TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2022. gada 5. aprīlī (*) (i)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Personas datu apstrāde elektronisko komunikāciju nozarē – Komunikāciju konfidencialitāte – Elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji – Informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptveroša un nediferencēta saglabāšana – Piekļuve saglabātajiem datiem – A posteriori pārbaude tiesā – Direktīva 2002/58/EK – 15. panta 1. punkts – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 7., 8. un 11. pants, kā arī 52. panta 1. punkts – Iespēja valsts tiesai ierobežot ar Savienības tiesībām nesaderīga valsts tiesību akta atzīšanas par spēkā neesošu sekas laikā – Izslēgšana

Lietā C‑140/20

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Supreme Court (Augstākā tiesa, Īrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2020. gada 25. martā un kas Tiesā reģistrēts tajā pašā dienā, tiesvedībā

G.D.

pret

Commissioner of An Garda Síochána,

Minister for Communications, Energy and Natural Resources,

Attorney General,

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], palātu priekšsēdētāji A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], A. Prehala [A. Prechal], S. Rodins [S. Rodin], I. Jarukaitis [I. Jarukaitis] un N. Jēskinens [N. Jääskinen], tiesneši T. fon Danvics [T. von Danwitz] (referents), M. Safjans [M. Safjan], F. Biltšens [F. Biltgen], P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], N. Pisarra [N. Piçarra], L. S. Rosi [L. S. Rossi] un A. Kumins [A. Kumin],

ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],

sekretārs: D. Diterts [D. Dittert], nodaļas vadītājs,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2021. gada 13. septembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        G.D. vārdā – J. Dunphy, solicitor, R. Kennedy un R. Farrell, SC, kā arī K. McCormack, BL,

–        Commissioner of An Garda Síochána, Minister for Communications, Energy and Natural Resources un Attorney General vārdā – M. Browne, S. Purcell, C. Stone un J. Quaney, kā arī A. Joyce, pārstāvji, kam palīdz S. Guerin un P. Gallagher, SC, kā arī D. Fennelly un L. Dwyer, BL,

–        Beļģijas valdības vārdā – P. Cottin un J.‑C. Halleux, pārstāvji, kam palīdz J. Vanpraet, advocaat,

–        Čehijas valdības vārdā – M. Smolek, O. Serdula un J. Vláčil, pārstāvji,

–        Dānijas valdības vārdā – sākotnēji J. Nymann‑Lindegren un M. Jespersen, kā arī M. Wolff, vēlāk M. Wolff un V. Jørgensen, pārstāvji,

–        Igaunijas valdības vārdā – A. Kalbus un M. Kriisa, pārstāves,

–        Spānijas valdības vārdā – L. Aguilera Ruiz, pārstāvis,

–        Francijas valdības vārdā – E. de Moustier un A. Daniel, kā arī D. Dubois, T. Stéhelin un J. Illouz, pārstāvji,

–        Kipras valdības vārdā – I. Neophytou, pārstāve,

–        Nīderlandes valdības vārdā – C. S. Schillemans, M. K. Bulterman un A. Hanje, pārstāves,

–        Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un J. Sawicka, pārstāvji,

–        Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, kā arī P. Barros da Costa un I. Oliveira, pārstāvji,

–        Somijas valdības vārdā – M. Pere un A. Laine, pārstāves,

–        Zviedrijas valdības vārdā – O. Simonsson un J. Lundberg, kā arī H. Shev, C. Meyer‑Seitz, A. Runeskjöld, M. Salborn Hodgson, R. Shahsavan Eriksson un H. Eklinder, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – S. L. Kalėda, H. Kranenborg, M. Wasmeier un F. Wilman, pārstāvji,

–        Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja vārdā – D. Nardi, N. Stolič un K. Ujazdowski, kā arī A. Buchta, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2021. gada 18. novembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV 2002, L 201, 37. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK (OV 2009, L 337, 11. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2002/58”), 15. panta 1. punktu, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta gaismā.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp G.D., no viens puses, un Commissioner of An Garda Síochána (Valsts policijas priekšnieks, Īrija), Minister for Communications, Energy and Natural Resources (komunikāciju, enerģētikas un dabas resursu ministrs, Īrija) un Attorney General (ģenerālprokurors), no otras puses, jautājumā par Communications (Retention of Data) Act 2011 (2011. gada Komunikāciju (datu saglabāšanas) likums, turpmāk tekstā – “2011. gada likums”) spēkā esamību.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Direktīvas 2002/58 2., 6., 7. un 11. apsvērumā ir teikts:

“(2)      Šī direktīva respektē pamattiesības un ievēro principus, kas jo īpaši ir atzīti [Hartā]. Šī direktīva jo īpaši nodrošina pilnībā tiesības, kas izklāstītas [tās] 7. un 8. pantā.

[..]

(6)      Internets maina tradicionālās tirgus struktūras, nodrošinot kopēju, globālu infrastruktūru plaša elektronisko komunikāciju pakalpojumu klāsta piedāvājumam. Publiski pieejami elektronisko telekomunikāciju pakalpojumi internetā atklāj jaunas iespējas lietotājiem, taču rada jaunu risku to personas datiem un privātajai dzīvei.

(7)      Attiecībā uz publisko komunikāciju tīklu jāizstrādā īpaši normatīvi un tehniskie noteikumi, lai aizsargātu fizisku personu pamattiesības un pamatbrīvības, kā arī juridisku personu likumīgās intereses, jo īpaši ņemot vērā arvien lielāku jaudu abonentu un lietotāju datu automatizētai glabāšanai un apstrādei.

[..]

(11)      Tāpat kā [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīva 95/46/EK [(1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.)], arī šī direktīva neattiecas uz pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzības jautājumiem, kas saistīti ar darbībām, kuras neregulē Kopienas tiesību akti. Tāpēc tā nemaina esošo līdzsvaru starp fizisku personu tiesībām uz privāto dzīvi un iespēju dalībvalstīm pieņemt šīs direktīvas 15. panta 1. punktā minētos pasākumus, kas nepieciešami sabiedrības drošībai, aizsardzībai, valsts drošībai (tostarp valsts ekonomisko labklājību, ja darbības attiecas uz valsts drošības jautājumiem) un krimināltiesību aktu piemērošanai. Tādējādi šī direktīva neietekmē dalībvalstu iespēju veikt komunikāciju likumīgu pārtraukšanu vai pieņemt citus pasākumus, ja tie nepieciešami jebkuram no šiem nolūkiem un ir saskaņā ar [Romā 1950. gada 4. novembrī parakstīto] Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, kā skaidrots Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumos. Šādiem pasākumiem jābūt atbilstošiem, stingri samērīgiem ar paredzēto nolūku un nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā, un tiem jāatbilst attiecīgajiem drošības pasākumiem saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju.”

4        Direktīvas 2002/58 1. pantā “Darbības joma un mērķis” ir noteikts:

“1.      Šajā direktīvā paredzēta dalībvalstu to noteikumu saskaņošana, ar kuriem jānodrošina pamattiesību un pamatbrīvību līdzvērtīgs aizsardzības līmenis, un jo īpaši tiesības uz privāto dzīvi un konfidencialitāti saistībā ar personas datu apstrādi elektronisko komunikāciju nozarē, kā arī jānodrošina šo datu un elektronisko komunikāciju iekārtu un pakalpojumu brīva aprite [Savienībā].

2.      Šīs direktīvas noteikumi precizē un papildina [Direktīvu 95/46] 1. punktā minētajam nolūkam. Turklāt ar tiem paredz to abonentu likumīgo interešu aizsardzību, kuri ir juridiskas personas.

3.      Šī direktīva neattiecas uz darbībām, uz kurām neattiecas [LESD], tādām kā tās, kas iekļautas Līguma par Eiropas Savienību V un VI sadaļā, un jebkurā gadījumā uz darbībām, kas attiecas uz sabiedrības drošību, aizsardzību, valsts drošību (tostarp valsts ekonomisko labklājību, ja darbības attiecas uz valsts drošības jautājumiem) un uz valsts darbībām krimināltiesību jomā.”

5        Direktīvas 2002/58 2. pants “Definīcijas” ir formulēts šādi:

“Izņemot gadījumus, kad noteikts savādāk, piemēro definīcijas, kas minētas Direktīvā [95/46] un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/21/EK par kopējo regulatīvo bāzi elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) [(OV 2002, L 108, 33. lpp.)].

Piemēro arī šādas definīcijas:

a)      “lietotājs” ir jebkura fiziska persona, kas izmanto publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu personīgiem vai uzņēmējdarbības mērķiem, ne vienmēr būdama šā pakalpojuma abonents;

b)      “informācija par datu plūsmu” ir jebkuri dati, kas apstrādāti ar nolūku pārsūtīt komunikāciju elektronisko komunikāciju tīklā vai ar nolūku sagatavot rēķinu;

c)      “atrašanās vietas dati” ir jebkuri dati, kuri apstrādāti elektronisko komunikāciju tīklā vai kurus apstrādā elektronisko komunikāciju pakalpojuma sniedzējs, norādot publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojuma lietotāja gala iekārtas ģeogrāfisko atrašanās vietu;

d)      “komunikācija” ir jebkāda informācija, ar kuru apmainās vai kuru pārsūta starp noteiktu skaitu personu, izmantojot publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu. Tajā neiekļauj informāciju, kas, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklu, pārsūtīta [pārraidīta] sabiedrībai kā apraides pakalpojuma daļa, izņemot līdz līmenim, kad informāciju var attiecināt uz identificējamu abonentu vai lietotāju, kas saņem šo informāciju;

[..].”

6        Direktīvas 2002/58 3. pantā “Attiecīgie pakalpojumi” ir paredzēts:

“Šī direktīva attiecas uz personas datu apstrādi saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu publiskos komunikāciju tīklos [Savienībā], tostarp publiskos komunikāciju tīklos, kuros var izmantot datu vākšanas un identifikācijas ierīces.”

7        Saskaņā ar šīs direktīvas 5. pantu “Komunikāciju konfidencialitāte”:

“1.      Dalībvalstis nodrošina komunikāciju un saistītās informācijas par datu plūsmu konfidencialitāti ar publisko komunikāciju tīkla un publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, ievērojot valsts tiesību aktus. Īpaši tās aizliedz komunikāciju un saistītās informācijas par datu plūsmu noklausīšanos, ierakstīšanu, uzglabāšanu vai cita veida aizturēšanu vai pārraudzību personām, kas nav lietotāji, bez attiecīgo lietotāju piekrišanas, izņemot gadījumus, kad to darīt ir ar likumu atļauts saskaņā ar 15. panta 1. punktu. Šis punkts neliedz tehnisko uzglabāšanu, kas nepieciešama komunikāciju pārsūtīšanai, neierobežojot konfidencialitātes principu.

[..]

3.      Dalībvalstis nodrošina, ka informācijas uzglabāšana abonenta vai lietotāja gala iekārtā vai piekļuves iegūšana šādā iekārtā jau uzglabātai informācijai ir atļauta tikai ar nosacījumu, ka attiecīgais abonents vai lietotājs ir devis savu piekrišanu un saskaņā ar Direktīvu [95/46] nodrošināts ar skaidru un visaptverošu informāciju, tostarp par apstrādes nolūku. Tas neliedz jebkādu tehnisku uzglabāšanu vai piekļuvi, kas paredzēta vienīgi, lai veiktu saziņas pārraidīšanu elektronisko sakaru tīklā, vai kas noteikti nepieciešama tā informācijas sabiedrības pakalpojuma sniedzējam, kuru skaidri pieprasījis abonents vai lietotājs.”

8        Direktīvas 2002/58 6. pantā “Informācija par datu plūsmu” ir noteikts:

“1.      Informācija par datu plūsmu, kas attiecas uz abonentiem un lietotājiem un ko publisko komunikāciju tīkla pakalpojumu sniedzējs vai publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojuma sniedzējs apstrādā vai uzglabā, ir jādzēš vai jāpadara anonīma, kad tā vairs nav nepieciešama komunikāciju pārraidīšanai, neierobežojot šā panta 2., 3. un 5. [punktu] un 15. panta 1. punktu.

2.      Var apstrādāt informāciju par datu plūsmu, kas nepieciešama, lai abonentam sagatavotu rēķinu un veiktu norēķinus par starpsavienojumiem. Šāda apstrāde ir pieļaujama tikai tik ilgi, kamēr nav beidzies termiņš, kura laikā var likumīgi apstrīdēt rēķinu vai saņemt maksājumu.

3.      Elektronisko komunikāciju pakalpojumu tirdzniecības nolūkā vai pievienotās vērtības pakalpojumu sniegšanas nolūkā publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojuma sniedzējs var apstrādāt 1. punktā minēto informāciju līdz līmenim un tik ilgi, cik nepieciešams šādiem pakalpojumiem vai tirdzniecībai, ja abonents vai lietotājs, uz kuru šī informācija attiecas, pirms tam ir devis savu piekrišanu. Lietotājiem vai abonentiem dod iespēju jebkurā laikā atsaukt savu piekrišanu informācijas par datu plūsmu apstrādei.

[..]

5.      Informācijas par datu plūsmu apstrāde, saskaņā ar 1., 2., 3. un 4. punktu, ir jāierobežo līdz personām, kas darbojas ar pilnvaru no publisko komunikāciju tīklu pakalpojumu sniedzējiem un tādu publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, kas apstrādā rēķinu sagatavošanas vai datu plūsmas pārvaldi, klientu pieprasījumus, pārkāpumu noteikšanu, elektronisko komunikāciju pakalpojumu tirdzniecību vai pievienotās vērtības pakalpojumu sniegšanu, un tā jāierobežo līdz līmenim, kas nepieciešams šādu darbību veikšanai.

[..]”

9        Šīs direktīvas 9. panta “Atrašanās vietas dati, kas nav informācija par datu plūsmu” 1. punktā ir paredzēts:

“Ja var apstrādāt atrašanās vietas datus, kas nav informācija par datu plūsmu, attiecībā uz publisko komunikāciju tīklu vai publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu lietotājiem vai abonentiem, šādus datus var apstrādāt tikai tad, kad tie ir padarīti anonīmi, vai ar lietotāju vai abonentu piekrišanu, līdz tādam līmenim un tik ilgi, cik nepieciešams, lai sniegtu pievienotās vērtības pakalpojumus. Pakalpojuma sniedzējam ir jāinformē lietotāji vai abonenti pirms to piekrišanas saņemšanas par apstrādājamajiem atrašanās vietas datu veidiem, ja dati nav informācija par datu plūsmu, par apstrādes nolūku un ilgumu un par to, vai šos datus pārsūtīs trešajai personai ar nolūku sniegt pievienotās vērtības pakalpojumu. [..]”

10      Direktīvas 2002/58 15. panta “Direktīvas [95/46] dažu noteikumu piemērošana” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu šīs direktīvas 5. un 6. pantā, 8. panta 1., 2., 3. un 4. punktā un 9. pantā minēto tiesību un pienākumu darbības jomu, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi saskaņā ar nepieciešamiem, atbilstīgiem un samērīgiem pasākumiem demokrātiskā sabiedrībā, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību, sabiedrības drošību un kriminālpārkāpumu [noziedzīgu nodarījumu] vai elektroniskās komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, noteikšanu [atklāšanu] un kriminālvajāšanu, kā noteikts Direktīvas [95/46] 13. panta 1. punktā. Tālab dalībvalstis, cita starpā, var pieņemt tiesību aktus, paredzot datu saglabāšanu ierobežotā laikposmā, kas pamatots ar šajā punktā noteiktajiem iemesliem. Visi šajā punktā minētie pasākumi ir saskaņā ar [Savienības] tiesību aktu vispārējiem principiem, tostarp [tiem], kas minēti [Līguma par Eiropas Savienību] 6. panta 1. un 2. punktā.”

 Īrijas tiesības

11      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka 2011. gada likums tika pieņemts, lai Īrijas tiesību sistēmā transponētu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/24/EK (2006. gada 15. marts) par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58/EK (OV 2006, L 105, 54. lpp.).

12      2011. gada likuma 1. pantā termins “dati” ir definēts kā “informācija par datu plūsmu vai atrašanās vietas dati, kā arī ar tiem saistītie dati, kas nepieciešami, lai identificētu abonentu vai lietotāju”, un termins “smags noziegums” ir definēts kā nodarījums, par kuru soda ar brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem vai ilgāk, kā arī tie citi nodarījumi, kas ir uzskaitīti šā likuma 1. pielikumā.

13      Minētā likuma 3. panta 1. punktā visiem elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir noteikts pienākums saglabāt tā 2. pielikuma 1. daļā minētos datus divu gadu ilgā laikposmā, kā arī tās 2. pielikuma 2. daļā minētos datus – vienu gadu ilgā laikposmā.

14      Šā paša likuma 2. pielikuma 1. daļā starp citiem datiem ir minēti dati par fiksēto telefoniju un mobilo telefoniju, kas ļauj identificēt komunikācijas avotu un galamērķi, kā arī noteikt komunikācijas sākuma un beigu datumu un laiku, noteikt attiecīgās komunikācijas veidu, kā arī noteikt izmantotā komunikāciju aprīkojuma veidu un ģeogrāfisko atrašanās vietu. Konkrēti šā 2. pielikuma 1. daļas 6. punktā ir paredzēts saglabāt datus, kas nepieciešami, lai lokalizētu elektroniskās mobilās komunikācijas līdzekli; šie dati ir, pirmkārt, šūnas identifikators un, otrkārt, dati, kas ļauj noteikt šūnu ģeogrāfisko atrašanās vietu, norādot to atrašanās vietas identifikatoru (šūnas identifikatoru) tā perioda laikā, par kuru saglabāti komunikāciju dati.

15      2011. gada likuma 2. pielikuma 2. daļā ir minēti dati par piekļuvi internetam, elektronisko pastu un interneta telefoniju, un tā aptver tostarp lietotāja identifikatorus un tālruņa numurus, IP adreses, kā arī komunikācijas sākuma un beigu datumu un laiku. Komunikāciju saturs pie šāda veida datiem nepieder.

16      Saskaņā ar 2011. gada likuma 4. un 5. pantu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir jāveic noteikti pasākumi, lai nodrošinātu, ka dati ir aizsargāti pret neatļautu piekļuvi.

17      Šā likuma 6. pantā, kurā ir paredzēti nosacījumi, kuros var tikt iesniegts piekļuves pieprasījums, 1. punktā ir noteikts:

“Valsts policijas amatpersona, kuras pakāpe nav zemāka par vecākā policijas virsnieka pakāpi, var pieprasīt pakalpojumu sniedzējam viņam sniegt šā pakalpojumu sniedzēja saskaņā ar 3. pantu saglabātos datus, ja šī amatpersona uzskata, ka attiecīgie dati ir vajadzīgi:

(a)      smagu noziegumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai vai kriminālvajāšanai par tiem,

(b)      valsts drošības aizsardzībai,

(c)      cilvēka dzīvības glābšanai.”

18      Minētā likuma 7. pantā elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir noteikts pienākums apmierināt tās 6. pantā minētos pieprasījumus.

19      2011. gada likuma 6. pantā minētā valsts policijas amatpersonas lēmuma uzraudzības mehānismi ietver sūdzību izskatīšanas procedūru, kas paredzēta šā likuma 10. pantā, kā arī procedūra pie t.s. designated judge (nozīmētā tiesneša) šā likuma 12. panta izpratnē, kuram ir uzticēts uzdevums izvērtēt minētā likuma normu piemērošanu.

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

20      2015. gada martā G.D. tika piespriests mūža ieslodzījums par kādas personas slepkavību, kura bija pazudusi 2012. gada augustā un kuras mirstīgās atliekas tika atrastas tikai 2013. gada septembrī. Notiesājošā sprieduma pārsūdzībā ieinteresētā persona tostarp pārmeta pirmās instances tiesai, ka tā informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus attiecībā uz tālruņa zvaniem kļūdaini pieļāvusi kā pierādījumus, pamatodamās uz to, ka ar 2011. gada likumu – kurš regulēja šo datu saglabāšanu un saskaņā ar kuru valsts policijas izmeklētājiem bija piekļuve šiem datiem – ir pārkāptas viņam Savienības tiesībās piešķirtās tiesības. Šī pārsūdzība pašreiz atrodas izskatīšanā.

21      Lai kriminālprocesā varētu apstrīdēt minēto pierādījumu pieļaujamību, G.D. vērsās High Court (Augstā tiesa, Īrija) ar civilprasību atzīt vairākas 2011. gada likuma normas par spēkā neesošām. Ar 2018. gada 6. decembra nolēmumu minētā tiesa piekrita G.D. argumentācijai un atzina, ka šā likuma 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts nav saderīgs ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, lasot to Hartas 7. un 8. panta un 52. panta 1. punkta gaismā. Īrija šo nolēmumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā – Supreme Court (Augstākā tiesa, Īrija).

22      Court of Appeal (Apelācijas tiesa, Īrija) notiekošais kriminālprocess tika apturēts līdz iesniedzējtiesas nolēmuma pasludināšanai civillietā esošajā pamattiesvedībā.

23      Iesniedzējtiesā Īrija apgalvoja, ka tālab, lai noskaidrotu, vai no informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanas saskaņā ar 2011. gada likumu izrietošā iejaukšanās Hartas 7. pantā nostiprinātajās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ir samērīga, ir kopumā jāizvērtē ar šo likumu izveidotās sistēmas mērķi. Turklāt šī dalībvalsts uzskata, ka ar minēto likumu ir noteikta detalizēta kārtība, kādā notiek piekļuve saglabātajiem datiem, saskaņā ar kuru valsts policijas struktūrvienība, kas atbild par piekļuves pieteikumu iepriekšēju pārbaudi, savu pienākumu izpildē ir funkcionāli neatkarīga no valsts policijas un tāpēc atbilst prasībai par neatkarīgas administratīvas iestādes veiktu iepriekšēju kontroli. Šo kontroles sistēmu papildina arī sūdzību izskatīšanas procedūra un pārbaude tiesā. Visbeidzot, minētā dalībvalsts apgalvo, ka gadījumā, ja galu galā tiktu atzīts, ka 2011. gada likums ir pretrunā Savienības tiesībām, visas no šā apstākļa iesniedzējtiesas izsecinātās sekas būtu spēkā tikai attiecībā uz nākotni.

24      Savukārt G.D. apgalvo, ka ar 2011. gada likumu noteiktā visaptverošā un nediferencētā datu saglabāšana, kā arī šajā likumā paredzētā kārtība piekļuvei šiem datiem ir nesaderīgas ar Savienības tiesībām, kā Tiesa tās interpretējusi tostarp 2016. gada 21. decembra sprieduma Tele2 Sverige un Watson u.c. (C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970) 120. punktā.

25      Ievadā iesniedzējtiesa precizē, ka tai ir vienīgi jāizvērtē, vai High Court (Augstā tiesa) ir pareizi nospriedusi, ka 2011. gada likuma 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir nesaderīgs ar Savienības tiesībām un ka savukārt jautājums par pierādījumu pieļaujamību, kas radies kriminālprocesā, ir piekritīgs tikai Court of Appeal (Apelācijas tiesa), kura izskata par notiesājošo nolēmumu iesniegto apelācijas sūdzību.

26      Šajā kontekstā iesniedzējtiesa jautā, pirmkārt, par Savienības tiesību prasībām attiecībā uz datu saglabāšanu smagu noziegumu apkarošanas nolūkos. Šajā ziņā tā būtībā uzskata, ka smagus noziegumus var efektīvi apkarot, tikai visaptveroši un nediferencēti saglabājot informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus, savukārt ar mērķorientētu saglabāšanu un operatīvo saglabāšanu (quick freeze) to izdarīt nav iespējams. Attiecībā uz mērķorientēto saglabāšanu iesniedzējtiesa jautā par iespēju to vērst uz noteiktām personu grupām vai ģeogrāfiskajiem apgabaliem smagu noziegumu apkarošanas nolūkiem, jo ir tādi smagie noziegumi, kuri reti kad ietver apstākļus, kas ir zināmi kompetentajām valsts iestādēm un kas tām radītu aizdomas par nozieguma izdarīšanu, pirms tas ir ticis pastrādāts. Turklāt mērķorientēta saglabāšana varētu izraisīt diskrimināciju. Savukārt operatīvā saglabāšana, pēc iesniedzējtiesas domām, ir lietderīga tikai tādās situācijās, kad izmeklēšanas agrīnā posmā eksistē identificējams aizdomās turētais.

27      Runājot par piekļuvi elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju saglabātajiem datiem, iesniedzējtiesa uzsver, ka Valsts policijā ir ieviests šiem piegādātājiem adresēto piekļuves pieprasījumu pašsertificēšanas mehānisms. Tādējādi no pierādījumiem, kas iesniegti High Court (Augstā tiesa), izriet, ka Valsts policijas priekšnieks iekšējā pasākuma ietvaros ir nolēmis, ka piekļuves pieprasījumi, kas iesniegti saskaņā ar 2011. gada likumu, ir jāizskata centralizēti vienai Valsts policijas amatpersonai, kura ir vai nu policijas virsnieks, vai Drošības un izlūkošanas nodaļas priekšnieks. Ja šī amatpersona uzskata, ka attiecīgie dati ir nepieciešami – konkrēti – smaga nozieguma novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai vai kriminālvajāšanai par to, tā var iesniegt piekļuves pieprasījumu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem. Turklāt Valsts policijas priekšnieks Valsts policijā ir izveidojis neatkarīgu vienību, kuras nosaukums ir Telecommunications Liaison Unit (Telekomunikāciju sadarbības vienība, turpmāk tekstā – “TLU”) un kuras uzdevums ir atbalstīt Drošības un izlūkošanas nodaļas priekšnieku viņa pienākumu izpildē un būt par vienīgo kontaktpunktu ar šiem pakalpojumu sniedzējiem.

28      Iesniedzējtiesa piebilst, ka attiecībā uz G.D. sāktās kriminālizmeklēšanas laikā visi piekļuves pieprasījumi vispirms bija jāapstiprina policijas virsniekam vai inspektoram, kas pilda tā pienākumus, un pēc tam tie tika nosūtīti izskatīšanai TLU, un ka izmeklētājiem tika norādīts, ka piekļuves pieprasījumos ir jāietver pietiekami detalizēta informācija, lai lēmums varētu tikt pieņemts, apzinoties visus nozīmīgos apstākļus. TLU un Drošības un izlūkošanas nodaļas priekšniekam ir arī pienākums pārbaudīt piekļuves pieprasījumu likumību, samērīgumu un nepieciešamību, ņemot vērā, ka šim priekšniekam var nākties vēlāk par savu lēmumu atbildēt High Court (Augstā tiesa) nozīmētajam tiesnesim. Turklāt attiecībā uz TLU darbību Data Protection Commissioner (Datu aizsardzības komisārs, Īrija) var veikt pārbaudi.

29      Visbeidzot iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kāds būtu 2011. gada likuma neatbilstības Savienības tiesībām iespējamā konstatējuma tvērums un sekas laikā. Šajā ziņā tā precizē, ka šāds konstatējums varētu būt spēkā tikai attiecībā uz nākotni, jo dati, kas izmantoti kā pierādījums attiecībā uz G.D. notiekošajā kriminālprocesā, tika saglabāti un tiem tika piekļūts 2013. gada beigās, proti, laikā, kad Īrijai bija jāpiemēro Direktīvu 2006/24 transponējošā 2011. gada likuma normas. Īrija uzskata, ka šāds risinājums ir piemērots arī tāpēc, ka pretējā gadījumā Īrijā varētu tikt nopietni apdraudēta gan smagu noziegumu izmeklēšana un kriminālvajāšana par tiem, gan arī tiesāto un notiesāto personu situācija.

30      Šādos apstākļos Supreme Court (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai vispārējs/universāls datu saglabāšanas režīms – pat ja uz to attiecas stingri ierobežojumi saglabāšanas un piekļuves ziņā – pats par sevi ir pretrunā Direktīvas [2002/58] 15. panta normām, kas ir interpretētas Hartas gaismā?

2)      Vai, izvērtējot, vai ir jāatzīst par nesaderīgu valsts pasākums, kurš ir ieviests, piemērojot Direktīvu [2006/24], un kurā ir paredzēts vispārējs datu saglabāšanas režīms (uz ko attiecas nepieciešamās stingrās kontroles attiecībā uz saglabāšanu un/vai piekļuvi), un it īpaši izvērtējot šāda režīma samērīgumu, valsts tiesai ir atļauts ņemt vērā to, ka pakalpojumu sniedzēji datus var likumīgi saglabāt paši saviem komerciālajiem mērķiem un to saglabāšana var tikt pieprasīta valsts drošības apsvērumu dēļ, kuri ir izslēgti no Direktīvas [2002/58] normām?

3)      Kādi kritēriji, izvērtējot valsts pasākuma attiecībā uz piekļuvi saglabātiem datiem saderību ar Savienības tiesībām un it īpaši Hartā paredzētajām tiesībām, ir jāpiemēro valsts tiesai, kad tā apsver, vai šādā piekļuves režīmā ir nodrošināta vajadzīgā neatkarīgā iepriekšējā pārbaude, kā Tiesa ir noteikusi savā judikatūrā? Vai šajā kontekstā valsts tiesa, veicot šādu vērtējumu, var ņemt vērā ex post tiesas vai neatkarīgas pārbaudes esamību?

4)      Katrā ziņā, vai valsts tiesai ir jāatzīst valsts pasākuma nesaderība ar Direktīvas [2002/58] 15. panta normām, ja valsts pasākumā ir paredzēta vispārēja datu saglabāšanas sistēma smagu noziegumu apkarošanas nolūkos un ja valsts tiesa, pamatojoties uz visiem pieejamajiem pierādījumiem, ir secinājusi, ka šāda saglabāšana ir vienlaikus būtiska un absolūti nepieciešama, lai sasniegtu smagu noziegumu apkarošanas mērķi?

5)      Ja valsts tiesai ir jāsecina, ka valsts pasākums nav saderīgs ar Direktīvas 2002/58 15. panta normām, kas ir interpretētas Hartas gaismā, vai tai ir atļauts ierobežot šāda deklaratīva nolēmuma iedarbību laikā, ja tai ir pārliecība, ka, to nedarot, tiktu “izraisīts haoss un kaitējums vispārējām interesēm” (saskaņā ar pieeju, kas ir izmantota, piemēram, lietā R (National Council for Civil Liberties) pret Secretary of State for Home Department and Secretary of State for Foreign Affairs [2018] EWHC 975, 46. punkts)?

6)      Vai valsts tiesai, kurai ir lūgts atzīt valsts tiesiskā regulējuma nesaderību ar Direktīvas 2002/58 15. pantu un/vai atstāt šo tiesisko regulējumu nepiemērotu, un/vai atzīt, ka ar šā tiesiskā regulējuma piemērošanu ir pārkāptas indivīda tiesības – vai nu procedūrā, kas sākta, lai veicinātu debates par pierādījumu pieļaujamību kriminālprocesā, vai citādi, – var būt ļauts atteikties pieņemt šādu nolēmumu attiecībā uz datiem, kuri ir saglabāti atbilstoši valsts tiesību normai, kas ir pieņemta, izpildot LESD 288. pantā ietverto pienākumu precīzi ieviest valsts tiesībās direktīvas normas, vai arī attiecināt šādu deklaratīvu nolēmumu tikai uz laikposmu pēc Direktīvas 2006/24 atzīšanas par spēkā neesošu [2014. gada 8. aprīļa spriedumā Digital Rights Ireland u.c. (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238)]?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo, otro un ceturto jautājumu

31      Ar pirmo, otro un ceturto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts, lasot to Hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tādi valsts tiesību akti, kuros ir paredzēta informācijas par datu plūsmu apstrāde vai atrašanās vietas datu visaptveroša un nediferencēta saglabāšana smagu noziegumu apkarošanai.

32      Ievadā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi un tostarp šī tiesiskā regulējuma izstrādāšanas vēsture (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 105. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

33      No paša Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka tiesību akti, kurus tajā paredzētajos nosacījumos dalībvalstīm ir atļauts pieņemt, drīkst būt vērsti tikai uz to, lai “ierobežotu” Direktīvas 2002/58 tostarp 5., 6. un 9. pantā minēto tiesību un pienākumu “darbības jomu”.

34      Attiecībā uz šīs direktīvas izveidoto sistēmu, kurā ietilpst tās 15. panta 1. punkts, ir jāatgādina, ka saskaņā ar minētās direktīvas 5. panta 1. punkta pirmo un otro teikumu dalībvalstīm ir ar valsts tiesību aktiem jānodrošina gan ar publisko komunikāciju tīkla un publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu starpniecību veiktās saziņas konfidencialitāte, gan ar to saistītās informācijas par datu plūsmu konfidencialitāte. Konkrēti – tām ir jāaizliedz komunikāciju un saistītās informācijas par datu plūsmu noklausīšanās, ierakstīšana, uzglabāšana vai cita veida aizturēšana vai pārraudzība personām, kas nav lietotāji, bez attiecīgo lietotāju piekrišanas, izņemot gadījumus, kad to darīt ir ar likumu atļauts saskaņā ar šīs pašas direktīvas 15. panta 1. punktu.

35      Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 2002/58 5. panta 1. punktā ir nostiprināts gan elektronisko komunikāciju, gan ar tām saistītās informācijas par datu plūsmu konfidencialitātes princips, un tajā tostarp ir paredzēts aizliegums principā visām personām, kas nav lietotāji, bez viņu piekrišanas uzglabāt šīs komunikācijas un šo informāciju (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 107. punkts).

36      Šajā tiesību normā ir atspoguļots mērķis, ar kādu Savienības likumdevējs pieņēma Direktīvu 2002/58. Proti, no priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (COM(2000) 385, galīgā redakcija), kas ir Direktīvas 2002/58 pamatā, paskaidrojuma raksta izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies “rīkoties tādējādi, ka personas datu augsts aizsardzības līmenis un privātā dzīve turpina būt garantēta attiecībā uz visiem elektronisko sakaru pakalpojumiem neatkarīgi no izmantotās tehnoloģijas”. Tādējādi minētās direktīvas mērķis, kā izriet tostarp no tās 6. un 7. apsvēruma, ir aizsargāt elektronisko komunikāciju pakalpojumu lietotājus pret riskiem viņu personas datiem un privātajai dzīvei, kurus izraisa jaunās tehnoloģijas un arvien lielākas jaudas datu automatizētai glabāšanai un apstrādei. Konkrēti, kā norādīts tās pašas direktīvas 2. apsvērumā, Savienības likumdevēja vēlme ir nodrošināt, lai pilnībā tiktu ievērotas Hartas 7. un 8. pantā nostiprinātās tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 21. decembris, Tele2 Sverige un Watson u.c., C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970, 83. punkts, kā arī 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 106. punkts).

37      Pieņemot Direktīvu 2002/58, Savienības likumdevējs ir konkretizējis šīs tiesības tādējādi, ka elektronisko komunikāciju līdzekļu lietotājiem principā ir tiesības sagaidīt, ka viņu komunikācijas un ar tām saistītie dati, ja nav viņu piekrišanas, paliek anonīmi un nevar tikt reģistrēti (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 109. punkts).

38      Jautājumā par informācijas par abonentu un lietotāju datu plūsmu apstrādi un saglabāšanu, ko veic elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji, Direktīvas 2002/58 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka šī informācija ir jādzēš vai jāpadara anonīma, kad tā vairs nav nepieciešama komunikāciju pārraidīšanai, un 2. punktā ir precizēts, ka informāciju par datu plūsmu, kas nepieciešama, lai abonentam sagatavotu rēķinu un veiktu norēķinus par starpsavienojumiem, var apstrādāt tikai tik ilgi, kamēr nav beidzies termiņš, kura laikā var likumīgi apstrīdēt rēķinu vai piedzīt tā samaksu. Attiecībā uz atrašanās vietas datiem, kas nav informācija par datu plūsmu, minētās direktīvas 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka šos datus var apstrādāt tikai, ja ir izpildīti noteikti nosacījumi, kad tie ir padarīti anonīmi vai arī ar lietotāju vai abonentu piekrišanu.

39      Līdz ar to Direktīva 2002/58 piekļuvi šiem datiem ne tikai pakārto garantijām, kuru mērķis ir novērst ļaunprātīgu izmantošanu, bet arī nostiprina it īpaši principu, ka trešām personām tos uzglabāt ir aizliegts.

40      Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā – ļaujot dalībvalstīm pieņemt tādus leģislatīvus pasākumus šīs direktīvas tostarp 5., 6. un 9. pantā minēto tiesību un pienākumu “darbības jomas” ierobežošanai, kuri izriet no komunikāciju konfidencialitātes un ar tiem saistīto datu uzglabāšanas aizlieguma principiem, kas atgādināti šā sprieduma 35. punktā, – šī tiesību norma paredz izņēmumu no vispārīgā noteikuma, kas noteikts tostarp šīs direktīvas 5., 6. un 9. pantā, un tādējādi atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ir jāinterpretē strikti. Šāda tiesību norma tātad nevar pamatot, ka atkāpe no principiālā pienākuma nodrošināt elektronisko komunikāciju un ar tām saistīto datu konfidencialitāti un no aizlieguma uzglabāt šos datus, kas tieši paredzēts minētās direktīvas 5. pantā, kļūst par normu, jo pretējā gadījumā tiktu būtiski sašaurināta šīs tiesību normas piemērošanas joma (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 21. decembris, Tele2 Sverige un Watson u.c., C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970, 89. punkts, kā arī 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 111. punkts).

41      Saistībā ar mērķiem, kas var pamatot Direktīvas 2002/58 5., 6. un 9. pantā paredzēto tiesību un pienākumu ierobežojumu, Tiesa jau ir nospriedusi, ka šīs direktīvas 15. panta 1. punkta pirmajā teikumā ietvertais mērķu uzskaitījums ir izsmeļošs un tādēļ leģislatīvajam pasākumam, kas ir pieņemts atbilstoši šai normai, patiešām un stingri ir jāatbilst kādam no šiem mērķiem (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 112. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

42      Turklāt no Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta trešā teikuma izriet, ka dalībvalstu saskaņā ar šo tiesību normu pieņemtajiem pasākumiem ir jāatbilst Savienības tiesību vispārējiem principiem, tostarp samērīguma principam, un jānodrošina Hartā garantēto pamattiesību ievērošana. Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka dalībvalsts ar valsts tiesisko regulējumu noteiktais pienākums elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem saglabāt informāciju par datu plūsmu, lai vajadzības gadījumā to padarītu pieejamu kompetentajām valsts iestādēm, izraisa jautājumus ne tikai par Hartas 7. un 8. panta ievērošanu, kuri attiecīgi ir saistīti ar privātās dzīves, kā arī ar personas datu aizsardzību, bet arī par Hartas 11. pantā garantēto vārda brīvību (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 113. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

43      Tātad, interpretējot Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, ir jāņem vērā gan Hartas 7. pantā garantēto tiesību uz privātās dzīves neaizskaramība, gan arī tās 8. pantā garantēto tiesību uz personas datu aizsardzību nozīmīgums, kāds tas izriet no Tiesas judikatūras, kā arī vārda brīvības nozīmīgums – šīs pamattiesības, kas garantētas Hartas 11. pantā, veido vienu no demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības būtiskajiem pamatiem, kas ir starp tām vērtībām, uz kurām pamatojoties, saskaņā ar LES 2. pantu ir dibināta Savienība (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 114. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

44      Šajā ziņā ir jāprecizē, ka pati informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšana, pirmkārt, ir atkāpe no Direktīvas 2002/58 5. panta 1. punktā paredzētā aizlieguma jebkurai personai, kas nav lietotājs, glabāt šos datus, un, otrkārt, iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā garantētajās pamattiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, un nav nozīmes tam, vai attiecīgajai informācijai par privāto dzīvi ir vai nav sensitīvs raksturs, vai ieinteresētajām personām ir vai nav radītas neērtības šīs iejaukšanās dēļ un vai saglabātie dati vēlāk tiek vai netiek izmantoti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 115. un 116. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

45      Šis secinājums vēl jo vairāk šķiet pamatots tāpēc, ka informācija par datu plūsmu un atrašanās vietas dati var atklāt informāciju par daudziem datu subjektu privātās dzīves aspektiem, ieskaitot sensitīvu informāciju, piemēram, seksuālo orientāciju, politiskajiem uzskatiem, reliģisko, filozofisko, sabiedrisko vai citu pārliecību, kā arī veselības stāvokli, lai gan šādi dati turklāt ir īpaši aizsargāti Savienības tiesībās. Minētie dati kopumā var ļaut izdarīt ļoti precīzus secinājumus par to personu privāto dzīvi, kuru dati tikuši saglabāti, proti, ikdienas paradumiem, pastāvīgajām vai pagaidu uzturēšanās vietām, ikdienas vai citām gaitām, veiktajām darbībām, šo personu sociālajiem kontaktiem un aprindām, kurās tās mēdz uzturēties. It īpaši šie dati sniedz iespējas noteikt attiecīgo personu profilu, kas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību kontekstā ir tikpat sensitīva informācija kā pats šīs komunikācijas saturs (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 117. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

46      Līdz ar to, pirmkārt, informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšana tiesībaizsardzības mērķiem var apdraudēt Hartas 7. pantā nostiprinātās tiesības uz saziņas neaizskaramību un tas elektroniskās komunikācijas līdzekļu lietotājus var atturēt izmantot savu vārda brīvību, kas ir garantēta tās 11. pantā; un šī ietekme ir vēl jo būtiskāka lielā saglabāto datu apjoma un to daudzveidības dēļ. Otrkārt, ņemot vērā informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu, kurus var pastāvīgi saglabāt ar visaptverošu un nediferencētu saglabāšanas pasākumu, ievērojamo apjomu, kā arī informācijas, ko šie dati var sniegt, sensitīvo raksturu, pati minēto datu saglabāšana, ko veic elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji, ietver ļaunprātīgas izmantošanas un prettiesiskas piekļuves risku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 118. un 119. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

47      Šajā ziņā ir jāuzsver, ka šo datu saglabāšana un piekļuve tiem – kā izriet no šā sprieduma 44. punktā atgādinātās judikatūras – ir atšķirīgu veidu iejaukšanās Hartas 7. un 11. pantā garantētajās pamattiesībās, kurai ir vajadzīgs atšķirīgs attaisnojums saskaņā ar tās 52. panta 1. punktu. No tā izriet, ka valsts tiesību akti, kas nodrošina no judikatūras par Direktīvas 2002/58 interpretāciju jautājumā par piekļuves datiem izrietošo nosacījumu pilnīgu ievērošanu, pēc savas iedabas nevar nedz ierobežot, nedz pat novērst no šajos valsts tiesību aktos paredzētās šo datu visaptverošās saglabāšanas izrietošo smago iejaukšanos tiesībās, kas garantētas gan šīs direktīvas 5. un 6. pantā, gan pamattiesībās, kas konkretizētas šajos pantos.

48      Tomēr, ciktāl ar to dalībvalstīm ir atļauts ierobežot šā sprieduma 34.–37. punktā minētās tiesības un pienākumus, Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts atspoguļo apstākli, ka Hartas 7., 8. un 11. pantā ietvertās tiesības nav uztveramas kā absolūtas prerogatīvas, bet gan jāaplūko saistībā ar to funkciju sabiedrībā. Proti, kā izriet no Hartas 52. panta 1. punkta, tā pieļauj, ka šādām tiesībām var tikt noteikti izmantošanas ierobežojumi, ciktāl šie ierobežojumi ir paredzēti tiesību aktos, ar tiem tiek respektēta šo tiesību būtība un, ievērojot samērīguma principu, tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības. Tādējādi, interpretējot Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu Hartas kontekstā, ir jāņem vērā arī Hartas 3., 4., 6. un 7. pantā garantēto tiesību nozīmīgums un valsts drošības un smagu noziegumu apkarošanas mērķi, veicinot citu personu tiesību un brīvību aizsardzību (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 120.–122. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

49      Tādējādi, konkrēti attiecībā uz efektīvu cīņu pret noziedzīgiem nodarījumiem, kuros cietušie ir nepilngadīgas personas un citas neaizsargātas personas, ir jāņem vērā, ka no Hartas 7. panta valsts iestādēm var izrietēt pozitīvi pienākumi, lai veiktu juridiskus pasākumus privātās un ģimenes dzīves aizsardzībai. Šādi pienākumi var izrietēt arī no minētā 7. panta attiecībā uz mājokļa un saziņas aizsardzību, kā arī no 3. un 4. panta attiecībā uz personu fiziskās un garīgās neaizskaramības aizsardzību, un attiecībā uz spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegumu (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 126. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

50      Tātad, ņemot vērā šos dažādos pozitīvos pienākumus, ir jāveic attiecīgo dažādo aplūkoto interešu un tiesību salāgošana. Proti, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir nospriedusi, ka pozitīvie pienākumi, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3. un 8. panta, kuru atbilstošās garantijas ir ietvertas Hartas 4. un 7. pantā, tostarp nozīmē materiālo un procesuālo tiesību normu pieņemšanu, kā arī praktisku pasākumu noteikšanu, kas ļauj efektīvi apkarot noziedzīgus nodarījumus pret personām, veicot efektīvu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, un šis pienākums ir vēl jo svarīgāks, ja ir apdraudēta bērna fiziskā un garīgā labklājība. Tomēr pasākumos, kas ir jāveic kompetentajām iestādēm, ir pilnībā jāievēro tiesiskie līdzekļi un citas garantijas, kas var ierobežot kriminālizmeklēšanas pilnvaru apjomu, kā arī citas brīvības un tiesības. It īpaši šī tiesa uzskata, ka ir jāievieš tiesiskais regulējums, kas ļauj salāgot dažādās leģitīmās intereses un aizsargājamās tiesības (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 127. un 128. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

51      Šajā kontekstā no paša Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta pirmā teikuma formulējuma izriet, ka dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai atkāptos no šā sprieduma 35. punktā minētā konfidencialitātes principa, ja šis pasākums ir “nepieciešam[s], atbilstīg[s] un samērīg[s] [..] demokrātiskā sabiedrībā”, šīs direktīvas 11. apsvērumā šajā ziņā ir precizēts, ka šādam tiesību aktam ir jābūt “stingri” samērīgam ar paredzēto nolūku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 129. punkts).

52      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pamattiesību uz privātās dzīves neaizskaramību aizsardzība atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai nozīmē, ka atkāpes no personas datu aizsardzības un tās ierobežojumi ir jāīsteno absolūti nepieciešamā ietvaros. Turklāt vispārējo interešu mērķa sasniegšanā nevar neņemt vērā to, ka tas ir jāsalāgo ar šā pasākuma skartajām pamattiesībām, līdzsvarojot šo vispārējo interešu mērķi ar attiecīgajām tiesībām (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 130. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

53      Konkrētāk, no Tiesas judikatūras izriet, ka iespēja dalībvalstīm pamatot tostarp Direktīvas 2002/58 5., 6. un 9. pantā paredzēto tiesību un pienākumu ierobežojumus ir jāizvērtē, izsverot tādas iejaukšanās smagumu, kuru rada šāds ierobežojums, un pārbaudot, vai vispārējo interešu mērķa nozīmīgums ir atbilstošs no šāda pasākuma izrietošās iejaukšanās smagumam (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 131. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

54      Lai izpildītu samērīguma prasību, valsts tiesiskajā regulējumā ir jāparedz skaidri un precīzi noteikumi, kas reglamentē attiecīgā pasākuma tvērumu un piemērošanu un paredz minimālās prasības, lai tā rezultātā personām, kuru personas dati tikuši pārsūtīti, būtu pietiekamas garantijas, kas ļautu šos datus efektīvi aizsargāt pret ļaunprātīgas izmantošanas risku. Šiem tiesību aktiem ir jābūt juridiski saistošiem valsts tiesībās un tajos it īpaši ir jānorāda, kādos apstākļos un saskaņā ar kādiem nosacījumiem var īstenot pasākumu, kas ietver šādu datu apstrādi, tādējādi garantējot, ka šāda iejaukšanās notiek tikai absolūti nepieciešamajā apmērā. Šādu garantiju sniegšanas nepieciešamība ir vēl jo svarīgāka tādēļ, ka personas dati tiek apstrādāti automātiski un pastāv ievērojams nelikumīgas piekļuves risks šiem datiem. Šie apsvērumi ir it īpaši svarīgi, ja runa ir par tādas kategorijas personas datu aizsardzību kā sensitīvi dati (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 132. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

55      Tādējādi valsts tiesību aktiem, kuros ir paredzēta personas datu saglabāšana, vienmēr ir jāatbilst objektīviem kritērijiem, kas veido saikni starp saglabājamajiem datiem un sasniedzamo mērķi. Konkrēti saistībā ar smagu noziegumu apkarošanu datiem, kurus paredzēts saglabāt, ir jābūt tādiem, kas spēj sekmēt smagu noziegumu novēršanu, atklāšanu vai kriminālvajāšanu par tiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 8. aprīlis, Digital Rights Ireland u.c., C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238, 59. punkts, kā arī 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 133. punkts).

56      Runājot par vispārējo interešu mērķiem, kuri var attaisnot pasākumu, kas pieņemts saskaņā ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, no Tiesas judikatūras, konkrēti no 2020. gada 6. oktobra sprieduma La Quadrature du Net u.c. (C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791) izriet, ka saskaņā ar samērīguma principu starp šiem mērķiem pastāv hierarhija atkarībā no to konkrētā nozīmīguma un ka šāda pasākuma mērķa nozīmīgumam ir jābūt samērīgam ar iejaukšanās smagumu, kas no tā izriet.

57      Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka valsts drošības aizsardzības mērķa – interpretējot šo mērķi atbilstīgi LES 4. panta 2. punktam, kas noteic, ka valsts drošība paliek vienīgi katras dalībvalsts atbildībā – nozīmīgums pārsniedz citu Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā paredzēto mērķu nozīmīgumu, tostarp vispārējus noziedzības apkarošanas mērķus, pat ja noziedzība ir smaga, kā arī sabiedrības drošības aizsardzību. Ja vien tiek ievērotas citas Hartas 52. panta 1. punktā paredzētās prasības, valsts drošības aizsardzības mērķis līdz ar to var attaisnot pasākumus, kas ietver smagāku iejaukšanos pamattiesībās nekā tā, kuru varētu attaisnot šie pārējie mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 135. un 136. punkts).

58      Tāpēc Tiesa konstatēja, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam, lasot to Hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta kontekstā, nav pretrunā tādi tiesību akti, ar kuriem – gadījumā, ja elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir izdots rīkojums veikt visaptverošu un nediferencētu informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanu situācijās, kad attiecīgā dalībvalsts sastopas ar nopietniem draudiem valsts drošībai, kuri izrādās patiesi un faktiski vai paredzami,– valsts drošības aizsardzības nolūkā ir atļauts pieņemt lēmumu, kurā ir paredzēts, ka šis rīkojums var tikt pakļauts efektīvai pārbaudei tiesā vai arī neatkarīgā administratīvā iestādē, kuras nolēmumam ir saistoša iedarbība, lai pārbaudītu šādas situācijas esamību, kā arī paredzēto nosacījumu un garantiju ievērošanu, un minēto rīkojumu var izdot vienīgi uz absolūti nepieciešamo laiku, tomēr šo termiņu var pagarināt, ja šāds apdraudējums saglabājas (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 168. punkts).

59      Attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķi Tiesa norādīja, ka saskaņā ar samērīguma principu vienīgi smagu noziegumu apkarošana un nopietnu valsts drošības apdraudējumu novēršana var pamatot tādu nopietnu iejaukšanos Hartas 7. un 8. pantā noteiktajās pamattiesībās, par kādu ir uzskatāma informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšana. Tādējādi vienīgi tāda iejaukšanās minētajās pamattiesībās, kas nav smaga, var tikt attaisnota ar vispārīgu noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķi (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 140. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

60      Eiropas Komisija tiesas sēdē apgalvoja, ka īpaši smaga noziedzība varētu tikt pielīdzināta draudiem valsts drošībai.

61      Tiesa ir jau nospriedusi, ka valsts drošības aizsardzības mērķis atbilst primārajām interesēm aizsargāt valsts pamatfunkcijas un sabiedrības pamatintereses, novēršot un apkarojot tādas darbības, kas var nopietni destabilizēt valsts konstitucionālās, politiskās, ekonomiskās vai sociālās pamatstruktūras un it īpaši tieši apdraudēt pašu sabiedrību, iedzīvotājus vai valsti, kā, piemēram, terorisma darbības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 135. punkts).

62      Turklāt ir jānorāda, ka – atšķirībā no noziedzības, pat īpaši smagas, valsts drošības apdraudējumam ir jābūt reālam un faktiskam vai vismaz paredzamam, un tas nozīmē, ka ir jābūt pietiekami konkrētiem apstākļiem, lai varētu attaisnot pasākumu informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptverošai un nediferencētai saglabāšanai uz noteiktu laiku. Tātad šādi draudi pēc sava rakstura, smaguma un to veidojošo apstākļu specifiskuma dēļ atšķiras no vispārīgā un pastāvīgā riska, ka varētu rasties spriedze vai traucēta, pat nopietni traucēta, sabiedrības drošība, kā arī izdarīti smagi noziegumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 136. un 137. punkts).

63      Tādējādi noziedzība, pat īpaši smaga noziedzība, nav pielīdzināma valsts drošības apdraudējumam. Proti, kā secinājumu 49. un 50. punktā norāda ģenerāladvokāts, šādas pielīdzināšanas rezultātā iespējami tiktu radīta starpkategorija starp valsts drošību un sabiedrības drošību, lai uz otro no tām attiecinātu prasības, kādas ir noteiktas saistībā ar pirmo.

64      No tā izriet arī, ka otrajā prejudiciālajā jautājumā minētais apstāklis, ka informācija par datu plūsmu un atrašanās vietas dati ir tikuši likumiski saglabāti valsts drošības aizsardzības nolūkā, nepadara likumīgu to saglabāšanu smagu noziegumu apkarošanas nolūkā.

65      Jautājumā par smagu noziegumu apkarošanas mērķi Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesību akti, kas paredz tālab visaptveroši un nediferencēti saglabāt informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus, pārsniedz to, kas ir absolūti nepieciešams, un nevar tikt uzskatīti par pamatotiem demokrātiskā sabiedrībā. Proti, ņemot vērā tādas informācijas sensitīvo raksturu, ko var sniegt informācija par datu plūsmu un atrašanās vietas dati, tās konfidencialitāte ir būtiska attiecībā uz tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Tādējādi, ņemot vērā, pirmkārt, šā sprieduma 46. punktā minēto atturošo iedarbību uz Hartas 7. un 11. pantā paredzēto pamattiesību īstenošanu, ko var izraisīt šo datu saglabāšana, un, otrkārt, šādas saglabāšanas radītās iejaukšanās smagumu demokrātiskā sabiedrībā, ir svarīgi, lai tā – kā tas ir paredzēts ar Direktīvu 2002/58 izveidotajā sistēmā – būtu izņēmums, nevis norma un lai šos datus nevarētu saglabāt sistemātiski un nepārtraukti. Šis secinājums attiecas pat uz mērķiem apkarot smagus noziegumus un novērst nopietnus draudus sabiedriskajai drošībai, kā arī attiecībā uz nozīmīgumu, kas tiem ir jāpiešķir (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 141. un 142. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

66      Turklāt Tiesa ir uzsvērusi, ka valsts tiesību akti, kuros ir paredzēta informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptveroša un nediferencēta saglabāšana, attiecas uz gandrīz visu iedzīvotāju elektroniskajām komunikācijām, neparedzot nekādu diferenciāciju, ierobežojumus vai izņēmumus atkarībā no sasniedzamā mērķa. Šādi tiesību akti vispārēji attiecas uz visām personām, kuras izmanto elektronisko komunikāciju pakalpojumus, lai gan šīs personas pat netieši neatrodas situācijā, kurā var tikt veikta kriminālvajāšana. Tādējādi tie ir piemērojami pat attiecībā uz personām, par kurām nepastāv nekādas norādes, kas ļautu uzskatīt, ka to rīcībai varētu būt kaut netieša vai attālināta saikne ar šo mērķi apkarot smagus noziegumus, un, it īpaši, neparedzot saikni starp datiem, kurus ir paredzēts saglabāt, un draudiem sabiedriskajai drošībai. Konkrētāk, kā Tiesa jau ir nospriedusi, šādā tiesiskajā regulējumā nav paredzēta vienīgi ierobežota saglabāšana, kas attiecas vai nu uz datiem saistībā ar kādu laikposmu un/vai ģeogrāfisku zonu un/vai personu loku, kuras var vienā vai otrā veidā būt iesaistītas smagā noziegumā, vai arī uz personām, kuru datu saglabāšana citu iemeslu dēļ varētu palīdzēt smagu noziegumu apkarošanai (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 143. un 144. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

67      Savukārt 2020. gada 6. oktobra sprieduma La Quadrature du Net u.c. (C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791) 168. punktā Tiesa precizēja, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam, lasot to Hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta gaismā, nav pretrunā tādi leģislatīvi pasākumi, kas smagu noziegumu apkarošanas un nopietnu sabiedrības drošības apdraudējumu novēršanas nolūkos paredz:

–        mērķorientētu informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanu, kura, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem elementiem, tiek ierobežota atkarībā no attiecīgo personu kategorijām vai pamatojoties uz ģeogrāfisku kritēriju, uz laiku, kas nepārsniedz absolūti nepieciešamo, bet ko var pagarināt;

–        savienojuma avotam piešķirto IP adrešu visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu uz laiku, kas nepārsniedz absolūti nepieciešamo;

–        elektronisko komunikāciju līdzekļu lietotāju personas identitātes datu visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu un

–        ar kompetentās iestādes lēmumu, kas ir pakļauts efektīvai pārbaudei tiesā, noformēta rīkojuma izdošanu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem uz noteiktu laiku operatīvi saglabāt (quick freeze) šo pakalpojumu sniedzēju rīcībā esošo informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus,

ja ar šiem pasākumiem, paredzot skaidrus un konkrētus noteikumus, tiek nodrošināts, ka attiecīgo datu saglabāšana notiek atbilstoši tai paredzētajiem materiāltiesiskajiem un procesuālajiem nosacījumiem un ka datu subjektiem ir efektīvas garantijas pret ļaunprātīgas izmantošanas risku.

68      Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas Tiesā ir iesniegts, pirms tika pasludināts 2020. gada 6. oktobra spriedums La Quadrature du Net u.c. (C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791) un 2021. gada 2. marta spriedums Prokuratuur (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi) (C‑746/18, EU:C:2021:152), iesniedzējtiesa tomēr uzskatīja, ka smagus noziegumus efektīvi iespējams apkarot tikai un vienīgi ar informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu. 2021. gada 13. septembra tiesas sēdē tostarp Īrija un Francijas valdība apgalvoja, ka šādu secinājumu neatspēko apstāklis, ka dalībvalstis var izmantot iepriekšējā punktā minētos pasākumus.

69      Šajā ziņā jānorāda, pirmām kārtām, ka kriminālvajāšanas efektivitāte parasti ir atkarīga nevis no kāda viena izmeklēšanas līdzekļa, bet gan no visiem valsts kompetento iestāžu rīcībā tālab esošajiem izmeklēšanas līdzekļiem.

70      Otrām kārtām, ir jāuzsver, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts, lasot to Hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta kontekstā, atbilstoši šā sprieduma 67. punktā atgādinātajai judikatūrai ļauj dalībvalstīm smagu noziegumu apkarošanas un nopietnu draudu sabiedrības drošībai novēršanas nolūkā pieņemt ne tikai pasākumus, kas paredz mērķorientētu saglabāšanu un operatīvo saglabāšanu, bet arī pasākumus, kas paredz iespēju visaptveroši un nediferencēti saglabāt gan elektronisko komunikāciju līdzekļu lietotāju identitātes datus, gan savienojuma avotam piešķirtās IP adreses.

71      Šai ziņā netiek apstrīdēts, ka elektronisko komunikāciju līdzekļu lietotāju identitātes datu saglabāšana var palīdzēt apkarot smagus noziegumus, ja vien šie dati palīdz identificēt personas, kuras ir izmantojušas šo līdzekļus, gatavojoties izdarīt vai izdarot tādu nodarījumu, kas ir kvalificējams kā smags noziegums.

72      Taču, kā izriet no šā sprieduma 67. punktā rezumētās judikatūras, Direktīvai 2002/58 nav pretrunā visaptveroši saglabāt personu identitātes datus,, lai apkarotu noziegumus vispār. Šajos apstākļos ir jāprecizē, ka nedz šai direktīvai, nedz kādam citam Savienības tiesību aktam nav pretrunā tādi valsts tiesību akti, kuru mērķis ir smagu noziegumu apkarošana un saskaņā ar kuriem elektroniskās komunikācijas līdzekļa, piemēram, priekšapmaksas SIM kartes iegāde ir pakārtota prasībai par pircēja identitāti apliecinošu dokumentu pārbaudi un pārdevēja pienākumu reģistrēt no tās izrietošo informāciju un pārdevējam vajadzības gadījumā ir pienākums dot kompetentajām valsts iestādēm piekļuvi šai informācijai.

73      Turklāt ir jāatgādina, ka savienojuma avota IP adrešu visaptveroša saglabāšana rada smagu iejaukšanos Hartas 7. un 8. pantā nostiprinātajās pamattiesībās, jo šīs IP adreses ļauj izdarīt precīzus secinājumus par attiecīgā elektronisko komunikāciju līdzekļa lietotāja privāto dzīvi, un tai var būt atturoša ietekme uz Hartas 11. pantā garantētās vārda brīvības izmantošanu. Tomēr jautājumā par šādu saglabāšanu Tiesa ir konstatējusi, ka, lai nodrošinātu nepieciešamo attiecīgo tiesību un leģitīmo interešu salāgošanu, kā prasīts šā sprieduma 50.–53. punktā minētajā judikatūrā, ir jāņem vērā, ka tiešsaistē izdarīta noziedzīga nodarījuma gadījumā – it īpaši, iegādājoties, izplatot, pārsūtot vai augšupielādējot bērnu pornogrāfiju Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/93/ES (2011. gada 13. decembris) par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI (OV 2011, L 335, 1. lpp.), 2. panta c) punkta izpratnē – IP adrese var būt vienīgais izmeklēšanas līdzeklis, kas ļauj identificēt personu, kurai šī adrese ir piešķirta šā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 153. un 154. punkts).

74      Tāpēc Tiesa ir nospriedusi, ka visaptveroša un nediferencēta vienīgi to IP adrešu saglabāšana, kas ir piešķirtas savienojuma avotam, principā nav pretrunā Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam, to lasot Hartas 7., 8. un 11. panta kontekstā, ja vien šī iespēja ir pakārtota stingrai 2020. gada 6. oktobra sprieduma La Quadrature du Net u.c. (C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791) 155. un 156. punktā minēto šo datu izmantošanas materiāltiesisko un procesuālo nosacījumu ievērošanai.

75      Trešām kārtām, runājot pat leģislatīvajiem pasākumiem, kas paredz informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu mērķorientētu saglabāšanu un operatīvu saglabāšanu, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu rodamās norādes liecina, ka šo pasākumu tvērums tiek izprasts šaurāk, nekā tas darīts šā sprieduma 67. punktā atgādinātajā judikatūrā. Proti, lai arī saskaņā ar šā sprieduma 40. punktā atgādināto šiem saglabāšanu paredzošajiem pasākumiem ir jābūt izņēmumam ar Direktīvu 2002/58 ieviestajā sistēmā, iespēja izdot rīkojumu par mērķorientētu saglabāšanu šajā direktīvā, lasot to Hartas 7., 8. un 11. pantā, kā arī 52. panta 1. punktā nostiprināto pamattiesību gaismā, netiek pakārtota nosacījumam, ka pirms tam būtu jābūt zināmām vietām, kur iespējami tiks izdarīts smags noziegums, vai personām, kuras tiek turētas aizdomās par iesaisti šādā nodarījumā. Minētajā direktīvā netiek arī prasīts, lai rīkojums par operatīvo saglabāšanu attiektos tikai uz aizdomās turētajām personām, kas ir identificētas pirms šāda rīkojuma.

76      Jautājumā, pirmkārt, par mērķorientētu saglabāšanu Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam nav pretrunā valsts tiesību akti, kuru pamatā ir objektīvi apstākļi, kas ļauj noteikt, no vienas puses, personas, kuru informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem var būt kaut vai netieša saikne ar smagiem noziegumiem, veicinot smagu noziegumu apkarošanu vai būtiska riska sabiedrības drošībai vai arī valsts drošībai novēršanu (spriedumi, 2016. gada 21. decembris, Tele2 Sverige un Watson u.c., C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970, 111. punkts, kā arī 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 148. punkts).

77      Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka, lai gan šie objektīvie elementi var atšķirties atkarībā no veiktajiem pasākumiem smagu noziegumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas nolūkā, personu loks, uz kurām tie attiecas, var ietvert konkrēti tās, kuras piemērojamās valsts procedūrās un pamatojoties uz objektīviem apstākļiem iepriekš ir identificētas kā tādas, kas apdraud attiecīgās dalībvalsts sabiedrības drošību vai valsts drošību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 21. decembris, Tele2 Sverige un Watson u.c., C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970, 110. punkts, kā arī 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 149. punkts).

78      Tādējādi dalībvalstīm ir tiesības veikt saglabāšanas pasākumus attiecībā pret personām, attiecībā uz kurām šādas identifikācijas rezultātā tiek veikta izmeklēšana vai citi notiekoši novērošanas pasākumi vai ir izdarīts ieraksts valsts sodu reģistrā ar norādi uz agrāku tiesājamību par smagu noziegumu izdarīšanu, kas var nozīmēt paaugstinātu recidīva risku. Taču, ja šāda identifikācija ir balstīta uz objektīviem un nediskriminējošiem elementiem, kas noteikti valsts tiesībās, mērķorientēta saglabāšana attiecībā uz šādi identificētajām personām ir attaisnota.

79      No otras puses, informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu mērķorientētas saglabāšanas pasākums pēc valsts likumdevēja izvēles un stingri ievērojot samērīguma principu var tikt balstīts arī uz ģeogrāfisku kritēriju, kad kompetentās valsts iestādes, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem elementiem, uzskata, ka vienā vai vairākās ģeogrāfiskajās zonās pastāv augsts gatavošanās smagu noziegumu izdarīšanai vai to izdarīšanas risks. Šīs zonas tostarp var būt vietas, kurās ir raksturīgs liels smagu noziegumu skaits, vietas, kurās ir īpaši augsts smagu noziegumu izdarīšanas risks, piemēram, vietas vai infrastruktūra, ko regulāri apmeklē ļoti liels personu skaits, vai arī stratēģiskas vietas, piemēram, lidostas, dzelzceļa stacijas, jūras ostas vai autoceļu nodevas iekasēšanas vietas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 150. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

80      Jāuzsver, ka saskaņā ar šo judikatūru kompetentās valsts iestādes attiecībā uz iepriekšējā punktā minētajām zonām drīkst veikt mērķorientētas saglabāšanas pasākumu, pamatojoties uz ģeogrāfisku kritēriju, piemēram, vidējo noziedzības rādītāju kādā ģeogrāfiskajā zonā, un tālab nav obligāti nepieciešams, lai tām būtu zināmas konkrētas pazīmes, kas liecina par to, ka attiecīgajās zonās notiek gatavošanās smagu noziegumu izdarīšanai vai tie tiek izdarīti. Ciktāl, balstoties uz šo kritēriju, veiktā mērķorientētā saglabāšana – atkarībā no konkrētajiem smagajiem noziegumiem un attiecīgajās dalībvalstīs esošo konkrēto situāciju – iespējami skar gan vietas, kam raksturīgs liels smagu noziegumu skaits, gan vietas, kurās jo īpaši iespējama šādu nodarījumu izdarīšana, tā turklāt principā nav diskriminējoša, jo kritērijs, kas balstīts uz vidējo smagās noziedzības rādītāju, pats par sevi nav nekādi saistīts ar faktoriem, kas iespējami varētu būt diskriminējoši.

81      Turklāt un vispār mērķorientētas saglabāšanas pasākums, kas tiek veikts attiecībā uz vietām vai infrastruktūru, ko regulāri apmeklē ļoti liels personu skaits, vai arī stratēģiskām vietām, piemēram, lidostām, dzelzceļa stacijām, jūras ostām vai autoceļu nodevas iekasēšanas vietām, ļauj kompetentajām iestādēm ievākt informāciju par datu plūsmu un konkrēti – atrašanās vietas datus par visām personām, kas kādā konkrētā brīdī kādā no šīm vietām lieto elektroniskās komunikācijas līdzekli. Tādējādi šāds mērķorientētas saglabāšanas pasākums iespējami ļauj minētajām iestādēm, piekļūstot šādi saglabātajiem datiem, iegūt informāciju par šo personu atrašanos vietās vai ģeogrāfiskajās zonās, attiecībā uz kurām tiek veikts šis pasākums, kā arī par šo personu pārvietošanos starp šīm vietām un zonām vai to robežās, un no tās – smagu noziegumu apkarošanas nolūkos – šīs saglabāšanas laikā izdarīt secinājumus par viņu atrašanos un aktivitātēm šajās vietās vai ģeogrāfiskajās zonās kādā konkrētā laikā.

82      Vēl jānorāda, ka ģeogrāfiskās zonas, attiecībā uz kurām tiek veikta šāda mērķorientēta saglabāšana, var un vajadzības gadījumā ir jāmaina atkarībā no tā, kā mainās nosacījumi, uz kuru pamata tās ir izvēlētas, šādi ļaujot tostarp reaģēt uz smagu noziegumu apkarošanas attīstības gaitu. Proti, Tiesa jau ir nospriedusi, ka šā sprieduma 76.–81. punktā aprakstīto mērķorientēto saglabāšanas pasākumu ilgums nedrīkst pārsniegt to, kas ir absolūti nepieciešams, ņemot vērā ar tiem sasniedzamo mērķi, kā arī tos pamatojošos apstākļus, saglabājot iespēju tos pagarināt šādas saglabāšanas nepieciešamības turpināšanās dēļ (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 151. punkts).

83      Runājot par iespēju informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu mērķorientētas saglabāšanas nolūkiem paredzēt citus nošķirošus kritērijus – kas nav saistīti ar konkrētu personu loku vai ģeogrāfiski –, nav izslēdzams, ka var tikt ņemti vērā citi objektīvi un nediskriminējoši kritēriji, lai nodrošinātu, ka mērķorientētas saglabāšanas apjoms tiek ierobežots līdz absolūti nepieciešamajam, un izveidotu vismaz netiešu saikni starp smagajiem noziegumiem un personām, kuru dati ir saglabāti. Tomēr, tā kā Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts attiecas uz dalībvalstu leģislatīvajiem pasākumiem, tieši tām, nevis Tiesai ir jānosaka šādi kritēriji, protams, šādā ceļā nekādā gadījumā neatjaunojot informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu.

84      Katrā ziņā – kā apvienotajās lietās SpaceNet un Telekom Deutschland (C‑793/19 un C‑794/19, EU:C:2021:939) sniegto secinājumu 50. punktā norādījis ģenerāladvokāts M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona] – iespējamās grūtības tiesību aktos precīzi noteikt gadījumus, kad var tikt veikta mērķorientēta saglabāšana, un nosacījumus, saskaņā ar kuriem tā veicama, neattaisno to, ka dalībvalstis, padarot atkāpi par normu, paredz informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu.

85      Otrkārt, jautājumā par informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu, ko elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji apstrādā un glabā, pamatojoties uz Direktīvas 2002/58 5., 6. un 9. pantu vai pamatojoties uz leģislatīvajiem pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar tās 15. panta 1. punktu, ir jāatgādina, ka šie dati principā katrā konkrētajā gadījumā ir jādzēš vai jāpadara anonīmi, beidzoties termiņam, kas minētās direktīvas transponēšanai pieņemtajos valsts tiesību aktos ir noteikts to apstrādei un uzglabāšanai. Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka šīs apstrādes un uzglabāšanas laikā var rasties situācijas, kurās ir nepieciešams saglabāt minētos datus pēc šiem termiņiem, lai atklātu smagus noziegumus vai valsts drošības apdraudējumu, un tas var notikt gan situācijā, kad šie noziedzīgie nodarījumi vai šis apdraudējums jau ir ticis atklāts, gan gadījumā, kad par to esamību pēc visu atbilstošo apstākļu objektīvas pārbaudes var rasties pamatotas aizdomas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 160. un 161. punkts).

86      Šādā situācijā dalībvalstis, ņemot vērā šā sprieduma 50.–53. punktā minēto nepieciešamību salāgot attiecīgās tiesības un leģitīmās intereses, var saskaņā ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu pieņemtajos tiesību aktos paredzēt iespēju ar kompetentās iestādes lēmumu, kas ir pakļauts efektīvai pārbaudei tiesā, uzdot elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem uz noteiktu laiku operatīvi saglabāt to rīcībā esošo informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 163. punkts).

87      Tā kā šādas operatīvās saglabāšanas mērķis vairs neatbilst mērķiem, kuriem šie dati tika sākotnēji ievākti un saglabāti, un tā kā datu apstrādei saskaņā ar Hartas 8. panta 2. punktu ir jāatbilst noteiktiem mērķiem, dalībvalstīm savos tiesību aktos ir jāprecizē, kādam mērķim var tikt veikta datu operatīvā saglabāšana. Ievērojot to, cik nopietnu Hartas 7. un 8. pantā nostiprināto pamattiesību aizskārumu spēj radīt šāda saglabāšana, šis aizskārums var būt attaisnojams tikai ar mērķi apkarot smagus noziegumus vai, a fortiori, aizsargāt valsts drošību, ja vien šis pasākums, kā arī piekļuve šādi saglabātajiem datiem aprobežojas ar to, kas ir absolūti nepieciešams, kā noteikts 2020. gada 6. oktobra sprieduma La Quadrature du Net u.c. (C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791) 164.–167. punktā.

88      Tiesa ir precizējusi, ka šāda veida saglabāšanas pasākums nav jāattiecina tikai uz to personu datiem, kuras pirms tam ir identificētas kā tādas, kas apdraud attiecīgās dalībvalsts sabiedrības drošību vai valsts drošību, vai kuras konkrēti tiek turētas aizdomās par smaga nozieguma izdarīšanu vai valsts drošības apdraudējumu. Proti, Tiesa ir atzinusi, ka, ievērojot Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā, lasot to Hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta gaismā, noteiktos ietvarus un ņemot vērā šā sprieduma 55. punktā minētos apsvērumus, šāds pasākums, atkarībā no valsts likumdevēja izvēles un ievērojot absolūti nepieciešamā robežas, var tikt attiecināts arī uz informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem saistībā ar personām, kas nav tās, kuras tiek turētas aizdomās par to, ka tās ir plānojušas vai izdarījušas smagu noziegumu vai veikušas valsts drošības apdraudējumu, ciktāl šie dati, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem elementiem, var veicināt šāda noziedzīga nodarījuma vai šāda valsts drošības apdraudējuma atklāšanu, piemēram, cietušās personas dati, kā arī dati par tās sociālo vai profesionālo vidi veidojošo personu loku (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 165. punkts).

89      Tādējādi ar leģislatīvu pasākumu var atļaut izmantot rīkojumu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem veikt informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu operatīvo saglabāšanu attiecībā uz personām, ar kurām pirms nopietna sabiedrības drošības apdraudējuma vai smaga nozieguma izdarīšanas cietusī persona bija sazinājusies, izmantojot savus elektronisko komunikāciju līdzekļus.

90      Šāda operatīvā saglabāšana saskaņā ar šā sprieduma 88. punktā atgādināto judikatūru un ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šajā punktā noteiktie var tikt attiecināta arī uz noteiktām ģeogrāfiskajām zonām kā, piemēram, vietām, kur izdarīts attiecīgais noziedzīgais nodarījums vai valsts drošības apdraudējums un notikusi gatavošanās to izdarīšanai. Jāprecizē, ka šādu pasākumu var veikt arī ar informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem attiecībā uz vietu, kur ir pazudusi persona, kas iespējami ir cietusi smagā noziegumā, ja vien šis pasākums, kā arī piekļuve šādi saglabātajiem datiem aprobežojas ar to, kas ir absolūti nepieciešams smagu noziegumu apkarošanas vai valsts drošības aizsardzības mērķiem, kā noteikts 2020. gada 6. oktobra sprieduma La Quadrature du Net u.c. (C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791) 164.–167. punktā.

91      Turklāt ir jāprecizē, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam nav pretrunā, ka kompetentās valsts iestādes izdod rīkojumu veikt operatīvo saglabāšanu jau kopš brīža, kad tiek sākta izmeklēšana jautājumā par nopietnu sabiedriskās drošības apdraudējumu vai iespējamu smagu noziegumu, proti, līdzko šīs iestādes saskaņā ar piemērojamām valsts tiesību normām var sākt šādu izmeklēšanu.

92      Runājot par šā sprieduma 67. punktā minēto dažādo informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanas pasākumu klāstu, ir jāprecizē, ka šie dažādie pasākumi atkarībā no valsts likumdevēja izvēles un ievērojot absolūti nepieciešamā robežas var tikt piemēroti kopā. Jāatzīst, ka šajos apstākļos Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam, lasot to Hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta gaismā un atbilstoši tā interpretācijai judikatūrā, kas izriet no 2020. gada 6. oktobra sprieduma La Quadrature du Net u.c. (C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791), nav pretrunā, ka šie pasākumi tiek apvienoti.

93      Visbeidzot ceturtkārt, ir jāuzsver, ka, lai saskaņā ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu pieņemtie pasākumi būtu samērīgi, tiem saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, kuras kopsavilkums atreferēts 2020. gada 6. oktobra spriedumā La Quadrature du Net u.c. (C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791), ir jāatbilst ne tikai piemērotības un nepieciešamības prasībām, bet arī prasībai par šo pasākumu samērīgumu ar izvirzīto mērķi.

94      Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka 2014. gada 8. aprīļa sprieduma Digital Rights Ireland u.c. (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238) 51. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka, lai arī smagu noziegumu apkarošana ir ārkārtīgi svarīga sabiedriskās drošības garantēšanai un lai arī tās efektivitāte lielā mērā var būt atkarīga no moderno izmeklēšanas tehniku izmantošanas, tomēr šāds vispārējo interešu mērķis, lai cik būtisks tas nebūtu, pats par sevi nevar attaisnot to, ka tāds informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptverošas un nediferencētas saglabāšanas pasākums kā ar Direktīvu 2006/24 noteiktais tiek uzskatīts par nepieciešamu.

95      Ar šādu pašu domu 2020. gada 6. oktobra sprieduma La Quadrature du Net u.c. (C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791) 145. punktā Tiesa ir precizējusi, ka pat dalībvalstu pozitīvie pienākumi, kuri attiecīgā gadījumā var izrietēt no Hartas 3., 4. un 7. panta un kuri, kā tas ir norādīts šā sprieduma 49. punktā, attiecas uz tādu noteikumu ieviešanu, kas ļauj efektīvi apkarot noziedzīgus nodarījumus, nevar attaisnot tik nopietnu no valsts tiesību aktiem, kuros ir paredzēta informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšana, izrietošu iejaukšanos gandrīz visu iedzīvotāju pamattiesībās, kas garantētas Hartas 7. un 8. pantā, ja attiecīgo personu datiem nav – kaut vai tikai netiešas – saiknes ar izvirzīto mērķi.

96      Dānijas valdība tiesas sēdē apgalvoja, ka kompetentajām valsts iestādēm būtu jāvar smagu noziegumu apkarošanas nolūkos piekļūt visaptveroši un nediferencēti saglabātajai informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem atbilstoši judikatūrai, kas izriet no 2020. gada 6. oktobra sprieduma La Quadrature du Net u.c. (C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 135.–139. punkts), lai rīkotos attiecībā pret nopietniem draudiem valsts drošībai, kuri izrādās patiesi un faktiski vai paredzami.

97      Uzreiz jānorāda, ka smagu noziegumu apkarošanas nolūkos atļaut piekļuvi visaptveroši un nediferencēti saglabātajai informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem nozīmētu padarīt šo piekļuvi atkarīgu no apstākļiem, kuriem nav nekā kopīga ar šo mērķi, atkarībā no tā, vai attiecīgajā dalībvalstī pastāv vai nepastāv tāds nopietns valsts drošības apdraudējums kā iepriekšējā punktā minētais, lai gan, ievērojot to, ka šo datu saglabāšanai un piekļuvei tiem ir jābūt pamatotai vienīgi ar mērķi apkarot smagus noziegumus, nekas neattaisnotu atšķirīgu attieksmi, it īpaši starp dalībvalstīm.

98      Kā Tiesa jau nospriedusi, piekļuvi informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem, ko pakalpojumu sniedzēji saglabā atbilstoši saskaņā ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu pieņemtu leģislatīvu pasākumu, kuram pilnībā ir jāatbilst no Direktīvu 2002/58 interpretējošās judikatūras izrietošajiem nosacījumiem, principā var pamatot vienīgi ar vispārējo interešu mērķi, kura dēļ pakalpojumu sniedzējiem ir ticis uzdots veikt šādu saglabāšanu. Citādi ir tikai gadījumā, ja piekļuves mērķis ir svarīgāks par mērķi, kas ir pamatojis saglabāšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 165. un 166. punkts).

99      Savukārt Dānijas valdības argumentācija attiecas uz situāciju, kurā iecerētās piekļuves pieprasījuma mērķis, proti, smagu noziegumu apkarošana, vispārējo interešu mērķu hierarhijā ierindojas kā mazāk svarīgs nekā šo saglabāšanu pamatojušais mērķis, proti, valsts drošības aizsardzība. Šādā situācijā atļaut piekļuvi saglabātajiem datiem būtu pretrunā šai vispārējo interešu mērķu hierarhijai, kas atgādināta šā sprieduma iepriekšējā punktā, kā arī 53., 56., 57 un 59. punktā.

100    Turklāt un vispār atbilstoši šā sprieduma 65. punktā atgādinātajai judikatūrai informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus nedrīkst visaptveroši un nediferencēti saglabāt smagu noziegumu apkarošanas nolūkā un tāpēc ar šiem pašiem mērķiem nav pamatojama arī piekļuve šiem datiem. Taču tad, kad šie dati izņēmuma kārtā tikuši visaptveroši un nediferencēti saglabāti, lai aizsargātu valsts drošību pret apdraudējumu, kas izrādās esam patiess un faktisks vai paredzams, ar šā sprieduma 58. punktā minētajiem nosacījumiem, valsts iestādes, kuru kompetencē ir kriminālizmeklēšana, nedrīkst šiem datiem piekļūt kriminālvajāšanas ietvaros, jo pretējā gadījumā tiktu atņemta visa lietderīgā iedarbība minētajā 65. punktā atgādinātajam aizliegumam veikt šādu saglabāšanu smagu noziegumu apkarošanas nolūkā.

101    Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo, otro un ceturto jautājumu ir atbildams, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts, lasot to Hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tādi leģislatīvi pasākumi, kuros smagu noziegumu apkarošanai un nopietnu sabiedrības drošības apdraudējumu novēršanai preventīvi tiek paredzēta informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptveroša un nediferencēta saglabāšana. Minētajam 15. panta 1. punktam, lasot to Hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta gaismā, savukārt nav pretrunā leģislatīvi pasākumi, kas smagu noziegumu apkarošanas un nopietnu sabiedrības drošības apdraudējumu novēršanas nolūkos paredz:

–        mērķorientētu informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanu, kura, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem elementiem, tiek ierobežota atkarībā no attiecīgo personu kategorijām vai pamatojoties uz ģeogrāfisku kritēriju, uz laiku, kas nepārsniedz absolūti nepieciešamo, bet ko var pagarināt;

–        savienojuma avotam piešķirto IP adrešu visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu uz laiku, kas nepārsniedz absolūti nepieciešamo;

–        elektronisko komunikāciju līdzekļu lietotāju personas identitātes datu visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu un

–        ar kompetentās iestādes lēmumu, kas ir pakļauts efektīvai pārbaudei tiesā, noformēta rīkojuma izdošanu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem uz noteiktu laiku operatīvi saglabāt šo pakalpojumu sniedzēju rīcībā esošo informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus,

ja ar šiem pasākumiem, paredzot skaidrus un konkrētus noteikumus, tiek nodrošināts, ka attiecīgo datu saglabāšana notiek atbilstoši tai paredzētajiem materiāltiesiskajiem un procesuālajiem nosacījumiem un ka datu subjektiem ir efektīvas garantijas pret ļaunprātīgas izmantošanas risku.

 Par trešo jautājumu

102    Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts, lasot to Hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesību akti, saskaņā ar kuriem policijas pieprasījumus par piekļuvi saglabātajiem datiem saistībā ar smagu noziegumu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par tiem centralizēti izskata kāda policijas amatpersona, kurai palīdz kāda policijā izveidota struktūrvienība, kura ir apveltīta ar zināma apjoma autonomiju sava uzdevuma veikšanai, un attiecībā uz kuras lēmumiem vēlāk var tikt veikta pārbaude tiesā.

103    Ievadā jāatgādina, ka, lai arī valsts tiesiskajā regulējumā patiešām ir jāparedz nosacījumi, ar kādiem elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir jādod kompetentajām valsts iestādēm piekļuve to rīcībā esošajiem datiem, taču, lai šie tiesību akti atbilstu samērīguma prasībai, kas atgādināta šā sprieduma 54. punktā, tajos ir jāparedz skaidri un precīzi noteikumi par attiecīgā pasākuma tvērumu un piemērošanu un minimālajām prasībām, lai tā rezultātā personām, kuru personas dati tikuši pārsūtīti, būtu pietiekamas garantijas, kas ļautu šos datus efektīvi aizsargāt pret ļaunprātīgas izmantošanas risku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, Prokuratuur (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi), C‑746/18, EU:C:2021:152, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

104    Konkrēti, šādi atbilstoši Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam pieņemti valsts tiesību akti, kuros paredzēta kompetento iestāžu piekļuve saglabātajai informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem, nevar aprobežoties ar prasību, lai iestāžu piekļuve datiem atbilstu šo tiesību aktu mērķim, bet tajos ir arī jāparedz materiāltiesiskie un procesuālie nosacījumi, kas reglamentē šo izmantošanu (spriedums, 2021. gada 2. marts, Prokuratuur (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi), C‑746/18, EU:C:2021:152, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

105    Tātad, tā kā vispārēja piekļuve visiem saglabātajiem datiem, kas nav atkarīga no jebkādas – kaut arī netiešas – saiknes ar sasniedzamo mērķi, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas aprobežojas ar absolūti nepieciešamo, attiecīgajiem valsts tiesību aktiem ir jābalstās uz objektīviem kritērijiem, lai noteiktu apstākļus un nosacījumus, saskaņā ar kuriem kompetentajām valsts iestādēm piešķir piekļuvi attiecīgajiem datiem. Šajā ziņā šādu piekļuvi saistībā ar mērķi apkarot noziedzību principā var piešķirt vienīgi to personu datiem, kuras tiek turētas aizdomās par smaga nozieguma plānošanu, sagatavošanos tam vai tā izdarīšanu vai arī kuras vienā vai otrā veidā ir iesaistītas šādā noziegumā. Tomēr īpašos gadījumos, proti, kad teroristiskas darbības rada apdraudējumu vitāli svarīgām valsts drošības, aizsardzības vai sabiedrības drošības interesēm, piekļuvi varētu piešķirt arī citu personu datiem, ja pastāv objektīvi apstākļi, kas ļauj uzskatīt, ka šie dati konkrētajā gadījumā varētu efektīvi sekmēt šādu darbību apkarošanu (spriedums, 2021. gada 2. marts, Prokuratuur (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi), C‑746/18, EU:C:2021:152, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

106    Lai praksē nodrošinātu šo nosacījumu ievērošanu pilnībā, ir būtiski, ka kompetento valsts iestāžu piekļuve saglabātajiem datiem ir pakļauta iepriekšējai pārbaudei, ko veic tiesa vai neatkarīga administratīva iestāde, un ka šīs tiesas vai iestādes lēmums tiek pieņemts, pamatojoties uz šīs iestādes pieteikumu tostarp saistībā ar noziedzīga nodarījuma novēršanu, atklāšanu vai kriminālvajāšanas procedūrām (spriedums, 2021. gada 2. marts, Prokuratuur (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi), C‑746/18, EU:C:2021:152, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

107    Šai iepriekšējai pārbaudei tostarp ir nepieciešams, lai tiesai vai iestādei, kurai tā ir jāveic, būtu visas pilnvaras un lai tā sniegtu visas nepieciešamās garantijas, lai nodrošinātu dažādo attiecīgo leģitīmo interešu un tiesību salāgošanu. Runājot konkrētāk par kriminālizmeklēšanu, šādai pārbaudei ir vajadzīgs, lai šī tiesa vai iestāde spētu nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp leģitīmajām interesēm, kas saistītas ar izmeklēšanas vajadzībām saistībā ar cīņu pret noziedzību, no vienas puses, un personu, kuru datiem tiek piekļūts, pamattiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, no otras puses (spriedums, 2021. gada 2. marts, Prokuratuur (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi), C‑746/18, EU:C:2021:152, 52. punkts).

108    Ja pārbaudi veic nevis tiesa, bet gan neatkarīga administratīva iestāde, šai iestādei ir jāpiemīt tādam statusam, kas tai savu uzdevumu izpildē ļauj rīkoties objektīvi, un tālab tā nedrīkst būt pakļauta jebkādai ārējai ietekmei. Tādējādi neatkarības prasība, kam ir jāatbilst iestādei, kurai ir jāveic iepriekšējā pārbaude, nozīmē, ka tai jābūt nepiederīgai tai iestādei, kas lūdz piekļuvi datiem, lai tā spētu īstenot šo pārbaudi objektīvi un neatkarīgi no jebkādas ārējas ietekmes. Konkrēti krimināltiesību jomā neatkarības prasība nozīmē, ka iestāde, kas ir atbildīga par šo iepriekšējo pārbaudi, pirmkārt, nav iesaistīta attiecīgajā pirmstiesas kriminālizmeklēšanā un, otrkārt, tai attiecībā pret kriminālprocesa dalībniekiem ir jābūt neitrālai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, Prokuratuur (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi), C‑746/18, EU:C:2021:152, 53. un 54. punkts).

109    Tādējādi Tiesa tostarp atzina, ka prokuratūra, kas virza izmeklēšanu un vajadzības gadījumā uztur publisko apsūdzību, nav atzīstama par nepiederīgu attiecīgajām leģitīmajām interesēm, jo tās uzdevums ir nevis pilnīgi neatkarīgi izspriest lietu, bet gan vajadzības gadījumā nodot to kompetentajai tiesai, rīkojoties publisko apsūdzību uzturošās procesa dalībnieces statusā. Līdz ar to šāda prokuratūra nespēj veikt iepriekšējo pārbaudi attiecībā uz pieteikumiem saņemt piekļuvi saglabātajiem datiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, Prokuratuur (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi), C‑746/18, EU:C:2021:152, 55. un 57. punkts).

110    Visbeidzot, neatkarīgajai pārbaudei, kas prasīta Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā, ir jānotiek pirms jebkādas piekļuves attiecīgajiem datiem, izņemot pienācīgi pamatotus steidzamības gadījumus, kuros minētā pārbaude ir jāveic pēc iespējas ātri. Proti, ar šādu vēlāku pārbaudi nevarētu sasniegt iepriekšējas pārbaudes mērķi, kas ir nepieļaut piekļuvi attiecīgajiem datiem apmērā, kurš pārsniedz stingri nepieciešamā robežas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 189. punkts, kā arī 2021. gada 2. marts, Prokuratuur (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi), C‑746/18, EU:C:2021:152, 58. punkts).

111    Šajā lietā, pirmkārt, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka 2011. gada likums nosaka, ka policijas amatpersonas, kuras pakāpe nav zemāka par vecākā policijas virsnieka pakāpi, kompetencē ir īstenot iepriekšēju pārbaudi attiecībā uz pieprasījumiem saņemt piekļuvi datiem, ko iesniedz policijas izmeklēšanas dienesti, un lūgt elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, lai tie viņam izpaustu datus, kurus tie saglabā. Tā kā šī amatpersona nav nepiederīga šiem dienestiem, tā neatbilst šā sprieduma 108. punktā atgādinātajām neatkarības un objektivitātes prasībām, lai arī tai šā uzdevuma izpildē palīdz kāda policijas struktūrvienība, šajā gadījumā – TLU, kurai savu pienākumu izpildē ir zināma autonomija.

112    Otrkārt, lai arī 2011. gada likumā patiešām ir paredzēti mehānismi šīs kompetentās policijas amatpersonas lēmuma a posteriori pārbaudei sūdzību procedūrā un procedūrā pie tiesneša, kas atbild par minētā likuma normu piemērošanas pārbaudi, no šā sprieduma 110. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka a posteriori veikta pārbaude nevar aizstāt šā sprieduma 106. punktā atgādināto prasību, ka pārbaudei ir jābūt neatkarīgai un, izņemot pienācīgi pamatotus steidzamības gadījumus, veiktai iepriekš.

113    Visbeidzot, 2011. gada likumā nav paredzēti objektīvi kritēriji, pēc kuriem būtu precīzi noteikts, ar kādiem nosacījumiem un kādos apstākļos valsts iestādēm ir jādod piekļuve datiem, jo tikai par pieteikumu saņemt piekļuvi saglabātajiem datiem izskatīšanu atbildīgās policijas amatpersonas ziņā – kā tiesas sēdē apstiprināja Īrija – ir izvērtēt jautājumu par aizdomām, kas krīt uz attiecīgajām personām, un nepieciešamību piekļūt ar šīm personām saistītajiem datiem.

114    Līdz ar to uz trešo jautājumu ir atbildams, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts, lasot to Hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tādi valsts tiesību akti, saskaņā ar kuriem policijas pieprasījumus par piekļuvi elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju saglabātajiem datiem saistībā ar smagu noziegumu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par tiem centralizēti izskata kāda policijas amatpersona, kurai palīdz kāda policijā izveidota struktūrvienība, kas ir apveltīta ar zināma apjoma autonomiju sava uzdevuma veikšanai, un attiecībā uz kuras lēmumiem vēlāk var tikt veikta pārbaude tiesā.

 Par piekto un sesto jautājumu

115    Ar piekto un sesto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesa drīkst ierobežot laikā sekas, kas izriet no apstākļa, ka tā, pildot savu valsts tiesībās paredzēto uzdevumu, valsts tiesību aktus – kuros elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir uzlikts pienākums visaptveroši un nediferencēti saglabāt informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus – ir atzinusi par spēkā neesošiem tāpēc, ka šie tiesību akti ir nesaderīgi ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, lasot to Hartas gaismā.

116    No iesniedzējtiesas iesniegtās informācijas izriet, ka pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums, proti, 2011. gada likums, bija pieņemts tālab, lai valsts tiesībās transponētu Direktīvu 2006/24, kuru Tiesa pēc tam 2014. gada 8. aprīļa spriedumā Digital Rights Ireland u.c. (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238) atzina par spēkā neesošu.

117    Iesniedzējtiesa arī norāda, ka, lai arī izvērtēt jautājumu par to, vai ir pieļaujami pierādījumi – kas balstīti uz datiem, kuri saglabāti saskaņā ar 2011. gada likumu, un kas pret G.D. tiek iesniegti kriminālprocesā – ir krimināllietu izskatošā tiesneša ziņā, taču tieši iesniedzējtiesa ir tā, kurai civillietā ir jālemj par strīdīgo šā likuma normu spēkā esamību un no to atzīšanas par spēkā neesošām izrietošo seku piemērojamību laikā. Tādējādi, lai arī vienīgais jautājums, kas rodas iesniedzējtiesā, ir par 2011. gada likuma normu spēkā esamību, minētā tiesa tik un tā atzīst par lietderīgu jautāt Tiesai par iespējamās spēkā neesamības ietekmi uz to pierādījumu pieļaujamību, kas iegūti šajā likumā atļautās datu visaptverošās un nediferencētās saglabāšanas ceļā.

118    Ievadā jāatgādina, ka ar Savienības tiesību pārākuma principu tiek nostiprināta Savienības tiesību prioritāte pār dalībvalstu tiesībām. Tātad šis princips uzliek par pienākumu visām dalībvalstu iestādēm nodrošināt dažādo Savienības tiesību normu pilnīgu iedarbību, jo dalībvalstu tiesības nevar ietekmēt iedarbību, kura šīm normām ir atzīta minēto valstu teritorijā. Saskaņā ar šo principu gadījumā, ja valsts tiesību aktus nav iespējams interpretēt atbilstīgi Savienības tiesību prasībām, valsts tiesai, kurai ir pienākums savas kompetences ietvaros piemērot Savienības tiesību normas, ir pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbību, pēc savas ierosmes vajadzības gadījumā atstājot bez piemērošanas jebkuru tām pretrunā esošu valsts tiesību aktu normu, pat vēlāk pieņemtu, un nav nepieciešams lūgt vai gaidīt, lai tā vispirms tiktu atcelta likumdošanas kārtībā vai ar kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1964. gada 15. jūlijs, Costa, 6/64, EU:C:1964:66, 1159. un 1160. lpp.; 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 157., 158. un 160. punkts, kā arī 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 214. un 215. punkts).

119    Vienīgi Tiesa izņēmuma kārtā un primāro tiesiskās drošības apsvērumu dēļ var noteikt, ka īslaicīgi tiek apturētas sekas, kas izriet no Savienības tiesību normai pretrunā esošas valsts tiesību normas aizstāšanas ar šo Savienības normu. Šādas Tiesas interpretācijas iedarbības laikā ierobežojums ir pieļaujams tikai pašā spriedumā, kurā ir lemts par pieprasīto interpretāciju. Savienības tiesību pārākums un vienveidīga piemērošana tiktu apdraudēti, ja valsts tiesām būtu pilnvaras piešķirt valsts tiesību normām pārākumu pār Savienības tiesībām, kurām šīs tiesību normas ir pretrunā, pat ja tas būtu tikai uz laiku (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 216. un 217. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

120    Kādā lietā par to, vai ir likumīgi tādi pasākumi, kas veikti, neizpildot Savienības tiesībās noteikto pienākumu veikt iepriekšēju projekta ietekmes uz vidi un uz ietekmes uz aizsargātu teritoriju novērtējumu, Tiesa patiešām ir atzinusi, ka valsts tiesa, ja tas ir atļauts valsts tiesībās, izņēmuma kārtā var paturēt spēkā no šādiem pasākumiem izrietošās sekas, ja šo paturēšanu spēkā pamato primāri apsvērumi, kas saistīti ar nepieciešamību novērst reālus un nopietnus attiecīgās dalībvalsts elektroapgādes traucējumu draudus, kurus nevar novērst ar citiem līdzekļiem un alternatīvām, it īpaši iekšējā tirgū, taču šī paturēšana spēkā var attiekties tikai uz laiku, kas absolūti nepieciešams šā prettiesiskuma novēršanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Inter‑Environnement Wallonie un Bond Beter Leefmilieu Vlaanderen, C‑411/17, EU:C:2019:622, 175., 176., 179. un 181. punkts).

121    Tomēr – atšķirībā no gadījuma, kad nav izpildīts tāds uz specifisko vides aizsardzības jomu attiecināms procesuālais pienākums kā projekta ietekmes iepriekšējs novērtējums, – Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta, lasot to Hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta gaismā, neievērošana nevar tikt novērsta, izmantojot procedūru, kas ir pielīdzināma iepriekšējā punktā minētajai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 219. punkts).

122    Proti, tādu valsts tiesību aktu kā 2011. gada likums seku saglabāšana nozīmētu, ka ar šiem tiesību aktiem elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem joprojām tiks noteikti pienākumi, kas ir pretrunā Savienības tiesībām un kas ietver nopietnu iejaukšanos to personu pamattiesībās, kuru dati ir tikuši saglabāti (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 219. punkts).

123    Līdz ar to iesniedzējtiesa nevar ierobežot laikā tāda spēkā neesamības konstatējuma sekas, kurš tai saskaņā ar valsts tiesībām jāveic attiecībā uz pamatlietā aplūkotajiem valsts tiesību aktiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 220. punkts).

124    Šajā ziņā – kā secinājumu 75. punktā būtībā norāda ģenerāladvokāts – apstāklim, ka šie valsts tiesību akti tika pieņemti tālab, lai valsts tiesībās transponētu Direktīvu 2006/24, nav nozīmes, jo, tā kā Tiesa šo direktīvu ir atcēlusi ar atpakaļejošu spēku kopš tās stāšanās spēkā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1996. gada 8. februāris, FMC u.c., C‑212/94, EU:C:1996:40, 55. punkts), šo valsts tiesību aktu spēkā esamība iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, ņemot vērā Direktīvu 2002/58 un Hartu atbilstoši tam, kā tās interpretējusi Tiesa.

125    Savukārt jautājumā par to, kā Tiesa ir interpretējusi Direktīvu 2002/58 un Hartu konkrēti 2016. gada 21. decembra spriedumā Tele2 Sverige un Watson u.c. (C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970) un 2020. gada 6. oktobra spriedumā La Quadrature du Net u.c. (C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791), ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas interpretācija, ko – īstenojot tai LESD 267. pantā piešķirto kompetenci – veic Tiesa, izskaidro un precizē šīs normas nozīmi un tvērumu, kā tā ir vai bija jāsaprot un jāpiemēro kopš tās spēkā stāšanās brīža. No tā izriet, ka šādi interpretētu normu tiesa var piemērot un tiesai tā ir jāpiemēro tiesiskām attiecībām, kas ir radušās un ir nodibinātas pirms sprieduma par lūgumu sniegt interpretāciju pasludināšanas, ja turklāt ir izpildīti nosacījumi, kuri ļauj kompetentajās tiesās sākt tiesvedību attiecībā uz minētās tiesību normas piemērošanu (spriedums, 2020. gada 16. septembris, Romenergo un Aris Capital, C‑339/19, EU:C:2020:709, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

126    Šajā ziņā vēlreiz jāprecizē, ka īstenotās interpretācijas seku ierobežošana laikā 2016. gada 21. decembra spriedumā Tele2 Sverige un Watson u.c. (C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970) un 2020. gada 6. oktobra spriedumā La Quadrature du Net u.c. (C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791) netika paredzēta un tāpēc saskaņā ar šā sprieduma 119. punktā atgādināto judikatūru šāda ierobežošana nav veicama Tiesas spriedumā, kas ir taisīts pēc minētajiem spriedumiem.

127    Visbeidzot, jautājumā par to, kā konstatējums par 2011. gada likuma iespējamo nesaderīgumu ar Direktīvu 2002/58, lasot to Hartas gaismā, ietekmē kriminālprocesā pret G.D. iesniegto pierādījumu pieļaujamību, pietiek vien atsaukties uz Tiesas judikatūru par šo tēmu – konkrēti uz 2021. gada 2. marta sprieduma Prokuratuur (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi) (C‑746/18, EU:C:2021:152) 41.–44. punktā atgādinātajiem principiem – no kuras izriet, ka atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam šī pieļaujamība ir vērtējama saskaņā ar valsts tiesībām, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti tostarp līdzvērtības un efektivitātes principi.

128    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz piekto un sesto jautājumu ir atbildams, ka Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā tas, ka dalībvalsts tiesa ierobežo laikā sekas, kas izriet no apstākļa, ka tā, pildot savu valsts tiesībās paredzēto uzdevumu, valsts tiesību aktus – kuros elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir uzlikts pienākums visaptveroši un nediferencēti saglabāt informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus – ir atzinusi par spēkā neesošiem tāpēc, ka šie tiesību akti ir nesaderīgi ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, lasot to Hartas gaismā. Atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam jautājums par šādi saglabāto iegūto pierādījumu pieļaujamību ir vērtējams saskaņā ar valsts tiesībām, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti tostarp līdzvērtības un efektivitātes principi.

 Par tiesāšanās izdevumiem

129    Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju), redakcijā ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK, 15. panta 1. punkts, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tādi leģislatīvi pasākumi, kuros smagu noziegumu apkarošanai un nopietnu sabiedrības drošības apdraudējumu novēršanai preventīvi tiek paredzēta informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptveroša un nediferencēta saglabāšana. Minētajam 15. panta 1. punktam, lasot to Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta gaismā, savukārt nav pretrunā leģislatīvi pasākumi, kas smagu noziegumu apkarošanas un nopietnu sabiedrības drošības apdraudējumu novēršanas nolūkos paredz:

–        mērķorientētu informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanu, kura, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem elementiem, tiek ierobežota atkarībā no attiecīgo personu kategorijām vai pamatojoties uz ģeogrāfisku kritēriju, uz laiku, kas nepārsniedz absolūti nepieciešamo, bet ko var pagarināt;

–        savienojuma avotam piešķirto IP adrešu visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu uz laiku, kas nepārsniedz absolūti nepieciešamo;

–        elektronisko komunikāciju līdzekļu lietotāju personas identitātes datu visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu un

–        ar kompetentās iestādes lēmumu, kas ir pakļauts efektīvai pārbaudei tiesā, noformēta rīkojuma izdošanu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem uz noteiktu laiku operatīvi saglabāt šo pakalpojumu sniedzēju rīcībā esošo informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus,

ja ar šiem pasākumiem, paredzot skaidrus un konkrētus noteikumus, tiek nodrošināts, ka attiecīgo datu saglabāšana notiek atbilstoši tai paredzētajiem materiāltiesiskajiem un procesuālajiem nosacījumiem un ka datu subjektiem ir efektīvas garantijas pret ļaunprātīgas izmantošanas risku.

2)      Direktīvas 2002/58, redakcijā ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Direktīvu 2009/136, 15. panta 1. punkts, lasot to Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tādi valsts tiesību akti, saskaņā ar kuriem policijas pieprasījumus par piekļuvi elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju saglabātajiem datiem saistībā ar smagu noziegumu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par tiem centralizēti izskata kāda policijas amatpersona, kurai palīdz kāda policijā izveidota struktūrvienība, kas ir apveltīta ar zināma apjoma autonomiju sava uzdevuma veikšanai, un attiecībā uz kuras lēmumiem vēlāk var tikt veikta pārbaude tiesā.

3)      Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā tas, ka dalībvalsts tiesa ierobežo laikā sekas, kas izriet no apstākļa, ka tā, pildot savu valsts tiesībās paredzēto uzdevumu, valsts tiesību aktus – kuros elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir uzlikts pienākums visaptveroši un nediferencēti saglabāt informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus – ir atzinusi par spēkā neesošiem tāpēc, ka šie tiesību akti ir nesaderīgi ar Direktīvas 2002/58, redakcijā ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Direktīvu 2009/136, 15. panta 1. punktu, lasot to Pamattiesību hartas gaismā. Atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam jautājums par šādas saglabāšanas ceļā iegūto pierādījumu pieļaujamību ir vērtējams saskaņā ar valsts tiesībām, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti tostarp līdzvērtības un efektivitātes principi.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – angļu.

i      Teksta 57. punktā pēc sākotnējās elektroniskās publikācijas ir veikti valodiski labojumi.