Lieta T‑106/13

(publicēts izvilkumu veidā)

d.d. Synergy Hellas Anonymi Emporiki Etaireia Parochis Ypiresion Pliroforikis

pret

Eiropas Komisiju

Šķīrējklauzula – Sestā un septītā pamatprogramma pētniecības, tehnoloģijas attīstības un demonstrējumu jomā – Līgumu priekšlaicīga izbeigšana – Tiesiskā paļāvība – Samērīgums – Labticība – Ārpuslīgumiskā atbildība – Prasības pārkvalificēšana – Prasību saistībā ar līgumisku un ārpuslīgumisku zaudējumu atlīdzību līdzāspastāvēšana – Agrīnās brīdināšanas sistēma (ABS) – Pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums – Cēloņsakarība

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2015. gada 18. novembra spriedums

1.      Tiesvedība – Vēršanās Vispārējā tiesā saskaņā ar šķīrējklauzulu – Līgumi, kas noslēgti saskaņā ar konkrētu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu programmu – Līgumu priekšlaicīga izbeigšana otras līgumslēdzējpuses izdarīto finanšu pārkāpumu dēļ – Prasība par līgumtiesisko atbildību – Prasītāja atteikšanās no prasības saistībā ar citu līgumu – Prasītājs, kas norāda iebildumus, kas ir identiski citā prasībā norādītiem iebildumiem – Pieļaujamība

(LESD 272. pants)

2.      Tiesvedība – Vēršanās Vispārējā tiesā saskaņā ar šķīrējklauzulu – Līgumi, kas noslēgti saskaņā ar konkrētu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu programmu – Līgumu priekšlaicīga izbeigšana otras līgumslēdzējpuses izdarīto finanšu pārkāpumu dēļ – Prasība par līgumtiesisko atbildību – Radušās un pastāvošas intereses esamība – Izmaksu, kas deklarētas kā tādas, kas joprojām turpinās, atbilstības novērtējums – Ietekmes neesamība

(LESD 272. pants)

3.      Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesiskās paļāvības aizsardzība – Nosacījumi – Administrācijas sniegti konkrēti solījumi

4.      Tiesvedība – Vēršanās Vispārējā tiesā saskaņā ar šķīrējklauzulu – Līgumi, kas noslēgti saskaņā ar konkrētu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu programmu – Līgumu priekšlaicīga izbeigšana otras līgumslēdzējpuses izdarīto finanšu pārkāpumu dēļ – Prasība par līgumtiesisko atbildību – Atsaukšanās uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu – Nepieļaujamība – Ierobežojumi – Principa par līgumu izpildi labā ticībā ievērošana

(LESD 272. pants)

5.      Tiesvedība – Jaunu pamatu izvirzīšana tiesvedības laikā – Nosacījumi – Esoša pamata paplašināšana – Pieļaujamība

(Vispārējās tiesas Reglamenta (1991. gads) 48. panta 2. punkts)

6.      Tiesvedība – Vēršanās Vispārējā tiesā saskaņā ar šķīrējklauzulu – Līgumi, kas noslēgti saskaņā ar konkrētu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu programmu – Līgumu priekšlaicīga izbeigšana otras līgumslēdzējpuses izdarīto finanšu pārkāpumu dēļ – Prasība par līgumtiesisko atbildību – Atsaukšanās uz samērīguma principu – Pieļaujamība –Pienākums izpildīt līgumu labā ticībā

(LES 5. panta 4. punkts; LESD 272. pants)

7.      Prasība par zaudējumu atlīdzību – Ārpuslīgumiskā atbildība – Prasība, kas faktiski attiecas uz līgumiska rakstura strīdu – Prasības pārkvalificēšana – Nosacījumi – Prasību saistībā ar līgumisku un ārpuslīgumisku zaudējumu atlīdzību līdzāspastāvēšana – Nosacījumi

(LESD 268. un 272. pants)

1.      Attiecībā uz prasību par līgumtiesisko atbildību, kas celta pēc tam, kad Komisija ir priekšlaicīgi izbeigusi subsīdiju līgumu, kas noslēgts saskaņā ar konkrētu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu programmu, pamatojoties uz otras līgumslēdzējpuses, iespējams, izdarītajiem finanšu pārkāpumiem, tas, ka otra līgumslēdzēja ir atteikusies no prasības citā lietā, kuras priekšmets ir līdzīgs līgums, neietekmē tās tiesības šo prasījumu ietvaros saistībā ar Komisijas līgumtiesisko atbildību attiecīgā līguma izbeigšanas dēļ atsaukties uz nelikumībām, kas ir saistītas ar citā lietā aplūkotā līguma izpildi.

Prasības atsaukšanas gadījumā Vispārējā tiesa nelemj ne par tās pieņemamību, ne par tās būtību, bet gan ņem vērā prasītāja gribu neturpināt tiesvedību. Rīkojumam par prasības atsaukšanu nav res judicata spēka. Ja prasītājs ir atteicies no savas prasības, kas tikusi iesniegta tiesā, izskatāmais strīds tiek izbeigts un attiecīgi vairs nepastāv lis pendens situācija attiecībā uz citu prasību. Tiesa ir precizējusi, ka interese izvairīties no tā, ka personas šo iespēju varētu izmantot pretēji procesuālās ekonomijas principam, neprasa, lai lis pendens situācija pastāvētu arī attiecībā uz prasību, no kuras prasītājs ir atteicies, jo šī interese tiek pietiekami aizsargāta ar tiesāšanās izdevumu piespriešanu prasītājam.

(sal. ar 46. un 47. punktu)

2.      Attiecībā uz prasību par līgumtiesisko atbildību, kas celta pēc tam, kad Komisija ir priekšlaicīgi izbeigusi subsīdiju līgumu, kas noslēgts saskaņā ar konkrētu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu programmu, pamatojoties uz otras līgumslēdzējpuses, iespējams, izdarītajiem finanšu pārkāpumiem, fakts, ka Komisija attiecīgajā brīdī novērtē, vai prasītāja norādītās izmaksas ir atbilstīgas un attiecīgi vai tam pienākas konkrētas summas izmaksa saskaņā ar minēto līgumu, neļauj konstatēt, ka prasītājam nebūtu radusies un pastāvoša interese panākt, lai Vispārējā tiesa piespriestu Komisijai samaksāt par līguma izpildi. Jau prasības celšanas brīdī ir acīmredzami, ka prasītājam būtu izredzes saņemt labvēlīgu prasības iznākumu.

Turklāt Komisija nevar atsaukties uz to, ka prasītājam nav intereses celt prasību, pamatojoties uz to, ka prasības celšanas laikā tas, vai tā prasītājam nav samaksājusi summu, kas tam pienākas par līguma izpildi, bija neskaidri vai hipotētiski. Ceļot prasību, bija skaidrs, ka Komisija aplūkoto summu nebija samaksājusi.

Jautājumi par to, vai Komisijai bija jāmaksā aplūkotā summa pirms prasības celšanas, vai tā varēja apturēt maksājumu dēļ notiekošās revīzijas un vai Vispārējai tiesai bija jāaptur tiesvedība līdz Komisijas audita beigām vai arī, gluži pretēji, tai bija tieši jālemj par izmaksu atbilstību, skar tādu apstākļu vērtējumu, kas ir saistīti ar prasības izskatīšanu pēc būtības, nevis tās pieņemamību.

Šādu secinājumu neliek apšaubīt judikatūra par Savienības tiesas konstatējuma saņemšanu, kas vienam no lietas dalībniekiem ļautu saglabāt summu, kuru Komisija jau ir izmaksājusi saskaņā ar aplūkotajiem līgumiem. Kamēr saistību izpildes prasību gadījumā, kuras ir vērstas uz konkrētu prasījumu izpildi, interese celt prasību parasti bez problēmām ir secināma no paša prasītāja prasījumu konteksta, prasītāja leģitīmā interese saņemt abstraktu tiesas konstatējumu par kādu tiesisku attiecību vai noteikta prasījuma pastāvēšanu vai nepastāvēšanu principā ir īpaši jāpierāda. Tas tādēļ, ka Savienības tiesu uzdevums nav izdot abstraktus juridiskus atzinumus.

(sal. ar 51.–55. punktu)

3.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 66. punktu)

4.      Attiecībā uz prasību par līgumtiesisko atbildību, kas celta pēc tam, kad Komisija ir priekšlaicīgi izbeigusi subsīdiju līgumu, kas noslēgts saskaņā ar konkrētu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu programmu, pamatojoties uz otras līgumslēdzējpuses, iespējams, izdarītajiem finanšu pārkāpumiem, Vispārējai tiesai par nepieņemamu jāatzīst iebildums par to, ka Komisija, izpildot iepriekš minēto līgumu, ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, kas regulē subordinācijas attiecības starp pakļauto personu un administrāciju.

Šis princips ietilpst likumības pārbaudē, piemērojot LESD 263. pantu, ko Vispārējā tiesa var veikt attiecībā uz iestāžu pieņemtiem aktiem.

Tomēr prasībā par līgumtiesisko atbildību prasība Vispārējā tiesā ir celta tās tiesas, kas izskata līgumisku strīdu, statusā. Šajā ziņā apstāklis, ka līgumu īpaši regulē Savienības tiesības, neļauj mainīt Vispārējās tiesas kompetenci, kāda tā ir noteikta ar prasītājas izvēlēto tiesību aizsardzības līdzekli. Prasībā par līgumā noteiktu zaudējumu atlīdzību prasītāja tādējādi Komisijai var pārmest tikai to, ka tā ir pārkāpusi līgumiem piemērojamas tiesības.

Tomēr nevar tikt izslēgts, ka līgumtiesībās var atsaukties uz kādu tiesiskās paļāvības veidu, ja tas veicina to, ka tiek ievērots līguma pušu pienākums to izpildīt labticīgi. Tas izriet no tā, ka nolīgumu labticīgas izpildes princips neļauj izpildīt līgumu tādā veidā, kas uzskatāms par ļaunprātīgu tiesību izmantošanu.

(sal. ar 66.–68. un 72. punktu)

5.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 70. punktu)

6.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 87.–89. punktu)

7.      Ņemot vērā līgumisko un ārpuslīgumisko tiesību aizsardzības līdzekļu autonomiju un ar katru no šiem aizsardzības līdzekļiem saistītās atbildības rašanās nosacījumus, Vispārējai tiesai ir jānosaka, vai tajā celtās prasības priekšmets ir tāda prasība par zaudējumu atlīdzību, kas objektīvi un vispārīgi ir pamatota ar līgumiskām vai ārpuslīgumiskām tiesībām un saistībām.

Tikai ar atsaukšanos uz tiesību normām vai tiesību principiem, kuri neizriet no līguma, kas ir saistošs pusēm, bet kas tām nosaka pienākumus, nevar izmainīt strīda līgumisko raksturu.

Tomēr, ņemot vērā, ka saskaņā ar LESD Savienības tiesām principā ir kompetence lemt gan par prasībām par iestāžu ārpuslīgumisko atbildību, gan par prasībām sakarā ar iestāžu līgumisko atbildību, ja tās ir noslēgušas līgumu, kurā ir iekļauta šķīrējklauzula, gadījumā, ja Vispārējā tiesā ir celta prasība par ārpuslīgumisku atbildību, lai gan runa patiesībā ir par līgumiska rakstura strīdu, tā prasību pārkvalificē, ja ir izpildīti šādai pārkvalificēšanai izvirzītie nosacījumi.

Konkrētāk, ja pastāv šāda rakstura strīds, Vispārējā tiesa nevar pārkvalificēt prasību vai nu tad, ja tieša prasītāja griba nepamatot savu prasījumu ar LESD 272. pantu nepieļauj šādu pārkvalificēšanu, vai arī tad, ja prasība nav pamatota ne ar vienu pamatu, kas attiecas uz to tiesību normu pārkāpumu, kuras reglamentē attiecīgās līgumattiecības, neatkarīgi no tā, vai runa ir par līgumā iekļautiem noteikumiem vai līgumā norādīta valsts likuma normām.

Turklāt tas, ka iestāde ir pārkāpusi līguma noteikumu, pats par sevi nevar izraisīt minētās iestādes ārpuslīgumisko atbildību attiecībā pret kādu no pusēm, ar kuru tā ir noslēgusi līgumu, kurā ir ietverts minētais noteikums. Šādā gadījumā faktiski nelikumības, kuras pieļaušanā tiek vainota minētā iestāde, izcelsme ir tikai līgumtiesiska un tā rodas no tās kā līgumslēdzējas puses saistībām, nevis cita statusa dēļ, piemēram, administratīvās iestādes statusa dēļ. Tādējādi šādos apstākļos prasības par ārpuslīgumisko atbildību pamatojumam izvirzītais apgalvojums, ka ir pārkāpti līguma noteikumi, ir jāatzīst kā neefektīvs.

Tomēr nevar izslēgt, ka Savienības iestādes līgumiskā un ārpuslīgumiskā atbildība var līdzāspastāvēt attiecībā uz kādu no tās līgumslēdzējas pusēm. Prettiesiskas rīcības, kādas pieļaušanā var vainot iestādi, raksturs, kas rada zaudējumus, kuri var būt prasības par ārpuslīgumisku zaudējumu segšanu priekšmets, nav iepriekš noteikts. Pat ja varētu pieņemt, ka ir šāda iestāžu atbildību līdzāspastāvēšana, tā ir iespējama tikai ar nosacījumu, ka, pirmkārt, nelikumība, par kuru tiek vainota attiecīgā iestāde, ir ne tikai līgumsaistību, bet arī tai noteiktu vispārīgu saistību pārkāpums un, otrkārt, šai nelikumībai attiecībā pret minēto vispārējo saistību ir jāizraisa citi zaudējumi, nevis tie, kas izriet no sliktas līguma izpildes.

(sal. ar 145.–150. punktu)