Lieta C‑55/18
Federación de Servicios de Comisiones Obreras (CCOO)
pret
Deutsche Bank SAE
(Audiencia Nacional lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) 2019. gada 14. maija spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts – Direktīva 2003/88/EK – 3. un 5. pants – Ikdienas un iknedēļas atpūta – 6. pants – Maksimālais nedēļas darba laiks – Direktīva 89/391/EEK – Darba ņēmēju drošība un veselība darbā – Pienākums izveidot sistēmu, kas ļauj uzskaitīt katra darbinieka nostrādātā ikdienas darba laika ilgumu
1. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Tiesības uz darba laika maksimālā ilguma ierobežojumu un uz ikdienas un iknedēļas atpūtu – Pamattiesības, kas ir paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktā – Pienākums Direktīvu 2003/88 interpretēt, ņemot vērā minētās tiesības
(LES 6. panta 1. punkts; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88, 3., 5. un 6. pants)
(skat. 30. un 31. punktu)
2. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Tiesības uz darba laika maksimālā ilguma ierobežojumu un uz ikdienas un iknedēļas atpūtu – Valsts tiesiskais regulējums, kas saskaņā ar valsts judikatūru darba devējiem neuzliek pienākumu izveidot sistēmu, kura ļauj uzskaitīt katra darbinieka nostrādātā ikdienas darba laika ilgumu – Nepieļaujamība – Valsts tiesu pienākumi – Pienākums valsts tiesisko regulējumu interpretēt atbilstoši Savienības tiesībām
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 3., 5. un 6. pants; Padomes Direktīvas 89/391 4. panta 1. punkts, 11. panta 3. punkts un 16. panta 3. punkts)
(skat. 47.‑50., 53.‑60. un 69.‑71. punktu un rezolutīvo daļu)
Rezumējums
Dalībvalstīm ir jānosaka darba devējiem pienākums ieviest sistēmu, kas ļauj uzskaitīt ikdienas darba laika ilgumu
Savā spriedumā CCOO (C‑55/18), kas taisīts 2019. gada 14. maijā, Tiesas virspalāta lēma par pasākumiem, kuri dalībvalstīm ir jāveic, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas darbinieku tiesības uz darba laika maksimālā ilguma ierobežojumu un uz ikdienas un iknedēļas atpūtas laiku, un it īpaši par to, vai šo tiesību ievērošana prasa izveidot sistēmu, kas ļauj uzskaitīt katra darbinieka nostrādātā ikdienas darba laika ilgumu. Šis spriedums ir saistīts ar strīdu starp darbinieku arodbiedrību un darba devēju nolūkā panākt, ka tiek taisīts spriedums, kurā ir konstatēts pēdējā minētā pienākums izveidot personāla locekļu nostrādātā ikdienas darba laika uzskaites sistēmu, kas ļauj pārbaudīt, vai ir ievērots, pirmkārt, paredzētais darba laiks un, otrkārt, pienākums nosūtīt arodbiedrību pārstāvjiem informāciju par mēnesī nostrādātajām virsstundām.
Šajā kontekstā Tiesa atzina, ka Direktīvas 2003/88 (1) 3., 5. un 6. pants, kas aplūkoti kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktu, kā arī Direktīvas 89/391 (2) 4. panta 1. punktu, 11. panta 3. punktu un 16. panta 3. punktu, nepieļauj tādu tiesisko regulējumu, kas saskaņā ar interpretāciju, kāda tam ir sniegta valsts judikatūrā, darba devējiem nenosaka pienākumu ieviest sistēmu, kura ļauj uzskaitīt katra darbinieka nostrādāto ikdienas darba laika ilgumu.
Šajā ziņā Tiesa vispirms ir atgādinājusi, ka Direktīvas 2003/88 noteikumos ir precizētas katra darbinieka pamattiesības uz maksimālā darba laika ierobežojumu un uz ikdienas un iknedēļas atpūtas laiku, kas skaidri ir paredzētas Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktā, un tādējādi tie ir interpretējami, ņemot vērā pēdējo minēto.
Vēl, runājot konkrētāk par tādas sistēmas ieviešanu, kas ļauj uzskaitīt katra darbinieka nostrādātā ikdienas darba laika ilgumu, Tiesa ir norādījusi, ka, nepastāvot šādai sistēmai, nav iespējams objektīvi un ticami noteikt ne šādi darbinieka nostrādāto darba stundu skaitu, ne to sadalījumu laikā, ne arī stundu skaitu, kuras ir nostrādātas papildus parastajam darba laikam kā virsstundas. Šādos apstākļos Tiesa uzskata, ka darbiniekiem ir ārkārtīgi grūti vai pat praktiski neiespējami likt ievērot tiesības, kas viņiem ir piešķirtas Savienības tiesībās, lai faktiski izmantotu iknedēļas darba laika ierobežojumus, kā arī minimālos ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposmus, kuri ir paredzēti šajā direktīvā.
Objektīva un ticama ikdienas un iknedēļas darba stundu skaita noteikšana ir būtiska, lai konstatētu, pirmkārt, vai Direktīvas 2003/88 16. panta b) punktā vai 19. pantā paredzētajā atsauces laikposmā ir ievērots maksimālais iknedēļas darba laiks, kas ir noteikts šīs direktīvas 6. pantā un kas saskaņā ar šo noteikumu ietver virsstundas, un, otrkārt, vai ir ievēroti minimālie ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposmi, kuri ir noteikti attiecīgi minētās direktīvas 3. un 5. pantā, katrā 24 stundu laikposmā – saistībā ar ikdienas atpūtu – vai šīs pašas direktīvas 16. panta a) punktā paredzētajā atsauces laikposmā – saistībā ar iknedēļas atpūtu.
Tiesa secināja, ka, ņemot vērā, ka dalībvalstīm ir jāveic visi pasākumi, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti minimālie atpūtas laikposmi, un novērstu jebkādu maksimālā nedēļas darba laika pārsniegšanu, lai nodrošinātu Direktīvas 2003/88 pilnīgu efektivitāti, valsts tiesiskais regulējums, kurā nav paredzēts pienākums izmantot instrumentu, kas ļauj objektīvi un ticami noteikt ikdienas un iknedēļas darba stundu skaitu, nespēj garantēt Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktā un šajā direktīvā noteikto tiesību lietderīgo iedarbību, jo tas gan darba devējiem, gan darbiniekiem liedz iespēju pārbaudīt, vai šīs tiesības ir ievērotas, un tādējādi var apdraudēt minētās direktīvas mērķi nodrošināt labāku darbinieku drošības un veselības aizsardzību.
Visbeidzot, Tiesa piebilda, ka tam, ka darbinieks saskaņā ar valsts procesuālajām tiesību normām var izmantot citus pierādīšanas līdzekļus, piemēram, liecības, elektroniskā pasta vēstules vai mobilo tālruņu vai datoru izpēti, lai sniegtu norādi par šo tiesību pārkāpumu un tādējādi izraisītu pierādīšanas pienākumu apvēršanu, šajā ziņā nav nekādu seku. Tiesa uzskata, ka šādi pierādīšanas līdzekļi neļauj objektīvi un ticami pierādīt darbinieka nostrādāto ikdienas un iknedēļas darba stundu skaitu. It īpaši, runājot par liecinieku liecībām, Tiesa ir uzsvērusi darbinieka kā vājākās puses situāciju darba attiecībās. Turklāt Tiesa arī ir atzinusi, ka alternatīvu iepriekš minētajai sistēmai, kas ļauj uzskaitīt katra darbinieka nostrādātā ikdienas darba laika ilgumu, nevar veidot izmeklēšanas un sankciju noteikšanas pilnvaras, kuras valsts tiesību aktos ir piešķirtas kontroles iestādēm, piemēram, darba inspekcijai, ciktāl, nepastāvot šādai sistēmai, pašām šīm iestādēm nav efektīva līdzekļa, ar kuru iegūt piekļuvi objektīviem un uzticamiem datiem par darbinieku nostrādāto darba laiku katrā uzņēmumā, un kurš ir vajadzīgs, lai veiktu kontroles uzdevumu un attiecīgā gadījumā noteiktu sankcijas.
Tiesa vēl precizēja, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība definēt noteikumus šādas sistēmas ieviešanai, it īpaši formu, kādā tai ir jābūt, attiecīgā gadījumā ņemot vērā katrai attiecīgajai darbības nozarei raksturīgās īpatnības vai pat dažu uzņēmumu īpašības, it īpaši to lielumu.