Lieta C‑682/15
Berlioz Investment Fund SA
pret
Directeur de l’administration des contributions directes
(Cour administrative (Luksemburga)
lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2011/16/ES – Administratīva sadarbība nodokļu jomā – 1. panta 1. punkts – 5. pants – Trešajai personai adresēts informācijas pieprasījums – Atteikums sniegt atbildi – Sankcija – Pieprasītās informācijas “prognozējamā svarīguma” jēdziens – Pieprasījuma saņēmējas iestādes veikta pārbaude – Tiesas veiktā pārbaude – Apjoms – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 51. pants – Savienības tiesību īstenošana – 47. pants – Tiesības efektīvi vērsties tiesā – Tiesas un trešās personas piekļuve pieprasījuma iesniedzējas iestādes adresētam informācijas pieprasījumam
Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2017. gada 16. maija spriedums
1. Pamattiesības – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – Piemērošanas joma – Savienības tiesību īstenošana – Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēta finansiāla sankcija atteikuma gadījumā sniegt informāciju atbilstoši Direktīvai 2011/16 – Iekļaušana
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. panta 1. punkts; Padomes Direktīvas 2011/16 18. pants un 22. panta 1. punkts)
2. Pamattiesības – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Robežas – Lēmums par rīkojuma izdošanu, lai ļautu izpildīt pieprasījumu, pamatojoties uz Direktīvu 2011/16, kā arī pasākums, ar ko ir piemērota sankcija par šāda lēmuma neizpildi – Iekļaušana – Nosacījums – Lēmuma par rīkojuma izdošanu tiesiskuma pārbaude
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)
3. Tiesību aktu tuvināšana – Administratīva sadarbība nodokļu jomā – Direktīva 2011/16 – Informācijas apmaiņa pēc pieprasījuma – Trešajai personai adresēts informācijas pieprasījums – Pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts pienākuma to izpildīt rašanās un šīs dalībvalsts izdota administrācijai pakļautai personai adresēta lēmuma par rīkojuma izdošanu likumība – Nosacījums – Pieprasītās informācijas prognozējamais svarīgums – Vērtējums, kas jāveic pieprasījuma iesniedzējai iestādei – Robežas
(Padomes Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punkts, 5. pants un 17. panta 1. punkts)
4. Tiesību aktu tuvināšana – Administratīva sadarbība nodokļu jomā – Direktīva 2011/16 – Informācijas apmaiņa pēc pieprasījuma – Trešajai personai adresēts informācijas pieprasījums – Pieprasījuma saņēmējas iestādes veikta pārbaude attiecībā uz minētā pieprasījuma spēkā esamību – Pieprasījuma iesniedzējas iestādes pienākumi – Atbilstoša pamatojuma sniegšana attiecībā uz pieprasītās informācijas mērķi
(Padomes Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punkts, 5. pants un 17. panta 1. punkts)
5. Tiesību aktu tuvināšana – Administratīva sadarbība nodokļu jomā – Direktīva 2011/16 – Informācijas apmaiņa pēc pieprasījuma – Trešajai personai adresēts informācijas pieprasījums – Pieprasījuma saņēmējas iestādes veikta pārbaude attiecībā uz minētā pieprasījuma spēkā esamību – Apjoms – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Sankcijas, kas piemērota par lēmuma par rīkojuma izdošanu neizpildi, pārbaude tiesā – Minētā lēmuma par rīkojuma izdošanu tiesiskuma pārbaude – Iekļaušana
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Padomes Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punkts un 5. pants)
6. Pamattiesības – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Direktīva 2011/16 – Administratīva sadarbība nodokļu jomā – Trešajai personai adresēta informācijas pieprasījuma pārbaude tiesā – Pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesas tiesības piekļūt minētajam pieprasījumam – Šādu piekļuves tiesību neesamība administrācijai pakļautajai personai, uz kuru attiecas minētais pieprasījums
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Direktīvas 2011/16 16. pants un 20. panta 2. punkts)
1. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts īsteno Savienības tiesības šīs normas izpratnē un ka tādējādi Eiropas Savienības Pamattiesību harta ir piemērojama, ja dalībvalsts savos tiesību aktos paredz finansiālu sankciju administrācijai pakļautai personai, kura atsakās sniegt informāciju, kad starp nodokļu iestādēm notiek apmaiņa, pamatojoties uz Padomes 2011. gada 15. februāra Direktīvu 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK.
Apstāklis, ka Direktīvā 2011/16 nav skaidri paredzēts piemērot sankciju pasākumus, neliedz uzskatīt, ka tās ietilpst šīs direktīvas īstenošanā un tātad – Savienības tiesību piemērošanas jomā. “Informācijas vākšanas pasākumu” jēdziens minētās direktīvas 18. panta izpratnē un “vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu administratīvās sadarbības pasākumu nevainojamu darbību” jēdziens tās pašas direktīvas 22. panta 1. punkta izpratnē iekļauj šādus pasākumus.
Šajos apstākļos nav svarīgi, ka valsts tiesību norma, kas tiek izmantota par pamatu tādam sankcijas pasākumam, kāds ir piemērots Berlioz, ir ietverta likumā, kurš nav pieņemts, lai transponētu Direktīvu 2011/16, jo šīs valsts tiesību normas piemērošanas mērķis ir nodrošināt minētās direktīvas piemērošanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson, C‑617/10, EU:C:2013:105, 28. punkts).
(skat. 39., 40. un 42. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
2. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka administrācijai pakļauta persona, kurai ir piemērota finansiāla sankcija par to, ka tā nav izpildījusi administratīvu lēmumu, ar ko tai saistībā ar informācijas apmaiņu starp valstu nodokļu iestādēm atbilstoši Direktīvai 2011/16 ir uzdots sniegt informāciju, ir tiesīga apstrīdēt šī lēmuma likumību.
No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras reglamentē Savienības tiesības, un ka šo tiesību piemērojamība nozīmē Hartā garantēto pamattiesību piemērojamību (šajā ziņā skat. spriedumus, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson, C‑617/10, EU:C:2013:105, 19.–21. punkts, kā arī 2013. gada 26. septembris, Texdata Software, C‑418/11, EU:C:2013:588, 72. un 73. punkts).
Konkrētāk, attiecībā uz prasību pēc Savienības tiesībās garantētām tiesībām Hartas 47. panta izpratnē ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru aizsardzība no patvaļīgas vai nesamērīgas publiskās varas iejaukšanās fizisku vai juridisku personu privātās darbības sfērā ir vispārējs Savienības tiesību princips (spriedumi, 1989. gada 21. septembris, Hoechst/Komisija, 46/87 un 227/88, EU:C:1989:337, 19. punkts, un 2002. gada 22. oktobris, Roquette Frères, C‑94/00, EU:C:2002:603, 27. punkts, kā arī rīkojums, 2005. gada 17. novembris, Minoan Lines/Komisija, C‑121/04 P, nav publicēts, EU:C:2005:695, 30. punkts).
Attiecībā uz Hartas 47. panta otro daļu tajā ir paredzēts, ka ikvienai personai ir tiesības uz lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā tiesā. Šo tiesību ievērošana nozīmē, ka administratīvas iestādes lēmumam, kas pats neatbilst nosacījumiem par neatkarību un objektivitāti, vēlāk tiek veikta pārbaude, kuru veic tiesu iestāde, kurai tostarp ir jābūt pilnvarām aplūkot visus atbilstošos jautājumus.
Tādējādi, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 80. punktā, valsts tiesai, kurā ir celta prasība attiecībā pret finansiāli administratīvo sankciju, kas administrācijai pakļautajai personai ir piemērota par lēmuma par rīkojuma izdošanu neizpildi, ir jāvar pārbaudīt šī lēmuma likumību, lai izpildītu Hartas 47. panta prasības.
(skat. 49., 51., 55., 56. un 59. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
3. Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punkts un 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka vienas dalībvalsts citai dalībvalstij pieprasītās informācijas “prognozējamais svarīgums” ir nosacījums, kuram informācijas pieprasījumam ir jāatbilst, lai pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij rastos pienākums to izpildīt, un tādējādi tam ir jāatbilst nosacījumam par šīs dalībvalsts izdota administrācijai pakļautajai personai adresēta lēmuma par rīkojuma izdošanu un sankcijas pasākuma, kas tai piemērots par šī lēmuma neizpildi, likumību.
Prognozējamā svarīguma jēdziena mērķis, kas izriet no Direktīvas 2011/16 preambulas 9. apsvēruma, tādējādi ir ļaut pieprasījuma iesniedzējai iestādei iegūt jebkuru informāciju, kas tai šķiet pamatota tās izmeklēšanai, tomēr neļaujot nedz acīmredzami pārsniegt šīs izmeklēšanas ietvarus, nedz uzlikt pieprasījuma saņēmējai iestādei pārmērīgu slodzi.
Tātad tieši šai iestādei, kas ir izmeklēšanas, kuras dēļ ir iesniegts informācijas pieprasījums, vadītāja, atbilstoši lietas apstākļiem ir jāizvērtē pieprasītās informācijas prognozējamais svarīgums šai izmeklēšanai, atkarībā no procedūras gaitas un saskaņā ar Direktīvas 2011/16 17. panta 1. punktu pilnībā izmantojot parastos informācijas avotus, kurus tā būtu varējusi izmantot.
Ja pieprasījuma iesniedzējai iestādei šajā ziņā ir rīcības brīvība, tā tomēr nevar pieprasīt informāciju, kura nemaz nav svarīga attiecīgajai izmeklēšanai.
(skat. 68., 70., 71. un 74. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)
4. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 78.–80. punktu)
5. Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punkts un 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pārbaude, ko veic pieprasījuma saņēmēja iestāde, kad pieprasījuma iesniedzēja iestāde tai iesniedz informācijas pieprasījumu atbilstoši šai direktīvai, neaprobežojas ar šī pieprasījuma formālu atbilstību, bet tai ir jāļauj pieprasījuma saņēmējai iestādei pārliecināties, ka nav tā, ka pieprasītajai informācijai nebūtu nekāda prognozējamā svarīguma, ņemot vērā attiecīgā nodokļu maksātāja identitāti un, iespējams, informētās trešās personas identitāti, kā arī attiecīgās nodokļu izmeklēšanas vajadzības. Tās pašas Direktīvas 2011/16 normas un Hartas 47. panta normas ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar prasību, ko administrācijai pakļauta persona ir cēlusi par sankcijas pasākumu, kuru pieprasījuma saņēmēja iestāde tai ir piemērojusi par to, ka tā nav izpildījusi lēmumu par rīkojuma izdošanu, ko šī iestāde ir pieņēmusi pēc informācijas pieprasījuma, kuru pieprasījuma iesniedzēja iestāde ir iesniegusi atbilstoši Direktīvai 2011/16, valsts tiesai ir neierobežota kompetence pārbaudīt šī lēmuma par rīkojuma izdošanu likumību. Attiecībā uz nosacījumu par minētā lēmuma likumību, kas izriet no pieprasītās informācijas prognozējamā svarīguma, pārbaude tiesā aprobežojas ar pārbaudi par to, ka šāda svarīguma acīmredzami netrūkst.
(skat. 89. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)
6. Hartas 47. panta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka, veicot pārbaudi tiesā, pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesai ir jābūt piekļuvei informācijas pieprasījumam, kuru pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir iesniegusi pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij. Savukārt attiecīgajai administrācijai pakļautajai personai nav tiesību piekļūt visam šim informācijas pieprasījumam, kas joprojām ir slepens dokuments saskaņā ar Direktīvas 2011/16 16. pantu. Lai pilnībā izskatītu tās lietu saistībā ar pieprasītās informācijas prognozējamā svarīguma neesamību, principā pietiek ar to, ka šai personai ir šīs direktīvas 20. panta 2. punktā minētā informācija.
(skat. 101. punktu un rezolutīvās daļas 5) punktu)