Tiesas (virspalāta) 2022. gada 5. aprīļa spriedums (Supreme Court (Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – G.D./The Commissioner of An Garda Síochána, Minister for Communications, Energy and Natural Resources, Attorney General
(Lieta C-140/20) 1
(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Personas datu apstrāde elektronisko komunikāciju nozarē – Komunikāciju konfidencialitāte – Elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji – Informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptveroša un nediferencēta saglabāšana – Piekļuve saglabātajiem datiem – A posteriori pārbaude tiesā – Direktīva 2002/58/EK – 15. panta 1. punkts – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 7., 8. un 11. pants, kā arī 52. panta 1. punkts – Iespēja valsts tiesai ierobežot ar Savienības tiesībām nesaderīga valsts tiesību akta atzīšanas par spēkā neesošu sekas laikā – Izslēgšana)
Tiesvedības valoda – angļu
Iesniedzējtiesa
Supreme Court
Pamatlietas puses
Prasītājs: G.D.
Atbildētāji: The Commissioner of An Garda Síochána, Minister for Communications, Energy and Natural Resources, Attorney General
Rezolutīvā daļa
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju), redakcijā ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK, 15. panta 1. punkts, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tādi leģislatīvi pasākumi, kuros smagu noziegumu apkarošanai un nopietnu sabiedrības drošības apdraudējumu novēršanai preventīvi tiek paredzēta informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptveroša un nediferencēta saglabāšana. Minētajam 15. panta 1. punktam, lasot to Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta gaismā, savukārt nav pretrunā leģislatīvi pasākumi, kas smagu noziegumu apkarošanas un nopietnu sabiedrības drošības apdraudējumu novēršanas nolūkos paredz:
mērķorientētu informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšanu, kura, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem elementiem, tiek ierobežota atkarībā no attiecīgo personu kategorijām vai pamatojoties uz ģeogrāfisku kritēriju, uz laiku, kas nepārsniedz absolūti nepieciešamo, bet ko var pagarināt;
savienojuma avotam piešķirto IP adrešu visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu uz laiku, kas nepārsniedz absolūti nepieciešamo;
elektronisko komunikāciju līdzekļu lietotāju personas identitātes datu visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu un
ar kompetentās iestādes lēmumu, kas ir pakļauts efektīvai pārbaudei tiesā, noformēta rīkojuma izdošanu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem uz noteiktu laiku operatīvi saglabāt šo pakalpojumu sniedzēju rīcībā esošo informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus,
ja ar šiem pasākumiem, paredzot skaidrus un konkrētus noteikumus, tiek nodrošināts, ka attiecīgo datu saglabāšana notiek atbilstoši tai paredzētajiem materiāltiesiskajiem un procesuālajiem nosacījumiem un ka datu subjektiem ir efektīvas garantijas pret ļaunprātīgas izmantošanas risku.
Direktīvas 2002/58, redakcijā ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Direktīvu 2009/136, 15. panta 1. punkts, lasot to Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. panta, kā arī 52. panta 1. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tādi valsts tiesību akti, saskaņā ar kuriem policijas pieprasījumus par piekļuvi elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju saglabātajiem datiem saistībā ar smagu noziegumu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par tiem centralizēti izskata kāda policijas amatpersona, kurai palīdz kāda policijā izveidota struktūrvienība, kas ir apveltīta ar zināma apjoma autonomiju sava uzdevuma veikšanai, un attiecībā uz kuras lēmumiem vēlāk var tikt veikta pārbaude tiesā.
Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā tas, ka dalībvalsts tiesa ierobežo laikā sekas, kas izriet no apstākļa, ka tā, pildot savu valsts tiesībās paredzēto uzdevumu, valsts tiesību aktus – kuros elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir uzlikts pienākums visaptveroši un nediferencēti saglabāt informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus – ir atzinusi par spēkā neesošiem tāpēc, ka šie tiesību akti ir nesaderīgi ar Direktīvas 2002/58, redakcijā ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Direktīvu 2009/136, 15. panta 1. punktu, lasot to Pamattiesību hartas gaismā. Atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam jautājums par šādas saglabāšanas ceļā iegūto pierādījumu pieļaujamību ir vērtējams saskaņā ar valsts tiesībām, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti tostarp līdzvērtības un efektivitātes principi.
____________
1 OV C 247, 27.7.2020.