TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2021. gada 2. augustā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Jurisdikcija un nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – Piemērošanas joma – 2. panta 11. punkts – Jēdziens “bērna nelikumīga aizvešana vai aizturēšana” – 1980. gada 25. oktobra Hāgas konvencija – Pieteikums par vecāku kopīgā aizgādībā esoša maza bērna atpakaļatdošanu – Trešo valstu valstspiederīgie – Bērna un viņa mātes pārsūtīšana uz dalībvalsti, kas ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 604/2013 (Dublina III)
Lietā C‑262/21 PPU
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Korkein oikeus (Augstākā tiesa, Somija) iesniedza ar 2021. gada 23. aprīļa lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 23. aprīlī, tiesvedībā
A
pret
B,
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] (referents), tiesneši L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], K. Toadere [C. Toader], M. Safjans [M. Safjan] un N. Jēskinens [N. Jääskinen],
ģenerāladvokāts: P. Pikamēe [P. Pikamäe],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu un 2021. gada 28. jūnija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– A vārdā – J. Kuusivaara, asianajaja,
– B vārdā – E. Wehka‑aho, asianajaja, un A. Saarikoski, luvan saaneet oikeudenkäyntiavustajat,
– Somijas valdības vārdā – H. Leppo, pārstāve,
– Zviedrijas valdības vārdā – O. Simonsson un J. Lundberg, kā arī C. Meyer‑Seitz, A. M. Runeskjöld, M. Salborn Hodgson, H. Shev, H. Eklinder un R. Shahsavan Eriksson, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Huttunen un W. Wils, kā arī A. Azema, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2021. gada 14. jūlija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV 2003, L 338, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles IIa regula”) 2. panta 11. punktu un 11. panta 4. punktu, 1980. gada 25. oktobrī Hāgā noslēgtās Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (turpmāk tekstā – “Hāgas konvencija”) 13. panta pirmās daļas b) punktu un 20. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 24. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp trešās valsts valstspiederīgajiem A un B, kas ir attiecīgi nepilngadīga bērna tēvs un māte, saistībā ar pieteikumu, ko tēvs, pamatojoties uz Hāgas konvenciju, ir iesniedzis, lai panāktu bērna atpakaļatdošanu uz Zviedriju, pēc tam, kad šis bērns un viņa māte tika pārsūtīti uz Somiju, izpildot lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.; turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”).
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
3 Hāgas konvencijas 1. pantā ir paredzēts:
“Minētās Konvencijas mērķi ir –
a) nodrošināt bērnu, kuri nelikumīgi aizvesti uz vai aizturēti kādā no Līgumslēdzējām Pusēm, ātru atgriešanos [atpakaļatdošanu]; un
b) nodrošināt to, ka tiesības uz aizbildnību un apmeklēšanu [aizgādības un saskarsmes tiesības] saskaņā ar vienas Līgumslēdzējas Puses likumiem tiek respektētas arī citās Līgumslēdzējās Pusēs.”
4 Minētās konvencijas 13. panta pirmajā daļā ir noteikts:
“Neskatoties uz iepriekšējā panta noteikumiem, pieteikuma saņēmējas Līgumslēdzējas Puses tiesai vai administratīvajai iestādei nav pienākuma dot rīkojumu par bērna atgriešanos [atpakaļatdošanu], ja persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kas iebilst pret bērna atgriešanos [atpakaļatdošanu], pierāda, ka –
a) persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kura ir uzņēmusies rūpes par bērnu, viņa aizvešanas vai aizturēšanas laikā nav izmantojusi savas tiesības uz aizbildnību [aizgādības tiesības] vai ir piekritusi aizvešanai vai aizturēšanai, vai nav iebildusi pret to; vai
b) ja pastāv nopietns risks, ka viņa vai viņas atdošana sagādās bērnam fizisku vai psiholoģisku kaitējumu vai citādi radīs neciešamu situāciju.”
5 Minētās konvencijas 20. pantā ir paredzēts:
“Bērna atgriešanos [atpakaļatdošanu] saskaņā ar 12. panta noteikumiem var atteikt, ja to nepieļauj pieteikuma saņēmējvalsts pamatprincipi par cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzību.”
Savienības tiesības
Briseles IIa regula
6 Briseles IIa regulas 5., 17. un 33. apsvērumā ir paredzēts:
“(5) Lai nodrošinātu vienlīdzību attiecībā uz visiem bērniem, šī regula attiecas uz visiem lēmumiem par vecāku atbildību, tostarp uz bērnu aizsardzības pasākumiem, neatkarīgi no saiknes ar laulības lietu.
[..]
(17) Ja bērns ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts, nekavējoties jāpanāk bērna atpakaļatdošana, un šai nolūkā piemēro [Hāgas konvenciju], kuru papildina šīs regulas noteikumi, jo īpaši tās 11. pants. [..]
[..]
(33) Šajā regulā atzītas pamattiesības un respektēti [Hartas] principi. Jo īpaši, ar to tiek izdarīti centieni nodrošināt to bērna pamattiesību ievērošanu, kas noteiktas [Hartas] 24. pantā.”
7 Šīs regulas 1. panta “Darbības joma” 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Šo regulu neatkarīgi no tiesas iestādes būtības piemēro civillietās, kas saistītas ar:
[..]
b) vecāku atbildības iegūšanu, īstenošanu, deleģēšanu, ierobežošanu vai izbeigšanu.
[..]
2. Lietas, kas minētas 1. punkta b) apakšpunktā, var jo īpaši attiekties uz:
a) uzraudzības [aizgādības] tiesībām un saskarsmes tiesībām;
b) aizbildnību, aizgādnību un līdzīgiem tiesiskiem režīmiem;
c) tādu personu vai iestāžu iecelšanu un funkcijām, kuras ir atbildīgas par bērnu pašu vai viņa īpašumu, pārstāv bērnu vai palīdz viņam;
d) bērna nodošanu audžuģimenē vai ievietošanu aprūpes iestādē;
e) bērna aizsardzības pasākumiem, kas saistīti ar bērna īpašuma pārvaldīšanu, glabāšanu vai atsavināšanu.”
8 Atbilstoši minētās regulas 2. pantam:
“Šajā regulā:
[..]
7. ar terminu “vecāku atbildība” saprot visas tiesības un pienākumus attiecībā uz bērna personu vai bērna īpašumu, kuras piešķir fiziskai vai juridiskai personai ar spriedumu, likumu izpildi vai nolīgumu, kam ir juridisks spēks. Jēdziens ietver [tostarp] uzraudzības [aizgādības] tiesības un saskarsmes tiesības;
[..]
11. ar terminu “nelikumīga aizvešana vai aizturēšana” saprot bērna aizvešanu vai aizturēšanu, ja:
a) ar to tiek pārkāptas uzraudzības [aizgādības] tiesības, kas iegūtas ar spriedumu, likumu vai nolīgumu, kuram ir juridisks spēks saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms aizvešanas vai aizturēšanas;
un
b) aizvešanas vai aizturēšanas laikā uzraudzības [aizgādības] tiesības atsevišķi vai kopīgi tika faktiski īstenotas vai arī tās tiktu šādi īstenotas, ja nebūtu notikusi aizvešana vai aizturēšana. Uzraudzību [aizgādību] uzskata par kopīgi īstenotu, ja saskaņā ar lēmumu vai likumu viena persona, kam ir vecāku atbildība, nevar lemt par bērna dzīvesvietu bez citas personas piekrišanas, kam ir vecāku atbildība.”
9 Saskaņā ar šīs pašas regulas 11. panta 1. un 4. punktu:
“1. Ja persona, iestāde vai cita struktūra, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, piesakās kompetentajās iestādēs dalībvalstī ar nolūku saņemt spriedumu, pamatojoties uz [Hāgas konvenciju], lai panāktu tā bērna atpakaļatdošanu, kurš ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, piemēro 2. līdz 8. punktu.
[..]
4. Tiesa nevar atteikt bērna atpakaļatdošanu, pamatojoties uz [Hāgas konvencijas] [13. panta pirmās daļas b) punktu], ja ir noskaidrots, ka attiecīgi [atbilstoši] pasākumi ir veikti, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pēc tā atpakaļatdošanas.”
Dublinas III regula
10 Saskaņā ar Dublinas III regulas 6. panta 1. punktu:
“Bērna intereses ir dalībvalstu galvenais apsvērums attiecībā uz visām šajā regulā paredzētajām procedūrām.”
11 Saskaņā ar Dublinas III regulas 12. panta 3. punktu:
“Ja pieteikuma iesniedzējam ir vairāk nekā viena derīga uzturēšanās atļauja vai vīza, ko izdevušas dažādas dalībvalstis, tad atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu dalībvalstis uzņemas šādā secībā:
a) dalībvalsts, kas ir izdevusi uzturēšanās atļauju, piešķirot tiesības uz ilgāko uzturēšanās laikposmu, vai arī, ja visu atļauju derīguma termiņi ir vienādi, dalībvalsts, kura ir izdevusi uzturēšanās atļauju ar visvēlāko derīguma beigu termiņu;
[..].”
12 Saskaņā ar šīs regulas 29. panta 1. un 3. punktu:
“1. Pieteikuma iesniedzēja vai citas 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā minētās personas pārsūtīšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem pēc abu attiecīgo dalībvalstu savstarpējas apspriešanās, cik vien iespējams īsā laikā, un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar 27. panta 3. punktu.
[..]
3. Ja persona ir pārsūtīta kļūdas dēļ vai lēmums par pārsūtīšanu apelācijas vai pārskatīšanas rezultātā ir atcelts pēc tam, kad pārsūtīšana ir notikusi, dalībvalsts, kas veica pārsūtīšanu, tūlīt pieņem minēto personu atpakaļ.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
13 2019. gada maijā trešās valsts valstspiederīgie A un B, kuri pirms tam kopš 2016. gada bija dzīvojuši Somijā, pārcēlās uz Zviedriju. 2019. gada 5. septembrī viņu savienībā piedzima bērns. Tolaik bērna pastāvīgā dzīvesvieta bija Zviedrijā, un abi viņa vecāki īstenoja savas kopīgās aizgādības tiesības attiecībā uz viņu.
14 Mātei, pamatojoties uz uzturēšanās atļauju, kas tēvam tika piešķirta darba ņēmēja statusā, bija gan uzturēšanās atļauja ģimenes saišu dēļ Somijā uz laikposmu no 2017. gada 28. decembra līdz 2021. gada 27. decembrim, gan uzturēšanās atļauja ģimenes saišu dēļ Zviedrijā laikposmam no 2019. gada 11. marta līdz 2020. gada 16. septembrim.
15 Ar 2019. gada 11. novembra lēmumu Zviedrijas kompetentās iestādes bērnu uzņēma aprūpē un kopā ar viņa māti ievietoja sieviešu patversmē Zviedrijā – līdz viņu pārsūtīšanai uz Somiju, kas notika 2020. gada 24. novembrī. Šis lēmums tika apstiprināts ar administratīvās tiesas 2020. gada 17. janvāra spriedumu, tajā norādot uz vardarbību, kuru tēvs īstenoja pret māti un kuras liecinieks bija bērns, reālo risku bērna attīstībai un veselībai, kā arī risku, ka tēvs bez mātes piekrišanas bērnu aizvedīs uz vecāku izcelsmes valsti.
16 Saskaņā ar papildu informāciju, ko sniegusi Zviedrijas valdība, atbildot uz Tiesas lūgumu, tēvam minētās ievietošanas [patversmē] sākumā bija atļauts vienīgi piekļūt bērna fotogrāfijām un videoierakstiem. Vēlāk tika organizēti apmeklējumi sociālā darbinieka klātbūtnē, bet tie aprobežojās ar ļoti īsiem kontaktiem, ņemot vērā bērna mazo vecumu un to, ka tēvs netika uzskatīts par bērnam drošu personu.
17 2019. gada 21. novembrī tēvs, pamatojoties uz savām ģimenes saitēm ar bērnu, lūdza Zviedrijā izsniegt uzturēšanās atļauju bērnam. 2019. gada 4. decembrī māte arī lūdza izsniegt uzturēšanās atļauju bērnam Zviedrijā.
18 2020. gada 7. augustā māte iesniedza patvēruma pieteikumu Zviedrijā attiecībā uz sevi un bērnu, ko viņa pamatoja ar vardarbību ģimenē, kuru pret viņu esot īstenojis tēvs, un ar nopietnu risku, ka atgriešanās gadījumā viņu izcelsmes valstī viņai draudētu vardarbība goda dēļ no tēva ģimenes puses.
19 2020. gada 27. augustā Somijas Republika norādīja, ka ir atbildīga par mātes un bērna patvēruma pieteikumu izskatīšanu saskaņā ar Dublinas III regulas 12. panta 3. punktu, pamatojoties uz to, ka uzturēšanās atļaujas, ko viņam bija izsniegusi Somijas Republika, derīguma beigu termiņš (2021. gada 27. decembris) ir vēlāks nekā Zviedrijas Karalistes izsniegtajai uzturēšanās atļaujai (2020. gada 16. septembris).
20 Ar 2020. gada 27. oktobra lēmumu Zviedrijas iestādes izbeidza tēva iesniegtā pieteikuma izskatīšanu par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu bērnam, noraidīja kā nepieņemamu patvēruma pieteikumu, ko māte bija iesniegusi attiecībā uz sevi un bērnu, un izdeva rīkojumu par bērna un viņa mātes pārsūtīšanu uz Somiju. No šī lēmuma izriet, ka tā pieņemšanas procesā tika izvērtētas bērna intereses saskaņā ar Dublinas III regulas 6. panta 1. punktu. Šajā ziņā tika uzskatīts, ka tēvs rada apdraudējumu bērnam un ka, ņemot vērā, ka bērnam nav bijis kontaktu ar savu tēvu, bērna un tēva nošķiršana uz noteiktu laiku nav pretrunā bērna vislabākajām interesēm. Turklāt, tā kā tēvam bija uzturēšanās atļauja Somijā, bērna pārsūtīšana uz šo valsti netika uzskatīta par šķērsli tēva saskarsmes tiesību īstenošanai.
21 2020. gada 24. novembrī māte brīvprātīgi izpildīja lēmumu, ko Zviedrijas iestādes bija pieņēmušas saskaņā ar Dublinas III regulas 29. panta 1. punktu, par viņas pārsūtīšanu uz Somiju kopā ar viņas bērnu.
22 2020. gada 7. decembrī tēvs pārsūdzēja Zviedrijas iestāžu lēmumu izbeigt uzturēšanās atļaujas pieteikuma, ko viņš bija iesniedzis attiecībā uz bērnu, izskatīšanu un pārsūtīt bērnu uz Somiju.
23 Ar 2020. gada 21. decembra spriedumu Migrationsdomstolen i Stockholm (Stokholmas Migrācijas lietu tiesa, Zviedrija) atcēla minēto lēmumu un nodeva lietu atpakaļ Zviedrijas migrācijas iestādei, ņemot vērā apstākli, ka bērna tēvs procesa laikā netika uzklausīts.
24 Ar 2020. gada 29. decembra lēmumu Zviedrijas migrācijas iestāde izbeidza attiecīgās lietas, ņemot vērā bērna izceļošanu uz Somiju. 2021. gada 19. janvārī tēvs par šo lēmumu cēla prasību Migrationsdomstolen i Stockholm (Stokholmas Migrācijas lietu tiesa), kas tika noraidīta ar 2021. gada 6. aprīļa spriedumu.
25 2021. gada 5. janvārī tēvs Zviedrijas iestādēs iesniedza jaunu pieteikumu izsniegt bērna uzturēšanās atļauju ģimenes saišu dēļ. Šis uzturēšanās atļaujas pieteikums Zviedrijā joprojām tiek izskatīts.
26 2021. gada 11. janvārī māte attiecībā uz sevi un bērnu iesniedza patvēruma pieteikumu Somijā. 2021. gada 26. martā Somijas iestādes atsauca mātei piešķirto uzturēšanās atļauju Somijā, kuras derīguma termiņam principā bija jābeidzas 2021. gada 27. decembrī. Patvēruma pieteikumu izskatīšana Somijā joprojām notiek.
27 Runājot par aizgādības tiesībām, 2020. gada novembrī, proti, neilgi pirms mātes un bērna pārsūtīšanas uz Somiju, Västmanlands tingsrätt (Vestmanlandes pirmās instances tiesa, Zviedrija) saglabāja vecāku kopīgu aizgādību pār bērnu. Bērna māte apstrīdēja minētās Zviedrijas tiesas jurisdikciju izskatīt lietu pēc bērna pārsūtīšanas uz Somiju. 2021. gada 29. aprīlī minētā tiesa pasludināja vecāku laulības šķiršanu, uzticēja mātei atsevišķu aizgādību pār bērnu un noraidīja bērna tēva pieteikumu par saskarsmes tiesībām. Ar Svea hovrätt (Svea apelācijas tiesa, Zviedrija) spriedumu, kas datēts ar 2021. gada 23. un 24. jūniju, tēva lūgums pieņemt izskatīšanai apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas nolēmumu tika noraidīts.
28 2020. gada 21. decembrī tēvs vērsās Helsingin hovioikeus (Helsinku apelācijas tiesa, Somija) ar pieteikumu, lūdzot izdot rīkojumu par bērna tūlītēju atpakaļatdošanu uz Zviedriju. 2021. gada 26. janvāra procesuālajā rakstā, ko Zviedrijas iestādes nosūtīja minētajai tiesai, tās atgādināja, ka bērnam un mātei Zviedrijā nav derīgas uzturēšanās atļaujas un ka viņiem tātad nav tiesību nedz ieceļot Zviedrijā, nedz arī tur uzturēties.
29 Ar 2021. gada 25. februāra nolēmumu Helsingin hovioikeus (Helsinku apelācijas tiesa) noraidīja pieteikumu, it īpaši norādot, ka nav pamata uzskatīt, ka māte būtu nelikumīgi aizvedusi bērnu no viņa dzīvesvietas valsts. Tēvs iesniedza iesniedzējtiesā kasācijas sūdzību, lūdzot atcelt minēto nolēmumu.
30 Šajos apstākļos Korkein oikeus (Augstākā tiesa, Somija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Briseles IIa regulas] 2. panta 11. punkts par nelikumīgu bērna aizvešanu ir jāinterpretē tādējādi, ka šai kvalifikācijai atbilst situācija, kurā viens no vecākiem bez otra vecāka piekrišanas aizved bērnu no viņa dzīvesvietas valsts uz citu dalībvalsti, kas ir atbildīgā dalībvalsts saskaņā ar pārsūtīšanas lēmumu, kuru attiecīgā iestāde pieņēmusi, piemērojot [Dublinas III regulu]?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai Briseles IIa regulas 2. panta 11. punkts par nelikumīgu aizturēšanu ir jāinterpretē tādējādi, ka šai kvalifikācijai atbilst situācija, kurā bērna dzīvesvietas valsts tiesa ir atcēlusi iestādes lēmumu par lietas izskatīšanas nodošanu, bet kurā bērnam, kā atpakaļatdošana ir uzdota, vairs nav ne derīgas uzturēšanās atļaujas viņa dzīvesvietas valstī, ne tiesību ieceļot vai uzturēties minētajā valstī?
3) Ja, ņemot vērā uz pirmo vai otro jautājumu sniegto atbildi, Briseles IIa regula ir jāinterpretē tādējādi, ka runa ir par bērna nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu un ka tādējādi viņš būtu jāatdod atpakaļ viņa dzīvesvietas valstij, vai [Hāgas konvencijas] 13. panta pirmās daļas b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas rada šķērsli bērna atpakaļatdošanai,
i) pamatojoties uz to, ka pastāv nopietns risks šīs tiesību normas izpratnē, ka tāda zīdaiņa, par kuru māte ir personīgi rūpējusies, atpakaļatdošana, ja viņš tiktu atdots atpakaļ viens pats, sagādās bērnam fizisku vai psiholoģisku kaitējumu vai citādi radīs neciešamus apstākļus, vai
ii) pamatojoties uz to, ka bērns savas dzīvesvietas valstī tiek nodots aprūpē un ievietots patversmē vai nu viens pats, vai arī kopā ar māti, kas liecina par to, ka pastāv nopietns risks šīs tiesību normas izpratnē, ka bērna atpakaļatdošana viņam radītu fizisku vai psiholoģisku kaitējumu vai citādi radītu neciešamus apstākļus; vai arī
iii) tādēļ, ka bērnam bez derīgas uzturēšanās atļaujas tiktu radīti neciešami apstākļi šīs tiesību normas izpratnē?
4) Ja, ņemot vērā uz trešo jautājumu sniegto atbildi, [Hāgas konvencijas] 13. panta pirmās daļas b) punktā paredzētos atteikuma iemeslus ir iespējams interpretēt tādējādi, ka pastāv nopietns risks, ka bērna atpakaļatdošana sagādās viņam fizisku vai psiholoģisku kaitējumu vai citādi radīs neciešamus apstākļus, vai Briseles IIa regulas 11. panta 4. punkts kopā ar “bērna interešu” jēdzienu, kas ir minēts [Hartas] 24. pantā, kā arī šajā pašā regulā, ir jāinterpretē tādējādi, ka situācijā, kurā ne bērnam, ne mātei nav derīgas uzturēšanās atļaujas bērna dzīvesvietas valstī un attiecīgi viņiem nav nedz tiesību ieceļot šajā valstī, nedz tajā uzturēties, bērna dzīvesvietas valstij ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu bērna un viņa mātes likumīgu uzturēšanos minētajā dalībvalstī? Ja bērna dzīvesvietas valstij ir šāds pienākums, vai dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās princips ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts, kas atdod atpakaļ bērnu, saskaņā ar šo principu var pieņemt, ka bērna dzīvesvietas valsts pildīs šos pienākumus, vai arī bērna interesēs ir iegūt no dzīvesvietas dalībvalsts precizējumus par konkrētajiem pasākumiem, kādi ir tikuši vai tiks īstenoti viņa aizsardzībai, lai dalībvalsts, kas atdod atpakaļ bērnu, varētu izvērtēt tostarp šo pasākumu atbilstību bērna interesēm?
5) Ja bērna dzīvesvietas valstij nav pienākuma, kas minēts iepriekš ceturtajā prejudiciālajā jautājumā, veikt atbilstošus pasākumus, vai, ņemot vērā [Hartas] 24. pantu, [Hāgas konvencijas] 20. pants situācijās, kas minētas iepriekš trešā prejudiciālā jautājuma i)–iii) punktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz atdot bērnu atpakaļ, jo bērna atpakaļatdošana šīs tiesību normas nozīmē varētu tikt uzskatīta par pretēju cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības pamatprincipiem?”
Tiesvedība Tiesā
31 2021. gada 21. maijā, atbildot uz Tiesas lūgumu sniegt informāciju, iesniedzējtiesa tostarp precizēja, ka tēva pieteikums izdot rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu, pamatojoties uz Dublinas III regulu, tika noraidīts kā nepieņemams.
32 Šajos apstākļos iesniedzējtiesa otrā prejudiciālā jautājuma formulējumu precizēja šādi:
“Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai Briseles IIa regulas 2. panta 11. punkts par nelikumīgu aizturēšanu ir jāinterpretē tādējādi, ka šai kvalifikācijai atbilst situācija, kurā bērna dzīvesvietas valsts tiesa ir atcēlusi iestādes lēmumu par tās lietas izskatīšanas nodošanu, kas tika izbeigta pēc tam, kad bērns un māte atstāja savu dzīvesvietas valsti, bet kurā bērnam, kā atpakaļatdošana ir pieprasīta, vairs nav ne derīgas uzturēšanās atļaujas viņa dzīvesvietas valstī, ne tiesību ieceļot vai uzturēties minētajā valstī?”
33 2021. gada 31. maija procesuālajā rakstā Zviedrijas valdība atbildēja uz Tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem un iesniedza tās pieprasītos dokumentus.
Par steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību
34 Iesniedzējtiesa šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu lūdza piemērot steidzamības tiesvedību, kas ir paredzēta Tiesas Reglamenta 107. pantā.
35 Sava lūguma pamatojumam tā uzsvēra, ka atbildēm, ko Tiesa sniegs uz prejudiciālajiem jautājumiem, ir izšķiroša nozīme lietas atrisināšanai, jo to rezultātā tai būs vai nebūs jāizdod rīkojums par bērna atpakaļatdošanu uz Zviedriju. Iesniedzējtiesa it īpaši atsaucās uz Briseles IIa regulas 17. apsvērumu, kurā ir paredzēts, ka bērna nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas gadījumā nekavējoties būtu jāpanāk viņa atpakaļatdošana, un precizēja, ka, ņemot vērā bērna vecumu, viņa uzturēšanās Somijā ilgumu un faktu, ka procesa ieilgšana var kaitēt attiecību starp tēvu un viņa bērnu attīstībai, tai šķiet absolūti nepieciešams piemērot steidzamības tiesvedību.
36 Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretēt Briseles IIa regulu, kura tika pieņemta, pamatojoties tostarp uz EKL 61. panta c) punktu, kas ir kļuvis par LESD 67. pantu, kurš ir ietverts LESD trešās daļas V sadaļā, kas attiecas uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Tādējādi attiecībā uz to var tikt piemērota steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība.
37 Otrkārt, pamatlietā aplūkojamo pieteikumu ir iesniedzis tēvs, kurš vairākus mēnešus ir šķirts no sava bērna, kam ir mazāk nekā divi gadi, lai panāktu šī bērna tūlītēju atpakaļatdošanu uz Zviedriju, pamatojoties uz Hāgas konvenciju.
38 Šajos apstākļos Tiesas pirmā palāta 2021. gada 6. maijā pēc tiesneša referenta priekšlikuma, uzklausījusi ģenerāladvokātu, nolēma apmierināt iesniedzējtiesas pieteikumu par steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedības piemērošanu šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo un otro jautājumu
39 Ar pirmo un otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Briseles IIa regulas 2. panta 11. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par nelikumīgu aizvešanu vai nelikumīgu aizturēšanu šīs tiesību normas izpratnē var tikt uzskatīta situācija, kurā vienam no vecākiem bez otra vecāka piekrišanas ir nācies aizvest savu bērnu no viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts uz citu dalībvalsti, izpildot lēmumu par pārsūtīšanu, ko pirmā minētā dalībvalsts ir pieņēmusi saskaņā ar Dublinas III regulu, un vēlāk palikt otrajā minētajā dalībvalstī pēc tam, kad šis lēmums par pārsūtīšanu ticis atcelts, pirmās minētās dalībvalsts iestādēm tomēr nepieņemot lēmumu uzņemt atpakaļ pārsūtītās personas vai izsniegt tām uzturēšanās atļauju.
40 Pirmkārt, runājot par Briseles IIa regulas materiālo piemērošanas jomu, no šīs regulas 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izriet, ka to neatkarīgi no tiesas iestādes būtības piemēro civillietās, kas saistītas tostarp ar vecāku atbildības iegūšanu, īstenošanu, deleģēšanu, ierobežošanu vai izbeigšanu. Šādā ziņā jēdziens “civillietās” būtu jāuztver nevis šauri, bet kā autonoms Savienības tiesību jēdziens, kas it īpaši aptver visus pieteikumus, pasākumus vai lēmumus “vecāku atbildības” jomā šīs regulas izpratnē atbilstoši tās 5. apsvērumā atgādinātajam mērķim (spriedums, 2015. gada 21. oktobris, Gogova, C‑215/15, EU:C:2015:710, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Šajā ziņā “vecāku atbildības” jēdzienam Briseles IIa regulas 2. panta 7. punktā ir sniegta plaša definīcija tādā ziņā, ka ar to saprot visas tiesības un pienākumus attiecībā uz bērna personu vai bērna īpašumu, kuras piešķir fiziskai vai juridiskai personai ar spriedumu, likumu izpildi vai spēkā esošu nolīgumu. Turklāt, lai gan šīs regulas 1. panta 2. punktā ir sniegts to jomu uzskaitījums, uz kurām attiecas minētā regula saistībā ar “vecāku atbildību”, šis uzskaitījums ir nevis izsmeļošs, bet gan tikai orientējošs, kā par to liecina vārdu “jo īpaši” lietojums (spriedums, 2015. gada 21. oktobris, Gogova, C‑215/15, EU:C:2015:710, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
42 Lai noteiktu, vai pieteikums ietilpst Briseles IIa regulas piemērošanas jomā, ir jāraugās uz tā priekšmetu (spriedums, 2015. gada 21. oktobris, Gogova, C‑215/15, EU:C:2015:710, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka bērna tēvs iesniedza savu pieteikumu iesniedzējtiesā, lai panāktu bērna tūlītēju atpakaļatdošanu uz Zviedriju, pamatojoties uz Hāgas konvenciju. Tādējādi, ņemot vērā, ka tāda pieteikuma priekšmets kā pamatlietā aplūkotais attiecas uz vecāku atbildību, Briseles IIa regula ir piemērojama.
44 Otrkārt, runājot par bērna aizvešanas vai aizturēšanas kvalificēšanu par nelikumīgu, no Briseles IIa regulas 2. panta 11. punkta paša formulējuma izriet, ka par tādu ir jāuzskata bērna aizvešana vai aizturēšana, ar kuru tiek pārkāptas aizgādības tiesības, kas iegūtas saskaņā ar tiesas nolēmumu, likumu vai nolīgumu, kuram ir juridisks spēks saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms viņa aizvešanas vai aizturēšanas, ar nosacījumu, ka aizvešanas vai aizturēšanas laikā aizgādības tiesības atsevišķi vai kopīgi tika faktiski īstenotas vai arī tās tiktu šādi īstenotas, ja nebūtu notikusi aizvešana vai aizturēšana.
45 Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 34. punktā, no šīs tiesību normas izriet – lai bērna aizvešana vai aizturēšana tiktu kvalificēta kā nelikumīga, ir jābūt izpildītiem diviem nosacījumiem, proti, pirmkārt, aizvešana ir notikusi, pārkāpjot aizgādības tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar tās dalībvalsts tiesībām, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta, kas nozīmē, ka būtu jāidentificē bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms viņa aizvešanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 8. jūnijs, OL, C‑111/17 PPU, EU:C:2017:436, 53. punkts), un, otrkārt, aizgādības tiesības ir tikušas vai tiktu faktiski īstenotas, ja nebūtu notikusi nelikumīgā aizvešana vai aizturēšana.
46 To turklāt apstiprina Briseles IIa regulas mērķis. Proti, lai gan šīs regulas mērķis, kā tas izriet no tās preambulas, ir izveidot tiesiskuma telpu, kuras pamatā ir tiesas nolēmumu savstarpējas atzīšanas princips, paredzot noteikumus, kas reglamentē jurisdikciju, nolēmumu atzīšanu un izpildi lietās par vecāku atbildību, savukārt Hāgas konvencijas mērķis saskaņā ar tās 1. panta a) punktu ir nodrošināt bērnu, kuri ir nelikumīgi aizvesti vai aizturēti kādā no līgumslēdzējām pusēm, tūlītēju atpakaļatdošanu, starp šiem diviem tiesību instrumentiem, kuriem pēc būtības ir kopīgs mērķis atturēt no bērnu nolaupīšanas starp valstīm un nolaupīšanas gadījumā panākt bērna tūlītēju atpakaļatdošanu viņa pastāvīgās dzīvesvietas valstī, pastāv cieša saikne (spriedums, 2018. gada 19. septembris, C.E. un N.E., C‑325/18 PPU un C‑375/18 PPU, EU:C:2018:739, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
47 Atpakaļatdošanas procedūra, kas paredzēta Hāgas konvencijā un Briseles IIa regulā, ir domāta, lai kāds no vecākiem nevarētu pastiprināt savu pozīciju attiecībā uz aizgādību pār bērnu, ar prettiesisku rīcību izvairoties no to tiesu jurisdikcijas, kurām principā – saskaņā ar tostarp šajā regulā paredzētajiem noteikumiem – ir jālemj par vecāku atbildību attiecībā uz šo bērnu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 23. decembris, Detiček, C‑403/09 PPU, EU:C:2009:810, 49. punkts; 2014. gada 9. oktobris, C, C‑376/14 PPU, EU:C:2014:2268, 67. punkts, un 2017. gada 8. jūnijs, OL, C‑111/17, EU:C:2017:436, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Taču fakts, ka viens no vecākiem, kuram ir aizgādības tiesības pār savu bērnu, pārvietojas kopā ar šo bērnu uz citu dalībvalsti, kas nav dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta, lai izpildītu pārsūtīšanas lēmumu, kurš attiecas gan uz šo vecāku, gan viņa bērnu un kuru ir pieņēmušas kompetentās valsts iestādes saskaņā ar Dublinas III regulu, nevar tikt uzskatīts par prettiesisku rīcību šī sprieduma iepriekšējā punktā minētās judikatūras izpratnē, kas varētu nozīmēt nelikumīgu aizvešanu Briseles IIa regulas 2. panta 11. punkta izpratnē, nepastāvot vajadzībai iepriekš pārbaudīt, vai šā sprieduma 45. punktā minētie nosacījumi, it īpaši nosacījums par aizvēšanu, kas notikusi, pārkāpjot faktiski īstenotās aizgādības tiesības, ir īstenojušies.
49 Proti, pārsūtīšanas lēmuma – kas bija saistošs attiecīgajam vecākam un bērnam, jo pārsūtīšanas dienā šis lēmums bija izpildāms, ņemot vērā, ka minētajā datumā tas nebija nedz apturēts, nedz atcelts, – ievērošana ir jāuzskata vienkārši par šī lēmuma tiesiskajām sekām, kuras šim vecākam nevar pārmest.
50 Tāpat palikšana tās dalībvalsts teritorijā, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, nevar tikt uzskatīta par prettiesisku rīcību pat pēc pārsūtīšanas lēmuma atcelšanas, ja attiecībā uz attiecīgo vecāku un bērnu nav ticis pieņemts atpakaļuzņemšanas lēmums, ko būtu pieņēmušas dalībvalsts, kura veica pārsūtīšanu, iestādes, pamatojoties uz Dublinas III regulas 29. panta 3. punktu, pēc pārsūtīšanas datuma, un ja viņiem nav atļauts uzturēties šajā pēdējā minētajā dalībvalstī.
51 Proti, šādā situācijā bērna aizturēšana ir vienkārši viņa administratīvās situācijas sekas, kāda šī situācija ir noteikta ar tās dalībvalsts izpildāmiem lēmumiem, kurā bija viņa pastāvīgā dzīvesvieta.
52 Visbeidzot ir jāpiebilst, ka interpretācija, saskaņā ar kuru tādam starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam kā māte pamatlietā būtu jāatturas no pārsūtīšanas lēmuma izpildes tādēļ, ka tā rīcība varētu tikt uzskatīta par nelikumīgu saskaņā ar Briseles IIa regulu, apdraudētu tiesiskās drošības principu un Dublinas III regulas mērķu sasniegšanu.
53 Tādēļ uz pirmo un otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Briseles IIa regulas 2. panta 11. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par nelikumīgu aizvešanu vai nelikumīgu aizturēšanu šīs tiesību normas izpratnē nevar tikt uzskatīta situācija, kurā vienam no vecākiem bez otra vecāka piekrišanas ir nācies aizvest savu bērnu no viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts uz citu dalībvalsti, izpildot lēmumu par pārsūtīšanu, ko pirmā minētā dalībvalsts ir pieņēmusi saskaņā ar Dublinas III regulu, un vēlāk palikt otrajā minētajā dalībvalstī pēc tam, kad šis lēmums par pārsūtīšanu ticis atcelts, pirmās minētās dalībvalsts iestādēm tomēr nepieņemot lēmumu uzņemt atpakaļ pārsūtītās personas vai izsniegt tām uzturēšanās atļauju.
Par trešo līdz piekto jautājumu
54 Ņemot vērā uz pirmajiem diviem jautājumiem sniegto atbildi, uz trešo līdz piekto jautājumu nav jāatbild.
Par tiesāšanās izdevumiem
55 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 2. panta 11. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par nelikumīgu aizvešanu vai nelikumīgu aizturēšanu šīs tiesību normas izpratnē nevar tikt uzskatīta situācija, kurā vienam no vecākiem bez otra vecāka piekrišanas ir nācies aizvest savu bērnu no viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts uz citu dalībvalsti, izpildot lēmumu par pārsūtīšanu, ko pirmā minētā dalībvalsts ir pieņēmusi saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, un vēlāk palikt otrajā minētajā dalībvalstī pēc tam, kad šis lēmums par pārsūtīšanu ticis atcelts, pirmās minētās dalībvalsts iestādēm tomēr nepieņemot lēmumu uzņemt atpakaļ pārsūtītās personas vai izsniegt tām uzturēšanās atļauju.
[Paraksti]