VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta paplašinātā sastāvā)
2024. gada 24. janvārī (*)
Ekonomikas un monetārā savienība – Banku savienība – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms (VNM) – Vienotais noregulējuma fonds (VNF) – VNV lēmums attiecībā uz ex ante iemaksu aprēķinu par 2021. gadu – Pienākums norādīt pamatojumu – Vienlīdzīga attieksme – Samērīguma princips – VNV novērtējuma brīvība – Iebilde par prettiesiskumu – Regulas (ES) Nr. 806/2014 juridiskais pamats – Komisijas rīcības brīvība
Lietā T‑405/21
Dexia Crédit Local, Parīze (Francija), ko pārstāv H. Gilliams un J.‑M. Gollier, advokāti,
prasītāja,
pret
Vienotā noregulējuma valdi (VNV), ko pārstāv J. Kerlin un C. De Falco, pārstāvji, kam palīdz H.‑G. Kamann, F. Louis, P. Gey un V. Del Pozo Espinosa de los Monteros, advokāti,
atbildētāja,
kuru atbalsta
Eiropas Parlaments, ko pārstāv J. Etienne un O. Denkov, pārstāvji,
un
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv E. d’Ursel un A. Westerhof Löfflerová, pārstāves,
un
Eiropas Komisija, ko pārstāv D. Triantafyllou un A. Steiblytė, pārstāvji,
personas, kas iestājušās lietā,
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Kornezovs, [A. Kornezov], tiesneši G. De Bāre [G. De Baere], D. Petrlīks [D. Petrlík] (referents), K. Kečmārs [K. Kecsmár] un S. Kingstone [S. Kingston],
sekretārs: L. Ramete [L. Ramette], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu,
pēc 2023. gada 1. marta tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Dexia Crédit Local lūdz atcelt Vienotās noregulējuma valdes (VNV) 2021. gada 14. aprīļa Lēmumu SRB/ES/2021/22 attiecībā uz ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā aprēķinu par 2021. gadu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ciktāl tas attiecas uz prasītāju.
[..]
III. Lietas dalībnieku prasījumi
22 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;
– piespriest VNV atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23 VNV prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;
– pakārtoti – ja apstrīdētais lēmums tiek atcelts, saglabāt šī lēmuma iedarbību līdz tā aizstāšanai vai vismaz uz sešiem mēnešiem no sprieduma spēkā stāšanās dienas.
24 Eiropas Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību, ciktāl tā ir pamatota ar piektajā un sestajā pamatā izvirzīto iebildi par Regulas Nr. 806/2014 prettiesiskumu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
25 Eiropas Savienības Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
26 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
IV. Juridiskais pamatojums
[..]
A. Par iebildēm par Regulas Nr. 806/2014 un Deleģētās regulas 2015/63 prettiesiskumu
1. Par piekto un sesto pamatu, ar ko, ņemot vērā Līgumus, tiek celtas iebildes par Regulas Nr. 806/2014 tiesību normu prettiesiskumu
29 Pirmām kārtām, prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 806/2014 5., 69. un 70. pants, uz kuru pamata VNV ir noteikusi gada mērķapjomu un tās ex ante iemaksas, esot prettiesiski. Šīs tiesību normas esot pieņemtas, pamatojoties uz LESD 114. pantu, un vienlaikus ar tām tiekot aizstāta ar šo regulu izveidota neatkarīga Eiropas aģentūra, proti, VNV, ar VRI, kuras ir pilnvarotas noteikt gada mērķapjomu un ex ante iemaksas.
30 Otrām kārtām, kā prasītāja ir precizējusi atbildē uz Vispārējās tiesas tai uzdotajiem rakstveida jautājumiem, tās ieskatā tiesību normas, kuru tiesiskums ir apstrīdēts ar sesto pamatu, proti, Regulas Nr. 806/2014 69. un 70. pants, esot “fiskāli noteikumi” LESD 114. panta 2. punkta izpratnē, un tālab tos nevarot pieņemt, pamatojoties uz šī panta 1. punktu. Tā kā tajās ir paredzēts uzlikt pienākumu veikt ex ante iemaksas, šīm iemaksām esot fiskāls raksturs, jo tās nav faktiska un samērīga atlīdzība par noteiktu pakalpojumu. Proti, ņemot vērā Komisijas un VNV apstiprināto faktu, ka prasītājas situāciju reglamentē tiesību normas, kas bija spēkā brīdī, kad tai tika piemērots noregulējums, t.i., pirms stājās spēkā Direktīva 2014/59, un ka tās maksātnespējas gadījumā netiktu izmantots neviens noregulējuma instruments, tā nevarot gaidīt nekādu atlīdzību par to maksāšanu.
31 Bez tam, kā Vispārējā tiesa nospriedusi 2021. gada 20. janvāra spriedumā ABLV Bank/VNV (T‑758/18, EU:T:2021:28, 70. un 71. punkts), ex ante iemaksām esot tikai sabiedrības interešu mērķi. Tomēr sabiedrības interešu mērķis nodrošināt banku sistēmas finanšu stabilitāti esot labvēlīgs ne tikai iestādēm, kuras ir pakļautas ex ante iemaksu veikšanas pienākumam, bet gan visiem Savienības ekonomikas dalībniekiem.
32 No tā izrietot, ka tikai LESD 352. pants varēja būt juridiskais pamats Regulas Nr. 806/2014 5., 69. un 70. panta pieņemšanai.
33 VNV, Parlaments, Padome un Komisija apstrīd šo argumentāciju.
34 Vispirms jāatgādina, ka Savienības tiesību akta juridiskā pamata izvēle ir jāpamato ar objektīviem, tiesā pārbaudāmiem elementiem, kuru vidū ir tiesību akta mērķis un saturs (skat. Atzinumu 1/15, (ES un Kanādas PDR nolīgums), 2017. gada 26. jūlijs, EU:C:2017:592, 76. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumu, 2018. gada 4. septembris, Komisija/Padome (Nolīgums ar Kazahstānu), C‑244/17, EU:C:2018:662, 36. punkts).
35 Leģislatīvajos aktos, kuri pieņemti, pamatojoties uz LESD 114. panta 1. punktu, pirmkārt, ir jābūt paredzētiem pasākumiem dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanai un, otrkārt, tiem jābūt vērstiem uz iekšējā tirgus izveidi un darbību (spriedums, 2014. gada 22. janvāris, Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome, C‑270/12, EU:C:2014:18, 100. punkts).
36 Pirmām kārtām, lai pārbaudītu, vai Regulas Nr. 806/2014 5., 69. un 70. pantu varēja pieņemt, pamatojoties uz LESD 114. panta 1. punktu, jāizvērtē, vai šīs tiesību normas atbilst abiem šī sprieduma 35. punktā minētajiem nosacījumiem.
37 Pirmkārt, jāatgādina, ka LESD 114. pantu var izmantot kā juridisko pamatu tikai tad, ja no tiesību akta objektīvi un faktiski izriet, ka tā mērķis ir uzlabot iekšējā tirgus izveides un darbības apstākļus (skat. spriedumu, 2014. gada 22. janvāris, Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome, C‑270/12, EU:C:2014:18, 113. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Šajā gadījumā tostarp no Regulas Nr. 806/2014 1. un 3. apsvēruma, kā arī no Direktīvas 2014/59 1. apsvēruma izriet, ka šī regula tika pieņemta ekonomikas un finanšu krīzes kontekstā, kad Savienības mērogā tika atklāts tādu instrumentu trūkums, kuri ļautu efektīvi novērst risku, ko rada finansiālās grūtībās nonākušas iestādes, un tas lika dalībvalstīm izmantot valsts finanšu līdzekļus, lai atbalstītu šādas iestādes.
39 Bez tam no Regulas Nr. 806/2014 1. apsvēruma izriet – šī krīze parādīja, ka banku pakalpojumu iekšējā tirgus darbība bija apdraudēta un finansiālās sadrumstalotības risks palielinājās. Tas radīja nopietnas bažas par iekšējo tirgu, kurā bankām bija jāveic svarīgas pārrobežu darbības, bet tika konstatēta šo darbību samazināšanās, kas saistīta ar bailēm no negatīvas ietekmes izplatīšanās.
40 Turklāt Regulas Nr. 806/2014 2.–4. un 12. apsvērumā Savienības likumdevējs ir uzsvēris, ka atšķirības dalībvalstu noregulējuma noteikumos un attiecīgajā administratīvajā praksē un vienota lēmumu pieņemšanas procesa trūkums attiecībā uz noregulējumu banku savienībā veicina uzticēšanās trūkumu citu dalībvalstu nacionālajām banku sistēmām – tostarp to dalībvalstu, kuras nepiedalās VNM, – un rada tirgus nestabilitāti, jo nenodrošina bankas iespējamās maksātnespējas paredzamību. Šīs atšķirības atsevišķām bankām un klientiem varēja radīt lielākas aizņemšanās izmaksas tikai to darījumdarbības vietas dēļ – neatkarīgi no to faktiskās maksātspējas.
41 Visbeidzot, Regulas Nr. 806/2014 9. un 19. apsvērumā Savienības likumdevējs ir uzsvēris – kamēr noregulējuma noteikumi un prakse, kā arī sloga sadales nosacījumi tikšot izstrādāti tikai valsts līmenī un noregulējuma procedūru finansēšanai nepieciešamie finanšu līdzekļi tikšot iegūti un tērēti valsts līmenī, saikne starp dalībvalstīm un banku sektoru netikšot pilnībā sarauta un iekšējais tirgus palikšot sadrumstalots. Šāda situācija ierobežojot banku pārrobežu darbību, radot šķēršļus pamatbrīvību īstenošanai un izkropļojot konkurenci iekšējā tirgū.
42 Ņemot vērā šos apsvērumus, Regulas Nr. 806/2014 mērķis ir mazināt saikni starp katras dalībvalsts plānoto budžeta situāciju un tajā esošo banku un uzņēmumu finansēšanas izmaksām, kā arī uzlikt atbildību par finansēšanas sistēmas stabilizācijas apmaksāšanu finanšu sektoram kopumā.
43 Tādējādi, kā norādīts Regulas Nr. 806/2014 1. pantā, tajā tostarp ir paredzēti vienoti noteikumi un vienota procedūra attiecībā uz iestāžu noregulējumu, ko VNV piemēro šī sprieduma 38.–41. punktā minēto draudu novēršanai.
44 Būtisks šo noteikumu un procedūras elements ir VNF, kas, kā izriet no Regulas Nr. 806/2014 67. un 76. panta un šīs regulas 107. apsvēruma, ļauj nodrošināt noregulējuma pilnvaru efektīvu īstenošanu un dot ieguldījumu noregulējuma instrumentu finansēšanā, garantējot to efektīvu piemērošanu.
45 Ņemot vērā šī sprieduma 38.–41. punktā izklāstītos apsvērumus, lai VNF nodrošinātu pietiekamus finanšu līdzekļus, to finansē tostarp no iestāžu veiktajām ex ante iemaksām, kuru apmērs ir atkarīgs no galīgā mērķapjoma un Regulas Nr. 806/2014 69. un 70. pantā noteiktajiem galvenajiem aprēķināšanas nosacījumiem.
46 Tāpēc šo iemaksu veikšana, kāda noteikta atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 69. un 70. pantam, nodrošina vienotu noteikumu un vienotas procedūras attiecībā uz iestāžu noregulējumu efektīvu piemērošanu. Savukārt noteikumi, kuros paredzētas minētās iemaksas, ļauj, kā izriet no šīs pašas regulas 12. un 19. apsvēruma, izvairīties no tā, ka atšķirīga valstu prakse rada šķēršļus pamatbrīvību īstenošanai vai izkropļo konkurenci iekšējā tirgū.
47 Turklāt Regulas Nr. 806/2014 11., 31. un 39. apsvērumā Savienības likumdevējs ir uzsvēris, ka noregulējuma shēmas vienota piemērošana iesaistītajās dalībvalstīs tiktu pastiprināta, pateicoties uzdevumiem, kas uzticēti VNV, kura ir speciāli izveidota, lai nodrošinātu ātru un efektīvu lēmumu pieņemšanas procesu noregulējuma jomā, un tai būtu arī jānodrošina, lai pienācīgi tiktu ņemta vērā valstu finanšu stabilitāte, Savienības finanšu stabilitāte un iekšējais tirgus. Šajā kontekstā minētās regulas 5. pantā noteikts, ka VNV ir uzskatāma par VRI Direktīvas 2014/59 izpratnē, ja tā veic uzdevumus un īsteno pilnvaras, kas deleģētas šādai VRI. Tādējādi šī tiesību norma ļauj VNV pilnībā darboties noregulējuma jomā banku savienībā, un, ņemot vērā arī šī sprieduma 38.–41. punktā izklāstītos apsvērumus, tās mērķis ir uzlabot iekšējā tirgus darbību.
48 Ņemot vērā iepriekš minēto, jākonstatē, ka Regulas Nr. 806/2014, it īpaši tās 5., 69. un 70. panta, mērķis ir uzlabot iekšējā tirgus izveides un darbības apstākļus.
49 Otrkārt, jāatgādina, ka ar frāzi “pasākumi, lai tuvinātu”, kas ietverta LESD 114. pantā, LESD autori ir vēlējušies – atkarībā no saskaņojamās nozares vispārējā konteksta un konkrētajiem apstākļiem – Savienības likumdevējam piešķirt rīcības brīvību saistībā ar to, kāda tuvināšanas metode ir vispiemērotākā vēlamā rezultāta sasniegšanai, it īpaši tehniskā ziņā sarežģītās nozarēs (skat. spriedumu, 2014. gada 22. janvāris, Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome, C‑270/12, EU:C:2014:18, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Tālab Savienības likumdevējs, izvēloties tuvināšanas metodi un ņemot vērā rīcības brīvību, kāda tam ir saistībā ar LESD 114. pantā paredzētajiem pasākumiem, var Savienības iestādei vai struktūrai deleģēt pilnvaras paredzētās tuvināšanas īstenošanai. Tā tas ir arī tad, ja īstenojamie pasākumi jābalsta uz īpašām profesionālām vai tehniskām zināšanām, kā arī uz šādas vienības atbildes sniegšanas spēju (spriedums, 2014. gada 22. janvāris, Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome, C‑270/12, EU:C:2014:18, 105. punkts).
51 Pirmkārt, kā izriet no šī sprieduma 38.–42. punkta, šajā kontekstā jānorāda, ka noregulējuma jomā veicamajiem pasākumiem ir jābūt balstītiem uz īpašām profesionālām un tehniskām zināšanām. Otrkārt, kā izriet no šī sprieduma 47. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, VNV tika izveidota, lai nodrošinātu un stiprinātu vienotu noteikumu un vienotas procedūras attiecībā uz iestāžu noregulējumu piemērošanu. Šādos apstākļos Savienības likumdevējs Regulas Nr. 806/2014 5. pantā varēja paredzēt, ka Direktīvas 2014/59 izpratnē VNV ir jāuzskata par VRI, ja tā veic uzdevumus un īsteno pilnvaras, kas piešķirtas šādai VRI, un atbilstoši šīs regulas 69. un 70. pantam tas varēja VNV uzticēt pilnvaras noteikt ex ante iemaksu apmēru, kā arī saskaņā ar minētās regulas 67. panta 2. un 3. punktu pārvaldīt VNF finanšu līdzekļus.
52 Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 45. un 46. punkta, Regulas Nr. 806/2014 69. un 70. pants ir būtisks iestāžu noregulējuma noteikumu un procedūras elements, kas palīdz novērst, ka atšķirīga valstu prakse kavē pamatbrīvību īstenošanu vai izkropļo konkurenci iekšējā tirgū.
53 Tāpat, kā izriet no šī sprieduma 47. punkta, Regulas Nr. 806/2014 5. pantā ir ietverts pasākums attiecībā uz tiesību aktu tuvināšanu noregulējuma jomā, kas sekmē iestāžu noregulējuma noteikumu un procedūras vienveidīgu piemērošanu.
54 Šādos apstākļos Regulas Nr. 806/2014 5., 69. un 70. pantu var uzskatīt par tiesību normām, kuras attiecas uz dalībvalstu tiesību normu tuvināšanu iestāžu noregulējuma jomā banku savienībā.
55 Šo secinājumu neatspēko prasītājas arguments, ka VNV izveide ar Regulu Nr. 806/2014 neatbilst prasībām, kas noteiktas 2006. gada 2. maija spriedumā Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome (C‑217/04, EU:C:2006:279, 44. un 45. punkts).
56 2006. gada 2. maija spriedumā Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome (C‑217/04, EU:C:2006:279) Tiesa ir norādījusi, ka uzdevumiem, kas uzticēti iestādei, kuras funkcijas ir sekmēt saskaņošanas procesa īstenošanu, jābūt cieši saistītiem ar jomām, uz kurām attiecas tiesību akti, ar ko tuvina dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, “jo īpaši” tad, ja tādējādi izveidotā iestāde sniedz pakalpojumus valsts iestādēm vai ekonomikas dalībniekiem, kuri ietekmē saskaņošanas instrumentu vienveidīgu īstenošanu un var atvieglot to piemērošanu (spriedums, 2006. gada 2. maijs, Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome, C‑217/04, EU:C:2006:279, 45. punkts).
57 Sniedzot šos pēdējos precizējumus, Tiesa uzsvēra izskatāmās lietas iezīmes, kas šīs lietas apstākļos ļāva uzskatīt, ka attiecīgās iestādes uzdevumi bija cieši saistīti ar jomam, uz kurām attiecas šajā lietā aplūkotais dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanas akts.
58 Šāda cieša saikne starp VNV uzticētajiem uzdevumiem un jomu, kas ir Regulas Nr. 806/2014 priekšmets, ir arī šajā lietā. Proti, uzdevumi, kuri VNV uzticēti ar šo regulu, kā tie aprakstīti šī sprieduma 51. punktā, bija saistīti ar banku savienības izveidi, kam, kā norādījis Savienības likumdevējs šīs regulas 5. apsvērumā, bija nepieciešams vienots, visaptverošs un sīki izstrādāts finanšu pakalpojumu regulējums. Kā izriet no minētās regulas 35. apsvēruma, VNV šajā kontekstā ir būtiska loma, nodrošinot konsekventu uzraudzības un noregulējuma praksi visā Savienībā. Turklāt atbilstoši šīs pašas regulas 31. panta 1. punktam un 70. panta 2. punktam VNV, pildot savus uzdevumus, cieši sadarbojas ar VRI, tostarp ex ante iemaksu aprēķināšanas nolūkā. Tādējādi uzdevumi, kas VNV ir uzticēti ar Regulu Nr. 806/2014, ietekmē saskaņošanas instrumentu vienveidīgu īstenošanu un var atvieglot to piemērošanu.
59 Šādos apstākļos prasītāja nevar apgalvot, ka VNV uzticētie uzdevumi nav cieši saistīti ar jomām, kas ir dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanas attiecīgajā jomā priekšmets.
60 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Regulas Nr. 806/2014 5., 69. un 70. pants atbilst LESD 114. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem.
61 Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 806/2014 69. un 70. pantam, ciktāl tajos ir paredzēts pienākums veikt ex ante iemaksas, ir fiskāls raksturs LESD 114. panta 2. punkta izpratnē un tālab tos nevar pieņemt, pamatojoties uz LESD 114. panta 1. punktu.
62 LESD 114. panta 2. punktā ir paredzēts, ka šīs tiesību normas 1. punktu nepiemēro tostarp “fiskāliem noteikumiem”.
63 Attiecībā uz termina “fiskāli noteikumi” interpretāciju jākonstatē, ka LESD nav ietverta to definīcija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Komisija/Padome, C‑338/01, EU:C:2004:253, 63. punkts).
64 Ņemot to vērā, no Tiesas judikatūras izriet, ka noteiktai summai, ko maksā konkrētas nozares ekonomikas dalībniekiem, nav fiskāla rakstura tad, kad tā ir tieši paredzēta vienīgi šīs nozares izdevumu finansēšanai un šie izdevumi ir nepieciešami šīs nozares funkcionēšanai, tostarp lai to stabilizētu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 1989. gada 11. jūlijs, Schräder HS Kraftfutter, 265/87, EU:C:1989:303, 9. un10. punkts).
65 Šī argumentācija ir piemērojama arī ex ante iemaksām, kuras atbilst apdrošināšanā balstītai loģikai un kuras konkrētas nozares ekonomikas dalībnieki veic, lai finansētu tikai šīs nozares izdevumus.
66 Tādējādi attiecībā uz ex ante iemaksu būtību šī sprieduma 38. punktā jau ir norādīts, ka Regula Nr. 806/2014 tika pieņemta ekonomikas un finanšu krīzes kontekstā, kad Savienības mērogā tika atklāts tādu instrumentu trūkums, kuri ļautu efektīvi novērst risku, ko rada finansiālās grūtībās nonākušas iestādes, un tas lika dalībvalstīm izmantot valsts finanšu līdzekļus, lai atbalstītu šādas iestādes. Kā izriet no šīs regulas 8. un 12. apsvēruma, VNM mērķis ir izvairīties no kaitējošām sekām, ko rada iestāžu maksātnespēja šādu krīžu laikā, jo iestāžu maksātnespēja vienā dalībvalstī var apdraudēt finanšu tirgu stabilitāti kopumā.
67 Šajā kontekstā Savienības likumdevējs uzskatīja, ka finanšu nozarei kopumā ir jāfinansē finanšu sistēmas stabilizācija, kā tas it īpaši izriet no Regulas Nr. 806/2014 100. apsvēruma.
68 Tādēļ, kā apstiprināts Direktīvas 2014/59 105.–107. apsvērumā un Regulas Nr. 806/2014 41. apsvērumā, ex ante iemaksu īpašais raksturs nozīmē, ka tās garantē, ka finanšu nozare atbilstoši apdrošināšanā balstītai loģikai VNM nodrošina pietiekamus finanšu līdzekļus, lai tas varētu pildīt savas funkcijas (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 113. punkts).
69 Tāpēc saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 67. panta 2. un 4. punktu un 61. apsvērumu ex ante iemaksas tiek iekasētas no finanšu sektora ekonomikas dalībniekiem, lai uzturētu VNF, ko var izmantot tikai noregulējuma instrumentu efektīvai piemērošanai un noregulējuma pilnvaru efektīvai īstenošanai, ja šādi pasākumi ir nepieciešami, lai sasniegtu šīs nozares finanšu stabilitātes mērķi.
70 Kā izriet no Regulas Nr. 806/2014 1. panta, šajā ziņā jānorāda, ka šī sprieduma 69. punktā minētie pasākumi tiek piemēroti tikai tām iestādēm, kuras veic ex ante iemaksas.
71 Regulā Nr. 806/2014 gan nav noteikta automātiska saikne starp ex ante iemaksu veikšanu un attiecīgās iestādes noregulējumu. Šī iemesla dēļ nevar uzskatīt, ka ex ante iemaksas ir kā apdrošināšanas prēmijas, kuras var veikt katru mēnesi un kuras var tikt atmaksātas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, ABLV Bank/VNV, T‑758/18, EU:T:2021:28, 70. un 73. punkts).
72 Tomēr iestādes gūst divējādu labumu no VNF, kas tiek finansēts tieši no to ex ante iemaksām.
73 No vienas puses, ja iestādes kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīgas, to finansiālo stāvokli var nostabilizēt ar noregulējuma procedūru, ko attiecībā uz iestādēm var sākt, ja ir izpildīti arī pārējie Regulas Nr. 806/2014 18. pantā paredzētie nosacījumi. Tādējādi šī procedūra ļauj šādām iestādēm izmantot VNF finanšu līdzekļus, jo šie līdzekļi tika iegūti no minēto iestāžu iemaksām.
74 No otras puses, visas iestādes gūst labumu no savām ex ante iemaksām, pateicoties finanšu sistēmas stabilitātei, ko nodrošina VNF.
75 Proti, VNF segtais risks ir risks, ko finanšu sektors kopumā rada finanšu sistēmas stabilitātei (spriedums, 2021. gada 20. janvāris, ABLV Bank/VNV, T‑758/18, EU:T:2021:28, 72. punkts).
76 No tā izriet, ka VNF mērķis, raugoties no apdrošināšanā, nevis nodokļos balstīta viedokļa, ir garantēt finanšu sektora stabilitāti kopumā, visam iestādēm nodrošinot aizsardzību pret iekšējo krīzi.
77 Šis apdrošināšanā balstītais mērķis atspoguļojas arī ex ante iemaksu aprēķinā, jo tās tiek aprēķinātas nevis, piemērojot konkrētu likmi pamata summai, bet gan saskaņā ar Direktīvas 2014/59 102. un 103. pantu un Regulas Nr. 806/2014 69. un 70. pantu, nosakot galīgo mērķapjomu un pēc tam gada mērķapjomu, kas tad tiek sadalīts starp iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 113. punkts). Turklāt, kā izriet no Regulas Nr. 806/2014 109. apsvēruma, šis gada mērķapjoma sadalījums, tostarp ir balstīts uz risku, ko katra iestāde rada finanšu sistēmas stabilitātei, un tas mudina iestādes izmantot mazāk riskantus darbības veidus.
78 No iepriekš minētā izriet, ka iestādes ex ante iemaksas veic atbilstoši apdrošināšanā balstītai loģikai, ņemot vērā, ka šīs iemaksas ir tieši paredzētas tikai tās finanšu nozares izdevumu finansēšanai, kurā ietilpst šīs iestādes, un ka šie izdevumi ir nepieciešami šīs nozares darbībai, lai to stabilizētu atsevišķu iestāžu maksātnespējas gadījumā un ierobežotu negatīvas ietekmes izplatīšanās sekas.
79 Tālab Regulas Nr. 806/2014 tiesību normas, ar kurām iestādēm noteikts pienākums veikt ex ante iemaksas un precizēta to aprēķināšanas kārtība, konkrēti tās 69. un 70. pants, nav “fiskāli noteikumi” LESD 114. panta 2. punkta izpratnē.
80 Prasītājas argumentācija neatspēko šo secinājumu.
81 Pirmkārt, šī sprieduma 72.–74. punktā minētā pamatojuma dēļ prasītājas arguments, ka pēc ex ante iemaksu veikšanas tā nesaņem nekādu atlīdzību, ir jānoraida.
82 Otrkārt, nevar atbalstīt arī prasītājas argumentu, ka finanšu stabilitāte ir sabiedrības interešu mērķis, no kā labumu gūst ne tikai personas, uz kurām attiecas ex ante iemaksu veikšanas pienākums. Proti, šāds apstāklis neietekmē ex ante iemaksu apdrošināšanā balstīto loģiku, ņemot vērā, ka šīs iestāžu veiktās iemaksas ir tieši paredzētas tikai tās finanšu nozares izdevumu finansēšanai, kurā ietilpst šīs iestādes, un ka šie izdevumi ir nepieciešami šīs nozares darbībai.
83 Trešām kārtām, prasītāja apgalvo, ka Regula Nr. 806/2014 esot bijusi jāpieņem, pamatojoties uz LESD 352. pantu, kas ir LESD 127. panta 6. punktam līdzvērtīga tiesību norma, kura ir Padomes Regulas (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.), juridiskais pamats.
84 LESD 352. panta mērķis ir kompensēt to rīcības pilnvaru trūkumu, kas Savienības iestādēm nav skaidri vai tieši piešķirtas ar konkrētām Līgumu normām, ciktāl šādas pilnvaras tomēr šķiet nepieciešamas, lai Savienība varētu pildīt savas funkcijas un sasniegt kādu no šajos Līgumos noteiktajiem mērķiem (Atzinums 2/94 (Kopienas pievienošanās ECPAK), 1996. gada 28. marts, EU:C:1996:140, 29. punkts; skat. arī spriedumu, 2009. gada 3. septembris, Parlaments/Padome, C‑166/07, EU:C:2009:499, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
85 No tā izriet, ka tad, ja pastāv īpašs juridiskais pamats Savienības akta pieņemšanai, atsaukšanās uz LESD 352. pantu ir izslēgta.
86 Pirmkārt, no šī sprieduma 38.–54. punkta izriet, ka tiesību normas, kuru tiesiskums ir apstrīdēts, proti, Regulas Nr. 806/2014 5., 69. un 70. pants, atbilst LESD 114. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, jo katrā no tām ir ietverts pasākums saistībā ar tiesību aktu un tiesiskā regulējuma tuvināšanu noregulējuma jomā un to mērķis ir uzlabot iekšējā tirgus darbību. Otrkārt, no šī sprieduma 62.–79. punkta izriet, ka šīs regulas 69. un 70. pants, kuru likumība tiek apstrīdēta, nav “fiskāli noteikumi” LESD 114. panta 2. punkta izpratnē.
87 Tālab šādus pasākumus var saistīt ar Savienības iestādēm piešķirtajām pilnvarām pieņemt tiesību aktus, pamatojoties uz LESD 114. pantu, lai uzlabotu iekšējā tirgus darbību.
88 Šādos apstākļos LESD 352. pants nav atbilstošs juridiskais pamats Regulas Nr. 806/2014 5., 69. un 70. panta pieņemšanai.
89 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, piektais un sestais pamats ir jānoraida.
[..]
B. Par pamatiem attiecībā uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu
[..]
1. Par pirmo pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu esot pieļauts Regulas Nr. 806/2014 69. panta 2. punkta pārkāpums
[..]
207 Lai izvērtētu, vai VNV, apstrīdētajā lēmumā noteikdama gada mērķapjomu, ir pieļāvusi Regulas Nr. 806/2014 69. panta 2. punkta pārkāpumu, Vispārējai tiesai vispirms pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai šis lēmums ir pietiekami pamatots attiecībā uz minētā apjoma noteikšanu.
208 Šajā ziņā jāatgādina, ka pamatojuma trūkums vai nepietiekamība ir absolūts pamats, ko Savienības tiesa var izvirzīt un kas tai pat ir jāizvirza pēc savas ierosmes (skat. spriedumu, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 34. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpēc Vispārējā tiesa var un tai pat ir jāņem vērā arī citas nepilnības pamatojumā papildus tām, uz kurām norāda prasītāja, it īpaši tad, ja tās atklājas tiesvedības laikā.
209 Šajā nolūkā, veicot procesa organizatorisko pasākumu un tiesas sēdē, lietas dalībnieki tika uzklausīti par visām iespējamajām nepilnībām apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz gada mērķapjoma noteikšanu.
210 Pēc šī precizējuma, vispirms jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktam, kad beidzies sākotnējais laikposms, VNF pieejamiem finanšu līdzekļiem jāsasniedz galīgais mērķapjoms, kas atbilst vismaz 1 % no segtajiem noguldījumiem visās iestādēs, kuras saņēmušas atļauju visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā.
211 Saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 2. punktu sākotnējā laikposmā ex ante iemaksas ir jāsadala laikā pēc iespējas vienādi, līdz ir sasniegts šī sprieduma 210. punktā minētais galīgais mērķapjoms, bet, pienācīgi ņemot vērā darījumdarbības cikla fāzi un prociklisko iemaksu iespējamo ietekmi uz iestāžu finansiālo stāvokli.
212 Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktā ir precizēts, ka katru gadu iemaksas, kas jāveic visām iestādēm, kuras saņēmušas atļauju visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, nepārsniedz 12,5 % no galīgā mērķapjoma.
213 Attiecībā uz ex ante iemaksu aprēķināšanas metodi Deleģētās regulas 2015/63 4. panta 2. punktā ir paredzēts, ka visām iestādēm, kuras saņēmušas atļauju visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, VNV iemaksu apmēru nosaka, pamatojoties uz gada mērķapjomu, ņemot vērā galīgo mērķapjomu un pamatojoties uz iepriekšējā gada segto noguldījumu vidējo summu, kas aprēķināta reizi ceturksnī.
214 Tāpat saskaņā ar Īstenošanas regulas 2015/81 4. pantu VNV ex ante iemaksas aprēķina katrai iestādei, pamatojoties uz gada mērķapjomu, ko nosaka, ņemot vērā galīgo mērķapjomu un atbilstoši Deleģētajā regulā 2015/63 aprakstītajai metodei.
215 Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 48. apsvēruma, šajā gadījumā VNV gada mērķapjomu par 2021. gada iemaksu periodu noteica 11 287 677 212,56 EUR apmērā.
216 Apstrīdētā lēmuma 36. un 37. apsvērumā VNV būtībā paskaidroja, ka gada mērķapjomu nosaka, pamatojoties uz analīzi par segto noguldījumu izmaiņām iepriekšējos gados, uz visām attiecīgām izmaiņām ekonomiskajā situācijā, kā arī uz analīzi par darījumdarbības cikla fāzes rādītājiem un prociklisko iemaksu iespējamo ietekmi uz iestāžu finansiālo stāvokli. Pēc tam VNV uzskatīja par piemērotu noteikt koeficientu, kas balstīts uz šo analīzi un VNF pieejamajiem finanšu līdzekļiem (turpmāk tekstā – “koeficients”). Lai sasniegtu gada mērķapjomu, VNV šo koeficientu piemēroja vienai astotdaļai no segto noguldījumu vidējās summas 2020. gadā.
217 Apstrīdētā lēmuma 38.–47. apsvērumā VNV ir izklāstījusi pieeju koeficienta noteikšanai.
218 Apstrīdētā lēmuma 38. punktā VNV konstatēja pastāvīgu segto noguldījumu pieauguma tendenci visās iesaistīto dalībvalstu iestādēs. Konkrēti, šo noguldījumu vidējā summa, kas aprēķināta reizi ceturksnī, 2020. gadā sasniedza 6,689 biljonus EUR.
219 Apstrīdētā lēmuma 40. un 41. apsvērumā VNV iepazīstināja ar segto noguldījumu prognozētajām izmaiņām sākotnējā laikposma pēdējos trīs gados, proti, no 2021. līdz 2023. gadam. Tā uzskatīja, ka segto noguldījumu gada pieauguma likmes līdz sākotnējā perioda beigām būšot no 4 % līdz 7 %.
220 Apstrīdētā lēmuma 42.–45. apsvērumā VNV iesniedza darījumdarbības cikla fāzes un iespējamās ex ante iemaksu procikliskās ietekmes uz iestāžu finansiālo stāvokli novērtējumu. Lai to paveiktu, tā norādīja, ka ir ņēmusi vērā vairākus rādītājus, piemēram, Komisijas iekšzemes kopprodukta izaugsmes prognozi un Eiropas Centrālās bankas (ECB) prognozes šajā ziņā vai privātā sektora kredītu plūsmu procentos no iekšzemes kopprodukta.
221 Apstrīdētā lēmuma 46. punktā VNV secināja, ka, lai gan ir pamatoti gaidīt turpmāku segto noguldījumu pieaugumu banku savienībā, šī pieauguma temps būs lēnāks nekā 2020. gadā. Šajā ziņā VNV apstrīdētā lēmuma 47. apsvērumā norādīja, ka tā ir izmantojusi “piesardzīgu pieeju” attiecībā uz segto noguldījumu pieauguma likmēm nākamajos gados līdz 2023. gadam.
222 Ņemot vērā šos apsvērumus, apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā VNV noteica koeficienta vērtību 1,35 % apmērā. Pēc tam tā aprēķināja gada mērķapjomu, segto noguldījumu vidējo summu 2020. gadā reizinot ar šo koeficientu un šī aprēķina rezultātu dalot ar astoņi atbilstoši šādai matemātiskai formulai, kas ietverta minētā lēmuma 48. punktā:
“Mērķis0 [gada mērķapjoma summa] = Segto noguldījumu kopsumma2020 * 0,0135 * ⅛ = 11 287 677 212,56 EUR”.
223 No VNV skaidrojumiem tiesas sēdē būtībā izriet, ka gada mērķapjomu 2021. gada iemaksu periodam tā noteica šādi.
224 Pirmkārt, VNV noteica segto noguldījumu summu visām iestādēm, kuras saņēmušas atļauju visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, par pamatu ņemdama nākotnē vērstu analīzi, un prognozēja, ka sākotnējā perioda beigās tā sasniegs aptuveni 7,5 biljonus EUR. Lai iegūtu šo summu, VNV ņēma vērā segto noguldījumu vidējo summu 2020. gadā, proti, 6,689 biljonus EUR, segto noguldījumu gada pieauguma līmeni 4 % apmērā, kā arī atlikušo iemaksu periodu skaitu līdz sākotnējā perioda beigām, proti, trīs periodus.
225 Otrkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu VNV aprēķināja 1 % no šiem 7,5 biljoniem EUR, lai iegūtu plānoto galīgo mērķapjomu, kas jāsasniedz līdz 2023. gada 31. decembrim, proti, aptuveni 75 miljardus EUR.
226 Treškārt, no pēdējās minētās summas VNV atskaitīja finanšu līdzekļus, kuri jau bija pieejami VNF 2021. gadā, proti, aptuveni 42 miljardus EUR, lai iegūtu summu, kas jāiekasē līdz sākotnējā perioda beigām atlikušajos iemaksu periodos, proti, no 2021. līdz 2023. gadam. Šī summa bija aptuveni 33 miljardi EUR.
227 Ceturtkārt, VNV šo pēdējo minēto summu izdalīja ar trīs, lai to vienādi sadalītu starp minētajiem trim atlikušajiem iemaksu periodiem. Tādējādi gada mērķapjoms 2021. gada iemaksu periodam tika noteikts šī sprieduma 215. punktā minētajā apmērā, proti, aptuveni 11,287 miljardi EUR.
228 VNV tiesas sēdē arī apgalvoja, ka tā ir publiskojusi informāciju, uz kuru bija balstīta šī sprieduma 224.–227. punktā aprakstītā metode, kas esot ļāvusi prasītājai saprast, kā noteikts gada mērķapjoms. Tā tostarp precizēja, ka 2021. gada maijā, t.i., pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, bet pirms šīs prasības celšanas, tā savā tīmekļa vietnē bija publicējusi faktu lapu “Fact Sheet 2021” (turpmāk tekstā – “faktu lapa”), kurā bija norādīta plānotā galīgā mērķapjoma summa. Tāpat VNV apgalvoja, ka VNF pieejamo finanšu līdzekļu apmērs arī bija redzams tās tīmekļa vietnē, kā arī citos publiskos avotos jau pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.
229 Lai pārbaudītu, vai VNV ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz gada mērķapjoma noteikšanu, jāatgādina, ka attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu saturu no judikatūras izriet, ka Savienības iestādes vai struktūras pieņemta lēmuma pamatojumā noteikti nedrīkst būt pretrunas, lai ieinteresētās personas varētu saprast šī lēmuma patieso pamatojumu un aizstāvēt savas tiesības kompetentajā tiesā un pēdējā minētā varētu veikt pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 169. punkts un tajā minētā judikatūra; 2005. gada 22. septembris, Suproco/Komisija, T‑101/03, EU:T:2005:336, 20. un 45.–47. punkts, un 2015. gada 16. decembris, Grieķija/Komisija, T‑241/13, EU:T:2015:982, 56. punkts).
230 Tāpat, ja apstrīdētā lēmuma autors tiesvedības laikā Savienības tiesā sniedz konkrētus skaidrojumus par tā pamatojumu, šiem skaidrojumiem ir jāatbilst šajā lēmumā izklāstītajiem apsvērumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 22. septembris, Suproco/Komisija, T‑101/03, EU:T:2005:336, 45.–47. punkts, un 2016. gada 13. decembris, Printeos u.c./Komisija, T‑95/15, EU:T:2016:722, 54. un 55. punkts).
231 Proti, ja apstrīdētajā lēmumā minētie apsvērumi neatbilst tiesvedības laikā sniegtajiem skaidrojumiem, attiecīgā lēmuma pamatojums nepilda šī sprieduma 181.–182. punktā atgādinātās funkcijas. Šāda neatbilstība liedz, pirmkārt, ieinteresētajām personām pirms prasības celšanas uzzināt apstrīdētā lēmuma patieso pamatojumu un sagatavot savu aizstāvību saistībā ar to un, otrkārt, Savienības tiesai identificēt pamatojumu, uz kura patiesībā juridiski ir balstīts šis lēmums, un pārbaudīt tā atbilstību piemērojamajam regulējumam.
232 Visbeidzot jāatgādina – kad VNV pieņem lēmumu, ar kuru nosaka ex ante iemaksas, tai attiecīgajām iestādēm ir jādara zināma šo iemaksu aprēķināšanas metode (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 122. punkts).
233 Tas pats attiecas uz gada mērķapjoma noteikšanas metodi, jo šai summai ir būtiska nozīme šāda lēmuma sistēmā. Proti, kā izriet no Īstenošanas regulas 2015/81 4. panta, ex ante iemaksas aprēķina, izdalot minēto summu starp visām attiecīgajām iestādēm, un šīs summas palielināšana vai samazināšana pati par sevi katrai no šīm iestādēm rada attiecīgu ex ante iemaksu palielinājumu vai samazinājumu.
234 No iepriekš minētā izriet, ka tad, ja apstrīdētajā lēmumā VNV ir jāsniedz iestādēm skaidrojumus par gada mērķapjoma noteikšanas metodi, šiem skaidrojumiem ir jāatbilst skaidrojumiem, ko tā sniegusi tiesvedības laikā, un jāatteicas uz faktiski izmantoto metodi.
235 Tomēr šajā lietā tas tā nav.
236 Proti, vispirms jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā ir ietverta matemātiska formula, kuru tā ir norādījusi kā pamatu gada mērķapjoma noteikšanai. Tomēr izrādās, ka šajā formulā nav ietverti VNV faktiski izmantotās metodes elementi, kā tika skaidrots tiesas sēdē. Proti, kā izriet no šī sprieduma 224.–227. punkta, VNV ar šo metodi ir aprēķinājusi gada mērķapjoma summu, no galīgā mērķapjoma atskaitīdama VNF pieejamos finanšu līdzekļus, lai aprēķinātu līdz sākotnējā perioda beigām vēl iekasējamo summu, un izdalīdama pēdējo minēto summu ar trīs. Tomēr šie divi aprēķināšanas soļi neparādās minētajā matemātiskajā formulā.
237 Turklāt šo konstatējumu nevar atspēkot VNV apgalvojums, ka 2021. gada maijā tā bija publicējusi faktu lapu, ietverot diapazonu, kurā norādītas iespējamās galīgā mērķapjoma summas, un savā tīmekļa vietnē – VNF pieejamo finanšu līdzekļu summu. Proti, neatkarīgi no tā, vai prasītāja faktiski zināja par šīm summām, tās pašas par sevi nevarēja tai ļaut saprast, ka VNV patiešām bija veikusi abas šī sprieduma 236. punktā minētās darbības, turklāt ir precizēts, ka apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā paredzētajā matemātiskajā formulā tās pat nebija minētas.
238 Līdzīgas neatbilstības ir saistītas arī ar veidu, kādā noteikts 1,35 % koeficients, kam tomēr ir galvenā nozīme matemātiskajā formulā, kura minēta šī sprieduma 237. punktā. Proti, šo koeficientu varētu saprast tādējādi, ka bez citiem parametriem tas ir balstīts uz prognozēto segto noguldījumu pieaugumu sākotnējā perioda atlikušajos gados. Tomēr tas neatbilst VNV tiesas sēdē sniegtajiem skaidrojumiem, no kuriem izriet, ka šis koeficients ir noteikts tā, lai varētu pamatot gada mērķapjoma summas aprēķināšanas rezultātu, t.i., pēc tam, kad VNV aprēķināja šo summu, piemērodama šī sprieduma 224.–227. punktā izklāstītos četrus soļus un izdalīdama ar trīs summu, kas iegūta, no galīgā mērķapjoma atskaitot VNF pieejamos finanšu līdzekļus. Tomēr šī pieeja nav atspoguļota apstrīdētajā lēmumā.
239 Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar faktu lapu plānotā galīgā mērķapjoma summa bija diapazonā no 70 līdz 75 miljardiem EUR. Taču šis diapazons neatbilst apstrīdētā lēmuma 41. apsvērumā minētā segto noguldījumu 4 % līdz 7 % pieauguma līmeņa diapazonam. Proti, VNV tiesas sēdē norādīja, ka gada mērķapjoma noteikšanas nolūkā tā ir ņēmusi vērā segto noguldījumu 4 % pieauguma līmeni, kas bija zemākais līmenis otrajā diapazonā un tādējādi ieguvusi plānoto galīgo mērķapjoma līmeni 75 miljardu EUR apmērā, kas bija augstākā vērtība pirmajā diapazonā. Tādējādi izrādās, ka šie divi diapazoni ir savstarpēji pretrunīgi. Proti, no vienas puses, segto noguldījumu izmaiņu līmeņa diapazons ietver arī vērtības, kuras ir lielākas par 4 % līmeni un kuru piemērošanas rezultātā aplēstā galīgā mērķapjoma summa tomēr būtu lielāka par to, kas iekļauta šī mērķapjoma diapazonā. No otras puses, prasītāja nesaprot, kālab VNV minētā mērķapjoma diapazonā iekļāva summas, kas ir mazākas par 75 miljardiem EUR. Proti, lai to panāktu, būtu bijis jāpiemēro līmenis, kas ir zemāks par 4 % un kas tomēr neietilpst segto noguldījumu pieauguma līmeņa diapazonā. Šādos apstākļos prasītāja nevarēja identificēt veidu, kādā VNV izmantoja šo noguldījumu izmaiņu līmeņa diapazonu, lai nonāktu pie plānotā galīgā mērķapjoma aprēķina.
240 No tā izriet, ka VNV gada mērķapjoma noteikšanai faktiski izmantotā metode, kā tā izskaidrota tiesas sēdē, neatbilst apstrīdētajā lēmumā aprakstītajai metodei, jo nedz iestādes, nedz Vispārējā tiesa, pamatojoties uz apstrīdēto lēmumu, nevarēja identificēt patieso pamatojumu, kura dēļ tika noteikts šis mērķapjoms.
241 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas nepilnības pamatojumā saistībā ar gada mērķapjoma noteikšanu.
242 Tāpēc šī iemesla dēļ apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, jo šāda nepilnība pamatojumā liedz Vispārējai tiesai pārbaudīt pirmā pamata pamatotību.
[..]
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Vienotās noregulējuma valdes (VNV) 2021. gada 14. aprīļa Lēmumu SRB/ES/2021/22 attiecībā uz ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā aprēķinu par 2021. gadu, ciktāl tas attiecas uz Dexia Crédit Local.
2) Lēmuma SRB/ES/2021/22 iedarbība, ciktāl tas attiecas uz Dexia Crédit Local, tiek saglabāta līdz brīdim, kad saprātīgā termiņā, kas nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus no šī sprieduma pasludināšanas dienas, stāsies spēkā jauns VNV lēmums, ar kuru nosaka šīs iestādes ex ante iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā par 2021. gada iemaksu periodu.
3) VNV sedz savus un atlīdzina Dexia Crédit Local tiesāšanās izdevumus.
4) Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 24. janvārī.
[Paraksti]