paaugstināta likme 7 % apmērā AD 15 pakāpes 2. līmeņa un augstāku pakāpju un līmeņu ierēdņiem.

176    Ir jāuzsver, ka prasītājas situācija nebija tāda, kuru var ietekmēt šī tiesību norma, jo, pirmām kārtām, kā izriet no Civildienesta noteikumu 66.a panta un XI pielikuma 15. panta šo pantu versijā pirms Regulas Nr. 1023/2013 stāšanās spēkā, “atalgojuma pārskatīšanas metodes” un “īpašās nodevas” piemērošana beidzās 2012. gada 31. decembrī, un tādējādi “īpašā nodeva” vairs netika piemērota, kad tika sākts piemērot solidaritātes nodevu, proti, 2014. gada 1. janvārī, un, otrām kārtām, no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja šajā datumā nebija sasniegusi AD 15 pakāpes 2. līmeni.

177    No tā izriet – prasītājai nav pamata pārmest likumdevējam, ka tas nav paredzējis pārejas periodu līdz 7 % paaugstinātās likmes piemērošanai AD 15 pakāpes 2. līmeņa un augstāku pakāpju un līmeņu ierēdņiem.

178    Tāpat prasītāja nevarēja atsaukties uz iegūtām tiesībām uz to, ka solidaritātes nodeva tiek piemērota vienīgi tad, ja piemēro pašu atalgojuma pārskatīšanas metodi. Pieņemot, ka šāda saikne būtu iepriekš pastāvējusi starp “atalgojuma pārskatīšanas metodi” un “īpašo nodevu”, kā tās paredzētas ar Civildienesta noteikumu 66.a pantu un XI pielikuma 15. pantu šo pantu versijā pirms Regulas Nr. 1023/2013 stāšanās spēkā, ir jāatgādina, ka to piemērošana beidzās 2012. gada 31. decembrī, un tādējādi mehānisms, uz kuru atsaucas prasītāja, brīdī, kad stājās spēkā Regula Nr. 1023/2013, jau vairs nepastāvēja. Prasītāja tādējādi nevar apgalvot, ka šajā ziņā pastāvēja iegūtas tiesības.

179    No tā izriet – prasītājai nav pamata pārmest likumdevējam, ka tas nav paredzējis pārejas periodu solidaritātes nodevas piemērošanai laikposmā, kurā atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošana bija apturēta.

180    Turklāt attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru likumdevējam esot vajadzējis paredzēt pārejas periodu Civildienesta noteikumu 65. panta 4. punkta, ar kuru paredzēja atalgojuma pārskatīšanas metodes piemērošanas apturēšanu 2013. un 2014. gadā, piemērošanai, ir jākonstatē, ka iepriekš 52. un 53. punktā jau izklāstīto iemeslu dēļ šāds arguments ir neefektīvs, ciktāl ar to faktiski ir pausta tieksme apstrīdēt šīs tiesību normas tiesiskumu.

181    No tā izriet, ka [septītais] pamats, kas attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, ir jānoraida daļēji kā nepamatots un daļēji kā neefektīvs.

182    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir jānoraida pilnībā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

183    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

184    Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

185    Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tātad Parlaments sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Margarita Tàpias sedz tiesāšanās izdevumus.

3)      Eiropas Parlaments sedz savus tiesāšanās izdevumus.

Collins Kancheva De Baere

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 12. decembrī.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – franču.