VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)
2011. gada 8. septembrī (*)
Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Pretapelācija – Psiholoģiska vardarbība – Civildienesta noteikumu 12.a pants – Paziņojums par politiku psiholoģiskas vardarbības jomā Komisijā – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Civildienesta noteikumu 24. pants – Piemērojamība – Lūgums sniegt palīdzību – Pagaidu pārcelšanas pasākumi – Pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses – Atbildība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Neierobežota kompetence – Īstenošanas nosacījumi – Karjeras attīstības ziņojums – Prasība atcelt tiesību aktu – Interese celt prasību
Lieta T‑80/09 P
par apelācijas sūdzību par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2008. gada 9. decembra spriedumu lietā F‑52/05 Q/Komisija (Krājums, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp.), ar ko tiek lūgts šo spriedumu atcelt,
Eiropas Komisija, ko pārstāv V. Džoriss [V. Joris], D. Martins [D. Martin] un B. Egersa [B. Eggers], pārstāvji,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
otrs lietas dalībnieks –
Q, bijusī Eiropas Komisijas ierēdne ar dzīvesvietu Domšē [Domsjö] (Zviedrija), ko pārstāv S. Rodrigess [S. Rodrigues] un J. Minači [Y. Minatchy], advokāti,
prasītāja pirmajā instancē.
VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Jēgers [M. Jaeger], tiesneši I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente) un A. Ditrihs [A. Dittrich],
sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 21. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Apelācijas sūdzībā, kas ir iesniegta atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu I pielikuma 9. pantam, Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2008. gada 9. decembra spriedumu lietā F‑52/05 Q/Komisija (Krājums, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā atcēla Komisijas netieši izteikto lēmumu noraidīt Q 2004. gada 3. maijā saskaņā ar Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu 24. pantu iesniegto lūgumu sniegt palīdzību (turpmāk tekstā attiecīgi – “lūgums sniegt palīdzību” un “Civildienesta noteikumi”), tiktāl, ciktāl tajā bija ietverts atteikums veikt pagaidu pārcelšanas pasākumus, un piesprieda tai pārskaitīt Q EUR 15 500 kā atlīdzību par morālo kaitējumu, kas izriet no šā lēmuma prettiesiskuma, kā arī no tā, ka administrācija nav izpildījusi savu pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses.
Tiesvedības rašanās fakti
2 Tiesvedības rašanās fakti ir aprakstīti pārsūdzētā sprieduma 18.–101. punktā.
Tiesvedība pirmajā instancē un pārsūdzētais spriedums
3 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 4. jūlijā, Q cēla prasību, kurā būtībā lūdz, pirmkārt, atcelt netieši izteikto lēmumu noraidīt viņas lūgumu sniegt palīdzību, otrkārt, atcelt viņas karjeras attīstības ziņojumus, kas sagatavoti attiecīgi par laika posmiem no 2003. gada 1. janvāra līdz 31. oktobrim un no 2003. gada 1. novembra līdz 31. decembrim (turpmāk tekstā – “KAZ par 2003. gadu”), un, treškārt, piespriest Komisijai atlīdzināt viņai zaudējumus. Šī prasība sākotnēji tika reģistrēta Vispārējās tiesas kancelejā ar numuru T‑252/05.
4 Ar 2005. gada 15. decembra rīkojumu Vispārējā tiesa saskaņā ar Padomes 2004. gada 2. novembra Lēmuma 2004/752/EK, Euratom, ar ko izveido Eiropas Savienības Civildienesta tiesu (OV L 333, 7. lpp.), 3. panta 3. punktu šo lietu nosūtīja Civildienesta tiesai. Prasība tika reģistrēta ar numuru F‑52/05.
5 Ar pārsūdzēto spriedumu Civildienesta tiesa daļēji apmierināja prasību, atceļot netieši izteikto lēmumu noraidīt lūgumu sniegt palīdzību tiktāl, ciktāl tajā bija ietverts atteikums veikt pagaidu pārcelšanas pasākumus, un piespriežot Komisijai samaksāt Q zaudējumu atlīdzību EUR 18 000 apmērā. Pārējā daļā tā prasību noraidīja.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
6 Ar procesuālu rakstu, kas 2009. gada 27. februārī iesniegts Vispārējās tiesas kancelejā, Komisija cēla šo apelāciju.
7 2009. gada 9. jūnijā Q iesniedza savu atbildes rakstu, kurā tā tāpat cēla pretapelāciju par pārsūdzēto spriedumu. Turklāt tā iesniedza lūgumu piešķirt anonimitāti, kuru sekretārs nekavējoties apmierināja.
8 Ar vēstuli, kas iesniegta 2009. gada 24. jūnijā, Komisija iesniedza lūgumu atļaut iesniegt īsu replikas rakstu.
9 Ar 2009. gada 3. jūlija lēmumu apelācijas palātas priekšsēdētājs apmierināja šo pēdējo minēto lūgumu.
10 2009. gada 24. augustā Komisija iesniedza replikas rakstu, kurā tā atbildēja arī uz pretapelācijas sūdzību saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 143. panta 2. punktu.
11 Ar 2009. gada 24. septembrī iesniegto vēstuli Q iesniedza lūgumu atļaut iesniegt papildu procesuālu rakstu pretapelācijas sūdzībai.
12 Ar 2009. gada 6. oktobra lēmumu apelācijas palātas priekšsēdētājs apmierināja šo pēdējo minēto lūgumu.
13 2009. gada 15. oktobrī Q iesniedza atbildes rakstu uz repliku.
14 2009. gada 13. novembrī Q iesniedza papildu procesuālu rakstu pretapelācijas sūdzībai.
15 2010. gada 5. janvārī Komisija iesniedza atbildes rakstu uz papildu procesuālu rakstu pretapelācijas sūdzībai. Tajā pašā dienā tika slēgts rakstveida process.
16 2010. gada 11. februārī iesniegtajā vēstulē Q atbilstoši Reglamenta 146. pantam formulēja lūgumu tikt uzklausītai procesa mutvārdu daļā.
17 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (apelācijas palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un Reglamenta 64. pantā paredzētajos procesa organizatoriskajos pasākumos rakstveidā uzdot lietas dalībniekiem jautājumus, uz kuriem jāatbild tiesas sēdē.
18 2011. gada 21. janvāra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem. Atbildes uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem tika iekļautas tiesas sēdes protokolā.
19 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu tiktāl, ciktāl tajā tika pieņemts prasības pirmajā instancē otrais pamats, kas attiecas uz netieši izteiktā lēmuma atteikties veikt pagaidu pārcelšanas pasākumus prettiesiskumu, kā arī apmierināti šīs prasības prasījumi atlīdzināt zaudējumus minētā prettiesiskuma dēļ un tādēļ, ka administrācija neesot izpildījusi savu pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses;
– noraidīt pretapelāciju;
– noraidīt prasību pirmajā instancē vai pakārtoti – nosūtīt lietu Civildienesta tiesai;
– par tiesāšanās izdevumiem Civildienesta tiesā, kā arī galvenajā apelācijā lemt atbilstoši attiecīgajām tiesību normām vai pakārtoti – atlikt lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem Civildienesta tiesā, kā arī galvenajā apelācijā;
– piespriest Q atlīdzināt pretapelācijas tiesāšanās izdevumus.
20 Q prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt galveno apelācijas sūdzību kā nepieņemamu vai katrā ziņā kā nepamatotu;
– atzīt pretapelāciju par pieņemamu;
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– apmierināt viņas pirmās instances prasījumus atcelt tiesību aktu un atlīdzināt zaudējumus;
– piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
Par galveno apelācijas sūdzību
21 Galvenajā apelācijas sūdzībā, kas iesniegta atbilstoši Tiesas Statūtu I pielikuma 9. pantam, tiek lūgts atcelt pārsūdzēto spriedumu tiktāl, ciktāl tajā atcelts netieši izteiktais lēmums noraidīt lūgumu sniegt palīdzību tiktāl, ciktāl tajā ir ietverts atteikums veikt pagaidu pārcelšanas pasākumus, un piespriests Komisijai pārskaitīt Q atlīdzību EUR 15 500 apmērā par morālo kaitējumu šā lēmuma prettiesiskuma dēļ, kā arī tādēļ, ka administrācija neesot izpildījusi savu pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses.
Par pieņemamību
22 Q apgalvo, ka galvenā apelācijas sūdzība ir nepieņemama, jo tās pamatojumam izvirzītajos divos pamatos Komisija lūdz apelāciju tiesai no jauna spriest par faktiem, ko galīgi bija izvērtējusi pirmās instances tiesa. Pirmkārt, neesot pieņemams galvenajā apelācijā izvirzītajā pirmajā pamatā izteiktais Komisijas lūgums apelāciju tiesai pārbaudīt vērtējumus, ar kuriem Civildienesta tiesa uzskatīja, ka bija jāatlīdzina Q morālais kaitējums, kurš, viņasprāt, radās tādēļ, ka Komisija nebija izpildījusi savu pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses, uz ko norādot noteikta rīcība, kas minēta lūgumā sniegt palīdzību. Otrkārt, neesot pieņemams tas, ka galvenajā apelācijā izvirzītajā otrajā pamatā Komisija apelāciju tiesā, ņemot vērā lietas materiālu informāciju, netieši apstrīdējusi vērtējumus, saskaņā ar kuriem pirmās instances tiesa uzskatīja, ka attiecīgās lietas apstākļos Komisijas netieši izteiktais atteikums veikt pagaidu pārcelšanas pasākumus bija tāds, kas var izraisīt Kopienas ārpuslīgumisko atbildību.
23 Komisija lūdz noraidīt Q izvirzīto iebildi par nepieņemamību.
24 Atbilstoši EKL 225. pantam un Tiesas Statūtu I pielikuma 11. panta 1. punktam apelācijas sūdzībai, kas iesniegta Vispārējai tiesai, ir jāattiecas tikai uz tiesību jautājumiem un to var pamatot ar to, ka Civildienesta tiesa nav bijusi kompetenta, tajā pieļauti procedūras minētajā tiesā pārkāpumi, kas apdraud attiecīgā lietas dalībnieka intereses, vai ka Civildienesta tiesa pārkāpusi Kopienu tiesības. Turklāt Reglamenta 138. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā ir paredzēts, ka apelācijas sūdzībā jānorāda izvirzītie tiesību pamati un argumenti.
25 No iepriekš minētajām tiesību normām izriet, ka apelācijas sūdzību var pamatot tikai ar pamatiem, kas attiecas uz tiesību normu pārkāpšanu, un ir izslēgta jebkāda faktu izvērtēšanas iespēja. Tikai pirmās instances tiesas kompetencē ir, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, ja tās konstatējumi, kas izriet no tai iesniegtajiem lietas materiāliem, nav precīzi pēc būtības, un, otrkārt, izvērtēt šos faktus. Līdz ar to faktu vērtēšana, izņemot pirmās instances tiesā iesniegto pierādījumu sagrozīšanas gadījumu, nav tiesību jautājums, kas ir pakļauts apelāciju tiesas kontrolei (skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 12. marta spriedumu lietā T‑107/07 P Rossi Ferreras/Komisija, Krājums, I‑B‑1‑5. un II‑B‑1‑31. lpp., 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Šajā gadījumā Komisija ar pirmo pamatu, kas iedalāms divās daļās, un ar otro pamatu nelūdz apelāciju tiesai atkārtoti izvērtēt faktus, kurus pirmās instances tiesa jau ir konstatējusi un izvērtējusi.
27 Pirmā pamata pirmajā daļā tā pārmet Civildienesta tiesai, ka tā pārsūdzētajā spriedumā ir pār kāpusi Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumu, kas saistīts ar prettiesiskas rīcības pastāvēšanu, kā to ir interpretējusi Tiesa 2000. gada 4. jūlija spriedumā lietā C‑352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija (Recueil, I‑5291. lpp., 43. un 44. punkts), un Vispārējās tiesas 2008. gada 10. decembra spriedumā lietā T‑57/99 Nardone/Komisija (Krājums, II‑0000. lpp., 162.–164. punkts).
28 Tādējādi pirmā pamata pirmajā daļā ir izvirzīts tiesību jautājums, un kā tāds tas ir atzīstams par pieņemamu.
29 Pirmā pamata otrā daļa būtībā ietver trīs galvenos iebildumus.
30 Pirmais iebildums attiecas uz to, ka pārsūdzētajā spriedumā Civildienesta tiesa esot pārkāpusi Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantu, piešķirot Q atlīdzību uz pamata, uz kuru nebija atsauces nedz lūgumā Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē, nedz sūdzībā Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē, nedz pirmās instances prasības pieteikumā. Tiesas sēdē Komisija precizēja, ka tādējādi Civildienesta tiesai tiek pārmests, ka tā ir spriedusi ultra petita, grozot strīda priekšmetu.
31 Otrais iebildums ir par pienākuma pamatot spriedumus neievērošanu, jo Civildienesta tiesa neesot norādījusi iemeslus, kādēļ tā noteiktus lūgumā sniegt palīdzību minētos faktus kopumā ir juridiski kvalificējusi kā dienesta kļūdu, kas var izraisīt Kopienas ārpuslīgumisko atbildību.
32 Visbeidzot trešais iebildums, kas ir pakārtots otrajam iebildumam, attiecas uz to, ka Civildienesta tiesa esot pieļāvusi kļūdu noteiktu lūgumā sniegt palīdzību minēto faktu juridiskajā kvalifikācijā, nospriežot, ka tie kopumā veidoja dienesta kļūdu, kas var izraisīt Kopienas ārpuslīgumisko atbildību.
33 Tādējādi pirmā pamata otrajā daļā ir izvirzīti tiesību jautājumi, kuri kā tādi ir atzīstami par pieņemamiem.
34 Visbeidzot ar otro pamatu Komisija pārmet Civildienesta tiesai, ka tā ir pārkāpusi Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumu, kas ir saistīts ar prettiesiskas rīcības pastāvēšanu, Civildienesta noteikumu 7. un 24. pantu un pienākumu pamatot spriedumus, jo pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punktā tā daļēji apmierināja Q prasījumus atlīdzināt kaitējumu netieši izteiktā lēmuma noraidīt lūgumu sniegt palīdzību prettiesiskuma dēļ – pēc tam, kad pārsūdzētā sprieduma 250., 251. un 254. punktā tā nosprieda, ka ir izpildīts nosacījums par prettiesiskas rīcības pastāvēšanu, jo Komisijas netieši izteiktais lēmums atteikties veikt pagaidu pārcelšanas pasākumus ir prettiesisks, kā konstatēts pārsūdzētā sprieduma 209.–214. punktā, kā arī novēlotas administratīvās izmeklēšanas uzsākšanas dēļ.
35 Tādējādi galvenās apelācijas otrajā pamatā ir izvirzīti tiesību jautājumi, kuri kā tādi ir atzīstami par pieņemamiem.
36 No iepriekš minētā izriet, ka Q izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida tiktāl, ciktāl tā ir vērsta pret galveno apelāciju un tās pamatojumam izvirzītajiem pamatiem vai pamatu daļām.
Par lietas būtību
37 No šā sprieduma 27., 29.–32. un 34. punkta izriet, ka galvenās apelācijas pamatojumam Komisija izvirzīja pirmo pamatu, kura pirmā daļa attiecas uz Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījuma, kas saistīts ar prettiesiskas rīcības pastāvēšanu, pārkāpumu un otrā daļa – uz Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta, pienākuma pamatot spriedumus un Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījuma, kas saistīts ar prettiesiskas rīcības pastāvēšanu, pārkāpumu, kā arī otro pamatu, kas attiecas uz Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījuma, kas saistīts ar prettiesiskas rīcības pastāvēšanu, Civildienesta noteikumu 7. un 24. panta pārkāpumu un pienākuma pamatot spriedumus neievērošanu.
Par pirmā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījuma, kas saistīts ar prettiesiskas rīcības pastāvēšanu, pārkāpumu
– Lietas dalībnieku argumenti
38 Komisija pārmet Civildienesta tiesai, ka tā ir nospriedusi, ka ir izpildīts Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījums, kas saistīts ar prettiesiskas rīcības pastāvēšanu, atbilstoši piemērojamai judikatūrai, nekonstatējot, ka pastāv pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, ar kuru indivīdiem tiek piešķirtas tiesības (iepriekš 27. punktā minētie spriedumi lietā Bergaderm un Goupil/Komisija, 43. un 44. punkts, un lietā Nardone/Komisija, 162.–164. punkts).
39 Q lūdz noraidīt pirmā pamata pirmo daļu tiktāl, ciktāl tā ir balstīta uz judikatūru pēc iepriekš 27. punktā minētā sprieduma lietā Bergaderm un Goupil/Komisija, kas neesot piemērojama tiesvedībai civildienesta jomā.
– Vispārējās tiesas vērtējums
40 Strīds starp ierēdni un iestādi, no kuras tas ir atkarīgs vai bija atkarīgs, kurā tiek prasīts atlīdzināt zaudējumus, ja tas rodas nodarbinātības saiknē, kas saista šo personu ar iestādi, ietilpst EKL 236. panta un Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta piemērošanas jomā un tostarp saistībā ar tā pieņemamību neietilpst nedz EKL 235. panta un 288. panta otrās daļas, nedz Tiesas Statūtu 46. panta piemērošanas jomā (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 26. jūnija rīkojumu lietā T‑114/08 P Marcuccio/Komisija, Krājums, II‑0000. lpp., 12. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Civildienesta noteikumi paši ir autonoms instruments, kura vienīgais mērķis ir reglamentēt tiesiskās attiecības starp iestādēm un ierēdņiem, nosakot savstarpējās tiesības un pienākumus (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 22. februāra spriedumu lietā T‑342/04 Adam/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑23. un II‑A‑2‑107. lpp., 34. punkts). Tādējādi Civildienesta noteikumi attiecībās starp iestādēm un ierēdņiem izveidoja savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvaru, kuru nedrīkst apdraudēt nedz iestādes, nedz ierēdņi (šajā ziņā skat. Tiesas 1988. gada 31. maija spriedumu lietā 167/86 Rousseau/Revīzijas palāta, Recueil, 2705. lpp., 13. punkts, un Vispārējās tiesas 1996. gada 18. aprīļa spriedumu lietā T‑13/95 Kyrpitsis/ESK, Recueil FP, I‑A‑167. un II‑503. lpp., 52. punkts). Šis savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvars galvenokārt ir paredzēts, lai aizsargātu uzticības attiecības, kurām ir jāpastāv starp iestādēm un ierēdņiem, lai Eiropas pilsoņiem garantētu iestādēm uzticēto vispārējo interešu uzdevumu labu izpildi (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 2001. gada 6. marta spriedumu lietā C‑274/99 P Connolly/Komisija, Recueil, I‑1611. lpp., 44.–47. punkts).
42 Turklāt no iedibinātās judikatūras izriet, ka strīdos par attiecībām starp iestādēm un ierēdņiem tiesības uz atlīdzību tiek atzītas, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, iestādēm pārmestā rīcība ir prettiesiska, zaudējumi faktiski pastāv un pastāv cēloņsakarība starp rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem (Vispārējās tiesas 1994. gada 9. februāra spriedums lietā T‑82/91 Latham/Komisija, Recueil FP, I‑A‑15. un II‑61. lpp., 72. punkts; Vispārējās tiesas 2001. gada 24. aprīļa rīkojums lietā T‑172/00 Pierard/Komisija, Recueil FP, I‑A‑91. un II‑429. lpp., 34. punkts, un Vispārējās tiesas 2007. gada 12. septembra spriedums lietā T‑249/04 Combescot/Komisija, Krājums, I‑A‑2‑181. un II‑A‑2‑1219. lpp., 49. punkts).
43 Šis risinājums netiek apstrīdēts iepriekš 27. punktā minētajā spriedumā lietā Bergaderm un Goupil/Komisija, kurā saistībā ar nosacījumu par iestādēm pārmestās rīcības prettiesiskumu un dažādu atbildības sistēmu saskaņošanai tiek prasīts, lai tiktu konstatēts pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, ar kuru indivīdiem piešķir tiesības. Proti, no iepriekš 27. punktā minētā sprieduma lietā Bergaderm un Goupil/Komisija 39.–43. punkta izriet, ka šī īpašā prasība, kā arī saskaņošanas vajadzība, kas to attaisno, attiecas tikai uz Kopienas ārpuslīgumisko atbildību saskaņā ar EKL 288. panta otro daļu un dalībvalstu atbildību par Kopienu tiesību pārkāpumu.
44 Turklāt atšķirība starp Kopienas atbildības iestāšanās nosacījumiem par tās esošajiem un bijušajiem ierēdņiem, pārkāpjot Civildienesta noteikumus, nodarīto kaitējumu, no vienas puses, un Kopienas atbildības pret trešajām personām iestāšanās nosacījumiem par citu Kopienas tiesību normu pārkāpumiem, no otras puses, ņemot vērā tiesību un pienākumu līdzsvaru, ko Civildienesta noteikumi ir īpaši radījuši attiecībās starp iestādēm un ierēdņiem, ir attaisnojama, lai Eiropas pilsoņiem garantētu iestādēm uzticēto vispārējo interešu uzdevumu labu izpildi.
45 Lai arī iepriekš 27. punktā minētajā spriedumā lietā Nardone/Komisija (162.–173. punkts) Kopienu tiesa pētīja, vai apgalvotais prettiesiskums bija pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, ar kuru indivīdiem piešķir tiesības, šāds pētījums nebija obligāts, jo no iedibinātās judikatūras izriet, ka strīdos par attiecībām starp iestādēm un ierēdņiem pietiek ar prettiesiskuma konstatēšanu vien, lai uzskatītu, ka ir izpildīts pirmais no trim nosacījumiem Kopienas atbildības izraisīšanai par tās esošajiem un bijušajiem ierēdņiem, pārkāpjot Kopienu tiesības civildienesta jomā, nodarīto kaitējumu (skat. šā sprieduma 42. punktu).
46 Līdz ar to pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
Par pirmā pamata otro daļu, kas attiecas uz Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta, pienākuma pamatot spriedumus un Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījuma, kas saistīts ar prettiesiskas rīcības pastāvēšanu, pārkāpumu
– Lietas dalībnieku argumenti
47 Komisija pārmet Civildienesta tiesai, ka pārsūdzētajā spriedumā tā ir pārkāpusi Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantu, pienākumu pamatot spriedumus un Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumu, kas saistīts ar prettiesiskas rīcības pastāvēšanu, jo tā Q piešķīra atlīdzību par kaitējumu, kas radies pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses neievērošanas dēļ, uz ko norāda noteikta lūgumā sniegt palīdzību minētā rīcība.
48 Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka Civildienesta tiesa ir pārkāpusi Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantu, jo pārsūdzētajā spriedumā tā piešķīra Q atlīdzību, pamatojoties uz dienesta kļūdu, kas netika minēta nedz 2004. gada 3. maijā iesniegtajā lūgumā, kas pievienots lūgumam sniegt palīdzību (turpmāk tekstā –“lūgums izmaksāt atlīdzību”), nedz 2004. gada 26. novembra sūdzībā, nedz pirmās instances prasības pieteikumā.
49 Otrkārt, Komisija uzskata, ka Civildienesta tiesa nav ievērojusi pienākumu pamatot spriedumus, jo tā neesot izklāstījusi iemeslus, kādēļ pārsūdzētā sprieduma 236. un 237. punktā tā noteiktus lūgumā sniegt palīdzību minētos faktus kopumā ir juridiski kvalificējusi kā dienesta kļūdu, kas var izraisīt atlīdzības izmaksu saistībā ar tās izskatāmo prasību. Proti, konstatējums, ka [administrācija] zināmā mērā “nav ievērojusi savu pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses”, nevar būt līdzvērtīgs acīmredzamas un būtiskas pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses neievērošanas konstatējumam. Turklāt Civildienesta tiesa esot nonākusi pretrunā, nospriežot, ka neviens no lūgumā sniegt palīdzību minētajiem faktiem nav apdraudējis Q personību, cieņu vai fizisko vai psiholoģisko integritāti.
50 Treškārt, Komisija apgalvo, ka Civildienesta tiesa ir pārkāpusi Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumu, kas saistīts ar prettiesiskas rīcības pastāvēšanu, jo attiecīgajā gadījumā tā konstatēja Kopienas atbildības iestāšanos, pamatojoties tikai uz pienākuma ievērot ierēdņu intereses neievērošanu.
51 Katrā ziņā Komisija apgalvo, ka fakti vai rīcība, ko pārsūdzētā sprieduma 236. punktā Civildienesta tiesa uzskatīja par tādiem, kas kopumā norāda uz to, ka administrācija zināmā mērā nav ievērojusi savu pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses, nevarēja tikt kvalificēti kā dienesta kļūda, kas var izraisīt Kopienas ārpuslīgumisko atbildību.
52 Q lūdz noraidīt pirmā pamata otro daļu.
53 Vispirms Q lūdz noraidīt iebildumu par Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta pārkāpumu tādēļ, ka lūgumā izmaksāt atlīdzību, 2004. gada 24. novembra sūdzībā, kā arī (tieši izteikti) pirmās instances prasības pieteikumā tā būtībā minēja sava lūguma izmaksāt atlīdzību pamatojumam, ka zaudējumi bija saistīti ar kaitējuma nodarīšanu tās veselības stāvoklim un tie radās tādēļ, ka administrācija nebija izpildījusi savu pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses. Saskaņā ar judikatūru apstrīdēšanas pamati Savienības tiesā varot tikt izvirzīti, iesniedzot pamatus un argumentus, kuri, lai gan nav minēti sūdzībā, ir cieši ar to saistīti.
54 Vēl Q lūdz noraidīt iebildumu par pienākuma pamatot spriedumus neievērošanu. Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 236. punktā esot izklāstījusi iemeslus, kādēļ attiecīgajā gadījumā administrācija zināmā mērā nebija ievērojusi savu pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses. To darot, pirmās instances tiesa esot konstatējusi dienesta kļūdas pastāvēšanu, kas var izraisīt Kopienas atbildību.
55 Visbeidzot Q lūdz noraidīt [iebildumu par] Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījuma, kas saistīts ar prettiesiskas rīcības pastāvēšanu, pārkāpumu. Uz pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses neievērošanu ierēdnis var atsaukties neatkarīgi no konkrēta Civildienesta noteikuma pārkāpuma visos gadījumos, kuros administrācija spriestu par tā stāvokli, neņemot vērā viņa tiesības un intereses.
– Vispārējās tiesas vērtējums
56 Atbilstoši EKL 236. pantam, ko skata kopā ar Tiesas Statūtu 1. pantu un Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktu, Civildienesta tiesas kompetencē ir pirmajā instancē izskatīt domstarpības starp Kopienām un kādu no darbiniekiem, kuri minēti Civildienesta noteikumos, un kas attiecas uz akta, kas ir nelabvēlīgs šai personai, likumību.
57 Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta otro teikumu ar finansēm saistītajos strīdos Civildienesta tiesai ir neierobežota kompetence. Neierobežotā kompetence piešķir Civildienesta tiesai uzdevumu sniegt izskatāmajiem strīdiem pilnīgu risinājumu (Tiesas 2007. gada 18. decembra spriedums lietā C‑135/06 P Weißenfels/Parlaments, Krājums, I‑12041. lpp., 67. punkts, un 2009. gada 17. decembra spriedums lietā C‑197/09 RX‑II M/EMEA, pārskatīšana, Krājums, I‑12033. lpp., 56. punkts). Tās mērķis tostarp ir tai ļaut nodrošināt praktisko efektivitāti spriedumiem, kurus tā pasludina civildienesta lietās, tā, lai tā varētu pēc savas ierosmes piešķirt atlīdzību Civildienesta noteikumos minētajai personai, ja tā uzskata, ka prettiesiska nelabvēlīga akta atcelšana nav pietiekama, lai šī persona īstenotu savas tiesības vai efektīvi aizsargātu savas intereses, vai ka šā akta atcelšana ir pārmērīgs sods par pieļauto nelikumību un ka atlīdzības piešķiršana ieinteresētajai personai ir kompensācijas veids, kas vislabāk atbilst vienlaikus tās interesēm un dienesta vajadzībām (šajā ziņā skat. Tiesas 1980. gada 5. jūnija spriedumu lietā 24/79 Oberthür/Komisija, Recueil, 1743. lpp., 13. un 14. punkts, un 2010. gada 20. maija spriedumu lietā C‑583/08 P Gogos/Komisija, Krājums, I‑4469. lpp., 50. punkts; Vispārējās tiesas 2004. gada 31. marta spriedums lietā T‑10/02 Girardot/Komisija, Recueil FP, I‑A‑109. un II‑483. lpp., 86., 87. un 89. punkts un tajos minētā judikatūra). Šādā gadījumā Civildienesta tiesai, ņemot vērā visus lietas apstākļus, ir jāizvērtē zaudējumi, ko ieinteresētā persona ir cietusi ex aequo et bono (iepriekš minētie spriedumi lietā Oberthür/Komisija, 14. punkts, un lietā Gogos/Komisija, 44. punkts).
58 Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta pirmais teikums reglamentē otro tā, ka šī tiesību norma piešķir tiesai neierobežotu kompetenci tikai gadījumā, ja pastāv strīds par nelabvēlīga akta Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē likumību (skat. Vispārējās tiesas 1994. gada 1. decembra spriedumus lietās T‑54/92 Schneider/Komisija, Recueil FP, I‑A‑281. un II‑887. lpp., 49. punkts un tajā minētā judikatūra, un lietā T‑79/92 Ditterich/Komisija, Recueil FP, I‑A‑289. un II‑907. lpp., 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
59 Turklāt saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punktu prasība var tikt celta Civildienesta tiesā tikai tad, ja iecēlējinstitūcija [..] iepriekš izskatīja sūdzību Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē tajā noteiktajā termiņā un ja par šo sūdzību tika pieņemts tieši vai netieši izteikts noraidošs lēmums. Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā ir paredzēts, ka iecēlējinstitūcija var izskatīt sūdzību par personai, kas minēta Civildienesta noteikumos, nelabvēlīgu aktu, vai nu ja iecēlējinstitūcija ir pieņēmusi lēmumu, vai arī ja tā ir atturējusies veikt Civildienesta noteikumos paredzētos pasākumus. Nelabvēlīgs akts tostarp var būt lūguma, ko attiecīgā persona iepriekš iesniegusi iecēlējinstitūcijai saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu, netieši vai tieši izteikta noraidīšana.
60 Ja Civildienesta noteikumos minētā persona vēlas apstrīdēt tai nelabvēlīga akta tiesiskumu, tā var tieši iesniegt sūdzību iecēlējinstitūcijai un tad – ja šī sūdzība tiek noraidīta – celt prasību Civildienesta tiesā. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pēc sūdzības par nelabvēlīgu aktu noraidīšanas Civildienesta noteikumos minētā persona var celt prasību, kurā tā lūdz atcelt nelabvēlīgo aktu, pārskaitīt atlīdzību vai abus (skat. iepriekš 58. punktā minētos spriedumus lietā Schneider/Komisija, 52. punkts un tajā minētā judikatūra, un lietā Ditterich/Komisija, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
61 Turpretī, ja prettiesiskums, ko apgalvo Civildienesta noteikumos minētā persona, nav nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu izpratnē, bet ir administrācijas pieļauta dienesta kļūda, minētā persona var uzsākt procesu, tikai iesniedzot lūgumu iecēlējinstitūcijai saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu, kura iespējamā noraidīšana būtu tai nelabvēlīgs lēmums, par kuru tā varētu iesniegt sūdzību un tad – vajadzības gadījumā – celt prasību (skat. iepriekš 58. punktā minētos spriedumus lietā Schneider/Komisija, 53. punkts un tajā minētā judikatūra, un lietā Ditterich/Komisija, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
62 Līdz ar to, ja Civildienesta noteikumos minētā persona lūdz izmaksāt atlīdzību pēc tam, kad tai, viņasprāt, nodarīts kaitējums bez nelabvēlīga akta, tai principā ir jāveic divu etapu pirmstiesas procedūra, proti, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. un 2. punktu jāiesniedz lūgums un tad sūdzība par lēmumu, ar kuru noraidīts tās lūgums izmaksāt atlīdzību.
63 Tādējādi no Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta izriet, ka Civildienesta tiesa, kurā vēršas Civildienesta noteikumos minētā persona, ceļot prasību par tai nelabvēlīga akta likumību, saskaņā ar neierobežoto kompetenci, ko tai piešķir Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta otrais teikums, pat pēc savas ierosmes var piešķirt šai personai atlīdzību tikai tad, ja ar minēto atlīdzību paredzēts kompensēt kaitējumu, ko tā cietusi nelabvēlīga akta, par ko ir prasība, prettiesiskuma dēļ vai vismaz kaitējumu nelikumības dēļ, kas ir cieši saistīta ar šo pašu aktu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 2006. gada 14. decembra rīkojumu lietā C‑12/05 P Meister/ITSB, Krājumā nav publicēts, 112.–116. punkts, un iepriekš 57. punktā minēto spriedumu lietā Gogos/Komisija, 49.–53. punkts).
64 Šajā lietā no pārsūdzētā sprieduma 232.–242. punkta izriet, ka saskaņā ar “prasījumiem atlīdzināt kaitējumu, ko radījusi iespējamā psiholoģiskā vardarbība”, Civildienesta tiesa piešķīra Q EUR 500 kā “morālā kaitējuma” atlīdzību, ko tā ir cietusi Komisijas, kura esot “veicinājusi [Q] izolēšanu savā vienībā”, pieļautās dienesta kļūdas dēļ. Šajā ziņā norādītā dienesta kļūda ir tā, ka “Komisija nav ievērojusi savu pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses” vai, kā norādīts pārsūdzētā sprieduma 236. punktā, “Komisija zināmā mērā nav ievērojusi savu pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses”, uz ko norāda “noteiktu faktu kopums, uz kuriem [Q] atsaucas sava lūguma izmaksāt atlīdzību pamatojumam [..]”. Šī neievērošana ir izskaidrota pārsūdzētā sprieduma 156.–160., 164., 171. un 180. punktā, un to veido tas, ka Komisija, pirmkārt, attiecībā uz Q stažēšanās pagarināšanu iepriekš viņai neko nebija pārmetusi un liedza iespēju tikt uzklausītai – pašai un personām, kuras tā vēlētos, – Ziņojumu komitejā, otrkārt, ir piešķīrusi Q izolētus birojus līdz 2004. gada vasarai, treškārt, neuzdeva Q nevienu uzdevumu laikā no 2003. gada janvāra līdz jūnijam un, ceturtkārt, novēloti atbildēja uz Q ikgadējā atvaļinājuma pieprasījumu par laikposmu no 2004. gada 19. jūlija līdz 27. augustam un, visbeidzot, atskaitīja šīs dienas no ikgadējā atvaļinājuma atlikuma, lai arī 2004. gada 5. jūlijā Q iesniedza ārsta zīmi par laikposmu no 2004. gada 17. jūlija līdz 27. augustam, ko administrācija nebija apstrīdējusi.
65 No Civildienesta tiesas konstatējumiem pārsūdzētā sprieduma 112., 115. un 232. punktā, kurus Komisija šajā apelācijā nav apstrīdējusi, izriet, ka savā lūgumā izmaksāt atlīdzību Q lūdza atlīdzināt materiālo kaitējumu, ko veido būtiska viņas veselības stāvokļa ietekmēšana, par ko liecina daudzas ārsta zīmes un medicīniskie atzinumi, un nespēja normāli veikt savas funkcijas savā vienībā psiholoģiskās vardarbības dēļ Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta izpratnē, kas minēta viņas lūgumā sniegt palīdzību, un ka, tā kā Komisija neatbildēja uz minēto lūgumu četru mēnešu laikā, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu atbildes neesamība bija radījusi lēmumu par tā noraidīšanu. Turklāt no iepriekš minētajiem Civildienesta tiesas konstatējumiem, kā arī konstatējumiem pārsūdzētā sprieduma 117. punktā izriet, ka prasība pirmajā instancē būtībā bija vērsta uz to, lai tiktu atcelts netieši izteiktais lēmums noraidīt lūgumus sniegt palīdzību un izmaksāt atlīdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu un šīs atcelšanas rezultātā tiktu piespriests Komisijai pārskaitīt Q atlīdzību, kas lūgta, lai kompensētu “kaitējumu apgalvotās psiholoģiskās vardarbības dēļ”.
66 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 24. panta pirmajā daļā paredzētais pienākums sniegt palīdzību ir paredzēts, lai iestāde aizstāvētu ierēdņus pret trešo personu, nevis pret pašas iestādes izdotiem aktiem, kuru kontroli regulē citas Civildienesta noteikumu normas (šajā ziņā skat. Tiesas 1981. gada 17. decembra spriedumu lietā 178/80 Bellardi‑Ricci u.c./Komisija, Recueil, 3187. lpp., 23. punkts, un 1982. gada 25. marta spriedumu lietā 98/81 Munk/Komisija, Recueil, 1155. lpp., 21. punkts). Lai arī Civildienesta noteikumu 24. panta pirmā daļa vispirms jau ir izstrādāta, lai aizsargātu ierēdņus pret trešo personu uzbrukumiem un slikto izturēšanos, tā tāpat paredz administrācijas pienākumu sniegt palīdzību gadījumā, ja šajā tiesību normā minēto faktu autors ir cits ierēdnis (šajā ziņā skat. Tiesas 1979. gada 14. jūnija spriedumu lietā 18/78 V./Komisija, Recueil, 2093. lpp., 15. punkts, un Vispārējās tiesas 2005. gada 9. marta spriedumu lietā T‑254/02 L/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑63. un II‑277. lpp., 85. punkts un tajā minētā judikatūra).
67 Civildienesta noteikumu 24. panta otrās daļas mērķis ir to zaudējumu atlīdzība, kas ierēdnim nodarīti kādas trešās personas vai citu ierēdņu, kas minēti šā paša panta pirmajā daļā, rīcības dēļ, ja vien viņš nav varējis iegūt atlīdzību no tās autoriem (šajā ziņā skat. Tiesas 2006. gada 5. oktobra rīkojumu lietā C‑365/05 P Schmidt‑Brown/Komisija, Krājumā nav publicēts, 78. punkts). Prasības par zaudējumu atlīdzību, ko ierēdnis cēlis saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. panta otro daļu, pieņemamība tātad ir pakārtota valsts pārsūdzības līdzekļu izsmelšanas nosacījumam, ja tie efektīvi nodrošina ieinteresēto personu aizsardzību un to rezultātā var tikt izmaksāta atlīdzība par apgalvotajiem zaudējumiem (skat. iepriekš 66. punktā minēto spriedumu lietā L/Komisija, 148. punkts un tajā minētā judikatūra).
68 Ar Civildienesta noteikumu 24. panta otro daļu ieviestā īpašā atbildības sistēma ir balstīta uz administrācijas pienākumu aizsargāt savu ierēdņu un darbinieku veselību un drošību no trešo personu vai citu ierēdņu uzbrukumiem vai sliktu izturēšanos, no kuriem tie var ciest, pildot savas funkcijas, tostarp psiholoģiskās vardarbības formā Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta izpratnē. Runa ir par atbildības sistēmu bez vainas, kas ir nošķirama no kopējo tiesību Kopienas atbildības sistēmas civildienesta jomā, kura minēta pārsūdzētā sprieduma 234. punktā un šā sprieduma 42. punktā un atbilstoši kurai ierēdnim, kurš mēģina saņemt atlīdzību no Kopienas, ir jāpierāda, ka viņš ir cietis kaitējumu iestādes kļūdainas rīcības dēļ (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1993. gada 26. oktobra spriedumu lietā T‑59/92 Caronna/Komisija, Recueil, II‑1129. lpp., 25. un 68. punkts, un iepriekš 66. punktā minēto spriedumu lietā L/Komisija, 143.–146. un 147.–153. punkts). Turklāt šī īpašā atbildības bez vainas sistēma ir jānošķir no ierēdņu atlīdzības sistēmas saistībā ar, pildot savas funkcijas, iegūtajām slimībām vai nelaimes gadījumiem, kuros tie bija upuri, vai par šādu slimību pasliktināšanos saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu un vispārējo tiesisko regulējumu par ierēdņu nelaimes gadījumu un arodslimību risku segšanu, kas pieņemts, pamatojoties uz šo pantu. Proti, ja tiesiskajā regulējumā par ierēdņu nelaimes gadījumu un arodslimību risku segšanu nav nevienas attiecīgas tieši izteiktas tiesību normas, nevar uzskatīt, ka tas izslēdz ierēdņa un viņa pilnvaroto personu tiesības pieprasīt papildu atlīdzību, ja iestādei vai nu saskaņā ar vispārējām tiesībām ir jāizmaksā atlīdzība gadījumā, ja tā tiek atzīta par atbildīgu par attiecīgā ierēdņa nelaimes gadījumu vai slimību, vai nu pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 24. panta [otro daļu], gadījumā, ja šis nelaimes gadījums vai slimība rodas trešo personu vai citu ierēdņu uzbrukumu dēļ saistībā ar to, ka minētais ierēdnis veic savas funkcijas Kopienu dienestā, un ja Civildienesta noteikumu sistēmas pabalsti nav pietiekami, lai nodrošinātu pilnīgu nodarītā kaitējuma atlīdzību (šajā ziņā skat. Tiesas 1986. gada 8. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 169/83 un 136/84 Leussink/Komisija, Recueil, 2801. lpp., 11. un 12. punkts).
69 No pašas Civildienesta tiesas konstatējumiem pārsūdzētajā spriedumā, kas atgādināti šā sprieduma 64. un 65. punktā, izriet, ka lūgums izmaksāt atlīdzību ir balstīts tikai uz materiālā kaitējuma atlīdzību, kuru Q apalvo, ka ir cietusi psiholoģiskas vardarbības, kas norādīta lūgumā sniegt palīdzību un ko īstenojuši vairāki Komisijas ģenerāldirekcijas (ĢD) “Personāls un administrācija” priekšnieki, dēļ, proti tādu aktu dēļ, kas ir personiski piedēvējami citiem ierēdņiem, nevis Komisijas dienesta kļūdas dēļ, kuras kontroli saskaņā ar šā sprieduma 42. un 66. punktā minēto judikatūru reglamentē citas Civildienesta noteikumu normas.
70 Līdz ar to prasībai pirmajā instancē saistībā ar prasījumiem atlīdzināt kaitējumu, ko Q esot cietusi, nebija cita priekšmeta kā vien tas, kas izklāstīts lūgumā izmaksāt atlīdzību, kurš iesniegts saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. panta otro daļu un kurā turklāt lūgts šī minētā lūguma noraidīšanas rezultātā piespriest Komisijai viņai samaksāt atlīdzību EUR 100 000 apmērā par kaitējumu šā lēmuma prettiesiskuma dēļ. Turpretī šie paši konstatējumi neļauj secināt, ka savā lūgumā izmaksāt atlīdzību Q būtu lūgusi atlīdzību par morālo kaitējumu, kas nodarīts Komisijas dienesta kļūdas dēļ, ko veido tas, ka Komisija nav ievērojusi savu pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses, par ko liecina noteikti lūgumā sniegt palīdzību norādītie fakti.
71 Turklāt nevar uzskatīt, ka dienesta kļūda, par ko šajā gadījumā vainota Komisija un kas aprakstīta šā sprieduma 64. punktā, ir cieši saistīta ar netieši izteikto lēmumu noraidīt lūgumu izmaksāt atlīdzību, kas saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. panta otro daļu ir vērsts uz to, lai atlīdzinātu materiālo kaitējumu, ko Q esot cietusi lūgumā sniegt palīdzību minētās psiholoģiskās vardarbības dēļ. Proti, lai arī fakti lūgumā sniegt palīdzību ir minēti kā psiholoģiskā vardarbība Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta izpratnē, ir jāuzskata par to autoriem, proti, Komisijas ĢD “Personāls un administrācija” priekšniekiem, kas minēti vārdā, piedēvējamiem aktiem, tā tas nav netieši izteikta lēmuma noraidīt lūgumus sniegt palīdzību un izmaksāt atlīdzību gadījumā, kas ir Komisijai piedēvējams akts. Katrā ziņā akti, kurus Civildienesta tiesa ir ņēmusi vērā, lai konstatētu Komisijas dienesta kļūdu (skat. šā sprieduma 64. punktu), ir veikti pirms dienas, kad radās netieši izteikts lēmums noraidīt lūgumus sniegt palīdzību un izmaksāt atlīdzību, proti, 2004. gada 3. septembra. Minētā kļūda, kas tātad pastāvējusi pirms netieši izteiktā noraidošā lēmuma, nevar tikt uzskatīta par cieši saistītu ar minēto lēmumu šā sprieduma 63. punktā minētās judikatūras izpratnē.
72 Tādējādi, lai arī Civildienesta tiesā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantu likumīgi tika celta prasība, kas attiecās uz netieši izteiktā lēmuma noraidīt lūgumu izmaksāt atlīdzību tiesiskumu, ņemot vērā Civildienesta noteikumu 24. panta otrās daļas noteikumus, tā nevarēja, nepārkāpjot šos pašus pantus, spriest par to, vai noteikti fakti, kas minēti lūgumā sniegt palīdzību, kopumā varēja tikt kvalificēti kā Komisijas dienesta kļūda, kuras dēļ Q tika nodarīts morāls kaitējums, kas bija jāatlīdzina.
73 Tātad Civildienesta tiesa ir pārkāpusi Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantu un spriedusi ultra petita, grozot strīda priekšmetu, piespriežot Komisijai – kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 242. punkta un rezolutīvās daļas 2) punkta – atlīdzināt morālo kaitējumu, kas radies dienesta kļūdas dēļ, tai veicinot Q izolēšanu savā nodaļā, ko veido tas, ka Komisija nav ievērojusi savu pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses, uz ko norādot noteikta lūgumā sniegt palīdzību minētā rīcība.
74 Līdz ar to, pat nepastāvot vajadzībai izvērtēt citus iebildumus vai argumentus, kas izvirzīti pirmā pamata otrās daļas pamatojumam, šis pamats ir jāapstiprina un jāatceļ pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punkts tiktāl, ciktāl tajā piespriests Komisijai pārskaitīt Q atlīdzību EUR 500 apmērā.
Par otro pamatu, kas attiecas uz Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījuma, kurš saistīts ar prettiesiskas rīcības pastāvēšanu, un Civildienesta noteikumu 7. un 24. panta pārkāpumu, kā arī pienākuma pamatot spriedumus neievērošanu
Lietas dalībnieku argumenti
75 Komisija pārmet Civildienesta tiesai, ka tā ir pārkāpusi Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumu, kas saistīts ar prettiesiskas rīcības pastāvēšanu, un Civildienesta noteikumu 7. un 24. pantu, kā arī nav ievērojusi pienākumu pamatot spriedumus, jo pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punktā tā daļēji apmierināja Q prasījumus atlīdzināt kaitējumu netieši izteiktā lēmuma noraidīt lūgumu sniegt palīdzību prettiesiskuma dēļ pēc tam, kad pārsūdzētā sprieduma 250., 251. un 254. punktā tā nosprieda, ka attiecīgajā gadījumā ir izpildīts nosacījums par prettiesiskas rīcības pastāvēšanu netieši izteiktā lēmuma atteikties veikt pagaidu pārcelšanas pasākumus prettiesiskuma, kas konstatēts pārsūdzētā sprieduma 209.–212. punktā, kā arī novēlotas administratīvas izmeklēšanas uzsākšanas dēļ.
76 Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka Civildienesta tiesa ir pārkāpusi Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumu, kas saistīts ar prettiesiskas rīcības pastāvēšanu, un Civildienesta noteikumu 7. un 24. pantu, kā arī nav ievērojusi pienākumu pamatot spriedumus pārsūdzētā sprieduma 209.–212., 250., 251. un 254. punktā, jo, iepriekš nekonstatējot acīmredzamu un būtisku attiecīgajā gadījumā saskaņā ar judikatūru (iepriekš 27. punktā minētais spriedums lietā Bergaderm un Goupil/Komisija) Komisijas rīcības brīvībai piemērojamo robežu pārkāpumu, tā nosprieda, ka Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība iestājās tiktāl, ciktāl tā bija atteikusies veikt pagaidu pārcelšanas pasākumus. Saistībā ar ierēdņa, kurš, iespējams, ir psiholoģiskas vardarbības upuris, pagaidu pārcelšanas pasākumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 7. pantam iestādēm ir liela rīcības brīvība, kas atzīta judikatūrā (Vispārējās tiesas 2000. gada 5. decembra spriedums lietā T‑136/98 Campogrande/Komisija, Recueil FP, I‑A‑267. un II‑1225. lpp., 42. punkts) un 2003. gada 22. oktobra Paziņojumā par politiku psiholoģiskas vardarbības jomā Komisijā (C(2003) 3644) (turpmāk tekstā – “Paziņojums par psiholoģisko vardarbību”). Tādējādi neesot pastāvējis nekāds vispārējs un absolūts pienākums administrācijai pie mazākām aizdomām par psiholoģisku vardarbību automātiski veikt preventīvu pasākumu, piemēram, iecelšanu vai pārcelšanu citā amatā. Katrā ziņā šāda automātiska iecelšana vai pārcelšana citā amatā būtu pretrunā Civildienesta noteikumu 7. pantam, saskaņā ar kuru jebkurai iecelšanai amatā ir jānotiek dienesta interesēs.
77 Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 250., 251. un 254. punkts tāpat nav pamatoti, jo Civildienesta tiesa nav atbilstoši judikatūrai pētījusi, vai attiecīgajā gadījumā Komisija acīmredzami un būtiski nebija ievērojusi savas rīcības brīvības robežas (iepriekš 27. punktā minētais spriedums lietā Bergaderm un Goupil/Komisija, 43. un 44. punkts).
78 Katrā ziņā Komisija uzskata, ka, ņemot vērā lūgumā sniegt palīdzību minēto rīcību, Q prombūtni medicīnisku vai citu iemeslu dēļ lielākajā 2004. gada daļā, risināmo problēmu hronisko un nepunktuālo raksturu, Q atteikumu pieņemt noteiktus iecelšanas citā amatā piedāvājumus un sarunas ar Q, lai viņai atrastu pienācīgu amatu kādā no ĢD pēc viņas izvēles, lēmums neiecelt Q citā amatā piespiedu kārtā, bet to iesaistīt konstruktīva risinājuma meklēšanā bija piemērots, gan lai veicinātu viņas karjeras attīstību, gan dienesta interesēm. Kopš savas stažēšanās Q jau esot tikusi “pārcelta” vairākas reizes pēc viņas pieprasījuma, un administrācija šajā gadījumā esot rīkojusies ātri, viņai piedāvājot to iecelt citā amatā kādā no ĢD pēc viņas izvēles.
79 Otrkārt, Komisija būtībā apgalvo, ka Civildienesta tiesa tāpat ir pārkāpusi Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumu, kas saistīts ar prettiesiskas rīcības pastāvēšanu, pārsūdzētā sprieduma 251. punktā nospriežot, ka administrācija, novēloti uzsākot administratīvo izmeklēšanu par lūgumā sniegt palīdzību minēto rīcību, rīkojās prettiesiski. Pirmkārt, Civildienesta tiesa neesot ņēmusi vērā tiešo saikni starp prasījumu atcelt tiesību aktu likteni un prasījumu par zaudējumu atlīdzību likteni. Tā kā pārsūdzētā sprieduma 200. punktā Civildienesta tiesa kā nepieņemamus bija noraidījusi prasījumus atcelt netieši izteikto lēmumu noraidīt lūgumu sniegt palīdzību tiktāl, ciktāl tas ietvēra atteikumu uzsākt administratīvo izmeklēšanu, tai kā nepieņemami tāpat esot bijuši jānoraida prasījumi par zaudējumu atlīdzību, kas ar tiem bija cieši saistīti. Otrkārt, judikatūrā esot pieļauts zināms kavējums administratīvās izmeklēšanas uzsākšanā, ja šis termiņš ir attaisnots, ņemot vērā attiecīgā gadījuma apstākļus (iepriekš 76. punktā minētais spriedums lietā Campogrande/Komisija, 54. punkts). Šajā gadījumā apmēram četru mēnešu kavējums esot bijis attaisnots tādēļ, ka minētā izmeklēšana bija jāuztic Izmeklēšanas un disciplīnas biroja (turpmāk tekstā – “IDOC”), struktūras, ko vada ĢD “Personāls un administrācija” ģenerāldirektors, neatkarīgam padomdevējam revidentam.
80 Q lūdz, pirmkārt, noraidīt iebildumus par Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījuma, kas saistīts ar prettiesiskas rīcības esamību, un Civildienesta noteikumu 7. un 24. panta pārkāpumu, kā arī pienākuma pamatot spriedumus neievērošanu. Judikatūra lietā Bergaderm un Goupil/Komisija (iepriekš minēta šā sprieduma 27. punktā) nav piemērojama civildienesta strīdos. Ar Paziņojumu par psiholoģisko vardarbību Komisija apņēmās “aizliegt represijas pret personāla locekli, kurš sūdzas par vardarbību”, un šajā saistībā, “[ņemot] vērā īpašās situācijas”, veikt pagaidu pārcelšanas pasākumus, “kuru mērķis ir nošķirt attiecīgās puses” un “ļaut iespējamam cietušajam pārkārtot savu dzīvi, palīdzot viņam atbrīvoties no problēmas”. Šajā gadījumā Komisijai esot bijis jāņem vērā ne tikai lūgumā sniegt palīdzību minētās rīcības ilgstošais un atkārtotais raksturs, bet arī vairāku mediķu un ekspertu slēdzieni, kuri visi esot rekomendējuši viņu pārcelt no ĢD “Personāls un administrācija”. Turklāt iespējamā psiholoģiskās vardarbības upura pagaidu pārcelšanas pasākumi varēja tikt uzskatīti par iecelšanu amatā, kas atzīta par dienesta interesēs esošu, Civildienesta noteikumu 7. panta izpratnē. Komisijas 2006. gada 26. aprīļa Lēmums C(2006) 1264/3 par politiku personas cieņas aizsardzības un cīņas pret psiholoģisko un seksuālo vardarbību Komisijā, ar ko tika atcelts un aizstāts Paziņojums par psiholoģisko vardarbību, apstiprinot, ka “pārcelšanas pasākumi [..] ieņem pārcelšanas amatā dienesta interesēs formu”. Ņemot vērā kritērijus, kas noteikti iepriekš 76. punktā minētajā spriedumā lietā Campogrande/Komisija, Civildienesta tiesa pārsūdzētajā spriedumā neesot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka Komisija, neiejaukdamās ar visu vajadzīgo sparu un nereaģējot uz lūgumu sniegt palīdzību ar attiecīgā gadījuma apstākļos vajadzīgo ātrumu un rūpību, bija pieļāvusi dienesta kļūdu.
81 Otrkārt, Q lūdz noraidīt iebildumu par kļūdām tiesību piemērošanā, kas esot pieļautas Civildienesta tiesas vērtējumā, saskaņā ar kuru Komisijai varētu pārmest novēlotu administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu attiecībā uz lūgumā sniegt palīdzību minēto rīcību. Iepriekš 76. punktā minētā sprieduma lietā Campogrande/Komisija 54. punkts neļaujot Komisijai uzskatīt, ka zināms kavējums administratīvās izmeklēšanas uzsākšanā varētu būt attaisnots. Šajā spriedumā drīzāk tiek uzsvērtas gādības, ātruma un rūpības prasības, kas ir raksturīgas palīdzības sniegšanas pienākumam atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam.
Vispārējās tiesas vērtējums
82 Pirmkārt, ir jāizvērtē Komisijas iebildumi par Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījuma, kas saistīts ar prettiesiskas rīcības esamību, un Civildienesta noteikumu 7. un 24. panta pārkāpumu tādēļ, ka Civildienesta tiesa nosprieda, ka Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība iestājās tiktāl, ciktāl ar netieši izteiktu lēmumu noraidīt lūgumu sniegt palīdzību iecēlējinstitūcija bija atteikusies veikt pārcelšanas pasākumus, lai arī, kā norādīts pārsūdzētā sprieduma 209. punktā, “[Q] lūgumā sniegt palīdzību norādīto faktu svarīgums un nozīmība atklāj [..] “aizdomas par psiholoģisku vardarbību” [..] paziņojuma par psiholoģisku vardarbību nozīmē”.
83 Vispirms ir jāuzsver, ka Civildienesta noteikumu 24. pants, kas uzliek Kopienām pienākumu sniegt palīdzību ierēdņiem, atrodas II nodaļā par “ierēdņa tiesībām un pienākumiem”. Līdz ar to, katrā situācijā izpildot vajadzīgos faktiskos nosacījumus, šis pienākums sniegt palīdzību atbilst attiecīgā ierēdņa Civildienesta noteikumos paredzētajām tiesībām (iepriekš 68. punktā minētais spriedums lietā Caronna/Komisija, 58. punkts).
84 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. panta pirmajā daļā paredzētajam pienākumam sniegt palīdzību, ja pastāv kāds starpgadījums, kas nav saderīgs ar kārtību un objektivitāti dienestā, administrācijai ir jāiejaucas ar visu nepieciešamo sparu un ātri un ar apstākļiem atbilstošu gādību attiecīgi jāreaģē, lai konstatētu faktus un lai, zinot lietas apstākļus, atbilstoši rīkotos. Šim nolūkam pietiek, ka ierēdnis, kurš lūdz aizsardzību no savas iestādes, iesniedz sākotnējos pierādījumus par uzbrukumu, kuru upuris viņš esot, patiesumu. Ja ir šāda informācija, attiecīgajai iestādei ir jāveic atbilstoši pasākumi, tostarp veicot administratīvu izmeklēšanu, lai, sadarbojoties ar sūdzības autoru, konstatētu sūdzības pamatā esošos faktus (šajā ziņā skat. Tiesas 1989. gada 26. janvāra spriedumu lietā 224/87 Koutchoumoff/Komisija, Recueil, 99. lpp., 15. un 16. punkts, un iepriekš 66. punktā minēto spriedumu lietā L/Komisija, 84. punkts un tajā minētā judikatūra), un bez šīs sadarbības tā nevar ieņemt galīgo nostāju tostarp par to, vai sūdzības izskatīšana ir jāizbeidz vai arī ir jāuzsāk disciplinārlieta un, vajadzības gadījumā, vai ir jāuzliek disciplinārsodi (šajā ziņā skat. Tiesas 1974. gada 11. jūlija spriedumu lietā 53/72 Guillot/Komisija, Recueil, 791. lpp., 3., 12. un 21. punkts, un 1989. gada 9. novembra spriedumu lietā 55/88 Katsoufros/Tiesa, Recueil, 3579. lpp., 16. punkts).
85 Turklāt, ja pie administrācijas vēršas ierēdnis ar lūgumu sniegt palīdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. panta pirmo daļu, arī tai saskaņā ar šajā pantā paredzēto pienākumu sniegt aizsardzību (iepriekš 66. punktā minētais spriedums lietā V./Komisija, 16. punkts) ir jāveic atbilstoši preventīvi pasākumi, piemēram, cietušā pārcelšana citā amatā vai pagaidu pārcelšana, kuras mērķis ir aizsargāt viņu no paziņotās rīcības atkārtošanās visā laikā, kas vajadzīgs administratīvai izmeklēšanai (šajā ziņā skat. iepriekš 76. punktā minēto spriedumu lietā Campogrande/Komisija, 55. punkts).
86 Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu administrācijai, izvēloties gan pagaidu, gan galīgos veicamos pasākumus, ir liela rīcības brīvība, ko kontrolē Savienības tiesa. Savienības tiesa tikai pārbauda, vai attiecīgā iestāde ir ievērojusi saprātīgas robežas un nav acīmredzami kļūdaini izmantojusi savu rīcības brīvību (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 25. oktobra spriedumu lietā T‑154/05 Lo Giudice/Komisija, Krājums, I‑A‑2‑203. un II‑A‑2‑1309. lpp., 137. punkts un tajā minētā judikatūra).
87 Tomēr tāpat ir jāuzsver, ka Paziņojums par psiholoģisko vardarbību jau bija pieņemts brīdī, kad bija pieņemts netieši izteiktais lēmums noraidīt lūgumu sniegt palīdzību, kas iesniegts 2004. gada 3. maijā, un ka gan sava formulējuma, gan formas un satura dēļ šim paziņojumam bija iekšēju norādījumu vērtība, kas Komisijai bija saistoši, jo tā nebija skaidri izrādījusi savu nodomu no tiem atkāpties, pieņemot pamatotu un detalizētu lēmumu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 1974. gada 30. janvāra spriedumu lietā 148/73 Louwage/Komisija, Recueil, 81. lpp., 12. punkts, un Vispārējās tiesas 2007. gada 6. februāra spriedumu apvienotajās lietās T‑246/04 un T‑71/05 Wunenburger/Komisija, Krājums, I‑A‑2‑21. un II‑A‑2‑131. lpp., 127. punkts).
88 Saskaņā ar Paziņojuma par psiholoģisko vardarbību 4.1.1. punktu, kurš ir veltīts “pasākumiem, kas jāveic pēc vardarbības identificēšanas”, cīņas ar psiholoģisko vardarbību politikai bija jābūt jaunam iestādēs nodarbināto personu aizsardzības rīkam un jānodrošina iespējamiem cietušajiem un lieciniekiem aizsardzība no iestādes. Tieši ar šādu mērķi Paziņojuma par psiholoģisko vardarbību 4.1.1. punkta i) apakšpunktā kā “steidzami pasākumi” bija paredzēts, ka, “ja [pastāvēja] kaut mazākās aizdomas par psiholoģisku vardarbību, [varēja] paredzēt pārcelšanas pasākumus”, ka “šo pasākumu mērķis [bija] izšķirt konfliktā iesaistītās personas, un tos [nedrīkstēja] jaukt ar mobilitātes politiku”, ka “tos iecēlējinstitūcijai rakstveidā [varēja] piedāvāt uzticības personas vai ombuds” un ka “attiecībā uz pagaidu pasākumiem šī pārcelšana [nebija] atkarīga no tā, vai pastāv brīva amata vieta”. Turklāt šajā tiesību normā bija paredzēts, ka “šie pārcelšanas pasākumi, kuros [bija] jābūt ņemtām vērā īpašajām situācijām, [varēja] būt tūlītēji un vajadzības gadījumā – galīgi” un ka “to mērķis [bija] ļaut iespējamam cietušajam pārkārtot savu dzīvi, palīdzot viņam atbrīvoties no problēmas”.
89 No šīm tiesību normām izriet, ka Paziņojums par psiholoģisko vardarbību, kas vēlāk tika atcelts un aizstāts ar Lēmumu C(2006) 1264/3, bija balstīts uz ideju, ka administrācijai nav jāgaida, lai konflikta situācija kļūtu pastāvīga, bet tieši otrādi – ir jāiejaucas ar visu vajadzīgo sparu un jāreaģē uz lūgumu sniegt palīdzību ar attiecīgā gadījuma apstākļos vajadzīgo ātrumu un rūpību, preventīvi veicot visus vajadzīgos pārcelšanas pasākumus. Komisija šajā ziņā nevar pamatoti atsaukties uz darbības vārda “varēt” lietošanu Paziņojumā par psiholoģisko vardarbību, lai apgalvotu, ka tā jebkurā gadījumā var brīvi izvērtēt, vai, ņemot vērā attiecīgās lietas faktus, ir vajadzīgi pagaidu pārcelšanas pasākumi. Proti, saistībā ar šo paziņojumu darbības vārds “varēt” bija jāsaprot tādējādi, ka administrācijai bija pilnvaras preventīvi veikt pārcelšanas pasākumus uz visu laiku, kas vajadzīgs administratīvās izmeklēšanas veikšanai, kura tai varēja ļaut konstatēt faktus un ieņemt galīgo nostāju saistībā ar tiem. Turpretī tā iepriekš nespriež par to, ka vajadzība nodrošināt lietderīgo iedarbību aizsardzības pienākumam, kas izriet no Civildienesta noteikumu 24. panta pirmās daļas, nozīmē, ka, ja tiek izpildīti noteikti faktiski nosacījumi, ir iespējams, ka administrācijai ir jāpalīdz ierēdnim, preventīvi veicot pārcelšanas pasākumu.
90 Ņemot vērā Civildienesta noteikumu 24. panta pirmo daļu un Paziņojumu par psiholoģisko vardarbību, ir tātad jākonstatē, ka datumā, kurā tika pieņemts netieši izteiktais lēmums noraidīt lūgumu sniegt palīdzību, administrācijai bija jāpalīdz jebkuram ierēdnim, kurš lūdza tās palīdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. panta pirmo daļu, preventīvi veicot pagaidu pārcelšanas pasākumu, ja, pirmkārt, tai bija informācija, kura radīja vai kurai saprātīgi bija jārada aizdomas, ka pret šo ierēdni tika vērsti akti, kas ietilpst Civildienesta noteikumu 24. panta pirmās daļas piemērošanas jomā, piemēram, psiholoģiskā vardarbība Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta izpratnē (šajā ziņā skat. iepriekš 86. punktā minēto spriedumu lietā Lo Giudice/Komisija, 153. punkts), un ja, otrkārt, izrādījās, ka šis pasākums bija vajadzīgs, lai aizsargātu attiecīgās personas veselību un drošību tostarp no aktu, par kuriem bija aizdomas, atkārtošanās risku (šajā ziņā skat. iepriekš 76. punktā minēto spriedumu lietā Campogrande/Komisija, 55. punkts; šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 3. marta spriedumu lietā T‑48/01 Vainker/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑51. un II‑197. lpp., 92. un 93. punkts).
91 Šajā gadījumā, pat ja šā sprieduma 40.–45. punktā jau izklāstīto iemeslu dēļ Komisija pieļauj kļūdu, apgalvojot, ka Civildienesta tiesai bija jāizpēta, vai tā bija acīmredzami un būtiski pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas, tomēr ar saviem iebildumiem tā būtībā pārmet Civildienesta tiesai, ka, atceļot netieši izteiktu lēmumu noraidīt lūgumu sniegt palīdzību tiktāl, ciktāl tajā ir ietverts atteikums veikt pagaidu pārcelšanas pasākumus, un neņemot vērā Komisijas rīcības brīvību šādu pasākumu veikšanā, tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un nav ievērojusi savu pienākumu pamatot spriedumus.
92 Vispirms ir jānorāda, ka pagaidu pārcelšanas pasākumu, kas veikti, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 24. panta pirmo daļu, mērķis ir preventīvi aizsargāt ierēdņa, kurš, iespējams, ir cietis no šajā tiesību normā minētajiem aktiem, veselību un drošību. Atbilstoši šim aizsardzības mērķim šādi pasākumi nevar būt atkarīgi no tā, vai ir brīva amata vieta dienestā, kā tas pamatoti ir precizēts Paziņojumā par psiholoģisko vardarbību. Tādējādi šos palīdzības pasākumus nedrīkst jaukt ar lēmumiem par pārcelšanu citā amatā dienesta interesēs, kas pieņemti, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 7. panta 1. punktu. Šo pēdējo minēto lēmumu mērķis ir dienesta laba darbība, pat ja tie ir attaisnoti ar iekšējām attiecību grūtībām un tādēļ ietilpst lielajā rīcības brīvībā, kas Tiesas judikatūrā atzīta iestādēm, organizējot savus dienestus atkarībā no uzdevumiem, kuri tiem tiek uzticēti, un personāla, kas ir to rīcībā, iecelšanā amatā, lai veiktu šos uzdevumus, ar nosacījumu, ka šī iecelšana amatā notiek, ievērojot saistību starp amatu un pakāpi (skat. Tiesas 1996. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑294/95 P Ojha/Komisija, Recueil, I‑5863. lpp., 40. un 41. punkts un tajos minētā judikatūra).
93 Tādējādi saskaņā ar šā sprieduma 86. punktā minēto judikatūru atliek izvērtēt, vai Civildienesta tiesa ir pārbaudījusi, vai Komisija, neveicot pagaidu pārcelšanas pasākumus, bija rīkojusies saprāta robežās un savas pilnvaras bija izmantojusi acīmredzami pareizi tiktāl, ciktāl bija izpildīti faktiskie nosacījumi, kas Komisijai liek veikt šādu pasākumu un kas minēti šā sprieduma 90. punktā.
94 Pēc tam, kad pārsūdzētā sprieduma 208. punktā Civildienesta tiesa apkopoja lūgumā sniegt palīdzību minētos faktus un norādīja, ka “daudzo dokumentu vidū, ko prasītāja bija pievienojusi savam lūgumam sniegt palīdzību, bija to personu saraksts, kas, pēc prasītājas domām, var apstiprināt minētās psiholoģiskās vardarbības pastāvēšanu”, pārsūdzētā sprieduma 209. punktā tā nosprieda, ka “[šo] faktu svarīgums un nozīmība atklāj ja ne psiholoģiskas vardarbības esamību, tad vismaz “aizdomas par psiholoģisku vardarbību” [..] paziņojuma par psiholoģisku vardarbību nozīmē un pat pirms izmeklēšanas veikšanas un ieinteresētās personas iebildumu pamatotības pārbaudes liek Komisijai veikt “pārcelšanas pasākumus”. Tādēļ pārsūdzētā sprieduma 214. punktā tā nosprieda, ka netieši izteiktais lēmums, ar kuru Komisija atteicās veikt pārcelšanas pasākumus, bija prettiesisks un bija jāatceļ. Tas atspoguļojot vērtējumus pārsūdzētā sprieduma 196. punktā, no kuriem izriet, ka “pat pirms galīgās nostājas ieņemšanas par [..] lūgumu [sniegt palīdzību] Komisijai bija jāveic atsevišķas, vismaz aizsargājošas darbības”. Pārsūdzētā sprieduma 250. un 253. punktā Civildienesta tiesa nosprieda, ka Kopienas ārpuslīgumisko atbildību izraisīja tostarp “Komisijas atteikums veikt pagaidu pasākumus, kā arī nokavējums, ar kādu tika uzsākta administratīvā izmeklēšana”, rīcība, kas radīja “morālo kaitējumu”, ko veidoja “[Q] nedrošība un raizes, jo viņa varēja baidīties, ka Komisija neņems vērā viņas lūgumu sniegt palīdzību un ka prettiesiskā rīcība, no kuras viņa līdz šim bija cietusi iestādē, varētu turpināties”. Pārsūdzētā sprieduma 254. punktā Civildienesta tiesa iekļāva morālo kaitējumu tajā, kas, viņasprāt, bija taisnīgi jāatlīdzina, “piespriežot Komisijai samaksāt [Q] EUR 15 000”.
95 No pārsūdzētā sprieduma 250. punkta skaidri izriet, ka vienīgais iemesls, ko Civildienesta tiesa minēja, lai secinātu, ka attiecīgajā gadījumā Komisijai bija jāveic pagaidu pārcelšanas pasākumi, bija tas, ka pastāvēja “aizdomas par psiholoģisko vardarbību” Paziņojuma par psiholoģisko vardarbību izpratnē.
96 Tomēr no pārsūdzētā sprieduma 207.–214. un 250. punkta neizriet, ka Civildienesta tiesa būtu – kā tas tai ir juridiski saistoši atbilstoši šā sprieduma 98. punktā minētajam noteikumam – pētījusi, vai pagaidu pārcelšanas pasākumi bija vajadzīgi, lai aizsargātu Q veselību un drošību visā administratīvās izmeklēšanas laikā.
97 Šādos apstākļos Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 209. un 211. punktā nospriežot, ka Komisijai bija jāveic pagaidu pārcelšanas pasākumi, un neizpētot, vai attiecīgās lietas apstākļos šis pasākums bija vajadzīgs, lai aizsargātu Q veselību un drošību visā administratīvās izmeklēšanas laikā.
98 Tomēr saskaņā ar Tiesas judikatūru kļūda tiesību piemērošanā, ko pieļauj pirmās instances tiesa, nevar padarīt par spēkā neesošu tās pasludināto spriedumu, ja šā sprieduma rezolutīvā daļa ir balstīta uz citiem juridiskiem pamatiem (skat. Tiesas 2002. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑312/00 P Komisija/Camar un Tico, Recueil, I‑11355. lpp., 57. punkts, un 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑93/02 P Biret International/Padome, Recueil, I‑10497. lpp., 60. punkts un tajā minētā judikatūra). Šādas pamatu aizstāšanas gadījumā attiecīgā tiesa var ņemt vērā faktus, kurus ir konstatējusi pirmās instances tiesa (iepriekš minētais spriedums lietā Biret International/Padome, 60.–66. punkts).
99 Šajā ziņā vispirms no pārsūdzētā sprieduma 41. punkta izriet, ka pēc medicīniskās pārbaudes, ko veica iestādes konsultējošais ārsts, viņš 2004. gada 7. maija atzinumā uzskatīja, ka Q, “sākot no 2004. gada 10. [maija], [..] bija spējīga strādāt [100 % apmērā]”, bet ka “[Q] saistībā ar veselību būtu vēlams mainīt darbavietu”. Vēl no pārsūdzētā sprieduma 54. punkta izriet, ka “2004. gada 18. maijā psihiatrs, kam medicīniskais dienests bija uzticējis veikt [Q] psihiatrisko ekspertīzi, savā ekspertīzē uzsvēra, ka, “tā kā problēma ir sociāla rakstura (konflikts iestādes iekšienē), risinājums līdz ar to ir jārod sociālā līmenī (integrēšana citā ģenerāldirektorātā)””. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 69. punktā ir norādīts, ka “2004. gada 6. septembrī medicīniskajā apskatē, kas [Q] bija jāiziet pēc medicīniskās izziņas iesniegšanas par laika posmu no 2004. gada 28. augusta līdz 25. septembrim, tika secināts, ka [Q] “šobrīd [..] bija spējīga strādāt [100 % apmērā]”, bet tomēr atkārtoti norādīts uz apsvērumu, ko 2004. gada 18. maijā izteicis psihiatrs, kas tobrīd pārbaudīja [Q], ka “[Q] saistībā ar veselību [bija] vēlams mainīt darbavietu [..]””. Visbeidzot no pārsūdzētā sprieduma 73. punkta izriet, ka “2004. gada 6. oktobra medicīniski psiholoģiskās pārbaudes ziņojuma nobeigumā neatkarīgais ārsts, kas izvēlēts pēc [Q] iesniegtā lūguma [..], konstatēja, ka viņa “[bija] spējīga atkal strādāt, bet citā [ĢD]”, un precizēja, ka viņas “atgriešanās savā iepriekšējā amatā tikai atsauktu atmiņā piedzīvoto psiholoģisko vardarbību un viņu destabilizētu [..]””. Tādējādi no faktiem, kas bija konstatēti pārsūdzētajā spriedumā, izriet, ka daudzos medicīniskos atzinumos un zīmēs tika izdarīts slēdziens, ka pārcelšanas pasākums bija vajadzīgs, lai aizsargātu Q veselības stāvokli, un tas notika pat pirms tam, kad administrācija veica administratīvo izmeklēšanu, kurai bija jāļauj pārbaudīt Q nodarītās psiholoģiskās vardarbības patieso pastāvēšanu, un tātad – ka galīgie pasākumi nevar iespējami tikt paredzēti, lai sodītu minētās vardarbības autorus un pakārtoti atlīdzinātu viņu rīcības kaitīgās sekas.
100 Ņemot vērā atzinumus un zīmes, ko izsniegušas personas, kuru kompetencē bija, veicot medicīnisku izvērtēšanu, saistīt Komisijas lēmumu pieņemšanas pilnvaras, ir jāuzskata, ka vismaz no 2004. gada 6. oktobra bija jāveic pagaidu pārcelšanas pasākums, lai nodrošinātu Q veselības stāvokļa tūlītēju aizsardzību. Tādējādi šīs lietas apstākļos bija izpildīti faktiskie nosacījumi, kas ļauj uzskatīt, ka dienā, kad tika pieņemts netieši izteiktais lēmums noraidīt lūgumu sniegt palīdzību, administrācijai bija preventīvi jāveic pagaidu pārcelšanas pasākums, kas minēts šā sprieduma 98. punktā. Līdz ar to, pagaidu kārtā nepārceļot Q no ĢD “Personāls un administrācija” vai no minētā ĢD vienības D 2, kurā viņa strādāja, lai gan šāds pasākums bija vajadzīgs viņas veselības stāvokļa aizsardzībai, Komisija nebija ievērojusi saprātīgas robežas un bija acīmredzami kļūdaini izmantojusi savu rīcības brīvību.
101 Līdz ar to, lai gan bija kļūda tiesību piemērošanā, kas pieļauta pārsūdzētajā spriedumā šajā ziņā, Civildienesta tiesa varēja pamatoti nospriest pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) un 2) punktā, ka netieši izteiktais lēmums noraidīt lūgumu sniegt palīdzību ir jāatceļ tiktāl, ciktāl tajā ietverts atteikums veikt pagaidu pārcelšanas pasākumu, un ka Komisijai ir jāatlīdzina Q šī atteikuma kaitīgās sekas.
102 Tiktāl kā neefektīvi ir jānoraida iebildumi, kas izvirzīti otrajā pamatā, kurš attiecas uz Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījuma, kas saistīts ar prettiesiskas rīcības pastāvēšanu, un Civildienesta noteikumu 7. un 24. panta pārkāpumu.
103 Otrkārt, ir jāizvērtē iebildumi, kas izvirzīti otrajā pamatā un kas attiecas uz to, ka pārsūdzētā sprieduma 251. punktā Civildienesta tiesa ir pārkāpusi Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumu, kas saistīts ar prettiesiskas rīcības esamību, jo tā nosprieda, ka administrācija, novēloti uzsākot administratīvo izmeklēšanu, bija rīkojusies prettiesiski, neņemot vērā, ka minētās izmeklēšanas uzsākšanas termiņš bija attaisnots ar vajadzību nodrošināt tās objektivitāti.
104 Pārsūdzētā sprieduma 251. punktā Civildienesta tiesa norādīja, ka “dienā, kad tika pieņemts netiešais lēmums noraidīt lūgumu sniegt palīdzību, administratīvā izmeklēšana vēl netika uzsākta, jo tikai 2004. gada 8. septembrī padomdevējs revidents saņēma Komisijas ģenerālsekretāra pilnvaru veikt šādu izmeklēšanu un pirmās revīzijas viņš sāka veikt tikai 2004. gada oktobrī”. Pārsūdzētā sprieduma 253. punktā tā nosprieda, ka bija jāatlīdzina morālais kaitējums šī kavējuma dēļ, kas tika iekļauts morālā kaitējuma summā, kura, pēc Civildienesta tiesas domām, tika taisnīgi atlīdzināta, “piespriežot Komisijai samaksāt [Q] EUR 15 000”.
105 Pienākums sniegt palīdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. panta pirmo daļu liek administrācijai reaģēt ar attiecīgās lietas apstākļos vajadzīgo ātrumu, tostarp veicot administratīvo izmeklēšanu, lai, sadarbojoties ar sūdzības autoru, konstatētu faktus šīs sūdzības pamatā (iepriekš 76. punktā minētais spriedums lietā Campogrande/Komisija, 42. un 53. punkts). Tomēr šī judikatūra neizslēdz, ka objektīvi iemesli, kas tostarp var būt saistīti ar izmeklēšanas organizēšanas vajadzībām, var attaisnot kavējumu minētās izmeklēšanas uzsākšanā (šajā ziņā skat. iepriekš 76. punktā minēto spriedumu lietā Campogrande/Komisija, 56. punkts).
106 Šajā gadījumā, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 40. punkta, lūgumā sniegt palīdzību Q lūdza uzsākt administratīvo izmeklēšanu “neitrālai iestādei”, kas nebūtu piederīga ĢD “Personāls un administrācija” un tātad autonoma no IDOC [Izmeklēšanas un disciplināro lietu biroja]. Turklāt no pārsūdzētā sprieduma 59. punkta izriet, ka ar 2004. gada 11. jūnija vēstuli IDOC direktors norādīja Komisijas ģenerālsekretāram, ka, “ņemot vērā, ka prasītāja bija izvirzījusi pretenzijas pret visu ĢD “Personāls un administrācija” vadību, tostarp tā ģenerāldirektoru, šķita lietderīgi, ka Komisijas ģenerālsekretārs administratīvajā izmeklēšanā veic iecēlējinstitūcijas funkcijas un ka ĢD “Personāls un administrācija” nepiederoša persona tiek iecelta par “padomdevēju revidentu” šīs izmeklēšanas veikšanai”. No pārsūdzētā sprieduma 64. punkta izriet, ka “2004. gada 1. jūlijā Komisijas ģenerālsekretārs informēja IDOC direktoru, ka viņš piekrīt veikt iecēlējinstitūcijas funkcijas paredzētās administratīvajā izmeklēšanā, un precizēja padomdevēja revidenta vārdu, ko viņš bija izvēlējies šīs izmeklēšanas veikšanai”. Visbeidzot no pārsūdzētā sprieduma 71. punkta izriet, ka “ar 2004. gada 8. septembra norādījumiem padomdevējs revidents, ko bija izraudzījies Komisijas ģenerālsekretārs, prasītājas pieprasītajā administratīvajā izmeklēšanā saņēma viņa pilnvarojumu “noskaidrot, vai ir patiesi apgalvojumi, kas izteikti attiecībā uz lietas materiālos minētā ierēdņa vai minēto ierēdņu rīcību, un tādējādi ļaut novērtēt patieso situāciju un sekas, kādas attiecīgā gadījumā varētu rasties””.
107 Šajā gadījumā Civildienesta tiesa tomēr nav pētījusi, vai vajadzība organizēt administratīvo izmeklēšanu ar “neitrālas iestādes” palīdzību atbilstoši Q lūgumā sniegt palīdzību izteiktajai vēlmei un uzticēt to nevis IDOC, kā tas parasti ir paredzēts, bet padomdevējam revidentam, kas izņēmuma kārtā iecelts ārpus ĢD “Personāls un administrācija”, attaisnoja attiecīgo kavējumu.
108 Neveicot visas pārbaudes, kas tai atbilstoši tiesību aktiem bija jāveic, Civildienesta tiesa nav sniegusi pārsūdzētajam spriedumam juridisko pamatu, piespriežot Komisijai samaksāt Q atlīdzību par apmēram četru mēnešu kavējumu, kas pagājuši pirms administratīvās izmeklēšanas uzsākšanas.
109 Tiktāl ir jāpieņem otrais pamats un jāatceļ pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punkts tiktāl, ciktāl tajā Komisijai piespriests samaksāt Q atlīdzību par kavējumu administratīvās izmeklēšanas uzsākšanā. Tā kā Civildienesta tiesa – kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 250.–254. punkta – nav nošķīrusi atlīdzību, kas jāsamaksā Q šā kavējuma dēļ, no tās, kas jāmaksā tādēļ, ka Komisija atteikusies veikt pagaidu pārcelšanas pasākumu, ir jāatceļ rezolutīvās daļas 2) punkts tiktāl, ciktāl tajā Komisijai piespriests samaksāt Q EUR 15 000, ja ar šo summu bija paredzēts atlīdzināt morālo kaitējumu, ko Q cietusi apgalvotā kavējuma administratīvās izmeklēšanas uzsākšanā dēļ.
110 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, galvenā apelācijas sūdzība daļēji ir jāapmierina un pārējā daļā jānoraida.
Par pretapelācijas sūdzību
111 Pretapelācijas sūdzībā, kas iesniegta saskaņā ar Reglamenta 142. panta 2. punktu, tiek lūgts atcelt pārsūdzēto spriedumu tiktāl, ciktāl tajā noraidīti pirmās instances prasības prasījumi atcelt KAZ par 2003. gadu un atlīdzināt papildu kaitējumu, kas radies netieši izteiktā lēmuma noraidīt lūgumu veikt atbilstošus galīgus pasākumus dēļ, lai sodītu apgalvotās psiholoģiskas vardarbības autorus, un pakārtoti – atlīdzinātu to rīcības kaitīgās sekas.
112 Pretapelācijas pamatojumam Q izvirza deviņus pamatus. Pirmie astoņi pretapelācijas pamati ir vērsti pret pārsūdzēto spriedumu tiktāl, ciktāl ar to ir noraidīti pirmās instances prasības prasījumi atlīdzināt papildu kaitējumu, kas radies netieši izteiktā lēmuma noraidīt lūgumu veikt atbilstošus galīgus pasākumus dēļ, lai sodītu apgalvotās psiholoģiskas vardarbības autorus, un pakārtoti – atlīdzinātu to rīcības kaitīgās sekas. Pirmais pamats ir par Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta pārkāpumu. Otrais pamats ir par kļūdu lūgumā sniegt palīdzību minēto faktu juridiskajā kvalificēšanā, ņemot vērā Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktu. Trešais pamats ir par to faktu neprecizitāti pēc būtības, kas ir kļūdas tiesību piemērošanā, nosakot strīda priekšmetu, pamatā. Ceturtais pamats ir par noteiktu pierādījumu, kas iesniegti pirmajā instancē, sagrozīšanu. Piektais pamats ir par to, ka Komisija ir pārkāpusi Paziņojumu par psiholoģisko vardarbību. Sestais pamats ir par pienākuma pamatot spriedumus neievērošanu. Septītais pamats ir par aizlieguma spriest ultra petita neievērošanu un tādēļ – Civildienesta tiesas kompetences robežu pārkāpumu. Astotais pamats ir par divu administratīvo norādījumu kļūdainu interpretāciju. Devītais pamats ir vērsts pret pārsūdzēto spriedumu tiktāl, ciktāl tajā ir noraidīti pirmās instances prasības prasījumi atcelt KAZ par 2003. gadu. Tas ir par kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar intereses celt prasību, lai atceltu KAZ par 2003. gadu, esamību.
113 Komisija norāda, ka, lai atbildētu uz pretapelācijas sūdzību, tai ir jāieņem nostāja par psiholoģiskās vardarbības jēdziena Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta izpratnē interpretāciju, ko Civildienesta tiesa apstiprinājusi pārsūdzētajā spriedumā. Tā apgalvo, ka šajā interpretācijā ir pieļautas vairākas kļūdas tiesību piemērošanā. Q atspēko Komisijas apsvērumus šajā jautājumā.
114 Pareizas tiesvedības interesēs ir jāizvērtē, pirmkārt, piektais pamats, otrkārt, – astotais pamats, treškārt, – kopā: pirmais, otrais, trešais, ceturtais un sestais pamats, kā arī Komisijas un Q apsvērumi par psiholoģiskās vardarbības jēdzienu Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta izpratnē, ceturtkārt, – septītais pamats un, piektkārt un visbeidzot, – devītais pamats.
Par pretapelācijas piekto pamatu, kas ir par to, ka Komisija ir pārkāpusi Paziņojumu par psiholoģisko vardarbību
Lietas dalībnieku argumenti
115 Q uzsver, ka Komisija ir pārkāpusi Paziņojuma par psiholoģisko vardarbību 2.2. no 4.1. punktu, jo neviens no viņas priekšniekiem nav rīkojies, lai novērstu psiholoģisko vardarbību, kas minēta viņas lūgumā sniegt palīdzību.
116 Komisija lūdz noraidīt piekto pamatu kā acīmredzami nepieņemamu. Q neesot identificējusi nevienu kļūdu tiesību piemērošanā, ko pārsūdzētajā spriedumā būtu pieļāvusi Civildienesta tiesa, bet tikai atkārtoja argumentus, kurus tā bija izteikusi savas prasības pirmajā instancē pamatojumam. Katrā ziņā Paziņojuma par psiholoģisko vardarbību, ko pārsūdzētajā spriedumā apstiprinājusi Civildienesta tiesa, interpretācija esot bijusi labvēlīga Q interesēm.
117 Q lūdz noraidīt iebildi par nepieņemamību, ko izvirzījusi Komisija pret piekto pamatu, jo kļūda tiesību piemērošanā, kas pieļauta pārsūdzētajā spriedumā, esot pietiekami tikusi identificēta tās pretapelācijas sūdzībā.
Vispārējās tiesas vērtējums
118 No šā sprieduma 24. punktā minētajām tiesību normām izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda apstrīdētie elementi spriedumā, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti šīs sūdzības atbalstam (skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 10. marta rīkojumu lietā T‑233/07 P Lebedef‑Caponi/Komisija, Krājums, I‑B‑1‑3. un II‑B‑1‑19. lpp., 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
119 Šai prasībai neatbilst apelācijas sūdzība, kurā ir tikai atkārtoti vai atstāstīti pamati un argumenti, kas jau tika izklāstīti pirmās instances tiesai, ieskaitot tos, kas bija balstīti uz faktiem, kurus šī tiesa skaidri noraidīja. Proti, šāda apelācija patiesībā ir prasība, kuras mērķis ir vienkārši panākt pirmās instances tiesai iesniegtā prasības pieteikuma pārskatīšanu, kas nav apelāciju tiesas kompetencē (skat. iepriekš 118. punktā minēto rīkojumu lietā Lebedef‑Caponi/Komisija, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
120 Piektajā pamatā Q atsaucas uz kļūdu tiesību piemērošanā, ko pieļāvusi Komisija, nevis Civildienesta tiesa, jo tā norāda, ka “Komisija ir pārkāpusi Paziņojuma par psiholoģisko vardarbību 2.2. punktu” un ka “Komisija ir pārkāpusi arī [šī paša paziņojuma 4.1. punktu]”.
121 Līdz ar to ir jāpieņem Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību un tātad kā nepieņemams jānoraida piektais pamats.
Par pretapelācijas astoto pamatu, kas ir par divu administratīvo norādījumu kļūdainu interpretāciju
Lietas dalībnieku argumenti
122 Q apgalvo, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kļūdaini interpretējot divus administratīvos norādījumus, kas iekļauti lietas materiālos. Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 64. punktā tā esot kļūdaini interpretējusi IDOC direktoram adresēto ģenerālsekretāra 2004. gada 1. jūlija norādījumu, konstatējot, ka tajā ģenerālsekretārs ir informējis šo direktoru par to, ka viņš piekrīt pildīt iecēlējinstitūcijas funkcijas administratīvajā izmeklēšanā. Patiesībā ģenerālsekretārs šajos norādījumos esot norādījis, ka viņš piekrīt pildīt iecēlējinstitūcijas funkcijas saistībā ar iestādes atbildi uz lūgumu sniegt palīdzību, lai novērstu jebkādu neobjektivitātes pārmetumu ĢD “Personāls un administrācija”. Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 86. punktā Civildienesta tiesa esot kļūdaini interpretējusi viņai adresētos ĢD “Personāls un administrācija” ģenerāldirektora 2005. gada 16. septembra norādījumus, norādot, ka tajos bija iekļauts tieši izteikts iecēlējinstitūcijas lēmums noraidīt lūgumu sniegt palīdzību. Tomēr šos norādījumus nebija izdevis Komisijas ģenerālsekretārs, kurš vienīgais pildīja iecēlējinstitūcijas funkcijas, un tiem nebija pievienots nekāds lēmums, tādējādi nekāds tieši izteikts iecēlējinstitūcijas lēmums par lūgumu sniegt palīdzību netika pieņemts.
123 Komisija iebilst, ka pārsūdzētā sprieduma punkti, kas apstrīdēti astotajā pamatā, ir faktu izklāsts un tātad neietilpst šā sprieduma daļā “Juridiskais pamatojums”. Pārējā daļā pamats esot nepieņemams, jo nav norādīta kļūda tiesību piemērošanā, ko būtu pieļāvusi Civildienesta tiesa.
124 Q lūdz noraidīt iebildi par nepieņemamību, ko Komisija izvirzījusi attiecībā uz astoto pamatu, jo minētā kļūda tiesību piemērošanā esot pietiekami tikusi identificēta pretapelācijā.
Vispārējās tiesas vērtējums
125 Kā jau tika norādīts šā sprieduma 118. punktā, apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda apstrīdētie elementi spriedumā, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti šīs sūdzības atbalstam.
126 Šajā gadījumā Q savos procesuālajos rakstos nav identificējusi kļūdu tiesību piemērošanā, kas būtu pieļauta pārsūdzētā sprieduma rezolutīvajā daļā un kas būtu radusies iepriekš minēto divu administratīvo norādījumu satura kļūdainas interpretācijas dēļ pārsūdzētā sprieduma 64. un 86. punktā, kuri attiecas uz “prāvas rašanās faktu” izklāstu kopsavilkuma veidā saskaņā ar Reglamenta 81. panta otro ievilkumu.
127 Tādējādi ir jāpieņem Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamu, un tādēļ kā nepieņemams jānoraida astotais pamats.
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta pārkāpumu, otro pamatu, kas saistīts ar kļūdu lūgumā sniegt palīdzību minēto faktu juridiskajā kvalificēšanā, ņemot vērā Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktu, trešo pamatu, kas attiecas uz to faktu neprecizitāti pēc būtības, kura ir kļūdas tiesību piemērošanā, nosakot strīda priekšmetu, pamatā, ceturto pamatu, kas saistīts ar noteiktu pierādījumu, kas iesniegti pirmajā instancē, sagrozīšanu, un sesto pamatu, kas saistīts ar pienākuma pamatot spriedumus neievērošanu
128 Pirmais, otrais, trešais, ceturtais un sestais pamats, kā arī Komisijas un Q apsvērumi par psiholoģiskās vardarbības jēdzienu Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta izpratnē ir vērsti pret pārsūdzētā sprieduma pamatojuma daļu, tostarp tā 189. un 236. punktu, kuros Civildienesta tiesa sprieda – kā norādīts pārsūdzētā sprieduma 147. punktā – par “[Q] izvirzīto iebildumu par psiholoģisko vardarbību” un šā paša sprieduma 189. punktā nosprieda, ka Q “nevarēja pamatoti apgalvot, ka ir cietusi no psiholoģiskās vardarbības”, nedz arī tātad saņemt atlīdzību par to. Tas neietekmē faktu, ka pārsūdzētā sprieduma 236. un 238.–242. punktā Civildienesta tiesa nosprieda, ka noteikti fakti, ko Q minēja lūguma sniegt palīdzību pamatojumam, kopumā norādīja uz Komisijas dienesta kļūdu, ko veido pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses neievērošana zināmā mērā, un piešķīra Q atlīdzību par morālo kaitējumu minētās kļūdas dēļ, jo tā veicināja Q izolēšanu savā vienībā, bet ne par materiālo kaitējumu, kas atbilst arodslimībai, kura būtu radusies šīs pašas kļūdas dēļ, tiktāl, ciktāl šāda atlīdzība esot bijusi priekšlaicīga, lai arī patoloģiju, no kuras cietusi ieinteresētā persona, arodizcelsmes atzīšana vēl tika izvērtēta un nebija iespējams noteikt, vai viss materiālais kaitējums, kas radies Q, nevarēja tikt atlīdzināts saskaņā ar Civildienesta noteikumu arodslimības risku apdrošināšanas sistēmu.
129 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši Reglamenta 113. pantam Vispārējā tiesa katrā laikā pēc savas ierosmes var apsvērt, vai pastāv kāds absolūts šķērslis tiesas procesam.
130 Tā kā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantu prasības pieņemamības nosacījumi ir saistīti ar sabiedrisko kārtību, vajadzības gadījumā Savienības tiesai tie ir jāizskata pēc savas ierosmes (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 8. jūnija spriedumu lietā T‑498/07 P Krcova/Eiropas Kopienu Tiesa, 52. punkts un tajā minētā judikatūra), ja vien tā pirmstiesas procedūrā nav aicinājusi lietas dalībniekus iesniegt savus apsvērumus (šajā ziņā skat. iepriekš 57. punktā minēto spriedumu lietā Réexamen M/EMEA, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).
131 Nelabvēlīga akta pastāvēšana Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta un 91. panta 1. punkta izpratnē ir obligāts nosacījums jebkuras prasības, ko cēluši ierēdņi pret iestādi, kurā tie strādā, pieņemamībai (skat. Vispārējās tiesas 1993. gada 13. jūlija spriedumu lietā T‑20/92 Moat/Komisija, Recueil, II‑799. lpp., 39. punkts un tajā minētā judikatūra, un Vispārējās tiesas 2003. gada 25. marta rīkojumu lietā T‑243/02 J/Komisija, Recueil FP, I‑A‑99. un II‑523. lpp., 30. punkts).
132 Lai spriestu par psiholoģiskās vardarbības, kas minēta lūgumā sniegt palīdzību, pastāvēšanu, Civildienesta tiesa netieši, bet noteikti sludināja pārsūdzētā sprieduma 118. un 119. punktā, ka tai tika iesniegts strīds par nelabvēlīgu aktu, kas atbilst iecēlējinstitūcijas lēmumam par – kaut arī netieši – lūguma sniegt palīdzību noraidīšanu, jo tā esot atteikusies konstatēt apgalvotās psiholoģiskās vardarbības pastāvēšanu.
133 Tomēr tēze, uz ko noteikti ir balstījusies Civildienesta tiesa, lai spriestu par apgalvotās psiholoģiskās vardarbības pastāvēšanu, ir kļūdaina, kā tas izriet no pašas konstatējumiem turpmāk pārsūdzētajā spriedumā.
134 Precīzāk, Civildienesta tiesa vispirms pārsūdzētā sprieduma 117. punktā konstatēja, ka prasība pirmajā instancē bija jāuzskata par tādu, kurā lūgts “atcelt netieši izteikto lēmumu noraidīt lūgumu sniegt palīdzību”, “atcelt KAZ par 2003. gadu” un “piespriest Komisijai atlīdzināt Q zaudējumus”.
135 Tostarp no pārsūdzētā sprieduma 196. punkta izriet, ka šajā spriedumā Civildienesta tiesa netieši izteikto lēmumu noraidīt lūgumu sniegt palīdzību vienkārši uzskatīja par Q nelabvēlīgu aktu, jo tajā bija iekļauts atteikums “veikt atsevišķas, vismaz aizsargājošas darbības [visā administratīvajai izmeklēšanai vajadzīgajā laikā]”. To darīdama, tā nekonstatēja, ka pastāv nelabvēlīgs akts, kas ietver atteikumu konstatēt lūgumā sniegt palīdzību minētās psiholoģiskās vardarbības pastāvēšanu, kuras pastāvēšanu tā netieši, bet noteikti sludināja pārsūdzētā sprieduma 118. un 119. punktā, lai spriestu par “[Q] izvirzīto iebildumu par psiholoģisko vardarbību”.
136 Katrā ziņā šajā gadījumā ir jāņem vērā, ka Q lūgumā sniegt palīdzību pati lūdza uzsākt administratīvo izmeklēšanu, lai konstatētu tās lūgumā sniegt palīdzību minētās psiholoģiskās vardarbības patiesu pastāvēšanu, aicinādama Komisiju to uzticēt “neitrālai iestādei”, kas nav IDOC, proti, struktūrvienība, kas parasti ir pilnvarota veikt šādu izmeklēšanu. No pārsūdzētā sprieduma 198., 199. un 251. punkta izriet, ka pirms prasības celšanas 2005. gada 4. jūlijā administrācija apmierināja šo lūgumu, jo 2004. gada 8. septembrī tika uzsākta administratīvā izmeklēšana, kura saskaņā ar noteikumiem par administratīvo izmeklēšanu veikšanu, kas ir Civildienesta noteikumu IX pielikums un kas ir pieņemti saskaņā ar Civildienesta noteikumu 86. panta 3. punktu, ātri tika veikta laikā no 2004. gada oktobra līdz 2005. gada 21. martam.
137 Izmeklēšanas procesa, kas veikts saskaņā ar Civildienesta noteikumu 86. panta 3. punktu, lai varētu spriest par ierēdņa saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu iesniegto lūgumu sniegt palīdzību, beigās iecēlējinstitūcija, pamatojoties uz izmeklēšanas ziņojumu, pieņem galīgo lēmumu – kā Civildienesta tiesa pati to norādīja pārsūdzētā sprieduma 196. punktā un kā tas turklāt izriet no Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. panta (šajā ziņā skat. iepriekš 84. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Guillot/Komisija, 21., 22. un 36. punkts, un 1983. gada 1. jūnija spriedumu apvienotajās lietās 36/81, 37/81 un 218/81 Seton/Komisija, Recueil, 1789. lpp., 29.–31. punkts). Šajā lēmuma pieņemšanas brīdī tiek skarts ierēdņa tiesiskais stāvoklis (saistībā ar procedūru, kas veikta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu, šajā ziņā un pēc analoģijas skat. arī iepriekš 66. punktā minēto spriedumu lietā L/Komisija, 123. punkts).
138 Tā kā iecēlējinstitūcijas galīgajā lēmumā ir atsauce uz administratīvo izmeklēšanu, kas tika veikta pēc netieši izteiktā lēmuma pieņemšanas un kurā, pamatojoties uz dokumentiem un liecībām, kas tika iesniegtas vai ievāktas izmeklēšanas gaitā, detalizēti tika izvērtēti attiecīgā ierēdņa apgalvojumi par psiholoģiskās vardarbības pastāvēšanu, ziņojuma secinājumiem, tas ir jāuzskata nevis par lēmumu, ar ko tikai apstiprina netieši izteikto lēmumu, bet par lēmumu, ar ko pēc tam, kad administrācija atkārtoti izvērtējusi situāciju, tiek aizstāts šis pēdējais minētais lēmums (šajā ziņā skat. iepriekš 86. punktā minēto spriedumu lietā Lo Giudice/Komisija, 47. un 48. punkts).
139 Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma 86. punkta izriet, ka “ar [Q] nosūtīto 2005. gada 16. septembra vēstuli iecēlējinstitūcija tieši noraidīja tās iesniegto lūgumu sniegt palīdzību, pamatojoties uz administratīvās izmeklēšanas secinājumiem, uzskatot, ka apgalvojumi par psiholoģisku vardarbību bija nepamatoti vai nevarēja tikt pierādīti”. Saskaņā ar šā sprieduma 138. punktā minēto judikatūru iecēlējinstitūcijas tieši izteiktais lēmums galīgi noraidīt lūgumu sniegt palīdzību, kura saturs tika paziņots Q 2005. gada 16. septembra vēstulē, pirmās instances tiesvedības gaitā – pēc tam, kad iecēlējinstitūcija, pamatojoties uz administratīvās izmeklēšanas secinājumiem, atkārtoti izvērtējusi situāciju, – saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. pantu tika aizstāts ar netieši izteikto lēmumu noraidīt lūgumu sniegt palīdzību.
140 Tomēr no pārsūdzētā sprieduma 117., 196. un 197. punkta neizriet, ka Civildienesta tiesā pirmajā instancē būtu iesniegts strīds par iecēlējinstitūcijas skaidri izteikto lēmumu galīgi noraidīt lūgumu sniegt palīdzību. Tāpat no pārsūdzētā sprieduma neizriet, ka Civildienesta tiesa tajā būtu pārbaudījusi šī pēdējā minētā lēmuma vai pat vienkārši tā obligāti norādāmā pamatojuma tiesiskumu.
141 Q, kurai šajā ziņā tiesas sēdē tika lūgts sniegt paskaidrojumus, apstiprināja, ka strīda, ar kuru tā vērsās Civildienesta tiesā, priekšmets tostarp bija pārbaudīt netieši izteiktā lēmuma noraidīt lūgumu sniegt palīdzību, nevis iecēlējinstitūcijas tieši izteikto lēmumu noraidīt lūgumu sniegt palīdzību, kura saturs tai tika paziņots 2005. gada 16. septembra vēstulē, tiesiskumu. Tā nenorādīja, ka pirmās instances tiesvedības laikā būtu formulējusi prasību pielāgot savus prasījumus pēc tam, kad šis pirmais lēmums tika aizstāts ar otro (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 26. oktobra spriedumu lietā T‑55/03 Brendel/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑311. un II‑1437. lpp., 50. punkts un tajā minētā judikatūra, un Vispārējās tiesas 2001. gada 6. jūlija rīkojumu lietā T‑161/00 Tsarnavas/Komisija, Recueil FP, I‑A‑155. un II‑721. lpp., 27. punkts un tajā minētā judikatūra). Savukārt Komisija apgalvoja, ka tikai iecēlējinstitūcijas tieši izteiktais lēmums noraidīt lūgumu sniegt palīdzību ir Q nelabvēlīgs akts, jo tajā ir ietverts atteikums, pamatojoties uz administratīvās izmeklēšanas secinājumiem, konstatēt lūgumā sniegt palīdzību minētās psiholoģiskās vardarbības pastāvēšanu. Turklāt tā apgalvoja, ka pārsūdzētajā spriedumā Civildienesta tiesa bija pieņēmusi no iecēlējinstitūcijas neatkarīgu lēmumu par minētās psiholoģiskās vardarbības pastāvēšanu.
142 No iepriekš minētā izriet, ka, tā kā Civildienesta tiesā netika iesniegts strīds par iecēlējinstitūcijas tieši izteiktā lēmuma noraidīt lūgumu sniegt palīdzību, kura saturs tai tika paziņots 2005. gada 16. septembra vēstulē, tiesiskuma vērtējumu, tā pārkāpa Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantu un pārsniedza pārbaudes tiesā robežas, praksē administrācijas vietā pārsūdzētā sprieduma 147. un 189. punktā spriežot par “[Q] iebildumu par psiholoģisko vardarbību” (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 3. aprīļa spriedumu lietā C‑277/01 P Parlaments/Samper, Recueil, I‑3019. lpp., 44. un 50. punkts) un šā paša sprieduma 189. punktā nospriežot, ka Q nevarēja pamatoti apgalvot, ka ir cietusi no psiholoģiskās vardarbības Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta izpratnē (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 16. maija spriedumu lietā T‑73/05 Magone/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑107. un II‑A‑2‑485. lpp., 14.–16. punkts, un iepriekš 86. punktā minēto spriedumu lietā Lo Giudice/Komisija, 54.–56. punkts).
143 Līdz ar to, pat nepastāvot vajadzībai spriest par pirmo, otro, trešo, ceturto un sesto pamatu, pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ tiktāl, ciktāl tajā ir spriests par “[Q] izvirzīto iebildumu par psiholoģisko vardarbību” un nospriests, ka viņa nevarēja pamatoti apgalvot, ka ir cietusi no psiholoģiskās vardarbības Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta izpratnē.
Par septīto pamatu, kas attiecas uz aizlieguma spriest ultra petita neievērošanu un tādēļ – Civildienesta tiesas kompetences robežu pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
144 Q pārmet Civildienesta tiesai, ka tā ir spriedusi ultra petita un tādēļ pārkāpusi savas kompetences robežas, pārsūdzētā sprieduma 241. punktā noraidot viņas prasību par tāda materiālā kaitējuma atlīdzību, kas atbilst neiegūtajai algai viņas pensionēšanas dēļ saistībā ar invaliditāti pēc lūgumā sniegt palīdzību minētās psiholoģiskās vardarbības. Proti, Civildienesta tiesa esot pamatojusi minēto noraidīšanu ar norādījumiem, ar kuriem 2005. gada 17. oktobrī tā iesniedza lūgumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu atzīt par arodslimību “trauksmainās depresijas” sindromu, kuru tā uzskatīja par iegūtu, lai arī lietas dalībnieki acīmredzami nebija iesnieguši šos norādījumus Civildienesta tiesas vērtējumam un tā netika apspriesta atbilstoši sacīkstes principam.
145 Komisija lūdz noraidīt septīto pamatu kā acīmredzami nepamatotu.
Vispārējās tiesas vērtējums
146 Šajā gadījumā Q neapgalvo, ka Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 241. punktā būtu sagrozījusi pirmās instances lietas materiālu dokumentus.
147 Tā vienīgi apgalvo, ka, pat ja no pirmās instances lietas materiālu dokumentiem izriet, ka viņa bija lūgusi uzsākt savas slimības atzīšanas par arodslimību procedūru, Civildienesta tiesa nevarēja ņemt vērā šo faktu, lai kā nepieņemamu noraidītu viņas lūgumu izmaksāt atlīdzību tiktāl, ciktāl tas attiecās uz materiālo kaitējumu, kas atbilst neiegūtajai algai viņas pensionēšanas saistībā ar invaliditāti dēļ, atlīdzību, jo lietas dalībnieki konkrēti neminēja un neapsprieda tajā šo faktu un no tā izrietošās sekas attiecībā uz prasības par zaudējumu atlīdzību pieņemamību.
148 No pārsūdzētā sprieduma 232. un 233. punkta izriet, ka Komisija nav minējusi jautājumu par strīdīgā lūguma izmaksāt atlīdzību priekšlaicīgo un nepieņemamo raksturu, nedz arī tas tika apspriests pirmās instances lietas dalībnieku starpā.
149 Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar šā sprieduma 130. punktā minēto judikatūru: tā kā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantu prasības pieņemamības nosacījumi ir saistīti ar sabiedrisko kārtību, nepieciešamības gadījumā Savienības tiesai tie ir jāizskata pēc savas ierosmes.
150 Turklāt tai nevar pārmest faktu konstatēšanu, pēc savas ierosmes izvērtējot lūguma izmaksāt atlīdzību, kas tai tika iesniegts šādā prasībā, pieņemamības nosacījumus, jo šie konstatējumi izriet no lietas materiāliem, ko tai iesnieguši lietas dalībnieki, lai spriestu par viņu prasībām.
151 Līdz ar to Q nav pamatojusi pārmetumu Civildienesta tiesai par to, ka tā ir spriedusi ultra petita un pārkāpusi savas kompetences robežas tādēļ, ka pārsūdzētā sprieduma 241. punktā pēc savas ierosmes nebija konstatējusi strīdīgā lūguma izmaksāt atlīdzību nepieņemamību pēc tam, kad, pamatojoties uz lietas materiālu informāciju, bija konstatējusi noteiktus faktus.
152 Šo iemeslu dēļ kā nepamatots ir jānoraida septītais pamats.
Par devīto pamatu, kas attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar intereses celt prasību, lai atceltu KAZ par 2003. gadu, esamību
Lietas dalībnieku argumenti
153 Q uzskata, ka, pārsūdzētā sprieduma 227. punktā noraidot viņas prasījumus atcelt KAZ par 2003. gadu, Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā neievēroja Tiesas neseno judikatūru, saskaņā ar kuru ierēdnim, kuram ir pilnīga pastāvīga invaliditāte, tomēr saglabājas interese apstrīdēt savus karjeras attīstības ziņojumus. Tādējādi būtu jānošķir – kā to dara Tiesa – tāda ierēdņa situācija, kurš tiek pensionēts saskaņā ar Civildienesta noteikumu 53. un 78. pantu, no ierēdņa situācijas, kurš ir sagaidījis pensijas vecumu, ir atvaļinājies vai ir atbrīvots no amata. Turklāt Civildienesta noteikumu 53. pants būtu jāskata kopā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 13. un 15. pantu, kuros noteikts, ka ierēdņa, kurš atzīts par invalīdu, darbība ir tikai apturēta un ka viņa invaliditāte periodiski var tikt pārbaudīta līdz brīdim, kad viņš sasniedz 63 gadu vecumu. Turklāt Q uzskata, ka viņa saglabā noteiktu un aktuālu interesi panākt KAZ par 2003. gadu atcelšanu, jo tajā ir iekļauts viņas negatīvs novērtējums.
154 Savā papildu procesuālajā rakstā Q balstās uz dokumentu, par kura pastāvēšanu viņa neesot zinājusi brīdī, kad bija iesniegusi pretapelācijas sūdzību, proti, 2005. gada 26. jūlijā Komisijas konsultējošā mediķa Dr. D kā invaliditātes komisijas locekļa parakstītu dokumentu, kurā viņš norādīja, ka nepiekrīt, ka viņai piešķir invaliditāti, un lēmumam, ko ar vairākumu pieņēmuši komisijas locekļi Dr. R un Dr. S. Konsultējošā mediķa atsevišķā viedokļa dēļ invaliditātes komisijas atzinumi, kā arī lēmums par invaliditātes piešķiršanu viņai esot tik acīmredzami prettiesiski, ka tas tai dod tiesības lūgt atzīt šos aktus par nepastāvošiem. Atsevišķais viedoklis pierādot, ka viņas veselības stāvokļa atjaunošanās ir iespējama un ka tādēļ nevar izslēgt atjaunošanu darbā Komisijā. Tāpat viņa varot lūgt viņu atjaunot darbā, ja viņa uzskata, ka vairāk neatbilst nosacījumiem, kas vajadzīgi invaliditātes pabalsta piešķiršanai. Līdz ar to Civildienesta tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinādama, ka viņai vairs nav intereses celt prasību, pārsūdzot KAZ par 2003. gadu, un ka tātad nebija jāspriež par viņas prasību tos atcelt.
155 Komisija lūdz noraidīt devīto pamatu kā nepamatotu.
Vispārējās tiesas vērtējums
156 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai personas, kas ietilpst Civildienesta noteikumu piemērošanas jomā, prasība, kas celta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantu, lai atceltu tai nelabvēlīgu aktu 90. panta 2. punkta izpratnē, būtu pieņemama, šai personai prasības celšanas brīdī ir jābūt pietiekami būtiskai interesei, kas ir radusies un aktuāla, lai šis akts tiktu atcelts, un šāda interese nozīmē, ka prasības rezultātā šī persona var gūt labumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 29. novembra spriedumu apvienotajās lietās T‑35/05, T‑61/05, T‑107/05, T‑108/05 un T‑139/05 Agne‑Dapper u.c./Komisija u.c., Krājums‑CDL, I‑A‑2‑291. un II‑A‑2‑1497. lpp., 35. punkts un tajā minētā judikatūra). Kā pieņemamības nosacījums prasītāja interese celt prasību ir jāizvērtē prasības celšanas brīdī (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 28. jūnija rīkojumu lietā T‑147/04 Ross/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑171. un II‑771. lpp., 25. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr, kā izriet no pastāvīgās judikatūras, lai Civildienesta noteikumos minētā persona varētu celt prasību atcelt iecēlējinstitūcijas lēmumu, tai ir jāsaglabā personiska interese, lai šis lēmums tiktu atcelts (skat. Vispārējās tiesas 2001. gada 24. aprīļa spriedumu lietā T‑159/98 Torre u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑83. un II‑395. lpp., 30. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā, ja nav aktuālas intereses celt prasību, par prasību vairs nav jāspriež (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Torre u.c./Komisija, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
157 Attiecībā uz ierēdņa vai bijušā ierēdņa interesi celt prasību, lai atceltu karjeras attīstības ziņojumu, kas uz viņu attiecas, pirmkārt, ir jānorāda, ka minētais ziņojums ir priekšnieku novērtējošs lēmums par to, kā novērtējamais ierēdnis ir pildījis tam uzticētos pienākumus, un par viņa uzvedību darbā konkrētajā periodā, un ka neatkarīgi no tā lietderības nākotnē tas ir rakstveida un oficiāls pierādījums par ierēdņa veiktā darba kvalitāti. Šāds novērtējums nav vienkāršs konkrētajā periodā veikto pienākumu apraksts, bet tas ietver arī cilvēcisko īpašību, ko novērtējamā persona ir parādījusi savas profesionālās darbības veikšanā, vērtējumu. Tādēļ katram ierēdnim ir tiesības uz to, ka par viņa darbu tiek pareizi un taisnīgi sagatavots novērtējums. Līdz ar to atbilstoši tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā katrā ziņā ir jāatzīst ierēdņa tiesības apstrīdēt par viņu sagatavoto karjeras attīstības ziņojumu tā satura dēļ vai tādēļ, ka tas nav sagatavots saskaņā ar Civildienesta noteikumos paredzētajām normām (Tiesas 2008. gada 22. decembra spriedums lietā C‑198/07 P Gordon/Komisija, Krājums, I‑10701. lpp., 43.–45. punkts).
158 Otrkārt, lai gan ir tiesa, ka ierēdnis, attiecībā uz kuru Invaliditātes komiteja ir atzinusi, ka viņam ir pilnīga pastāvīga invaliditāte, tiek pensionēts saskaņā ar Civildienesta noteikumu 53. un 78. pantu, šāda ierēdņa situācija atšķiras no tāda ierēdņa situācijas, kurš ir sagaidījis pensijas vecumu, ir atvaļinājies vai ir atbrīvots no amata, jo runa ir par atgriezenisku situāciju (iepriekš 157. punktā minētais spriedums lietā Gordon/Komisija, 46. punkts). Proti, ierēdnis, kuru skārusi šāda invaliditāte, kādu dienu var atjaunoties savā amatā kādā no Savienības iestādēm. Šajā ziņā Civildienesta noteikumu 53. pantā ietvertais vispārējais noteikums ir aplūkojams kopā ar speciālajiem noteikumiem, kas ietverti šo pašu Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 13.–15. pantā. Ierēdņa, kam ir atzīta invaliditāte, darbība ir vienīgi apturēta, jo viņa stāvokļa novērtējums iestādēs ir pakļauts tam, ka turpinās tie nosacījumi, kas pamato šo invaliditāti, ko var periodiski pārbaudīt (iepriekš 157. punktā minētais spriedums lietā Gordon/Komisija, 47. punkts). Turklāt tā kā ierēdnis, kam atzīta pilnīga pastāvīga invaliditāte, var atjaunoties darbā iestādē, viņam saglabājas interese – šā sprieduma 156. punktā izklāstītajā nozīmē – par to, lai viņa karjeras attīstības ziņojums tiktu sagatavots taisnīgi, objektīvi un atbilstoši parastajiem novērtēšanas noteikumiem. Atjaunošanas darbā gadījumā minētais ziņojums būtu lietderīgs ierēdņa novērtēšanai savā dienestā vai Savienības iestādēs (iepriekš 157. punktā minētais spriedums lietā Gordon/Komisija, 46.–51. punkts).
159 Atšķirīgs risinājums var būt tikai īpašos gadījumos, kuros, izvērtējot ierēdņa, kam atzīta invaliditāte, konkrēto situāciju, tiek atklāts, ka viņš vairs nespēj kādu dienu atsākt pildīt savas funkcijas iestādē, ņemot vērā, piemēram, invaliditātes komisijas, kas pilnvarota izvērtēt viņa invaliditātes stāvokli, atzinumus, no kuriem izriet, ka invaliditāti izraisījusī patoloģija ir nemainīga un ka nebūs vajadzības veikt nekādu atkārtotu medicīnisko pārbaudi (šajā ziņā skat. iepriekš 156. punktā minēto rīkojumu lietā Ross/Komisija, 9. un 32. punkts), vai ņemot vērā attiecīgā ierēdņa paziņojumus, no kuriem izriet, ka jebkurā gadījumā viņš vairs neatsāks pildīt savas funkcijas iestādē (šajā ziņā skat. iepriekš 42. punktā minēto spriedumu lietā Combescot/Komisija, 27. un 29. punkts).
160 Šajā gadījumā pārsūdzētā sprieduma 117. punktā Civildienesta tiesa, Q neapstrīdot pretapelācijas sūdzībā, nosprieda, ka Q saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantu celtās prasības priekšmets tostarp bija prasība atcelt KAZ par 2003. gadu. Pārsūdzētā sprieduma 218.–224. punktā tā izklāstīja iemeslus, kādēļ tā nosprieda, ka prasījumi atcelt KAZ par 2003. gadu bija pieņemami prasības celšanas pirmajā instancē datumā. Tomēr pārsūdzētā sprieduma 225.–230. punktā tā uzskatīja, ka par minētajiem prasījumiem vairs nav jāspriež, jo Q bija zaudējusi savu interesi celt prasību, lai atceltu KAZ par 2003. gadu. Lai šajā gadījuma noliegtu jebkādu Q interesi celt prasību, Civildienesta tiesa norādīja, ka viņa “tika pensionēta un viņai ar iecēlējinstitūcijas 2005. gada 23. augusta lēmumu no 2005. gada 31. augusta tika piešķirts invaliditātes pabalsts”, ka “turklāt invaliditātes komisija uzskatīja, ka, “ņemot vērā invaliditāti izraisījušās patoloģijas nemainīgo raksturu, nav vajadzības veikt nekādu atkārtotu medicīnisko pārbaudi””, ka “tādējādi KAZ par 2003. gadu grozījumi nevarētu nekādā veidā ietekmēt [Q] karjeru” un ka “turklāt [Q] nav ne pierādījusi, ne arī atsaukusies uz to, ka pastāv īpašs apstāklis, kas attaisnotu personīgas un pastāvošas intereses panākt [KAZ par 2003. gadu] atcelšanu saglabāšanos”.
161 Izvērtējot Q interesi celt prasību, Civildienesta tiesa pamatoti varēja balstīties uz invaliditātes komisijas atzinumiem, no kuriem atbilstoši pašas Q konstatējumiem izriet, ka var uzskatīt, ka ir galīgi izpildīti visi nosacījumi, kas ir vajadzīgi, lai attaisnotu Q pensionēšanu pilnīgas pastāvīgas invaliditātes dēļ saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 13. pantu, jo, pirmkārt, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 53. un 78. pantu tikai minētās komisijas kompetencē bija spriest par Q invaliditātes stāvokli un, otrkārt, šīs komisijas atzinumi nebija prettiesiski tikai tādēļ, ka tie tika panākti – kā izriet no Komisijas iesniegtajiem dokumentiem – tikai ar komisijas locekļu balsu vairākumu, vienam no viņiem izsakot atšķirīgu viedokli. Proti, invaliditātes komisijas lēmumi ir koleģiāli lēmumi, ko pieņem ar tās locekļu balsu vairākumu.
162 Tomēr Civildienesta tiesa – kā likumīgi tika apgalvots – neņēma vērā intereses, kas Q jebkurā gadījumā varēja saglabāties, lai apstrīdētu KAZ par 2003. gadu, to satura dēļ un tostarp tādēļ, ka tajos – kā konstatēts pārsūdzētā sprieduma 273. punktā – bija “iekļauts skaidrs [Q] spēju negatīvs vērtējums”, saskaņā ar ierēdņa vai bijušā ierēdņa intereses celt prasību, lai atceltu savu karjeras attīstības ziņojumu, jēdziena interpretāciju, ko Tiesa piemēroja iepriekš 157. punktā minētajā spriedumā lietā Gordon/Komisija (43.–45. punkts).
163 Protams, iepriekš 157. punktā minētais spriedums lietā Gordon/Komisija tika pasludināts dažas dienas pēc pārsūdzētā sprieduma. Tomēr tas neattaisno to, ka Vispārējā tiesa pārbauda pārsūdzētā sprieduma pamatotību, ņemot vērā intereses celt prasību, lai atceltu karjeras attīstības ziņojumu, jēdzienu un neņemot vērā interpretāciju, ko Tiesa piešķīra šim jēdzienam iepriekš 157. punktā minētajā spriedumā lietā Gordon/Komisija.
164 Precīzāk, Tiesas sniegtā Savienības tiesību normas interpretācija izskaidro un vajadzības gadījumā precizē šīs normas nozīmi un piemērojamību, kā to ir vai bija jāsaprot un jāpiemēro kopš tās spēkā stāšanās brīža. No minētā izriet, ka šādi interpretētu tiesību normu tiesa var piemērot un tai tā ir jāpiemēro pat tādām tiesiskām attiecībām, kas ir radušās un ir nodibinātas pirms Tiesas sprieduma taisīšanas, ja turklāt ir izpildīti nosacījumi strīda, kas attiecas uz minētās tiesību normas piemērošanu, izskatīšanai kompetentajās tiesās (attiecībā uz Tiesas, īstenojot EKL 234. pantā piešķirto kompetenci, sniegtās interpretācijas iedarbību laikā šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 1980. gada 27. marta spriedumu lietā 61/79 Denkavit italiana, Recueil, 1205. lpp., 16. punkts, un 1995. gada 11. augusta spriedumu apvienotajās lietās no C‑367/93 līdz C‑377/93 Roders u.c., Recueil, I‑2229. lpp., 42. punkts). Ņemot vērā šos principus, Tiesas sniegtās interpretācijas iedarbību var ierobežot izņēmuma kārtā (iepriekš minētie spriedumi lietā Denkavit italiana, 17. punkts, un apvienotajās lietās Roders u.c., 43. punkts).
165 Šajā gadījumā no iepriekš 157. punktā minētā sprieduma lietā Gordon/Komisija neizriet, ka būtu konstatēti apstākļi, kas attaisnotu atkāpi no Tiesas šajā spriedumā sniegtās intereses celt prasību, lai atceltu karjeras attīstības ziņojumu, jēdziena interpretācijas piemērošanas ar atpakaļejošu spēku principa.
166 Līdz ar to ir jāpieņem devītais pamats un tātad jāatceļ pārsūdzētais spriedums tiktāl, ciktāl tajā atzīts, ka nav jāspriež par prasījumiem atcelt KAZ par 2003. gadu.
167 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir daļēji jāpieņem pretapelācijas sūdzība un pārējā daļā tā jānoraida.
Par lietas nosūtīšanu Civildienesta tiesai
168 Atbilstoši Tiesas Statūtu I pielikuma 13. panta 1. punktam, ja apelācija ir pamatota, Vispārējā tiesa atceļ Civildienesta tiesas spriedumu un pati taisa spriedumu attiecīgajā lietā. Tomēr tā nodod lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Civildienesta tiesai gadījumos, ja tiesvedības apstākļi neļauj Tiesai nākt klajā ar spriedumu.
169 Šajā gadījumā, tā kā Civildienesta tiesa nav spriedusi – kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 230. punkta – par prasījumiem atcelt KAZ par 2003. gadu, šajā lietā Vispārējā tiesa nevar nākt klajā ar spriedumu par šo jautājumu un lieta ir jānosūta Civildienesta tiesā sprieduma taisīšanai par minētajiem prasījumiem.
170 Turklāt, tā kā Civildienesta tiesa nav spriedusi – kā izriet no pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punkta, ko skata kopā ar šā paša sprieduma 250.–254. punktu, – par summu, kas Komisijai jāsamaksā Q tikai par morālo kaitējumu, kas radies Komisijas atteikuma veikt pagaidu pārcelšanas pasākumus dēļ, Vispārējā tiesa nevar nākt klajā ar spriedumu par šo jautājumu un lieta ir jānosūta Civildienesta tiesai sprieduma taisīšanai par minēto summu.
Par tiesāšanās izdevumiem
171 Tā kā lieta tiek nosūtīta Civildienesta tiesai, lēmuma pieņemšana par tiesāšanās izdevumiem šajā apelācijas tiesvedībā ir jāatliek.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)
nospriež:
1) atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2008. gada 9. decembra spriedumu lietā F‑52/05 Q/Komisija (Krājums, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp.) tiktāl, ciktāl tā rezolutīvās daļas 2) punktā Eiropas Kopienu Komisijai piespriests pārskaitīt Q atlīdzību EUR 500 apmērā, kā arī EUR 15 000, ja ar šo summu bija paredzēts atlīdzināt morālo kaitējumu, ko Q cietusi apgalvotā kavējuma administratīvās izmeklēšanas uzsākšanā dēļ, un ja, lai rezolutīvās daļas 3) punktā noraidītu prasības pieteikumu pirmajā instancē, 147.–189. punktā tā sprieda par “[Q] izvirzīto iebildi par psiholoģisko vardarbību” un 230. punktā nosprieda, ka nav jāspriež par prasījumiem atcelt Q karjeras attīstības ziņojumus, kas izstrādāti attiecīgi par laika posmiem no 2003. gada 1. janvāra līdz 31. oktobrim un no 2003. gada 1. novembra līdz 31. decembrim;
2) pārējā daļā apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību noraidīt;
3) nosūtīt lietu Civildienesta tiesai sprieduma par prasījumiem atcelt iepriekš minētos karjeras attīstības ziņojumus, kā arī par summu, kura Komisijai jāsamaksā Q tikai par morālo kaitējumu, kas radies Komisijas atteikuma veikt pagaidu pārcelšanas pasākumus dēļ;
4) lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem atlikt.
Jaeger | Pelikánová | Dittrich |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 8. septembrī.
[Paraksti]