CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2009. gada 20. janvārī

Lieta F‑32/08

Marie‑Claude Klein

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Pensijas – Invaliditātes pensija – Nāve – Jēdziens “apgādājams bērns” – Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. pants – Pabalsts nāves gadījumā – Summa, kas maksājama nāves gadījumā – Bāreņa pensija

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru M. C. Klein lūdz atcelt Eiropas Komisijas Individuālo tiesību pārvaldes un maksājumu biroja 2007. gada 4. maija lēmumu, ar kuru ir atteikts atzīt prasītājai tiesības uz noteiktiem finansiāliem pabalstiem, ko viņa pieprasījusi sakarā ar tēva – bijušā Komisijas ierēdņa – nāvi, kā arī atcelt, ciktāl nepieciešams, iecēlējinstitūcijas 2007. gada 15. novembra lēmumu, ar kuru ir noraidīta prasītājas 2007. gada 3. augustā iesniegtā sūdzība par iepriekš minēto lēmumu

Nolēmums Prasību noraidīt. Prasītāja atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem

(Civildienesta tiesas Reglamenta 35. panta 1. punkts)

2.      Kopienu tiesības – Interpretācija – Principi – Autonoma interpretācija

(Civildienesta noteikumu 70. un 80. pants)

3.      Ierēdņi – Pensijas – Tiesību pārņēmēji – Apgādājams bērns

(Civildienesta noteikumu 70. un 80. pants; VII pielikuma 2. pants)

4.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Nelaimes gadījumu un arodslimību apdrošināšana – Summa, kas maksājama nāves gadījumā

(Civildienesta noteikumu 73. panta 1. un 2. punkts)

5.      Ierēdņi – Pensijas – Tiesību pārņēmēji – Pieteikuma saistībā ar tiesību uz pensiju izmaksu iesniegšanas termiņš

(Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 42. pants)

1.      Saskaņā ar Civildienesta tiesas Reglamenta 35. panta 1. punktu prasības pieteikumā jānorāda strīda priekšmets un tajā jāietver izvirzītie fakti, tiesību pamati un argumenti. Lai prasību varētu atzīt par pieņemamu, nolūkā nodrošināt tiesisko drošību un pareizu tiesvedību galvenajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem prasība pamatota, jāizriet – vismaz kopsavilkuma veidā, bet tomēr loģiski un saprotami – no paša prasības pieteikuma teksta. Tomēr, pat ja atsauce uz pielikumu faktu izklāstā, kam jābūt ietvertam pašā prasības pieteikumā, vispār nav pieņemama, prasību nedrīkst atzīt par nepieņemamu, bet tā ir jāizskata pēc būtības, ja atbildētāja un Kopienu tiesa varēja saprast sūdzībā izklāstītos faktus. Katrā ziņā Kopienu tiesai ir tiesības, ņemot vērā katra gadījuma apstākļus, izvērtēt, vai pareiza tiesvedība pamato prasības noraidīšanu pēc būtības, pirms tam nespriežot par atbildētāja izvirzīto iebildi par nepieņemamību.

(skat. 19. un 20. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2002. gada 26. februāris, C‑23/00 P Padome/Boehringer, Recueil, I‑1873. lpp., 51. un 52. punkts; 2004. gada 23. marts, C‑233/02 Francija/Komisija, Recueil, I‑2759. lpp., 26. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1993. gada 28. aprīlis, T‑85/92 De Hoe/Komisija, Recueil, II‑523. lpp., 20. punkts; 1994. gada 22. jūnijs, T‑97/92 un T‑111/92 Rijnoudt un Hocken/Komisija, Recueil FP, I‑A‑159. un II‑511. lpp., 71. punkts; 1999. gada 21. maijs, T‑154/98 Asia Motor France u.c./Komisija, Recueil, II‑1703. lpp., 49. punkts; 1999. gada 15. jūnijs, T‑277/97 Ismeri Europa/Revīzijas palāta, Recueil, II‑1825. lpp., 29. punkts; 2005. gada 15. jūnijs, T‑171/02 Regione autonoma della Sardegna/Komisija, Krājums, II‑2123. lpp., 155. punkts.

Civildienesta tiesa: 2007. gada 17. oktobris, F‑63/06 Mascheroni/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp., 52. punkts; 2008. gada 8. aprīlis, F‑134/06 Bordini/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp., 56. punkts.

2.      No prasības par Kopienu tiesību vienveidīgu piemērošanu un arī no vienlīdzības principa izriet, ka tādas Kopienu tiesību normas teksts, kurā nav nekādas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās jēgu un piemērojamību, parasti visā Kopienā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi. Turklāt, ja tiešas norādes nav, Kopienu tiesību piemērošanai var tomēr izrādīties nepieciešams attiecīgos gadījumos vērsties pie dalībvalstu tiesībām, ja Kopienu tiesa no Kopienu tiesībām vai Kopienu vispārīgajiem tiesību principiem nevar izsecināt elementus, kas ļautu tai noteikt saturu un piemērojamību ar autonomas interpretācijas palīdzību.

Attiecībā uz Civildienesta noteikumu 70. un 80. pantā paredzētā jēdziena “apgādājams bērns” interpretāciju Kopienu tiesībās un it īpaši Civildienesta noteikumos ir pietiekamas norādes, kas autonomā veidā ļauj precizēt minētā jēdziena saturu un piemērojamību. Proti, ir jāizslēdz jebkāda atsauce uz valsts tiesībām. Turklāt jēdziena “apgādājams bērns” autonomai interpretācijai pašai par sevi ir jānodrošina šī jēdziena vienveidīga piemērošana, kā arī vienlīdzīga attieksme pret ierēdņu, izdienas pensijas saņēmēju vai invaliditātes pensijas saņēmēju, tiesību pārņēmējiem.

(skat. 35. un 36. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2006. gada 22. februāris, T‑342/04 Adam/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑23. un II‑A‑2‑107. lpp., 32. punkts.

3.      Interpretējot jēdzienu “apgādājams bērns” Civildienesta noteikumu 70. un 80. panta izpratnē, ir jāaplūko Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. pantā sniegtā definīcija attiecībā uz apgādājama bērna pabalstu, proti, saskaņā ar šīs tiesību normas 2. punktu runa ir par bērnu, “kuru, ierēdnis faktiski uztur”, ņemot vērā, ka ar faktisku uzturēšanu saprot pilnīgu vai daļēju bērna būtisko vajadzību nodrošināšanu, it īpaši attiecībā uz dzīvesvietu, uzturu, apģērbu, izglītību, kopšanu un medicīniskajiem izdevumiem.

Ņemot vērā Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta noteikumus, Kopienu tiesa nedrīkst neņemt vērā nosacījumu par vecuma ierobežojumu, kam ir pakļauta apgādājamā bērna pabalsta piešķiršana atbilstoši šī panta 3. punktam, proti, [minēto pabalstu var piešķirt] līdz 18 gadu vecumam vai, pastāvot zināmiem apstākļiem, līdz 26 gadu vecumam. Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 3. punktā paredzētie vecuma ierobežojumi tādējādi ir pamatoti ne tikai saistībā ar apgādājamā bērna pabalsta piešķiršanu, bet arī ar pabalsta nāves gadījumā un bāreņa pensijas piešķiršanu. Būtībā, ja likumdevējs, brīvi rīkojoties, ir ievērojis pieņēmumu, ka no zināma vecuma bērniem pašiem būtu jāspēj nodrošināt savas būtiskās vajadzības un tiem nebūtu jābūt par nastu Kopienu budžetam saistībā ar apgādājamā bērna pabalsta piešķiršanu, nav iemesla to pašu neattiecināt arī uz Civildienesta noteikumu 70. un 80. pantā paredzētajiem finansiālajiem pabalstiem.

Nepieciešamību noskaidrot jēdzienu “apgādājams bērns”, ņemot vērā Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 2. un 3. punktu, kuri jāskata kopā, pierāda arī šī paša panta 6. un 7. punkta normas. No šīm pēdējām divām normām skaidri izriet, ka jēdziens “apgādājams bērns” nav jāsaprot tikai minētā panta 2. punkta nozīmē, bet gan plašākā nozīmē; kā arī Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 6. punktā skaidri ir minēts “jebkur[š] vien[s] apgādājam[s] bērn[s] šā panta nozīmē” un šī paša panta 7. punktā īpaši ir minēts “2. un 3. punkta nozīmē apgādājam[s] bērn[s]”.

No Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 4. punkta skaidri izriet, ka, lai kādu personu varētu uzskatīt par apgādājamu bērnu, ir jābūt “īpašam pamatotam iecēlējinstitūcijas lēmumam”. Iespēja administratīvajai iestādei uzskatīt jebkuru personu par apgādājamu bērnu Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 4. punkta nozīmē balstās uz kumulatīvu pierādījumu par to, ka, pirmkārt, ierēdnis “ir juridiski atbildīgs par uzturēšanu” un, otrkārt, ierēdnim bērna uzturēšanai “vajadzīgi lieli” izdevumi.

(skat. 37., 40., 41., 44. un 45. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2006. gada 10. oktobris, T‑87/04 Arranz Benitez/Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑201. un II‑A‑2‑1031. lpp., 42. punkts un tajā minētā judikatūra.

4.      Civildienesta noteikumu 73. pantā ietvertā atsauce uz nosacījumiem, kas paredzēti Kopējos noteikumos par Eiropas Kopienu ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem, attiecas tikai uz minētā panta materiālo piemērošanu, proti, “arodslimību un nelaimes gadījumu riskiem”, nevis uz šī panta piemērošanu personām. Tieši šādā nozīmē, proti, salīdzinājumā ar Kopējo noteikumu materiālo piemērošanu, ir jāsaprot Civildienesta noteikumu 73. panta 1. punkta otrajā daļā minētā norma, ka “noteikumos paredz, kādi riski nav apdrošināmi”. Turklāt attiecībā uz minēto noteikumu piemērošanu personām atbilstoši to 1. pantam tie ir piemērojami tikai “ierēdnim”, “pagaidu darbiniekam” un “līgumdarbiniekam”; tātad tie neattiecas uz riskiem, kas radušies pēc tam, kad ierēdnis vai darbinieks galīgi izbeidzis savas dienesta attiecības. Lai arī attiecībā uz arodslimību Kopējo noteikumu 16. pantā ir paredzēts, ka “personai, kas iepriekš apdrošinājusies”, (proti, persona, kura galīgi izbeigusi savas dienesta attiecības) vai tās tiesību pārņēmējiem (apdrošinātās personas nāves gadījumā) ir tiesības saņemt Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punktā paredzētos pabalstus, tomēr šādi pabalsti tiek izmaksāti tikai gadījumā, ja “personas, kas iepriekš apdrošinājusies”, nāvi izraisījusi slimība, kas, lai arī parādījusies pēc dienesta attiecību pilnīgas izbeigšanas, radusies saistībā ar darbinieka pienākumiem.

Fakts, ka Civildienesta noteikumu 73. pantā ir paredzēts, ka summu, kas maksājama nāves gadījumā, var izmaksāt papildus V sadaļas 3. nodaļā paredzētajiem pabalstiem, nenozīmē to, ka šo summu būtu tiesības saņemt arī tāda ierēdņa tiesību pārņēmējiem, kas beidzis pildīt savus pienākumus. Ja minētās 3. nodaļas atsevišķi panti attiecas uz personām, kam ir tiesības saņemt izdienas pensiju vai invaliditātes pabalstu, citos pantos, kā piemēram Civildienesta 79. un 80. pantā, tiesības saņemt finansiālus pabalstus ir paredzētas ne tikai iepriekš minēto personu tiesību pārņēmējiem, bet arī strādājoša ierēdņa tiesību pārņēmējiem šī ierēdņa nāves gadījumā.

(skat. 54. un 55. punktu)

5.      Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 42. panta normas, saskaņā ar kurām ierēdņa tiesību pārņēmēji, ja tie viena gada laikā no ierēdņa nāves iestāšanās datuma nav pieprasījuši sev pienākošos pensiju, šādas tiesības zaudē, izņemot gadījumus, ja noteiktajā kārtībā konstatēts force majeure, ir absolūtas un tās nevar ļaut piemērot lietas dalībniekiem vai tiesai, jo tās ir paredzētas, lai nodrošinātu tiesiskā stāvokļa skaidrību un drošību. Fakts, ka tiesību pārņēmējs ir iepazinies ar Civildienesta noteikumiem pēc šī termiņa, nav arguments, lai attaisnotu tā pienākumu neievērošanu, un tā rezultātā nevar konstatēt force majeure, tā kā šis viena gada termiņš jau šķiet pietiekoši ilgs, lai Kopienu ierēdņa vai pensijas saņēmēja mantiniekiem vai tiesību pārņēmējiem dotu laiku, lai kontaktētos ar iestādes administrāciju. Turklāt tiek uzskatīts, ka jebkura persona, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumi vai kura var izmantot šajos noteikumos paredzētās tiesības, zina Civildienesta noteikumus un tā nevar atsaukties uz savu nezināšanu, lai izvairītos no Civildienesta noteikumos paredzētajiem noilguma termiņiem.

(skat. 59. un 60. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 1999. gada 29. septembris, T‑68/97 Neumann un Neumann‑Schölles/Komisija, Recueil FP, I‑A‑193. un II‑1005. lpp., 45. un 48. punkts.