Language of document : ECLI:EU:T:2021:286

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)

2021. gada 19. maijā (*)

Valsts atbalsts – Nīderlande – Valsts garantija aizdevumiem un valsts subordinētajam aizdevumam KLM saistībā ar Covid‑19 pandēmiju – Pagaidu regulējums valsts atbalsta pasākumiem – Lēmums necelt iebildumus – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu – Atbalsts, kas iepriekš piešķirts citai tās pašas uzņēmumu grupas sabiedrībai – Pienākums norādīt pamatojumu – Lēmuma seku atstāšana spēkā

Lietā T‑643/20

Ryanair DAC, Sordsa [Swords] (Īrija), ko pārstāv F.C. Laprévote, V. Blanc, E. Vahida, S. Rating un I.G. MetaxasMaranghidis, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv L. Flynn, S. Noë un C. Georgieva, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Francijas Republika, ko pārstāv E. de Moustier un P. Dodeller, pārstāvji,

un

Nīderlandes Karaliste, ko pārstāv J. Langer, pārstāvis, kam palīdz I. Rooms, advokāte,

un

Koninklijke Luchtvaart Maatschappij NV, Amstelvēna [Amstelveen] (Nīderlande), ko pārstāv K. Schillemans, H. Vanderveen un P. Huizing, advokāti,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu C(2020) 4871 final (2020. gada 13. jūlijs) par valsts atbalstu SA.57116 (2020/N) – Nīderlande – Covid19: Valsts garantija un valsts aizdevums KLM,

VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Kornezovs [A. Kornezov] (referents), tiesneši E. Butidžidžs [E. Buttigieg], K. Kovalika‑Baņčika [K. KowalikBańczyk], G. Hese [G. Hesse] un M. Stanku [M. Stancu],

sekretārs: I. Polalis [I. Pollalis], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2021. gada 25. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        2020. gada 26. jūnijā Nīderlandes Karaliste atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam paziņoja Eiropas Komisijai valsts atbalstu Koninklijke Luchtvaart Maatschappij NV (turpmāk tekstā – “KLM”), kas ietver, pirmkārt, valsts garantiju aizdevumam, ko tai piešķiršot banku konsorcijs, un, otrkārt, valsts aizdevumu (turpmāk tekstā – “attiecīgais atbalsta pasākums”). Atbalsta kopējā summa sasniedza 3,4 miljardus EUR. Attiecīgā atbalsta pasākuma mērķis bija uz laiku sniegt KLM naudas līdzekļus, kas tai bija nepieciešami, lai risinātu Covid19 pandēmijas negatīvās sekas. Nīderlandes Karaliste uzskatīja, ka, ņemot vērā KLM nozīmi tās tautsaimniecībā un gaisa satiksmē, tās maksātnespēja vēl vairāk saasinātu jau esošos nopietnos traucējumus tās tautsaimniecībā, ko izraisījusi šī pandēmija.

2        KLM ietilpst Air FranceKLM grupā. Grupas vadībā atrodas holdinga sabiedrība Air FranceKLM (turpmāk tekstā – “holdinga sabiedrība Air FranceKLM”), kurā Francijas un Nīderlandes valstis ir vislielākie akcionāri, kuriem pieder attiecīgi 14,3 % un 14 % kapitāla. Sabiedrības Air France un KLM ir divi holdinga sabiedrības Air FranceKLM meitasuzņēmumi.

3        2020. gada 4. maijā Komisija ar Lēmumu C(2020)2983 final par valsts atbalstu SA.57082 (2020/N) – Francija – Covid19: pagaidu regulējums, [LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkts] – Garantija un akcionāra aizdevums Air France (turpmāk tekstā – “Air France lēmums”) par saderīgu ar iekšējo tirgu atzina individuālu atbalstu, ko Francijas Republika piešķīrusi Air France kā valsts garantiju un akcionāra aizdevumu par kopējo summu 7 miljardi EUR. Atbalsta pasākuma mērķis bija finansēt Air France tūlītējās likviditātes vajadzības.

4        2020. gada 13. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu C(2020) 4871 final par valsts atbalstu SA.57116 (2020/N) – Nīderlande – Covid19: Valsts garantija un valsts aizdevums KLM (OV 2020, C 355, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar kuru tā secināja, ka attiecīgais atbalsta pasākums, pirmkārt, ir uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un, otrkārt, ir saderīgs ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Komisija izvērtēja aplūkoto atbalsta pasākumu, ņemot vērā savu 2020. gada 19. marta paziņojumu “Pagaidu regulējums valsts atbalsta pasākumiem, ar ko atbalsta ekonomiku pašreizējā Covid19 uzliesmojuma situācijā” (OV 2020, C 91 I, 1. lpp.), kas grozīts 2020. gada 3. aprīlī (OV 2020, C 112 I, 1. lpp.), 2020. gada 13. maijā (OV 2020, C 164, 3. lpp.) un 2020. gada 29. jūnijā (OV 2020, C 218, 3. lpp.) (turpmāk tekstā – “pagaidu regulējums”).

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

5        Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 23. oktobrī, prasītāja, Ryanair DAC cēla šo prasību.

6        Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts tajā pašā dienā, prasītāja iesniedza pieteikumu par lietas izskatīšanu paātrinātā tiesvedībā saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 151. un 152. pantu. Ar 2020. gada 16. novembra lēmumu Vispārējā tiesa (desmitā palāta) apmierināja pieteikumu izskatīt lietu paātrinātā tiesvedībā.

7        Komisija iebildumu rakstu Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza 2020. gada 7. decembrī.

8        Atbilstoši Reglamenta 106. panta 2. punktam prasītāja 2020. gada 18. decembrī iesniedza motivētu pieteikumu rīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

9        Pēc desmitās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

10      Ar procesuālajiem dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2020. gada 14. decembrī un 2021. gada 6. un 15. janvārī, Nīderlandes Karaliste, Francijas Republika un KLM lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

11      Ar attiecīgi 2021. gada 12. un 19. janvāra lēmumiem Vispārējās tiesas desmitās palātas priekšsēdētājs apmierināja Nīderlandes Karalistes un Francijas Republikas pieteikumus par iestāšanos lietā.

12      Ar 2021. gada 27. janvāra rīkojumu Vispārējās tiesas desmitās palātas priekšsēdētājs ļāva iestāties lietā KLM.

13      Ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem, kas izziņoti attiecīgi 2021. gada 14., 19. un 28. janvārī, Nīderlandes Karalistei, Francijas Republikai un KLM saskaņā ar Reglamenta 154. panta 3. punktu tika atļauts iesniegt iestāšanās rakstus. Nīderlandes Karaliste un Francijas Republika attiecīgi 2021. gada 22. janvārī un 3. februārī iesniedza Vispārējās tiesas kancelejā savus iestāšanās rakstus. KLM iestāšanās rakstu neiesniedza.

14      Vispārējā tiesa 2021. gada 25. februāra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem. Šīs tiesas sēdes laikā prasītāja lūdza Vispārējo tiesu veikt procesa organizatorisko pasākumu, aicinot Komisiju iesniegt attiecīgi Air France lēmumā un apstrīdētajā lēmumā minētos līgumus, uz kuriem pamatojoties tika piešķirti šajos abos lēmumos aplūkotie atbalsta pasākumi. Tiesvedības mutvārdu daļa tika pabeigta ar 2021. gada 26. februāra lēmumu.

15      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

16      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

17      Francijas Republika lūdz Vispārējo tiesu noraidīt prasību kā nepieņemamu, ciktāl ar to tiek apstrīdēts, ka apstrīdētais lēmums būtu pamatots, un pārējā daļā to noraidīt pēc būtības. Pakārtoti tā lūdz Vispārējo tiesu prasību noraidīt kopumā pēc būtības.

18      Tāpat kā Komisija, Nīderlandes Karaliste un KLM lūdz Vispārējo tiesu noraidīt prasību kā nepamatotu.

 Juridiskais pamatojums

19      Prasības pamatošanai prasītāja izvirza piecus pamatus, no kuriem pirmais attiecīgi ir par to, ka Komisija nepamatoti izslēdza Francijas Republikas Air France piešķirto atbalstu no apstrīdētā lēmuma piemērošanas jomas; otrais – par nediskriminācijas, pakalpojumu sniegšanas brīvības un brīvības veikt uzņēmējdarbību principu pārkāpumu; trešais pamats – par kļūdainu LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta piemērošanu; ceturtais pamats – par to, ka Komisijai bija jāsāk oficiālā izmeklēšanas procedūra, un piektais – par pienākuma norādīt pamatojumu LESD 296. panta izpratnē neizpildi.

 Par pieņemamību

20      Prasības pieteikuma 39.–45. punktā prasītāja apgalvo, ka tai ir tiesības celt prasību kā “ieinteresētajai pusei” LESD 108. panta 2. punkta izpratnē un kā “ieinteresētajai personai” Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 1. panta h) punkta izpratnē, kas tai, lai aizsargātu savas procesuālās tiesības, ļauj celt prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, kurš pieņemts bez formālās izmeklēšanas procedūras sākšanas.

21      Attiecīgā atbalsta pasākuma piešķiršana ietekmējot prasītājas kā KLM konkurentes intereses, jo tas ļaujot KLM saņemt aizdevumus ar labvēlīgiem nosacījumiem un palikt tirgū kā subsidētai prasītājas konkurentei, neraugoties uz Covid19 pandēmijas negatīvajām sekām. Savukārt prasītāja, kas esot trešā lielākā aviosabiedrība Nīderlandē, nesaņem šādu atbalstu.

22      Komisija neapstrīd prasības pieņemamību.

23      Francijas Republika uzskata, ka prasītājai nav locus standi, lai vērstos pret apstrīdētā lēmuma pamatotību, un ka līdz ar to pirmais, otrais un trešais prasības pamats ir nepieņemami. Savukārt prasības ceturtā pamata pieņemamību Francijas Republika neapstrīd, jo prasītāja, pēc tās domām, ir ieinteresētā puse LESD 108. panta 2. punkta izpratnē.

24      Jākonstatē, ka prasības pieņemamība nav apšaubāma, ciktāl prasītāja ar to vēlas apgalvot, ka Komisijai bija jāsāk LESD 108. panta 2. punktā paredzētā formālā izmeklēšanas procedūra.

25      LESD 108. pantā norādītajā pārbaudes procedūrā ir jāizšķir divas stadijas. Pirmkārt, LESD 108. panta 3. punktā noteiktā iepriekšējas izskatīšanas stadija, kas ļauj Komisijai formulēt sākotnējo viedokli par aplūkotā atbalsta saderību. Otrkārt, LESD 108. panta 2. punktā paredzētā formālā izmeklēšanas procedūra, kas ļauj Komisijai iegūt pilnīgu informāciju par lietas apstākļiem. Tikai šīs pēdējās minētās procedūras kontekstā LESD Komisijai ir paredzēts pienākums aicināt ieinteresētās puses iesniegt savus apsvērumus (spriedumi, 1993. gada 19. maijs, Cook/Komisija, C‑198/91, EU:C:1993:197, 22. punkts; 1993. gada 15. jūnijs, Matra/Komisija, C‑225/91, EU:C:1993:239, 16. punkts, un 2018. gada 15. oktobris, Vereniging Gelijkberechtiging Grondbezitters u.c./Komisija, T‑79/16, nav publicēts, EU:T:2018:680, 46. punkts).

26      Ja nav sākta formālā izmeklēšanas procedūra, ieinteresētajām pusēm, kuras būtu varējušas iesniegt apsvērumus šajā otrajā stadijā, šāda iespēja ir liegta. Lai to vērstu par labu, tām ir atzītas tiesības Savienības tiesā apstrīdēt Komisijas lēmumu nesākt formālo izmeklēšanas procedūru. Tādējādi tāda prasība atcelt lēmumu, kura pamatā ir LESD 108. panta 3. punkts, kuru ir cēlusi ieinteresētā puse LESD 108. panta 2. punkta izpratnē, ir pieņemama, ja šīs prasības autors vēlas aizsargāt procesuālās tiesības, kas tam izriet no šīs pēdējās minētās tiesību normas (skat. spriedumu, 2010. gada 18. novembris, NDSHT/Komisija, C‑322/09 P, EU:C:2010:701, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

27      Šajā lietā Komisija nesāka formālo izmeklēšanas procedūru un prasītāja ceturtajā pamatā atsaucas uz procesuālo tiesību pārkāpumu. Ņemot vērā Regulas 2015/1589 1. panta h) punktu, atbalsta saņēmēja uzņēmuma konkurents neapšaubāmi ir “ieinteresētā puse” LESD 108. panta 2. punkta izpratnē (spriedumi, 2010. gada 18. novembris, NDSHT/Komisija, C‑322/09 P, EU:C:2010:701, 59. punkts, un 2020. gada 3. septembris, Vereniging tot Behoud van Natuurmonumenten in Nederland u.c./Komisija, C‑817/18 P, EU:C:2020:637, 50. punkts).

28      Šajā gadījumā nav apstrīdams, ka starp prasītāju un atbalsta saņēmēju pastāv konkurences attiecības. Prasītāja ir norādījusi – un tas nav ticis apstrīdēts –, ka tā ir piedalījusies gaisa pārvadājumu veikšanā Nīderlandē vairāk nekā divdesmit gadus, ka 2019. gadā tā no Nīderlandes vai uz to bija pārvadājusi 3 miljonus pasažieru un ka tai pieder aptuveni 5 % Nīderlandes tirgus, kas Nīderlandē to padara par trešo lielāko aviosabiedrību. Prasītāja arī uzsvēra, ka tās lidojumu plānojumā 2020. gada vasarai, kas tika izstrādāts vēl pirms Covid19 pandēmijas, bija 43 galamērķi no 3 Nīderlandes lidostām. Tādēļ prasītāja ir ieinteresētā puse, kurai ir interese panākt to procesuālo tiesību aizsardzību, kuras tai izriet no LESD 108. panta 2. punkta.

29      Līdz ar to prasība ir jāatzīst par pieņemamu daļā, kurā prasītāja atsaucas uz savu procesuālo tiesību pārkāpumu.

30      Šajā kontekstā ir jākonstatē, ka ceturtais pamats, kura tiešais mērķis ir panākt prasītājas procesuālo tiesību ievērošanu, ir pieņemams, ņemot vērā prasītājas kā ieinteresētās puses statusu, kurš ir konstatēts šī sprieduma 29. punktā. Lai aizsargātu procesuālās tiesības, kas tai ir formālās izmeklēšanas procedūras ietvaros, prasītāja var izvirzīt pamatus, ar kuriem var pierādīt, ka tās informācijas un pierādījumu, kuri bija Komisijas rīcībā vai varēja būt tās rīcībā paziņotā pasākuma iepriekšējas izskatīšanas stadijā, vērtējumam būtu bijis jārada šaubas par šī pasākuma saderību ar iekšējo tirgu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 22. decembris, Régie Networks, C‑333/07, EU:C:2008:764, 81. punkts; 2009. gada 9. jūlijs, 3F/Komisija, C‑319/07 P, EU:C:2009:435, 35. punkts; 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 59. punkts, un 2019. gada 6. maijs, Scor/Komisija, T‑135/17, nav publicēts, EU:T:2019:287, 73. punkts).

31      Turklāt ir jāatgādina, ka prasītāja, lai pierādītu savu procesuālo tiesību pārkāpumu šaubu dēļ, kuras strīdīgajam pasākumam bija jārada attiecībā uz tā saderību ar iekšējo tirgu, ir tiesīga izvirzīt argumentus, lai pierādītu, ka Komisijas konstatējums par šī pasākuma saderību ar iekšējo tirgu ir kļūdains, un tas a fortiori liecina par to, ka Komisijai, izvērtējot šī pasākuma saderību ar iekšējo tirgu, bija jābūt šaubām. Līdz ar to Vispārējā tiesa var pārbaudīt prasītājas izvirzītos argumentus pēc būtības, lai pārliecinātos, vai tie var apstiprināt tās skaidri izvirzīto pamatu par šaubu esamību, kas pamato LESD 108. panta 2. punktā paredzētās procedūras sākšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 13. jūnijs, Ryanair/Komisija, C‑287/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:395, 57.–60. punkts, un 2019. gada 6. maijs, Scor/Komisija, T‑135/17, nav publicēts, EU:T:2019:287, 77. punkts).

32      Attiecībā uz piekto pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi ir jāuzsver, ka pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde ir uzskatāma par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu un ir absolūts pamats, kas Savienības tiesai ir jāizvirza pēc savas ierosmes un neattiecas uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu pēc būtības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 67.–72. punkts).

 Par lietas būtību

33      Vispirms ir jāizvērtē piektais pamats.

 Par piekto pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde

34      Ar piekto pamatu prasītāja būtībā apgalvo, ka apstrīdētais lēmums vairākos aspektos nav pamatots vai ir pamatots nepietiekami.

35      It īpaši piektā pamata pirmajā daļā prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisija nav izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā nav ņēmusi vērā Air France iepriekš piešķirtā atbalsta ietekmi, lai gan Air France – tāpat kā KLM – pieder pie Air FranceKLM grupas.

36      Prasītāja norāda, ka iepriekš Air France piešķirto atbalstu varēja izmantot visa Air FranceKLM grupa. Šādos apstākļos Komisija nevarēja a priori izslēgt šādu iespēju, bet tai saskaņā ar judikatūru bija jāņem vērā visi atbilstošie apstākļi šajā ziņā, kā arī attiecīgā atbalsta pasākuma konteksts. Apstrīdētā lēmuma 19. punktā Komisija bez pierādījumiem vai citiem paskaidrojumiem esot vienīgi norādījusi, ka “Air FranceKLM grupas meitasuzņēmums Air France nav [attiecīgā] atbalsta pasākuma saņēmējs”. Tomēr tā neesot pārbaudījusi un pamatojusi to, vai atbalsts, kas iepriekš piešķirts pārējai grupas daļai, un tostarp Air France, varēja sniegt labumu arī KLM, kuras darbības pārskati tiek konsolidēti ar Air France pārskatiem. Šajā ziņā prasītāja pārmet Komisijai, ka tā ir tikai norādījusi, ka Nīderlandes iestādes esot “apstiprinājušas”, ka holdinga sabiedrības Air FranceKLM meitasuzņēmums Air France nav attiecīgā atbalsta pasākuma saņēmējs, tomēr neprecizējot, kā šāds apgalvojums īstenojas praksē. Esot būtiski izvērtēt šos attiecīgā atbalsta pasākuma aspektus, lai pārbaudītu atbalsta samērīgumu un, piemēram, to, vai ir ievēroti pagaidu regulējumā paredzētie kumulēšanās nosacījumi un tā 25. punkta d) apakšpunktā un 27. punkta d) apakšpunktā paredzētās maksimālās summas. Prasītāja uzskata, ka holdinga sabiedrība Air FranceKLM un abi tās meitasuzņēmumi ir vienas ekonomiskas vienības daļas, kas saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, skatot to kopā ar Air France lēmumu, saņem atbalstu 10,4 miljardu EUR apmērā.

37      Komisija, ko atbalsta Nīderlandes Karaliste, Francijas Republika un KLM, apstrīd šo argumentāciju. Tā apgalvo – tā kā KLM nebija viena no Air France piešķirtā atbalsta saņēmējām, tai nebija jāsniedz paskaidrojumi par šo jautājumu. Šajā ziņā tā atgādina, ka attiecīgā atbalsta pasākuma saņēmēja ir KLM, nevis Air FranceKLM grupa vai pati Air France. Tāpat tieši Air France saņēma ar Air France lēmumu atļauto atbalstu, nevis Air FranceKLM grupa vai pati KLM. Jāpiebilst – Nīderlandes un Francijas iestādes esot apstiprinājušas, ka attiecīgā atbalsta saņēmējas bija KLM un Air France. Turklāt to īpašības izslēdz iespēju, ka Air France piešķirto atbalstu varētu attiecināt arī uz KLM un otrādi.

38      Iesākumā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojumam, kas prasīts LESD 296. pantā, jābūt atbilstošam attiecīgā tiesību akta būtībai un tajā skaidri un neapšaubāmi ir jābūt norādītai tās iestādes argumentācijai, kura pieņēmusi attiecīgo tiesību aktu, tādā veidā, kas ieinteresētajām personām ļauj iepazīties ar pieņemtā tiesību akta pamatā esošajiem iemesliem un kompetentajai tiesai īstenot kontroles pilnvaras. Prasība norādīt pamatojumu ir jāvērtē atkarībā no lietas apstākļiem, it īpaši no izskatāmā tiesību akta satura, norādīto iemeslu rakstura un interesēm paskaidrojumu saņemšanā, kas var būt šī tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šā tiesību akta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu attiecīgo jomu regulējošo tiesību normu kopumu (skat. spriedumu, 2011. gada 8. septembris, Komisija/Nīderlande, C‑279/08 P, EU:C:2011:551, 125. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Lai gan iestādēm tik tiešām nav pienākuma savu lēmumu pamatojumā paust viedokli par visiem ieinteresēto pušu administratīvajā procesā iesniegtajiem argumentiem, tomēr tām ir jāizklāsta fakti un juridiskie apsvērumi, kuriem ir būtiska nozīme to lēmumu struktūrā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 169. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 18. septembris, Duferco Long Products/Komisija, T‑93/17, nav publicēts, EU:T:2018:558, 67. punkts).

40      Šajā kontekstā lēmumā nesākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru ir jāizklāsta vienīgi tie iemesli, kuru dēļ Komisija uzskata, ka tai nav nopietnu grūtību novērtēt attiecīgā atbalsta saderīgumu ar iekšējo tirgu, un pat īss šī lēmuma pamatojums ir uzskatāms par pietiekamu, lai izpildītu LESD 296. pantā paredzēto prasību norādīt pamatojumu, ja tajā skaidri un neapšaubāmi ir norādīti iemesli, kuru dēļ Komisija uzskatīja, ka tai nav šādu šaubu, jo jautājums par šī pamatojuma pamatotību nav saistīts ar šo prasību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 22. decembris, Régie Networks, C‑333/07, EU:C:2008:764, 65., 70. un 71. punkts; 2011. gada 27. oktobris, Austrija/ScheucherFleisch u.c., C‑47/10 P, EU:C:2011:698, 111. punkts, un 2016. gada 12. maijs, Hamr – Sport/Komisija, T‑693/14, nav publicēts, EU:T:2016:292, 54. punkts).

41      Šajā lietā ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 18. un 19. punktā ir konstatējusi, pirmkārt, ka attiecīgā atbalsta saņēmēja bija KLM un, otrkārt, ka Nīderlandes iestādes ir apstiprinājušas, ka Air France, holdinga sabiedrības Air FranceKLM meitasuzņēmums, attiecīgo atbalsta pasākumu nesaņēma.

42      Tāpat ir jānorāda, ka Air France lēmumā, kurš attiecas uz valsts atbalstu, kas aptuveni pirms diviem mēnešiem tika piešķirts Air France – sabiedrībai, kura tāpat kā KLM ietilpst vienā un tajā pašā uzņēmumu grupā –, un šis lēmums tātad ir kontekstuāls elements, kas jāņem vērā, lai izvērtētu, vai apstrīdētā lēmuma pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām saskaņā ar šā sprieduma 40. punktā atgādināto judikatūru, Komisija tostarp tā 21. punktā ir norādījusi, ka minētajā lēmumā piešķirtā atbalsta pasākuma saņēmēja ir “sabiedrība Air France ar sabiedrības Air FranceKLM, grupas holdinga, starpniecību” un ka Francijas iestādes ir apstiprinājušas, ka Air FranceKLM holdinga meitasuzņēmums KLM attiecīgo finansējumu nesaņems.

43      Apstrīdētajā lēmumā nav ietverti citi analīzes elementi par to, vai atbalstu, kas iepriekš piešķirts “sabiedrībai Air France ar sabiedrības Air FranceKLM, grupas holdinga, starpniecību”, varēja arī kaut daļēji izmantot KLM likviditātes vajadzībām, attiecīgā gadījumā ar holdinga sabiedrības Air FranceKLM starpniecību, kuras meitasuzņēmumi ir gan Air France, gan KLM.

44      Līdz ar to ir jāpārbauda, vai apstrīdētā lēmuma pamatojums skaidri un nepārprotami – tā, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un Vispārējā tiesa varētu veikt pārbaudi, – atklāj iemeslus, kuru dēļ Komisija uzskatīja, ka KLM nevarēja saņemt atbalstu, kas iepriekš tika piešķirts Air France ar holdinga sabiedrības Air FranceKLM starpniecību, kaut arī šīs sabiedrības ietilpst vienā un tajā pašā grupā.

45      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Komisijas paziņojuma par [LESD] 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (OV 2016, C 262, 1. lpp.) 11. punktu vairāki atsevišķi tiesību subjekti valsts atbalsta noteikumu piemērošanas nolūkā var tikt uzskatīti par vienu ekonomisko vienību. Šajā saistībā ir jāņem vērā vienam no šiem subjektiem piederošas cita subjekta kontrolpaketes esamība, kā arī citas funkcionālas, ekonomiskas un organizatoriskas saites starp tiem.

46      Judikatūrā ir arī atzīts, ka tad, ja juridiski nošķirtas fiziskas vai juridiskas personas veido vienu ekonomisku vienību, tās ir jāuzskata par vienu uzņēmumu saistībā ar Savienības konkurences tiesību normu piemērošanu. Valsts atbalsta jomā jautājums par vienas ekonomiskas vienības pastāvēšanu rodas, kad jānosaka atbalsta saņēmējs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1984. gada 14. novembris, Intermills/Komisija, 323/82, EU:C:1984:345, 11. un 12. punkts, un 2009. gada 8. septembris, AceaElectrabel/Komisija, T‑303/05, nav publicēts, EU:T:2009:312, 101. punkts).

47      Starp elementiem, kas judikatūrā ir ņemti vērā, lai noteiktu ekonomiskas vienības esamību vai neesamību valsts atbalsta jomā, ir it īpaši attiecīgā uzņēmuma dalība sabiedrību grupā, kuras kontroli tieši vai netieši īsteno viena no tām, identiskas vai paralēlas saimnieciskās darbības veikšana un attiecīgo sabiedrību saimnieciskās autonomijas neesamība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 14. oktobris, Pollmeier Malchow/Komisija, T‑137/02, EU:T:2004:304, 68.–70. punkts); vienota grupa, ko kontrolē viens no subjektiem, neraugoties uz tādu jaunu sabiedrību izveidi, kurām katrai ir atsevišķs juridiskas personas statuss (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1984. gada 14. novembris, Intermills/Komisija, 323/82, EU:C:1984:345, 11. punkts); iespēja, ka viena vienība, kurai pieder otras vienības kontrolpakete, pārsniedzot vienkāršas investora darbības kapitālieguldījumu jomā, var veikt kontroles pasākumus, sniegt pamudinājumus un finansiālu atbalstu šai sabiedrībai, kā arī iespēja, ka starp tām pastāv organizatoriskas un funkcionālas saiknes (spriedumi, 2010. gada 16. decembris, AceaElectrabel Produzione/Komisija, C‑480/09 P, EU:C:2010:787, 51. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu 2006. gada 10. janvāris, Cassa di Risparmio di Firenze u.c., C‑222/04, EU:C:2006:8, 116. un 117. punkts); un tāpat arī atbilstošu līguma noteikumu esamība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 16. decembris, AceaElectrabel Produzione/Komisija, C‑480/09 P, EU:C:2010:787, 57. punkts).

48      Turklāt Komisijai ir īpaši uzmanīgi jāpārbauda saiknes starp vienai un tai pašai grupai piederošām sabiedrībām, ja ir pamats bažām par valsts atbalsta kumulēšanās šīs pašas grupas ietvaros ietekmi uz konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 8. septembris, AceaElectrabel/Komisija, T‑303/05, nav publicēts, EU:T:2009:312, 116. punkts).

49      Turklāt LESD pamatnoteikumu valsts atbalsta jomā labas pārvaldības interesēs Komisijai attiecīgo pasākumu izmeklēšanas procedūra ir jāveic rūpīgi un objektīvi, lai galīgā lēmuma pieņemšanas brīdī tās rīcībā būtu, cik vien iespējams, vispilnīgākie un visticamākie pierādījumi šāda lēmuma pieņemšanai (skat. spriedumu, 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott, C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 90. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink's France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 62. punkts).

50      Šajā lietā, pirmkārt, ir jānorāda, ka Air France un KLM ir divas sabiedrības, kas ietilpst vienā grupā, kuras vadībā atrodas holdinga sabiedrība Air FranceKLM.

51      Lai gan apstrīdētajā lēmumā ir aprakstīts holdinga sabiedrības Air FranceKLM akcionāru sastāvs (apstrīdētā lēmuma 18. punkts, skat. šī sprieduma 2. punktu), tajā tomēr nav informācijas par tās divu meitasuzņēmumu – Air France un KLM – akcionāru sastāvu.

52      Vaicātas par šo aspektu tiesas sēdē, Nīderlandes Karaliste un KLM attiecībā uz KLM akcionāru sastāvu norādīja, ka 49 % šīs sabiedrības kapitāla pieder holdinga sabiedrībai Air FranceKLM, 5,9 % Nīderlandes Karalistei, 44,8 % – “diviem Nīderlandes fondiem” un pārējais – citiem akcionāriem. Nīderlandes Karaliste un KLM šajā ziņā norādīja, ka holdinga sabiedrībai Air FranceKLM pieder KLM tā sauktās “ekonomiskās īpašumtiesības”.

53      Attiecībā uz Air France akcionāru sastāvu Francijas Republika tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, norādīja, ka holdinga sabiedrība Air FranceKLM ir vienīgā sabiedrības Air France akcionāre.

54      Šķiet, ka no šīs informācijas, kas iegūta tikai tiesas sēdē,– kaut arī Vispārējā tiesa nevar pārbaudīt tās precizitāti un pilnīgumu un pilnībā izprast Air FranceKLM grupas kapitāla struktūru – izriet, ka, pirmām kārtām, Air France kapitāls pilnībā pieder holdinga sabiedrībai Air FranceKLM un, otrām kārtām, KLM “ekonomiskās īpašumtiesības” pieder holdinga sabiedrībai Air FranceKLM, kas turklāt ir tās lielākā akcionāre.

55      Otrkārt, ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā nav ietverta nekāda informācija par funkcionālām, ekonomiskām un organizatoriskām saiknēm starp holdinga sabiedrību Air FranceKLM un tās meitasuzņēmumiem Air France un KLM.

56      Kad KLM par šo tika iztaujāta tiesas sēdē, tā paskaidroja, ka holdinga sabiedrība Air FranceKLM tostarp pildīja funkcijas, kuru mērķis ir iegūt finansējumu kopējā tirgū ar aizņēmumiem vai obligāciju emisiju, pārvaldīt pārdošanas apjomus un kopējos ienākumus, kas radušies, piemēram, pārdodot aviobiļetes, un rūpēties par noteiktu kopīgi izmantotu pakalpojumu sniegšanu, kā arī par attiecībām ar ieguldītājiem. Tādējādi šķiet, ka holdinga sabiedrība veic samērā nozīmīgas darbības Air FranceKLM grupas labā.

57      Tomēr, tā kā apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā nav informācijas, Vispārējai tiesai nav nekāda pārbaudāma un pilnīga pamata, kas tai ļautu saprast, kādas ir iepriekš minēto grupas sabiedrību attiecīgās funkcijas, tās vienojošās statūtos noteiktās saiknes un it īpaši to, vai holdinga sabiedrība Air FranceKLM veic vadības, kontroles, pamudināšanas un finansiālā atbalsta funkcijas attiecībā pret tās meitasuzņēmumiem Air France un KLM.

58      Treškārt, Vispārējā tiesa konstatē, ka no apstrīdētā lēmuma izriet, ka holdinga sabiedrība Air FranceKLM bija iesaistīta tāda atbalsta piešķiršanā un pārvaldīšanā, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums.

59      No apstrīdētā lēmuma 12. punkta izriet, ka Nīderlandes valdībai un “dažām attiecīgajām pusēm” bija jānoslēdz vairāki līgumi, lai varētu piešķirt attiecīgo atbalsta pasākumu. It īpaši Nīderlandes valstij, KLM un holdinga sabiedrībai Air FranceKLM bija jānoslēdz pamatlīgums (framework agreement), kurā bija reglamentēti KLM atbalsta piešķiršanas vispārējie nosacījumi. Apstrīdētajā lēmumā nav citas informācijas par šī līguma saturu. Tomēr no tā var secināt, ka holdinga sabiedrība Air FranceKLM – kā minētā līguma puse – ir uzņēmusies noteiktas līgumiskas tiesības un pienākumus saistībā ar attiecīgo atbalsta pasākumu.

60      Tāpat vairāki Air France lēmumā ietvertie elementi liecina par to, ka holdinga sabiedrība Air FranceKLM uzņēmās līgumiskos pienākumus un tiesības saistībā ar atbalsta pasākumu, kas ir minētā lēmuma priekšmets. Piemēram, saskaņā ar šī lēmuma 15. punktu Francijas Republikai “Air FranceKLM grupai” un attiecīgo banku pūlam pirms valsts garantijas piešķiršanas par to bija jānoslēdz nolīgums, kurā būtu precizēti īpašie minētās garantijas izmantošanas nosacījumi. Saskaņā ar šī lēmuma 16. punktu arī par akcionāru aizdevumu bija jānoslēdz aizdevuma līgums starp “Air FranceKLM grupu” un agence des participations de l’État [Valsts kapitāldaļu aģentūru] (Francija), kas pārvalda valsts kā akcionāres kapitāldaļas. Tādējādi attiecīgā finansējuma līgums “tiek slēgts ar Air FranceKLM”, lai gan ieņēmumi no šī finansējuma saskaņā ar Air France lēmuma 21. punktu “tiek nodoti sabiedrības Air France rīcībā, izmantojot savstarpēji atbilstošos tekošos kontus, kas izveidoti starp holdinga sabiedrību Air FranceKLM un tās meitasuzņēmumu Air France”. Tādējādi šķiet, ka līgumi par attiecīgo finansējumu tiks noslēgti ar holdinga sabiedrību Air FranceKLM, nevis ar sabiedrību Air France. Turklāt ir redzams, ka šis finansējums vispirms tiks ieskaitīts holdinga sabiedrības Air FranceKLM kontos, bet pēc tam, “izmantojot savstarpēji atbilstošos tekošos kontus”, kuru raksturs un darbība tomēr nav precizēta, pārskaitīts meitasuzņēmumam Air France. Turklāt no Air France lēmuma 26. un 31. punkta izriet, ka valsts garantētā aizdevuma termiņš, kā arī valsts garantijas ilgums var tikt pagarināts “pēc Air FranceKLM grupas izvēles”. Akcionāra aizdevums saskaņā ar šī paša lēmuma 44. punktu tiks piešķirts, ievērojot saistības, “kuras uzņemas Air FranceKLM grupa”.

61      No iepriekš 59. un 60. punktā aprakstītās informācijas izriet, ka holdinga sabiedrība Air FranceKLM bija iesaistīta gan attiecīgā atbalsta pasākuma, gan tā pasākuma piešķiršanā, uz kuru attiecās Air France lēmums.

62      Tomēr, tā kā apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā nav citas konkrētas informācijas, Vispārējai tiesai nav iespējams aptvert holdinga sabiedrības Air FranceKLM un tās meitasuzņēmumu, proti, KLM, no vienas puses, un Air France, no otras puses, attiecīgās lomas, tiesības un pienākumus attiecīgo atbalsta pasākumu piešķiršanā.

63      Tiesas sēdē Komisija paskaidroja, ka Air France iepriekš piešķirtais atbalsts nevarēja sniegt labumu KLM “darījuma līgumiskās struktūras” dēļ. Turklāt tā norādīja, ka daži no līgumiem, kas minēti šī sprieduma 60. punktā, ietver īpašus noteikumus, kas paredz, ka attiecīgais finansējums sniedz labumu tikai sabiedrībai Air France, un tas izslēdz iespēju šo finansējumu izmantot KLM likviditātes vajadzībām.

64      Savukārt, kad Francijas Republika šajā ziņā tika iztaujāta tiesas sēdē, tā norādīja, ka Air France lēmumā minētajos līgumos nav ietverti īpaši noteikumi, kuru mērķis būtu izslēgt iespēju, ka attiecīgais finansējums varētu tikt izlietots arī grupas vajadzībām.

65      Šī informācijas apmaiņa tādējādi liecina par Vispārējās tiesas rīcībā esošās informācijas nepietiekamību un fragmentāro raksturu. Apstrīdētajā lēmumā nekādā veidā nav izklāstīts to līgumisko pienākumu un tiesību saturs, kas attiecīgi ir holdinga sabiedrībai Air FranceKLM, KLM un Air France, un vēl jo mazāk tas, ka, iespējams, pastāv kāds līgumisks vai ārpuslīgumisks mehānisms, kurš liegtu Air France ar holdinga sabiedrības Air FranceKLM starpniecību piešķirto atbalstu – tieši ar šīs holdinga sabiedrības starpniecību – izmantot KLM vajadzībām un otrādi.

66      Katrā ziņā ir jāatgādina, ka pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana ir jāvērtē, ņemot vērā informāciju, kas ir prasītājas rīcībā prasības celšanas brīdī. Turpretim saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojumu nevar pirmo reizi un a posteriori izskaidrot tiesā, izņemot ārkārtas gadījumos (skat. spriedumu, 2014. gada 20. marts, Rousse Industry/Komisija, C‑271/13 P, nav publicēts, EU:C:2014:175, 67. punkts un tajā minētā judikatūra; skat. arī spriedumu 2011. gada 20. septembris, Evropaïki Dynamiki/EIB, T‑461/08, EU:T:2011:494, 109. punkts). Līdz ar to paskaidrojumi, ko Komisija sniedza tiesas sēdē, tiesvedības laikā nevar papildināt apstrīdētā lēmuma pamatojumu un līdz ar to tie ir nepieņemami.

67      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija nevarēja secināt, ka iepriekš Air France ar holdinga sabiedrības Air FranceKLM starpniecību piešķirtais atbalsts nekādā veidā nevarēja tikt izmantots KLM likviditātes vajadzībām, attiecīgā gadījumā ar holdinga sabiedrības Air FranceKLM starpniecību, skaidri un nepārprotami nepaužot savu vērtējumu, ņemot vērā visus šī sprieduma 52.–60. punktā atgādinātos apstākļus.

68      Šajā ziņā Komisija nevar atsaukties uz 1998. gada 25. jūnija spriedumu British Airways u.c./Komisija (T‑371/94 un T‑394/94, EU:T:1998:140). Lietā, kurā tika taisīts minētais spriedums, Komisija izvirzīja attiecīgā atbalsta atļaušanas nosacījumus, lai izslēgtu, ka daļa no Air France piešķirtā atbalsta tieši vai netieši tiek nodota citai tās pašas grupas sabiedrībai. Minētā sprieduma 313. un 314. punktā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka minētie atļaujas piešķiršanas nosacījumi ir pietiekams un atbilstošs līdzeklis, lai nodrošinātu, ka Air France ir vienīgā atbalsta saņēmēja. Savukārt šajā lietā šādi atļaujas nosacījumi, šķiet, nepastāv, un apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā nav ietverta nekāda informācija.

69      Protams, ir ticis nospriests, ka Komisijai – ar nolūku piemērot valsts atbalsta shēmas noteikumus – ir plaša rīcības brīvība, lai noteiktu, vai grupā ietilpstoši uzņēmumi ir jāuzskata par ekonomisku vienību vai arī par juridiski un finansiāli neatkarīgiem uzņēmumiem. Šī Komisijas rīcības brīvība uzliek par pienākumu ņemt vērā un novērtēt sarežģītus ekonomiskus faktus un apstākļus. Tā kā Savienības tiesa nevar aizstāt lēmuma autora konstatēto faktu vērtējumu ar savu vērtējumu, Vispārējās tiesas pārbaudei šajā ziņā jāaprobežojas ar to, vai ir ievērotas procesuālās normas un izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, vai fakti ir atbilstīgi, kā arī vai nepastāv acīmredzama kļūda vērtējumā un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (skat. spriedumu, 2009. gada 8. septembris, AceaElectrabel/Komisija, T‑303/05, nav publicēts, EU:T:2009:312, 101. un 102. punkts un tajos minētā judikatūra).

70      Šai nolūkā Savienības tiesai ir ne tikai jāpārbauda izvirzīto pierādījumu faktiskā pareizība, to ticamība un saskanīgums, bet arī tas, vai šie pierādījumi ir uzskatāmi par visu atbilstošo informāciju, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai tie var pamatot izdarītos secinājumus (spriedums, 2018. gada 20. septembris, Spānija/Komisija, C‑114/17 P, EU:C:2018:753, 104. punkts).

71      No šī sprieduma 43.–65. punkta izriet, ka apstrīdētajā lēmumā nav pietiekami skaidri un precīzi izklāstīti visi šajā ziņā nozīmīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi. Šis pienākums vēl jo vairāk attiecas uz gadījumu, kāds ir šajā lietā, ko raksturo divu valsts atbalstu paralēla piešķiršana vienas tādas holdinga sabiedrības diviem meitasuzņēmumiem, kura turklāt ir iesaistīta minētā atbalsta piešķiršanā un pārvaldīšanā un ir uzņēmusies līgumiskās tiesības un pienākumus saistībā ar šiem atbalstiem.

72      Līdz ar to, vienīgi konstatējot, ka, pirmkārt, KLM ir tāda atbalsta pasākuma saņēmēja, kurš ir apstrīdētā lēmuma priekšmets, un ka, otrkārt, Nīderlandes iestādes esot “apstiprinājušas”, ka Air France neizmantos KLM piešķirto finansējumu, lai gan šīs abas sabiedrības ietilpst vienā un tajā pašā grupā, un ka daži apstrīdētajā lēmumā un Air France lēmumā minētie elementi liecina, ka holdinga sabiedrībai Air FranceKLM ir noteikta loma šo atbalstu piešķiršanā un pārvaldīšanā (šī sprieduma 58.–65. punkts), Komisija apstrīdēto lēmumu nav juridiski pietiekami pamatojusi.

73      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, piektā pamata pirmā daļa ir jāapmierina, nepārbaudot šī pamata pārējās daļas.

74      Tāpat ir jāatgādina, ka LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā ir prasīts, ne tikai lai attiecīgā dalībvalsts patiešām būtu saskārusies ar nopietniem traucējumiem tās tautsaimniecībā, bet arī lai atbalsta pasākumi, kas paredzēti šī traucējuma novēršanai, pirmkārt, būtu nepieciešami šim mērķim un, otrkārt, būtu atbilstoši un samērīgi ar šī mērķa sasniegšanu. Šī pati prasība izriet arī no pagaidu regulējuma 19. punkta.

75      Turklāt un it īpaši, kā to apgalvo prasītāja, saskaņā ar pagaidu regulējuma 25. punkta d) apakšpunkta i) daļu valsts atbalsts kā jaunas publiskās garantijas aizdevumiem tiek uzskatīts par saderīgu ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, ja attiecībā uz aizdevumiem, kuru atmaksas termiņš ir pēc 2020. gada 31. decembra, aizdevuma kopējā summa vienam saņēmējam nepārsniedz tā kopējo ikgadējo izdevumu par algām 2019. gadā vai pēdējā gadā, par kuru ir pieejami dati, divkāršu apmēru. Tāds pats maksimālais apmērs ir piemērojams valsts atbalstam subsīdiju veidā valsts aizdevumiem saskaņā ar minētā regulējuma 27. punkta d) apakšpunkta i) daļu.

76      Tādējādi atbalsta nepieciešamības un samērīguma pārbaude kopumā un it īpaši iepriekš minēto maksimālo apmēru ievērošanas pārbaude nozīmē, ka vispirms ir jānosaka atbalsta summa, tā saņēmējs un savstarpēja finansējuma riska neesamība, kas varētu ietekmēt attiecīgo atbalstu starp holdinga sabiedrību Air FranceKLM, KLM un Air France. Taču apstrīdētā lēmuma šai ziņā nepietiekamais pamatojums liedz Vispārējai tiesai pārbaudīt, vai Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka nav būtisku grūtību novērtēt attiecīgā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu.

77      Tādējādi apstrīdētā lēmuma nepietiekamais pamatojums ir iemesls tā atcelšanai.

78      Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ un pārējie prasītājas izvirzītie pamati nav jāizvērtē, un nav jālemj par šī sprieduma 14. punktā minēto lūgumu veikt procesa organizatoriskos pasākumus.

 Par apstrīdētā lēmuma seku atstāšanu spēkā

79      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja primāri tiesiskās drošības apsvērumi to pamato, Savienības tiesai saskaņā ar LESD 264. panta otro daļu ir rīcības brīvība katrā atsevišķā gadījumā noteikt attiecīgā tiesību akta sekas, kuras ir jāuzskata par galīgām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, Régie Networks, C‑333/07, EU:C:2008:764, 121. punkts un tajā minētā judikatūra).

80      Tātad no šīs tiesību normas izriet – ja Savienības tiesa to uzskata par vajadzīgu, tā pati pēc savas ierosmes var ierobežot spriedumā noteiktās atcelšanas sekas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 1. aprīlis, Parlaments un Dānija/Komisija, C‑14/06 un C‑295/06, EU:C:2008:176, 85. punkts).

81      Saskaņā ar šo judikatūru Savienības tiesa izmanto iespēju ierobežot laikā Savienības tiesiskā regulējuma spēkā neesamības konstatējuma sekas, ja primāri tiesiskās drošības apsvērumi, kas ir saistīti ar visām – gan ar publiskām, gan privātām – interesēm, par kurām ir runa attiecīgajās lietās, liedz apstrīdēt naudas summu iekasēšanu vai samaksu, kas tiek veikta, pamatojoties uz šo tiesisko regulējumu attiecībā uz laika posmu pirms sprieduma pasludināšanas dienas (spriedums, 2008. gada 22. decembris, Régie Networks, C‑333/07, EU:C:2008:764, 122. punkts).

82      Šajā gadījumā Vispārējā tiesa uzskata, ka pastāv primāri tiesiskās drošības apsvērumi, kas pamato apstrīdētā lēmuma atcelšanas seku ierobežošanu laikā. Pirmkārt, attiecīgā atbalsta pasākumā paredzēto naudas summu tūlītējas saņemšanas apstrīdēšanai būtu īpaši nelabvēlīgas sekas Nīderlandes tautsaimniecībā un gaisa pārvadājumu jomā ekonomiskajā un sociālajā kontekstā, ko jau tā raksturo nopietni šīs dalībvalsts tautsaimniecības traucējumi Covid19 pandēmijas nelabvēlīgās ietekmes dēļ. Otrkārt, ir jāņem vērā fakts, ka apstrīdētā lēmuma atcelšana izriet no tā pamatojuma nepietiekamības.

83      Saskaņā ar LESD 266. pantu Komisijai, kas ir atceltā akta autore, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu šo Vispārējās tiesas spriedumu.

84      Šo iemeslu dēļ šī lēmuma spēkā neesamības konstatējuma sekas ir jāaptur līdz brīdim, kad Komisija pieņems jaunu lēmumu. Ņemot vērā, cik operatīvi Komisija ir rīkojusies kopš attiecīgā pasākuma iepriekšējas paziņošanas un paziņošanas, minētās sekas tiks saglabātas uz tādu laika posmu, kas nepārsniedz divus mēnešus, sākot no šī sprieduma pasludināšanas datuma, ja Komisija izlemtu šo jauno lēmumu pieņemt atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam, un uz saprātīgu papildu laika posmu, ja Komisija nolemtu sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, Régie Networks, C‑333/07, EU:C:2008:764, 126. punkts).

 Par tiesāšanās izdevumiem

85      Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.

86      Turklāt saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam Vispārējā tiesa var nolemt, ka personai, kas iestājusies lietā un kas nav šā panta 1. punktā minētā persona, savi tiesāšanās izdevumi ir jāsedz pašai.

87      Tādējādi ir jānospriež, ka Nīderlandes Karaliste, Francijas Republika un KLM sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt Komisijas Lēmumu C(2020) 4871 final (2020. gada 13. jūlijs) par valsts atbalstu SA.57116 (2020/N) – Nīderlande – Covid19: Valsts garantija un valsts aizdevums KLM.

2)      Šī lēmuma spēkā neesamības konstatējuma sekas ir jāaptur līdz brīdim, kad Eiropas Komisija pieņems jaunu lēmumu atbilstoši LESD 108. pantam. Minētās sekas tiek saglabātas uz tādu laika posmu, kas nepārsniedz divus mēnešus, sākot no šī sprieduma pasludināšanas datuma, ja Komisija izlemtu šo jauno lēmumu pieņemt atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam, un uz saprātīgu papildu laika posmu, ja Komisija nolemtu sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru.

3)      Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Ryanair DAC tiesāšanās izdevumus.

4)      Nīderlandes Karaliste, Francijas Republika un Koninklijke Luchtvaart Maatschappij NV  sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Kornezov

Buttigieg

Kowalik‑Bańczyk

Hesse

 

      Stancu

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 19. maijā.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – angļu.