Lieta T‑18/10

Inuit Tapiriit Kanatami u.c.

pret

Eiropas Parlamentu un

Eiropas Savienības Padomi

Prasība atcelt tiesību aktu – Regula (EK) Nr. 1007/2009 – Tirdzniecība ar izstrādājumiem no roņiem – Importa un pārdošanas aizliegums – Izņēmums inuītu kopienu interesēs – LESD 263. panta ceturtās daļas piemērošana – Jēdziens “reglamentējošs akts” – Tiešas vai individuālas ietekmes neesamība – Nepieņemamība

Rīkojuma kopsavilkums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Jēdziens “reglamentējošs akts” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē – Jebkurš vispārpiemērojams akts, izņemot likumdošanas aktus

(LESD 263. panta ceturtā daļa)

2.      Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Nosacījumi, kas šīs personas skar tieši LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē – Neatbilstība efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam – Neesamība

(LESD 263. panta ceturtā daļa)

3.      Iestāžu akti – Juridiskā būtība – Leģislatīvi un reglamentējoši akti – Atšķirības kritēriji – Akta pieņemšanas procedūra

(EKL 251. pants; LESD 289. panta 1. un 3. punkts un 294. pants)

4.      Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Regula Nr. 1007/2009 par tirdzniecību ar izstrādājumiem no roņiem

(LESD 263. panta ceturtā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 1007/2009)

1.      Ar jēdzienu “reglamentējošs akts” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē ir jāsaprot jebkurš vispārpiemērojams akts, izņemot leģislatīvus aktus. Tādējādi leģislatīvs akts var būt fiziskas vai juridiskas personas celtas prasības par tiesību akta atcelšanu priekšmets tikai tad, ja tas šo personu skar tieši un individuāli.

Pirmkārt, kaut arī ar LESD 263. panta ceturto daļu salīdzinājumā ar EK līgumu ir ieviests jaunievedums attiecībā uz pieeju Savienības tiesai, proti, tagad fiziska vai juridiska persona var celt prasību par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, pats jēdziens “reglamentējošs akts” Līgumā par Eiropas Savienības darbību nav definēts. Šajā ziņā šajā noteikumā, izlaižot jēdzienu “lēmums”, ir atļauts celt prasību par individuāliem tiesību aktiem, par vispārpiemērojamiem aktiem, kas tieši vai individuāli skar kādu fizisku vai juridisku personu, kā arī par reglamentējošiem aktiem, kas šo personu skar tieši, bet kas nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem. Šajā kontekstā šī iespēja neattiecas uz visiem vispārpiemērojamiem aktiem, bet gan uz ierobežotāku to kategoriju, proti, uz reglamentējošiem aktiem. No tā ir jāsecina, ka LESD 263. panta ceturtajā daļā, lasot to kopā ar šā panta pirmo daļu, ir paredzēts, ka fiziska vai juridiska persona var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai, kā arī, pirmkārt, par vispārpiemērojamiem aktiem – leģislatīviem vai reglamentējošiem –, kas to skar tieši un individuāli, un, otrkārt, par atsevišķiem vispārpiemērojamiem aktiem, proti, par reglamentējošiem aktiem, kas to skar tieši, bet nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem.

Otrkārt, šo LESD 263. panta ceturtās daļas interpretāciju apstiprina tā procesa gaita, kura noslēgumā tika pieņemts šis noteikums, kuru sākotnēji tika piedāvāts pieņemt kā Līguma projekta par Konstitūciju Eiropai sastāvdaļu, no kā izriet, ka šis formulējums ļāva nodalīt leģislatīvus un reglamentējošus aktus, īstenojot ierobežotu pieeju attiecībā uz privātpersonu celtajām prasībām par leģislatīviem aktiem.

Treškārt, LESD 263. panta ceturtās daļas mērķis ir ļaut fiziskai vai juridiskai personai celt prasību par vispārpiemērojamiem aktiem, kuri nav leģislatīvi akti, kas to skar tieši, bet nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem. Tādējādi atbilstoši šī noteikuma formulējumam nav atļauts celt prasību par jebkuriem aktiem, kuri atbilst tiešas ietekmes un īstenošanas pasākumu neesamības kritērijiem, nedz arī par jebkuriem vispārpiemērojamiem aktiem, kuri atbilst šiem kritērijiem, bet prasību ir atļauts celt vienīgi par vienu īpašu šo pēdējo minēto aktu kategoriju, proti, par reglamentējošiem aktiem. Līdz ar to tādas prasības atcelt tiesību aktu pieņemamības nosacījumi, kas ir celta par leģislatīvu aktu, ir ierobežotāki nekā nosacījumi, kas pastāv par reglamentējošu aktu celtas prasības gadījumā.

(sal. ar 39., 42., 43., 45., 49., 50. un 56. punktu)

2.      Attiecībā uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, it īpaši ievērojot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, Savienības tiesa, nepārkāpjot savas pilnvaras, nevar interpretēt nosacījumus, ar kādiem privātpersona var celt prasību par regulas atcelšanu, tādā veidā, ka šie Līgumā tieši paredzētie nosacījumi netiek ņemti vērā, tai skaitā ievērojot efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu.

(sal. ar 51. punktu)

3.      No LESD 289. panta 1. un 3. punkta izriet, ka tiesību akti, kas ir pieņemti atbilstoši LESD 294. pantā noteiktajai procedūrai, kura tiek saukta par “parasto likumdošanas procedūru”, ir leģislatīvi akti. Tā kā LESD 294. pantā noteiktajā procedūrā būtībā ir pārņemta EKL 251. pantā noteiktā procedūra, regula, kas ir pieņemta, pamatojoties uz EKL 95. pantu, atbilstoši EKL 251. pantā paredzētajai koplēmuma procedūrai, ievērojot Līgumā par Eiropas Savienības darbību paredzētās tiesību aktu kategorijas, ir atzīstama par leģislatīvu aktu.

Turklāt, ja saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai nošķirtu regulu no lēmuma, ir jāņem vērā, vai apskatāmais akts ir vispārpiemērojams vai nē, tas it īpaši ir attiecināms uz EKL 230. panta ceturtās daļas otro daļu. Šī noteikuma mērķis it īpaši bija novērst, ka, tiesību aktu vienkārši pieņemot regulas formā, Savienības iestādes varētu liegt personai tiesības celt prasību par lēmumu, kas to skar tieši un individuāli, kā arī precizēt, ka tiesību akta formas izvēle nevar mainīt tiesību akta raksturu.

Kaut arī, lai nošķirtu vispārpiemērojamu aktu no individuāla akta, ir jāņem vērā, vai apskatāmais akts ir vispārpiemērojams, tā kvalifikācijas par leģislatīvu vai reglamentējošu aktu atbilstoši Līgumam par Eiropas Savienības darbību pamatā ir ar tā pieņemšanas procedūru saistītais kritērijs, proti, vai tā ir vai nav bijusi likumdošanas procedūra.

(sal. ar 59.–61. un 63.–65. punktu)

4.      Nosacījums, ka vispārpiemērojamam aktam ir tieši jāattiecas uz fizisko vai juridisko personu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, kuram ir jābūt izpildītam, lai par šo aktu celtā prasība par tā atcelšanu būtu pieņemama, prasa, pirmkārt, lai apstrīdētais Savienības tiesību akts tieši ietekmētu šo personu tiesisko situāciju un, otrkārt, nedotu nekādu rīcības brīvību tā adresātiem, kas ir atbildīgi par tā ieviešanu, kura ir pilnīgi automātiska un izriet vienīgi no Savienības tiesiskā regulējuma, pastarpināti nepiemērojot citus noteikumus.

Saistībā ar prasību, ko privātpersonas ir cēlušas par Regulu Nr. 1007/2009 par tirdzniecību ar izstrādājumiem no roņiem, kaut arī nevar tikt izslēgts, ka tajā paredzētais vispārīgais izstrādājumu no roņiem laišanas tirgū aizliegums var ietekmēt to personu darbību, kas ir iesaistītas attiecīgajā darbībā pirms un pēc šīs laišanas tirgū, tomēr šāda ietekme ir vērtējama kā netieša. Attiecībā uz izstrādājumiem, kuriem var tikt piemērots izņēmuma režīms no šajā regulā paredzētā vispārīgā aizlieguma, valsts iestādēm nav iespējams piemērot šo regulu, nepastāvot piemērošanas regulā noteiktiem īstenošanas pasākumiem, kuru mērķis tieši ir noteikt nosacījumus, ar kādiem ir atļauts laist tirgū šos izstrādājumus. Šāda tiesību norma līdz ar to nav uzskatāma par pilnīgu tiesisko regulējumu, kas pats par sevi ir pietiekams un kurā nav paredzēti nekādi piemērošanas noteikumi, un kas tādējādi var tieši skart privātpersonas.

Attiecībā uz jautājumu par to, vai šī regula ir individuāli skārusi fiziskas vai juridiskas personas LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, lai tām būtu tiesības apstrīdēt šo regulu, prasot tās atcelšanu, pat pieņemot, ka uz šīm personām attiecas ne tikai vispārīgais aizliegums, bet arī izņēmums saistībā ar attiecīgajiem izstrādājumiem, ar to nav pietiekami, lai tās individuāli izceltu līdzīgi lēmuma adresātam.

(sal. ar 71., 75., 78. un 92. punktu)