Lieta T‑486/18 RENV
Danske Slagtermestre
pret
Eiropas Komisiju
Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2024. gada 10. aprīļa spriedums
Valsts atbalsts – Notekūdeņu savākšanas maksājumu sistēma – Konkurenta sūdzība – Lēmums, ar kuru iepriekšējas izskatīšanas stadijas noslēgumā konstatēts, ka nepastāv valsts atbalsts – Objektivitātes prasība – Objektīvā objektivitāte – Jēdziens “priekšrocība” – Privāta tirgus ekonomikas dalībnieka princips – Papildu rentabilitātes ex ante analīze – Komisijas paziņojums par “valsts atbalsta” jēdzienu
1. Pamattiesības – Pamattiesību harta – Tiesības uz labu pārvaldību – Objektivitātes prasība – Objektīvā objektivitāte – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēta valsts atbalsta neesamība attiecībā uz valsts notekūdeņu savākšanas maksājumu sistēmu – Lēmums, ko sagatavojis un parakstījis Komisijas loceklis, kurš, būdams valsts ministrs, piedalījās attiecīgās valsts sistēmas pieņemšanā – Komisijas loceklis, kurš, būdams valsts ministrs, pauda publisku nostāju par labu attiecīgajai valsts sistēmai – Situācija, kas var radīt leģitīmas šaubas par iespējamiem minētā Komisijas locekļa aizspriedumiem – Objektivitātes prasības pārkāpums
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts)
(skat. 26.–44. punktu)
2. Valsts atbalsts – Jēdziens – Priekšrocības piešķiršana atbalsta saņēmējiem – Vērtējuma kritēriji – Valsts iejaukšanās saimnieciskais raksturs – Vērtējums atbilstoši privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principam
(LESD 107. panta 1. punkts)
(skat. 51.–57. punktu)
3. Valsts atbalsts – Jēdziens – Vērtējums atbilstoši privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principam – Vērtējums, ņemot vērā visu atbilstošo informāciju par strīdīgo darījumu un tā kontekstu – Komisijas rīcības brīvība – Minētās brīvības pašierobežošana, pieņemot paziņojumu par valsts atbalsta jēdzienu – Komisijas pienākums piemērot privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principu saskaņā ar šajā paziņojumā norādīto analīzes metodi – Pārkāpums
(LESD 107. panta 1. punkts; Komisijas paziņojuma 2016/C 262/01 228. punkts)
(skat. 66.–91. punktu)
4. Valsts atbalsts – Jēdziens – Vērtējums atbilstoši privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principam – Vērtējuma elementi – Attiecīgā pasākuma rentabilitātes perspektīvas
(LESD 107. panta 1. punkts)
(skat. 92.–98. punktu)
Rezumējums
Izskatot lietu, ko tai atpakaļ nodeva Tiesa, Vispārējā tiesa atceļ Komisijas lēmumu (1), kurā tā konstatēja, ka Dānijas tiesiskajā regulējumā paredzētā maksa, kas jāveic notekūdeņu attīrīšanas uzņēmumiem, nav valsts atbalsts par labu lielajām kautuvēm. Šajā saistībā Vispārējā tiesa sniedz precizējumus, pirmkārt, par Komisijas objektivitātes prasību un, otrkārt, par privāta tirgus ekonomikas dalībnieka principa piemērošanu šīs lietas kontekstā. Attiecībā uz pēdējo norādīto jautājumu Vispārējā tiesa turklāt atgādina, ka Komisijai ir pienākums ievērot šajā ziņā paredzētos kritērijus paziņojumā par valsts atbalsta jēdzienu (2).
Ar 2013. gadā pieņemtu likumu (3) (turpmāk tekstā – “2013. gada likums”) Dānija aizstāja sistēmu, saskaņā ar kuru visiem vienai un tai pašai notekūdeņu attīrīšanas iekārtai pieslēgtajiem ūdens patērētājiem jāveic vienots maksājums par ūdens kubikmetru ar degresīvu pakāpju sistēmu, kas paredz tarifu atkarībā no novadīto notekūdeņu daudzuma (turpmāk tekstā – “pakāpju tarifi”). Ar šo jauno cenu noteikšanas modeli būtībā bija paredzēts tarifa par kubikmetru samazinājums, sākot no konkrēta novadīto notekūdeņu daudzuma, tādējādi samazinot maksājumu, kas jāveic galvenajiem ūdens patērētājiem.
Danske Slagtermestre – arodapvienība, kas apgalvo, ka pārstāv Dānijas mazos gaļas veikalus, kautuves, vairumtirgotājus un pārstrādes uzņēmumus – iesniedza Komisijā sūdzību, pamatojoties uz to, ka ar minēto likumu lielajām kautuvēm esot piešķirts valsts atbalsts, nosakot tām samazinātus notekūdeņu attīrīšanas maksājumus.
2018. gada 19. aprīlī pieņemtajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka ar 2013. gada likumu noteiktie pakāpju tarifi nepiešķir konkrētiem uzņēmumiem nekādu īpašu priekšrocību un ka tie tādējādi nav uzskatāmi par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē. Šī secinājuma pamatošanai Komisija, atsaucoties uz tās paziņojumu par valsts atbalsta jēdzienu, norādīja, ka arī privāts tirgus ekonomikas dalībnieks būtu izmantojis pakāpju sistēmu.
Danske Slagtermestre vērsās Vispārējā tiesā ar prasību atcelt minēto lēmumu.
Ar 2020. gada 1. decembra rīkojumu (4) Vispārējā tiesa noraidīja šo prasību kā nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka Danske Slagtermestre nebija locus standi. Izskatot apelācijas sūdzību, Tiesa nosprieda, ka šai arodbiedrībai ir locus standi, atcēla minēto rīkojumu un nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai izskatīšanai pēc būtības (5).
Vispārējās tiesas vērtējums
Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa izskata atcelšanas pamatu, kas attiecas uz Komisijas pieļautu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā paredzēto objektivitātes prasības pārkāpumu. Prasītāja uzskata, ka šī prasība tika pārkāpta, pieņemot apstrīdēto lēmumu, jo par konkurenci atbildīgais Komisijas loceklis, kurš parakstīja minēto lēmumu, arī piedalījās 2013. gada likuma pieņemšanā kā Dānijas valdības ministrs.
Šajā ziņā Vispārējā tiesa atgādina, ka Savienības iestādēm un struktūrām ir jāizpilda objektivitātes prasība, tostarp tā objektīvās objektivitātes sastāvdaļa, saskaņā ar kuru attiecīgajai iestādei ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai varētu izslēgt jebkādas leģitīmas šaubas attiecībā uz iespējamiem aizspriedumiem, jo arī uztverei var būt nozīme.
Ņemot vērā šo precizējumu, Vispārējā tiesa, pirmkārt, norāda, ka 2013. gada likumprojekta iesniegšanas un pieņemšanas brīdī par konkurenci atbildīgais Komisijas loceklis, kurš parakstīja apstrīdēto lēmumu, bija ekonomikas un iekšlietu ministrs, kā arī Dānijas Karalistes premjerministra vietnieks. Otrkārt, tā kā pakāpju tarifiem bija paredzama ietekme uz personu un uzņēmumu izdevumiem, ir pamats uzskatīt, ka tie varēja tikt ierosināti, vienojoties ar minēto ministru. Treškārt, attiecīgais Komisijas loceklis valsts līmenī pauda publisku un tiešu nostāju par labu pakāpju tarifiem.
Ņemot vērā šos apstākļus, Vispārēja tiesa uzskata, ka ir pamats uzskatīt, ka attiecīgais Komisijas loceklis bija ieinteresēts, lai 2013. gada likumā paredzētais maksājums par notekūdeņu attīrīšanu netiktu apstrīdēts tā prettiessiskuma dēļ, ņemot vērā ar valsts atbalstu saistītos Savienības tiesību noteikumus.
Turpinot, Vispārējā tiesa pārbauda, vai apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procedūra sniedza pietiekamas garantijas, lai izslēgtu to, ka šāda interese rada objektivitātes prasības pārkāpumu minētājā procedūrā.
Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzsver, ka, neraugoties uz lēmumu pieņemšanas koleģiālo raksturu Komisijā, attiecīgais Komisijas loceklis bija ne tikai atbildīgs par apstrīdētā lēmuma sagatavošanu, bet arī vienīgais tā parakstītājs.
Šāda situācija trešo personu skatījumā var radīt leģitīmas šaubas par iespējamiem šī Komisijas locekļa aizspriedumiem neatkarīgi no tā personiskās rīcības. Tādējādi procedūra, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, nesniedza pietiekamas garantijas attiecībā uz objektīvo objektivitāti.
Otrām kārtām, Vispārējā tiesa pakārtoti izskata atcelšanas pamatu, kas attiecas uz Komisijas pieļautu LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, kļūdaini secinot, ka līdz ar pakāpju tarifu ieviešanu konkrētiem uzņēmumiem netiek piešķirta priekšrocība.
Apstiprinot, ka Komisija pamatoti izvērtēja priekšrocības esamību saskaņā ar privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principu, Vispārējā tiesa vispirms norāda, ka Komisijai bija pienākums pārbaudīt, vai uzņēmumi, kas guva labumu no samazinātiem notekūdeņu attīrīšanas tarifiem, būtu varējuši gūt salīdzināmu priekšrocību no parasti piesardzīga un rūpīga privāta uzņēmēja, it īpaši ņemot vērā tā rentabilitātes perspektīvu.
Tā kā šīs pārbaudes veikšanai Komisija piemēroja paziņojuma par valsts atbalsta jēdzienu 228. punktā paredzēto ex ante rentabilitātes analīzes metodi, Vispārējā tiesa tostarp uzsver, ka līdz ar šī paziņojuma pieņemšanu Komisija ierobežoja savu rīcības brīvību attiecībā uz tās sniegtajiem precizējumiem saistībā ar valsts atbalsta jēdzienu. Tādējādi atbilstoši minētā paziņojuma 228. punktam Komisijai par katru notekūdeņu attīrīšanas iekārtai pieslēgto uzņēmumu bija jāpārbauda, vai atbilstoši pakāpju tarifiem veiktais maksājums sedza izmaksas, kas rodas, tam izmantojot attiecīgo infrastruktūru.
Taču, ņemot vērā, ka Komisija savā pārbaudē balstījās vienīgi uz vidējiem datiem par 6 no 98 Dānijas pašvaldību kopējām izmaksām un kopējiem ieņēmumiem, tā pārkāpa paziņojuma par valsts atbalsta jēdzienu 228. punktu un tādējādi arī robežas, ko tā šajā paziņojumā bija noteikusi savai rīcības brīvībai.
Katrā ziņā, pat pieņemot, ka Komisija būtu varējusi piemērot ex ante rentabilitātes analīzes metodi, neveicot katra lietotāja pārbaudi, tā vismaz varēja pārbaudīt, vai pakāpju tarifi ļāva pietiekami ticami uz lietotājiem attiecināt papildu izmaksas, proti, izmaksas, kas tiem tieši radās, lietojot notekūdeņu attīrīšanas iekārtu.
Taču visas izmaksas, kas nebija saistītas ar patērētā ūdens daudzumu, apstrīdētajā lēmumā tika uzskatītas par fiksētajām izmaksām un līdz ar to sadalītas dažādo lietotāju starpā, pat ja šādas izmaksas pastāvēja viena konkrēta sistēmas lietotāja dēļ. Tādējādi Komisija nevarēja apgalvot, ka tā pārbaudīja, vai maksājums par notekūdeņu attīrīšanu, kas noteikts, piemērojot pakāpju sistēmu, ļāva vidējā termiņā segt papildu izmaksas.
Tā rezultātā Komisija, neievērojot robežas, ko tā savai rīcības brīvībai bija noteikusi paziņojumā par valsts atbalsta jēdzienu, uzskatīja, ka maksājums par notekūdeņu attīrīšanu atbilda privātā dalībnieka principam.
Turpinot, Vispārējā tiesa atgādina, ka, ja valsts uzņēmums iejaucas, vispār neņemot vērā rentabilitāti, pat ne ilgtermiņā, to nevar uzskatīt par atbilstošu privātā dalībnieka principam. Tomēr apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatēja, ka ar pakāpju tarifiem ieviestās atlaides varēja atbilst privātā dalībnieka principam vienīgi gadījumā, ja maksājums par notekūdeņu attīrīšanu segtu notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operatoriem radušās izmaksas.
Turklāt, tā kā netika apstrīdēts, ka šīs jaunās tarifikācijas rezultātā kopumā samazinās maksājuma par notekūdeņu attīrīšanu apjoms salīdzinājumā ar vienotās maksas sistēmu, ko tā aizstāj, Komisija, nepārbaudot, vai pakāpju tarifu piemērošana ļāva notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operatoriem saglabāt peļņas normu, vēlreiz pārkāpa rentabilitātes prasību un tādējādi privātā dalībnieka principu. Tādēļ Vispārējā tiesa atgādina, ka paziņojuma par valsts atbalsta jēdzienu 228. punktā noteiktā ex ante rentabilitātes analīzes metode nozīmē to, ka Komisijas pārbaudītais valsts pasākums “pakāpeniski” veicina infrastruktūras operatora rentabilitāti tādējādi, ka, lai minētais pasākums atbilstu privātā dalībnieka principam, tā mērķim ilgtermiņā jābūt palielināt, nevis samazināt šo rentabilitāti.
Visbeidzot, tā kā risks, ka galvenie ūdens patērētāji izvēlēsies atslēgties no centralizētās notekūdeņu attīrīšanas sistēmas, bija hipotētisks un nebija pietiekami pamatots, Komisija apstrīdētajā lēmumā kļūdaini uzskatīja, ka privāts tirgus ekonomikas dalībnieks būtu ņēmis vērā apstākli, ka augstu ūdens attīrīšanas tarifu saglabāšana radīs šādu risku.
Tādējādi Vispārējā tiesa secina, ka Komisija, uzskatot, ka maksājums par notekūdeņu attīrīšanu nepiešķīra priekšrocību, jo par to bija lēmis privāts tirgus ekonomikas dalībnieks, ir pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu, kā arī paziņojumu par valsts atbalsta jēdzienu.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Vispārējā tiesa atceļ apstrīdēto lēmumu.