Lieta T‑409/21
Vācijas Federatīvā Republika
pret
Eiropas Komisiju
Vispārējās tiesas (astotā palāta paplašinātā sastāvā) 2024. gada 24. janvāra spriedums
Valsts atbalsts – Atbalsts, kas piešķirts ar noteiktām grozītā Vācijas likuma par siltuma un elektroenerģijas koģenerāciju normām – Koģenerācijas atbalsta sistēmas reforma – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu – Jēdziens “valsts atbalsts” – Valsts līdzekļi
1. Valsts atbalsts – Jēdziens – Atbalsts no valsts līdzekļiem – Valsts līdzekļu jēdziens – Līdzekļi, kas finansēti ar nodokli vai citiem obligātiem maksājumiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem un tiek pārvaldīti un sadalīti atbilstoši šiem tiesību aktiem – Summas, kuras pastāvīgi kontrolē valsts un kuras ir kompetento valsts iestāžu rīcībā – Alternatīvi kritēriji
(LESD 107. panta 1. punkts)
(skat. 34.–36. punktu)
2. Valsts atbalsts – Jēdziens – Atbalsts no valsts līdzekļiem – Valsts līdzekļu jēdziens – Elektroenerģijas sistēmas operatora likumisks pienākums pārskaitīt finanšu atbalstu siltuma un elektroenerģijas koģenerācijas staciju operatoriem – Vienkārša iespēja sistēmas operatoriem no šā pienākuma izrietošās izmaksas pārnest uz saviem klientiem ar iemaksas starpniecību – Iekļaušana – Nosacījumi – Finanšu atbalsts, kas tiek finansēts no nodokļa vai citiem obligātiem maksājumiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem un tiek pārvaldīts un sadalīts atbilstoši šiem tiesību aktiem – Neizpildīts nosacījums
(LESD 107. panta 1. punkts)
(skat. 56.–90. punktu)
3. Valsts atbalsts – Jēdziens – Atbalsts, kura pamatā ir valsts līdzekļi – Valsts līdzekļu jēdziens – Elektroenerģijas sistēmas operatora likumisks pienākums pārskaitīt finanšu atbalstu siltuma un elektroenerģijas koģenerācijas staciju operatoriem – Iekļaušana – Nosacījumi – Summas, kuras pastāvīgi kontrolē valsts un kuras ir kompetento valsts iestāžu rīcībā – Neizpildīts nosacījums
(LESD 107. panta 1. punkts)
(skat. 95.–100. punktu)
4. Valsts atbalsts – Jēdziens – Atbalsts, kura pamatā ir valsts līdzekļi – Valsts līdzekļu jēdziens – Elektroenerģijas sistēmas operatora likumisks pienākums pārskaitīt finanšu atbalstu siltuma un elektroenerģijas koģenerācijas staciju operatoriem – Līdzekļi, kas pāriet no privātām struktūrām uz privātām struktūrām un visā procesa laikā saglabā privāttiesisku raksturu – Valsts līdzekļu nodošanas neesamība
(LESD 107. panta 1. punkts)
(skat. 101.–118. punktu)
5. Valsts atbalsts – Jēdziens – Atbalsts, kura pamatā ir valsts līdzekļi – Valsts līdzekļu jēdziens – Elektroenerģijas sistēmas operatora likumisks pienākums pārskaitīt finanšu atbalstu siltuma un elektroenerģijas koģenerācijas staciju operatoriem – Vienkārša iespēja sistēmas operatoriem no šā pienākuma izrietošās izmaksas pārnest uz saviem klientiem ar iemaksas starpniecību – Iemaksas ierobežošana ūdeņraža ražotājiem – Valsts līdzekļu nodošanas neesamība
(LESD 107. panta 1. punkts)
(skat. 121.–126. punktu)
Rezumējums
Saistībā ar Vācijas Federatīvās Republikas celtu prasību Vispārējā tiesa atceļ Eiropas Komisijas lēmumu, ar kuru konstatēts, ka dažādie šīs dalībvalsts pasākumi ar mērķi atbalstīt elektroenerģijas ražošanu siltuma un elektroenerģijas koģenerācijas (turpmāk tekstā – “CHP”) stacijās ir uzskatāmi par valsts atbalstu (1). Šajā ziņā Vispārējā tiesa precizē LESD 107. panta 1. punktā paredzēto nosacījumu, ka šīs tiesību normas izpratnē par valsts atbalstu ir uzskatāma vienīgi valsts iejaukšanās vai iejaukšanās ar valsts līdzekļiem.
Laikposmā no 2019. līdz 2021. gadam Vācijas Federatīvā Republika paziņoja Komisijai likumu grozījumus, ar kuriem, pirmkārt, paredzēti pasākumi CHP elektrostaciju un citu ar siltuma un elektroenerģijas koģenerāciju saistītu iekārtu operatoriem (turpmāk tekstā kopā – “CHP operatori”) un, otrkārt, paredzēts ierobežojums iemaksai, kuru šajā kontekstā var iekasēt no ūdeņraža ražotājiem.
Apstrīdētajā lēmumā Komisija atzina, ka attiecīgais pasākums ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, taču šo atbalstu var atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.
Lai pamatotu paziņoto pasākumu kvalificēšanu par valsts atbalstu Komisija citastarp norādīja, ka šie pasākumi ir piešķirti no valsts līdzekļiem. Atcelšanas prasībā Vācijas Federatīvā Republika apstrīd šo Komisijas secinājumu.
Vispārējās tiesas vērtējums
Vispārējā tiesa atgādina – lai atbalstu kvalificētu par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir jābūt izpildītiem vairākiem nosacījumiem, tai skaitā jākonstatē valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu izmantošana.
Saskaņā ar judikatūru par valsts līdzekļiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē var tikt kvalificēti, pirmām kārtām, līdzekļi, kas veidojas no nodokļa vai citiem obligātiem maksājumiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem un tiek pārvaldīti un sadalīti atbilstoši šiem tiesību aktiem (pirmais kritērijs), un, otrām kārtām, līdzekļi, kurus pastāvīgi kontrolē valsts un kuri tādējādi ir kompetento valsts iestāžu rīcībā (otrais kritērijs). Šie divi kritēriji ir alternatīvi kritēriji, kuri raksturo jēdzienu “valsts līdzekļi” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
Pirmkārt, runājot par pasākumiem CHP operatoru atbalstam, Komisija apstrīdētajā lēmumā norāda, ka šie pasākumi ir finansēti no ieņēmumiem, kuri gūti no juridiski obligāta valsts uzlikta maksājuma un kuri tiek pārvaldīti un sadalīti saskaņā ar tiesību aktiem (pirmais kritērijs).
Šajā ziņā Vispārējā tiesa norāda, ka Vācijas Federatīvās Republikas paziņotos pasākumus CHP operatoru atbalstam raksturo “divu līmeņu” esamība elektroenerģijas piegādes ķēdē: “pirmo līmeni” veido attiecības starp CHP operatoriem un sistēmas operatoriem, bet “otro līmeni” – attiecības starp sistēmas operatoriem un to klientiem.
Apgādes ķēdes “pirmajā līmenī” ar paredzētajiem pasākumiem bija paredzēts sistēmas operatoru – kuri ir privāttiesiski subjekti – likumisks pienākums pārskaitīt finanšu atbalstu CHP operatoriem. “Otrajā līmenī” šie operatori var – taču viņiem nav likumiska pienākuma to darīt – pārnest savu no šā pienākuma izrietošo finansiālo slogu uz saviem klientiem ar iemaksas starpniecību.
Ņemot vērā šos precizējumus, Vispārējā tiesa konstatē, ka Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīstot, ka sistēmas operatoru pienākums pārskaitīt summas CHP operatoriem piegādes ķēdes “pirmajā līmenī” ir pietiekams, lai konstatētu, ka pastāv nodoklis vai cits obligāts maksājums, kas var raksturot valsts līdzekļu izmantošanu, un nav nepieciešams identificēt citu obligātu maksājumu citā piegādes ķēdes “līmenī”, jo iemaksa minētās ķēdes “otrajā līmenī” nav uzskatāma par juridiski obligātu maksājumu.
Proti, nodokļa vai cita obligāta maksājuma esamība saskaņā ar likumu attiecas uz priekšrocības piešķiršanai izmantoto līdzekļu izcelsmi, jo tā ļauj konstatēt, ka šīs priekšrocības finansēšanai ir izmantoti valsts līdzekļi. To nedrīkst jaukt ar šo līdzekļu piešķiršanu saskaņā ar likumu. Apgādes ķēdes “pirmajā līmenī” sistēmas operatoriem uzliktais likumiskais pienākums attiecas vienīgi uz šo līdzekļu piešķiršanu saskaņa ar likumu, taču tas nesniedz nekādu norādi par to līdzekļu izcelsmi, kuri izmantoti tā īstenošanai.
Šajā kontekstā Komisija nevar apgalvot, ka valsts piesavinās sistēmas operatoru līdzekļus, jo, pretēji tās apgalvotajam, šie operatori ne vienmēr ir no CHP atbalsta pasākumiem izrietošā finanšu sloga galīgie parādnieki.
Turklāt apstāklis, ka Vācijas likumā ir detalizēti noteikti pienākumi, saskaņā ar kuriem notiek finansiālas palīdzības piešķiršana CHP operatoriem, nenozīmē, ka ir konstatējama valsts līdzekļu nodošana, bet gan vienīgi to, ka šie palīdzības pasākumi ir piedēvējami valstij.
Rezultātā Vispārējā tiesa secina, ka Komisija ir kļūdaini pamatojusies uz iepriekš izklāstīto pirmo kritēriju par nodokļa vai cita obligāta maksājuma esamību, lai secinātu, ka šajā lietā CHP atbalsta pasākumi tika finansēti no valsts līdzekļiem.
Vispārējā tiesa arī konstatē, ka Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka nav piemērojama judikatūra, kura izriet no 2001. gada 13. marta sprieduma PreussenElektra (2).
Apstrīdētajā lēmumā Komisija bija izslēgusi šīs judikatūras piemērošanu, pamatojoties uz to, ka CHP operatoriem paredzētie atbalsta pasākumi nav uzskatāmi par “vienkāršu cenu regulēšanas pasākumu”. Tomēr – pretēji Komisijas nostājai – no PreussenElektra sprieduma izrietošajā judikatūrā izšķirošais elements, lai izslēgtu valsts līdzekļu nodošanu, nav apstāklis, ka attiecīgie pasākums ir “vienkāršs cenu regulēšanas” pasākums, bet gan fakts, ka attiecīgie privāttiesiskie subjekti bija pilnvaroti pārvaldīt valsts līdzekļus.
Tādējādi, lai izslēgtu no sprieduma PreussenElektra izrietošās judikatūras piemērošanu, Komisijai bija jāpierāda, ka priekšrocību CHP elektrostaciju un citu ar CHP saistītu iekārtu operatoriem nepiešķīra sistēmas operatori, proti, privāttiesiski subjekti, no saviem finanšu līdzekļiem, bet gan ka valsts tos bija pilnvarojusi pārvaldīt valsts līdzekļus – taču Komisija to nav pierādījusi.
Turklāt Komisija nevarēja pamatoti atsaukties uz LESD 107. panta 1. punkta lietderīgo iedarbību, lai no PreussenElektra sprieduma izrietošās judikatūras piemērošanu aprobežotu vienīgi ar “vienkāršas cenu regulēšanas” gadījumiem, jo šis pants nevar tikt piemērots valsts rīcībai, kura – kā tas ir šajā gadījumā – nav uzskatāma par valsts noteiktu pasākumu, bet gan kuru finansē privāti uzņēmumi.
Otrkārt, runājot par tās iemaksas ierobežošanu, kuru sistēmas operatori var iekasēt no ūdeņraža ražotājiem, Komisijas ieskatā tā nozīmē atteikšanos no valsts līdzekļiem, ko var kvalificēt par valsts līdzekļu nodošanu.
Tomēr Vispārējā tiesa atgādina, ka attiecīgā iemaksa nav uzskatāma par valsts līdzekli atbilstoši pirmajam no iepriekš izklāstītajiem kritērijiem, jo tā nav juridiski obligāta. No tā izriet, ka šīs iemaksas samazināšana ūdeņraža ražotājiem nav atteikšanās no valsts līdzekļiem.
Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, Vispārējā tiesa apmierina šo atcelšanas prasību, ciktāl Komisija ir kļūdaini konstatējusi, ka attiecīgie pasākumi ir no valsts līdzekļiem finansēts valsts atbalsts.