VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2021. gada 15. septembrī (*)
Eiropas Savienības preču zīme – Spēkā neesamības atzīšanas process – Eiropas Savienības grafiska preču zīme “PALLADIUM HOTELS & RESORTS” – Pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pieņemamības nosacījumi – Regulas (EK) Nr. 207/2009 53. panta 4. punkts (tagad – Regulas (ES) 2017/1001 60. panta 4. punkts) – Regulas Nr. 207/2009 56. panta 3. punkts (tagad – Regulas 2017/1001 63. panta 3. punkts)
Lietā T‑207/20
Residencial Palladium, SL, Eivisa [Ibiza] (Spānija), ko pārstāv D. Solana Giménez, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv J. Crespo Carrillo, pārstāvis,
atbildētājs,
otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā –
Palladium Gestión, SL, Eivisa, ko pārstāv J. Rojo García‑Lajara, advokāts, un kam ir atļauts aizstāt Fiesta Hotels & Resorts, SL,
par prasību par EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2020. gada 12. februāra lēmumu lietā R 231/2019‑4 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Residencial Palladium un Fiesta Hotels & Resorts,
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Špīlmans [D. Spielmann], tiesneši O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei] (referente) un R. Mastrojāni [R. Mastroianni],
sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 17. aprīlī,
ņemot vērā EUIPO atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 16. jūlijā,
ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu, kurš Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 7. augustā,
ņemot vērā 2021. gada 22. marta rīkojumu, ar ko atļauts aizstāt lietas dalībniekus,
ņemot vērā 2021. gada 23. marta procesa organizatorisko pasākumu un EUIPO un personas, kas iestājusies lietā, atbildes, kuras Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtas attiecīgi 2021. gada 8. un 6. aprīlī,
ņemot vērā, ka triju nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu izsniegšanas neviens lietas dalībnieks nav iesniedzis pieteikumu par tiesas sēdes noteikšanu, un saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu nolemjot prasību izlemt bez tiesvedības mutvārdu daļas,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2002. gada 30. oktobrī sabiedrības Fiesta Hotels & Resorts, SL – kuru atļauts aizstāt personai, kas iestājusies lietā, proti, Palladium Gestión, SL, – tiesību priekštece iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 (1993. gada 20. decembris) par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.), kas aizstāta ar grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.), kura savukārt aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.).
2 Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir šāds grafisks apzīmējums:
3 Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 43. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un atbilst šādam aprakstam: “Restorānu pakalpojumi (ēdināšana); pagaidu izmitināšana”.
4 2005. gada 26. septembrī pieteiktā preču zīme tika reģistrēta ar numuru 2915304. Tās [reģistrācija] tika pagarināta [atjaunota] līdz 2022. gada 30. oktobrim.
5 2006. gada 2. martā Residencial Palladium, SA iesniedza EUIPO pieteikumu par apstrīdētās preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu attiecībā uz visiem pakalpojumiem, saistībā ar kuriem tā bija reģistrēta (spēkā neesamības atzīšanas process 1544C; turpmāk tekstā – “pirmais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu”).
6 Šī pieteikuma pamatojumam norādītie spēkā neesamības pamati bija Regulas Nr. 40/94 52. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā (pēc tam – Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta a) un c) apakšpunkts, tagad – Regulas Nr. 2017/1001 60. panta 1. punkta a) un c) apakšpunkts) paredzētie pamati.
7 2006. gada 27. martā EUIPO tika lūgts nodot apstrīdētās preču zīmes reģistrāciju personas, kas iestājusies lietā, tiesību priekštecei, kura 2006. gada 3. aprīlī saņēma paziņojumu par šo nodošanu.
8 2006. gada 18. aprīlī Residencial Palladium termiņā, kas bija noteikts konstatēto trūkumu novēršanai, informēja EUIPO, ka tā atsauc pirmo pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu.
9 Ar 2006. gada 26. aprīļa lēmumu Anulēšanas nodaļa izbeidza spēkā neesamības atzīšanas procesu 1544C.
10 Pēc juridiskās formas maiņas Residencial Palladium kļuva par Residencial Palladium, SL, kas ir prasītāja šajā lietā.
11 2017. gada 20. jūnijā prasītāja iesniedza EUIPO pieteikumu, lūdzot atzīt apstrīdēto preču zīmi par spēkā neesošu attiecībā uz visiem pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem tā bija reģistrēta (spēkā neesamības atzīšanas process 15119C; turpmāk tekstā – “otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu”).
12 Otrā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatojumam norādītie spēkā neesamības pamati bija, pirmkārt, Regulas Nr. 40/94 51. panta 1. punkta b) apakšpunktā (pēc tam – Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunkts, tagad – Regulas 2017/1001 59. panta 1. punkta b) apakšpunkts) paredzētais pamats, jo Eiropas Savienības preču zīme esot reģistrēta ļaunticīgi, un, otrkārt, Regulas Nr. 40/94 52. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais pamats.
13 Ar 2018. gada 30. novembra lēmumu Anulēšanas nodaļa noraidīja otro pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, motivējot ar to, ka tas nav balstīts uz Regulas 2017/1001 59. panta 1. punkta b) apakšpunktu un ir nepieņemams daļā, kurā tas attiecas uz Regulas 2017/1001 60. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto pamatu. Šajā ziņā tā būtībā uzskatīja, ka saskaņā ar Regulas 2017/1001 60. panta 4. punktu prasītāja nevar iesniegt jaunu pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, pamatojoties uz citām agrākām tiesībām, uz kurām tā būtu varējusi atsaukties pirmā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatojumam.
14 2019. gada 29. martā prasītāja saskaņā ar Regulas 2017/1001 66.–71. pantu iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par Anulēšanas nodaļas lēmumu, precizējot, ka tā neapstrīd tās pieteikuma noraidīšanu daļā, kurā tas ir balstīts uz Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktu.
15 Ar 2020. gada 12. februāra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) EUIPO Apelācijas ceturtā padome noraidīja prasītājas apelācijas sūdzību. Attiecībā uz tās tvērumu tā norādīja, ka tā ir vērsta vienīgi uz izvērtējumu, vai Anulēšanas nodaļa pamatoti ir konstatējusi pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu nepieņemamību, piemērojot Regulas 2017/1001 60. panta 4. punktu. Atgādinājusi šīs tiesību normas formulējumu, tā no minētā secināja, ka pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir nepieņemams, ja ir izpildīti divi nosacījumi, proti, pirmkārt, ja pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējs iepriekš ir iesniedzis pieteikumu par tās pašas Eiropas Savienības preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu un, otrkārt, ja jaunais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir balstīts uz tām pašām agrākajām tiesībām vai citām tiesībām, nevis tām, uz kurām balstīts sākotnējais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, lai gan uz tām varēja pamatoti atsaukties šajā sākotnējā pieteikumā. Uzskatot, ka šajā lietā šie nosacījumi ir izpildīti, tā pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu atzina par nepieņemamu.
Prasījumi
16 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– dot norādījumu EUIPO turpināt pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pārbaudi;
– piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
17 EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– gadījumā, ja Vispārējā tiesa secinātu, ka Apelācijas padome pamatoti ir gramatiski interpretējusi Regulas 2017/1001 60. panta 4. punktu, noraidīt prasību un piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;
– gadījumā, ja Vispārējā tiesa secinātu, ka Apelācijas padome kļūdaini ir interpretējusi Regulas 2017/1001 60. panta 4. punktu, neņemot vērā šīs tiesību normas ratio legis saskaņā ar teleoloģisku interpretāciju, atcelt apstrīdēto lēmumu un piespriest tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par Vispārējās tiesas kompetenci izskatīt prasītājas prasījuma otro daļu
19 Ar prasījuma otro daļu prasītāja lūdz Vispārējo tiesu dot norādījumu EUIPO turpināt otrā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pārbaudi. Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka Vispārējās tiesas kompetencē nav norādījumu došana Savienības iestādēm un struktūrām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1995. gada 26. oktobris, Pevasa un Inpesca/Komisija, C‑199/94 P un C‑200/94 P, EU:C:1995:360, 24. punkts un tajā minētā judikatūra; tāpat šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. septembris, Zviedrija/Komisija, T‑260/16, EU:T:2018:597, 104. punkts un tajos minētā judikatūra).
20 No tā izriet, ka prasītājas prasījuma otro daļu, ar kuru tā lūdz Vispārējo tiesu dot norādījumu EUIPO, ir jānoraida kā tādu, kuras izskatīšana nav šīs tiesas kompetencē.
Par lietas būtību
21 Ievadam, ņemot vērā apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu, proti, 2002. gada 30. oktobri, kas ir noteicošais piemērojamo materiālo tiesību normu noteikšanai, šīs lietas faktiskajiem apstākļiem ir piemērojamas Regulas Nr. 40/94 materiālo tiesību normas (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2004. gada 5. oktobris, Alcon/ITSB, C‑192/03 P, EU:C:2004:587, 39. un 40. punkts, un spriedumu, 2020. gada 23. aprīlis, Gugler France/Gugler un EUIPO, C‑736/18 P, nav publicēts, EU:C:2020:308, 3. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to šajā lietā attiecībā uz materiālajām tiesību normām Apelācijas padomes atsauces apstrīdētajā lēmumā, prasītājas atsauces tās argumentācijā, kā arī EUIPO un personas, kas iestājusies lietā, atsauces uz Regulas 2017/1001 8. panta 4. punktu un 60. panta 1. punkta c) apakšpunktu ir jāsaprot kā atsauces uz grozītās Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktu un 52. panta 1. punkta c) apakšpunktu, kuru saturs ir identisks.
22 Turklāt, tā kā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru procesuālās tiesību normas parasti sāk piemērot to spēkā stāšanās datumā (skat. spriedumu, 2012. gada 11. decembris, Komisija/Spānija, C‑610/10, EU:C:2012:781, 45. punkts un tajā minētā judikatūra), šo strīdu regulē grozītajā Regulā Nr. 207/2009 un Regulā 2017/1001 paredzētās procesuālās tiesību normas. Līdz ar to šajā lietā attiecībā uz procesuālajām tiesību normām ir jāuzskata, ka Apelācijas padomes atsauces apstrīdētajā lēmumā, prasītājas atsauces tās argumentācijā, kā EUIPO un personas, kas iestājusies lietā, atsauces uz Regulas 2017/1001 60. panta 4. punktu un 63. panta 3. punktu ir jāuzskata par atsaucēm attiecīgi uz grozītās Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punktu un 56. panta 3. punktu, kuru saturs ir identisks.
23 Prasības pamatojumam prasītāja izvirza tikai vienu pamatu, kas būtībā ir Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkta pārkāpums.
24 Prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padome, interpretējot Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punktu, esot pieļāvusi tiesību kļūdu, kuras rezultātā otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu saskaņā ar šo tiesību normu esot kļūdaini atzīts par nepieņemamu. Vispirms tā izklāsta iemeslus, kuru dēļ tā iesniedza šo pieteikumu, un citē Savienības judikatūru, kas attiecas uz tiesībām, kuras tai esot saistībā ar vārdu palladium.
25 EUIPO uzskata, ka prasītājas izklāstam par Savienības tiesas spriedumiem, kas attiecas uz agrāku lietu starp tiem pašiem lietas dalībniekiem, nav nozīmes šajā lietā. Turklāt tas norāda, ka paļaujas uz Vispārējās tiesas vērtējumu, lai noteiktu, vai Apelācijas padome kļūdaini ir gramatiski interpretējusi Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punktu, lai gan tai esot bijis jādod priekšroka šīs tiesību normas teleoloģiskai interpretācijai.
26 Persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus. Vispirms tā precizē, ka prasītājas minētie spriedumi pirmām kārtām attiecas uz procesiem, kas nav saistīti ar apstrīdēto preču zīmi. Turpinājumā tā pauž viedokli, saskaņā ar kuru nav iespējams secināt, ka apzīmējums, uz kuru veikta atsauce, pirms 2002. gada 30. oktobra bijis pietiekami faktiski izmantots Spānijā. Turklāt uz otro pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu attiecoties absolūts noilgums un apstrīdētā preču zīme dažādu prasītājas darbību rezultātā esot kļuvusi neapstrīdama. Visbeidzot, tā uzskata Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punktu par piemērojamu šajā lietā.
27 Ir jākonstatē, ka, lai gan prasītāja uzskata par nepieciešamu izklāstīt motīvus, kas tai likuši iesniegt otro spēkā neesamības atzīšana pieteikumu un citēt Savienības judikatūru attiecībā uz tiesībām, kādas tai esot attiecībā uz vārdu palladium, tā šajā ziņā neizvirza nevienu argumentu vienīgā pamata atbalstam. Katrā ziņā šiem apsvērumiem šajā lietā nav nozīmes. Kā apgalvo persona, kas iestājusies lietā, prasītājas minētie spriedumi neattiecas uz procesiem saistībā ar apstrīdēto preču zīmi un, kā to norāda EUIPO, lai piemērotu Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktu un šīs pašas regulas 52. panta 1. punkta c) apakšpunktu, pietiek ar to, ka ir izpildītas šajās tiesību normās paredzētās prasības, un neviena no tām neparedz, ka izvirzītās agrākās nereģistrētās tiesības iepriekš būtu jāatzīst Savienības tiesai. Līdz ar to Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkta piemērošana nav atkarīga no šādas atzīšanas esamības vai neesamības.
28 Turklāt ir jānoraida personas, kas iestājusies lietā, arguments, ar kuru tā norāda uz neiespējamību secināt par agrāka apzīmējuma, uz kuru ir atsauce, faktisku izmantošanu pirms 2002. gada 30. oktobra Spānijā, kas nebija tikai vietēja mēroga un kas bija pietiekami nozīmīga, lai atceltu Eiropas Savienības preču zīmes reģistrāciju. Šis arguments attiecas uz otrā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pārbaudi pēc būtības, nevis uz tā pieņemamību. Šī paša iemesla dēļ ir jānoraida arī personas, kas iestājusies lietā, argumenti, ar kuriem tā apgalvo, ka uz otro pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu attiecas “absolūts noilgums” un ka darbībām, ar kurām prasītāja ir tieši atteikusies no pirmā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu attiecībā uz apstrīdēto preču zīmi un vēlāk ir nodevusi tai īpašumtiesības uz starptautisku reģistrāciju, ir tādas sekas, kas padara šo reģistrāciju un apstrīdēto preču zīmi par “neapstrīdamu”.
29 Attiecībā uz prasītājas argumentāciju, saskaņā ar kuru izskatāmajā lietā Apelācijas padome esot kļūdaini piemērojusi Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punktu, ir jānorāda, ka lietas dalībnieki iebilst, pirmkārt, pret šīs tiesību normas interpretāciju un tās saikni ar šīs pašas regulas 56. panta 3. punktu un, otrkārt, pret tās piemērošanu šajā lietā.
Par Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkta interpretāciju un tās saikni ar šīs pašas regulas 56. panta 3. punktu
30 Jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punktam, ja kāds no minētā 53. panta 1. vai 2. punktā minēto tiesību īpašniekiem iepriekš iesniedzis pieteikumu par Eiropas Savienības preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu vai pretprasību lietas izskatīšanas procesā attiecībā uz pārkāpumu, tas nevar iesniegt jaunu pieteikumu spēkā neesamības atzīšanai vai iesniegt pretprasību, pamatojoties uz kādu citu no minētajām tiesībām, kuras viņš būtu varējis izmantot sava pirmā pieteikuma vai pretprasības atbalstam.
31 Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 56. pant 3. punktu pieteikumu par atcelšanu vai spēkā neesamības atzīšanu nepieņem, ja pieteikums saistībā ar to pašu jautājumu un prasības priekšmetu, kurā iesaistītas tās pašas puses, ir izskatīts vai nu EUIPO, vai Eiropas Savienības preču zīmju tiesā kā noteikts tās pašas regulas 95. pantā, un ja EUIPO vai šīs tiesas pieņemtais lēmums saistībā ar šo pieteikumu ir kļuvis galīgs.
32 Apstrīdētajā lēmumā Apelācijas padome uzskatīja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punktu otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir nepieņemams. Atgādinājusi šīs tiesību normas formulējumu, tā no tā secināja, ka pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu nav pieņemams, jo, kā tas ir šajā lietā, ir īstenojušies divi nosacījumi.
33 Apelācijas padome uzskatīja – un lietas dalībnieki to nav apstrīdējuši –, ka pirmais nosacījums ir tas, ka pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējs iepriekš ir iesniedzis pieteikumu par tās pašas Eiropas Savienības preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu.
34 Apelācijas padomes ieskatā otrais nosacījums ir tas, ka jaunajam pieteikumam par spēkā neesamības atzīšanu ir jābūt balstītam uz tām pašām agrākajām tiesībām vai citām tiesībām, nevis tām, uz kurām bija balstīts sākotnējais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, lai gan uz tām pamatoti varēja atsaukties šajā sākotnējā pieteikumā. Tā uzskatīja, ka no tā izriet, ka, lai gan jaunu pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu nevar iesniegt, balstoties uz agrākām tiesībām, kuras nav bijušas sākotnējā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatā, to vēl jo mazāk var iesniegt, balstoties uz tiesībām, kuras bija šī sākotnējā pieteikuma pamatā. Šis noteikums esot balstīts uz ideju, ka pēc tam, kad Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieka pieteikums ir apmierināts pirmajā spēkā neesamības atzīšanas procesā, tiks nodrošināts, ka šo preču zīmi no jauna nevarēs apstrīdēt tas pats pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējs. Turklāt tā būtībā norādīja, ka atšķirībā no Regulas Nr. 207/2009 56. panta 3. punkta šīs pašas regulas 53. panta 4. punktā nav precizēts, ka tā piemērošanai ir nepieciešams, lai EUIPO būtu pieņēmis lēmumu pēc būtības saistībā ar sākotnējo pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu. Tā uzskatīja, ka šīs pēdējās minētās tiesību normas skaidrības trūkums šajā ziņā, šķiet, attiecas nevis uz vienkāršu likumdevēja neuzmanību, bet drīzāk uz tā apzinātu izvēli.
35 Prasītāja un persona, kas iestājusies lietā, ir vienisprātis, ka Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkta piemērošana nav atkarīga no lēmuma pēc būtības esamības attiecībā uz sākotnējo pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, kas ir pretrunā šīs pašas regulas 56. panta 3. punktam. Tomēr prasītāja apstrīd – kā to ir uzskatījusi Apelācijas padome –, ka Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkts būtu piemērojams gan tad, ja jaunā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatā esošās tiesību normas jau ir izvirzītas pirmajā spēkā neesamības atzīšanas pieteikumā, gan tad, ja tās nav izvirzītas.
36 EUIPO piedāvā divas Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkta interpretācijas, kas izskatāmajā lietā liek izdarīt pretējus secinājumus. Tā ieskatā saskaņā ar gramatisko interpretāciju šīs tiesību normas piemērošana nav atkarīga lēmuma pēc būtības esamības saistībā ar sākotnējo pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, savukārt saskaņā ar teleoloģisku interpretāciju tā no tās esot atkarīga. Šajā otrajā gadījumā Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkts tādējādi esot piemērojams tikai kā šīs pašas regulas 56. panta 3. punkta nepieciešamais papildinājums atkarībā no tā, vai sākotnējais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu un jaunais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir vai nav balstīti uz vienu vai vairākām agrākām tiesībām.
37 Vispirms ir jānorāda, kā to uzsver EUIPO, ka Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkts judikatūrā nav interpretēts.
38 Turpinājumā ir jākonstatē, ka strīds starp lietas dalībniekiem būtībā ir koncentrēts uz diviem jautājumiem, kas ir, pirmkārt, lēmuma pēc būtības attiecībā uz sākotnējo pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu esamības nepieciešamība, it īpaši ņemot vērā Regulas Nr. 207/2009 56. panta 3. punkta formulējumu, un, otrkārt, nozīme, kāda piešķirama tam, vai pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu pamatoti ir vai nav balstīts uz vienām un tām pašām agrākajām tiesībām.
39 Šajā ziņā ir jāuzskata, ka Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkta interpretācija un tā saistība ar šīs pašas regulas 56. panta 3. punktu nozīmē, kā to norāda prasītāja un EUIPO, ka ir jānošķir spēkā neesamības atzīšanas pieteikumi, kas balstīti uz vienu vai vairākām agrākajām tiesībām un minēti Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. vai 2. punktā, un pieteikumi, kas balstīti uz atšķirīgām agrākām tiesībām.
– Par spēkā neesamības atzīšanas pieteikumiem, kas balstīti uz vienām un tām pašām agrākajām tiesībām
40 Kā ir atgādināts iepriekš šī sprieduma 31. punktā, atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 56. panta 3. punktam pieteikumu par atcelšanu vai spēkā neesamības atzīšanu nepieņem, ja pieteikums saistībā ar to pašu jautājumu un prasības priekšmetu, kurā iesaistītas tās pašas puses, ir izskatīts tostarp EUIPO un ir pieņemts galīgais lēmums.
41 Tātad Regulas Nr. 207/2009 56. panta 3. punkts attiecas uz situāciju, kurā jaunais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir balstīts uz tādām pašām agrākajām tiesībām kā tās, uz kurām ir balstīts sākotnējais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu.
42 Turklāt ir jāuzskata, ka, ciktāl no Regulas Nr. 207/2009 56. panta 3. punkta formulējuma izriet, ka paredzētā nepieņemamība nozīmē, ka lēmums pēc būtības ir pieņemts un kļuvis galīgs, jauns pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu nav nepieņemams, ja tostarp sākotnējais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir atzīts par nepieņemamu vai ja tas ir atsaukts, pirms par šo pieteikumu pieņemtais lēmums ir kļuvis galīgs.
– Par spēkā neesamības atzīšanas pieteikumiem, kas balstīti uz atšķirīgām agrākām tiesībām
43 Ņemot vērā iepriekš šī sprieduma 30. punktā atgādināto Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkta formulējumu, pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējam netiks atļauts iesniegt jaunu pieteikumu, balstoties uz agrākajām tiesībām, kuras minētas šīs pašas regulas 53. panta 1. vai 2. punktā un uz kurām būtu iespējams balstīties savā sākotnējā spēkā neesamības atzīšanas pieteikumā. Kā apgalvo EUIPO Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkta gramatiskās interpretācijas ietvaros, un persona, kas iestājusies lietā, šāds jauns pieteikums būs nepieņemams neatkarīgi no tā, vai, pirmkārt, process saistībā ar sākotnējo pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu ir pabeigts vai turpinās un, otrkārt, kā to ir uzskatījusi Apelācijas padome (apstrīdētā lēmuma 33. punkts), vai par šo sākotnējo pieteikumu ir vai nav pieņemts lēmums pēc būtības.
44 Proti, Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkta tekstā nav paredzēts nosacījums par lēmuma pēc būtības esamību, un, ņemot vērā šīs tiesību normas mērķi, šāds nosacījums nevar tikt noteikts. Pretējā gadījumā nepamatoti tiktu paplašinātas vairāku agrāku tiesību īpašnieka iespējas iesniegt pieteikumus par spēkā neesamības atzīšanu. Pamatojoties uz šādām tiesībām, tas varētu iesniegt secīgus pieteikumus par spēkā neesamības atzīšanu attiecībā uz vienu un to pašu Eiropas Savienības preču zīmi, un tas būtu pretrunā šīs tiesību normas ratio legis, proti, neļaut pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējam iesniegt atsevišķus pieteikumus, kas balstīti uz tā agrākajām tiesībām, kuras minētas Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. un 2. punktā, ja uz tām varētu atsaukties sākotnējā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas brīdī. Līdz ar to EUIPO piedāvātā teleoloģiskā interpretācija nevar tikt atbalstīta.
45 Turklāt no Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkta ratio legis izriet, ka šī tiesību norma ir piemērojama pat tad, ja sākotnējais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir atsaukts vai uzskatīts par nepieņemamu, jo pietiek tikai ar sākotnējā pieteikuma iesniegšanu.
46 Turpretim ir jānoraida Apelācijas padomes, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, interpretācija, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkts ir piemērojams ne vien tad, ja šīs pašas regulas 53. panta 1. vai 2. punktā minēto agrāko tiesību īpašnieks ir iesniedzis sākotnējo pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, kurš balstīts uz agrākām tiesībām, kas atšķiras no tām, uz kurām balstīts jaunais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, bet arī tad, ja šie spēkā neesamības atzīšanas pieteikumi ir balstīti uz tām pašām agrākajām tiesībām. Šajā ziņā Apelācijas padome uzskatīja, ka, ja neviens jauns pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu nevar tikt iesniegts, balstoties uz agrākām tiesībām, uz kurām nav balstīts sākotnējais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, tas vēl jo mazāk var tikt iesniegts, balstoties uz tiesībām, uz kurām balstīts šis sākotnējais pieteikums. Taču šādai interpretācijai a fortiori nevar piekrist. Pirmkārt, tā būtu pretrunā likumdevēja gribai un skaidram Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkta formulējumam, kurā ir minētas tikai atšķirīgas agrākās tiesības, nevis vienas un tās pašas tiesības. Otrkārt, tās sekas liegtu šīs pašas regulas 56. panta 3. punkta lietderīgo iedarbību vai pat būtu pretrunā tā noteikumiem. Proti, saskaņā ar šo interpretāciju pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, kas balstīts uz tām pašām Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. un 2. punktā minētajām agrākajām tiesībām, uz kurām balstīts sākotnējais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, būtu nepieņemams, pat ja attiecībā uz šo pēdējo minēto nebūtu pieņemts lēmums pēc būtības, kas kļuvis neapstrīdams.
– Secinājumi par Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkta un 56. panta 3. punkta saikni
47 No visa iepriekš minētā izriet, ka tad, ja jaunais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir balstīts uz tām pašām Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. vai 2. punktā paredzētajām agrākajām tiesībām, ir piemērojams tās pašas regulas 56. panta 3. punkts. Jaunais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir nepieņemams, ja tam ir tāds pats priekšmets un pamats un tas ietver tos pašus lietas dalībniekus kā sākotnējais pieteikums, attiecībā uz kuru ir pieņemts lēmums pēc būtības un kurš ir kļuvis galīgs.
48 Turpretim, ja Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. vai 2. punktā paredzētās agrākās tiesības ir norādītas kā jauna pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamats, lai gan uz tām varēja atsaukties kā uz sākotnējā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatu un ja tās nav tikušas izvirzītas, ir piemērojams Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkts. Tātad jaunais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir nepieņemams.
49 No tā izriet, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkts ir piemērojams gan tad, ja jaunais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir balstīts uz atšķirīgām agrākām tiesībām, gan tad, ja tas ir balstīts uz tām pašām agrākajām tiesībām (apstrīdētā lēmuma 23. un 24. punkts).
50 Šī tiesību kļūda var būt apstrīdētā lēmuma atcelšanas pamats tikai tad, ja pirmais un otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir balstīti uz to pašu vai tām pašām Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. vai 2. punktā paredzētām agrākajām tiesībām.
Par Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkta piemērošanu izskatāmajā lietā
51 Ir jānorāda, ka lietas dalībnieki neapstrīd, ka juridiskās personas, kas iesniegušas pirmo un otro pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, ir identiskas, līdz ar to ir izpildīts iepriekš šī sprieduma 33. punktā minētais Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkta pirmais nosacījums, kā to ir uzskatījusi Apelācijas padome.
52 Attiecībā uz iepriekš šī sprieduma 34. punktā minēto Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkta otro nosacījumu Apelācijas padome norādīja, ka izskatāmajā lietā, pirmkārt, neviens lietas materiālos esošs pierādījums neļauj secināt, ka abi komercdarbībā izmantotie apzīmējumi, uz kuriem prasītāja ir balstījusies otrajā spēkā neesamības atzīšanas pieteikumā, būtu iegūti pēc pirmā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas datuma un, otrkārt, prasītāja šajā ziņā nav izvirzījusi nevienu argumentu. Tā secināja, ka Anulēšanas nodaļa pamatoti ir uzskatījusi, ka izskatāmajā lietā ir piemērojams Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkts, pat ja nav lēmuma pēc būtības attiecībā uz pirmo pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu.
53 Prasītāja un persona, kas iestājusies lietā, nav vienisprātis par to, vai šajā lietā ir izpildīts iepriekš šī sprieduma 34. punktā minētais otrais nosacījums. Prasītāja apgalvo, ka pirmais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu juridiski nepastāv, bet to apstrīd EUIPO un persona, kas iestājusies lietā. Turklāt tā apgalvo, ka agrākās tiesības, uz kurām ir balstīts otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, tādas esot bijušas jau pirmā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatā, un to persona, kas iestājusies lietā, apstrīd, un EUIPO savā atbildes rakstā par šo jautājumu nav skaidri izteicies.
– Par pirmo pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu
54 Vispirms ir jāuzskata, kā to apgalvo EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, ka prasītāja kļūdaini apgalvo, ka pirmais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu juridiski nepastāv. Proti, ciktāl tā apgalvo, ka saskaņā ar Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2018/625 (2018. gada 5. marts), ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 par Eiropas Savienības preču zīmi un atceļ Deleģēto Regulu (ES) 2017/1430 (OV 2018, L 104, 1. lpp.), 15. pantu uzskatāms, ka pirmais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu nav iesniegts, ir jākonstatē, ka šī pieteikuma iesniegšanas brīdī šis pants nebija piemērojams. Katrā ziņā saskaņā ar tolaik piemērojamās tiesību normas 2. punktu, proti, Komisijas Regulas (EK) Nr. 2868/95 (1995. gada 13. decembris), ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1995, L 303, 1. lpp.) 39. noteikumu tiek uzskatīts, ka pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu nav iesniegts, ja nav samaksātas paredzētās nodevas, nevis tad, ja tas ir atsaukts, un tas pats attiecas uz Deleģētās regulas 2018/625 15. panta 1. punktu. Turklāt, kā norāda EUIPO, par pirmo pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu Anulēšanas nodaļa 2006. gada 26. aprīlī pieņēma lēmumu pēc prasītājas atteikšanās no pieteikuma.
55 Turpinājumā ir jākonstatē, ka pirmais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu tika atzīts par pieņemamu. Lai gan 2006. gada 17. marta paziņojumā Anulēšanas nodaļa bija norādījusi, ka, lai šis pieteikums būtu pieņemams, tajā ir jānovērš trūkumi, tās 2006. gada 26. aprīļa lēmumā, ar kuru tā atzina procesu par izbeigtu pēc prasītājas atteikšanās no pieteikuma, tā pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu atzina par pieņemamu, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja.
56 Līdz ar to, pat ja nevar uzskatīt, ka par pirmo pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu ir pieņemts lēmums pēc būtības, kas ir kļuvis galīgs, un to turklāt neapgalvo neviens lietas dalībnieks, pirmais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu nevar tikt uzskatīts par juridiski neeksistējošu.
– Par tiesībām, uz kurām ir balstīts pirmais un otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu
57 Jākonstatē, ka savos procesuālajos rakstos Vispārējā tiesā prasītāja un persona, kas iestājusies lietā, nav vienisprātis jautājumā par vienas vai vairāku agrāko tiesību, uz kurām ir balstīts pirmais un otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, identiskumu. Prasītāja apgalvo, ka abi šie pieteikumi bija balstīti uz tām pašām agrākajām tiesībām, proti, apzīmējumu “Grand Hotel Palladium”. Savukārt persona, kas iestājusies lietā, apstrīd, ka pirmajā spēkā neesamības atzīšanas pieteikumā bija atsauce uz nereģistrētu komercnosaukumu Grand Hotel Palladium un apgalvo, ka šis pieteikums bija balstīts uz trim valsts preču zīmēm, kā arī uz Residencial Palladium, SA juridisko nosaukumu. Visbeidzot, EUIPO savā atbildes rakstā par šo jautājumu nav izteikusies skaidri.
58 Apstrīdētajā lēmumā Apelācijas padome norādīja, ka pirmais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir balstīts uz divām agrākām valsts preču zīmēm, kā arī uz diviem komercdarbībā, kas nav tikai vietēja mēroga, izmantojamiem apzīmējumiem (apstrīdētā lēmuma 2. un 3. punkts), un ka otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir balstīts uz diviem komercdarbībā, kas nav tikai vietēja mēroga, izmantojamiem apzīmējumiem (apstrīdētā lēmuma 8. punkts). Tomēr tā nav aprakstījusi tiesības, uz kurām ir balstīts katrs no abiem pieteikumiem, ne arī konkrēti attiecībā uz komercdarbībā izmantotajiem apzīmējumiem precizējusi to raksturu un tos veidojošos vārdiskos elementus.
59 Turklāt attiecībā uz pirmo pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu no EUIPO administratīvās lietas materiāliem saistībā ar šo procesu izriet, ka prasītāja ir norādījusi, ka šis pirmais pieteikums ir balstīts uz komercdarbībā, kas nav tikai vietēja mēroga, izmantotu apzīmējumu un trim agrākām valsts preču zīmēm. Tādējādi tā precizēja, ka šīs preču zīmes ir Spānijas preču zīmes ar numuru 94047 un numuru 2503994, kā arī Itālijas preču zīme ar numuru 597136. Attiecībā uz apzīmējumu, uz kuru tā atsaucās, tā ir atzīmējusi izvēles rūtiņu “sabiedrības nosaukums”, norādot “vārdisku preču zīmi “Residencial Palladium””, pēc tam paskaidrojumiem paredzētajā daļā tā ir precizējusi, ka sabiedrības darbība ir viesnīcas Grand Hotel Palladium pārvaldība, un, visbeidzot, nākamajā lappusē tā ir paskaidrojusi, ka sabiedrības nosaukums nav tikai vietēja mēroga un ka tās viesnīca Grand Hotel Palladium ir labi zināma.
60 Turklāt attiecībā uz otro pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu no EUIPO administratīvās lietas materiāliem saistībā ar šo procesu izriet, ka šo pieteikumu prasītāja ir balstījusi uz komercdarbībā, kas nav tikai vietēja rakstura, izmantotu apzīmējumu. Tā ir atzīmējusi izvēles rūtiņu “komercnosaukums” un “uzņēmuma nosaukums”, norādot apzīmējumu “Grand Hotel Palladium”, un pēc tam savos paskaidrojumos norādījusi, ka tā izmanto komercnosaukumu Grand Hotel Palladium.
61 No iepriekš minētā izriet, ka, pirmkārt, apstrīdētais lēmums neļauj pietiekami skaidri un precīzi identificēt agrākās tiesības, uz kurām ir balstīts pirmais un otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, otrkārt, nevar tikt konstatēts, ka Apelācijas padomes apgalvojumi šajā ziņā atbilst elementiem, kas ietverti procesa EUIPO administratīvās lietas materiālos, un, treškārt, no Apelācijas padomes konstatējumiem nevar nedz saprast, nedz secināt, vai otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir balstīts uz tām pašām tiesībām vai agrākajām tiesībām. Tomēr šāds precizējums ir nepieciešams, lai noteiktu, vai Apelācijas padomes pieļautajai tiesību kļūdai ir sekas izskatāmajā lietā (skat. iepriekš šī sprieduma 50. punktu).
62 Ņemot vērā iepriekš šī sprieduma 61. punktā izklāstītās nepilnības un neprecizitātes apstrīdētā lēmuma pamatojumā, ir jānorāda, ka tiesības uz labu pārvaldību saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punktu ietver administrācijas pienākumu pamatot savus lēmumus. Šim pienākumam, kas izriet arī no Regulas 2017/1001 94. panta, ir divkāršs mērķis – pirmkārt, ļaut ieinteresētajām personām uzzināt pieņemtā pasākuma pamatojumu, lai aizstāvētu savas tiesības, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai veikt savu attiecīgā lēmuma tiesiskuma kontroli (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 10. maijs, Rubinstein un L’Oréal/ITSB, C‑100/11 P, EU:C:2012:285, 111. punkts, un 2016. gada 17. marts, Naazneen Investments/ITSB, C‑252/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:178, 29. punkts).
63 Šim pienākumam ir tāds pats tvērums kā pienākumam, kas izriet no LESD 296. panta otrās daļas, saskaņā ar kuru pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jābūt norādītai akta izdevēja argumentācijai un netiek prasīts, lai šajā pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, tomēr jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst minētajām prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu to tiesību normu kopumu, kuras reglamentē attiecīgo jomu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 21. oktobris, KWS Saat/ITSB, C‑447/02 P, EU:C:2004:649, 63.–65. punkts, un rīkojumu, 2016. gada 14. aprīlis, KS Sports/EUIPO, C‑480/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:266, 32. punkts).
64 Konstatējums par pamatojuma neesamību vai nepietiekamību ir uzskatāms par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu LESD 263. panta izpratnē un ir absolūts pamats, ko Savienības tiesa var izvirzīt un kas tai pat ir jāizvirza pēc savas ierosmes [iniciatīvas] (spriedums, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 67. punkts).
65 Šādos apstākļos atbilstoši šī sprieduma 62.–64. punktā minētajai judikatūrai Vispārējā tiesa pēc savas iniciatīvas nolēma pārbaudīt, vai Apelāciju padome ir ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, un Vispārējās tiesas Reglamenta 89. pantā paredzētā procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros aicināja lietas dalībniekus rakstveidā izteikties par šo jautājumu. Konkrēti, prasītāja un EUIPO tika aicināti precīzi norādīt agrāko tiesību vai tiesības, uz kurām ir balstīts pirmais un otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, jo persona, kas iestājusies lietā, atbildes rakstā par šo jautājumu bija izteikusies. Turklāt lietas dalībniekiem tika lūgts iesniegt savus apsvērumus par iespējamo Vispārējās tiesas norādi pēc savas iniciatīvas uz to, ka Apelācijas padome nav ievērojusi Regulas 2017/1001 94. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu. Šajā ziņā tie tika aicināti norādīt, vai tie uzskata, ka apstrīdētais lēmums ļauj, pirmkārt, identificēt agrākās tiesības, uz kurām ir balstīts pirmais un otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, un, otrkārt, noteikt, vai vienas vai vairākas tiesības, uz kuram balstīts otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, ir norādītas pirmā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatojumam.
66 Ir jākonstatē, ka prasītāja nav atbildējusi uz Vispārējās tiesas jautājumiem noteiktajā termiņā.
67 Atbildot uz Vispārējās tiesas pirmo jautājumu, EUIPO precizē, ka visas prasītājas apgalvotās tiesības bija iegūtas pirms pirmā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas. Tā norādīja, ka šis pieteikums ir balstīts uz trim valsts preču zīmēm, proti, Spānijas preču zīmēm Nr. 94047 un Nr. 2503994, kas reģistrētas attiecīgi 2001. gada 16. maijā un 2003. gada 1. maijā, un Itālijas preču zīmi Nr. 597136, kas reģistrēta 1993. gada 4. maijā, kā arī uzņēmuma nosaukumu Residencial Palladium. Turklāt tā norāda, ka otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu bija balstīts uz “nereģistrētu komercnosaukumu un uzņēmuma nosaukumu Grand Hotel Palladium”. Tādējādi ir jākonstatē, ka EUIPO norādītās tiesības būtībā atbilst tiesībām, kuras atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību ir minējusi personas, kas iestājusies lietā, tiesību priekštece.
68 Atbildot uz Vispārējās tiesas otro jautājumu, vispirms ir jānorāda, ka, lai gan EUIPO ir atzinis kļūdainu norādi apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz tiesībām, uz kurām balstīts pirmais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, un atzīst, ka tas varētu būt skaidrāks saistībā ar tiesībām, uz kurām balstīts otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, vispārīgāk atsaucoties arī uz apstrīdētā lēmuma netiešu pamatojumu, EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka šis lēmums ir pietiekami pamatots un ļauj noteikt, vai tiesības, uz kurām balstīts otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, ir minētas pirmajā spēkā neesamības atzīšanas pieteikumā. Tomēr ir jākonstatē, ka EUIPO un personai, kas iestājusies lietā, šajā ziņā ir diametrāli pretēji viedokļi par apstrīdētā lēmuma formulējumu. EUIPO uzskata, ka apstrīdētais lēmums ļauj noteikt, ka tiesības, uz kurām balstīts otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, nav izvirzītas pirmā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatojumam. Savukārt persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka no apstrīdētā lēmuma izriet, ka tiesības, uz kurām balstīts otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, jau ir izvirzītas pirmā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatojumam.
69 Precīzāk, pirmkārt, EUIPO attiecībā uz pirmo pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu norāda, ka Apelācijas padome esot kļūdaini norādījusi, ka tas bija balstīts tostarp uz diviem komercdarbībā izmantojamiem apzīmējumiem.
70 Attiecībā uz otro pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu EUIPO atzīst, ka Apelācijas padome būtu varējusi būt tiešāka attiecībā uz izvirzītajām agrākajām tiesībām, bet apgalvo, ka vienīgais jautājums, ko prasītāja bija uzdevusi procesā Apelācijas padomē, bija par to, vai Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkts ir piemērojams otrajam pieteikumam par spēkā neesamības atzīšanu, ja nav pieņemts lēmums pēc būtības attiecībā uz pirmo pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu. Tomēr ir jākonstatē, ka šis EUIPO apgalvojums ir kļūdains. Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 14. punktā ir norādījusi, ka prasītājas ieskatā pirmais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu jau bija balstīts uz apzīmējumu “Grand Hotel Palladium” un apstrīdētā lēmuma 16. punktā – ka personas, kas iestājusies lietā, tiesību priekštece apstrīd šo prasītājas argumentu.
71 Turklāt ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 23. punktā Apelācijas padome uzskatīja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punktu pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir nepieņemams tostarp tad, ja pieteikums “ir pamatots uz tām pašām agrākajām tiesībām vai citām tiesībām, kas nav [sākotnējā pieteikuma] par spēkā neesamības atzīšanu pamatā esošās tiesības, un ja uz tām varētu pamatoti atsaukties”. Apstrīdētā lēmuma 24. punktā tā piebilda, ka, “ja neviens jauns pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu nevar tikt iesniegts, balstoties uz citām agrākām tiesībām, uz kurām nav balstīts pirmais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, tas vēl jo mazāk [varētu] tikt iesniegts, balstoties uz tām pašām tiesībām, kas jau pastāvēja pirmajā procesā”. No tā izriet, ka Apelācijas padome uzskatīja, ka nav jālemj par to, vai viena vai vairākas agrākās tiesības, uz kurām balstīts otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, arī ir izmantotas kā pirmā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamats, un nevis, ka izskatāmajā lietā šis jautājums netika apspriests.
72 Savukārt EUIPO minētājā apstrīdētā lēmuma 10., 13. un 19. punktā vispār nav ietverta apzīmējuma, uz kuru balstīts viens no abiem pieteikumiem par spēkā neesamības atzīšanu, identifikācija. Turklāt no minētā 10. un 19. punkta izriet, ka tie galvenokārt attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 53. panta 4. punkta tekstu un no tā nevar izsecināt, vai uz tiesībām, uz kurām ir balstīts otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, ir balstīts pirmais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, it īpaši ņemot vērā apstrīdētā lēmuma neprecizitāti attiecībā uz šo tiesību identificēšanu un ņemot vērā Apelācijas padomes minētā lēmuma 23. un 24. punktā norādītos apsvērumus.
73 Visbeidzot EUIPO norāda, ka, ciktāl Apelācijas padome ir pilnībā apstiprinājusi Anulēšanas nodaļas lēmumu, šis lēmums, kā arī tā pamatojums ir daļa no konteksta, kādā ir pieņemts apstrīdētais lēmums. Tas no tā secina, ka minētais lēmums un šis konteksts ļauj identificēt agrākās tiesības, uz kurām balstīts pirmais un otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, kā arī noteikt, ka pirmais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu nav bijis balstīts uz tiesībām, uz kurām balstīts otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu. Tomēr, ņemot vērā iepriekš minēto, proti, neprecizitātes attiecībā uz tiesībām, uz kurām balstīti abi pieteikumi par spēkā neesamības atzīšanu, lietas dalībnieku nesaskaņas par to, ka apzīmējums, uz kuru balstīts otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, jau bija pirmā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu laikā, un Apelācijas padomes vērtējumu, saskaņā ar kuru būtībā nav svarīgi atrisināt šo nesaskaņu (skat. iepriekš 69.–72. punktu), nevar uzskatīt, ka Anulēšanas nodaļas lēmuma pamatojums varētu kompensēt apstrīdētā lēmuma pamatojuma trūkumus un neprecizitātes.
74 Otrkārt, persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka attiecībā uz pirmo pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu Apelācijas padome ir minējusi, ka izvirzītās tiesības tostarp ir divi komercdarbībā izmantotie apzīmējumi. No minētā pieteikuma izrietot, ka prasītāja šos divus apzīmējumus ir identificējusi kā “Residencial Palladium” un “Grand Hotel Palladium”. Attiecībā uz otro pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka agrākās tiesības ir skaidri identificētas apstrīdētajā lēmumā, no kura izrietot, ka prasītāja esot atsaukusies uz komercnosaukumu Grand Hotel Palladium un sabiedrības nosaukumu Residencial Palladium.
75 Ir jākonstatē, ka, pirmkārt, persona, kas iestājusies lietā, tādējādi uzsver, ka apstrīdētajā lēmumā nav skaidri un precīzi identificētas katra pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatojumam izvirzītās tiesības un, otrkārt, ka tās izpratne par norādītajām tiesībām atšķiras no tās, ko EUIPO ir paudis atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumiem.
76 Turklāt persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Apelācijas padome ir uzskatījusi, ka tiesības, uz kurām balstīts otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, ir izvirzītas pirmā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatojumam, pretēji tam, ko apgalvo EUIPO.
77 Līdz ar to ir jāuzskata, ka šī sprieduma 61. punktā izklāstīto apstrīdētā lēmuma pamatojuma nepilnību dēļ, kuras apstiprina pretēja EUIPO un personas, kas iestājusies lietā, interpretācija attiecībā uz Apelācijas padomes apsvērumiem saistībā ar tiesībām, uz kurām balstīts katrs pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, no apstrīdētā lēmuma pietiekami skaidri un precīzi neizriet, kādas ir šīs tiesības un vai Apelācijas padome ir uzskatījusi, ka tiesības, uz kuram balstīts otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, bija izvirzītas arī pirmā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatojumam.
78 Līdz ar to ir jāapmierina prasītājas prasījumu pirmā daļa un jāatceļ apstrīdētais lēmums, ciktāl Apelācijas padome ir pārkāpusi tai Regulas 2017/1001 94. pantā noteikto pamatojuma norādīšanas pienākumu, skaidri un precīzi neidentificējot agrākās tiesības, uz kurām ir balstīts pirmais un otrais pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, tādējādi neļaujot Savienības tiesai izvērtēt Apelācijas padomes pieļautās tiesību kļūdas sekas attiecībā uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Pārējā daļā prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
79 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā EUIPO spriedums galvenokārt ir nelabvēlīgs, tam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši prasītājas prasījumiem.
80 Turklāt, tā kā personai, kas iestājusies lietā, spriedums ir nelabvēlīgs, tā sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu,
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas ceturtās padomes 2020. gada 12. februāra lēmumu lietā R 231/2019‑4.
2) Pārējā daļā prasību noraidīt.
3) EUIPO sedz savus, kā arī atlīdzina Residencial Palladium, SL tiesāšanās izdevumus.
4) Palladium Gestión, SL sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Spielmann | Spineanu‑Matei | Mastroianni |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 15. septembrī.
[Paraksti]