ĢENERĀLADVOKĀTA NĪLO JĒSKINENA [NIILO JÄÄSKINEN]

SECINĀJUMI,

sniegti 2014. gada 11. decembrī (1)

Lieta C‑352/13

Cartel Damage Claims (CDC )Hydrogen Peroxide SA

pret

Evonik Degussa GmbH,

Akzo Nobel NV,

Solvay SA,

Kemira Oyj,

Arkema France SA,

FMC Foret SA,

Chemoxal SA,

Edison SpA

(Landgericht Dortmund (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesu iestāžu sadarbība civillietās un komerclietās – Regula (EK) Nr. 44/2001 – Īpašā jurisdikcija – Prasība par informācijas atklāšanu un zaudējumu atlīdzību, kas vērsta pret sabiedrībām, kuru domicils atrodas dažādās dalībvalstīs un kuras dažādās vietās un laikposmos ir bijuši tādas aizliegtas vienošanās dalībnieki, kas ir atzīta par pretrunā EKL 81. pantam (LESD 101. pantam) un EEZ līguma 53. pantam esošu – 6. panta 1. punkts – Jurisdikcija vairāku atbildētāju gadījumā – Nesavienojamu nolēmumu risks – Atteikšanās no prasības attiecībā uz vienīgo atbildētāju, kura domicils ir dalībvalstī, kurā atrodas tiesa, kurā celta prasība – Jurisdikcijas saglabāšana – Tiesību ļaunprātīga izmantošana –5. panta 3. punkts – Jurisdikcija lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību – Jēdziens “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” – Iespējamā jurisdikcija attiecībā uz visiem līdzatbildētājiem un visiem norādītajiem zaudējumiem, pamatojoties uz katru dalībvalstu teritorijas vietu, kurā ir tikusi noslēgta un īstenota prettiesiskā aizliegtā vienošanās – 23. pants – Jurisdikcijas noteikšanas klauzulas – Šķīrējklauzulas – Savienības tiesībās paredzētā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pilnīgas efektivitātes principa ietekme

I –    Ievads

1.        Landgericht Dortmund (Dortmundes apgabaltiesa, Vācija) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2) (turpmāk tekstā – “Briseles I regula”) 5. panta 3. punkta un 6. panta 1. punkta interpretāciju, kā arī uz pavisam jaunu aspektu par šo tiesību normu un Savienības konkurences tiesību pamatprincipu, kas saistīti ar LESD 101. pantu, kombināciju.

2.        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar prasību par informācijas atklāšanu un zaudējumu atlīdzību, kuru minētajā Vācijas tiesā ir cēlusi Beļģijā reģistrēta prasītāja un kura ir vērsta pret vairākām dažādās dalībvalstīs reģistrētām sabiedrībām – no kurām tikai viena ir reģistrēta Vācijā –, kuras bija piedalījušās pārkāpumā, kas ar Eiropas Komisijas lēmumu ir atzīts par tādu, kas ir pretrunā EKL 81. pantā (tagad LESD 101. pantā), kā arī 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (3) 53. pantā paredzētajam aizliegumam slēgt aizliegtas vienošanās.

3.        Tā kā lietas dalībnieki nav vienisprātis par iesniedzējtiesas starptautisko jurisdikciju, pēdējā minētā lūdz Tiesu sniegt interpretāciju, to aplūkojot no trim galvenajiem aspektiem.

4.        Pirmkārt, tādā lietā, kāda ir pamatlieta, iesniedzējtiesa jautā par Briseles I regulas 6. panta 1. punkta piemērojamību, kurā ir atļauta tiesas jurisdikcijas paplašināšana tādējādi, ka tā var lemt arī par prasībām saistībā ar atbildētājiem, kas nav atbildētāji, kuru domicils ir tās teritoriālajā jurisdikcijā, lai izvairītos no nesavienojamiem nolēmumiem. Turklāt šī problēma ir izvirzīta īpašā gadījumā, kad, kā šajā lietā, prasītājs ir atteicies no savas prasības attiecībā uz vienīgo līdzatbildētāju, kas ir reģistrēts dalībvalstī, kurā atrodas lietu izskatošā tiesa, un kas var tikt uzskatīts par “primāro” atbildētāju, jo tas vienīgais var pamatot tiesas jurisdikciju.

5.        Otrkārt, saistībā ar Briseles I regulas 5. panta 3. punktā paredzēto jurisdikciju lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību, tā jautā Tiesai, vai jēdziens “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” šīs tiesību normas izpratnē ir jāuzskata par tādu, kas ļauj piesaistīt minēto jurisdikciju attiecībā uz visiem atbildētājiem un visiem apgalvotajiem zaudējumiem katrai no daudzajām vietām dalībvalstīs, kurās ir tikusi noslēgta un/vai īstenota prettiesiskā aizliegtā vienošanās un kurās, kā uzskata prasītāja, ar to ir tikusi ierobežota pircēju izvēles brīvība.

6.        Treškārt, iesniedzējtiesa, šķiet, balstās uz pieņēmumu, ka atsevišķas jurisdikcijas noteikšanas klauzulas, uz kurām varētu attiekties Briseles I regulas 23. pants, un/vai šķīrējklauzulas, kuras ir norādījušas atbildētājas pamatlietā, ietver prasījumus atlīdzināt zaudējumus, kas pieprasīti šajā lietā. Tā lūdz Tiesu atbildēt, vai šādā gadījumā LESD 101. pantā minētā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās efektīvas īstenošanas princips var radīt šķērsli tam, ka šādas klauzulas varētu tikt piemērotas prasītājam, kurš lūdz atlīdzināt zaudējumus, ja prasība ir tikusi iesniegta vienā no tiesām, kurām būtu jurisdikcija saskaņā ar Briseles I regulas 5. panta 3. punktu un/vai 6. panta 1. punktu.

7.        Es uzsveru, ka izskatāmā lieta ir pirmā, kurā Tiesai tiek lūgts izteikties tieši par mijiedarbību starp, no vienas puses, primāro tiesību normām, kas nodrošina brīvu konkurenci Eiropas Savienībā, un, no otras puses, Savienības starptautiskajām privāttiesību normām par jurisdikciju civillietās un komerclietās, un tas notiek saistībā ar lietu, kuras īpatnība ir tāda, ka tā ir saistīta ar liela mēroga aizliegtu vienošanos, jo tā attiecas uz daudziem dalībniekiem un daudzām cietušajām personām un ir izkropļojusi konkurenci visā iekšējā tirgū.

8.        Vispirms es precizēju, ka, manuprāt, Briseles I regula, kuras mērķis ir izveidot jurisdikcijas noteikumu sistēmu Savienībā attiecībā uz pārrobežu strīdiem civillietās un komerclietās, nav pilnībā pielāgota, lai nodrošinātu Savienības konkurences tiesību normu privātu īstenošanu (jeb “private enforcement” saskaņā ar parasto nosaukumu šajā jomā) (4), kas būtu efektīva tādā gadījumā, kāds tiek aplūkots pamatlietā.

9.        Atsevišķu šīs regulas tiesību normu piemērošana var izraisīt jurisdikciju teritoriālo sadalīšanu starp dalībvalstu tiesām, kas radītu risku, ka, pirmkārt, tas nebūtu piemēroti no Savienības konkurences tiesību ģeogrāfiskās darbības jomas viedokļa un ka, otrkārt, prettiesisku konkurences ierobežojumu dēļ cietušajām personām padarītu grūtāku pilnīga atlīdzinājuma par tām nodarītajiem zaudējumiem noskaidrošanu un saņemšanu. Tādējādi, manuprāt, ir iespējams, ka šādu ierobežojumu dalībnieki izmanto šīs starptautiskās privāttiesību normas tādējādi, lai radītu situāciju, kurā vienota un smaga Savienības konkurences tiesību noteikumu pārkāpuma sekas civiltiesiskā ziņā būtu jānosaka virknē tiesvedību, kas ir izkliedētas starp dažādām dalībvalstīm.

10.      Galvenais secinājums, kuru es izdarīšu saistībā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir, ka de lege ferenda to seku īpatnības dēļ, kādas pārrobežu pret konkurenci vērstām darbībām var būt tiesu sadarbības civillietās jomā – it īpaši, ja tās ir sarežģītas, kā tas ir pamatlietā –, manuprāt, būtu lietderīgi, ka Savienības likumdevējs paredz iekļaut Briseles I regulā jurisdikcijas noteikumu, kas īpaši attiecas uz šādām darbībām (5), tāpat kā noteikums par tiesību normu kolīziju, kurš attiecībā uz saistībām, kas izriet no konkurenci ierobežojošām darbībām, konkrēti noteikts parasti par “Roma II” dēvētajā regulā (6).

II – Atbilstošās tiesību normas

11.      Saskaņā ar Briseles I regulas preambulas 11., 12., 14. un 15. apsvērumu:

“(11)      Jurisdikcijas normām vajadzētu būt ļoti paredzamām, un tām būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils, un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesvedības priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru. Juridiskas personas domicils būtu jānosaka autonomi, lai kopējās normas padarītu pārskatāmākas un novērstu jurisdikcijas kolīzijas.

(12)      Papildus atbildētāja domicilam kā jurisdikcijas pamatojumam vajadzētu būt arī citiem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedību.

[..]

(14)      Izņemot šajā regulā noteikto izņēmuma jurisdikcijas pamatojumu gadījumus, būtu jāievēro līgumslēdzēju pušu autonomija līgumos, kas nav apdrošināšanas, patērētāju vai darba līgumi, attiecībā uz kuriem ir atļauta vienīgi ierobežota autonomija noteikt tiesu, kurai ir jurisdikcija.

(15)      Tiesvedības saskaņotas norises interesēs ir jāsamazina paralēlas tiesvedības iespēja un jānodrošina, ka divās dalībvalstīs nepieņem nesavienojamus spriedumus. [..]”

12.      Ar Briseles I regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu šķīrējtiesa ir izslēgta no tās piemērošanas jomas.

13.      Minētās regulas II nodaļā ir minēta virkne noteikumu par jurisdikciju civillietās un komerclietās. Tās 2. panta 1. punktā ir noteikts princips, ka “saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā”.

14.      Regulas 5. panta, kurš ir iekļauts minētās nodaļas 2. iedaļā “Īpašā jurisdikcija”, 3. punktā ir paredzēts, ka “personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt [..] lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu – tās vietas tiesās, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu”.

15.      Minētā iedaļas 6. panta 1. punktā ir piebilsts, ka “personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var arī iesūdzēt [..], ja šī persona ir viens no vairākiem atbildētājiem – tās vietas tiesā, kurā kādam no atbildētājiem ir domicils, ja prasības ir tik cieši saistītas, ka ir lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopā, lai izvairītos no riska, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti nesavienojami spriedumi”.

16.      Minētās nodaļas 7. iedaļā “Vienošanās par jurisdikciju” iekļautā 23. panta 1. un 5. punkts ir izteikti šādi:

“1.      Ja puses, no kurām vienai vai vairākām domicils ir kādā dalībvalstī, ir vienojušās par to, ka tiesai vai tiesām kādā dalībvalstī ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar noteiktām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir šai tiesai vai tiesām. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. [..]

[..]

5.      Vienošanās [..] noteikumiem, ar ko piešķir jurisdikciju, nav spēka, ja tie ir pretrunā ar 13., 17. vai 21. pantu vai ja tiesām, kuru jurisdikciju tie izslēdz, ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 22. pantu”.

III – Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

17.      Prasība pamatlietā ir balstīta uz 2006. gada 3. maija lēmumu (7), kurā Komisija uzskatīja, ka vairākas sabiedrības, kas piegādāja ūdeņraža peroksīdu un/vai nātrija perborātu (8), bija piedalījušās vienotā un turpinātā pārkāpumā, kurš ir pretrunā EKL 81. pantā (LESD 101. pantā) un EEZ līguma 53. pantā paredzētajam aizliegumam slēgt aizliegtas vienošanās un par kuru dažām sabiedrībām ir ticis piespriests maksāt naudas sodus (9).

18.      Minētajā lēmumā tika norādīts, ka konstatētā pārkāpuma laikposms ilga no 1994. gada 31. janvāra līdz 2000. gada 31. decembrim un ka pārkāpums aptvēra visu Eiropas Ekonomikas zonas [EEZ] teritoriju. Minētā aizliegtā vienošanās ietvēra galvenokārt informācijas apmaiņu starp konkurentiem par cenām un pārdošanas apjomiem, nolīgumus par cenām un ražošanas jaudas samazināšanu, kā arī pret konkurenci vērstu nolīgumu īstenošanas uzraudzību. Iesniedzējtiesa uzsver, ka šīs koluzīvās darbības norisinājās saistībā ar sanāksmēm un telefonsarunām, kas galvenokārt notika Beļģijā, Francijā un Vācijā, un ka pārkāpuma izdarītāji tajās bija piedalījušies dažādi, bet tie rīkojās, apzinoties savu uz konkurences ierobežošanu vērsto slepeno darbību pretlikumību.

19.      Cartel Damage Claims (CDC) Hydrogen Peroxide SA (turpmāk tekstā – “CDC”) ir sabiedrība, kura ir reģistrēta Beļģijā un kuras mērķis ir izvirzīt zaudējumu atlīdzības prasījumus, ko tai tieši vai netieši ir cedējuši daži uzņēmumi, kuriem saistībā ar minēto pārkāpumu, iespējams, ir nodarīts kaitējums (10).

20.      Ar 2009. gada 16. marta prasības pieteikumu CDC cēla prasību par zaudējumu atlīdzināšanu Landgericht Dortmund, kas ir solidāri vērsta pret sešām Komisijas sodītajām sabiedrībām, kuru domicils ir dažādās dalībvalstīs, precizējot, ka tikai viena no tām ir reģistrēta valstī, kurā atrodas tiesa, proti, Evonik Degussa GmbH (turpmāk tekstā – “Evonik Degussa”), kuras juridiskā adrese ir Esenē (Vācija) (11).

21.      2009. gada septembrī, pēc tam, kad visām atbildētājām pamatlietā tika izsniegts prasības pieteikums, tomēr pirms iebildumu raksta iesniegšanas termiņa beigām un pirms mutvārdu procesa sākuma, CDC atsauca savu prasību attiecībā uz šo Vācijas sabiedrību izlīguma dēļ. 2009. gada beigās atbildētājas, kas vēl piedalījās tiesvedībā, aicināja iestāties lietā Evonik Degussa, kā arī divas citas sabiedrības, uz kurām attiecās Komisijas lēmums (12).

22.      CDC apgalvoja, ka 1994.–2006. gadā uzņēmumi, kuri bija cedējuši tai savus prasījumus, esot iepirkuši no piegādātājiem, kas bija prettiesiskā aizliegtās vienošanās dalībnieki, ievērojamus daudzumus ūdeņraža peroksīda, kuri tika piegādāti uz līgumu pamata dažādās Savienības vai EEZ valstīs.

23.      Iebilstot, ka dažos no šiem piegādes līgumiem bija ietvertas šķīrējklauzulas un tiesas izvēles klauzulas, visas atbildētājas pamatlietā izvirzīja iebildi par starptautiskās jurisdikcijas neesamību.

24.      Landgericht Dortmund uzskatīja, ka tās jurisdikcija varētu tikt balstīta vienīgi uz Briseles I regulas 6. panta 1. punkta un 5. panta 3. punkta tiesību normām, ja vien tā nav pamatoti izslēgta jurisdikcijas noteikšanas klauzulas saskaņā ar šīs regulas 23. pantu vai šķīrējklauzulas dēļ. Šajos apstākļos ar 2013. gada 26. jūnijā iesniegto lēmumu tā apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      a)      Vai [Briseles I] regulas 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja atbildētājam, kas ir reģistrēts valstī, kurā atrodas tiesa, un atbildētājiem, kuri ir reģistrēti citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, saistībā ar prasības celšanu tiesā solidāri tiek prasīta informācijas atklāšana un zaudējumu atlīdzība saistībā ar Eiropas Komisijas konstatētu vienotu un turpinātu EKL 81. panta/LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, kurā tie ir piedalījušies vairākās dalībvalstīs ar vietas un laika ziņā atšķirīgu dalību, [šīs prasības] ir jāizskata un jāizlemj kopā, lai izvairītos no riska, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti nesavienojami spriedumi?

b)      Vai turklāt ir jāņem vērā tas, ka prasība pret atbildētāju, kas reģistrēts valstī, kurā atrodas tiesa, tiek atsaukta pēc tās izsniegšanas visiem atbildētājiem un pirms tiesas noteiktā iebildumu raksta iesniegšanas termiņa beigām un pirms pirmās tiesas sēdes sākuma?

2)      Vai [Briseles I] regulas 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja dažādās Eiropas Savienības dalībvalstīs reģistrētiem atbildētājiem tiek prasīta tiesā informācijas atklāšana un zaudējumu atlīdzība saistībā ar Eiropas Komisijas konstatētu vienotu un turpinātu EKL 81. panta/LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, kurā tie ir piedalījušies vairākās dalībvalstīs ar vietas un laika ziņā atšķirīgu dalību, notikums, kas rada kaitējumu, ir iestājies attiecībā uz ikvienu atbildētāju un attiecībā uz visiem norādītajiem zaudējumiem vai kopējiem zaudējumiem tajās dalībvalstīs, kurās aizliegtās vienošanās ir tikušas noslēgtas un īstenotas?

3)      Vai, ja ir runa par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EKL 81. pantā/LESD 101. pantā un EEZ līguma 53. pantā paredzētā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu, Savienības tiesībās noteiktā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās efektīvas īstenošanas princips atļauj ņemt vērā piegādes līgumos ietvertās šķīrējklauzulas un jurisdikcijas noteikšanas klauzulas, ja tas nozīmē tiesas starptautiskās jurisdikcijas, kas paredzēta [Briseles I] regulas 5. panta 3. punktā un/vai 6. panta 1. punktā, izslēgšanu attiecībā uz visiem atbildētājiem un/vai visiem vai dažiem izvirzītajiem prasījumiem?”

25.      Rakstveida apsvērumus iesniedza CDC, Evonik Degussa – tikai saistībā ar pirmā jautājuma b) punktu, Akzo Nobel, Solvay, Kemira, FMC Foret un Edison, Francijas valdība – tikai saistībā ar trešo jautājumu, kā arī Eiropas Komisija. Ar 2013. gada 26. augusta vēstuli iesniedzējtiesa informēja Tiesu, ka CDC bija atteikusies no savas prasības attiecībā uz Arkema France. Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai netika rīkota.

IV – Analīze

A –    Ievada apsvērumi

26.      Pirmkārt, runājot par šīs lietas vispārīgajiem problēmjautājumiem, es vēlos uzsvērt, ka Briseles I regulas pašas par sevi uzdevums nepavisam nav īstenot Savienības konkurences tiesību normas. Kā it īpaši norādīts šīs regulas preambulas 1., 2. un 6. apsvērumā, tās mērķis ir veicināt “pareizu iekšējā tirgus darbību” un nodrošināt “spriedumu brīvu apriti civillietās un komerclietās”, izveidojot vienotu sistēmu attiecībā uz šīs jomas lietām gan saistībā ar jurisdikciju sadalījumu starp dalībvalstu tiesām, gan saistībā ar to pieņemto spriedumu atzīšanu un izpildi.

27.      Tomēr es uzskatu, ka Briseles I regulas interpretācijai un piemērošanai ir jāļauj saglabāt to Savienības konkurences tiesību normu pilnīgu efektivitāti, kurām ir būtiska nozīme iekšējā tirgū un kuras ir noteicošais elements Eiropas Savienības ekonomikas veidošanā (13), jo, kā Tiesa to jau ir uzsvērusi, EK Līguma 85. pants, kas ir kļuvis par LESD 101. pantu, ir “pamatnoteikums, kas ir nepieciešams Kopienai uzticēto uzdevumu sasniegšanai un it īpaši iekšējā tirgus darbībai” (14). Turklāt Savienības tiesību procesuālās normas kaut kādā ziņā var palīdzēt īstenot Savienības tiesību materiālās normas tādējādi, ka pirmās minētās ir instruments, kas privāto un publisko tiesību subjektiem ļauj izmantot tiesības un pienākumus, it īpaši saistībā ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un lietas taisnīgu izskatīšanu, kuras ir nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā (15).

28.      Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka pamatlieta attiecas uz sekām, kas civiltiesiskā ziņā var izrietēt no neatļautas darbības, kura ietver LESD 101. panta vienotu un turpinātu pārkāpumu, ko ir izdarījušas vairākas dažādu dalībvalstu teritorijā reģistrētas sabiedrības un kurā daudzo cietušo personu domicils arī ir dažādās dalībvalstīs.

29.      Faktiski tādu tiesu dalībnieku kā prasītāja pamatlietā parādīšanās, kuru mērķis ir apvienot līdzekļus, pamatojoties uz tiesībām par to zaudējumu atlīdzību, kuri ir saistīti ar Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (16), manuprāt, atspoguļo to, ka sarežģītāku konkurences ierobežojumu gadījumā nav saprātīgi pašām cietušajām personām individuāli vajāt vairākus šāda veida ierobežojumu autorus (17).

30.      Turpinājumā es atgādinu, ka zaudējumu atlīdzināšana cietušajām personām saistībā ar aizliegtu vienošanos, kas ir pretrunā Savienības tiesībām, attiecībā uz šīm pēdējām minētajām veido priekšrocību, kuras galvenā būtība ir reglamentēta šajās tiesībās atbilstoši judikatūrai, kas izriet no spriedumiem Courage un Crehan (18) un Manfredi u.c. (19) par EKL 81. panta (LESD 101. panta) interpretāciju. Tas vienlaikus attiecas gan uz minētās priekšrocības esamību, gan uz tās galveno materiālo piemērošanas jomu, kas it īpaši ietver iespēju personām, kuras ir cietušas zaudējumus, saņemt atlīdzinājumu, kas sedz ne tikai zaudējumus, kuri tām ir nodarīti (damnum emergens), bet arī peļņu, kuru tās ir zaudējušas (lucrum cessans) šādas aizliegtas vienošanās dēļ, kā arī procentu maksājumus (20).

31.      Tomēr, kā ir uzsvērusi Tiesa, ņemot vērā Savienības tiesību attīstības pakāpi, šo tiesību uz pilnīgu zaudējumu atlīdzību īstenošanas noteikumi joprojām ir dalībvalstu ziņā ar nosacījumu, ka tās ievēro līdzvērtības un efektivitātes principus, kuri ir norādīti minētajā judikatūrā (21). Šī valstu likumdevēju normatīvās kompetences saglabāšana šajā jomā it īpaši attiecas uz procesuālajām normām, bet vairs nav piemērojama attiecībā uz kolīziju normām, jo “tiesību akti, ko piemēro negodīgas konkurences darbību radītām ārpuslīgumiskām saistībām”, tagad ir saistošā veidā noteikti Romas II regulā (22).

32.      Pēc analoģijas efektivitātes principam attiecībā uz prasībām par zaudējumu atlīdzību, kurš šādi ir izvirzīts saistībā ar valsts tiesību normām, manuprāt, a fortiori būtu jāsniedz vērtīgs materiāls Briseles I regulas interpretācijai un piemērošanai tādā ziņā, ka minētā regula kā atvasināto tiesību akts, kuru ir pieņēmusi pati Savienība, nevar tikt interpretēta tādējādi, ka minētās priekšrocības, kas piešķirta, balstoties uz primārajām tiesībām, konkretizēšana tiktu padarīta praktiski neiespējama vai pārmērīgi grūta pārrobežu prettiesiskas aizliegtas vienošanās kontekstā (23).

33.      Otrkārt, es uzsveru, ka, ņemot vērā Tiesas judikatūru, ir atzīts, ka uz tādas prasības celšanu tiesā, kuras, tāpat kā izskatāmajā lietā, mērķis ir saņemt atlīdzinājumu no uzņēmumiem, kas ir pārkāpuši LESD 101. pantu, patiešām attiecas “civillietas un komerclietas” Briseles I regulas 1. panta 1. punkta izpratnē (24).

34.      Treškārt, ir jānorāda, ka, tā kā dalībvalstu savstarpējās attiecībās ar Briseles I regulu ir aizstāta 1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”) (25), Tiesas sniegtā šīs konvencijas tiesību normu interpretācija ir piemērojama arī minētās regulas tiesību normām tad, kad šo abu tiesību aktu normas var tikt uzskatītas par līdzvērtīgām (26).

35.      Ņemot vērā Tiesas judikatūru, man šķiet, ka līdzvērtīga ir katra Briseles I regulas tiesību norma, uz kuru attiecas šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, proti, tās 5. panta 3. punkts, 6. panta 1. punkts un 23. panta 1. punkts, ņemot vērā, ka Briseles konvencijas atbilstošo tiesību normu, proti, tās 5. panta 3. punkta, 6. panta 1. punkta un 17. panta pirmās daļas, saturs ir vismaz līdzīgs vai pat identisks (27).

36.      Ceturtkārt, es atgādinu, ka atbilstoši Briseles konvencijas mērķiem, kuri ir arī Briseles I regulas mērķi, no vienas puses, pēc iespējas ir jāizvairās no jurisdikcijas pamatu palielināšanas saistībā ar vienām un tām pašām tiesiskajām attiecībām un, no otras puses, ir jānodrošina gan prasītāju, gan atbildētāju tiesiskā noteiktība ar spēju skaidri paredzēt kompetento tiesu, it īpaši ļaujot tiesai, kurā celta prasība, pašai spriest par to, vai tai ir jurisdikcija, vienlaikus neskatot lietu pēc būtības (28).

37.      Visbeidzot, man šķiet, ka civilprasības par zaudējumu atlīdzību saistībā ar konkurences tiesību pārkāpumu galvenokārt tiek uzskatītas par tādām, kas izriet no neatļautas darbības (29), precizējot, ka tomēr vismaz atsevišķās valstu tiesību sistēmās a priori nevar izslēgt šādu prasību līgumiska pamata kvalifikāciju (30).

38.      Tādējādi Tiesai iesniegto problēmu izskatīšanu es vēlos sākt ar otro prejudiciālo jautājumu, kas attiecas uz Briseles I regulas 5. panta 3. punktu, kurā ir paredzēts īpašas jurisdikcijas pamats attiecībā uz prasībām atlīdzināt zaudējumus, pamatojoties uz atbildību par neatļautu darbību (B). Tālāk es izskatīšu pirmo jautājumu par šīs regulas 6. panta 1. punktu, kurā ir paredzēta paplašināta jurisdikcija saistītu prasību, kas ir celtas pret vairākiem atbildētājiem, gadījumā (C). Visbeidzot es izvērtēšu trešo jautājumu, kas ir saistīts ar abām šīm tiesību normām, kā arī ar specifiskiem tiesas izvēles aspektiem attiecībā uz Savienības tiesībās noteiktā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pilnīgas efektivitātes principu (D).

B –    Par Briseles I regulas 5. panta 3. punkta interpretāciju (otrais jautājums)

39.      Otrajā jautājumā būtībā ir lūgts Tiesai izteikties par Briseles I regulas 5. panta 3. punkta piemērošanas jomu, kā arī jurisdikcijas apjomu, kas varētu izrietēt no īpašā noteikuma, kurš ir paredzēts šajā tiesību normā (1). Es uzskatu, ka, it īpaši ņemot vērā šajā tiesību normā norādītos mērķus, tās piemērošana ir problemātiska un pat būtu jāizslēdz tādos apstākļos, kādi ir apstākļi pamatlietā, kuras īpatnības ir nenoliedzamas (2).

1)      Par Tiesai iesniegtajām problēmām

40.      Ņemot vērā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, iesniedzējtiesa droši ir pieņēmusi, ka prasība par zaudējumu atlīdzību un informācijas atklāšanu, kas tajā tiek izskatīta, ietilpst Briseles I regulas 5. panta 3. punktā paredzētajās “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”, un ka tādējādi šī tiesību norma var pamatot tās jurisdikciju. Attiecībā uz šāda veida prasībām Tiesa nesen ir atzinusi šo kvalifikāciju (31).

41.      Turklāt minētā tiesa pamatoti norāda, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka attiecībā uz sarežģītām neatļautām darbībām (32) minētā 5. panta 3. punktā ietvertais izteiciens “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” (33) attiecas gan uz vietu, kur iestājies apgalvoto kaitējumu radījušais notikums, gan uz vietu, kurā šis kaitējums ir materializējies, un tādējādi prasītājs var izvēlēties iesūdzēt atbildētājus vienā vai otrā no šo abu vietu tiesām (34). Tā arī atgādina, ka tad, ja pastāv vairāki iespējamie zaudējumi, kompetentā tiesa, pamatojoties uz šo pēdējo piesaistes faktoru, tomēr var lemt tikai par prasībām, kuras attiecas uz dalībvalsts teritorijā, kurā atrodas tiesa, nodarītajiem zaudējumiem (35).

42.      Iesniedzējtiesa šaubās par to, kā tai saistībā ar lietu, kas tajā tiek izskatīta, ir jāīsteno kritēriji, kurus tādējādi Tiesa ir definējusi alternatīvi, ņemot vērā, ka aizliegtās vienošanās, kas ir izraisījusi LESD 101. panta pārkāpumu un norādītos zaudējumus, dalībnieku ieguldījuma īpatnība ir tāda, ka tas ir bijis dažāds gan ģeogrāfiskā ziņā, gan laika ziņā. Tā galvenokārt šaubās par jautājumu, vai Briseles I regulas 5. panta 3. punkts ļauj celt prasību par visiem zaudējumiem, kas ir radušies saistībā ar aizliegto vienošanos, katrā “vietā, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” šīs tiesību normas izpratnē un pret katru prettiesiskās aizliegtās vienošanās dalībnieku, pat ja daži atbildētāji nav veikuši darbības tieši tās dalībvalsts teritorijā, kurā atrodas tiesa.

43.      CDC ierosina Tiesai atbildēt, ka saskaņā ar šo tiesību normu visus zaudējumus, kas radušies saistībā ar aizliegto vienošanos, kura veido minēto pārkāpumu, būtu jāspēj izvirzīt visu to dalībvalstu tiesās, kuru teritorijā vai nu vismaz daļa šīs aizliegtās vienošanās ir tikusi noslēgta un īstenota, vai arī tā ir vismaz daļēji tieši un būtiski traucējusi attiecīgā tirgus darbību. Komisija izmanto līdzīgu pieeju, bet tā tomēr ir atturīgāka attiecībā uz tiesu, kurās šajā ziņā varētu likumīgi vērsties, jurisdikcijas apjomu (36). Atbildētājas pamatlietā, kuras ir paudušas nostāju par otro jautājumu, runā gan par šī jautājuma nepieņemamību (37), gan pēc būtības par tiesas vispārējās jurisdikcijas noraidīšanu attiecībā uz visiem prettiesiskās aizliegtās vienošanās dalībniekiem un visiem apgalvotajiem zaudējumiem (38).

44.      Atgādināšu, ka, ņemot vērā Tiesas judikatūru par Briseles I regulas 5. panta 3. punkta interpretāciju, šīs tiesību normas interpretāciju reglamentē vairāki pamatprincipi. Vispirms ir skaidrs, ka tajā ietvertie jēdzieni ir jādefinē autonomi, tātad, neizmantojot valsts tiesību jēdzienus un galvenokārt atsaucoties uz šīs regulas sistēmu un mērķiem, lai nodrošinātu tās vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs (39). Tālāk attiecībā uz īpašo noteikumu, kas atšķiras no šīs regulas 2. pantā paredzētā atbildētāja domicila tiesu jurisdikcijas principa, ir jāattiecina nevis plaša koncepcija, bet gan šaura (40), it īpaši, lai izvairītos no forum actoris jurisdikcijas (41) vispārināšanas, kā arī no kompetento tiesu skaita palielināšanas, kas sekmētu forum shopping.

45.      Turklāt ir būtiski atcerēties, ko Tiesa ir precizējusi atbilstoši Briseles I regulas preambulas 12. apsvērumā norādītajam tuvumā esamības mērķim, ka 5. panta 3. punktā minētais jurisdikcijas noteikums ir balstīts uz īpaši ciešu saikni starp lietu un tās vietas tiesu, kurā iestājies notikums, kas rada kaitējumu. Šī saikne pareizas tiesvedības un procesa lietderīgas organizācijas apsvērumu dēļ attaisno jurisdikcijas piešķiršanu atkāpes veidā šīm pēdējām minētajām tiesām (42). Tā kā kāda no iepriekš minētajā judikatūrā (43) atzīto piesaistes faktoru identificēšanai ir jāļauj noteikt to kompetento tiesu, kura objektīvi vislabāk var novērtēt, vai ir izpildīti personas, pret kuru celta prasība, atbildību veidojošie nosacījumi, no tā izriet, ka likumīgi var celt prasību tikai tajā tiesā, kuras teritoriālajā jurisdikcijā atrodas atbilstīgais piesaistes faktors (44).

46.      Tieši šāda tuvumā esamība, kas, pēc iesniedzējtiesas domām, varētu nepastāvēt, ja izskatāmajā lietā tiktu atzīts, ka, piemērojot Briseles I regulas 5. panta 3. punktu, attiecībā uz visiem iesūdzētajiem atbildētājiem un visiem apgalvotajiem zaudējumiem (45) jurisdikcija būtu ikvienai tiesai, kura atrodas kādā no daudzajām vietām, kurās aizliegtā vienošanās tika iecerēta, organizēta un kontrolēta un kurās tika ierobežota pircēju izvēles brīvība attiecīgajā tirgū. Es piekrītu tās viedoklim tālāk izklāstīto iemeslu dēļ.

2)      Par Briseles I regulas 5. panta 3. punkta piemērošanas kritēriju īstenošanu tādā lietā, kāda ir pamatlieta

47.      Lai gan Briseles I regulas 5. panta 3. punkta piemērošanu saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz LESD 101. panta pārkāpumu, principā nevar izslēgt (46), tomēr es sliecos uzskatīt, ka šī tiesību norma nevar tikt lietderīgi piemērota attiecībā uz īpašu gadījumu saistībā ar horizontāla rakstura prettiesisku aizliegto vienošanos, kuras ilgums ir bijis nozīmīgs, kura ir ierobežojusi konkurenci visā Savienības teritorijā un kuras struktūra ir ļoti sarežģīta, jo tā ir izraisījusi virkni koluzīvu nolīgumu un darbību, kā rezultātā gan dalībnieki, gan norādītos zaudējumus cietušās personas ir izkliedēti daudzās dalībvalstīs (47).

48.      Tādā gadījumā, kāds tiek aplūkots pamatlietā, judikatūras kritēriji attiecībā uz “vietas, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” šīs tiesību normas izpratnē noteikšanu, manuprāt, ir neefektīvi norādīto zaudējumu cēloņu un seku būtiskās ģeogrāfiskās izkliedētības dēļ. Tiesas minētās alternatīvas divas daļas šajā gadījumā par iespējami kompetentām padara lielu skaitu dalībvalstu tiesu, lai gan minētās regulas mērķis ir ierobežot paralēlo tiesvedību skaitu (48), un tās neļauj identificēt vienu tiesu, kurai ir “īpaši cieša saikne” ar lietu un kura tādējādi “vislabāk” ratione loci var to atrisināt, kaut gan tāds ir minētā 5. panta 3. punkta pamatojums.

49.      Attiecībā uz kritēriju, kas balstīts uz vietu, kur iestājies apgalvotos zaudējumus radījušais notikums, teorētiski varētu atsaukties uz ikvienu vietu, kurā tās dalībnieki noslēdza aizliegto vienošanos, proti, vietu, kuru tomēr var būt grūti, ja ne neiespējami, noteikt, ņemot vērā aizliegtās vienošanās slepeno raksturu, izņemot tad, ja tiek izmantotas dažādas vietas, kurās atrodas ieinteresēto personu juridiskās adreses. Minētais kritērijs varētu atbilst arī visām aizliegtās vienošanās faktiskās īstenošanas vietām – proti, katrai vietai –, kurās dalībnieki konkrēti organizējuši un piemērojuši savu koluzīvo nolīgumu, kas vērsti uz konkurences ierobežošanu, noteikumus, izmantojot aktīvas darbības vai pret konkurenci vērstu atturēšanos (49). Šajā ziņā es precizēju, ka pretēji Komisijai uzskatu, ka spriedumam Melzer (50), kurā ir izslēgta iespēja pamatot jurisdikciju ar vietu, kur iestājies kaitējumu radījušais notikums, ko ir izdarījis notikuma, kas rada kaitējumu, līdzdalībnieks, pret kuru nav tikusi celta prasība, būtu jāizraisa tas, ka aizliegtās vienošanās dalībnieka darbības dalībvalsts teritorijā nevarētu tikt piedēvētas citiem pārkāpuma izdarītājiem, kuri ir atturējušies īstenot brīvu konkurenci minētajai teritorijai atbilstošajā tirgū (51). Katrā ziņā saistībā ar Eiropas mēroga un ilgstošu aizliegtu vienošanos, kāda tiek aplūkota pamatlietā, šādiem atrašanās vietas faktoriem, manuprāt, nav nozīmes, jo tie rada pārāk vispārīgus, izkliedētus un gadījuma rakstura jurisdikcijas pamatus (52) gan iesaistīto dalībnieku, gan attiecīgo darbību un bezdarbības lielā skaita dēļ un līdz ar to vairāku vietu dēļ, kurās ir notikuši kaitējumu radījušie notikumi, kas ar tiem saistīti (53).

50.      Attiecībā uz kritēriju, kas saistīts ar apgalvoto zaudējumu materializācijas vietu, no ekonomiskā viedokļa var tikt uzskatīts, ka tie ir radušies vai nu katrā vietā, kurā iespējamās cietušās personas ir iepirkušas produktus, uz kuriem attiecās prettiesiskā aizliegtā vienošanās, proti, vietās, kur ir tikuši parakstīti un/vai izpildīti līgumi, kuru saturs ir izkropļots ar aizliegto vienošanos – šajā gadījumā tie ir starp atbildētājām un uzņēmumiem, kuri ir cedējuši savus prasījumus prasītājai, noslēgtie piegādes līgumi –, vai arī katrā vietā, kur šīm cietušajām personām vai to filiālēm ir juridiskā adrese. Netieši cietušajām personām, kuras nav bijušas saistītas ar aizliegtās vienošanās dalībnieku ar līgumu, bet kurām tomēr ar tās esamību ir nodarīts kaitējums (54), būtu arī jāspēj atsaukties uz saviem zaudējumiem Tiesas judikatūras noteiktajās robežās (55). Tomēr ir jāatgādina, ka jurisdikcijas iespēju, kas sniegta neatļautas darbības jomā, nevar interpretēt tādējādi, ka tās rezultātā tiek pieļauta forum actoris jurisdikcija, jo Briseles I regulas mērķis ir ierobežot šo pēdējo minēto faktoru, lai saglabātu tās 2. pantā paredzētā vispārīgā noteikuma lietderīgo iedarbību (56). Turklāt varētu būt noderīgi ņemt vērā visas vietas, kurās ar LESD 101. panta pārkāpumu tika ietekmēts tirgus, ņemot vērā, ka konkurences tiesību normu mērķis ir saglabāt saimnieciskās aktivitātes labu darbību, nevis aizsargāt kādas konkrētas sabiedrības individuālās intereses (57). Taču šajā gadījumā pārkāpums, ar kuru ir pamatota prasība par zaudējumu atlīdzību, ietver Savienības visu dalībvalstu teritorijas, kas izraisa to, ka jurisdikcija, iespējams, ir daudzām tiesām (58). Šāda plaša pieeja ir pretrunā iepriekš minētajiem Briseles I regulas mērķiem, it īpaši tiem, kas paredzēti tās 5. panta 3. punktā. Piebildīšu, ka judikatūra, kas izriet no sprieduma Shevill u.c. (59), nozīmē, un to šajā jautājumā, manuprāt, nav nedz iespējams, nedz vēlams mainīt, ka jurisdikcija, pamatojoties uz vietu, kur tiek īstenots notikums, kurš rada kaitējumu, tiek sadalīta teritoriāli, ievērojot dalībvalstu robežas (60), kas rada risku saistībā ar tiesvedības sadalīšanos, jo tiesa, kurai šajā ziņā ir jurisdikcija, nevarēs novērtēt daudzos norādītos zaudējumus kopumā.

51.      Visbeidzot es uzsveru, ka, ja Tiesai būtu jāatzīst, ka saskaņā ar Briseles I regulas 5. panta 3. punktu šajā lietā jurisdikcija ir vairākām tiesām, personām ar šādu pamatojumu piedāvātās iespējas būtu ļoti plašas, kaut gan runa ir par jurisdikcijas iespēju, kurai ir īpašs raksturs un kura tātad principā ir piemērojama šauri. Turklāt tad rastos apdraudējums – kas nebūt nav hipotētisks (61) –, kurš ļauj Savienības konkurences tiesību pārkāpuma izdarītājiem celt tā sauktās “torpēdu” prasības atbilstoši spriedumam Folien Fischer un Fofitec (62) prasību par negatīva fakta konstatēšanu veidā dalībvalstī, par kuru ir zināms, ka tiesvedību ilgums pret personām, kas Komisijas uzsāktā administratīvā procesa laikā ir identificētas kā cietušās personas, tajā ir īpaši garš, veidā. Savukārt tad, kad ir pieņemts Komisijas lēmums par pārkāpuma esamību, negatīva fakta konstatēšanai, manuprāt, vairs nevajadzētu būt iespējamai Komisijas lēmuma saistošo seku dēļ attiecībā uz faktiem un to juridisko kvalifikāciju (63).

52.      Noslēgumā pēc analoģijas ar to, ko Tiesa ir nospriedusi spriedumā Besix (64), es uzskatu, ka Briseles I regulas 5. panta 3. punktā minētais īpašās jurisdikcijas noteikums lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu, ir neefektīvs gadījumā, ja, tāpat kā pamatlietā, vieta, kur, iespējams, iestājies notikums, kas rada kaitējumu, nevar tikt noteikta tādēļ, ka LESD 101. panta pārkāpums, ar kuru ir pamatota prasība, ir saistīts ar darbībām, kurām ir raksturīgs liels skaits vietu, kurās tās ir tikušas noslēgtas un/vai izpildītas, kas tādējādi neļauj skaidri un lietderīgi identificēt, kura būtu tā tiesa, kam ir īpaši cieša saikne ar visu lietu.

53.      Manuprāt, šādā gadījumā jurisdikcija ir jānosaka, piemērojot vai nu Briseles I regulas 2. panta 1. punktā paredzēto vispārējo noteikumu, vai nu šajā regulā minētos citus īpašās jurisdikcijas noteikumus, piemēram, tās 6. panta 1. punktā paredzēto noteikumu, kurš ļauj apvienot prasības, kas pret vairākiem atbildētājiem ir celtas vienā tiesā, ar nosacījumu, ka viena vai otra no šiem noteikumiem īstenošanas nosacījumi šajā lietā ir patiešām izpildīti. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka saistības pastāvēšana starp prasībām, kas celtas pret vairākiem atbildētājiem, kā jurisdikcijas pamata ņemšana vērā ir atļauta vienīgi saistībā ar minēto 6. panta 1. punktu (65), kurā šī iespēja ir paredzēta tikai saskaņā ar stingru piesaistes faktoru, kas ir kāda no atbildētājiem domicils, nevis saistībā ar tiesību normu, kuras piemērošana ir atkarīga no vietas, kur ir noticis notikums, kā tas ir Briseles I regulas 5. panta 3. punkta gadījumā.

C –    Par Briseles I regulas 6. panta 1. punkta interpretāciju (pirmais jautājums)

54.      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Briseles I regulas 6. panta 1. punktā paredzēto noteikumu par jurisdikciju koncentrēšanu vairāku atbildētāju gadījumā var piemērot saistībā ar prasību, kas vērsta pret uzņēmumiem, kuri ģeogrāfiskā un laika ziņā dažādā veidā ir piedalījušies vienotā un turpinātā Savienības tiesībās paredzētā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumā (1). Tālāk tā lūdz Tiesu noteikt, vai, ja atbilde ir apstiprinoša, atteikšanās no šādas prasības attiecībā uz “primāro” atbildētāju, proti, vienīgo līdzatbildētāju, kura domicils ir dalībvalstī, kurā atrodas tiesa, kurā celta prasība, ietekmē tās jurisdikciju saskaņā ar minēto tiesību normu (2).

1)      Par Briseles I regulas 6. panta 1. punkta piemērojamību tādā lietā, kāda ir pamatlieta (pirmā jautājuma a) punkts)

a)      Par Tiesai iesniegtajām problēmām

55.      Ir jāuzsver, ka, tāpat kā attiecībā uz Briseles I regulas 5. panta 3. punktu (66), minētās regulas 6. panta 1. punkta saturs ir jādefinē autonomi tādējādi, ka tajā norādītie jēdzieni nevar tikt saprasti kā tādi, kuros ir atsauce uz tiesā, kurā celta prasība, izvērtējamo tiesisko attiecību kvalifikāciju piemērojamajās valsts tiesībās (67).

56.      Saskaņā ar Briseles I regulas 6. panta 1. punktu visas prasības, kuras ir cēlis viens un tas pats prasītājs pret vairākiem atbildētājiem, var tikt iesniegtas dalībvalsts tiesā, kuras teritoriālajā jurisdikcijā ir vismaz viena no tiem domicils (68), un šis atbildētājs šeit tiks kvalificēts kā “primārais” atbildētājs, tomēr ar nosacījumu, ka starp šīm prasībām pastāv saistība (69). Šajā ziņā skaidri ir prasīts, lai “prasības būtu tik cieši saistītas, ka ir lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopā, lai izvairītos no riska, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti nesavienojami spriedumi” (70).

57.      Ļaujot koncentrēt prasības vienā un tajā pašā tiesā un paplašināt tās jurisdikciju attiecībā uz atbildētājiem, par kuriem tai nebūtu jāspēj lemt, ja šis paplašinājums nepastāvētu, minētais 6. panta 1. punkts atbilst pareizas tiesvedības norises mērķim, it īpaši, īstenojot tiesvedību ekonomiju, un paralēlu prasību un pretrunīgu spriedumu, kas no tām var izrietēt, riska novēršanas mērķim, kuri ir paredzēti Briseles I regulā (71).

58.      Tomēr attiecībā uz šo jurisdikcijas noteikumu, kuram ir īpašs raksturs, jo ar to atkāpjas no Briseles I regulas preambulas 11. apsvērumā minētā un tās 2. pantā paredzētā katra atbildētāja domicila tiesas principa jurisdikcijas, ir atzīts, ka tas ir jāinterpretē šauri (72).

59.      Tā kā tādējādi minētā 6. panta 1. punkta piemērošanai ir jānotiek vienīgi izņēmuma kārtā, tajā paredzētā prasību apvienošana ir atļauta tikai tad, ja tās neattiecas uz apdrošināto, patērētāju vai darba ņēmēju (73), un vienīgi tad, ja tās patiešām attiecas uz atsevišķām, bet tomēr savā starpā cieši saistītām prasībām.

60.      Uz šo pēdējo minēto nosacījumu būtībā ir balstīta pirmā jautājuma pirmā daļa. Ar to Tiesu lūdz noteikt, vai šāda saistības esamība ir raksturīga tādai prasībai, kāda ir tikusi iesniegta iesniedzējtiesā, proti, saistībā ar prasību par informācijas atklāšanu un zaudējumu atlīdzību, kas solidāri celta pret aizliegtās vienošanās, kura ir atzīta par tādu, kas ir pretrunā Savienības tiesībām, līdzdalībniekiem, kuri ir veicinājuši šo pārkāpumu dažādās vietās un laikposmos.

61.      Ieinteresētajām pusēm, kuras ir iesniegušas rakstveida apsvērumus par šo jautājumu, ir atšķirīgi viedokļi, jo CDC un Komisija uzskata, ka Briseles I regulas 6. panta 1. punkts ir piemērojams šādā kontekstā, savukārt atbildētājas pamatlietā apgalvo pretējo (74).

62.      No Tiesas judikatūras par saistības esamību, kas ir prasīta šajā tiesību normā, izriet, ka, lai nolēmumi būtu uzskatāmi par “nesavienojamiem”, nepietiek ar to, ka pastāv atšķirības tiesvedības iznākumā; atšķirībām ir jāpastāv vienas un tās pašas faktiskās un juridiskās situācijas ietvaros (75). No abu šo kritēriju pārbaudes tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, izriet pretrunīgi apsvērumi, kas ir iesniegti Tiesā.

b)      Par vienas un tās pašas faktiskās situācijas esamību

63.      Atbildētājas pamatlietā uzskata, ka prasībā pamatlietā formulētie prasījumi neatbilst nosacījumam par faktiskās situācijas identiskumu, jo neesot nozīmes tam, ka visi prettiesiskās aizliegtās vienošanās dalībnieki piedalījās nolīgumos, ar kuriem tā ir izveidota, jo tikai šo nolīgumu īstenošana esot varējusi nodarīt konkrētus zaudējumus pircējiem, kuri ir cedējuši savas prasījumus CDC, un ka esot atsevišķi jāizskata katrs prasījums, ko prasītāja norāda ar šādu pamatojumu.

64.      Šajā ziņā es piekrītu pretējam viedoklim, kuru aizstāv iesniedzējtiesa, CDC un Komisija, ka tādas prasības, kādas ir celtas pret dažādiem atbildētājiem pamatlietā, ir balstītas uz vienotu faktisko situāciju, lai gan, kā norāda iesniedzējtiesa, minētās atbildētājas ļoti atšķirīgi gan ģeogrāfiskā ziņā, gan laika ziņā ir piedalījušās attiecīgās aizliegtās vienošanās īstenošanā, kā arī dažādu līgumu, kuri ir izkropļoti ar šo aizliegto vienošanos, noslēgšanā un izpildē, kas nodarījuši kaitējumu uzņēmumiem, kuri ir cedējuši savas prasījumus prasītājai pamatlietā.

65.      Kā norāda iesniedzējtiesa, Komisijas lēmumā, ar kuru ir pamatotas šīs prasības, ir konstatēts – un tas ir saistoši dalībvalstu tiesām (76) –, ka CDC iesūdzētās sabiedrības bija izdarījušas EKL 81. panta (LESD 101. panta) un EEZ līguma 53. panta vienotu un turpinātu pārkāpumu un ka katrs dalībnieks kā līdzdalībnieks var tikt vainots citu dalībnieku faktiskajā rīcībā neatkarīgi no tā konkrētā ieguldījuma (77). Tā, manuprāt, pamatoti piebilst, ka rīcības dēļ, kas tādējādi tika konstatēta administratīvā sodīšanas procesa laikā, katram pārkāpuma izdarītājam civiltiesiskā ziņā ir jāatbild par citu dalībnieku neatļautām darbībām un līdz ar to par zaudējumiem, kas no tām var izrietēt.

c)      Par vienas un tās pašas juridiskās situācijas esamību

66.      Tiesa jau ir nospriedusi, ka, ņemot vērā Briseles I regulas 6. panta 1. punkta formulējumu, prasību, kas celtas pret dažādiem atbildētājiem, juridisko pamatu atšķirības pašas par sevi nav šķērslis šīs tiesību normas piemērošanai, tomēr tā tas ir tiktāl, ciktāl atbildētāji varēja paredzēt, ka pastāv risks, ka pret tiem ceļ prasības dalībvalstī, kur vismaz kādam no tiem ir domicils (78).

67.      Šajā gadījumā aizliegtās vienošanās, kura ar vienu Komisijas lēmumu tikusi atzīta par tādu, kas veido vienotu Savienības konkurences tiesību pārkāpumu, nevis tādu, kurš izdarīts dažādu valstu tiesību sistēmu līmenī, dalībnieki atrodas vienā un tajā pašā juridiskajā situācijā, precīzāk, saskaras ar zaudējumu atlīdzināšanas pienākumu, kas izriet no Savienības tiesībām un kas ir pamatots ar Tiesas pastāvīgo judikatūru. Tādējādi tie varēja pamatoti gaidīt, ka vēlāk visi tiks iesūdzēti, lai atlīdzinātu zaudējumus civiltiesiskā ziņā, tiesā, kuras teritoriālajā jurisdikcijā kāds no tiem bija reģistrēts. Tādējādi šādos apstākļos tiek ievērota Tiesas prasītā jurisdikcijas paredzamība atbilstoši Briseles I regulas preambulas 11. apsvērumā minētajam mērķim.

68.      Turklāt ir jāuzsver, ka spriedumā Kalfelis, ar kuru ir ieviesta prasība par saistības esamību starp prasībām, kas var tikt apvienotas saskaņā ar šo tiesību normu, Tiesa atsaucās uz P. Jenard ziņojumu, kurā ir noteikts, ka “[Briseles konvencijas 6. panta 1. punktā paredzētā] noteikuma piemērošanai tiek prasīts, lai pastāvētu saikne starp prasībām, kas celtas pret katru no atbildētājiem, piemēram, ka tās attiecas uz solidāriem parādniekiem” (79). Pēc iesniedzējtiesas domām, precīzi tāds ir gadījums pamatlietā, neraugoties uz to, ka šo kvalifikāciju attiecībā uz prasībām par saukšanu pie solidāras atbildības ir apstrīdējušas dažas atbildētājas.

69.      Es uzskatu, ka vienkārša iespēja, ka solidāra atbildība vairāku pārkāpēju gadījumā tiek īstenota vienā no atbilstošajām dalībvalstīm, nevis citās dalībvalstīs, ir pietiekama, lai liktu rasties dažādu un savstarpēji nesavienojamu risinājumu riskam Briseles I regulas 6. panta 1. punkta izpratnē. Faktiski šīs dalībvalsts tiesību sistēmā katra atbildētāja atbildība hipotētiski attiektos uz visiem zaudējumiem, savukārt to dalībvalstu tiesību sistēmās, kurās atbildības solidaritāte būtu liegta, piešķirto zaudējumu apmērs varētu ievērojami atšķirties atkarībā no tiesām, kurās celtas prasības. Pat pretējā gadījumā, ja šāda solidaritāte būtu atzīta visās atbilstošajās dalībvalstīs, risks, ka tiek pieņemti nesavienojami nolēmumi, ja prasības tiktu izskatītas atsevišķi, tomēr saglabātos saistībā ar atbildības sadalīšanu starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem atkarībā no tā, vai viņi tajā ir piedalījušies visu attiecīgo laikposmu vai daļu no attiecīgā laikposma.

70.      Šajā ziņā ir jānorāda, ka, ņemot vērā Komisijas sniegtās norādes tās apsvērumos, dalībnieku solidārā atbildība par kopīgu LESD 101. pantā paredzētā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu, šķiet, ir dalībvalstu tiesību sistēmās vispārēji atzīts princips (80) un it īpaši tā ir izmantota nesen šajā jomā pieņemtajā direktīvā (81).

71.      Es uzsveru, ka gadījumā, ja Briseles I regulas 6. panta 1. punkts nebūtu piemērojams attiecībā uz tādu tiesvedību, kāda ir pamatlietā, tas nozīmētu, ka atsevišķām tiesām, neveicot saskaņošanu, būtu jāizvērtē apgalvotie zaudējumi, ņemot vērā dažādus valstu tiesību aktus (82), kas rada risku, ka katram vienas un tās pašas prettiesiskās aizliegtās vienošanās dalībniekam tiktu piespriests atlīdzināt atšķirīgus zaudējumu apmērus, lai gan par prasījumiem saņemt atlīdzību, ko ir lūdzis viens un tas pats prasītājs, būtu lietderīgi un pat nepieciešams lemt vienoti (83).

72.      Komisija, manuprāt, pamatoti norāda, ka “šīs tiesību normas lietderīgā iedarbība būtu apdraudēta, ja tā tiktu tik šauri interpretēta, ka šādos apstākļos tā padarītu par neiespējamu celt vienotas prasības pret visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem tiesā, kura atrodas kāda no atbildētājiem, kas bija aizliegtās vienošanās dalībnieki, domicilā, tikai tāpēc vien, ka nepastāv vispārēja starptautiskā jurisdikcija”.

73.      Ņemot vērā šos apstākļus, es uzskatu, ka situācija, kurā vairākas sabiedrības, kas ir reģistrētas dažādās dalībvalstīs, saistībā ar zaudējumu atlīdzību vienas un tās pašas Savienības konkurences tiesībām pretrunā esošas aizliegtas vienošanās gadījumā tiktu iztiesātas nevis vienā tiesā, bet atsevišķās tiesās to darbību dēļ, kas, protams, izdarītas dažādos laikposmos un vietās, bet iekļaujas vienotā un turpinātā pārkāpumā, var radīt risku, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti nesavienojami risinājumi Briseles I regulas 6. panta 1. punkta izpratnē.

74.      Atbilstoši Tiesas judikatūrai iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus atbilstošos lietas apstākļus, būs jāizvērtē, vai šāds risks pamatlietā pastāv (84).

75.      Tāpat kā to dara Komisija, es norādu, ka šāda interpretācija sniedz būtisku priekšrocību, jo atbilst likumdevēja Romas II regulā, it īpaši tās 6. pantā “Negodīga konkurence un darbības, kas ierobežo brīvu konkurenci” paustajai vēlmei, kura trešajā punktā ir norādīta iespēja prasītājam, ceļot prasību pret vairākiem atbildētājiem saistībā ar šīs jomas lietu, apvienot savas prasības vienā tiesā “saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem par jurisdikciju” un tās pamatot ar tiesas atrašanās valsts tiesību aktiem (85). Manuprāt, pienācīgi ir jāņem vērā šis likumdošanas virziens, lai nodrošinātu konsekvenci starp Savienības tiesību instrumentiem, kuri ir piemērojami pārrobežu strīdos (86), neraugoties uz to, kā iebilst atbildētājas pamatlietā, ka Romas II regula šajā lietā nav piemērojama ratione temporis (87).

2)      Par atteikšanās no prasības, kas celta pret vienīgo līdzatbildētāju, kurš ir reģistrēts valstī, kurā atrodas tiesa, ietekmi, lai piemērotu Briseles I regulas 6. panta 1. punktu (pirmā jautājuma b) punkts)

76.      Iesniedzējtiesa pamato lūgumu, kuru tā ir iesniegusi pirmā prejudiciālā jautājuma otrajā daļā, nošķirot divas Briseles I regulas 6. panta 1. punkta interpretācijas problēmas atteikšanās no prasības attiecībā uz līdzatbildētāju, kas ļauj piesaistīt visu lietu tiesai, kurā celta prasība, gadījumā, proti, pirmkārt, principa par jurisdikcijas saglabāšanu iespējama piemērošana šādā gadījumā (88), pamatojoties uz šo tiesību normu (a), un, otrkārt, sekas, kādas izriet no iespējamas tiesību ļaunprātīgas izmantošanas, šajā ziņā atsaucoties uz saistības pastāvēšanu (b).

77.      Ieinteresēto personu, kuras ir iesniegušas apsvērumus par šīm abām problēmām, piedāvātās atbildes ir īpaši pretrunīgas, bet īsumā var tikt norādīts, ka atbildētājas pamatlietā apgalvo, ka minētajā 6. panta 1. punktā paredzētajai jurisdikcijas paplašināšanai šādos apstākļos neesot jāpastāv (89), kas ir pretēji CDC un Komisijas paustajai nostājai, pēdējai minētajai tomēr norādot vairāk nianšu.

a)      Par jurisdikcijas saglabāšanu, pamatojoties uz Briseles I regulas 6. panta 1. punktu, atteikšanās no prasības attiecībā uz “primāro” atbildētāju gadījumā

78.      Es piekrītu iesniedzējtiesas, CDC un Komisijas viedoklim, ka, pieņemot, ka saistības esamība starp prasībām, kuras celtas pret vairākiem atbildētājiem, tiek noteikta prasības celšanas brīdī, vēlāka atteikšanās no prasības attiecībā uz atbildētāju, kas pamato tiesas paplašināto jurisdikciju saskaņā ar Briseles I regulas 6. panta 1. punktu, nerada tādas sekas, ka šī jurisdikcija tiek izbeigta.

79.      Tiesai katrā ziņā vēl nav bijusi iespēja tieši izteikties par šo problēmu. Tomēr ir jānorāda, ka spriedumā Reisch Montage Tiesa uzsvēra, ka šajā tiesību normā nav veikta nekāda atsauce uz valsts noteikumiem, kuri tādējādi tai nevar būt šķērslis, un tā precizēja, ka tā ir jāpiemēro, “pat ja šī prasība kopš tās celšanas brīža attiecībā uz [..] atbildētāju, [kura domicils ir tiesas dalībvalstī], ir uzskatāma par nepieņemamu saskaņā ar tai piemērojamajām valsts tiesību normām” (90). Turklāt spriedumā Freeport tā skaidri ir izmantojusi prasības celšanas brīdi par atskaites punktu, lai izvērtētu saistības starp prasībām esamību (91).

80.      Kritērijs, kas man šķiet noteicošais, lai Briseles I regulas 6. panta 1. punktā paredzētā atvasinātā jurisdikcija joprojām būtu spēkā, ir tas, lai atteikšanās no prasības attiecībā uz “primāro” atbildētāju notiktu tikai pēc datuma, kad attiecīgajā tiesā ir celta prasība atbilstoši noteiktajiem procesuālajiem nosacījumiem (92). Tā kā vēršanās tiesā bija likumīgi notikusi līdz minētajam datumam, es uzskatu, ka savukārt nav nozīmes tam, ka atteikšanās no prasības, kā tas ir šajā lietā, ir notikusi pirms tiesas noteiktā iebildumu raksta iesniegšanas termiņa beigām un pirmās tiesas sēdes sākuma.

81.      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Briseles I regulas 30. pantā ir definēts laiks, kad tiek uzskatīts, ka prasība ir celta dalībvalsts tiesā, lai piemērotu tiesību normas, kas ietvertas 9. iedaļā par lis pendens un saistītām prasībām (93). Manuprāt, ir iespējams ņemt vērā šo definīciju arī attiecībā uz citām II nodaļas iedaļām par jurisdikcijas noteikumiem vai tas pat ir jādara, it īpaši attiecībā uz 6. panta 1. punktu, jo tajā ir minēts noteikums, kurš arī ir balstīts uz šādu saistības starp prasībām esamību (94).

82.      Turklāt saistītu prasību apvienošanas saglabāšana tiesā, kurā celta prasība, kas padarīta par iespējamu, piemērojot Briseles I regulas 6. panta 1. punktu, atbilst pareizas tiesvedības norises, paredzamības un tiesiskās noteiktības mērķiem, kuri ir paredzēti šīs regulas jurisdikcijas noteikumos (95), jo šī saglabāšana ļauj nodrošināt, ka netiek pieņemti nesavienojami nolēmumi, vismaz attiecībā uz tiesvedībā palikušajiem atbildētājiem, kuri turklāt jau bija zinājuši par to, ka viņi visi ir iesūdzēti šajā tiesā attiecīgās atteikšanās no prasības brīdī.

83.      Tādējādi es uzskatu, ka tas, ka prasītājs atsakās no savas prasības attiecībā uz vienīgo līdzatbildētāju, kura domicils atrodas tiesas teritoriālajā jurisdikcijā, pats par sevi neietekmē jurisdikciju, kuras pamatā ir minētais 6. panta 1. punkts, ja šī atteikšanās no prasības notiek datumā, kas ir vēlāks nekā datums, kurā attiecīgajā tiesā ir likumīgi celta prasība, ja vien ir izpildīts arī papildu nosacījums, kas tiks izklāstīts tālāk.

b)      Par ierobežojumu, kas izriet no tiesību ļaunprātīgas izmantošanas, pamatojot jurisdikciju ar Briseles I regulas 6. panta 1. punktu

84.      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai [Briseles I regulas 6. panta 1. punktā paredzētais jurisdikcijas] noteikums nevar tikt piemērots tādējādi, ka tas varētu ļaut prasītājam celt prasību pret vairākiem atbildētājiem tikai tāpēc, lai kādu [no tiem] nepakļautu tās dalībvalsts tiesu jurisdikcijai, kurā atrodas tā domicils” (96). Šis ierobežojums, kas ir saistīts ar iespējamu jurisdikcijas atņemšanu un ir atbalstīts P. Jenard ziņojumā (97), ir pilnībā saderīgs ar prasību, ka atkāpes no atbildētāja domicila tiesu jurisdikcijas principa, kas noteikts Briseles I regulas 2. pantā, ir jāparedz šauri.

85.      Spriedumā Freeport Tiesa ir precizējusi, ka, “ja prasības, ceļot tās pret dažādiem atbildētājiem, ir savā starpā saistītas”, minētajā 6. panta 1. punktā norādītais jurisdikcijas noteikums ir piemērojams, “turklāt nepastāvot nepieciešamībai atsevišķi noteikt, ka prasības netika celtas tikai tāpēc, lai kādu no atbildētājiem nepakļautu tās dalībvalsts tiesu jurisdikcijai, kurā atrodas tā domicils” (98). Jautājums par secinājumiem, kas izdarāmi no šī nedaudz neskaidrā formulējuma, rada problēmu iesniedzējtiesai un sašķeļ gan izskatāmās lietas dalībniekus, gan komentārus doktrīnā par minēto spriedumu (99).

86.      Šajā ziņā iesniedzējtiesas veiktā analīze man šķiet pareiza, ciktāl tā uzskata, ka, ja ir izpildīts nosacījums par saistības esamību starp prasībām šīs tiesību normas izpratnē, tiesai, kurā celta prasība, nav pienākuma sistemātiski pārbaudīt, vai no tā izrietošā paplašinātā jurisdikcija ir iestājusies pēc tiesību ļaunprātīgas izmantošanas, bet tai tomēr ir iespēja veikt šādu pārbaudi gadījumā, ja pierādījumi pietiekami apliecina, ka prasītājs, kurš uz to pamatojas, ir darbojies tādējādi, lai apietu šī jurisdikcijas noteikuma mērķi.

87.      Šajā gadījumā iesniedzējtiesa norāda uz kolūzijas iespējamību starp prasītāju pamatlietā un Evonik Degussa, proti, atbildētāju pamatlietā, kuras juridiskā adrese ir Vācijā, kuras apzināto esot atlikušas izlīguma formālu noslēgšanu līdz brīdim pēc prasības iesniegšanas, lai gan vienošanās starp šīm pusēm esot bijusi paredzēta vēl pirms tam un par to pat bija nolemts, tikai tāpēc, lai noteiktu paplašinātu jurisdikciju šajā dalībvalstī (100).

88.      Ar nosacījumu, ka iespējamā krāpnieciskā darbība, kuru šajā lietā ir apstrīdējušas ieinteresētās personas, ir ne tikai iespējama, bet ir pierādīta, par ko būs jāpārliecinās valsts tiesai, šāda tiesību ļaunprātīga izmantošana, kuras mērķis ir vienam vai vairākiem atbildētājiem liegt dalībvalsts, kurā atrodas to domicils (101), tiesu jurisdikcijas principu, manuprāt, būtu jāsoda ar atteikumu šajos apstākļos piemērot Briseles I regulas 6. panta 1.punktu, jo saistības kritēriji nebūtu reāli izpildīti prasības celšanas dienā (102). Faktiski interese, ka “primārā” atbildētāja domicila tiesa kopā izskata un izlemj prasības, kas celtas pret vairākiem atbildētājiem, atbilstoši šai tiesību normai, ir izzudusi no brīža, kad ar saistošu izlīgumu attiecībā uz šo atbildētāju tiek izbeigts tiesiskais pienākums, kuru prasītājs pret to būtu varējis norādīt šajā tiesā. Izņemot šos konkrētos gadījumus, manuprāt, nav jāpārbauda un jāsoda tiesību ļaunprātīga izmantošana šajā tiesiskajā kontekstā.

89.      Es precizēju, ka saistības esamība, kas prasīta Briseles I regulas 6. panta 1. punktā, sniedz iespēju par labu prasītājam, kurš, manuprāt, un atbilstoši ģenerāladvokātu D. Ruisa‑Harabo Kolomera [D. Ruiz‑Jarabo Colomer] un P. Mengoci [P. Mengozzi] paustajam viedoklim par forum shopping, var izmantot šo iespēju tam vispiemērotākajā un visizdevīgākajā veidā, tai pašai par sevi neizraisot jurisdikcijas atņemšanu (103). Turklāt tādu prettiesisku aizliegtu vienošanos gadījumā, kāda ir aizliegtā vienošanās pamatlietā, šīs tiesību normas piemērošana, ņemot vērā tās mērķi, hipotētiski varētu izraisīt to, ka vienam vai vairākiem atbildētājiem būtu jāatbild par savām darbībām tiesā, kura nav to domicila tiesa, un tādējādi jebkurš iebildums saistībā ar šo konkrēto rezultātu nav atbilstošs.

90.      Ņemot vērā visus šos apstākļus, es uzskatu, ka Briseles I regulas 6. panta 1. punktā paredzēto paplašinātās jurisdikcijas noteikumu nevar piemērot, ja pēc lietu izskatošās tiesas vērtējuma ir pienācīgi pierādīts, ka prasītājs bija noslēdzis juridiski saistošu izlīgumu ar atbildētāju, kurš ir reģistrēts dalībvalstī, kurā atrodas tiesa, pirms savas prasības celšanas un ka tas bija apzināti slēpis šīs agrāk noslēgtās vienošanās esamību tikai tāpēc, lai kādam no pārējiem atbildētājiem liegtu tās dalībvalsts tiesu jurisdikciju, kurā ir tā domicils.

D –    Par jurisdikcijas noteikšanas klauzulu un šķīrējklauzulu iespējamo piemērošanu tādā lietā, kāda ir pamatlieta (trešais jautājums)

91.      Ar trešo jautājumu, kura pamatojums diemžēl ir diezgan kodolīgs, Tiesu lūdz atbildēt, vai, ņemot vērā Tiesas noteikto principu par aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pilnīgu efektivitāti, kas minēts LESD 101. pantā, un garantiju, kas sniegta cietušajām personām, ar tiesībām saņemt atlīdzību par šajā jomā ciestajiem zaudējumiem (104), šajā gadījumā būtu pieļaujams atkāpties no jurisdikcijas noteikumiem, kuri paredzēti Briseles I regulas 5. panta 3. punktā un/vai 6. panta 1. punktā, izmantojot šķīrējklauzulas un/vai jurisdikcijas noteikšanas klauzulas (1).

92.      Ņemot vērā, ka šis pēdējais norādīto klauzulu veids ietilpst minētās regulas 23. panta piemērošanas jomā, pretēji šķīrējklauzulām, būs jāņem vērā šīs tiesību normas ietekme šajā kontekstā (2). Turklāt, pat ja iesniedzējtiesa a priori balstās uz principu, ka abas atbildētāju pamatlietā norādītās klauzulu kategorijas var tikt piemērotas saistībā ar tādu prasību par zaudējumu atlīdzību, kāda tā ir pamatlietā (105), ko, manuprāt, būtu nepieciešams apspriest (4), katrā ziņā būtu jājautā, vai un kādā mērā šādas klauzulas var radīt sekas, lai gan līgumu saturs, kuros tās ir ietvertas, ir ticis izkropļots ar attiecīgo prettiesisko aizliegto vienošanos (3).

1)      Par Tiesai iesniegtajām problēmām

93.      Lai apstrīdētu Landgericht Dortmund jurisdikciju, atbildētājas pamatlietā ir iebildušas, ka šķīrējklauzulas un jurisdikcijas noteikšanas klauzulas bija ietvertas atsevišķos piegādes līgumos, kas noslēgti starp ūdeņraža peroksīda pircējiem, kuri ir cedējuši savas prasījumus CDC, un piegādātājiem, kas bija prettiesiskās aizliegtās vienošanās, uz kuru ir balstītas tās iesniegtās prasības par zaudējumu atlīdzību, dalībnieki.

94.      Lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nav ietverts attiecīgo klauzulu detalizēts apraksts. Tomēr no CDC apsvērumiem izriet, ka saskaņā ar atbildētāju pamatlietā apgalvojumiem dažos minētajos piegādes līgumos esot ietvertas šādas klauzulas vai nu vispārīgu nosacījumu veidā attiecībā uz konkrētu līgumu (106), vai arī saistībā ar pamatlīgumiem, kuros ietvertas vairākas piegādes vienam klientam noteiktā laikposmā, kas nav atkarīgs no aizliegtās vienošanās laikposma (107), precizējot, ka atsevišķi klienti esot vienojušies par vairākām klauzulām ar atšķirīgiem piegādātājiem (108) vai atšķirīgām klauzulām dažādos līgumos, kuri noslēgti ar vienu un to pašu piegādātāju (109). Nav skaidri konstatēts tas, vai ar norādītajām jurisdikcijas noteikšanas klauzulām bija izraudzītas vienīgi tiesas, kuras atrodas dalībvalstīs, vai arī tiesas, kuras atrodas trešās valstīs.

95.      Atbilstoši iesniedzējtiesas izklāstītajam trešā jautājuma pamatojumam tā uzskata, ka gadījumā, ja attiecīgās klauzulas ietvertu tiesības uz apgalvoto zaudējumu atlīdzību, kas būtu jānosaka vienīgi pašai iesniedzējtiesai (110), tad būtu jājautā, vai ar Savienības tiesībās noteiktā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās efektīvas īstenošanas principu netiek liegts piemērot šādas klauzulas, ja tiesai, kurā celta šāda veida prasība, ir jurisdikcija saskaņā ar Briseles I regulas 6. panta 1. punktu un/vai 5. panta 3. punktu.

96.      No ieinteresētajām pusēm, kuras iesniegušas apsvērumus Tiesā, vienīgi CDC apgalvo, ka minētās klauzulas šādā kontekstā neesot jāņem vērā. Tomēr Komisija uzsver, ka, lai noskaidrotu sākotnējo jautājumu, vai šķīrējklauzula vai jurisdikcijas noteikšanas klauzula patiešām attiecas uz tādām tiesībām uz zaudējumu atlīdzību, kādas tiek aplūkotas pamatlietā, valsts tiesai būs jāņem vērā tas, ka minētās tiesības izriet nevis no attiecīgajiem piegādes līgumiem, bet gan no neatļautas darbības, kuru veido koluzīvs nolīgums, kas ir ārpus šiem līgumiem.

97.      Pirms izsakos šajā ziņā, es vēlos sniegt dažus, manuprāt, būtiskus precizējumus. Pirmkārt, es atgādinu, ka uz tiesas izvēles klauzulām, ar kurām puses, no kurām vismaz vienai domicils ir kādā dalībvalstī, ir izraudzījušās dalībvalsts tiesu, lai varētu izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām, attiecas Briseles I regulas 23. panta tiesību normas.

98.      Savukārt šķīrējklauzulas principā ir izslēgtas no šīs regulas piemērošanas jomas (111). No tā izriet, ka jautājumi par šo pēdējo minēto klauzulu spēkā esamību un piemērošanu būtu jāreglamentē katras dalībvalsts valsts tiesībās, kā arī starptautiskajās konvencijās, kuras tām ir saistošas (112). Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka, ja prāvas priekšmeta dēļ, citiem vārdiem sakot, tiesvedībā – tādā, kurā lūgts atlīdzināt zaudējumus – nodrošināmo tiesību jēgas dēļ šī tiesvedība ietilpst Briseles I regulas piemērošanas jomā, tad iepriekšējais jautājums par vienošanās par šķīrējtiesu piemērošanu, ieskaitot tās spēkā esamību, arī ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, un tādējādi tikai šai tiesai ir jālemj par iebildi par kompetences neesamību, pamatojoties uz vienošanās par šķīrējtiesu esamību, kā arī par savu kompetenci saskaņā ar šīs regulas tiesību normām (113).

99.      Neraugoties uz šo atšķirību attiecībā uz Briseles I regulas piemērojamību, ir jāuzsver, ka attiecīgo abu kategoriju klauzulu kopīgās sekas ir tādas, ka ar tām tiek atļauts atkāpties no minētajā regulā paredzētajiem jurisdikcijas noteikumiem, un tas notiek tādēļ, lai ievērotu pušu autonomiju attiecībā uz tiesas – valsts vai šķīrējtiesas –, kurā tās paredz rūpēties par to, lai tiktu izskatīti to strīdi, noteikšanu atkarībā no attiecīgā gadījuma (114).

100. Tomēr ar jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, kas atbilst Briseles I regulas 23. pantam, varēs tikt piešķirta jurisdikcija tikai Savienības dalībvalstu tiesām un paplašināti saskaņā ar Lugano konvenciju (115) – to valstu tiesām, kuras ir minētās konvencijas līgumslēdzējas puses, savukārt ar šķīrējklauzulu var noteikt, ka šķīrējtiesa notiks jebkurā trešā valstī. Taču iespējamība, ka Savienības konkurences tiesību normas netiktu piemērotas pat saskaņā ar sabiedriskās kārtības noteikumiem, ir daudz lielāka gadījumā, kad jurisdikcija tiek piešķirta tādu valstu šķīrējtiesnešiem vai tiesām, kam Lugano konvencija nav saistoša (116).

101. Otrkārt, es uzsveru, ka mijiedarbība starp jurisdikcijas noteikšanas klauzulām vai šķīrējklauzulām, no vienas puses, un Savienības konkurences tiesību normām, no otras puses, ir sarežģīta, jo šajās tiesību normās paredzētās brīvās konkurences šķēršļu tiesiskais konteksts piedāvā ļoti dažādas iespējamās konfigurācijas. It īpaši saistībā ar tiesībām uz pilnīgu zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz LESD 101. pantu, es atgādinu, ka pārkāpuma izdarītāja atbildības kvalificēšana kā tāda, kam ir līgumisks vai neatļautas darbības raksturs, attiecībā pret šo tiesību normu, ne vienmēr ir viegla un ka šajā ziņā parādās dalībvalstu tiesisko sistēmu atšķirības (117).

102. Dažādu līgumisku saikņu esamība starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem un šādā pārkāpumā cietušajām personām izvirza problēmu par to, vai šajā gadījumā ar attiecīgajām klauzulām var tikt atļauts atkāpties no dalībvalsts tiesas jurisdikcijas, kas būtu pamatota ar Briseles I regulas 5. vai 6. pantu, neraugoties uz to, ka līgumu saturs, kuros tās ir ietvertas, ir ticis ietekmēts ar minēto pārkāpumu.

103. Ņemot vērā, ka šādu klauzulu materiālā piemērojamība ir jānosaka vienīgi valsts tiesai (118), ar trešo prejudiciālo jautājumu tādējādi Tiesu lūdz galvenokārt noteikt, vai un kādā veidā LESD 101. pantam raksturīgie principi var ietekmēt vispirms Briseles I regulas 23. panta piemērošanu jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, uz kurām tas attiecas, gadījumā un tālāk cita veida jurisdikcijas noteikšanas klauzulu un šķīrējklauzulu piemērošanu, kuras attiecīgi reglamentē dalībvalstu tiesību normas.

2)      Par Briseles I regulas 5. un 6. panta jurisdikcijas noteikumu izslēgšanu ar jurisdikcijas noteikšanas klauzulām, kuras atbilst šīs regulas 23. pantam

104. Vispirms ir jākonstatē, ka uz tādu zaudējumu, kuri ir radušies saistībā ar prettiesisku aizliegto vienošanos, atlīdzināšanu, kādu ir lūgusi prasītāja pamatlietā, vispārīgi attiecas pušu gribas autonomija, apzinoties, ka šajā lietā runa ir par ikvienai personai, kas ir izdarījusi aizliegtu darbību, noteikto civiltiesisko pienākumu finansiāli atlīdzināt citas personas ciestos zaudējumus jomā, kurā ieinteresēto personu materiālās tiesības nav nepieejamas (119). Tāpat Briseles I regula attiecībā uz lietas dalībniekiem neizslēdz iespēju piešķirt ratione loci jurisdikciju (120) kādas dalībvalsts tiesai saistībā ar lietu par šādu jautājumu atbilstoši tās 23. pantam.

105. Attiecībā uz Briseles I regulas 23. panta tiesību normas un 5. panta 3. punkta un/vai 6. panta 1. punkta tiesību normu kombināciju Kemira pamatoti norāda, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka, noslēdzot vienošanos par tiesas izvēli atbilstoši Briseles konvencijas 17. pantam, pusēm ir iespēja atkāpties ne tikai no vispārējās jurisdikcijas, kas paredzēta tās 2. pantā, bet arī no īpašās jurisdikcijas, kas paredzēta tās 5. un 6. pantā (121). Tā ir precizējusi, ka, pirmkārt, “šo interpretāciju attaisno apsvērums, ka [minētais] 17. pants ir balstīts uz pušu gribas autonomijas atzīšanu saistībā ar jurisdikcijas piešķiršanu tiesām, kurās tiek lūgts izskatīt lietas saistībā ar konvencijas piemērošanas jomu, kas nav lietas, kuras nepārprotami ir izslēgtas saskaņā ar 17. panta otro daļu”, un, otrkārt, ka “šāda klauzula vienmēr saglabā lietderīgo iedarbību tādējādi, ka ar to attiecībās starp pusēm tiek izslēgti tādi citi fakultatīvi jurisdikcijas piešķiršanas gadījumi, kādi tie ir izklāstīti [Briseles] konvencijas 5. un 6. pantā” (122).

106. Tas pats attiecas uz līdzvērtīgām Briseles I regulas tiesību normām, apzinoties, ka atbilstoši tās preambulas 11. un 14. apsvērumam un tās 23. panta 5. punktam “līgumslēdzēju pušu autonomija [..], lai noteiktu tiesu, kurai ir jurisdikcija, ir jāievēro”, izņemot gadījumus, kad ir piemērojami vai nu īpašie jurisdikcijas noteikumi, kas paredzēti, lai aizsargātu vājāko pusi (123), vai arī tās 22. pantā minētie izņēmuma jurisdikcijas noteikumi. Ārpus tiesību normām, kuru piemērošana tādējādi ir skaidri paredzēta, starp kurām nav šīs regulas 5. un 6. panta, vienošanās par jurisdikcijas noteikšanu atbilstoši tās 23. pantam ir jābūt pilnībā iedarbīgai, un ar to it īpaši ir jāpiešķir izņēmuma jurisdikcija noteiktajai tiesai.

107. Šis pušu gribas pārākums ir spēkā it īpaši, ņemot vērā Briseles I regulas 6. panta 1. punkta mērķus, kuri ir vērsti uz jurisdikciju koncentrēšanu un procesuālo ekonomiju, un, manuprāt, pat tad, ja minētajā klauzulā skaidri nav apgalvots, ka pusēm ir bijusi griba atkāpties no šīs īpašās tiesību normas.

108. Attiecībā uz šīs regulas 5. panta 3. punktu vispirms būtu jānosaka, vai jurisdikcijas noteikšanas klauzula ir patiešām piemērojama tādā lietā, kāda ir pamatlieta, kura, manuprāt, ietilpst lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību, nevis lietās, kas attiecas uz līgumiem (124), un vai tā ir piemērojama tādai prasītājai kā CDC, pamatojoties uz aizstāšanu attiecībā uz saistībām, kuras uzņēmumi, kas tai cedējuši savus prasījumus, ir uzņēmušies (125), un tas būs jāpārbauda iesniedzējtiesai, ņemot vērā Tiesas sniegtos ieteikumus šajā jautājumā.

109. It īpaši es atgādinu, ka no Tiesas judikatūras par Briseles I regulas 23. pantu izriet, pirmkārt, ka līgumā ietvertās jurisdikcijas noteikšanas klauzulas spēkā esamība ir pakļauta tam, ka puses, kuras par to ir vienojušās, ir skaidri piekritušas šai klauzulai, un, otrkārt, ka tiesai, kurā celta prasība, ir pienākums pārbaudīt, vai šajā ziņā patiešām pastāv ieinteresēto personu piekrišana (126).

110. Turklāt saskaņā ar minēto pantu vienošanās par tiesas izvēli var attiekties tikai uz strīdiem, kas radušies vai varētu rasties “saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām”. Interpretējot šo pēdējo kritēriju, ņemot vērā Briseles konvencijas 17. pantu, Tiesa ir precizējusi, ka “šīs prasības mērķis ir ierobežot vienošanās par jurisdikcijas noteikšanu piemērojamību, to attiecinot tikai uz strīdiem, kuru pamatā ir tiesiskās attiecības, kurās šī vienošanās ir tikusi noslēgta. Tās mērķis ir izvairīties no tā, ka viena puse būtu pārsteigta par jurisdikcijas piešķiršanu kādai noteiktai tiesai attiecībā uz visiem strīdiem, kuri rastos puses attiecībās ar savu līgumpartneri un kuru pamatā būtu citas attiecības, kas nav tās, kurās ir notikusi vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu” (127).

111. Taču, tāpat kā CDC, es ļoti šaubos, ka tādos līgumos, kādi tiek aplūkoti, ietvertā jurisdikcijas noteikšanas klauzula varētu atbilst prasībai par skaidru un nemaldinātu piekrišanu, jo runa šeit ir par jurisdikcijas piešķiršanu izraudzītajai tiesai, lai atrisinātu strīdu saistībā ar viena no līgumslēdzējiem atbildību par neatļautu darbību, kura izriet no prettiesiskas aizliegtas vienošanās, lai gan tās esamība iespējamajai cietušajai personai nebija zināma brīdī, kad tā noslēdza šādu nolīgumu.

112. Savukārt es uzskatu, ka pilnībā būtu iespējams pieņemt, ka cietusī persona ir pievienojusies vienošanās par jurisdikcijas noteikšanu pēc tam, kad tā ir uzzinājusi par aizliegtās vienošanās, kas ir aizliegta ar LESD 101. pantu, esamību, jo tad šāda vienošanās būtu notikusi pēc strīda rašanās, pilnībā pārzinot situāciju.

113. Šajā ziņā es uzsveru, ka iepriekš minētajā Direktīvā 2014/104, kura attiecas uz valstu tiesībās reglamentētajām zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, jo īpaši ir paredzēts veicināt strīdu izšķiršanas mehānismu vienošanās ceļā, tādu kā ārpustiesas izlīgums vai šķīrējtiesa, izmantošanu un palielināt to efektivitāti (128). Man šķiet, ka šī pieeja ir patiešām pamatota, ja vien lietas dalībnieki ir pilnībā un brīvi piekrituši piešķirt jautājumu par tiesībām uz to zaudējumu atlīdzību, kas radušies saistībā ar prettiesisku aizliegtu vienošanos, konkrētai tiesai, pat ja tā atšķiras no tiesas, kurai būtu jurisdikcija, piemērojot Briseles I regulas 5. panta 3. punktu un 6. panta 1. punktu.

114. Neatkarīgi no tā, kāda būs iesniedzējtiesas analīze attiecībā uz šiem pēdējiem jautājumiem, es uzskata, ka princips par aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pilnīgu efektivitāti, kurš ir paredzēts LESD 101. pantā un kurš ir minēts trešajā prejudiciālajā jautājumā, neskar īpašo to jurisdikcijas noteikšanas klauzulu gadījumu, uz kurām attiecas Briseles I regulas 23. pants.

115. Attiecībā uz šādu klauzulu dalībvalstu tiesu jurisdikciju civillietās un komerclietās Savienības tiesībās nosaka nevis valsts tiesību normas, bet gan minētā panta tiesību normas, nosakot gan šīs klauzulas spēkā esamības nosacījumus, gan tiesiskās sekas (129). Iepriekš minētie apsvērumi par minētā 23. panta interpretāciju judikatūrā (130) skaidri vedina vajadzības gadījumā dot priekšroku klauzulām, kas atbilst šī panta prasībām, it īpaši attiecībā uz personas, kurai prettiesiskas aizliegtās vienošanās dēļ, iespējams, ir nodarīti zaudējumi, piekrišanu, salīdzinājumā ar jurisdikcijas pamatiem, kas izriet no šīs regulas 5. un/vai 6. panta.

116. Piebildīšu, ka savstarpējā uzticēšanās starp dalībvalstu tiesām, kas ir viens no tiesu iestāžu sadarbības sistēmas pīlāriem un kas ir ieviesta ar Briseles konvenciju un pārņemta Briseles I regulā (131), manuprāt, nozīmē to, ka tās tiesas jurisdikcija, kuru ir iecēlušas puses atbilstoši šīs regulas 23. pantam, nevar tikt noraidīta, pamatojoties uz LESD 101. pantu, tāpat kā Tiesa ir nospriedusi, ka nav atļauts atsaukties uz sabiedrisko kārtību, lai iebilstu pret citā dalībvalsti pieņemta sprieduma izpildi, pamatojoties uz to, ka Savienības konkurences tiesības tajā esot nepareizi piemērotas pēc būtības (132).

117. Tādēļ es uzskatu, ka, ja pastāv klauzula, kurā ir norādīta citas dalībvalsts tiesa, kas būtu atzīstama atbilstoši Briseles I regulas 23. pantam un būtu pienācīgi piemērota lietai, kura tajā ir celta, dalībvalsts tiesai būtu jāatsakās no savas jurisdikcijas, pat ja šī klauzula izraisa šīs regulas 5. un/vai 6. pantā paredzēto īpašo jurisdikcijas noteikumu izslēgšanu, neraugoties uz aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās efektīvas īstenošanas principu, kurš izriet no LESD 101. panta.

3)      Par LESD 101. pantā noteiktā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pilnīgas efektivitātes principa ietekmi uz norādītajām cita veida klauzulām

118. Attiecībā uz jurisdikcijas noteikšanas klauzulām, kurām Briseles I regulas 23. pants izrādītos nepiemērojams, kā arī attiecībā uz šķīrējklauzulām iesniedzējtiesas iesniegtās problēmas ir sarežģītākas, jo tās ir jāaplūko, izmantojot nevis minētās regulas tiesību normu, kuras ir interpretējusi Tiesa, piemērošanu, bet gan valsts tiesību normu, kuru īstenošanai ir jāatbilst Savienības primāro tiesību saistošajām normām, it īpaši LESD 101. pantam, piemērošanu.

119. Šajā ziņā es atgādinu, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, kas izriet no jau norādītajiem spriedumiem Courage un Crehan un Manfredi u.c. (133), Tiesa ir nospriedusi, ka, nepastāvot Savienības tiesiskajam regulējumam attiecīgajā jomā, katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā ir jānosaka noteikumi, ar kādiem īstenot tiesības pieprasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies ar LESD 101. pantu aizliegtas aizliegtās vienošanās dēļ (134), ar nosacījumu, ka tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi, ar kuriem it sevišķi tiek prasīts, lai šie valsts noteikumi nelabvēlīgi neietekmētu Savienības konkurences tiesību pilnīgu efektivitāti un tajos it īpaši tiktu ņemts vērā šajā pantā noteiktais mērķis (135). Manuprāt, šajā gadījumā no tā izriet, ka ar valsts noteikumu piemērošanu nevar tikt atļauts, ka attiecīgās jurisdikcijas noteikšanas klauzulas un/vai šķīrējklauzulas varētu piemērot tādā veidā, kas kaitē šai pilnīgajai efektivitātei.

120. Turklāt Tiesa ir atzinusi, ka LESD 101. panta pilnīga iedarbība un it īpaši tā 1. punktā (136) minētā aizlieguma lietderīgā iedarbība būtu apdraudēta, ja ikvienai personai nebūtu ļauts prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kuri tai radušies saistībā ar līgumu vai rīcību, kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci, piemēram, saistībā ar prettiesisku aizliegtu vienošanos, kas šajā lietā pamato CDC prasījumus. Faktiski tiesību pieprasīt šādu atlīdzību garantija ir tieši tā, kas attur no šāda veida nolīgumiem vai darbībām, kuri bieži vien norisinās slepus, un tādējādi tā būtiski veicina efektīvas konkurences saglabāšanu Savienībā (137).

121. Parasti, sastopoties ar šķīrējklauzulu, dalībvalsts tiesai būtu jāatsakās no jurisdikcijas un jānosūta lietas dalībnieki uz šķīrējtiesu pēc viena no tiem lūguma, izņemot, ja šī tiesa konstatē, ka norādītais šķīrējtiesas līgums nav spēkā esošs, ir nederīgs vai nav izpildāms attiecībā uz tai iesniegto lietu, un pēc tam, kad tā saistībā ar savas jurisdikcijas īstenošanu ir veikusi pārbaudi, ņemot vērā savas valsts tiesībās noteiktās prasības (138), jo Briseles I regulā nav noteikti šādas klauzulas spēkā esamības nosacījumi (139). Tāpat tas būtu attiecībā uz klauzulām, kurās ir izraudzīta valsts tiesa un uz kurām neattiecas minētās regulas 23. pants.

122. Tomēr iesniedzējtiesas minētais princips, ar kuru tiek prasīta Savienības tiesībās paredzētā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās efektīva īstenošana, manuprāt, var būt vērsts pret attiecīgajām tiesas izvēles klauzulām un šķīrējklauzulām, it īpaši, lai nodrošinātu, ka ikvienai personai ir tiesības pieprasīt pilnīgu atlīdzību par zaudējumiem, kuri tai radušies saistībā ar aizliegto vienošanos un kuri ir tādi kā pamatlietā apgalvotie zaudējumi.

123. Šajā ziņā ir jānorāda, ka spriedumā Eco Swiss, kurš attiecas uz saikni starp šķīrējtiesu un konkurences noteikumiem, kuri izriet no Savienības tiesībām, Tiesa precizēja, ka Līguma 85. pants, kas ir kļuvis par LESD 101. pantu, “var tikt uzskatīts par sabiedriskās kārtības noteikumu” (140). Tajā tā ir nospriedusi, ka, “ciktāl valsts tiesai atbilstoši valsts procesuālajiem noteikumiem ir jāapmierina prasība atcelt šķīrējtiesas nolēmumu, kura ir pamatota ar to, ka nav tikušas ievērotas valsts tiesību normas par sabiedrisko kārtību, tai ir arī jāapmierina prasība, ja tā uzskata, ka šis nolēmums ir pretrunā [šim pantam]. [Faktiski] Kopienu tiesībās ir prasīts, lai jautājumus par [minētajā pantā] noteiktā aizlieguma interpretāciju varētu izvērtēt valsts tiesas, ja tām tiek lūgts izteikties par šķīrējtiesas nolēmuma spēkā esamību, un vajadzības gadījumā tie varētu būt lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai priekšmets” (141).

124. Pēc analoģijas es uzskatu, ka Savienības tiesībās ir prasīts nepiemērot tādu šķīrējklauzulu, tāpat kā jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, kas netiek reglamentēta Briseles I regulas 23. pantā, gadījumā, ja ar šādas klauzulas piemērošanu tiktu apdraudēta LESD 101. panta lietderīgā iedarbība. Šajā ziņā var tikt lietderīgi norādīts, ka minētais spriedums Eco Swiss tika pieņemts agrāk nekā iepriekš minētie spriedumi Courage un Crehan un Manfredi u.c., kuros Savienības tiesībās ir nostiprinātas tiesības saņemt atlīdzību par visiem zaudējumiem, kuri cietušajām personām ir radušies prettiesisku šķēršļu brīvai konkurencei dēļ, ne tikai minēto cietušo personu interesēs, bet jo vairāk tādēļ, lai aizsargātu ar šo brīvību saistītās vispārējās intereses. Judikatūrā, kas ir vēlāka nekā šie abi spriedumi, ir vēl vairāk nostiprināta šī pieeja, veicinot minēto konkurences noteikumu privātu īstenošanu (parasti sauktu par “private enforcement”), it īpaši, izmantojot to šķēršļu novēršanu, kas var izrietēt no valsts tiesību normām (142).

125. Ir taisnība, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzulu vai šķīrējklauzulu piemērošana pati par sevi nav šķērslis LESD 101. panta lietderīgajai iedarbībai iepriekš minētās judikatūras izpratnē. It īpaši tas, ka šī veida klauzulas, ja tās ir spēkā esošas un piemērojamas attiecīgajā lietā, varētu izraisīt Briseles I regulas 5. un/vai 6. pantā paredzēto īpašo jurisdikcijas pamatu izslēgšanu, obligāti nerada tādas sekas, ka personām, kurām, iespējams, ar aizliegto vienošanos ir nodarīts kaitējums, šajā ziņā tiktu liegta iespēja saņemt pilnīgu zaudējumu atlīdzību, jo tām nav liegts celt prasību visās valsts tiesās vai izraudzītajās šķīrējtiesās pat tad, ja, ņemot vērā klauzulu, kuras tiek piemērotas šajā lietā, lielo dažādību, to piemērošana nešaubīgi šādu darbību varētu padarīt sarežģītāku.

126. Tomēr, manuprāt, ir sarežģīti praktiski īstenot šo teorētisko nostāju īpašajos tādas prettiesiskas aizliegtas vienošanās apstākļos, kurā ir iesaistīti daudzi dalībnieki un iespējamās cietušās personas un kuras izpildē ir radīti daudzi individuāli piegādes līgumi, par kuriem, iespējams, ir vienojušās dažādas sabiedrības, kas pieder pie pārdevēja vai pircēja grupas (143). Tāda horizontāla konkurences ierobežojuma gadījumā kā tas, uz kuru ir balstīta prasība pamatlietā, man ir grūti pieņemt tiesiskās aizsardzības parasto iespēju izslēgšanu, izņemot, ja šajā ziņā iespējamās cietušās personas ir skaidri devušas savu piekrišanu, un ar nosacījumu, ka valsts tiesām vai šķīrējtiesām, kurām tādējādi ir tikusi piešķirta jurisdikcija, kā sabiedriskās kārtības noteikumi ir jāpiemēro Savienības konkurences tiesību normas.

4)      Jurisdikcijas noteikšanas klauzulu un šķīrējklauzulu piemērojamība tādā lietā, kāda ir pamatlieta

127. Galvenā problēma, kas faktiski vispirms rodas valsts tiesai, ir jautājums par to, vai šķīrējklauzulas un jurisdikcijas noteikšanas klauzulas, kuras ir norādījušas atbildētājas pamatlietā, būtu patiešām attiecināmas uz šo lietu. Protams, atbilstoši Tiesas judikatūrai (144) tikai tiesa, kurā ir iesniegta pamatlieta, var veikt – un tai pat ir jāveic – tiesas izvēles klauzulas, kura tai ir izvirzīta, spēkā esamības un piemērojamības izvērtēšanu. Tomēr šķiet, ka Landgericht Dortmund, pat ja tās lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu šajā ziņā tas nav expressis verbis noteikts, uzskata, ka uz lietas priekšmetu varētu attiekties divu veidu klauzulas, kas ir iekļautas piegādes līgumos, kuru ievērošanu prasa atbildētājas.

128. Tomēr, kā uzsver gan CDC, gan Komisija, pastāv ļoti pamatotas šaubas par to, vai tiesības uz zaudējumu atlīdzību, uz kurām atsaucas prasītāja pamatlietā, ir saistītas ar līgumiem, kuros šīs klauzulas ir ietvertas.

129. Pēc analoģijas ar Tiesas minēto par jurisdikcijas noteikšanas klauzulām, uz kurām attiecas Briseles I regulas 23. pants (145), man ir grūti piekrist, ka jurisdikcija, pamatojoties uz šīs regulas tiesību normām, varētu tikt izslēgta gadījumā, ja, piemērojot dalībvalstu tiesības, būtu atļauts, ka uz cita veida jurisdikcijas noteikšanas klauzulām vai šķīrējklauzulām tiktu attiecināti visi strīdi, kuri rastos vienas puses attiecībās ar tās līgumslēdzēju un kuru pamatā būtu citas attiecības, kas nav tās, saistībā ar kurām attiecīgā klauzula ir tikusi pieņemta. Prasība, lai starp norādīto klauzulu un konkrētām tiesiskām attiecībām pastāvētu raksturīgā saikne, manuprāt, arī šeit ir nepieciešama, lai nodrošinātu jurisdikcijas paredzamību.

130. Manuprāt, šajā lietā apgalvotās tiesības drīzāk izriet no neatļautas darbības, ko veido aizliegta vienošanās, kuru atbildētājas pamatlietā slepeni ir organizējušas un īstenojušas. Pamatlietas priekšmets ir finansiālās sekas, kuras ir izraisījusi šī krāpnieciskā rīcība, kas pēc savas būtības ir atšķirīga no norādītajiem piegādes līgumiem (146). Par jurisdikcijas noteikšanas klauzulu vai šķīrējklauzulu nevar būt panākta likumīga vienošanās šādos apstākļos, proti, vēl pirms iespējamās cietušās personas ir zinājušas par kaitējumu radījušā notikuma esamību un zaudējumiem, ko tas varētu izraisīt.

131. Turklāt iesniedzējtiesa arī orientējas uz šo pašu pamatlietas kvalifikāciju, jo tā, šķiet, uzskata, it īpaši saskaņā ar tās otro jautājumu, ka prasība par civiltiesisko atbildību, kas tajā tiek izskatīta, ietilpst Briseles I regulas 5. panta 3. punktā minētajās lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu, nevis šīs regulas 5. panta 1. punktā norādītajās lietās, kas attiecas uz līgumiem (147). Tomēr atsevišķās valstu tiesību sistēmās lietas priekšmeta kā neatļautas darbības kvalifikācija pati par sevi neizslēdz jurisdikcijas noteikšanas klauzulu vai šķīrējklauzulu piemērojamību, kas katrā konkrētajā gadījumā acīmredzami ir atkarīga no attiecīgās klauzulas formulējuma (148).

132. Līdz ar to es uzskatu, ka LESD 101. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzulu un/vai šķīrējklauzulu piemērošana saistībā ar prasību par to zaudējumu atlīdzību, kas radušies tādas aizliegtās vienošanās dēļ, kura ir atzīta par tādu, kas ir pretrunā šim pantam, pati par sevi neapdraud aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pilnīgas efektivitātes principu. Tomēr, ciktāl viena vai otra šo kategoriju klauzula varētu tikt atzīta par piemērojamu saskaņā ar dalībvalsts tiesībām lietā, kas attiecas uz atbildību par neatļautu darbību, kura var izrietēt no šādas aizliegtas vienošanās, manuprāt, minētais princips nepieļauj, ka jurisdikcija attiecībā uz šo lietu tiek piešķirta saskaņā ar tādā līgumā ietvertu klauzulu, par kura saturu ir panākta vienošanās, lai gan puse, kurai šī klauzula tiek piemērota, nebija zinājusi par attiecīgo aizliegto vienošanos un tās prettiesisko raksturu un tādējādi nebija varējusi paredzēt, ka klauzula varētu attiekties uz zaudējumu atlīdzībām, kuras lūgtas ar šādu pamatojumu.

V –    Secinājumi

133. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Landgericht Dortmund (Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      a)      Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja atbildētājam, kura domicils atrodas kādas dalībvalsts tiesas teritoriālajā jurisdikcijā, un atbildētājiem, kas ir reģistrēti citās dalībvalstīs, šajā tiesā solidāri tiek prasīta informācijas atklāšana un zaudējumu atlīdzība par Eiropas Komisijas konstatēta vienota un turpināta EKL 81. panta (LESD 101. panta) pārkāpumu, kurā tie ir piedalījušies dažādās dalībvalstīs un atšķirīgos laikposmos, šīs prasības ir jāizskata un jāizlemj kopā, lai izvairītos no riska, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti nesavienojami spriedumi;

b)      Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka prasība, kas celta pret vienīgo līdzatbildētāju, kura domicils atrodas lietu izskatošās tiesas teritoriālajā jurisdikcijā, tiek atsaukta, neietekmē šīs tiesību normas piemērošanu ar nosacījumu, ka, pirmkārt, šāda atteikšanās no prasības ir notikusi datumā, kas ir vēlāks nekā datums, kurā tiesā likumīgi ir celta šī prasība, un, otrkārt, tā nav saistīta ar izlīgumu, kurš starp prasītāju un atbildētāju saistošā veidā ir noslēgts pirms šī datuma, bet tika slēpts tikai tāpēc, lai kādu no pārējiem atbildētājiem nepakļautu tās dalībvalsts tiesu jurisdikcijai, kurā atrodas tā domicils;

2)      Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja atbildētājiem, kuri ir reģistrēti dažādās dalībvalstīs, tiesā tiek prasīta zaudējumu atlīdzība saistībā ar aizliegtu vienošanos, kura ar Komisijas lēmumu ir atzīta par tādu, kas veido vienotu un turpinātu EKL 81. panta (LESD 101. panta) pārkāpumu, kurā tie ir piedalījušies dažādās vietās un laikposmos, nevar tikt uzskatīts, ka notikums, kas rada kaitējumu, ir iestājies attiecībā uz katru atbildētāju un visiem norādītajiem zaudējumiem vai kopējiem zaudējumiem katrā dalībvalstī, kuras teritorijā prettiesiskā aizliegtā vienošanās ir tikusi noslēgta un/vai īstenota;

3)      LESD 101. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, kuri radušies šī panta pārkāpuma dēļ, Savienības tiesībās noteiktais aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pilnīgas efektivitātes princips neliedz piemērot Regulas Nr. 44/2001 23. pantam atbilstošās jurisdikcijas noteikšanas klauzulas, savukārt šis princips liedz piemērot šķīrējklauzulas un/vai jurisdikcijas noteikšanas klauzulas, uz kurām neattiecas minētais 23. pants, ja piemērojamajos valsts tiesību aktos ir atļauts, ka jurisdikcija par šo lietu tiek piešķirta saskaņā ar tādā līgumā ietvertu klauzulu, par kura saturu ir panākta vienošanās, lai gan puse, kurai šī klauzula tiek piemērota, nebija zinājusi par attiecīgo aizliegto vienošanos un tās prettiesisko raksturu.

1 – Oriģinālvaloda – franču.

2 – OV 2001 L 12, 1. lpp. Šo regulu aizstās ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regulu (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 351, 1. lpp.), kuras noteikumu lielākā daļa stāsies spēkā 2015. gada 10. janvārī.

3 – OV 1994, L 1, 3. lpp., turpmāk tekstā – “EEZ līgums”. Ņemot vērā, ka EEZ līguma 53. panta formulējums būtībā ir līdzīgs EKL 81. panta un LESD 101. panta formulējumam, tas, kas šajos secinājumos tiks norādīts attiecībā uz šīm pēdējām minētajām tiesību normām, mutatis mutandis attieksies uz pirmo minēto tiesību normu.

4 – Atšķirībā no šo tiesību normu īstenošanas publiskajā sfērā (“public enforcement”), kuru nodrošina Komisija un valstu konkurences iestādes.

5 – Īpašo jurisdikcijas noteikumu pieņemšana attiecībā uz kolektīvām prasībām konkurences noteikumu pārkāpuma gadījumā bija identificēta kā svarīga problēma Zaļajā grāmatā par Briseles I regulas pārskatīšanu (COM(2009) 175, galīgā redakcija, 8.2. punkta beigas), bet šis konstatējums neguva atbalstu saistībā ar Regulu Nr. 1215/2012, ar kuru tika pabeigta minētā pārskatīšana.

6 – Skat. Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulas Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (“Roma II”), OV L 199, 40. lpp., 6. panta 3. punktu, kurā reglamentēti vienīgi notikumi, kas rada kaitējumus, kuri ir iestājušies pēc 2009. gada 11. janvāra (spriedums Homawoo, C‑412/10, EU:C:2011:747). Atbilstoši šīs regulas preambulas 21. apsvērumam “īpašais noteikums 6. pantā nav izņēmums no vispārējā noteikuma 4. panta 1. punktā [proti, tiesību akti, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no neatļautas darbības, ir tās valsts tiesību akti, kurā radies kaitējums], bet gan tā precizējums”.

7 – Komisijas Lēmums C(2006) 1766, galīgā redakcija, attiecībā uz procesu saskaņā ar EK Līguma 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu pret Akzo Nobel NV, Akzo Nobel Chemicals Holding AB, EKA Chemicals AB, Degussa AG, Edison SpA, FMC Corporation, FMC Foret S. A., Kemira OYJ, L'Air Liquide SA, Chemoxal SA, Snia SpA, Caffaro Srl, Solvay SA/NV, Solvay Solexis SpA, Total SA, Elf Aquitaine SA un Arkema SA (Lieta COMP/F/38.620 – Ūdeņraža peroksīds un perborāts) (OV 2006, L 353, 54. lpp.).

8 – Ūdeņraža peroksīdu it īpaši izmanto kā balinātāju papīra un audumu ražošanas nozarēs, kā arī dezinfekcijai un kanalizācijas attīrīšanai. Nātrija perborāts galvenokārt tiek izmantots kā aktīvā viela sintētiskos mazgāšanas līdzekļos un veļas pulveros (skat. turpat 2., 3. un 4. punkts).

9 – Uzlikto naudas sodu un prasību, kuras attiecībā uz tiem iesniegtas Eiropas Savienības Vispārējā tiesā un Tiesā, kopsavilkums ir ietverts 2013. gada 5. decembra paziņojumā presei Nr. 154/13, kas pieejams interneta vietnē: http://curia.europa.eu/jcms/upload/docs/application/pdf/2013‑12/cp130154fr.pdf.

10 – Lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu ir norādīts, ka CDC ir noslēgusi cesijas līgumus par zaudējumu atlīdzināšanas prasījumiem ar 32 uzņēmumiem, kuri ir reģistrēti 13 dažādās Eiropas valstīs, precizējot, ka daži no tiem iepriekš bija noslēguši šādus līgumus ar 39 citiem uzņēmumiem.

11 – Atbildētājas bija Akzo Nobel NV (turpmāk tekstā – “Akzo Nobel”), kas reģistrēta Nīderlandē, Solvay SA (turpmāk tekstā – “Solvay”), reģistrēta Beļģijā, Kemira Oyj (turpmāk tekstā – “Kemira”), reģistrēta Somijā, Arkema France SA (turpmāk tekstā – “Arkema France”), reģistrēta Francijā (attiecībā uz to CDC vēlāk atteicās no prasības), FMC Foret SA (turpmāk tekstā – “FMC Foret”), reģistrēta Spānijā, ā arī Evonik Degussa, kas vienīgā ir reģistrēta Vācijā (sākotnēji atbildētāja un tagad persona, kas iestājusies lietā Akzo Nobel, Solvay, Kemira un Arkema France prasījumu atbalstam).

12 – Chemoxal SA, persona, kas iestājusies lietā Solvay un FMC Foret prasījumu atbalstam, ir reģistrēta Francijā, savukārt Edison SpA (turpmāk tekstā – “Edison”, persona, kas iestājusies lietā Akzo Nobel, Kemira, Arkema France un FMC Foret prasījumu atbalstam, ir reģistrēta Itālijā.

13 – Saistībā ar šo jēdzienu skat. it īpaši Mestmäcker, E.‑J., Wirtschaft und Verfassung in der Europäischen Union: Beiträge zu Recht, Theorie und Politik der europäischen Integration, Nomos, Badenbādene, 2. izd., 2006, īpaši 30.–39. lpp. un 116.–132. lpp.; Christodoulidis, E., “A Default Constitutionalism? A Disquieting Note on Europe’s Many Constitutions” no: The many constitutions of Europe, Tuori, K., un Sankari, S. (sastādītāji), Ešgeita, Edinburgh Centre for Law and Society series, 2010, 31. un nākamās lpp., it īpaši 34.–38. lpp.

14 – Spriedums Eco Swiss (C‑126/97, EU:C:1999:269, 36. punkts).

15 – Spriedumā Otis u.c. (C‑199/11, EU:C:2012:684, 46. punkts), kas pasludināts saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz kaitējumu, kurš nodarīts Savienībai aizliegtas vienošanās rezultātā, ir atgādināts, ka “tiesību efektīvas aizsardzības tiesā princips ir Savienības tiesību vispārējais princips, kas šobrīd ir izteikts Hartas 47. pantā”.

16 – Saistībā ar to, ka Vācijā grupas prasības nav atzītas, pretēji tam, kā tas ir Apvienotajā Karalistē, bet ir pieņemamas tādu sabiedrību prasības, kāda ir CDC, kuras ir izveidotas vienīgi ar mērķi celt prasību par zaudējumu atlīdzību tās dalībnieku vārdā, skat. Derenne, J., “Réparation du dommage concurrentiel dans le droit de l’Union européenne et des États membres”, Concurrences, 2014, Nr. 3, Colloque, 76.–78. lpp., 120. un 122. punkts.

17 – Šajā jomā “tiesvedība par zaudējumu atlīdzību vēl nav pietiekami attīstīta” un “cietušo personu iespējas saņemt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies pret konkurenci vērstas darbības rezultātā, būtiski atšķiras atkarībā no dalībvalstīm”, jo “šīs prasības reglamentē ļoti atšķirīgas valstu tiesību normas”, norāda Calisti, D., darbā “Quelles propositions de l’Union européenne pour une meilleure réparation des dommages concurrentiels?”, Concurrences, 2014, Nr. 3, 27.–31. lpp., 6. un 7. punkts. Saistībā ar iespēju apvienot vairāku prasītāju prasības pret vienu un to pašu atbildētāju, it īpaši aizliegto vienošanos jomā, skat. arī Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par Briseles I regulas piemērošanu (COM(2009) 174, galīgā redakcija, 3.5. punkts).

18 – C‑453/99, EU:C:2001:465.

19 – C‑295/04 līdz C‑298/04, EU:C:2006:461.

20 – Turpat, 95. punkts.

21 – “Iztrūkstot Kopienu tiesiskajam regulējumam šajā jautājumā, katras dalībvalsts iekšējās tiesību sistēmas ziņā ir noteikt tiesas, kurām ir piekritīgas prasības par zaudējumu atlīdzību, kas balstītas uz Kopienu tiesību normu par konkurenci pārkāpumu, un šo prasību procesuālos noteikumus, ar nosacījumu, ka šie attiecīgie noteikumi nav mazāk labvēlīgi par tiem noteikumiem, kas attiecas uz prasībām par zaudējumu atlīdzību, kuras ir pamatotas ar valsts tiesību normu par konkurenci pārkāpumu [līdzvērtības princips], un ka minētās valsts tiesību normas nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu tiesību prasīt zaudējumu, kas nodarīti EKL 81. pantā aizliegtās vienošanās vai darbības rezultātā, atlīdzību īstenošanu [efektivitātes princips]” (turpat, 72. punkts).

22 – Skat. minētās regulas 6. panta 3. punktu, kā arī šo secinājumu 75. punktu.

23 – Ir skaidrs, ka atvasinātās tiesības ir jāinterpretē un jāpiemēro atbilstoši primārajām tiesībām. Skat. it īpaši spriedumu Spānija/Komisija (C‑135/93, EU:C:1995:201, 37. punkts), kurā ir atgādināts, ka, “ja Kopienu atvasināto tiesību dokuments var tikt interpretēts vairākos veidos, priekšroka ir jādod interpretācijai, kas normu padara atbilstošu Līgumam, nevis tai, kuras dēļ norma būtu jāatzīst par nesaderīgu ar to”. Skat. arī spriedumu Komisija/Strack (pārskatīšana) (C‑579/12 RX‑II, EU:C:2013:570, 40. punkts).

24 – Skat. spriedumu flyLAL‑Lithuanian Airlines (C‑302/13, EU:C:2014:2319, 29. punkts) un ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus šajā lietā flyLAL‑Lithuanian Airlines (C‑302/13, EU:C:2014:2046, 48. punkts).

25 – OV 1972 L 299, 32. lpp. Dokuments, kurā vēlāk izdarīti grozījumi ar konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos minētajai konvencijai. Skat. arī. P. Jenard ziņojumu par Briseles konvenciju (OV 1979, C 59, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “P. Jenard ziņojums”), kā arī profesora P. Schlosser izstrādāto ziņojumu saistībā ar 1978. gada 9. oktobrī Luksemburgā parakstīto Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos Briseles konvencijai, kā arī protokolu par tās interpretāciju Tiesā (OV 1979, C 59, 71. lpp.; turpmāk tekstā – “P. Schlosser ziņojums”).

26 – Skat. it īpaši spriedumus OTP Bank (C‑519/12, EU:C:2013:674, 21. punkts) un Brogsitter (C‑548/12, EU:C:2014:148, 19. punkts).

27 – Skat. it īpaši attiecībā uz Briseles I regulas 5. panta 3. punktu spriedumus Folien Fischer un Fofitec (C‑133/11, EU:C:2012:664, 31. un 32. punkts), kā arī ÖFAB (C‑147/12, EU:C:2013:490, 28. un 29. punkts), attiecībā uz tās 6. panta 1. punktu spriedumus Freeport (C‑98/06, EU:C:2007:595, 39. punkts), kā arī Sapir u.c. (C‑645/11, EU:C:2013:228, 31. un 42. punkts) un attiecībā uz tās 23. pantu spriedumu Refcomp (C‑543/10, EU:C:2013:62, 18. un 19. punkts).

28 – Skat. it īpaši par Briseles konvenciju spriedumu Benincasa (C‑269/95, EU:C:1997:337, 26. un 27. punkts) un par Briseles I regulu spriedumu Melzer (C‑228/11, EU:C:2013:305, 35. punkts).

29 – Par Tiesas šajā ziņā pausto nostāju skat. šo secinājumu 31. zemsvītras piezīmi.

30 – Šajā ziņā skat. Idot, L., “La dimension internationale des actions en réparation. Choisir sa loi et son juge: Quelles possibilités?”, Concurrences, 2014, Nr. 3, 43.–53. lpp., it īpaši 5. punkts.

31 – Atbilstoši spriedumam flyLAL‑Lithuanian Airlines (EU:C:2014:2319, 28. punkts) “prasītājas [pamatlietā] celtās prasības mērķis ir zaudējumu atlīdzināšana, kas saistīta ar apgalvotu konkurences tiesību pārkāpumu. Tādējādi tā izriet no tiesībām, kas nosaka civiltiesisko atbildību par [neatļautu] darbību vai kvazideliktu”.

32 – Proti, neatļautām darbībām, kuru veidojošie elementi, kas ir notikums, kurš rada kaitējumu, un tā izraisītās nelabvēlīgās sekas, ir nošķirti un izkliedēti vairāku dalībvalstu teritorijā.

33 – Es precizēju, ka izskatāmajā lietā otrais šajā tiesību normā paredzētais gadījums saistībā ar “vietu, kur [..] var iestāties notikums, kas rada kaitējumu”, nav atbilstošs, jo prasītāja norāda neatļautu darbību, kuras jau ir notikušas, sekas.

34 – Skat. it īpaši spriedumus Hi Hotel HCF (C‑387/12, EU:C:2014:215, 27. punkts), kā arī Coty Germany (C‑360/12, EU:C:2014:1318, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

35 – Skat. it īpaši spriedumus Shevill u.c. (C‑68/93, EU:C:1995:61, 27. un nākamie punkti), kā arī eDate Advertising u.c. (C‑509/09 un C‑161/10, EU:C:2011:685, 51. punkts).

36 – Komisija piedāvā Briseles I regulas 5. panta 3. punktu interpretēt tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā “prasītājs var celt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu pret katru aizliegtās vienošanās dalībnieku vai nu katras tās dalībvalsts tiesās, kurā koluzīvie nolīgumi tika noslēgti un īstenoti (notikuma, kas rada kaitējumu, vieta), vai arī katras tās dalībvalsts tiesās, kuras teritorijā tirgu ir ietekmējusi konkurenci ierobežojošā rīcība (pārkāpuma seku vieta); pirmajām tiesām ir jurisdikcija, lai lemtu par visu to zaudējumu atlīdzināšanu, kas ir radušies saistībā ar tiesību pārkāpumu saistībā ar aizliegtām vienošanām, savukārt otrajām ir tikai jurisdikcija, lai lemtu par zaudējumiem, kas ir radušies valstī, kuras tiesā ir celta prasība” (mans izcēlums).

37 – Kemira apgalvo, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams, it īpaši tādēļ, ka tajā neesot norādīts nekas, kas ļauj konstatēt, ka prettiesiskās aizliegtās vienošanās esot tikušas noslēgtas un īstenotas iesniedzējtiesas teritoriālajā jurisdikcijā. Šajā ziņā ir pietiekami atgādināt, ka uz jautājumiem, kurus ir uzdevusi iesniedzējtiesa pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums, ko var atspēkot tikai ierobežotā skaitā gadījumu (skat. it īpaši spriedumu Pohotovosť, C‑470/12, EU:C:2014:101, 27. un nākamie punkti), kuri šajā lietā, manuprāt, nepiemīt.

38 – It īpaši FMC Foret uzskata, ka dalībvalsts tiesām esot jābūt jurisdikcijai, lai lemtu tikai par prasījumiem, kas ir balstīti uz prettiesiskās aizliegtās vienošanās daļu, kura ir tikusi izdarīta un/vai ir radījusi savas sekas šajā dalībvalstī, turpretī Solvay uzskata, ka cieša saikne starp tiesu, kurā celta prasība, un lietu kā piesaistes faktors esot jākonstatē atsevišķi attiecībā uz katru atbildētāju un visiem norādītajiem zaudējumiem.

39 – Skat. it īpaši spriedumus Réunion européenne u.c. (C‑51/97, EU:C:1998:509, 15. punkts), Melzer (EU:C:2013:305, 22., 34. un nākamie punkti.), Weber (C‑438/12, EU:C:2014:212, 40. punkts), kā arī Coty Germany (EU:C:2014:1318, 43. punkts).

40 – Skat. it īpaši spriedumu Coty Germany (EU:C:2014:1318, 44. un 45. punkts).

41 – Skat. it īpaši spriedumu Kronhofer (C‑168/02, EU:C:2004:364, 14. un 20. punkts).

42 – Lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību, tās vietas tiesa, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, parasti ir vispiemērotākā lietas izskatīšanai, it īpaši tiesvedības tuvuma un pierādījumu iesniegšanas vienkāršības dēļ (skat. it īpaši spriedumu Melzer, EU:C:2013:305, 27. punkts).

43 – Šo secinājumu 34. zemsvītras piezīmē.

44 – Skat. it īpaši spriedumu Coty Germany (EU:C:2014:1318, 47. un 48. punkts).

45 – Iesniedzējtiesa precizē, ka šī problēma rodas, “pat pieņemot, ka prettiesiskās aizliegtās vienošanās dalībniekiem kā vienota un turpināta EKL 81. panta/LESD 101. panta pārkāpuma līdzdalībniekiem pilnībā ir jāatbild par nodarītajiem zaudējumiem”.

46 – Skat. spriedumu flyLAL‑Lithuanian Airlines (EU:C:2014:2319, 28. punkts).

47 – Turpretī es uzskatu, ka minētais 5. panta 3. punkts varētu attiekties uz vertikāliem konkurences ierobežojumiem – ja vien norādītā atbildība nav līgumiska –, kā arī uz aizliegtām vienošanām, kuru apmērs ir ģeogrāfiski ierobežots, jo var tikt skaidri identificēta gan pret konkurenci vērstas darbības, gan tās seku lokalizācija.

48 – Skat. Briseles I regulas preambulas 15. apsvērumu.

49 – Saistībā ar dažādiem elementiem, kas konkretizē aizliegto vienošanos izskatāmajā lietā, skat. šo secinājumu 18. punktu.

50 – EU:C:2013:305, 40. punkts.

51 – Noraidoša darbība, kas izriet no aizliegtas vienošanās, nav līdzvērtīga apstiprinošai darbībai, jo atturēšanās vieta pati par sevi nevar tikt noteikta (pēc analoģijas skat. spriedumu Besix, C‑256/00, EU:C:2002:99, 49. punkts, kurā strīdīgais līguma pienākums izpaudās kā apņemšanās neveikt un neietvēra nekādu ģeogrāfisku ierobežojumu).

52 – Kā ir uzsvēris ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón] savos secinājumos lietā Hejduk (C‑441/13, EU:C:2014:2212, 42. punkts), “kritērijs, kurš uzliek pienākumu prasītājam ierobežot savas prasības apmēru saskaņā ar grūti, ja ne neiespējami, nosakāmiem teritoriāliem kritērijiem, nav kritērijs, kas atbilst [Briseles I] regulas būtībai”.

53 – Manuprāt, šī situācija ir jānošķir, piemēram, no situācijas saistībā ar klasisku karteli, kuru vadītu profesionāla apvienība, vai situācijas saistībā ar aizliegto vienošanos, kuras darbība būtu ģeogrāfiski koncentrēta vienas sanāksmju norises vietas dēļ, apzinoties, ka šajos gadījumos nepastāvētu līdzīga notikumu, kas rada kaitējumu, izkliedētība.

54 – Tādējādi spriedumā Kone u.c. (C‑557/12, EU:C:2014:1317, 30. un nākamie punkti) Tiesa ir atzinusi, ka “tas, ka uzņēmuma, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieks, bet gūst labumu no “cenu” jumta ekonomiskajiem apstākļiem, klients cieš zaudējumus, jo piedāvājuma cena ir augstāka, nekā tā būtu šīs aizliegtās vienošanās neesamības gadījumā, ir daļa no iespējamās minētās aizliegtās vienošanās sekām, ko tās dalībnieki nevar nezināt”.

55 – Spriedumā Dumez France un Tracoba (C‑220/88, EU:C:1990:8, 20. punkts) Tiesa interpretēja Briseles konvencijas 5. panta 3. punktu tādējādi, ka persona, kurai kaitējums ir nodarīts rikošeta veidā, ar šādu pamatojumu var vērsties vienīgi tās vietas tiesā, kurā cēloņa fakts ir tieši radījis zaudējumus attiecībā uz tiešo cietušo.

56 – No šīm Briseles I regulas normām faktiski izriet, ka ar šo instrumentu tiek ierobežoti gadījumi, kad atbildētājs var tikt iesūdzēts prasītāja domicila tiesā (skat. attiecībā uz Briseles konvenciju spriedumus Six Constructions, 32/88, EU:C:1989:68, 13. un 14. punkts, kā arī Dumez France un Tracoba, EU:C:1990:8, 19. punkts).

57 – Šajā ziņā Roma II regulas preambulas 21. apsvērumā ir norādīts, ka “saistība ar tās valsts tiesību aktiem, kurā pastāv iespēja ietekmēt konkurences attiecības, [kas darbību, kuras ierobežo brīvu konkurenci, jomā ir paredzēta šīs regulas 6. pantā,] [..] ļauj aizsargāt konkurentus, patērētājus un plašu sabiedrību un [..] nodrošina tirgus ekonomikas pareizu darbību”.

58 – Ashton, D., un Henry, D., Competition Damages Actions in the EU, Law and Practice, Elgar Competition Law and Practice Series, Cheltenham, 2013, 179. lpp., 7.030. punkts, uzsver, ka “[i]n the case of a pan‑European cartel, [the place where the claimant suffered loss] could conceivably be in any Member State, which leads to relatively unrestrained freedom to forum shop in proceedings relating to [..] abuses with effects felt throughout Europe”.

59 – EU:C:1995:61, 33. punkts, kurā ir precizēts, ka “katras tās [Briseles konvencijas līgumslēdzējas] dalībvalsts tiesas, kurā publikācija ir izplatīta un kurā saskaņā ar cietušās personas apgalvoto ir aizskarta tās reputācija, [ir] kompetentas lemt tikai par tiem zaudējumiem, kas radušies valstī, kuras tiesā ir celta prasība” (mans izcēlums).

60 – Katras dalībvalsts tiesas vislabāk var novērtēt to zaudējumu raksturu un apmēru, kuri ir radušies valsts teritorijā.

61 – Skat. konkrētu piemēru, kuru minējis Idot, L., darbā “La dimension internationale des actions en réparation. Choisir sa loi et son juge: Quelles possibilités?”, minēts iepriekš, 34. punkts.

62 – EU:C:2012:664.

63 – Atbilstoši Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā [LESD 101. un 102. pantā] (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 16. panta 1. punktam, lai nodrošinātu “vienādu Kopienas konkurences tiesību aktu piemērošanu”, “ja valstu tiesas atbilstoši [LESD 101. pantam] lemj par līgumiem, lēmumiem vai darbībām, uz kurām jau attiecas Komisijas lēmums, tās nevar pieņemt lēmumus, kuri ir pretrunā ar Komisijas pieņemto lēmumu”. Spriedumā Otis u.c. (EU:C:2012:684, 51. punkts) ir precizēts, ka “šis princips ir spēkā arī tad, ja valstu tiesās ir celta prasība par kaitējuma atlīdzinājumu, kas nodarīts aizliegtas vienošanās vai darbības rezultātā, kuras neatbilstība LESD 101. pantam ir konstatēta šīs iestādes lēmumā”.

64 – EU:C:2002:99, 55. punkts. Saskaņā ar šo spriedumu “Briseles konvencijas 5. panta 1. punktā minētā īpašās jurisdikcijas norma līgumattiecību jomā nav piemērojama gadījumā, ja [..] saistības izpildes vieta, kas ir prasības celšanas tiesā pamatā, nevar tikt noteikta tādēļ, ka strīdīgās līgumiskās saistības ietver tādu apņemšanos atturēties no darbības, kurai nav ģeogrāfiska ierobežojuma, un tādējādi tām ir raksturīgs liels skaits vietu, kurās tās ir tikušas izpildītas vai būtu jāizpilda” (mans izcēlums).

65 – Konstatējums par saistības esamību, protams, parādās arī saistībā ar Briseles I regulas 28. pantu, tomēr atšķirīgi (skat. šo secinājumu 70. zemsvītras piezīmi).

66 – Skat. šo secinājumu 44. punktu.

67 – Skat. pirmo Tiesas nolēmumu, kurā ir interpretēts Briseles konvencijas 6. panta 1. punkts, proti, spriedumu Kalfelis (189/87, EU:C:1988:459, 10. punkts), un tad, it īpaši par Briseles I regulas 6. panta 1. punktu, spriedumu Reisch Montage (C‑103/05, EU:C:2006:471, 27.–30. punkts).

68 – Briseles I regulas preambulas 11. apsvērumā ir precizēts, ka “juridiskas personas domicils būtu jānosaka autonomi, lai kopējās normas padarītu pārskatāmākas un novērstu jurisdikcijas kolīzijas”, un tās 60. panta 1. punktā ir precizēts, ka šajā regulā uzņēmējsabiedrības vai citas juridiskās personas domicils ir vietā, kur tai ir statūtos noteiktā atrašanās vieta, galvenais birojs vai galvenā darbības vieta.

69 – Kā ir atgādināts spriedumā Freeport (EU:C:2007:595, 53. punkts), šis nosacījums nebija iekļauts Briseles konvencijas 6. panta 1. punktā, bet tas tika minēts spriedumā Kalfelis (EU:C:1988:459, 12. punkts) par šīs tiesību normas interpretāciju, un pēc tam to nostiprināja Savienības likumdevējs, kurš šo nosacījumu iekļāva Briseles I regulas formulējumā.

70 –      Tādējādi minētās regulas 6. panta 1. punktā norādītais nosacījums ir formulēts tādā pašā veidā kā tās 28. pantā, kurā saistītu prasību jēdziens ir definēts kolīziju gadījumos starp divām tiesām, kurām, iespējams abām ir jurisdikcija, savukārt 6. panta 1. punktā, gluži pretēji, ir paredzēta tiesas jurisdikcijas paplašināšana attiecībā uz atbildētājiem, uz kuriem principā tā neattiektos. Spriedumā Tatry (C‑406/92, EU:C:1994:400, 53. punkts) par Briseles konvencijas 22. pantu, kas ir līdzvērtīgs Briseles I regulas 28. pantam, Tiesa precizēja, ka “pietiek, ka pastāv pretrunīgu risinājumu risks, pat ja nolēmumus var izpildīt atsevišķi un to tiesiskās sekas nav savstarpēji izslēdzošas”.

71 – Skat. spriedumu Painer (C‑145/10, EU:C:2011:798, 77. punkts), kurā ir atsauce uz Briseles I regulas preambulas 12. un 15. apsvērumu.

72 – Skat. it īpaši spriedumus Glaxosmithkline un Laboratoires Glaxosmithkline (C‑462/06, EU:C:2008:299, 28. punkts), kā arī Painer (EU:C:2011:798, 74. punkts).

73 – Spriedumā Glaxosmithkline un Laboratoires Glaxosmithkline (EU:C:2008:299, 20. un nākamie punkti) ir izslēgta iespēja atsaukties uz šo tiesību normu, ja ir piemērojami Briseles I regulas II nodaļas 5. iedaļā paredzētie jurisdikcijas noteikumi, kuri aizsargā vājāko pusi.

74 – Kemira apgalvo, ka pirmā jautājuma pirmā daļa ir nepieņemama, pamatojoties uz to, ka iesniedzējtiesa nekādā gadījumā nevarot pamatot savu jurisdikciju ar Briseles I regulas 6. panta 1. punktu tādēļ, ka ratione loci jurisdikcija esot nevis Landgericht Dortmund, bet tikai Landgericht Essen (Esenes apgabaltiesa, Vācija), jo “primārās atbildētājas” juridiskā adrese ir Esenē. Ir taisnība, ka šī tiesību norma attiecas uz kāda no atbildētājiem pamatlietā domicila vietas tiesu, nevis visām dalībvalsts tiesām, kā tas ir noteikts šīs regulas 2. pantā. Tomēr, manuprāt, ir pieļaujams, ka ar valsts tiesību normu tiek veikta ratione materiae jurisdikciju koncentrēšana, it īpaši konkurences jomā, kā tas ir paredzēts Likuma par konkurences ierobežojumiem (Gesetz gegen Wettbewerbsbeschränkungen (GWB) 89. pantā Vācijā, ar nosacījumu, ka šāda tiesību norma nediskriminē pārrobežu strīdus salīdzinājumā ar iekšējiem strīdiem tādējādi, ka pārrobežu strīdi tiktu izslēgti no tiesas, kurai parasti ir gan ratione loci, gan ratione materiae jurisdikcija, pilnvarām (pēc analoģijas skat. manus secinājumus apvienotajās lietās Sanders un Huber, C‑400/13 un C‑408/13, EU:C:2014:2171, 58. un nākamie punkti, 72. zemsvītras piezīme).

75 – Spriedums Sapir u.c. (EU:C:2013:228, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

76 – Šajā jautājumā skat. šo secinājumu 63. zemsvītras piezīmi.

77 – Šajā ziņā šī tiesa atsaucas uz Komisijas Lēmuma C(2006) 1766, galīgā redakcija, 31. un 324.–327. punktu.

78 – Skat. it īpaši spriedumus Sapir u.c. (EU:C:2013:228, 44. punkts), kā arī Painer (EU:C:2011:798, 84. punkts).

79 – Skat. spriedumu Kalfelis (EU:C:1988:459, 9. punkts), kā arī iepriekš minēto P. Jenard ziņojumu, it īpaši 26. punkts (mans izcēlums).

80 – Komisija precizē, ka tas tā ir “Vācijā, Francijā, Nīderlandē, Beļģijā, Somijā un Zviedrijā” un ka “tas pats attiecas uz atbildības par neatļautu darbību regulējumu, kas piemērojams Itālijā, Apvienotajā Karalistē, Spānijā, Austrijā, Rumānijā, Horvātijā, Čehijas Republikā, Dānijā, Igaunijā, Grieķijā, Ungārijā, Īrijā, Lietuvā, Luksemburgā, Polijā un Portugālē”.

81 – Skat. Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. novembra Direktīvas 2014/104/ES par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (OV L 349, 1. lpp.), preambulas 37. apsvērumu un 11. panta 1. punktu.

82 – Pēc analoģijas skat. spriedumu Solvay (C‑616/10, EU:C:2012:445, 28. punkts).

83 – Spriedumā Sapir u.c. (EU:C:2013:228, 47. un 48. punkts) Tiesa uzsvēra, ka pat tad, ja juridiskais pamats, kas norādīts, lai pamatotu prasību pret atbildētāju, atšķiras no pamata, uz kuru ir balstīta prasība, kas celta pret citiem atbildētājiem, pastāv nepieciešamība lemt vienoti, ja visi dažādajās prasībās norādītie prasījumi ir par tām pašām interesēm.

84 – Skat. spriedumus Painer (EU:C:2011:798, 83. punkts) un Solvay (EU:C:2012:445, 29. punkts).

85 – Skat. minētā 6. panta 3. punkta b) apakšpunkta otro teikumu, kā arī par tā piemērošanas noteikumiem Fitchen, J. The Applicable Law in Cross-Border Competition Law Actions and Article 6(3) of Regulation 864/2007. No: Mihail, D., Becker, F., un Beaumont, P., Cross-Border EU Competition Law Actions. Oksforda: Hart Publishing, 2013, 297. un nākamās lpp., it īpaši 323. un nākamās lpp.

86 – Romas II regulas preambulas 7. apsvērumā ir skaidri norādīts, ka “[tās] materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saderīgiem ar [Briseles I] regulu”. Uzdevuma sniegt interpretāciju ietvaros Tiesa jau ir veikusi Briseles I regulā minēto jurisdikcijas noteikumu un nesenāku noteikumu par tiesību normu kolīziju, kuri arī izriet no Savienības tiesībām, tuvināšanu (skat. it īpaši spriedumus Pammer un Hotel Alpenhof, C‑585/08 un C‑144/09, EU:C:2010:740, 43., 74. un 84. punkts, kā arī Football Dataco u.c., C‑173/11, EU:C:2012:642, 29. un 31. punkts).

87 – Skat. šo secinājumu 6. zemsvītras piezīmi.

88 – Arī saukts par forum perpetuum principu vai perpetuatio fori principu saskaņā ar lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izmantoto terminoloģiju.

89 – Savukārt Evonik Degussa ir ierobežojusi savus apsvērumus ar iebildi par nepieņemamību, kas vērsta pret šī pirmā jautājuma daļu, pamatojoties uz hipotētisku raksturu un neatbilstību. Šo secinājumu 37. zemsvītras piezīmē minētā judikatūra, manuprāt, ļauj noraidīt šo iebildi par nepieņemamību.

90 – EU:C:2006:471, 27.–31. punkts (mans izcēlums). Šajā gadījumā valsts tiesību norma, kas izraisa konstatējumu par nepieņemamību attiecībā uz “primāro” atbildētāju, ietvēra individuālas kreditoru prasības pret parādnieku, kurš ir maksātnespējas situācijā, noraidīšanu.

91 – EU:C:2007:595, 54. punkts.

92 – Šajā lietā iesniedzējtiesa precizē, ka prasība tika paziņota Vācijas sabiedrībai Evonik Degussa 2009. gada 7. aprīlī un ka citas atbildētājas pamatlietā saņēma pieteikuma par lietas ierosināšanu tiesā tulkojumu 2009. gada augustā, savukārt atteikšanās no prasības attiecībā uz Evonik Degussa notika 2009. gada septembra beigās.

93 – Minētajā 30. pantā ir paredzēts, ka “šajā iedaļā uzskata, ka prasība ir celta tiesā [..] laikā, kad dokuments, ar ko celta prasība, vai līdzvērtīgs dokuments ir iesniegts tiesā, ar nosacījumu, ka prasītājs pēc tam ir veicis pasākumus, kas viņam bija jāveic, lai nodrošinātu izsniegšanu atbildētājam; vai [..], ja dokuments jāizsniedz pirms iesniegšanas tiesā – laikā, kad to saņem iestāde, kas ir atbildīga par izsniegšanu, ar nosacījumu, ka prasītājs pēc tam ir veicis visus pasākumus, kas viņam bija jāveic, lai nodrošinātu dokumentu iesniegšanu tiesā”.

94 – Turklāt spriedumā Kalfelis (EU:C:1988:459, 11. punkts) Tiesa ir noteikusi formālu saikni starp Briseles konvencijas 6. panta 1. punktā paredzēto jurisdikcijas noteikumu (kas atbilst Briseles I regulas 6. panta 1. punktam) un tās 22. pantā norādītajām tiesību normām par saistītām prasībām (kas atbilst minētās regulas 28. pantam).

95 – Skat. minētās regulas preambulas 11. un 12. apsvērumu, kā arī Regulas Nr. 1215/2012 preambulas 15. un 16. apsvērumu, kuri ir pārstrādāti un šajā ziņā pēdējie minētie ir detalizētāki.

96 – Mans izcēlums. Skat. it īpaši spriedumus Reisch Montage (EU:C:2006:471, 32. punkts), kā arī Painer (EU:C:2011:798, 78. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

97 – Saskaņā ar minēto ziņojumu (27. lpp.), uz kuru Tiesa atsaucās spriedumā Kalfelis (EU:C:1988:459, 9. punkts), no prasības par “saiknes esamību starp prasībām, kas celtas pret katru no atbildētājiem [..]”, izriet, “ka prasība nevar tikt celta tikai tāpēc, lai kādu no atbildētājiem nepakļautu tās dalībvalsts tiesu jurisdikcijai, kurā ir tā domicils”.

98 – EU:C:2007:595, 54. punkts (mans izcēlums).

99 – Skat. it īpaši Michinel Álvarez, M. A., “Jurisprudencia española y comunitaria de Derecho internacional privado”, Revista Española de Derecho Internacional, 2007, Nr. 2, 754.–757. lpp.; Idot, L., “Pluralité de défendeurs et fraude à la compétence juridictionnelle”, Europe, 2007, decembris, Komentārs Nr. 364, 35. un 36. lpp.; Würdinger, M., “RIW‑Kommentar”, Recht der Internationalen Wirtschaft, 2008, Nr. 1‑2, 71. un 72. lpp.; Scott, A., ““Réunion” Revised? Freeport v. Arnoldsson”, Lloyd’s Maritime and Commercial Law Quarterly, 2008, Nr. 2, 113.–118. lpp.

100 – Lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir norādīts, ka, “ņemot vērā daļējas atteikšanās no prasības tiesā datumu un prasītājas un bijušās atbildētājas Evonik Degussa GmbH (tagad – persona, kas iestājusies lietā) rīcību tiesvedības laikā, ir ne tikai iespējams, bet gan drīzāk acīmredzams, ka izlīgums jau bija noslēgts, vismaz pēc būtības un galvenos vilcienos, pirms prasības celšanas”.

101 – Par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu un it īpaši par atšķirīgajām sekām, kādas tai var būt, pirmkārt, attiecība uz jurisdikciju un, otrkārt, attiecībā uz tiesību celt prasību neesamību, skat. Usunier, L. Le règlement Bruxelles I bis et la théorie de l’abus de droit. No: Guinchard, E (vadībā). Le nouveau règlement Bruxelles I bis, Règlement n° 1215/2012 du 12 décembre 2012 concernant la compétence judiciaire, la reconnaissance et l'exécution des décisions en matière civile et commerciale. Brisele: Bruylant, 2014, 449. un turpmākās lpp., it īpaši 473. lpp.

102 – Šajā ziņā Komisija pamatoti uzskata, ka 6. panta 1. punktā prasītais saistības nosacījums nepastāvētu, ja prasītājs un “primārais” atbildētājs patiesībā būtu noslēguši galīgo vienošanos par strīdīgajām tiesiskajām attiecībām pirms prasības celšanas, bet vismaz prasība nebūtu tikusi celta pret šo atbildētāju, noklusējot izlīguma esamību tikai tāpēc, lai kādu no pārējiem atbildētājiem nepakļautu tās dalībvalsts tiesu jurisdikcijai, kurā atrodas tā domicils.

103 – Secinājumu, kurus ģenerāladvokāts P. Mengoci sniedza lietā Freeport (C‑98/06, EU:C:2007:302), 27. zemsvītras piezīmē viņš norādīja, ka “ar noteiktiem ierobežojumiem forum shopping, kas tiek interpretēts saskaņā ar ģenerāladvokāta D. Ruisa-Harabo Kolomera definīciju kā “jurisdikcijas izvēle atbilstoši priekšrocībām, kādas var sniegt piemērojamās materiālās tiesības (un pat procesuālās)” (skat. secinājumus, kas sniegti lietā GIE Groupe Concorde u.c., C‑440/97, (EU:C:1999:1460), 10. zemsvītras piezīme), bez šaubām, ir likumīgs” (mans izcēlums).

104 – Spriedumā Manfredi u.c. (EU:C:2006:461, 60. punkts) ir uzsvērts, ka “EKL 81. panta [LESD 101. panta] pilnīga iedarbība un it īpaši tā 1. punktā minētā aizlieguma lietderīgā iedarbība varētu tikt apdraudēta, ja neviena persona nevarētu prasīt atlīdzināt zaudējumus, kuri radušies tāda līguma vai darbības, kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci, rezultātā (skat. spriedumu Courage un Crehan, (EU:C:2001:465), 26. punkts)”.

105 – Landgericht Dortmund norāda, ka, lai saprastu, vai jurisdikcijas noteikšanas klauzulas var likumīgi pretnostatīt tiesību aktos paredzētajiem jurisdikcijas noteikumiem, ir jānosaka, uz kādiem strīdiem šīs klauzulas attiecas, izmantojot to interpretāciju, un precizē, ka valsts tiesa ir vienīgā, kas to var izdarīt, un ka tas esot tāpat attiecībā uz šķīrējklauzulām.

106 – CDC norāda, piemēram, “1996. gada 20. jūnija piegādes līgumu par FMC grupas ūdeņraža peroksīda konkrētu piegādi tiesību pārņēmējas Stora Enso Oyj rūpnīcai Vācijā, kurā ir ietverta šāda klauzula: “Ar šo puses vienojas, ka visi strīdi saistībā ar šo līgumu tiks izskatīti Diseldorfas tiesā [Vācija].”

107 – CDC kā piemēru norāda “pamatlīgumu, kurš 2011. gada marta sākumā noslēgts starp Oy Finnish Peroxides AB un tiesību pārņēmēju Stora Enso Oyj par piegādēm laikposmā no 2001. gada 1. februāra līdz 2002. gada 31. janvārim un kurā ietverta šāda klauzula: “Visi strīdi, domstarpības un iebildumi, kas izriet no šī līguma vai ir saistīti ar šo līgumu vai šī līguma pārkāpumu, līguma izbeigšanu vai spēkā neesamību, tiks izskatīti šķīrējtiesā saskaņā ar Helsinku Tirdzniecības kameras noteikumiem. Šķīrējtiesa notiks Helsinkos, Somijā.”

108 – Tāds ir Stora Enso Oyj gadījums divās iepriekš minētajās zemsvītras piezīmēs norādītajos piemēros.

109 – CDC norāda, ka “Kernira Kemi AB un tiesību pārņēmēja Södra Cell AB attiecībā uz piegādes laikposmu no 1996. gada 1. janvāra līdz 1998. gada 31. decembrim 1996. gada 27. jūnijā [esot] vienojušās, ka šķīrējtiesa notiks Stokholmā [Zviedrija], un attiecībā uz piegādes laikposmu, kas nav norādīts, 1999. gada 2. un 30. aprīlī vienojušās, ka šķīrējtiesa notiks Malmē [Zviedrija]”.

110 – Šajā ziņā skat. šo secinājumu 127. zemsvītras piezīmi.

111 – Ar Briseles I regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu šķīrējtiesas jautājumi ir izslēgti no tās piemērošanas jomas. Zinot, ka līdzvērtīga tiesību norma ir minēta Briseles konvencijā, iepriekš minētā P. Schlosser ziņojuma 63. punktā ir norādīts, ka “ar [minēto] konvenciju nav ierobežota lietas dalībnieku brīvība iesniegt lietu šķīrējtiesā. Tas pats attiecas arī uz to tiesvedību gadījumu, kurām konvencijā ir noteikta izņēmuma jurisdikcija. Protams, konvencijā nav aizliegts valsts likumdevējiem atzīt par spēkā neesošiem šķīrējtiesas līgumus, kuri attiecas uz lietām, par kurām pastāv izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar valsts tiesībām vai saskaņā ar konvenciju”.

112 – Tiesa precizēja, ka, izslēdzot jautājumus par šķīrējtiesu no Briseles konvencijas piemērošanas jomas, pamatojoties uz to, ka uz tiem jau attiecas starptautiskās konvencijas, līgumslēdzējas puses ir paredzējušas izslēgt visu minēto jomu, arī valsts tiesās ierosinātās tiesvedības, un ka šī izslēgšana attiecas uz tādu tiesvedību, kuras mērķis ir šķīrējtiesas noteikšana, pat ja šajā lietā iepriekš tiek izvirzīts jautājums par vienošanās par šķīrējtiesu pastāvēšanu un spēkā esamību (skat. spriedumu Rich C‑190/89, EU:C:1991:319, 18. punkts, kā arī ģenerāladvokāta M. Darmona [M. Darmon] secinājumus šajā lietā, C‑190/89, EU:C:1991:58, un spriedumu Van Uden (C‑391/95, EU:C:1998:543, 31. un 32. punkts).

113 – Spriedums Allianz un Generali Assicurazioni Generali (C‑185/07, EU:C:2009:69, 26. un 27. punkts).

114 – Pušu gribas autonomijas ievērošana it īpaši ir minēta Briseles I regulas preambulas 11. apsvērumā.

115 – Konvencija par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV L 319, 9. lpp.), kuru Lugano 1988. gada 16. septembrī ir noslēgušas Eiropas Kopienas dalībvalstis un dažas Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) dalībvalstis, kura ir Briseles konvencijai paralēla konvencija un kura tika pārskatīta ar Konvenciju, kas noslēgta Lugano 2007. gada 30. oktobrī starp Eiropas Kopienu un Dānijas Karalisti, Islandes Republiku, Norvēģijas Karalisti un Šveices Konfederāciju (skat. F. Pocar Izskaidrojošo ziņojumu par šo pēdējo minēto konvenciju (OV 2009, C 319, 1. lpp.)).

116 – Šajā ziņā Komisija norāda, ka valsts tiesām, vismaz tām, kuras atrodas Savienības teritorijā, saskaņā ar primārajām tiesībām ir jānodrošina, lai tiktu efektīvi īstenotas LESD 101. pantā noteiktās tiesības. Tādējādi tikai tās klauzulas, ar kurām tiek piešķirta jurisdikcija tiesai, kas atrodas ārpus šīs teritorijas, varētu izraisīt problēmas no Savienības tiesībās noteiktā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pilnīgas efektivitātes principa viedokļa.

117 – Skat. šo secinājumu 37. punktu.

118 – Skat. šo secinājumu 127. punktu.

119 – Savukārt Romas II regulas 6. panta 4. punktā ir paredzēts, ka “no tiesību aktiem, kas piemērojami [ārpuslīgumiskām saistībām] saskaņā ar šo pantu [“Negodīga konkurence un darbības, kas ierobežo brīvu konkurenci”], nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties, kā noteikts 14. pantā”, proti, “savstarpēji vienojoties pēc notikuma, kas radījis kaitējumu”, vai, “ja [visas] puses veic komercdarbību, arī ar vienošanos, kas brīvi apspriesta pirms notikuma, kas radījis kaitējumu”, turklāt ievērojot citus nosacījumus, kuri norādīti šajā pēdējā minētajā pantā.

120 – Norādu, ka pušu gribas izpausme, izmantojot jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, tieši pretēji, nevar mainīt kādas dalībvalsts tiesas ratione materiae jurisdikciju, kas ir definēta ar tās valsts tiesību normām, kurā atrodas tiesas.

121 – Skat. spriedumu Estasis Saloti di Colzani (24/76, EU:C:1976:177, 7. punkts).

122 – Skat. spriedumu Meeth (23/78, EU:C:1978:198, 5. punkts).

123 – Attiecībā uz apdrošināšanas, patērētāju un darba līgumiem minētā autonomija ir ierobežota (skat. šīs regulas preambulas 11., 13. un 14. apsvērumu, kā arī 13., 17. un 21. pantu).

124 – Attiecībā uz pamatlietas priekšmeta kvalifikāciju un sekām, kas no tā izriet saistībā ar norādītajām šķīrējklauzulām un jurisdikcijas noteikšanas klauzulām, skat. šo secinājumu 127. un nākamajos punktos izklāstītos apsvērumus.

125 – Atbilstoši spriedumam Coreck (C‑387/98, EU:C:2000:606, 19. un nākamie punkti) pēc būtības piemērojamās valsts tiesības nosaka, vai persona, kas nav sākotnējā līguma slēdzēja, ir pārņēmusi kāda sākotnējā līdzēja tiesības un pienākumus tādējādi, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula pret to varētu tikt piemērota pat tad, ja hipotētiski tas nav ticis saskaņots minētā līguma noslēgšanas laikā.

126 – Spriedums Refcomp (EU:C:2013:62, 27. un nākamie punkti).

127 – Skat. spriedumu Powell Duffryn (C‑214/89, EU:C:1992:115, 31. punkts, mans izcēlums).

128 – Papildus Komisijas iesniegtajam priekšlikumam, kā rezultātā tika pieņemta šī direktīva (COM(2013) 404, galīgā redakcija, 22. un nākamās lpp., preambulas 37. un nākamie apsvērumi, kā arī 17. un 18. pants), skat. minētās direktīvas preambulas 48. un nākamos apsvērumus, kā arī 18. un 19. pantu. Gan Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (skat. 2014. gada 6. marta OV C 67, 83. lpp., 4.7. punkts), gan Padome (skat. 2014. gada 24. marta ziņojumu “Analysis of the final compromise text with a view to agreement”, 8088/14 RC 6 JUSTCIV 76 CODEC 885, it īpaši 4., 12. un 37., kā arī nākamās lpp.) un Eiropas Parlaments (skat. 2014. gada 17. aprīlī pirmajā lasījumā pieņemto normatīvo rezolūciju un nostāju, P7_TA(2014)0451 43. apsvērums un 18. un 19. pants) saistībā ar minēto priekšlikumu ir vienprātīgi izteikušies par labu minētajiem mehānismiem.

129 – Šajā ziņā Regulas Nr. 1215/2012 25. panta 5. punkta otrajā daļā ir precizēts, ka “vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu spēkā esamību nevar apstrīdēt, pamatojoties tikai uz to, ka līgums nav spēkā”, atbilstoši šādas klauzulas autonomijas principam salīdzinājumā ar līguma, kurā tā ir ietverta, materiālajiem noteikumiem, un to Tiesa ir nostiprinājusi spriedumā Benincasa (EU:C:1997:337, 24. un nākamie punkti). Turklāt no sprieduma Effer (38/81, EU:C:1982:79, 7. un nākamie punkti) izriet, ka šāda klauzula ir jāpiemēro pat tad, ja lieta ir saistīta ar līguma izstrādi.

130 – Skat. šo secinājumu 105. un nākamos punktus.

131 – Skat. it īpaši Briseles I regulas preambulas 16. un 17. apsvērumu.

132 – Spriedumā Renault (C‑38/98, EU:C:2000:225, 29. un nākamie punkti) Tiesa uzskatīja, ka, “ievērojot konvencijas mērķi”, “kļūda, kuru, iespējams, esot pieļāvusi izcelsmes valsts tiesa, piemērojot atsevišķas Kopienu tiesību normas”, piemēram, “[..] brīvas konkurences principus”, “neveido acīmredzamu tāda tiesību principa pārkāpumu, kurš tiek uzskatīts par būtisku tās dalībvalsts tiesību sistēmā, kurā izpilde ir prasīta”, atgādinot, ka Briseles konvencijas 29. pantā un 34. panta trešajā daļā (kuriem atbilst Briseles I regulas 36. pants un 45. panta 2. punkts) ir noteikts, ka “ārvalstīs pieņemti spriedumi nekādos apstākļos nav pārskatāmi pēc būtības”. Saistībā ar tā fakta pārbaudi, ka lietas taisnīgas izskatīšanas pamatprincipi patiešām ir tikuši ievēroti saskaņā ar sabiedrisko kārtību, skat. spriedumu flyLAL‑Lithuanian Airlines (EU:C:2014:2319, 46.–54. punkts).

133 – Šo secinājumu 30. punkts. Skat. arī spriedumu Kone u.c. (EU:C:2014:1317, 21. un nākamie punkti, kā arī tajos minētā judikatūra).

134 – Skat. it īpaši Kone u.c. (EU:C:2014:1317, 24. un nākamie punkti, kā arī 32. punkts). Šī iespēja ir saistīta ar parasti tā saukto dalībvalstu procesuālo autonomiju.

135 – Mērķis ir nodrošināt, lai iekšējā tirgū tiktu saglabāta efektīva un neizkropļota konkurence un tādējādi brīvā konkurencē noteiktas cenas.

136 – Atgādinot, ka šī panta normām ir tieša iedarbība attiecībās starp privātpersonām un ka tās attiecīgajiem tiesību subjektiem rada tiesības un pienākumus, kurus dalībvalstu tiesām ir jāliek ievērot (skat. it īpaši spriedumu Kone u.c., EU:C:2014:1317, 20. punkts).

137 – Turpat 21. un nākamie punkti. Iepriekš minētā direktīvas priekšlikuma COM(2013) 404, galīgā redakcija (2. un 4. lpp.), paskaidrojuma rakstā ir uzsvērts, ka “prasības atlīdzināt zaudējumus par [LESD] 101. un 102. panta pārkāpumiem ir nozīmīga ES konkurences tiesību privātās tiesību aizsardzības joma” un ka līdz ar to “otrs galvenais [šī priekšlikuma] mērķis ir nodrošināt, ka ES konkurences noteikumu pārkāpumu rezultātā cietušās personas var efektīvi saņemt atlīdzību par tām nodarīto kaitējumu”.

138 – Piemērojamās tiesību normas var izrietēt gan no noteikumiem par šķīrējtiesu, kuri pieņemti attiecīgajā dalībvalstī, gan no starptautiskajiem līgumiem, kuros dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses.

139 – Skat. spriedumu Allianz un Generali Assicurazioni Generali (EU:C:2009:69, 31.–33. punkts), kā arī precizējumus, kuri šajā ziņā sniegti Regulas Nr. 1215/2012 preambulas 12. apsvērumā, it īpaši Nielsen, P. A., “The New Brussels I Regulation”, Common Market Law Review, 2013, 50. sēj., 505. un nākamās lpp., kā arī Menétrey, S., un Racine, J.-B., L’arbitrage et le règlement Bruxelles I bis. No: Guinchard, E. (vadībā) Le nouveau règlement Bruxelles I bis, Règlement n° 1215/2012 du 12 décembre 2012 concernant la compétence judiciaire, la reconnaissance et l'exécution des décisions en matière civile et commerciale. (Brisele: Bruylant, 201413. un nākamās lpp., it īpaši 37. punkts.

140 – EU:C:1999:269, 31. un nākamie punkti, it īpaši 36. un 39. punkts.

141 – Turpat, 37. un 40. punkts.

142 – Skat. it īpaši spriedumus Pfleiderer (C‑360/09, EU:C:2011:389, 28. un nākamie punkti), kā arī Donau Chemie u.c. (C‑536/11, EU:C:2013:366, 29. un nākamie punkti), kuri attiecas uz personas, kurai LESD 101. panta pārkāpuma rezultātā ir nodarīts kaitējums un kura vēlas saņemt atlīdzību šajā ziņā, tiesībām par iespējamu piekļuvi kādas procedūras dokumentiem attiecībā uz šī pārkāpuma izdarītājiem, tostarp tiem, kas saistīti ar iecietības procedūru, pēc tam, kad dalībvalsts tiesas bija izvērtējušas esošās intereses, kas aizsargātas ar Savienības tiesībām.

143 – Saistībā ar dažādiem veidiem, kādos acīmredzami ir tikušas pieņemtas attiecīgās klauzulas, skat. šo secinājumu 94. punktu.

144 – Ņemot vērā spriedumu Powell Duffryn (EU:C:1992:115, 33. un 36. punkts), “jurisdikcijas noteikšanas klauzulas, kas ir norādīta valsts tiesā, interpretācija, lai noteiktu strīdus, uz kuriem attiecas tās piemērošanas joma, ir jāveic valsts tiesai”.

145 – Turpat (31. punkts) un šo secinājumu 110. punkts.

146 – Šajā ziņā Komisija norāda, ka, pirmkārt, High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division ir uzskatījusi, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula, kurā ir veikta atsauce uz “tiesiskajām attiecībām” starp pusēm, neietver tiesības, kas izriet no atbildības par neatļautu darbību saistībā ar aizliegtu vienošanos (spriedums Provimi Ltd pret Roche Products Ltd (2003) EWHC 961), un, otrkārt, Helsingin käräjäoikeus (Helsinku Pirmās instances tiesa, Somija) līdzīgi ir uzskatījusi, ka šķīrējklauzula, kura attiecas uz “visām tiesībām”, kas izriet no piegādes līguma, neietver tiesības uz zaudējumu atlīdzību saistībā ar aizliegto vienošanos, jo šīs tiesības balstījās nevis tieši uz minēto līgumu, bet gan uz ārēju apstākli (2013. gada 4. jūlija pagaidu spriedums, CDC Hydrogen Peroxide Cartel Damage Claims SA pret Kemira Oyj, Välituomio 36492, Nr. 11/16750).

147 – “No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Briseles I regulas 5. panta 3. punkta izpratnē jēdziens “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” ietver visas prasības, ar kurām tiek lūgts konstatēt atbildētāja atbildību un kuras nav “lietas, kas attiecas uz līgumiem”, šīs regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Tāpēc, lai noteiktu iesniedzējtiesā celto prasību par civiltiesisko atbildību raksturu, vispirms ir jāpārbauda, vai neatkarīgi no to kvalifikācijas valsts tiesībās tām ir līgumisks raksturs.” (Skat. it īpaši spriedumus Engler, C‑27/02, EU:C:2005:33, 29. un nākamie punkti, kā arī Brogsitter, EU:C:2014:148, 20. un nākamie punkti.)

148 – Piemēram, saskaņā ar Korkein oikeus ([Somijas Augstākā tiesa) judikatūru līgumā ietverta šķīrējklauzula ir piemērojama lietā par ārpuslīgumisko atbildību gadījumā, ja norādītā neizpilde attiecībā uz minēto līgumu atbilst krāpšanas nosacījumiem krimināltiesību izpratnē (skat. Korkein oikeus, 2008. gada 27. novembra spriedumu, KKO, 2008:102, kas ir pieejams šādā interneta vietnē: http://www.finlex.fi/fi/oikeus/kko/kko/2008/20080102).