Apelācijas sūdzība, ko 2021. gada 17. decembrī Versobank AS iesniedza par Vispārējās tiesas (devītā palāta paplašinātā sastāvā) 2021. gada 6. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T-351/18 un T-584/18 Ukrselhosprom PCF un Versobank/ECB
(Lieta C-803/21 P)
Tiesvedības valoda – angļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Versobank AS (pārstāvis: O. Behrends, advokāts)
Pārējās lietas dalībnieces: Eiropas Centrālā banka (ECB), Eiropas Komisija un Ukrselhosprom PCF LLC
Prasījumi
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:
atcelt pārsūdzēto spriedumu;
atzīt par spēkā neesošiem ECB 2018. gada 26. marta lēmumu (turpmāk tekstā – “pirmais apstrīdētais lēmums”) un 2018. gada 17. jūlija lēmumu (turpmāk tekstā – “otrais apstrīdētais lēmums”), ar kuriem anulēta apelācijas sūdzības iesniedzējas licence (atļauja);
ciktāl Tiesa nevar pati pieņemt nolēmumu par lietas būtību – nodot apvienotās lietas T-351/18 un T-584/18 atpakaļ Vispārējai tiesa, lai tā lemtu par atcelšanas prasībām, un
piespriest ECB atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus saistībā ar šo apelācijas tiesvedību.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza sešus pamatus.
Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, izdarīdama nepareizu pieņēmumu, ka lietā T-351/18 tiesvedība ir izbeidzama pirms sprieduma taisīšanas, tā nepareizi nav ņēmusi vērā to, ka otrā apstrīdētā lēmuma apgalvotā ex tunc iedarbība bija pretrunā LESD 263. pantam un tā ir izdarījusi kļūdainu pieņēmumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai nav intereses pirmā apstrīdētā lēmuma atcelšanā.
Ar otro apelācijas sūdzības pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu attiecībā uz vairākiem būtisku procedūras noteikumu pārkāpumiem.
Ar trešo apelācijas sūdzības pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, neatzīdama, ka ECB, izdarīdama konstatējumus maksājumu pakalpojumu un citu finanšu pakalpojumu, NILL/TFN (noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršana/terorisma finansēšanas novēršana) un noregulējuma jomā, ir pārsniegusi savu kompetenci.
Ar ceturto apelācijas sūdzības pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, izdarīdama konstatējumus par konkrētu jautājumu, lai gan tas bija liegts dalībvalsts administratīvajā tiesā noslēgta izlīguma dēļ.
Ar piekto apelācijas sūdzības pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa novērtējumiem par to, vai vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga un lēmumiem neveikt noregulējumu ir kļūdaini piemērojusi VNMR 1 , nevis dalībvalsts tiesību aktus un, neuzdodot šo lēmumu iesniegšanu, ir nepareizi izpratusi to nozīmi.
Ar sesto apelācijas sūdzības pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa: 1) nav ievērojusi savas LESD 263. pantā paredzētās kompetences robežas, jo tā ir veikusi konstatējumus par jautājumiem, kuri ir reglamentēti dalībvalsts tiesību aktos un kuri ir dalībvalstu iestāžu un tiesu ekskluzīvajā kompetencē un ir veikusi vairāk nekā tikai ECB lēmumu pārbaudi, jo tā ir izdarījusi konstatējumus un vērtējumus, kurus ECB nebija izdarījusi, 2) savu nolēmumu ir pamatojusi ar pārsteidzošiem konstatējumiem, kuri ir balstīti uz tieši pirms tiesas sēdes novēloti iesniegtiem liela apjoma dokumentiem, nedodot apelācijas sūdzības iesniedzējai iespēju sniegt apsvērumus, 3) nav ņēmusi vērā to, ka pirms procesa uzsākšanas nav ievērotas apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības, kuras izriet no Hartas 47. panta, un to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja procesā ilgstoši nav tikusi iedarbīgi pārstāvēta un 4) ir kļūdījusies, atteikdamās uzdot valsts līmeņa noregulējuma lēmumu iesniegšanu, taču ir paudusi detalizētu, bet nepareizu viedokli par šo lēmumu juridisko nozīmīgumu un juridisko pamatu.
____________
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.).