ĢENERĀLADVOKĀTA MANUELA KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [MANUEL CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2021. gada 18. novembrī (1)
Lieta C‑140/20
G.D.
pret
The Commissioner of the Garda Síochána,
Minister for Communications, Energy and Natural Resources,
Attorney General
(Supreme Court (Augstākā tiesa, Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Telekomunikācijas – Personas datu apstrāde – Komunikāciju konfidencialitāte – Elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji – Direktīva 2002/58/EK – 15. panta 1. punkts – LES 4. panta 2. punkts – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 7., 8. un 11. pants un 52. panta 1. punkts – Informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptveroša un nediferencēta saglabāšana – Piekļuve saglabātajiem datiem – Saglabāto datu izmantošana pierādījumiem kriminālprocesā
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – kopā ar apvienotajām lietām C‑793/19 SpaceNet un C‑794/19 Telekom Deutschland, kurās arī sniedzu secinājumus (2) šajā pašā dienā, – vēlreiz norāda uz bažām, kas dažās dalībvalstīs ir radušās saistībā ar Tiesas judikatūru par elektronisko komunikāciju nozarē iegūto personas datu saglabāšanu un piekļuvi tiem.
2. Secinājumos lietās C‑511/18 un C‑512/18 La Quadrature du Net u.c. (3) un C‑520/18 Ordre des barreaux francophones et germanophone u.c. (4) kā šīs judikatūras līdz tam svarīgākos atskaites punktus biju norādījis:
– 2014. gada 8. aprīļa spriedumu Digital Rights Ireland u.c. (5), ar kuru Direktīva 2006/24/EK (6) tika atzīta par spēkā neesošu, jo ar to notika nesamērīga iejaukšanās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā ‑ “Harta”) 7. un 8. pantā garantētajās tiesībās.
– 2016. gada 21. decembra spriedumu Tele2 Sverige un Watson u.c. (7), kurā tika atzīts, ka Direktīvas 2002/58/EK (8) 15. panta 1. punktam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kas nosaka informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu smagas noziedzības apkarošanas vajadzībām.
– 2018. gada 2. oktobra spriedumu Ministerio Fiscal (9), kas apstiprināja Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta interpretāciju, precizējot samērīguma principa nozīmīgumu šajā ziņā.
3. 2018. gadā vairāku dalībvalstu tiesas vērsās Tiesā ar lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, izklāstot savas šaubas par to, vai šo (2014., 2016. un 2018. gada) spriedumu rezultātā valstu iestādēm iespējami tiek atņemts instruments, kas nepieciešams valsts drošības aizsardzībai un noziedzības un terorisma apkarošanai.
4. Par četriem no šiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu tika taisīti 2020. gada 6. oktobra spriedumi Privacy International (10) un La Quadrature du Net u.c. (11), ar kuriem – lai arī niansējot dažus aspektus – tika apstiprināta sprieduma Tele2 Sverige judikatūra.
5. Ņemot vērā, kādā tiesas sastāvā šie spriedumi ir taisīti (Tiesas virspalāta), šo spriedumu saturu un Tiesas vēlmi dialogā ar iesniedzējtiesām sīki izskaidrot iemeslus, kas tomēr pamato spriedumos izklāstītās tēzes, varētu sagaidīt, ka šie abi 2020. gada 6. oktobra “rezumējošie” spriedumi būtu atrisinājuši strīdu. Tādējādi par jebkuru turpmāku lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to pašu tēmu būtu jāizdod motivēts rīkojums, kā ir noteikts Tiesas Reglamenta 99. pantā.
6. Tomēr pirms 2020. gada 6. oktobra Tiesā bija reģistrēti vēl trīs lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu (proti, šajā lietā esošais lūgums un lūgumi apvienotajās lietās C‑793/19 un C‑794/19), kuros atkal tika paustas šaubas par pastāvīgo judikatūru jautājumā par Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu.
7. Tiesa informēja iesniedzējtiesas par 2020. gada 6. oktobra spriedumiem gadījumam, ja tās vēlētos atsaukt lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu. Ņemot vērā, ka iesniedzējtiesas atkārtoti pauda vēlmi uzturēt spēkā savus lūgumus, kā izklāstīšu turpinājumā (12), Tiesa nolēma nepiemērot Tiesas Reglamenta 99. pantu un to, ka atbildes sniegs Tiesas virspalāta.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības. Direktīva 2002/58
8. Saskaņā ar 5. panta (“Komunikāciju konfidencialitāte”) 1. punktu:
“Dalībvalstis nodrošina komunikāciju un saistītās informācijas par datu plūsmu konfidencialitāti ar publisko komunikāciju tīkla un publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, ievērojot valsts tiesību aktus. Īpaši tās aizliedz komunikāciju un saistītās informācijas par datu plūsmu noklausīšanos, ierakstīšanu, uzglabāšanu vai cita veida aizturēšanu vai pārraudzību personām, kas nav lietotāji, bez attiecīgo lietotāju piekrišanas, izņemot gadījumus, kad to darīt ir ar likumu atļauts saskaņā ar 15. panta 1. punktu. Šis punkts neliedz tehnisko uzglabāšanu, kas nepieciešama komunikāciju pārsūtīšanai, neierobežojot konfidencialitātes principu.”
9. Direktīvas 6. pantā (“Informācija par datu plūsmu”) ir noteikts:
“1. Informācija par datu plūsmu, kas attiecas uz abonentiem un lietotājiem un ko publisko komunikāciju tīkla pakalpojumu sniedzējs vai publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojuma sniedzējs apstrādā vai uzglabā, ir jādzēš vai jāpadara anonīma, kad tā vairs nav nepieciešama komunikāciju pārraidīšanai, neierobežojot šā panta 2., 3. un 5. pantu un 15. panta 1. punktu.
2. Var apstrādāt informāciju par datu plūsmu, kas nepieciešama, lai abonentam sagatavotu rēķinu un veiktu norēķinus par starpsavienojumiem. Šāda apstrāde ir pieļaujama tikai tik ilgi, kamēr nav beidzies termiņš, kura laikā var likumīgi apstrīdēt rēķinu vai saņemt maksājumu.
[..].”
10. Direktīvas 15. panta (“Direktīvas 95/46/EK (13) dažu noteikumu piemērošana”) 1. punktā ir paredzēts:
“Dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu šīs direktīvas 5. un 6. pantā, 8. panta 1., 2., 3. un 4. punktā un 9. pantā minēto tiesību un pienākumu darbības jomu, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi saskaņā ar nepieciešamiem, atbilstīgiem un samērīgiem pasākumiem demokrātiskā sabiedrībā, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību, sabiedrības drošību un kriminālpārkāpumu vai elektroniskās komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, noteikšanu un kriminālvajāšanu, kā noteikts Direktīvas 95/46/EK 13. panta 1. punktā. Tālab dalībvalstis, cita starpā, var pieņemt tiesību aktus, paredzot datu saglabāšanu ierobežotā laikposmā, kas pamatots ar šajā punktā noteiktajiem iemesliem. Visi šajā punktā minētie pasākumi ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktu vispārējiem principiem, tostarp tie, kas minēti Eiropas Savienības dibināšanas līguma [Līguma par Eiropas Savienību] 6. panta 1. un 2. punktā.”
B. Valsts tiesības. Communications (Retention of Data) Act 2011 (2011. gada Komunikāciju (datu saglabāšanas) likums; turpmāk tekstā –“2011. gada likums”)
11. Supreme Court (Augstākā tiesa) tās nolēmuma 3. punktā ir sniegusi šādu valsts tiesību izklāstu:
– “2011. gada likums tika pieņemts ar skaidru mērķi ieviest Direktīvu 2006/24.
– 2011. gada likuma 3. pantā visiem pakalpojumu sniedzējiem ir noteikts pienākums saglabāt “datus par fiksēto telefoniju un mobilo telefoniju” divu gadu ilgā laikposmā.
– Šie dati ļauj identificēt komunikācijas avotu, galamērķi, kā arī sākuma un beigu datumu un laiku, ietvertās komunikācijas veidu un izmantotā komunikāciju aprīkojuma veidu un ģeogrāfisko atrašanās vietu. Komunikāciju saturs pie šāda veida datiem nepieder.
– Saglabātajiem datiem var piekļūt un tie var tikt izpausti, pamatojoties uz izpaušanas pieprasījumu. 2011. gada likuma 6. pantā ir paredzēti nosacījumi, kuriem pastāvot, var tikt iesniegts datu izpaušanas pieprasījums, un 1. punktā ir paredzēts, ka An Garda Síochána (Valsts policija, Īrija) amatpersona, kuras pakāpe nav zemāka par chief superintendent (vecākais policijas virsnieks), var iesniegt izpaušanas pieprasījumu, ja tā uzskata, ka dati ir vajadzīgi tostarp smagu noziegumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai vai kriminālvajāšanai par tiem. “Smags noziegums” ir definēts kā nodarījums, par kuru soda ar brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem vai ilgāk, kā arī tie citi nodarījumi, kas ir uzskaitīti 2011. gada likuma 1. pielikumā.
– 2011. gada likumā paredzētie uzraudzības mehānismi ietver sūdzību izskatīšanas procedūru, kas ir izklāstīta tā 10. pantā, un designated judge (ieceltais tiesnesis), kuram ir uzticēts uzdevums pārskatīt šā likuma normu piemērošanu, pienākumus, kādi ir paredzēti 12. pantā.
– [..] Iekšējās politikas apsvērumu dēļ Commissioner of the Garda Síochána (Valsts policijas komisārs) nolēma, ka pieteikumi par telefonijas datu izpaušanu, kas iesniegti saskaņā ar 2011. gada likumu, būtu centralizēti jāizskata vienam vecākajam policijas virsniekam. Par datu izpaušanas jautājumiem atbildīgais vecākais policijas virsnieks bija An Garda Síochána (Valsts policija) Drošības un izlūkošanas nodaļas vadītājs, un viņš ir tas, kurš pieņem galīgo lēmumu par to, vai iesniegt izpaušanas pieprasījumu komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem saskaņā ar 2011. gada likuma normām. Tika izveidota maza neatkarīga vienība, kuras nosaukums ir Telecommunications Liaison Unit (Telekomunikāciju sadarbības vienība, turpmāk tekstā – “TLU”), kuras uzdevums ir atbalstīt vecāko policijas virsnieku viņa pienākumu izpildē un būt par vienīgo kontaktpunktu ar pakalpojumu sniedzējiem.
– Šai izmeklēšanai nozīmīgajos datumos visi izpaušanas pieprasījumi vispirms bija jāapstiprina superintendent (policijas virsniekam) vai inspector (inspektoram), kas pilda tā pienākumus, un pēc tam tie tika nosūtīti izskatīšanai TLU. Izmeklētājiem tika norādīts, ka pieprasījumā ir jāietver pietiekami detalizēta informācija, lai varētu tikt izdarīta apzināta izvēle, un ka ir jāpatur prātā, ka vecākajam policijas virsniekam var nākties vēlāk lēmumu pamatot tiesā vai High Court (Augstā tiesa, Īrija) ieceltajam tiesnesim. TLU un izmeklētājam, vecākajam policijas virsniekam, ir pienākums pārbaudīt An Garda Síochána (Valsts policija) amatpersonu iesniegto izpaušanas pieprasījumu likumību, samērīgumu un nepieciešamību. Pieteikumi, kas tiek atzīti par neatbilstošiem likuma vai Īrijas policijas iekšējo protokolu prasībām, tika nosūtīti atpakaļ, lai saņemtu skaidrojumu vai papildu informāciju. Saskaņā ar 2011. gada maijā pieņemto Saprašanās memorandu pakalpojumu sniedzēji neizskata tādus ar zvaniem saistīto datu pieprasījumus, attiecībā uz kuriem nav ievērota šī procedūra. Turklāt attiecībā uz TLU darbību Data Protection Commissioner (Datu aizsardzības komisārs) var veikt pārbaudi”.
12. Iesniedzējtiesas nolēmuma I pielikumā ir daži papildu precizējumi par 2011. gada likuma saturu. Saskaņā ar šiem precizējumiem:
– 2011. gada likuma 1. pants definē “datus” kā “informāciju par datu plūsmu vai atrašanās vietas datus un saistītos datus, lai identificētu abonentu vai lietotāju”.
– 2011. gada likuma 6. panta 1. punkts dod tiesības policijas darbiniekam iepriekš norādītajā veidā piekļūt attiecīgajiem datiem, ja tas uzskata, ka tie ir nepieciešami: “a) smagu noziegumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai vai kriminālvajāšanai par tiem; b) valsts drošības aizsardzībai; un c) cilvēka dzīvības saglabāšanai”.
II. Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
13. 2015. gadā G.D. tika notiesāts par slepkavību un viņam tika piespriests mūža ieslodzījums. Apelācijas tiesvedībā Irish Court of Appeal (Apelācijas tiesa, Īrija) viņš bez panākumiem apstrīdēja noteiktu uz saglabātajiem telefonijas datiem balstītu apsūdzības pierādījumu pieļaujamību saskaņā ar valsts tiesībām.
14. Paralēli kriminālprocesa apelācijas tiesvedībai G.D. cēla prasību civillietā (14)High Court (Augstā tiesa, Īrija), lai apstrīdētu noteiktas 2011. gada likuma normas, saskaņā ar kurām tika īstenota šo telefonijas datu saglabāšana un piekļuve tiem.
15. Ar 2018. gada 6. decembra nolēmumu High Court (Augstā tiesa) apmierināja G.D. prasību atzīt, ka 2011. gada likuma 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts nav saderīgs ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu saistībā ar Hartas 7. un 8. pantu un 52. panta 1. punktu.
16. Īrijas valdība šo nolēmumu pārsūdzēja Supreme Court (Augstākā tiesa, Īrija), kas uzdod Tiesai šos prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai vispārējs/universāls datu saglabāšanas režīms – pat ja uz to attiecas stingri ierobežojumi saglabāšanas un piekļuves ziņā – pats par sevi ir pretrunā Direktīvas 2002/58 15. panta normām, kas ir interpretētas Hartas gaismā?
2) Vai, izvērtējot, vai ir jāatzīst par nesaderīgu valsts pasākums, kurš ir ieviests, piemērojot Direktīvu 2006/24, un kurā ir paredzēts vispārējs datu saglabāšanas režīms (uz ko attiecas nepieciešamās stingrās kontroles attiecībā uz saglabāšanu un/vai piekļuvi), un it īpaši izvērtējot šāda režīma samērīgumu, valsts tiesai ir atļauts ņemt vērā to, ka pakalpojumu sniedzēji datus var likumīgi saglabāt paši saviem komerciālajiem mērķiem un to saglabāšana var tikt pieprasīta valsts drošības apsvērumu dēļ, kuri ir izslēgti no Direktīvas 2002/58 normām?
3) Kādi kritēriji, izvērtējot valsts pasākuma attiecībā uz piekļuvi saglabātiem datiem saderību ar Savienības tiesībām un it īpaši Hartā paredzētajām tiesībām, ir jāpiemēro valsts tiesai, kad tā apsver, vai šādā piekļuves režīmā ir nodrošināta vajadzīgā neatkarīgā iepriekšējā pārbaude, kā Tiesa ir noteikusi savā judikatūrā? Vai šajā kontekstā valsts tiesa, veicot šādu vērtējumu, var ņemt vērā ex post tiesas vai neatkarīgas pārbaudes esamību?
4) Katrā ziņā, vai valsts tiesai ir jāatzīst valsts pasākuma nesaderība ar Direktīvas 2002/58 15. panta normām, ja valsts pasākumā ir paredzēta vispārēja datu saglabāšanas sistēma smagu noziegumu apkarošanas nolūkos un ja valsts tiesa, pamatojoties uz visiem pieejamajiem pierādījumiem, ir secinājusi, ka šāda saglabāšana ir vienlaikus būtiska un absolūti nepieciešama, lai sasniegtu smagu noziegumu apkarošanas mērķi?
5) Ja valsts tiesai ir jāsecina, ka valsts pasākums nav saderīgs ar Direktīvas 2002/58 15. panta normām, kas ir interpretētas Hartas gaismā, vai tai ir atļauts ierobežot šāda deklaratīva nolēmuma iedarbību laikā, ja tai ir pārliecība, ka, to nedarot, tiktu “izraisīts haoss un kaitējums vispārējām interesēm” (saskaņā ar pieeju, kas ir izmantota, piemēram, lietā R (National Council for Civil Liberties) pret Secretary of State for Home Department and Secretary of State for Foreign Affairs [2018] EWHC 975, 46. punkts)?
6) Vai valsts tiesai, kurai ir lūgts atzīt valsts tiesiskā regulējuma nesaderību ar Direktīvas 2002/58 15. pantu un/vai atstāt šo tiesisko regulējumu nepiemērotu, un/vai atzīt, ka ar šā tiesiskā regulējuma piemērošanu ir pārkāptas indivīda tiesības – vai nu procedūrā, kas uzsākta, lai veicinātu debates par pierādījumu pieļaujamību kriminālprocesā, vai citādi, – var būt ļauts atteikties pieņemt šādu nolēmumu attiecībā uz datiem, kuri ir saglabāti atbilstoši valsts tiesību normai, kas ir pieņemta, izpildot LESD 288. pantā ietverto pienākumu precīzi ieviest valsts tiesībās direktīvas normas, vai arī attiecināt šādu deklaratīvu nolēmumu tikai uz laikposmu pēc tam, kad Tiesa 2014. gada 8. aprīlī atzina Direktīvu 2006/24 par spēkā neesošu?”
17. Supreme Court (Augstākā tiesa) norāda, ka tādiem pierādījumiem kā tie, kas ir iesniegti kriminālprocesā pret G.D., ir noteicoša nozīme noteiktu smagu noziegumu atklāšanā un kriminālvajāšanā par tiem. Tā uzsver, ka tad, ja netiktu atļauta metadatu visaptveroša saglabāšana, pat ja tiktu noteikti piekļuves nosacījumi, daudzu šo noziegumu izdarītājus nebūtu iespējams atklāt un pienācīgi tiesāt.
18. Šajā ziņā tā izklāsta šādus apsvērumus:
– Alternatīvi datu saglabāšanas veidi, izmantojot ģeogrāfisku fokusējumu vai citi, nebūtu efektīvi, lai sasniegtu mērķus novērst, izmeklēt, atklāt un veikt kriminālvajāšanu vismaz attiecībā uz noteiktiem smagu noziegumu veidiem, turklāt varētu izraisīt to, ka tiek iespējami pārkāptas citas personu tiesības.
– Mērķis saglabāt datus – izmantojot kādus citus, par nepieciešamajām garantijām pakārtoto vispārējo datu saglabāšanas režīmu mazāk bargus līdzekļus – nav īstenojams.
– Nepastāvot vispārējam datu saglabāšanas režīmam, smagu noziegumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķi būtu ievērojami apdraudēti.
III. Tiesvedība Tiesā
19. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesā 2020. gada 25. martā.
20. Rakstveida apsvērumus ir iesnieguši G.D., Commisioner of the Garda Síochána (Valsts policijas komisārs), Beļģijas, Čehijas, Kipras, Dānijas, Spānijas, Igaunijas, Somijas, Francijas, Nīderlandes, Polijas, Portugāles un Zviedrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.
21. Aicināta izteikt viedokli par iespējamu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu atsaukšanu, kad tika pasludināts spriedums La Quadrature du Net, iesniedzējtiesa 2020. gada 27. oktobrī reģistrētajā vēstulē darīja zināmu, ka uzturēs to spēkā (15).
22. Tiesas sēde, kas bija sarīkota kopīgi ar sēdi apvienotajās lietās C‑793/19 SpaceNet un C‑794/19 Telekom Deutschland, notika 2021. gada 13. septembrī. Tajā piedalījās lietas dalībnieki, kas bija iesnieguši rakstveida apsvērumus (izņemot Beļģijas, Čehijas un Portugāles valdības) un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs.
IV. Analīze
A. Ievada apsvērums
23. Lielākā daļa lietas dalībnieku piekrīt, ka seši Supreme Court (Augstākā tiesa) uzdotie prejudiciālie jautājumi par Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu var tikt iedalīti šādās trīs grupās, kas attiecas uz:
– to, vai visaptverošas un nediferencētas datu saglabāšanas režīms ir likumīgs pats par sevi un saistībā ar smagas noziedzības apkarošanu (pirmais, otrais un ceturtais jautājums),
– prasībām, kurām attiecīgā gadījumā ir jāatbilst piekļuvei saglabātajiem datiem (trešais jautājums),
– iespēju ierobežot laikā nolēmuma iedarbību, ja eventuāli tiek atzīta šīs jomas valsts tiesiskā regulējuma nesaderība ar Savienības tiesībām (piektais un sestais jautājums).
24. Manuprāt, uz visiem šiem jautājumiem ir saņemta atbilde spriedumā La Quadrature du Net un 2021. gada 2. marta spriedumā Prokuratuur (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi) (16).
25. Pēc sprieduma La Quadrature du Net paziņošanas iesniedzējtiesai tā savā atbildē Tiesai par to ir bijusi visnotaļ lakoniska.
26. Atzīstot, ka minētais spriedums palīdz skaidrot Savienības tiesības, tā gluži vienkārši norāda, ka “tāda lieta, kas ir pamatā tiesvedībai, kurā Supreme Court (Augstākā tiesa) ir iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, būtiski atšķiras no tām situācijām, kas ir pamatā tiesvedībām, kurās ir pieņemts minētais spriedums” (17).
27. Ar šiem iesniedzējtiesas apgalvojumiem, kas izteikti jau pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, netiek apšaubīta sprieduma La Quadrature du Net judikatūra (kuru gan ir apšaubījušas dažas lietā iestājušās valdības) un netiek lūgti tās satura skaidrojumi.
28. Lai gan “situācijas, kas ir pamatā” (18) tiesvedībām, kurās tika taisīts spriedums La Quadrature du Net, atšķiras no situācijas, kāda ir šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, svarīgi ir tas, ka ar šo Tiesas spriedumu vispārīgi iedibinātajai judikatūrai ir erga omnes iedarbība un tā ir saistoša visām dalībvalstu tiesām attiecībā uz Direktīvas 2002/58 interpretāciju.
29. Attiecībā uz piekļuvi saglabātajiem datiem uzskatu arī, ka spriedums Prokuratuur, kas tika pasludināts pēc iesniedzējtiesas lēmuma neatsaukt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kliedē tajā paustās šaubas.
30. Šajos apstākļos un atšķirībā no tā, kā rīkojos secinājumos SpaceNet un Deutsche Telekom (19), šajā lietā tikai izdarīšu secinājumus, kas attiecībā uz šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kā tas bija formulēts sākotnēji, izriet no spriedumiem La Quadrature du Net un Prokuratuur.
B. Informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptveroša un nediferencēta saglabāšana (pirmais, otrais un ceturtais prejudiciālais jautājums)
31. Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot:
– vai Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam, interpretējot to Hartas gaismā, ir pretrunā vispārējs datu saglabāšanas režīms;
– vai, izvērtējot valsts tiesisko regulējumu, ar ko ievieš informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptverošas un nediferencētas saglabāšanas režīmu, uz ko attiecas stingras kontroles, ir būtiski tas, ka pakalpojumu sniedzēji šos datus var likumīgi saglabāt paši saviem komerciālajiem mērķiem un to saglabāšana var tikt pieprasīta valsts drošības apsvērumu dēļ;
– vai valsts tiesiskā regulējuma nesaderība ar Direktīvas 2002/58 15. pantu joprojām pastāv, ja šajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēta šo datu visaptveroša saglabāšana smagu noziegumu apkarošanai.
32. Kā norādu arī secinājumos SpaceNet un Telekom Deutschland (20), atbilde uz šiem jautājumiem nevar būt atšķirīga no tās, ko Tiesa ir sniegusi spriedumā La Quadrature du Net, kurā ir rezumēta judikatūra šajā jautājumā.
33. Tādēļ vispirms jāatgādina no minētā sprieduma izrietošā Tiesas judikatūra, kas tā 168. punktā ir rezumēta šādi:
“Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts, lasot to kopā ar Hartas 7., 8. un 11. pantu, kā arī 52. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tādi tiesību akti, ar kuriem 15. panta 1. punktā paredzētajiem mērķiem preventīvi ir paredzēta informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptveroša un nediferencēta saglabāšana. Savukārt minētajam 15. panta 1. punktam, lasot to Hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta kontekstā, nav pretrunā tādi tiesību akti,
– ar kuriem, gadījumā, ja elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir izdots rīkojums veikt visaptverošu un nediferencētu informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanu situācijās, kad attiecīgā dalībvalsts sastopas ar nopietniem draudiem valsts drošībai, kuri izrādās patiesi un faktiski vai paredzami, valsts drošības aizsardzības nolūkā ir atļauts pieņemt lēmumu, kurā ir paredzēts, ka šis rīkojums var tikt pakļauts efektīvai pārbaudei tiesā vai arī neatkarīgā administratīvā iestādē, kuras nolēmumam ir saistoša iedarbība, lai pārbaudītu šādas situācijas esamību, kā arī paredzēto nosacījumu un garantiju ievērošanu, un minēto rīkojumu var izdot vienīgi uz absolūti nepieciešamo laiku, tomēr šo termiņu var pagarināt, ja šāds apdraudējums saglabājas;
– kas, lai aizsargātu valsts drošību, apkarotu smagus noziegumus un novērstu nopietnus draudus sabiedrības drošībai, paredz informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu mērķorientētu saglabāšanu, kura, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem elementiem, tiek ierobežota atkarībā no attiecīgo personu kategorijām vai pamatojoties uz ģeogrāfisku kritēriju, uz laiku, kas nepārsniedz absolūti nepieciešamo, kuru tomēr var pagarināt;
– kas, lai aizsargātu valsts drošību, apkarotu smagus noziegumus un novērstu nopietnus draudus sabiedrības drošībai, paredz visaptveroši un nediferencēti saglabāt savienojuma avotam piešķirtās IP adreses uz laiku, kas nepārsniedz absolūti nepieciešamo;
– kas, lai aizsargātu valsts drošību, apkarotu smagus noziegumus un novērstu nopietnus draudus sabiedrības drošībai, paredz visaptverošu un nediferencētu elektronisko komunikāciju līdzekļu lietotāju identitātes datu saglabāšanu un
– kas, lai apkarotu smagus noziegumus un a fortiori aizsargātu valsts drošību, ļauj ar kompetentās iestādes lēmumu, kas ir pakļauts efektīvai pārbaudei tiesā, izdot rīkojumu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem uz noteiktu laiku operatīvi saglabāt šo pakalpojumu sniedzēju rīcībā esošo informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus,
ja ar šiem pasākumiem ar skaidriem un precīziem noteikumiem tiek nodrošināts, ka attiecīgo datu saglabāšana notiek atbilstoši tai paredzētajiem materiāltiesiskajiem un procesuālajiem nosacījumiem un ka datu subjektiem ir efektīvas garantijas pret ļaunprātīgas izmantošanas risku.”
34. Tiesas judikatūras pamatdoma saistībā ar Direktīvu 2002/58 ir tāda, ka elektronisko komunikāciju līdzekļu lietotājiem principā ir tiesības sagaidīt, ka viņu komunikācijas un ar tām saistītie dati, ja nav viņu piekrišanas, paliek anonīmi un nevar tikt reģistrēti (21).
35. Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts pieļauj atkāpes no pienākuma nodrošināt konfidencialitāti un tam atbilstošiem pienākumiem. Spriedums La Quadrature du Net attiecas uz šo atkāpju saskaņošanas ar iespējami skartajām pamattiesībām pārbaudi (22).
36. Tiesa uzskata, ka visaptveroša un nediferencēta informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšana varētu tikt pamatota tikai ar valsts drošības aizsardzības mērķi, kura nozīmīgums “pārsniedz citu Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā paredzēto mērķu nozīmīgumu” (23).
37. Šajā (valsts drošības apsvērumu) gadījumā Tiesa ir atzinusi, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam, lasot to Hartas 7., 8., 11. panta un 52. panta 1. punkta gaismā, “principā nav pretrunā tāds tiesību akts, ar kuru kompetentajām iestādēm ir atļauts uzdot elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem saglabāt informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus par visiem elektronisko komunikāciju līdzekļu lietotājiem ierobežotā laikposmā, ja pastāv pietiekami konkrēti apstākļi, kas ļauj uzskatīt, ka attiecīgajā dalībvalstī pastāv nopietns valsts drošības apdraudējums, [..] kurš šķiet patiess un faktisks vai paredzams” (24).
38. Minētie noteikumi patiešām veido stingrāku un šaurāku regulējumu nekā tas, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūras saistībā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzības konvencijas (ECPAK) 8. pantu. Tas, ka to Hartas “tiesību nozīmei un apjomam”, kas atbilst ECPAK tiesībām, ir jābūt tādiem pašiem kā ECPAK noteiktajām tiesībām, saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punkta beigu daļu neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.
39. Turklāt ECT judikatūra tās 2021. gada 25. maija spriedumos Big Brother Watch u.c. pret Apvienoto Karalisti (25) un Centrum för Rätvisa pret Zviedriju (26), kā arī 2015. gada 4. decembra spriedumā Zakharov pret Krieviju (27) attiecas uz gadījumiem, kas atbilstoši dominējošajai nostājai tiesas sēdē nav pielīdzināmi tam, kas ir iztirzāts šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu. To risinājums ir jāatrod, piemērojot valstu tiesiskos regulējumus, kas ir uzskatāmi par saderīgiem ar Direktīvas 2002/58 izsmeļošo regulējumu, kā to interpretē Tiesa.
40. Lai kāds būtu viedoklis par atsaukšanos uz valsts drošību spriedumā La Quadrature du Net kā pamatojumu, lai saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem atceltu informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptverošas un nediferencētas saglabāšanas aizliegumu (manuprāt, Tiesas noteiktās robežas ir pārmērīgi plašas), ir jābūt izpildītiem šā sprieduma 137.–139. punktā uzskaitītajiem nosacījumiem.
41. Visos pārējos gadījumos ir jāpārbauda, vai valsts tiesiskā regulējuma pamatā ir kritēriji, kas ir pietiekami selektīvi, lai atbilstu nosacījumiem, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru var pamatot tādu tik īpaši nopietnu iejaukšanos attiecīgajās pamattiesībās, kāda rodas datu saglabāšanas gadījumā.
42. Tomēr spriedumā La Quadrature du Net teiktais netiktu ievērots, ja atziņas, kas tajā paustas saistībā ar valsts drošību, varētu ekstrapolēt uz noziegumiem, kas, lai gan ir smagi, apdraud nevis valsts drošību, bet gan sabiedrības drošību un citas tiesiski aizsargātas intereses.
43. Tādēļ Tiesa ir rūpīgi nošķīrusi valsts tiesību aktus, kas paredz preventīvu, visaptverošu un nediferencētu informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanu valsts drošības aizsardzībai (sprieduma La Quadrature du Net 134.–139. punkts), no pasākumiem, kas attiecas uz noziedzības apkarošanu un sabiedrības drošības aizsardzību (minētā sprieduma 140.–151. punkts). Šo abu veidu tiesību aktiem nevar būt vienāds tvērums, pretējā gadījumā šai nošķiršanai nebūtu jēgas.
44. Informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanas instrumenti smagu noziegumu apkarošanai, kā jau teicu, ir izklāstīti sprieduma La Quadrature du Net 140.–151. punktā. Papildus tiem ir norādāmi tie, kas tādiem pašiem mērķiem atļauj IP adrešu un personu identitātes datu preventīvu saglabāšanu (šā sprieduma 152.–159. punkts), kā arī informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu “operatīvu saglabāšanu” (minētā sprieduma 160.–166. punkts).
45. Iesniedzējtiesa jautā konkrēti par to, kāda ietekme ir “t[am], ka pakalpojumu sniedzēji datus var likumīgi saglabāt paši saviem komerciālajiem mērķiem un to saglabāšana var tikt pieprasīta valsts drošības apsvērumu dēļ, kuri ir izslēgti no Direktīvas 2002/58 normām”.
46. Taču attiecībā uz datiem, ko šie pakalpojumu sniedzēji uzglabā komerciāliem mērķiem, spriedums La Quadrature du Net tos saista ar mērķi, kuram tie ir savākti, un atļauj tikai to eventuālu “operatīvu saglabāšanu”, kā norādīts iepriekš minētajā attiecīgā sprieduma 160.–166. punktā.
47. Valsts drošības apsvērumu dēļ ir pieļaujami veikt informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu tādā veidā un ar tādām garantijām un ierobežojumiem, kādi ir noteikti spriedumā La Quadrature du Net. Tomēr tā tas nav gadījumā ar mērķi veikt kriminālvajāšanu par – lai arī smagiem – noziegumiem, kuri ir minēti 2011. gada likuma 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā, par kuru ir šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
48. Jautājumā par problēmām, ko rada informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu mērķorientēta saglabāšana (28), aicinu iepazīties arī ar manu secinājumu SpaceNet un Telekom Deutschland 43.–50. punktu.
49. Tā kā Tiesai nevar prasīt uzņemties regulatīvās funkcijas un sīki norādīt, kādas datu kategorijas drīkst saglabāt un cik ilgi (29), vēl jo mazākā mērā būtu iespējams, ka, interpretējot Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, tā uzņemtos likumdevēja lomu, ieviešot šajā normā starpkategorijas starp valsts drošību un sabiedrības drošību, lai uz otro no tām attiecinātu prasības, kādas ir noteiktas saistībā ar pirmo.
50. Kā ir norādījusi Tiesa, “šīs direktīvas 15. panta 1. punkta pirmajā teikumā ietvertais mērķu uzskaitījums ir izsmeļošs un tādēļ tiesību aktam, kas ir pieņemts atbilstoši šai normai, patiešām un stingri ir jāatbilst kādam no šiem mērķiem” (30).
51. Priekšlikums, ko tiesas sēdē izteica Komisija (31) (proti, ieviest noziedzīgu nodarījumu tertium genus), līdz nekonkrētām robežām paplašinātu vienīgo iemeslu, kas var pamatot informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu – t.i., valsts drošību – tās apdraudējumam pielīdzinot draudus, kas izriet no smagas noziedzības.
52. Grūtības, kas tika konstatētas šajās tiesas sēdē notiekošajās diskusijās, nosakot noziedzīgās darbības, kas varētu veidot šo tertium genus, apstiprina, ka tas nav uzdevums, kas būtu jāveic tiesai.
53. Jānorāda arī, ka, lai aprakstītu darbības, “kas var nopietni destabilizēt” kādas valsts “struktūras” un tādējādi apdraud “valsts pamatfunkcijas un sabiedrības pamatintereses”, Tiesa min šīs valsts “konstitucionālās, politiskās, ekonomiskās vai sociālās pamatstruktūras” (32).
54. Ņemot vērā šīs premisas, iesniedzējtiesas aprakstītais Īrijas tiesiskais regulējums būtiski neatšķiras no tiesiskajiem regulējumiem, kas ir analizēti tiesvedībās, kurās tika pasludināts spriedums La Quadrature du Net. Lai kāds būtu 2011. gada likuma noteiktais piekļuves datiem režīms (par to ir trešais prejudiciālais jautājums), šajā likumā noteiktie datu saglabāšanas noteikumi ir līdzīgi minētajā spriedumā aplūkotajiem un tādējādi arī ir pretrunā Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam.
55. Proti, Īrijas tiesiskais regulējums atļauj preventīvu, visaptverošu un nediferencētu visu abonentu informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanu divu gadu ilgā laikposmā, pamatojoties uz iemesliem, kuru klāsts neaprobežojas ar valsts drošības apsvērumiem.
56. Tāpēc iesaku atbildēt uz Supreme Court (Augstākā tiesa) pirmo, otro un ceturto prejudiciālo jautājumu tāpat, kā Tiesa atbildēja spriedumā La Quadrature du Net.
C. Piekļuve saglabātajiem datiem (trešais prejudiciālais jautājums)
57. Iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, kādi kritēriji ir jāņem vērā, lai noskaidrotu, vai valsts tiesību akti par piekļuvi saglabātajiem datiem paredz iepriekšēju pārbaudi, kā prasīts Tiesas judikatūrā, vai pietiktu ar tiesas vai neatkarīgas iestādes ex post pārbaudi.
58. Spriedumā Prokuratuur ir sniegta atbilde arī uz šo jautājumu. Lai nodrošinātu to nosacījumu izpildi, kādiem ir jāatbilst tiesiskajam regulējumam, kas reglamentē piekļuvi saglabātajiem datiem (33), “ir būtiski, ka kompetento valsts iestāžu piekļuve saglabātajiem datiem principā ir pakļauta iepriekšējai pārbaudei, ko veic tiesa vai neatkarīga administratīva iestāde, un ka šīs tiesas vai iestādes lēmums tiek pieņemts, pamatojoties uz šīs iestādes pieteikumu tostarp saistībā ar noziedzīga nodarījuma novēršanu, atklāšanu vai kriminālvajāšanas procedūrām” (34).
59. Tiesa uzskata, ka šai “iepriekšējai pārbaudei tostarp ir nepieciešams, lai tiesai vai iestādei, kurai ir jāveic minētā iepriekšējā pārbaude, būtu visas pilnvaras un lai tā sniegtu visas nepieciešamās garantijas, lai nodrošinātu dažādo attiecīgo interešu un tiesību saskaņošanu. Runājot konkrētāk par kriminālizmeklēšanu, šādai pārbaudei ir vajadzīgs, lai šī tiesa vai iestāde spētu nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp interesēm, kas saistītas ar izmeklēšanas vajadzībām saistībā ar cīņu pret noziedzību, no vienas puses, un personu, kuru datiem tiek piekļūts, pamattiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, no otras puses” (35).
60. Ja iepriekšēju pārbaudi veic neatkarīga iestāde, šai iestādei “ir jāpiemīt tādam statusam, kas tai savu uzdevumu izpildē ļauj rīkoties objektīvi, un tālab tā nedrīkst būt pakļauta jebkādai ārējai ietekmei” (36).
61. Konkrēti “neatkarības prasība, kam ir jāatbilst iestādei, kurai ir jāveic [..] iepriekšējā pārbaude, nozīmē, ka šai iestādei jābūt nepiederīgai tai personai, kas lūdz piekļuvi datiem, tādējādi pirmajai minētajai ir jāspēj īstenot šo pārbaudi objektīvi un neatkarīgi no jebkādas ārējas ietekmes. It īpaši krimināltiesību jomā neatkarības prasība [..] nozīmē, ka iestāde, kas ir atbildīga par šo iepriekšējo pārbaudi, pirmkārt, nav iesaistīta attiecīgajā pirmstiesas kriminālizmeklēšanā un, otrkārt, tai attiecībā pret kriminālprocesa dalībniekiem ir jābūt neitrālai” (37).
62. No iesniedzējtiesas sniegtā Īrijas tiesību normu apraksta izriet, ka piekļuve saglabātajiem datiem nav pakārtota tiesas vai neatkarīgas iestādes iepriekšējai pārbaudei, bet gan noteikta ranga policijas amatpersonas ieskatiem, šai amatpersonai izlemjot, vai iesniegt izpaušanas pieprasījumu pakalpojumu sniedzējiem.
63. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai amatpersonai, kurai valsts tiesību aktos ir uzticēta piekļuves saglabātajai informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem iepriekšēja pārbaude, piemīt “neatkarīgas iestādes” un “nepiederīgas personas” statuss, kas ir prasīti Tiesas judikatūrā.
64. Veicot šo pārbaudi, kompetentajai tiesai ir jāņem vērā, ka spriedumā Prokuratuur ir noliegts, ka dalībvalsts prokuratūrai būtu šādas neatkarības un “nepiederīgas personas” īpašības, ja tā vienlaikus īsteno arī izmeklēšanas funkcijas kriminālprocesā.
65. Attiecībā uz iespējamību, ka iesniedzējtiesas minētā pārbaude tiktu veikta ex post, spriedums Prokuratuur arī piedāvā (noliedzošu) atbildi:
– “[ne]var aizstāt ar vēlāku tiesas pārbaudi attiecībā uz valsts iestādes piekļuves informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem likumību”;
– “neatkarīgai pārbaudei ir jānotiek [..] pirms jebkādas piekļuves, izņemot pienācīgi pamatotus steidzamības gadījumus, kuros pārbaude ir jāveic pēc iespējas ātri” (38).
D. Iespēja ierobežot nolēmuma par valsts tiesību normas neatbilstību Savienības tiesībām iedarbību laikā (piektais un sestais jautājums)
66. Supreme Court (Augstākā tiesa) visbeidzot jautā, vai:
– nolēmuma par valsts tiesību normas neatbilstību Direktīvas 2002/58 15. pantam iedarbību laikā var ierobežot, ja, to nedarot, tiktu “izraisīts haoss un kaitējums vispārējām interesēm”;
– lemjot par prasību nepiemērot tādu valsts tiesību normu, kas ir pieņemta, lai ieviestu direktīvas normas, tā var to noraidīt vai attiecināt savu nolēmumu tikai uz laikposmu pēc tam, kad Tiesa ar 2014. gada 8. aprīļa spriedumu (39) atzina Direktīvu 2006/24 par spēkā neesošu.
67. Arī atbilde uz šo jautājumu ir rodama spriedumā La Quadrature du Net, kurā šajā ziņā ir sekots tradicionālajai judikatūrai.
68. Lietā C‑520/18 Beļģijas Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) bija uzdevusi Tiesai jautājumu, kas ir līdzīgs tam, ko Īrijas Supreme Court (Augstākā tiesa) uzdod šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu (40).
69. Atbildot uz šo jautājumu spriedumā La Quadrature du Net, Tiesa, atgādinājusi no Savienības tiesību pārākuma izrietošos nosacījumus (214. un 215. punkts), apstiprināja savu judikatūru attiecībā uz tās spriedumu iedarbības ierobežojumiem: “vienīgi Tiesa izņēmuma kārtā un primāro tiesiskās drošības apsvērumu dēļ var noteikt nepiemērošanas seku – kādas rada Savienības tiesību normas piemērošana tai pretrunā esošām valsts tiesībām – īslaicīgu apturēšanu. Šādas Tiesas interpretācijas iedarbības laikā ierobežojums ir pieļaujams tikai spriedumā, kurā ir lemts par pieprasīto interpretāciju” (41).
70. Tūlīt pēc tam tā norādīja, ka “pretēji tāda procesuālā pienākuma kā iepriekšēja projekta ietekmes uz konkrētu vides aizsardzības jomu neizpildei Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta, lasot to Hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta kontekstā, neizpilde nevar tikt novērsta, izmantojot procedūru, kas ir pielīdzināma iepriekšējā punktā minētajai. Proti, tāda valsts tiesiskā regulējuma kā pamatlietā aplūkotais seku saglabāšana nozīmētu, ka ar šo tiesisko regulējumu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem joprojām tiek noteikti pienākumi, kas ir pretrunā Savienības tiesībām un kas ietver nopietnu iejaukšanos to personu pamattiesībās, kuru dati ir tikuši saglabāti” (42).
71. No šīm premisām Tiesa secināja, ka “iesniedzējtiesa nevar piemērot valsts tiesību normu, ar kuru tai ir piešķirtas tiesības ierobežot laikā tāda konstatējuma par prettiesiskumu sekas, kurš tai saskaņā ar šīm tiesībām jāveic attiecībā uz pamatlietā aplūkotajiem valsts tiesību aktiem” (43).
72. Šie apsvērumi ir pilnībā attiecināmi uz Supreme Court (Augstākā tiesa) piekto un sesto jautājumu.
73. Pirmkārt, apstāklim, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ir ticis pieņemts ar mērķi ieviest valsts tiesībās Direktīvu 2006/24, nav nozīmes. Šajā ziņā izšķirošais ir tas, lai valsts tiesību norma saturiski atbilstu Savienības tiesībām kopumā, taču šajā gadījumā tā nav.
74. Tiesas atzītas direktīvas spēkā neesamības, pamatojoties uz tās nesaderību ar Līgumu materiāltiesiskajām normām, sekas ir tādas, ka šī pati nesaderība ar Savienības primārajām tiesībām piemīt arī valsts tiesību normām, ar kurām šī direktīva ir transponēta.
75. Iesniedzējtiesa apgalvo, ka 2011. gada likums tika pieņemts, lai ievērotu LESD 288. pantu, ieviešot Direktīvu 2006/24 Īrijas tiesībās. Neviens to nenoliedz, bet, kā jau norādīju, būtiski ir tas, ka direktīva bija spēkā neesoša jau no paša sākuma (tas tika atzīts spriedumā Digital Rights), jo ar to notika nesamērīga iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā garantētajās tiesībās, un ka informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšana būtu jāreglamentē Direktīvai 2002/58, kā to interpretē Tiesa.
76. Otrkārt, ir labi zināms, ka Tiesas interpretējošo prejudiciālo nolēmumu iedarbība sākas no brīža, kad spēkā stājusies interpretētā Savienības tiesību norma (44).
77. Tā kā Tiesas sniegtās Savienības tiesību interpretācijas iedarbības ierobežojums laikā var tikt noteikts tikai pašā spriedumā, ar kuru tiek nolemts par lūgto interpretāciju, atgādināšu, ka iesniedzējtiesas minētajā spriedumā Digital Rights tas netika darīts.
78. Ierobežojums laikā netika noteikts arī:
– 2016. gada 21. decembrī pasludinātajā spriedumā Tele2 Sverige, ar kuru tika interpretēta Direktīva 2002/58, atzīstot, ka tai pretrunā ir valsts regulējums, kas paredz informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu smagas noziedzības apkarošanas vajadzībām;
– spriedumā La Quadrature du Net, kas 2020. gada 6. oktobrī vēlreiz apstiprināja tādu Direktīvas 2002/58 interpretāciju, kāda izklāstīta iepriekš.
79. Treškārt, šajā lūgumā netiek risināti jautājumi saistībā ar pierādījumu izslēgšanu kriminālprocesā pret personu, kas ir tikusi notiesāta par slepkavību. Gluži pretēji, šeit ir runa par prasību civillietā [kā to kvalificē Supreme Court (Augstākā tiesa)], un tas ir risināms, objektīvi salīdzinot valsts tiesisko regulējumu ar Savienības tiesībām.
80. Tā iesniedzējtiesa uzsver: “apelācijas tiesvedības ietvaros, ko šobrīd izskata šī tiesa [Supreme Court (Augstākā tiesa)], vienīgais jautājums ir noskaidrot, vai High Court (Augstā tiesa) rīkojās pareizi, uzskatot, ka [2011. gada] likuma 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts bija nesaderīgs ar Savienības tiesībām” (45).
81. Atbilde uz šo “vienīgo jautājumu” ir tāda, ka 2011. gada likuma 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts neatbilst Savienības tiesībām un ka nav iemeslu ierobežot laikā tā sprieduma sekas, kas par to tiks pieņemts.
V. Secinājumi
82. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, iesaku Tiesai atbildēt Supreme Court (Augstākā tiesa, Īrija) šādi:
1. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/136/EK (2009. gada 25. novembris), 15. panta 1. punkts, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8., un 11. panta un 52. panta 1. punkta un LES 4. panta 2. punkta gaismā, ir interpretējams tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, kas:
– nosaka pienākumu publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem preventīvi, visaptveroši un nediferencēti saglabāt šo pakalpojumu galalietotāju informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus mērķiem, kas neattiecas uz valsts drošības aizsardzību pret draudiem, kuri izrādās esam patiesi un faktiski vai paredzami;
– uz kompetento iestāžu piekļuvi saglabātajai informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem neattiecina iepriekšēju pārbaudi, ko veic tiesa vai neatkarīga administratīva iestāde.
2. Valsts tiesa nevar ierobežot laikā tiesiskās sekas, kas izriet no konstatējuma par valsts tiesiskā regulējuma – kas elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem nosaka pienākumu veikt visaptverošu un nediferencētu informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanu tostarp tālab, lai sasniegtu valsts drošības aizsardzības un noziedzības apkarošanas mērķus, – nesaderības ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. panta un 52. panta 1. punkta gaismā.