VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta paplašinātā sastāvā)
2024. gada 24. janvārī (*)
Ekonomikas un monetārā savienība – Banku savienība – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms (VNM) – Vienotais noregulējuma fonds (VNF) – VNV lēmums attiecībā uz ex ante iemaksu aprēķinu par 2021. gadu – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības tikt uzklausītam – Tiesiskās drošības princips – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Iebilde par prettiesiskumu – Sprieduma iedarbības laikā ierobežošana
Lietā T‑347/21
Hypo Vorarlberg Bank AG, Brēgenca (Austrija), ko pārstāv G. Eisenberger, A. Brenneis un J. Holzmann, advokāti,
prasītāja,
pret
Vienoto noregulējuma valdi (VNV), ko pārstāv J. Kerlin, D. Ceran un C. Flynn, pārstāvji, kam palīdz B. Meyring, T. Klupsch un S. Ianc, advokāti,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Parlaments, ko pārstāv J. Etienne, M. Menegatti un G. Bartram, pārstāvji,
kā arī
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv J. Bauerschmidt, J. Haunold un A. Westerhof Löfflerová, pārstāvji,
personas, kas iestājušās lietā,
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Kornezovs, [A. Kornezov], tiesneši G. De Bāre [G. De Baere], D. Petrlīks [D. Petrlík] (referents), K. Kečmārs [K. Kecsmár] un S. Kingstone [S. Kingston]
sekretāre: S. Junda [S. Jund], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu,
pēc 2023. gada 2. marta tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Hypo Vorarlberg Bank AG lūdz atcelt Vienotās noregulējuma valdes (VNV) 2021. gada 14. aprīļa Lēmumu SRB/ES/2021/22 attiecībā uz ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā aprēķinu par 2021. gadu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ciktāl tas attiecas uz prasītāju.
[..]
III. Lietas dalībnieku prasījumi
18 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu, tostarp tā pielikumus, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;
– piespriest VNV atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19 VNV prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
– pakārtoti, ja apstrīdētais lēmums tiek atcelts, saglabāt minētā lēmuma sekas līdz tā aizstāšanai vai vismaz uz sešiem mēnešiem no sprieduma spēkā stāšanās dienas.
20 Eiropas Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību, ciktāl tā ir pamatota ar iebildi par Direktīvas 2014/59 un Regulas Nr. 806/2014 prettiesiskumu;
– piespriest prasītajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
21 Eiropas Savienības Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
IV. Juridiskais pamatojums
[..]
A. Par pamatiem, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu
1. Par otro pamatu attiecībā uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu apstrīdētā lēmuma nepietiekama pamatojuma dēļ
145 Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums neatbilst pienākuma norādīt pamatojumu prasībām, kas izriet no LESD 296. panta otrās daļas un Hartas 41. panta 1. punkta un 2. punkta c) apakšpunkta.
146 Otrajam pamatam būtībā ir piecas daļas.
a) Ievada apsvērumi
147 LESD 296. panta otrajā daļā ir noteikts, ka tiesību aktos ir sniegts to pieņemšanas pamatojums. Tāpat Hartas 41. pantā nostiprinātajās tiesībās uz labu pārvaldību ir paredzēts Savienības iestāžu un struktūru pienākums pamatot savus lēmumus.
148 Savienības iestādes vai struktūras lēmuma pamatojums ir ļoti svarīgs, jo tas dod ieinteresētajai personai iespēju, zinot visus apstākļus, izlemt, vai tā vēlas celt prasību par šo lēmumu, kā arī kompetentajai tiesai – iespēju veikt pārbaudi, un tātad tas ir viens no Hartas 47. pantā garantētās pārbaudes tiesā iedarbīguma nosacījumiem (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).
149 Šāds pamatojums ir jāpielāgo aplūkojamā akta būtībai un tā pieņemšanas kontekstam. Šajā ziņā netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu konkretizēti visi nozīmīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo pamatojuma pietiekamība ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu un attiecīgo jomu reglamentējošo tiesību normu kopumu, un it īpaši personu, uz kurām attiecas akts, iespējamās intereses saņemt skaidrojumus. Tādēļ nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts ieinteresētajai personai zināmos apstākļos, kas tai dod iespēju izprast attiecībā uz to noteiktā pasākuma tvērumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).
150 Lai pārbaudītu, vai šis pamatojums ir pietiekams attiecībā uz lēmumu, ar kuru noteiktas ex ante iemaksas, jāatgādina – pirmkārt – no Tiesas judikatūras nevar secināt, ka jebkura Savienības iestādes vai struktūras lēmuma, ar kuru privātam tirgus dalībniekam uzlikts pienākums maksāt kādu naudas summu, pamatojumā noteikti būtu jāiekļauj visi elementi, kas tā adresātam dotu iespēju pārliecināties par šīs naudas summas aprēķina precizitāti (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).
151 Otrkārt, Savienības iestādēm un struktūrām atbilstoši komercnoslēpuma aizsardzības principam, kas ir Savienības tiesību vispārējs princips un tostarp konkretizēts LESD 339. pantā, parasti ir pienākums neizpaust konkurentiem privāta tirgus dalībnieka sniegtu konfidenciālu informāciju (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 109. punkts un tajā minētā judikatūra).
152 Treškārt, uzskatīt, ka VNV lēmuma, ar kuru noteiktas ex ante iemaksas, pamatojumam obligāti ir jābūt tādam, kas ļauj iestādēm pārbaudīt to ex ante iemaksu aprēķina precizitāti, katrā ziņā nozīmētu, ka Savienības likumdevējam tiktu aizliegts ieviest tādu šo iemaksu aprēķināšanas veidu, kurā izmantojami dati, kuru konfidencialitāti aizsargā Savienības tiesības, un līdz ar to tiktu pārmērīgi ierobežota plašā novērtējuma brīvība, kāda šajā nolūkā piemīt šim likumdevējam, tostarp liedzot tam izvēlēties metodi, kas varētu nodrošināt VNF finansējuma dinamisku pielāgošanu finanšu sektora attīstībai, it īpaši, salīdzinoši ņemot vērā katras iestādes, kura saņēmusi atļauju iesaistītās dalībvalsts teritorijā, finansiālo stāvokli (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 118. punkts).
153 Ceturtkārt, lai gan no iepriekš minētā izriet, ka VNV pienākums norādīt pamatojumu, ņemot vērā VNF finansēšanas sistēmas loģiku un Savienības likumdevēja ieviesto aprēķināšanas metodi, ir jālīdzsvaro ar VNV pienākumu ievērot attiecīgo iestāžu komercnoslēpumu, tomēr pēdējais minētais pienākums nav interpretējams tik plaši, ka tas sagrozītu pienākuma norādīt pamatojumu būtību (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 120. punkts).
154 Tomēr, līdzsvarojot pienākumu norādīt pamatojumu ar komercnoslēpuma aizsardzības principu, nevar uzskatīt, ka tad, ja lēmuma, ar kuru privātam tirgus dalībniekam ir uzlikts pienākums maksāt kādu naudas summu, pamatojumā netiktu sniegta visa informācija, kas tam dotu iespēju precīzi pārbaudīt šīs naudas summas apmēra aprēķinu, katrā ziņā tiktu skarta pienākuma norādīt pamatojumu būtība (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 121. punkts).
155 Pienākums norādīt pamatojumu attiecībā uz VNV lēmumu, ar kuru noteiktas ex ante iemaksas, ir uzskatāms par izpildītu, ja personām, uz kurām attiecas šis lēmums, lai gan tām nav sniegti dati, ko aizsargā komercnoslēpums, ir zināma VNV izmantotā aprēķināšanas metode un pietiekama informācija, lai pēc būtības saprastu, kā, aprēķinot to ex ante iemaksas, ir ņemta vērā to individuālā situācija attiecībā pret visu citu attiecīgo iestāžu situāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 122. punkts).
156 Šādi šīs personas var pārbaudīt, vai to ex ante iemaksas nav noteiktas patvaļīgi, proti, neņemot vērā to faktisko ekonomisko stāvokli vai izmantojot tādus datus par finanšu sektoru kopumā, kuri nav ticami. Tādējādi minētās personas var saprast lēmuma, ar kuru noteiktas to ex ante iemaksas, pamatojumu un izvērtēt, vai ir lietderīgi celt prasību par šo lēmumu, un tāpēc būtu pārmērīgi lūgt, lai VNV sniegtu visu skaitlisko informāciju, uz kuras ir balstīts katras attiecīgās iestādes ex ante iemaksu aprēķins (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 123. punkts).
157 No iepriekš minētā izriet, ka VNV tostarp nav jāsniedz iestādei dati, kas tai pilnībā ļauj pārbaudīt, cik precīza ir korekcijas koeficienta vērtība, jo šāda pārbaude nozīmētu, ka būtu jābūt pieejamiem datiem par visu pārējo attiecīgo iestāžu ekonomisko stāvokli, ko aizsargā komercnoslēpums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 135. punkts).
158 Bet VNV ir pienākums apkopotā veidā un anonīmi publicēt vai sniegt attiecīgajām iestādēm to informāciju par šīm iestādēm, kas izmantota šo iemaksu aprēķināšanai, ciktāl šo informācija var darīt zināmu, neskarot komercnoslēpumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 166. punkts).
159 Tādējādi informācijā, kas jāsniedz iestādēm, tostarp ir ietvertas katra intervāla un saistīto riska rādītāju, balstoties uz kuriem iestāžu ex ante iemaksas tika pielāgotas to riska profilam, robežvērtības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 167. punkts).
160 Prasītājas saistībā ar otro pamatu izvirzītie argumenti ir jāizvērtē, ņemot vērā tieši šos apsvērumus.
b) Par pirmo daļu attiecībā uz gada mērķapjoma noteikšanas pamatojumu
161 Prasītājas ieskatā apstrīdētajā lēmumā gada mērķapjoma noteikšanai neesot norādīts pienācīgs pamatojums. It īpaši nav saprotams, kāpēc, ņemot vērā Covid‑19 pandēmijas ekonomisko ietekmi uz banku sektoru, VNV, tāpat kā iepriekšējos gados, nav noteikusi mazāku gada mērķapjomu.
162 Šajā ziņā VNV esot aprobežojusies ar aizspriedumainiem un vispārīgiem apgalvojumiem, kā arī ar to rādītāju uzskaitījumu, ko ņem vērā, nosakot gada mērķapjomu, nepaskaidrodama, kā tā ir izvērtējusi šos rādītājus. Tostarp tā neesot paskaidrojusi, kādā veidā tā bija izvērtējusi iespējamo ex ante iemaksu prociklisko ietekmi uz iestāžu finansiālo stāvokli un šī izvērtējuma ietekmi uz gada mērķapjoma noteikšanu.
163 Tāpēc apstrīdētais lēmums neļaujot prasītājai izvērtēt, vai gada mērķapjoma noteikšana vienas astotās daļas apmērā no 1,35 % nevis 1 % no vidējās segto noguldījumu summas 2020. gadā, atbilst piemērojamo tiesību normu prasībai, ka gada mērķapjoms nedrīkst pārsniegt vienu astoto daļu no galīgā mērķapjoma.
164 VNV iebilst – ņemot vērā, ka galīgā mērķapjoma aprēķins ir vērsts uz nākotni un vispusīgs, tai, lai veiktu prognozes, kad tā nosaka šādu apjomu katram iemaksu periodam, ir obligāti jābalstās uz noteiktiem pieņēmumiem un savām zināšanām. Papildus no apstrīdētā lēmuma 43.–48. apsvēruma izriet, ka VNV, analizēdama ekonomikas cikla posmu un ex ante iemaksu iespējamo prociklisko ietekmi uz iestāžu finansiālo stāvokli, bija pienācīgi ņēmusi vērā Covid‑19 pandēmiju.
165 Prasītāja arī neesot ņēmusi vērā galīgā mērķapjoma dinamiku, kas izriet no fakta, ka segto noguldījumu summa, kas izmantota kā atsauces vērtība sākotnējā laikposma beigās, būtībā ir zināma tikai 2023. gada 31. decembrī un pirms šī datuma to var vienīgi prognozēt. Šajā ziņā apstrīdētais lēmums esot pietiekami pamatots, pat tieši nenorādot precīzu galīgo mērķapjomu. Proti, no šī lēmuma izrietot, ka segtajiem noguldījumiem bija jāturpina pieaugt no 2021. gada aprīļa līdz sākotnējā laikposma beigām. Tādējādi prasītājai esot jāsaprot, ka gada mērķapjoma noteikšana vienas astotās daļas apmērā no 1 % segto noguldījumu vidējās summas 2020. gadā nebūtu ļāvusi izpildīt Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktā paredzēto prasību sākotnējā perioda beigās sasniegt galīgo mērķapjomu vismaz 1 % apmērā no segtajiem noguldījumiem.
166 Vispirms jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktam sākotnējā perioda beigās VNF pieejamajiem finanšu līdzekļiem ir jāsasniedz galīgais mērķapjoms, kas atbilst vismaz 1 % no segto noguldījumu summas visās iestādēs, kuras saņēmušas atļaujas visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā.
167 Saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 2. punktu sākotnējā periodā ex ante iemaksas ir jāsadala laikā iespējami vienādi, līdz sasniegts šī sprieduma 166. punktā minētais galīgais mērķapjoms, bet ir pienācīgi jāņem vērā darījumdarbības cikla fāze un iespējamo prociklisko iemaksu ietekme uz iestāžu finansiālo stāvokli.
168 Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktā ir precizēts, ka katru gadu iemaksas, kas jāveic visām iestādēm, kuras saņēmušas atļauju visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, nedrīkst pārsniegt 12,5 % no galīgā mērķapjoma.
169 Runājot par ex ante iemaksu aprēķināšanas metodi, Deleģētās regulas 2015/63 4. panta 2. punktā ir paredzēts, ka VNV to summu nosaka, pamatojoties uz gada mērķapjomu, ņemot vērā galīgo mērķapjomu, un pamatojoties uz iepriekšējā gada segto noguldījumu vidējās summas, kas aprēķināta reizi ceturksnī visām iestādēm, kuras saņēmušas atļauju visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā.
170 Līdzīgi saskaņā ar Īstenošanas regulas 2015/81 4. pantu VNV ex ante iemaksas katrai iestādei aprēķina, pamatojoties uz gada mērķapjomu, ko nosaka, ņemot vērā galīgo mērķapjomu, un atbilstoši Deleģētajā regulā 2015/63 izklāstītajai metodei.
171 Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 48. apsvēruma, šajā gadījumā VNV gada mērķapjomu par 2021. gada iemaksu periodu noteica 11 287 677 212,56 EUR apmērā.
172 Apstrīdētā lēmuma 36. un 37. apsvērumā VNV būtībā paskaidroja, ka gada mērķapjomu nosaka, pamatojoties uz analīzi par segto noguldījumu izmaiņām iepriekšējos gados, visām attiecīgajām izmaiņām ekonomiskajā stāvoklī, kā arī uz analīzi par darbības cikla fāzes rādītājiem un prociklisko iemaksu iespējamo ietekmi uz iestāžu finansiālo stāvokli. Pēc tam VNV uzskatīja par piemērotu noteikt koeficientu, kas balstīts uz šo analīzi un VNF pieejamajiem finanšu līdzekļiem (turpmāk tekstā – “koeficients”). Lai sasniegtu gada mērķapjomu, VNV šo koeficientu piemēroja vienai astotdaļai no segto noguldījumu vidējās summas 2020. gadā.
173 Apstrīdētā lēmuma 38.–47. apsvērumā VNV izklāstīja pieeju koeficienta noteikšanai.
174 Apstrīdētā lēmuma 38. apsvērumā VNV konstatēja pastāvīgu segto noguldījumu pieauguma tendenci visās iesaistīto dalībvalstu iestādēs. Konkrēti, šo noguldījumu vidējā summa, ko aprēķina reizi ceturksnī, 2020. gadā sasniedza 6,689 biljonus EUR.
175 Apstrīdētā lēmuma 40. un 41. apsvērumā VNV iepazīstināja ar segto noguldījumu prognozētajām izmaiņām sākotnējā perioda trīs atlikušajos gados, proti, no 2021. līdz 2023. gadam. Tā lēsa, ka segto noguldījumu gada pieauguma līmenis līdz sākotnējā perioda beigām būšot no 4 % līdz 7 %.
176 Apstrīdētā lēmuma 42.–45. apsvērumā VNV sniedza darbības cikla fāzes un ex ante iemaksu iespējamās procikliskās ietekmes uz iestāžu finansiālo stāvokli novērtējumu. Lai to paveiktu, tā norādīja, ka ir ņēmusi vērā vairākus rādītājus, piemēram, Komisijas prognozi par iekšzemes kopprodukta izaugsmi un Eiropas Centrālās bankas (ECB) prognozes šajā nolūkā vai par privātā sektora kredītu plūsmu procentos no iekšzemes kopprodukta.
177 Apstrīdētā lēmuma 46. apsvērumā VNV secināja, ka, lai gan banku savienībā ir pamatoti sagaidīt turpmāku segto noguldījumu pieaugumu, šī pieauguma temps būs lēnāks, nekā 2020. gadā. Šajā ziņā VNV apstrīdētā lēmuma 47. apsvērumā norādīja, ka tā ir izmantojusi “piesardzīgu pieeju” attiecībā uz segto noguldījumu pieauguma līmeni nākamajos gados līdz 2023. gadam.
178 Ņemot vērā šos apsvērumus, apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā VNV noteica koeficienta vērtību 1,35 % apmērā. Pēc tam tā aprēķināja gada mērķapjomu, segto noguldījumu vidējo summu 2020. gadā reizinādama ar šo koeficientu un šī aprēķina rezultātu dalīdama ar astoņi atbilstoši šādai matemātikas formulai, kas ietverta minētā lēmuma 48. apsvērumā:
“Mērķis0 [gada mērķapjoma summa] = Segto noguldījumu kopsumma2020 * 0,0135 * ⅛ = 11 287 677 212,56 EUR”.
179 Tomēr tiesas sēdē VNV norādīja, ka gada mērķapjomu 2021. gada iemaksu periodam tā noteica šādi.
180 Pirmkārt, VNV noteica segto noguldījumu summu visām iestādēm, kuras saņēmušas atļauju visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, par pamatu ņemdama nākotnē vērstu analīzi, un prognozēja, ka sākotnējā perioda beigās tā sasniegs aptuveni 7,5 biljonus EUR. Lai iegūtu šo summu, VNV ņēma vērā segto noguldījumu vidējo summu 2020. gadā, proti, 6,689 biljonus EUR, segto noguldījumu gada pieauguma līmeni 4 % apmērā, kā arī atlikušo iemaksu periodu skaitu līdz sākotnējā perioda beigām, proti, trīs.
181 Otrkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu VNV aprēķināja 1 % no šiem 7,5 biljoniem EUR, lai iegūtu plānoto galīgo mērķapjomu, kas jāsasniedz līdz 2023. gada 31. decembrim, proti, aptuveni 75 miljardi EUR.
182 Treškārt, no šīs pēdējās minētās summas VNV atskaitīja finanšu līdzekļus, kas jau bija pieejami VNF 2021. gadā, proti, aptuveni 42 miljardus EUR, lai iegūtu summu, kas jāiekasē līdz sākotnējā perioda beigām atlikušajos iemaksu periodos, proti, no 2021. līdz 2023. gadam. Šī summa bija aptuveni 33 miljardi EUR.
183 Ceturtkārt, VNV šo pēdējo minēto summu izdalīja ar trīs, lai to vienādi sadalītu starp minētajiem trim atlikušajiem iemaksu periodiem. Tādējādi gada mērķapjoms 2021. gada iemaksu periodam tika noteikts šī sprieduma 171. punktā minētajā apmērā, proti, aptuveni 11,287 miljardi EUR.
184 VNV tiesas sēdē arī apgalvoja, ka tā ir publiskojusi informāciju, uz kuru bija balstīta šī sprieduma 180.–183. punktā aprakstītā metode, kas esot ļāvusi prasītājai saprast, kā tika noteikts gada mērķapjoms. Tā tostarp precizēja, ka 2021. gada maijā, t. i., pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, bet pirms šīs prasības celšanas, tā savā tīmekļa vietnē bija publicējusi faktu lapu “Fact Sheet 2021” (turpmāk tekstā – “faktu lapa”), kurā bija norādīta plānotā galīgā mērķapjoma summa. Tāpat VNV apgalvoja, ka VNF pieejamo finanšu līdzekļu apmērs arī bija redzams tās tīmekļa vietnē, kā arī citos publiskos avotos jau pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.
185 Lai pārbaudītu, vai VNV ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz gada mērķapjoma noteikšanu, vispirms jāatgādina, ka pamatojuma trūkums vai nepietiekamība ir absolūts pamats, ko Savienības tiesa var un kas tai pat ir jāizvirza pēc savas ierosmes (skat. spriedumu, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 34. punkts, un tajā minētā judikatūra). Tāpēc Vispārējā tiesa var ņemt vērā un tai pat ir jāņem vērā arī citi trūkumi pamatojumā papildus tiem, uz kuriem atsaucas prasītāja, it īpaši tad, ja tie atklājas tiesvedības laikā.
186 Šajā nolūkā mutvārdu procesa laikā lietas dalībnieki tika uzklausīti par visiem iespējamajiem trūkumiem apstrīdētajā lēmumā norādītajā pamatojumā attiecībā uz gada mērķapjoma noteikšanu. Konkrētāk, kā izklāstīts šī sprieduma 180.–183. punktā, kad VNV tieši un atkārtoti tika iztaujāta par šo jautājumu, tā soli pa solim aprakstīja metodi, kuru tā faktiski izmantoja, lai noteiktu gada mērķapjomu par 2021. gada iemaksu periodu.
187 Turpinājumā, runājot par pienākuma norādīt pamatojumu saturu, no judikatūras izriet, ka Savienības iestādes vai struktūras pieņemta lēmuma pamatojumā noteikti nedrīkst būt pretrunas, lai ieinteresētās personas varētu saprast šī lēmuma patieso pamatojumu un aizstāvēt savas tiesības kompetentajā tiesā un pēdējā minētā varētu veikt pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 169. punkts un tajā minētā judikatūra; 2005. gada 22. septembris, Suproco/Komisija, T‑101/03, EU:T:2005:336, 20. un 45.–47. punkts, un 2015. gada 16. decembris, Grieķija/Komisija, T‑241/13, EU:T:2015:982, 56. punkts).
188 Tāpat, ja apstrīdētā lēmuma autors tiesvedības laikā Savienības tiesā sniedz konkrētus skaidrojumus par tā pamatojumu, šiem skaidrojumiem ir jāatbilst šajā lēmumā izklāstītajiem apsvērumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 22. septembris, Suproco/Komisija, T‑101/03, EU:T:2005:336, 45.–47. punkts, un 2016. gada 13. decembris, Printeos u.c./Komisija, T‑95/15, EU:T:2016:722, 54. un 55. punkts).
189 Proti, ja apstrīdētajā lēmumā minētie apsvērumi neatbilst tiesvedības laikā sniegtajiem skaidrojumiem, attiecīgā lēmuma pamatojums nepilda šī sprieduma 148. un 149. punktā atgādinātās funkcijas. Šāda neatbilstība liedz, pirmkārt, ieinteresētajām personām pirms prasības celšanas uzzināt apstrīdētā lēmuma patieso pamatojumu un sagatavot savu aizstāvību saistībā ar to, un, otrkārt, Savienības tiesai identificēt pamatojumu, uz kura patiesībā juridiski ir balstīts šis lēmums, un pārbaudīt tā atbilstību piemērojamajam regulējumam.
190 Visbeidzot, jāatgādina – kad VNV pieņem lēmumu, ar kuru nosaka ex ante iemaksas, tai attiecīgajām iestādēm ir jādara zināma šo iemaksu aprēķināšanas metode (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 122. punkts).
191 Tas pats attiecas uz gada mērķapjoma noteikšanas metodi, jo šai summai ir būtiska nozīme šāda lēmuma sistēmā. Proti, kā izriet no Īstenošanas regulas 2015/81 4. panta, ex ante iemaksas aprēķina, dalot minēto summu starp visām attiecīgajām iestādēm, un šīs summas palielināšana vai samazināšana pati par sevi katrai no šīm iestādēm rada attiecīgu ex ante iemaksu palielinājumu vai samazinājumu.
192 No iepriekš minētā izriet, ka tad, ja apstrīdētajā lēmumā VNV ir jāsniedz iestādēm skaidrojumus par gada mērķapjoma noteikšanas metodi, šiem skaidrojumiem ir jāatbilst skaidrojumiem, ko tā sniegusi tiesvedības laikā, un jāatteicas uz faktiski izmantoto metodi.
193 Tomēr šajā lietā tas tā nav.
194 Proti, vispirms jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā ir ietverta matemātikas formula, kuru tā ir norādījusi kā pamatu gada mērķapjoma noteikšanai. Tomēr izrādās, ka šajā formulā nav ietverti VNV faktiski izmantotās metodes elementi, kā tika skaidrots tiesas sēdē. Proti, kā izriet no šī sprieduma 180.–183. punkta, VNV ar šo metodi ir aprēķinājusi gada mērķapjoma summu, no galīgā mērķapjoma atskaitīdama VNF pieejamos finanšu līdzekļus, lai aprēķinātu līdz sākotnējā perioda beigām vēl iekasējamo summu, un izdalīdama pēdējo minēto summu ar trīs. Tomēr šie divi aprēķināšanas soļi neparādās minētajā matemātikas formulā.
195 Turklāt šo konstatējumu nevar atspēkot VNV apgalvojums, ka 2021. gada maijā tā bija publicējusi faktu lapu, ietverot diapazonu, kurā norādītas iespējamās galīgā mērķapjoma summas, un savā tīmekļa vietnē – VNF pieejamo finanšu līdzekļu summu. Proti, neatkarīgi no tā, vai prasītāja faktiski zināja par šīm summām, tās pašas par sevi nevarēja tai ļaut saprast, ka VNV patiešām bija veikusi abas šī sprieduma 194. punktā minētās darbības, turklāt ir precizēts, ka apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā paredzētajā matemātikas formulā tās pat nebija minētas.
196 Līdzīgas neatbilstības ir saistītas arī ar veidu, kādā tika noteikts 1,35 % koeficients, kam tomēr ir galvenā nozīme matemātikas formulā, kas minēta šī sprieduma 178. punktā. Proti, šo koeficientu varētu saprast tādējādi, ka bez citiem parametriem tas ir balstīts uz prognozēto segto noguldījumu pieaugumu sākotnējā perioda atlikušajos gados. Tomēr kā VNV atzina tiesas sēdē, šis koeficients tika noteikts tā, lai varētu pamatot gada mērķapjoma summas aprēķināšanas rezultātu, t.i., pēc tam, kad VNV aprēķināja šo summu, piemērodama šī sprieduma 180.–183. punktā izklāstītos četrus soļus un izdalīdama ar trīs summu, kas iegūta, no galīgā mērķapjoma atskaitot VNF pieejamos finanšu līdzekļus. Tomēr šī pieeja nav atspoguļota apstrīdētajā lēmumā.
197 Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar faktu lapu plānotā galīgā mērķapjoma summa bija diapazonā no 70 līdz 75 miljardiem EUR. Taču šis diapazons neatbilst apstrīdētā lēmuma 41. apsvērumā minētā segto noguldījumu 4 % līdz 7 % pieauguma līmeņa diapazonam. Proti, VNV tiesas sēdē norādīja, ka gada mērķapjoma noteikšanas nolūkā, tā ir ņēmusi vērā segto noguldījumu 4 % pieauguma līmeni, kas bija zemākais līmenis otrajā diapazonā, un tādējādi ieguva plānoto galīgo mērķapjoma līmeni 75 miljardu EUR apmērā, kas bija augstākā vērtība pirmajā diapazonā. Tādējādi izrādās, ka šie divi diapazoni ir savstarpēji pretrunīgi. Proti, no vienas puses, segto noguldījumu izmaiņu līmeņa diapazons ietver arī vērtības, kas ir lielākas par 4 % līmeni un kuru piemērošanas rezultātā plānotā galīgā mērķapjoma summa tomēr būtu lielāka par to, kas iekļauta šī mērķapjoma diapazonā. No otras puses, prasītāja nesaprot, kālab VNV minētā mērķapjoma diapazonā iekļāva summas, kas ir mazākas par 75 miljardiem EUR. Proti, lai to panāktu, būtu bijis jāpiemēro līmenis, kas ir zemāks par 4 %, kas tomēr neietilpst segto noguldījumu pieauguma līmeņa diapazonā. Šādos apstākļos prasītāja nevarēja identificēt veidu, kādā VNV izmantoja šo noguldījumu izmaiņu līmeņa diapazonu, lai nonāktu pie plānotā galīgā mērķapjoma aprēķina.
198 No tā izriet, ka VNV gada mērķapjoma noteikšanai faktiski izmantotā metode, kā tā izskaidrota tiesas sēdē, neatbilst apstrīdētajā lēmumā aprakstītajai metodei, jo, nedz iestādes, nedz Vispārējā tiesa, pamatojoties uz apstrīdēto lēmumu, nevarēja identificēt patieso pamatojumu, kura dēļ tika noteikts šis mērķapjoms.
199 Ņemot vērā iepriekš minēto, jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas nepilnības pamatojumā saistībā ar gada mērķapjoma noteikšanu.
200 Tāpēc otrā pamata pirmā daļa ir jāapmierina. Tomēr, ņemot vērā šīs lietas juridiskos un ekonomiskos aspektus, pareizas tiesvedības interesēs ir jāturpina izskatīt pārējos prasības pamatus.
[..]
c) Par trešo daļu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu saistībā ar atsevišķu riska rādītāju nepiemērošanu
212 Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā neesot norādīts pietiekams pamatojums saistībā ar atsevišķu riska rādītāju nepiemērošanu, lai aprēķinātu ex ante iemaksas par 2021. gada iemaksu periodu.
213 Proti, VNV šajā lēmumā neesot piemērojusi četrus riska rādītājus un apakšrādītājus, kas tomēr ir paredzēti Deleģētajā regulā 2015/63 ex ante iemaksu noteikšanas nolūkā, proti, “neto stabila finansējuma rādītāju” (turpmāk tekstā – “NSFR”), rādītāju “iestādes pašu kapitāls un atbilstīgās saistības, kas pārsniedz minimuma prasību pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām” (turpmāk tekstā – “MRELR”), un apakšrādītāju “sarežģītība” un apakšrādītāju “noregulējamība”.
214 Tā kā nav pietiekamas informācijas, neesot iespējams noskaidrot, kādā mērā minēto riska rādītāju un apakšrādītāju nepiemērošana pozitīvi vai negatīvi ir ietekmējusi prasītājas ex ante iemaksas. Katrā ziņā neesot skaidrs, kādēļ tādai iestādei kā prasītājai būtu jāpiemēro sods, ka cita iestāde nav sniegusi noteiktus datus prasītajā veidā, kā rezultātā attiecīgie riska rādītāji un apakšrādītāji nav piemēroti.
215 VNV apstrīd prasītājas argumentāciju.
216 Vispirms jānorāda, ka Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tad, “[j]a konkrēta rādītāja noteikšanai nepieciešamā informācija, kas minēta [šīs deleģētās regulas] II pielikumā, nav iekļauta [minētās deleģētās regulas] 14. pantā minētajā piemērojamajā uzraudzības pārskatu sniegšanas prasībā attiecībā uz bāzes gadu, šo riska rādītāju nepiemēro līdz sāk piemērot minēto uzraudzības pārskatu sniegšanas prasību”.
217 Šajā gadījumā VNV apstrīdētā lēmuma 21.–29. apsvērumā norādīja, ka tā nepiemēroja nedz NSFR un MRELR, nedz apakšrādītāju “sarežģītība” un apakšrādītāju “noregulējamība”, jo šī lēmuma pieņemšanas brīdī informācija, kas vajadzīga saistībā ar šiem riska rādītājiem un apakšrādītājiem, visām iestādēm nebija pieejama vienotā formātā.
218 Konkrētāk, attiecībā uz NSFR VNV norādīja, ka “[Savienībā netika] izmantots neviens saskaņots NSFR saistošs standarts un tādējādi [tā nevarēja] noteikt rādītājus valsts līmenī”. Attiecībā uz MRELR VNV precizēja, ka, “tā kā prasības saistībā ar MRELR kopumā [tika] īstenotas pakāpeniski, [tās] rīcībā [nebija] datu, kas tai ļautu piemērot šo rādītāju katras iestādes, kura veic iemaksas [VNF], līmenī”. Attiecībā uz apakšrādītāju “sarežģītība” un apakšrādītāju “noregulējamība” VNV norādīja, ka “par [minētajiem apakšrādītājiem] vajadzīgie dati par 2019. pārskata gadu visām iesaistīto dalībvalstu iestādēm [nebija] pieejami vienotā formātā”.
219 Šāds pamatojums ļauj prasītājai saprast iemeslus, kuru dēļ VNV nepiemēroja attiecīgos riska rādītājus un apakšrādītājus, un tādējādi ir izpildījusi šī sprieduma 148. un 149. punktā minētajā judikatūrā noteiktās prasības.
220 Turklāt no paša Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka šī tiesību norma neļauj VNV ņemt vērā riska rādītāja nepiemērošanas ietekmi uz katras iestādes ex ante iemaksu apmēru. Tāpēc prasītāja nevar pārmest VNV, ka tā apstrīdētajā lēmumā nav norādījusi šādus apsvērumus.
221 Tādējādi otrā pamata trešā daļa ir jānoraida.
d) Par ceturto daļu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu saistībā ar noteiktu VNV rīcības brīvību, kad tā nosaka ex ante iemaksu aprēķināšanas parametrus
222 Prasītāja būtībā apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums neesot pietiekams, jo tajā nav precizēts veids, kādā VNV ir īstenojusi rīcības brīvību, kas tai piešķirta ar Deleģēto regulu 2015/63 un attiecas uz vairākiem ex ante iemaksu aprēķināšanas aspektiem.
223 Konkrēti VNV esot plaša rīcības brīvība, lai noteiktu NMS [neatsaucamas maksājumu saistības] apmēru, un iemesli, kuru dēļ tā ir ierobežojusi NMS daļu līdz 15 % no attiecīgo iestāžu individuālo ex ante iemaksu summas, neesot saprotami.
224 Turklāt no Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5. punkta un apstrīdētā lēmuma 94.–101., 106., 108. un 112. apsvēruma izrietot, ka VNV ir rīcības brīvība noteikt papildu riska rādītājus un atsevišķus riska rādītājus koriģēt, ja kādi no šiem rādītājiem netiek piemēroti. Šajā ziņā atbilstošās tiesību normas neesot pietiekami skaidras attiecībā uz ex ante iemaksu aprēķināšanas metodi un šīs metodes noteicošajiem kritērijiem.
225 VNV apstrīd prasītājas argumentāciju.
226 Šajā ziņā jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 145.–153. apsvērumā VNV detalizēti un sīki izklāstīja iemeslus, kuru dēļ tā ierobežoja NMS izmantošanu līdz 15 % no attiecīgo iestāžu individuālo ex ante iemaksu summas. Taču prasītāja nav precizējusi, kāpēc šie skaidrojumi ir nepietiekami, lai saprastu iemeslus, kuru dēļ VNV bija noteikusi šādu ierobežojumu. Tāpēc prasītājas argumentācijā nav neviena elementa, kas pierādītu, ka apstrīdētais lēmums šajā aspektā ir nepietiekami pamatots.
227 Tas pats attiecas uz papildu riska rādītājiem, dažādu riska rādītāju pārrēķināšanu, kā arī citiem prasītājas minētajiem aprēķināšanas aspektiem. Proti, apstrīdētā lēmuma 98.–101. apsvērumā VNV paskaidroja, kā tā definēja riska rādītājus un apakšrādītājus, ko piemēro IV riska pīlārā. Apstrīdētā lēmuma 20.–29. un 94.–96. apsvērumā tā arī izklāstīja iemeslus, kuru dēļ tā neuzskatīja par vajadzīgu piemērot atsevišķus riska rādītājus (skat. šī sprieduma 217. un 218. punktu) un tādējādi pārrēķināt no tā izrietošus dažādus riska rādītājus. Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 108. un 112. apsvērumā VNV norādīja veidu, kādā tā mainīja nekoriģētos riska rādītājus atbilstoši Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma 3. solim un veidu, kādā tā katram riska rādītājam piemēroja negatīvu vai pozitīvu zīmi atbilstoši šīs deleģētās regulas I pielikuma 4. solim. Savukārt, prasītāja nav precizējusi iemeslus, kuru dēļ iepriekš minētajos apstrīdētā lēmuma apsvērumos ietvertais pamatojums nav pietiekams.
228 Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka Deleģētā regula 2015/63 attiecībā uz ex ante iemaksu aprēķināšanas metodi un šīs metodes noteicošajiem kritērijiem nav pietiekami saprotama. Pieņemot, ka šo iebildumu var interpretēt tādējādi, ka ar to prasītāja atsaucas uz šīs deleģētās regulas 4.–7. un 9. panta, kā arī I pielikuma prettiesiskumu, pēdējā minētā nepaskaidro, kā izpaužas šo tiesību normu prettiesiskums. Šajā ziņā prasītājas apgalvojums – kurš nav nekādi pamatots – ka ar minēto deleģēto regulu VNV ir piešķirta ievērojama novērtējuma brīvība, pats par sevi nav pietiekams, lai apstrīdētu minēto tiesību normu tiesiskumu.
229 Šādos apstākļos otrā pamata ceturtā daļa ir jānoraida.
e) Par piekto daļu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu saistībā ar citiem prasītājas ex ante iemaksu aprēķināšanas aspektiem
230 Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā esot pieļauts pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums, jo veids, kādā VNV aprēķināja tās ex ante iemaksas, nav pārskatāms un saprotams.
231 VNV apstrīd prasītājas argumentāciju.
1) Par apgalvojumu, ka ex ante iemaksu aprēķināšana esot nesaprotama un to nav iespējams pārbaudīt
232 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā esot ietverti tikai vispārīgi apsvērumi par datu vākšanas un ex ante iemaksu aprēķināšanas metodi. Tādējādi šī lēmuma tekstā neesot ietverta nekāda informācija par prasītājas ex ante iemaksu praktisko aprēķināšanu. Konkrētāk, minētā lēmuma pielikumos esot ietverti tikai galīgie rezultāti, kas šo iemaksu aprēķināšanu padarot nesaprotamu un nepārbaudāmu. Turklāt šajos pielikumos ietvertie dati neesot atbilstoši, jo tie nav pārliecinoši, un tiem neesot nekādas skaidrojošas un attaisnojošas vērtības, jo dažādos gados ir neizskaidrojamas atsevišķu vērtību svārstības. Šī iemesla dēļ Vispārējā tiesa un valstu noregulējuma iestādes nevarot pārbaudīt VNV veikto aprēķinu. Tādējādi Finanšu tirgu uzraudzības iestāde paziņojumā par iemaksām neesot pamatojusi ex ante iemaksu aprēķinu, bet esot vienkārši atsaukusies uz apstrīdēto lēmumu. Tāpat tā esot apstiprinājusi, ka tā pati nesaprot šo lēmumu.
233 Šajā ziņā, kā norādīts šī sprieduma 15. punktā, apstrīdētā lēmuma I pielikumā ir ietverta prasītājas individuālā dokumentācija, kurā ir iekļauti ne tikai kopīgie dati, ko VNV sagatavojusi, summējot vai apvienojot visu iestāžu datus, bet arī visi prasītājas individuālie dati, kas izmantoti tās ex ante iemaksu aprēķināšanā, piemēram, tās gada pamata iemaksu apmērs, tās riska rādītāju vērtības, kā arī tās klasifikācija attiecīgajos intervālos atkarībā no šīm vērtībām. Turklāt no šī lēmuma II pielikuma izriet, ka prasītāja bija informēta par katram riska rādītājam atbilstošo intervālu skaitu, kā arī par šo intervālu robežvērtībām. Tādējādi atbilstoši šī sprieduma 159. punktā minētajai judikatūrai prasītāja, ņemot vērā minētā lēmuma I pielikuma datus kopsakarā ar šī paša lēmuma II pielikuma datiem, varēja tostarp pārbaudīt, vai tā bija ievietota pareizajos intervālos salīdzinājumā ar visām pārējām iestādēm.
234 Tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka VNV pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas prasītājai nosūtīja ex ante iemaksu aprēķināšanas rīku, lai tā varētu iepriekš aprēķināt savas ex ante iemaksas. Šis rīks ietvēra, no vienas puses, algoritmus, ko VNV izmantoja, lai veiktu sākotnējos aprēķinus, un, no otras puses, kopējos datus, ko VNV sagatavojusi, summējot vai apvienojot visu attiecīgo iestāžu individuālos datus. Tādējādi prasītāja, minētā rīka atbilstošajos laukos ievadot savus individuālos datus, varēja soli pa solim aprēķināt savas individuālās ex ante iemaksas atbilstoši VNV veiktajiem sākotnējiem aprēķiniem attiecībā uz ex ante iemaksām par 2021. gada iemaksu periodu.
235 Taisnība, ka attiecībā uz citu iestāžu datiem, ko VNV izmantojusi ex ante iemaksu aprēķināšanas soļos, kuri definēti Deleģētās regulas 2015/63 I pielikumā un ir “Rādītāju diskretizācija” (2. solis), “Piešķirtās zīmes iekļaušana” (4. solis) un “Gada iemaksu aprēķins” (6. solis), apstrīdētā lēmuma I un II pielikumā ir ietverti tikai kopīgie dati, kurus VNV sagatavojusi, summējot vai apvienojot visu attiecīgo iestāžu individuālos datus. Tomēr no šī sprieduma 157. punktā minētās judikatūras izriet, ka VNV nav iestādēm jāatspoguļo pilnīgs aprēķina process, kas veikts, lai iegūtu šos kopīgos datus, jo tas nozīmētu, ka ir jāizpauž dati par visu pārējo attiecīgo iestāžu ekonomisko stāvokli, ko aizsargā komercnoslēpums.
236 Visbeidzot, nevar piekrist prasītājas apgalvojumam, ka apstrīdētā lēmuma pielikumos ietvertajiem datiem nav nekādas “skaidrojošas un attaisnojošas vērtības”, jo dažādos gados atsevišķām vērtībām ir šķietami nesaprotamas svārstības. Proti, fakts, ka atsevišķas vērtības, kas iegūtas, summējot vai apvienojot daudzu iestāžu datus, dažādos gados var atšķirties, nevar likt apšaubīt visu apstrīdētā lēmuma I un II pielikumā ietverto datu par attiecīgajām iestādēm uzticamību.
237 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka tās gada pamata iemaksu un korekcijas koeficienta aprēķins nav saprotams. Šajā ziņā šī koeficienta vērtība esot pārmērīgi augsta, neraugoties uz prasītājas teicamajiem starptautiskajiem reitingiem, tās riska profilu, kas ir labāks par aplūkoto iestāžu vidējo rādītāju, un tās salīdzinoši vienkāršo darījumdarbības modeli. Konkrēti, prasītāja nevarot saprast, kāpēc tās korekcijas koeficienta līmenis, kas aprēķināts, pamatojoties uz nacionālo bāzi, ir paaugstināts, [konfidenciāli] (2).
238 Šajā ziņā jānorāda, ka korekcijas koeficienta vērtība izriet no aprēķina, kurš balstīts uz Deleģētās regulas 2015/63 I pielikumā aprakstītās metodes un detalizēti izklāstīts apstrīdētā lēmuma 93.–121. apsvērumā, kā arī prasītājas individuālajā dokumentācijā, kas ietverta šī lēmuma I pielikumā. Tomēr prasītāja Vispārējai tiesai nav sniegusi nevienu konkrētu pierādījumu, ar kuru tā būtu centusies pierādīt šīs metodes un minētajos apstrīdētā lēmuma apsvērumos vai individuālajā dokumentācijā ietverto datu nesaprotamību vai neatbilstību.
239 Katrā ziņā, ņemot vērā, ka tādi riska rādītāji kā tie, kas detalizēti izklāstīti apstrīdētā lēmuma 93.–100. apsvērumā, ir izsvērti katrā no četriem riska pīlāriem un arī šie četri riska pīlāri ir izsvērti, atsevišķiem riska rādītājiem attiecībā uz korekcijas koeficienta aprēķinu ir mazāka nozīme nekā citiem. [konfidenciāli] Šādos apstākļos prasītāja ir kļūdaini apgalvojusi, ka tās korekcijas koeficienta vērtība esot neizskaidrojami paaugstināta.
240 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots, jo no tā nav iespējams saprast, kāpēc tās ex ante iemaksas par 2021. gada iemaksu periodu salīdzinājumā ar 2020. gada iemaksu periodu palielinājās par [konfidenciāli], bet Austrijā segto noguldījumu apjoms palielinājās tikai par 5,08 %, prasītājas segto noguldījumu summa palielinājās tikai par [konfidenciāli], tās riska korekcijas rādītāji palielinājās tikai par [konfidenciāli], ex ante iemaksu galīgā summa banku savienībai kopumā palielinājās tikai par 13 % un prasītājas saimnieciskā darbība palika nemainīga.
241 Šajā ziņā no šī sprieduma 149. punktā minētās judikatūras izriet, ka Savienības akta pamatojumā nav jānorāda visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi. Konkrēti, VNV pienākums norādīt pamatojumu nenozīmē, ka tai ir pienākums pamatot iemeslus, kuru dēļ ex ante iemaksas palielinājušās salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu.
242 Būtu jāpiebilst, ka no ex ante iemaksu aprēķināšanas metodes sistēmas izriet, ka to apmērs tostarp ir atkarīgs no visu iestāžu, kas ir saņēmušas atļauju visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, segto noguldījumu summas, kā arī no visu šo iestāžu riska profila. Tālab pretēji tam, ko, šķietami, apgalvo prasītāja, tās ex ante iemaksu palielinājums dažādos gados ne vienmēr būs proporcionāls Austrijā segto noguldījumu, tās segto noguldījumu vai korekcijas koeficienta pieaugumam.
243 Šādos apstākļos precīzus iemeslus, kuru dēļ prasītājas ex ante iemaksas palielinājās, neraugoties uz prasītājas minētajiem apstākļiem, nevar uzskatīt par informāciju, bez kuras nav iespējams saprast, kādā veidā tās individuālā situācija ir ņemta vērā tās ex ante iemaksu aprēķināšanas nolūkā šī sprieduma 150.–159. punktā minētās judikatūras izpratnē.
244 Ceturtkārt, prasītāja norāda, ka iestāžu iedalījums intervālos ir neskaidrs un rada būtiskus izkropļojumus, kā arī kļūdainus rezultātus. Proti, neesot precizēts iemesls, kālab atbilstoši riska “sviras rādītājam” katrā intervālā netika ievietots vienāds skaits iestāžu. Iestāžu ievietošana intervālos neesot saprotama arī saistībā ar riska rādītāju “tirgus riska svērtie aktīvi, kas dalīti ar 1. līmeņa pamata kapitālu”, kas ietilpst IV riska pīlārā, jo iestādes šajā intervālā neesot ievietotas vienādi un pamatoti. Tas pats attiecas uz citiem riska rādītājiem, piemēram, “tirgus riska svērtie aktīvi, kas dalīti ar kopējiem aktīviem”. Tāpēc neesot iespējams pilnībā novērtēt, vai VNV ir pareizi noteikusi intervālus un ievietojusi iestādes šajos intervālos, un vai prasītājas klasifikācija ir atbilstoša.
245 Konkrētāk, VNV, iespējams, bija anonīmi jāatklāj katras iestādes dati, kas izmantoti nekoriģēto rādītāju aprēķināšanai, lai prasītāja varētu pārbaudīt, vai iestādes, kuras iesniegušas salīdzināmus datus, bija ievietotas līdzīgos intervālos.
246 Šajā ziņā vispirms, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu saistībā ar faktu, ka atbilstoši riska “sviras rādītājam” katrā intervālā netika ievietots vienāds iestāžu skaits, jānorāda, ka VNV apstrīdētā lēmuma 106. apsvērumā pietiekami izskaidroja šāda iedalījuma pamatojumu, norādot, ka tā mērķis ir novērst, ka iestādes ar vienādu nekoriģēto riska rādītāja vērtību tiktu ievietotas dažādos intervālos, un tāpēc iestādes ar vienādu šāda rādītāja vērtību tika ievietotas vienā un tajā pašā intervālā, kas noveda pie tā, ka katrā intervālā tika ievietots atšķirīgs iestāžu skaits.
247 Turpinājumā, ņemot vērā šī sprieduma 150.–159. punktā minēto judikatūru, prasītāja kļūdaini apgalvo, ka VNV bija tai jāļauj pilnībā pārbaudīt intervālu skaita noteikšanu un iestāžu iedalījumu šajos intervālos, jo šāda pieeja nozīmētu, ka tai tiktu darīti zināmi tie citu iestāžu dati, ko aizsargā komercnoslēpums.
248 Šajā ziņā jāpiebilst, ka pretēji prasītājas norādītajam, VNV nav nedz pienākuma par katru attiecīgo iestādi izpaust visus pēdējās minētās tai sniegtos datus, nedz tās iedalījumu dažādos intervālos atbilstoši katram riska rādītajam, tikai aizstājot katras iestādes nosaukumu ar pseidonīmu. Proti, kā paskaidroja VNV, un pret to nebija būtisku iebildumu, šāda rīcība nevarētu nodrošināt, ka nebūtu iespējams identificēt iestādes, pamatojoties uz šādi izpaustiem datiem. Faktiski nav izslēgts, ka atsevišķas iestādes, pat ja tām ir piešķirti pseidonīmi, tomēr var identificēt individuālo datu dēļ, kas jau ir publiskoti, it īpaši, ja iestādes ir lielas un dalībvalstīs ir tikai dažas šādas iestādes.
249 Turklāt prasītājas iebildumi par citiem apgalvotajiem izkropļojumiem saistībā ar iedalījumu intervālos atbilstoši dažādiem riska pīlāriem, pat uzskatot, ka tie ir pieņemami saskaņā ar šī sprieduma 27.–30. punktā minēto judikatūru, attiecas uz jautājumu pēc būtības, nevis uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu.
2) Par citu iestāžu individuālo datu nesniegšanu
250 Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums neesot pietiekams, jo tajā nav sniegti citu iestāžu individuālie dati, bez kuriem tai neesot iespējams pārbaudīt savu ex ante iemaksu aprēķinu. Dati, kurus iestādes ir paziņojušas atbilstoši Deleģētās regulas 2015/63 II pielikumam, patiesībā neesot konfidenciāli dati, jo tie ir publiski pieejami vai izriet no publicētas informācijas, piemēram, šo iestāžu darbības pārskatiem.
251 Tādējādi VNV neesot rūpīgi izsvērusi pienākumu norādīt pamatojumu un prasību aizsargāt komercnoslēpumu, paredzot, piemēram, atbilstošu lietas materiālu apspriešanās procedūru, kas ļautu pilnībā darīt zināmus datus, kuri izmantoti ex ante iemaksu aprēķinā. Tālab prasītāja aicina Vispārējo tiesu lūgt VNV izsniegt visus dokumentus, kas saistīti ar šo aprēķinu.
252 Replikas rakstā prasītāja norāda, ka VNV nav ievērojusi visas pienākuma norādīt pamatojumu prasības, kuras Tiesa ir noteikusi 2021. gada 15. jūlija spriedumā Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV (C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601), jo tā tai neesot sniegusi visus tās ex ante iemaksu aprēķina elementus, kurus tā būtu varējusi izpaust, nepārkāpjot komercnoslēpumu. Šajā ziņā Tiesa nav izsmeļoši uzskaitījusi visu informāciju, kas VNV ir jādara zināma.
253 Prasītājas ieskatā VNV vispirms esot jāpierāda jebkuru datu, ko tā nav izpaudusi un kas ir nepieciešami ex ante iemaksu aprēķina pārbaudei, konfidencialitāte.
254 Turpinājumā, runājot par komercnoslēpuma aizsardzību, atsevišķiem datiem, ko VNV nesniedza, neesot nekāds risks, ka to izpaušanas gadījumā tiks aizskartas attiecīgo iestāžu intereses. Tā tas esot, piemēram, ar katras iestādes korekcijas koeficientu.
255 Turklāt dati, uz kuriem ir balstīts ex ante iemaksu aprēķins par 2021. gada iemaksu periodu, esot datēti ar 2019. gadu, proti, gandrīz trīs gadus pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, tādējādi tie esot zaudējuši jebkādu konfidencialitāti. Proti, iestāžu dažādos gados sniegtie dati ievērojami mainoties, un tādēļ tiem neesot praktiskas nozīmes iestāžu ekonomiskā stāvokļa novērtēšanā.
256 Visbeidzot, katrā ziņā būtu jāizpauž tie dati, pēc kuriem nevar identificēt iestādes, ieskaitot visus apkopotos datus, kuri izmantoti dažādos ex ante iemaksu aprēķināšanas soļos. VNV tostarp esot varējusi darīt zināmu katras iestādes pasīvu kopsummu, kā arī tās korekcijas koeficientu, dzēšot attiecīgās iestādes nosaukumu un neizpaužot konfidenciālus datus. Tādējādi iestādes būtu varējušas veikt salīdzinājumu ar citām līdzīga lieluma iestādēm, lai novērtētu, vai korekcija atkarībā no riska profila atbilda to faktiskajam ekonomiskajam stāvoklim, un pārbaudītu iestāžu iedalījumu intervālos.
257 Apstrīdētā lēmuma 88. apsvērumā VNV norādīja, ka “iestāžu komercnoslēpumi – t.i., visa informācija par iestāžu profesionālo darbību, kuras izpaušana konkurentam un/vai plašākai sabiedrībai varētu nopietni kaitēt iestādes interesēm, [tika] uzskatīta par konfidenciālu informāciju”. Tā piebilda, ka, “aprēķinot ex ante iemaksas [..], individuālā informācija, ko iestādes sniedza savās [deklarāciju] veidlapās [..] un uz kuru [tās] paļāvās ex ante iemaksu aprēķināšanai, [tika] uzskatīta par komercnoslēpumiem”.
258 Turklāt apstrīdētā lēmuma 90.–92. apsvērumā VNV norādīja, ka tai ir aizliegts “izpaust jebkuras iestādes datu daļas, kas [minētajā lēmumā] bija aprēķinu pamatā”, bet tai bija atļauts “izpaust uzkrāto un kopējo datu daļas, ciktāl šie dati [bija] apvienoti”. Tomēr saskaņā ar minēto lēmumu iestādēm bija “pilnīga pārredzamība attiecībā uz to [gada pamata iemaksu] un korekcijas koeficienta aprēķinu” šo iemaksu aprēķināšanas soļos, kas attiecās uz “Nekoriģēto rādītāju aprēķinu” (1. solis), “Rādītāju svēruma pārrēķināšanu” (3. solis) un “Saliktā rādītāja aprēķinu” (5. solis). Turklāt iestādes varēja iegūt “kopēju datu daļas, kuras VNV izmantoja vienādi visām iestādēm un pielāgoja atkarībā no to riska profila” aprēķināšanas soļos, kas attiecās uz “Rādītāju diskretizāciju” (2. solis), “Piešķirtās zīmes iekļaušanu” (4. solis) un “Gada iemaksu aprēķinu” (6. solis).
259 Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka pats iemaksu VNF aprēķināšanas metodes princips, kurš izriet no Direktīvas 2014/59 un Regulas Nr. 806/2014, nozīmē, ka VNV izmanto datus, ko aizsargā komercnoslēpums un kurus nav iespējams iekļaut lēmuma, ar kuru nosaka ex ante iemaksas, pamatojumā (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 114. punkts).
260 Otrkārt, pretēji prasītājas apgalvotajam, pienākums norādīt pamatojumu neliek VNV apstrīdētajā lēmumā iekļaut detalizētus apsvērumus, kas pierāda katras datu, ko sniegušas iestādes, kategorijas konfidencialitāti.
261 Proti, kā izriet no šī sprieduma 149. punktā minētās judikatūras, akta pamatojumā nav obligāti jānorāda visi attiecīgie faktiskie un tiesiskie aspekti, jo pamatojuma pietiekamība ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jautājumu, un it īpaši ņemot vērā interesi saņemt skaidrojumus, kāda var būt personām, uz kurām attiecas akts.
262 Tomēr, no vienas puses, no apstrīdētā lēmuma 88. apsvērumā ietvertajiem apsvērumiem izriet, ka VNV ieskatā visus katras iestādes sniegtos datus kopumā aizsargā komercnoslēpums, jo šo datu izpaušana konkurentam vai plašākai sabiedrībai varētu nopietni kaitēt attiecīgās iestādes interesēm.
263 No otras puses, tā kā prasītāja ir sniegusi savus datus ex ante iemaksu aprēķināšanas nolūkā atbilstoši Deleģētās regulas 2015/63 14. pantam, tai bija pilnīgas zināšanas par katras šo datu kategorijas būtību un vispārējām iezīmēm. Tādējādi tā tostarp varēja izvērtēt, cik lielā mērā katra no šīm datu kategorijām varēja ietvert konfidenciālu informāciju.
264 Šādos apstākļos prasītājas rīcībā bija pietiekama informācija, lai saprastu un attiecīgā gadījumā apstrīdētu iemeslus, kuru dēļ VNV uzskatīja, ka citu iestāžu individuālos datus aizsargā komercnoslēpums. Ņemot vērā katras šo datu kategorijas būtību un vispārējās iezīmes, tā tostarp varēja apstrīdēt VNV vērtējumu, kas ietverts apstrīdētā lēmuma 88. apsvērumā, ka minētie dati bija slepeni un to izpaušana varēja nopietni kaitēt attiecīgās iestādes interesēm. Tādējādi tās rīcībā bija visa nepieciešamā informācija, lai varētu apstrīdēt faktu, ka VNV nav ievērojusi Tiesas izvirzītās prasības par pienākuma norādīt pamatojumu un komercnoslēpuma aizsardzības principa līdzsvarošanu, kā atgādināts šī sprieduma 155., 158. un 159. punktā.
265 Treškārt, prasītājas Vispārējai tiesai iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai pierādītu, ka iestāžu individuālie dati patiesībā nav konfidenciāli dati, jo tie ir publiski pieejami.
266 Šajā ziņā, no vienas puses, prasītāja sava argumenta pamatojumam norādīja, ka liela daļa iestāžu sniegto datu tikšot izpausti Eiropas Banku iestādes (EBI) publicētajos spriedzes testos, piemēram, “dati par kapitālu (pašu kapitālu, pamata kapitāla rādītājiem u. c.), parādu attiecībām, kā arī dažādām riska pozīcijas summām (kredītriskiem, pārvēršanu vērtspapīros, tirgus riskiem, izmantošanas riskiem u. c.)”. Turklāt prasītājas ieskatā EBI veicot ikgadējus pārskatāmības pasākumus Savienības līmenī, kuros šī iestāde tostarp publicējot “detalizētus katras iestādes datus par to tirgus pozīciju, riska pozīciju apmēru [vai] pašu kapitāla rādītājiem”.
267 Tomēr jānorāda, ka spriedzes tests, ko EBI veica 2018. gadā Savienības līmenī, un ikgadējās pārskatāmības pārbaudes, uz ko atsaucas prasītāja, attiecas tikai uz ierobežotu iestāžu skaitu, kā arī uz ierobežotu datu daļu, kas ir daudz mazāka par datiem, kas sniegti ex ante iemaksu aprēķināšanas kontekstā, ko prasītāja arī atzinusi tiesas sēdē. Tādējādi prasītāja nav pierādījusi, ka EBI darbību kontekstā publicētie dati attiecas uz visām iestādēm, kurām ir pienākums veikt ex ante iemaksas.
268 No otras puses, prasītāja ir atsaukusies uz faktu, ka šī sprieduma 267. punktā minēto ikgadējo pārskatāmības pārbaužu mērķis bija papildināt pašu iestāžu datu publikācijas, tostarp, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp.), 431.–455. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV 2013, L 176, 338. lpp.), 106. pantu. Tomēr šajā ziņā prasītāja ir tikai atsaukusies uz šīm tiesību normām, nepaskaidrodama, kādi konkrēti individuālie iestāžu dati, kuri, pamatojoties uz šīm tiesību normām, izmantoti ex ante iemaksu aprēķināšanā, apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī bija obligāti publiski pieejami.
269 Prasītāja arī nav apgalvojusi un vēl jo mazāk pierādījusi, ka visi dati, kas izmantoti, lai noteiktu vismaz vienu riska rādītāju, kura aprēķinam bija nepieciešama vairāku datu kategoriju apvienošana, apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī bija publiski pieejami.
270 Ceturtkārt, fakts, ka dati, kas izmantoti ex ante iemaksu aprēķināšanai par 2021. gada iemaksu periodu, attiecas uz 2019. gadu, nenozīmē, ka šos datus apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī vairs neaizsargāja komercnoslēpums. Tāpat neesot pierādīts, ka, ar apstrīdēto lēmumu izpaužot visus iestāžu sniegtos datus, nevarētu tikt pārkāpts komercnoslēpums tikai tādēļ, ka ir pagājis laiks. Šajā ziņā vienīgi apstāklis, ka šie dati katru gadu mainās, neļauj pierādīt, ka minētie dati pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas vairs nebija konfidenciāli.
271 Papildus no Tiesas judikatūras neapšaubāmi izriet, ka tad, ja informācija, kas noteiktā laikā varēja būt komercnoslēpums, ir piecus gadus sena vai senāka, tā laika gaitā principā tiek uzskatīta par vēsturisku un tādējādi vairs nav konfidenciāla, ja vien izņēmuma kārtā lietas dalībnieks, kas atsaucas uz šo iezīmi, nepierāda, ka, neraugoties uz to, ka šī informācija ir sena, tā joprojām ir būtisks tā vai attiecīgo trešo personu komerciālā stāvokļa elements (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 19. jūnijs, Baumeister, C‑15/16, EU:C:2018:464, 54. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr dati, kas tika izmantoti ex ante iemaksu aprēķināšanai par 2021. gada iemaksu periodu, apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī nebija vairāk kā trīs gadus veci.
272 Piektkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, ka VNV esot vajadzējis anonīmi darīt zināmas korekcijas koeficienta vērtības un katras iestādes pasīvu kopsummu, no šī sprieduma 150.–159. punktā minētās judikatūras izriet, ka attiecībā uz citu iestāžu datiem VNV attiecīgajai iestādei ir jāsniedz pietiekama informācija, lai tā būtībā varētu saprast, kādā veidā, aprēķinot tās ex ante iemaksas, ir ņemta vērā tās individuālā situācija visu pārējo iestāžu situācijas kontekstā. Konkrētāk, VNV ir pienākums apkopotā veidā un anonīmi publicēt vai sniegt minētajai iestādei to informāciju par iestādēm, kas izmantota šo iemaksu aprēķināšanai, ciktāl šo informācija var izpaust, neapdraudot komercnoslēpumu.
273 Tomēr neatkarīgi no tā, vai apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī katras iestādes pasīvu kopsummas un korekcijas koeficienta vērtības aizsargāja komercnoslēpums, pirmām kārtām, jānorāda, ka katras iestādes pasīvu kopsumma ir dati, kas ir nepieciešami ex ante iemaksu aprēķināšanai pirmajā posmā, proti, nosakot gada pamata iemaksas atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta otrās daļas a) apakšpunktam, apzinoties, ka šīs iemaksas pēc tam ir jāpielāgo atbilstoši katras iestādes riska profilam, balstoties uz citiem iestāžu individuālajiem datiem. Otrām kārtām, korekcijas koeficients ir starpposma vērtība, kas rodas no vairākiem ex ante iemaksu aprēķināšanas soļiem un ietver visus riska rādītājus, kurus VNV ir izmantojusi šajā aprēķinā. Tādējādi šis koeficients atspoguļo katras iestādes kopējo riska profilu, kas balstīts uz visiem riska rādītājiem, un tam turklāt nav nekādas tiešas saiknes ar iestādes pasīvu kopsummas apmēru.
274 Šādos apstākļos katras iestādes pasīvu kopsummas un korekcijas koeficienta kopējo vērtību izpaušana, nedarot zināmus visus pārējos iestāžu individuālos datus, būtu liegusi sasniegt prasītājas izvirzīto mērķi – salīdzināt tās un citu līdzīga lieluma iestāžu situāciju, lai pārbaudītu tās gada pamata iemaksu aprēķinu, kas pielāgots atbilstoši tās riska profilam. Tāpat pretēji prasītājas apgalvotajam vienīgi šo vērtību izpaušana nebūtu ļāvusi pārbaudīt iestāžu iedalījumu intervālos.
275 Tāpēc katras iestādes korekcijas koeficienta vērtību un pasīvu kopsummu nevar uzskatīt par informāciju, bez kuras iestādes būtībā nevar saprast, kādā veidā to individuālā situācija ir ņemta vērā saistībā ar visu pārējo attiecīgo iestāžu situāciju.
276 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jānoraida prasītājas arguments, ka apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots, jo tajā nav darīti zināmi citu iestāžu individuālie dati, kas ļautu pārbaudīt tās ex ante iemaksu aprēķinu.
3) Par atšķirībām iesaistītajās dalībvalstīs saistībā ar attiecību starp dalībvalsts iestāžu ex ante iemaksu kopsummas daļu, kas aprēķināta, pamatojoties uz valsts bāzi, un minētās summas daļu, kas aprēķināta, pamatojoties uz Savienības bāzi
277 Prasītāja norāda, ka attiecībā uz visu to iestāžu ex ante iemaksu kopējo summu, kuras saņēmušas atļauju katras iesaistītās dalībvalsts teritorijā, apstrīdētajā lēmumā nav pamatotas atšķirības starp šīm dalībvalstīm saistībā ar attiecību starp šīs summas daļu, kas aprēķināta, pamatojoties uz valsts bāzi, no vienas puses, un minētās summas daļu, kas aprēķināta, pamatojoties uz Savienības bāzi, no otras puses. Proti, dažās no minētajām dalībvalstīm valsts bāzes daļa atšķirīgā mērā ir lielāka nekā Savienības bāzes daļa, bet citās – otrādi. Turklāt apkopoto vērtību analīze ļaujot prezumēt, ka dažas dalībvalstis finansē lielāko daļu no iemaksām, kas aprēķinātas, pamatojoties uz Savienības bāzi.
278 Šajā ziņā jānorāda – apstrīdētā lēmuma 60. apsvērumā VNV paskaidroja, ka, “[a]prēķinot gada iemaksu daļu, uz kuru attiecas valsts bāze, [..] šim aprēķinam izmantotais mērķapjoms [tika] noteikts, balstoties uz valsts bāzes un ņemot vērā tikai segtos noguldījumus kredītiestādēs, kuras saņēmušas atļauju attiecīgās iesaistītās dalībvalsts teritorijā”, savukārt dati par iestādēm, kuras saņēmušas atļauju citu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, netika ņemti vērā.
279 Savukārt, saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 61. apsvērumu, “[l]ai aprēķinātu gada iemaksu daļu [uz kuru attiecas Savienības bāze] [..], gada mērķapjomu nosaka, pamatojoties uz visu to kredītiestāžu segtajiem noguldījumiem, kuras veic darījumdarbību iesaistītajās dalībvalstīs”.
280 No tā izriet, ka atšķirības un svārstības, uz kurām atsaucas prasītāja, ir izskaidrojamas ar apstākli, ka ex ante iemaksu aprēķins, pamatojoties uz valsts bāzi, un šo iemaksu aprēķins, pamatojoties uz Savienības bāzi, tiek balstīts uz atšķirīgiem datiem. Šādos apstākļos VNV pienākums norādīt pamatojumu nenozīmē, ka tai ir pienākums papildus izskaidrot iemaksu aprēķinu, kas veikti pamatojoties uz valsts bāzi un iemaksu aprēķinu, kas veikti uz Savienības bāzi, atšķirības.
4) Par pamatojumu attiecībā uz citu iestāžu datu korekcijām
281 Prasītāja būtībā apgalvo, ka apstrīdētais lēmums neļaujot iestādēm pārbaudīt citu iestāžu datu korekciju ietekmi uz ex ante iemaksu aprēķinu par 2021. gada iemaksu periodu, jo VNV tostarp neizpauž nedz to iestāžu skaitu, kuras ir sniegušas vēlāk pielāgotus datus, nedz arī to, kā korekcijas ir ietekmējušas ex ante iemaksu apmēru. Šajā ziņā VNV aprēķinos varot rasties kļūdas. Faktiski dažas iestādes pat esot norādījušas, ka tās “varbūt” bija sniegušas nepareizus datus, kas nozīmē, ka VNV aprēķins ir balstīts uz neprecīziem datiem. Pat ja iespējamās korekcijas varētu ņemt vērā a posteriori nākamajā iemaksu periodā, iestādes netiktu informētas par šādām korekcijām un to iemesliem, kas sekmējot to, ka ex ante iemaksu aprēķini nav pārredzami un tos nav iespējams pārbaudīt. Tādējādi nepārredzama esot atšķirība starp šo iemaksu summu, kas aprēķināta par 2021. gada iemaksu periodu un pielāgota jaunām uzraudzītām iestādēm, no vienas puses, un šo iemaksu galīgajai summai pēc tam, kad ir atskaitītas šādi noteiktas iemaksas par 2015. gada iemaksu periodu, un korekcijām, kas izriet no datu atkārtotas apstrādes un pārskatīšanas, no otras puses.
282 Šajā ziņā no šī sprieduma 150.–159. punktā minētās judikatūras izriet, ka apstrīdētajā lēmumā nav obligāti jāiekļauj visa informācija, kas tā adresātam ļauj pārbaudīt tā ex ante iemaksu aprēķina pareizību. Tomēr a posteriori veikto korekciju attiecībā uz citām iestādēm vai to veikšanas iemeslu izpaušana nozīmētu, ka prasītājai tiktu darīti zināmi citu iestāžu dati, ko aizsargā komercnoslēpums.
283 Turpinājumā, runājot par informācijas trūkumu apstrīdētajā lēmumā par iestāžu skaitu, uz kurām attiecas minētās korekcijas, prasītāja nav paskaidrojusi, kālab šāda informācija tai bija nepieciešama, lai saprastu, kādā veidā VNV bija ņēmusi vērā tās individuālo situāciju ex ante iemaksu par 2021. gada iemaksu periodu aprēķināšanas nolūkā.
284 Argumentācija par iespējamas kļūdas rašanos ex ante iemaksu aprēķinā, kā arī par faktu, ka VNV ir izmantojusi kļūdainus datus, attiecas uz jautājumu pēc būtības, nevis uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu. Būtu jāpiebilst, ka prasītāja Vispārējai tiesai nav iesniegusi nekādu konkrētu informāciju, kas pēdējai minētai ļautu izvērtēt šādu argumentāciju pēc būtības.
285 Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata piektā daļa ir jānoraida.
f) Secinājums par otro pamatu
286 No visa iepriekš minētā izriet, ka otrā pamata pirmā daļa ir jāapmierina, bet otrā, trešā, ceturtā un piektā daļa ir jānoraida.
2. Par trešo pamatu attiecībā uz Hartas 41. panta 1. punkta un 2. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu tiesību tikt uzklausītam neievērošanas dēļ
287 Prasītāja norāda, ka apspriešanās procedūrā, ko VNV organizēja pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, nav ievērotas tās tiesības tikt uzklausītai, kas nostiprinātas Hartas 41. panta 1. punktā un 2. punkta a) apakšpunktā, jo VNV tai neesot ļāvusi efektīvi iesniegt apsvērumus par tās ex ante iemaksu aprēķinu.
288 Proti, divu nedēļu laikposms, kurā notika minētā procedūra, neesot bijis pietiekams, lai paustu viedokli par apstrīdētā lēmuma projektu un apkopoto statistiku, kā arī lai tos pārbaudītu un izanalizētu, vēl jo vairāk tāpēc, ka sniegtie dati neesot bijuši pietiekami, lai pārbaudītu prasītājas ex ante iemaksu aprēķināšanas procesu un apmēru. Šajā ziņā katras iestādes dati, kas kalpo par bāzi to kopīgo datu aprēķinam, kuri ir noteicošie katras iestādes iedalījumam intervālos un tātad iestāžu klasificēšanai atbilstoši katram riska rādītājam, neesot izpausti. Tādējādi VNV neļāva prasītājai nedz paust viedokli par faktiskajiem un juridiskajiem jautājumiem, kuri attiecas uz tās ex ante iemaksām, nedz pārbaudīt šo iemaksu pareizību. Turklāt, pat ja VNV pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas piešķīra prasītājai interaktīvu ex ante iemaksu aprēķināšanas rīku, šis rīks neļāva iestādēm novērtēt, vai to korekcija atbilstoši riska profilam ir ticama salīdzinājumā ar visām citām iestādēm un vai to ekonomiskais stāvoklis ir pareizi novērtēts.
289 Turklāt apspriešanās procedūra esot īstenota tīri formāli, ko tostarp pierāda fakts, ka VNV neņēma vērā nevienu no iestāžu izteiktajiem apsvērumiem. VNV, atsaukdamās uz apstrīdētā lēmuma atbilstošajām tiesību normām un pamatojumu, vairākkārt noraidīja atsevišķu iestāžu paustās šaubas.
290 Iepriekš minētās nepilnības ir vēl jo nopietnākas tāpēc, ka VNV, kad tā nosaka ex ante iemaksas, ir ievērojama novērtējuma brīvība, un tālab tiesību tikt uzklausītam ievērošanai ir īpaša nozīme.
291 VNV apstrīd prasītājas argumentāciju.
292 Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā nostiprinātās tiesības tikt uzklausītam garantē ikvienai personai iespēju administratīvajā procesā un pirms ikviena lēmuma, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās intereses, pieņemšanas lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli (skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, M., C‑277/11, EU:C:2012:744, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).
293 Šajā gadījumā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas VNV laikposmā no 2021. gada 5. līdz 19. martam organizēja apspriešanās procedūru, kuras laikā tā attiecīgās iestādes informēja par apstrīdētā lēmuma projektu un aicināja šīs iestādes, izmantojot tiešsaistes veidlapu, iesniegt savus komentārus par šī projekta saturu.
294 Papildus VNV attiecīgajām iestādēm nosūtīja šādus dokumentus:
– interaktīvu aprēķināšanas rīku, kas tām ļāva aprēķināt to ex ante iemaksas par 2021. gada iemaksu periodu, pamatojoties uz to starpposma aprēķinu rezultātiem;
– 2021. gada 3. marta Atzinumu SRB/ES/2021/13 attiecībā uz sākotnējo ex ante iemaksu VNF aprēķinu par 2021. gada iemaksu periodu un apspriešanos sākšanu ar iestādēm;
– dokumentu “Apkopotā statistika”, kurā ietverti īsi izklāstīti un apkopoti statistikas dati par aprēķiniem, kas saistīti ar visām iestādēm;
– norādījumus ex ante iemaksu aprēķināšanai par 2021. gada iemaksu periodu, izmantojot aprēķināšanas rīku.
295 Šajā kontekstā, no vienas puses, no šī sprieduma 150.–159. punktā minētās judikatūras izriet, ka pretēji prasītājas apgalvotajam, VNV nebija pienākuma tai izsniegt visus dokumentus un datus par katru iestādi, lai tā varētu pilnībā pārbaudīt savu ex ante iemaksu aprēķina pareizību. Konkrētāk, VNV nebija pienākuma tai izsniegt dokumentus, kuros bija ietverti citu iestāžu individuālie dati, ko aizsargā komercnoslēpums.
296 No otras puses, prasītāja tostarp nav apstrīdējusi, ka tā bija informēta par ex ante iemaksu aprēķināšanas metodi par 2021. gada iemaksu periodu, kā arī par tās veicamo ex ante iemaksu provizorisko rezultātu, tālab tā varēja aizpildīt VNV izdoto veidlapu, lietderīgi sniedzot savus apsvērumus par katru no šī aprēķina soļiem.
297 Šādos apstākļos nekas neliecina par faktu, ka prasītājai nebija piekļuves informācijai, kas bija tās ex ante iemaksu aprēķina pamatā un kas VNV tai bija jāsniedz.
298 Turklāt prasītājai bija iespēja paust nostāju par šo informāciju, izmantojot šī sprieduma 293. punktā minēto tiešsaistes veidlapu. Tātad tā varēja sniegt savus apsvērumus par VNV rīcības brīvību savu ex ante iemaksu aprēķina kontekstā, piemēram, gada mērķapjoma noteikšanu vai atsevišķu IV riska pīlāra riska rādītāju precizitāti, un tā varēja provizoriski aprēķināt savas ex ante iemaksas, izmantojot VNV nodrošināto aprēķināšanas rīku.
299 Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka veidlapa, kas paredzēta, lai attiecīgās personas varētu paust savu viedokli kompetentajai iestādei, principā ir tāda, kas tām ļauj detalizēti izteikties par informāciju, kas kompetentajai iestādei jāņem vērā, un, ja tās to uzskata par lietderīgu, izklāstīt informāciju vai vērtējumus, kas atšķiras no tiem, kuri jau ir iesniegti kompetentajai iestādei (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 9. februāris, M., C‑560/14, EU:C:2017:101, 39. un 40. punkts).
300 Tā tas ir šajā gadījumā.
301 Proti, apspriešanās procedūras laikā VNV aicināja iestādes, pirmkārt, sniegt apsvērumus par trīspadsmit iepriekš definētiem tematiem, kas tām deva iespēju komentēt vairākus ex ante iemaksu aprēķina aspektus, tostarp šī aprēķina veikšanas metodi un rezultātus. Otrkārt, 14. tematā iestādes varēja izvirzīt jebkuru citu jautājumu, kuru tās uzskatīja par būtisku saistībā ar ex ante iemaksu aprēķinu par 2021. gada iemaksu periodu un kurš jau neattiecās uz iepriekš definētajiem tematiem. Tāpēc prasītājai bija iespēja sniegt apsvērumus par katru minētā aprēķina elementu vai šī aprēķina veikšanas procedūru.
302 Turklāt attiecībā uz laikposmu apsvērumu sniegšanai apspriešanās procedūrā, kas šajā gadījumā bija divas nedēļas, pirmkārt, jānorāda, ka prasītāja nav paskaidrojusi, kā ar šo laikposmu ir pārkāptas tās tiesības tikt uzklausītai. Šajā ziņā tā vienīgi apgalvoja – esot “utopiski” pieņemt, ka lēmuma projektu un apkopoto statistiku var pārbaudīt un izanalizēt tik īsā laikposmā – neatsaukdamās nedz uz konkrētiem šo dokumentu aspektiem, nedz praktiskām grūtībām, kas tai liedza noteiktajā laikposmā sniegt savus apsvērumus par informāciju, uz kuru bija balstīts tās ex ante iemaksu aprēķins, piemēram, to, kas minēta šī sprieduma 296. un 298. punktā. Vienīgais konkrētais elements, ko prasītāja minēja šajā kontekstā, ir fakts, ka VNV izpaustie dati nebija pietiekami, lai pārbaudītu tās ex ante iemaksu aprēķināšanas procesu un apmēru. Tomēr kā konstatēts šī sprieduma 295.–297. punktā, nav pierādīts, ka VNV bija pienākums prasītājai izsniegt citus dokumentus, nevis tos, kas minēti šī sprieduma 294. punktā, un tālab šis fakts neļauj pierādīt, ka divu nedēļu laikposms nebija pietiekams tiesību tikt uzklausītam kontekstā.
303 Otrkārt, prasītājai pienākums veikt ex ante iemaksas ir kopš 2016. gada, līdz ar ko 2021. gada iemaksu periods bija sestais, kurā tā ir piedalījās. No tā izriet, ka VNV organizētās apspriešanās procedūrās laikā tai jau bija labas zināšanas par šo iemaksu aprēķināšanas procesu. Tā kā prasītāja šajā gadījumā nav minējusi īpašus apstākļus, nekas neliecina, ka apsvērumu iesniegšanai noteiktais laikposms nebija pietiekams.
304 Visbeidzot, runājot par VNV atbildēm uz iestāžu sniegtajiem apsvērumiem, prasītāja nav norādījusi nevienu konkrētu apsvērumu, uz kuru VNV nebūtu atbildējusi.
305 Tāpat tikai fakts, ka VNV galu galā nolēma negrozīt apstrīdēto lēmumu attiecībā uz lēmuma projektu, kuru tā bija darījusi zināmu iestādēm, lai ņemtu vērā to apsvērumus, neļauj pierādīt, ka apspriešanās procedūrā ir pārkāptas prasītājas tiesības tikt uzklausītai. Proti, atbilstoši tam, ko Vispārējā tiesa jau ir nospriedusi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 25. marts, Slovenská pošta/Komisija, T‑556/08, nav publicēts, EU:T:2015:189, 89. punkts), šāds apstāklis ir daļa no domstarpībām par VNV veiktā novērtējuma pamatotību, taču tas nevar būt šo iestāžu tiesību tikt uzklausītām pārkāpums.
306 Tāpēc prasītājas argumentācija neļauj pierādīt, ka tai nebija iespēja lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli par visiem apstrīdētā lēmuma pamatā esošajiem faktiskajiem vai tiesiskajiem apstākļiem.
307 Ņemot vērā iepriekš minēto, trešais pamats ir jānoraida.
[..]
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Vienotās noregulējuma valdes (VNV) 2021. gada 14. aprīļa Lēmumu SRB/ES/2021/22 par ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā aprēķinu par 2021. gadu, ciktāl tas attiecas uz Hypo Vorarlberg Bank AG.
2) Lēmuma SRB/ES/2021/22 iedarbība, ciktāl tas attiecas uz Hypo Vorarlberg Bank, tiek saglabāta līdz brīdim, kad saprātīgā termiņā, kas nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus no šī sprieduma pasludināšanas dienas, stāsies spēkā jauns VNV lēmums, ar kuru nosaka šīs iestādes ex ante iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā par 2021. gadu.
3) VNV sedz savus un atlīdzina Hypo Vorarlberg Bank tiesāšanās izdevumus.
4) Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 24. janvārī.
[Paraksti]