PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
2002. gada 6. martā (*)
Valsts atbalsts – Valsts atbalsta jēdziens – Nodokļu pasākumi – Selektīvs raksturs – Pamatojums ar nodokļu sistēmas raksturu un vispārējo uzbūvi – Atbalsta saderība ar kopējo tirgu
Apvienotās lietas T‑127/99, T‑129/99 un T‑148/99
Territorio Histórico de Álava ─ Diputación Foral de Álava, ko pārstāv A. Kreuss Karerass [A. Creus Carreras] un B. Uriarte Valjente [B. Uriarte Valiente], advokāti,
prasītājs lietā T‑127/99,
Comunidad Autónoma del País Vasco,
Gasteizko Industria Lurra, SA, Vitorija (Spānija),
ko pārstāv F. Pombo Garsija [F. Pombo García], E. Garajars Gutjeress [E. Garayar Gutiérrez] un H. Alonso Berberena [J. Alonso Berberena], advokāti, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāji lietā T‑129/99,
Daewoo Electronics Manufacturing España, SA, Vitorija, ko pārstāv A. Kreuss Karerass [A. Creus Carreras] un B. Uriarte Valjente [B. Uriarte Valiente], advokāti,
prasītājs lietā T‑148/99,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv F. Santaolalla [F. Santaolalla], Ž. Rozē [G. Rozet] un G. Valero Hordana [G. Valero Jordana], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja,
ko atbalsta
Asociación Nacional de Fabricantes de Electrodomésticos de Línea Blanca (ANFEL), Madride (Spānija), ko pārstāv M. Munjiss [M. Muñiz] un M. Kortess Muljeiro [M. Cortés Muleiro], advokāti, kas norādīja adresi Luksemburgā,
persona, kas iestājusies lietā,
un
Conseil européen de la construction d'appareils domestiques (CECED), ko pārstāv A. Gonsaless Martiness [A. González Martínez], advokāts, kas norādīja adresi Luksemburgā,
persona, kas iestājusies lietā T‑148/99,
par prasību atcelt Komisijas 1999. gada 24. februāra Lēmumu 1999/718/EK par Spānijas piešķirto atbalstu Daewoo Electronics Manufacturing España SA (Demesa) (OV L 292, 1. lpp.).
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA
(trešā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi], tiesneši K. Lēnartss [K. Lenaerts], V. Tīli [V. Tiili], R. M. Mora Ramušs [R. M. Moura Ramos] un M. Jēgers [M. Jaeger],
sekretārs J. Plingerss [J. Plingers], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2001. gada 26. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
Maksimāli pieļaujamā atbalsta intensitāte Basku zemē
1 Atbilstoši Spānijas reģionālā atbalsta kartei, ko piedāvājusi Komisija (OV 1996, C 25, 3. lpp.), maksimāli pieļaujamā atbalsta intensitāte Basku zemē ir 25 % neto subsīdijas ekvivalents (turpmāk tekstā – “NSE”).
Ekimenas reģionālā atbalsta programma Basku zemes autonomajā kopienā
2 Ar 1996. gada 12. decembra lēmumu (SG (96) D/11028 (Valsts atbalsts N 529/96)), kura paziņojums tika publicēts (OV 1997, C 189, 7. lpp.), Komisija apstiprināja Ekimenas reģionālā atbalsta programmu Basku zemes autonomajai kopienai, par kuru Spānija to informēja plānošanas stadijā 1996. gada 28. jūnijā. Programmu ieviesa ar 1996. gada 17. decembra dekrētu Nr. 289/1996 (turpmāk tekstā – “Ekimenas dekrēts”), ko publicēja 1996. gada 23. decembra Boletín Oficial del País Vasco, Nr. 246, 20138. lpp.
3 Programmā bija ietverts laika periods no 1996. līdz 1998. gadam. Tā tika izveidota, lai veicinātu reģionālo attīstību un jaunu darba vietu radīšanu Basku zemes autonomajā kopienā (Ekimenas dekrēta 1. pants). Atbalsts varēja būt neatmaksājamu subsīdiju veidā vai aizdevumi ar atvieglotiem nosacījumiem jaunu ražošanas iekārtu izveidošanai vai arī esošās infrastruktūras paplašināšanai vai modernizācijai (Ekimenas dekrēta 9. pants). Atbalstāmajās izmaksās iekļāva zemi, ēkas un ražošanas iekārtas (Ekimenas dekrēta 7. panta a) punkts).
4 Atbalsta saņēmēji tostarp bija rūpniecības uzņēmumi (Ekimenas dekrēta 3. pants). Lai ieguldījumi varētu pretendēt uz atbalstu, tiem saskaņā ar Ekimenas dekrēta 5. pantu bija jāatbilst šādiem nosacījumiem:
– ieguldījumu projektam jābūt tehniski, ekonomiski un finansiāli dzīvotspējīgam, un tas ir jāievieš trīs gadu laikā pēc dienas, kad atbalsts ir piešķirts;
– ieguldījuma summai jābūt lielākai par 360 miljoniem Spānijas pesetu (ESP);
– projektā jāparedz vismaz 30 jaunu darba vietu radīšana;
– ieguldījumi un jaunu darba vietu radīšana jāveic vienai juridiskai personai, un gadījumā, ja uzņēmumam ir vairāki ražošanas centri, tad vienā no šādiem centriem, ja vien pienācīgi nepierāda, ka tas ir viens investīciju projekts;
– vismaz 30 % no ieguldījumiem jāfinansē no atbalsta saņēmēja līdzekļiem.
5 Atbilstoši Ekimenas dekrēta 10. pantam atbalsta programmas ietvaros piešķirtais atbalsts nedrīkst pārsniegt 25 % no ieguldījumiem (skat. turpmāk 112. punktu).
Territorio Histórico de Álava esošie nodokļu atvieglojumi
6 Nodokļu sistēmu Basku zemē nosaka finanšu nolīgums, kas apstiprināts ar 1981. gada 13. maija Spānijas likumu Nr. 12/1981, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar 1997. gada 4. augusta likumu Nr. 38/1997. Saskaņā ar finanšu nolīgumu Diputación Foral de Álava [Alavas pašvaldības padome] noteiktos gadījumos var savā teritorijā regulēt nodokļu sistēmu.
7 Diputación Foral de Álava uz šāda pamata ir ieviesusi vairākus nodokļu atvieglojumu pasākumus, tostarp nodokļu kredītu 45 % apmērā un uzņēmuma ienākuma nodokļa bāzes samazinājumu.
Nodokļu kredīts 45 % apmērā
8 1994. gada 20. decembra Norma Foral Nr. 22/1994 [reģionālajā normatīvajā aktā] par Territorio Histórico de Álava [Alavas vēsturiskās teritorijas] 1995. gada budžeta īstenošanu (Boletín Oficial del Territorio Histórico de Álava (turpmāk tekstā – “BOTHA”) Nr. 5, 1995. gada 13. janvāris) sestajā papildu noteikumā ir paredzēts:
“Jaunos pamatlīdzekļos no 1995. gada 1. janvāra līdz 1995. gada 31. decembrim veiktie ieguldījumi, kas pārsniedz 2,5 miljardus ESP, saskaņā ar Diputación Foral de Álava nolīgumu saņem 45 % nodokļu kredītu Diputación Foral de Álava apstiprinātajam ieguldījumu apjomam, ko piemēro aprēķinātajai nodokļu maksājumu summai.
Nodokļu kredītu, kas nav izlietots tāpēc, ka tas pārsniedz maksājamos nodokļus, var izmantot deviņu gadu laikā pēc tam, kad Diputación Foral de Álava pieņēmusi lēmumu.
Diputación Foral de Álava lēmumā katrā atsevišķā gadījumā paredz termiņus un piemērojamos ierobežojumus.
Saskaņā ar šo noteikumu piešķirtie atvieglojumi nav savietojami ar citiem nodokļu atvieglojumiem attiecībā uz vienu un to pašu ieguldījumu.
Diputación Foral de Álava nosaka ieguldījumu procesa ilgumu, kas var ietvert tādus ieguldījumus, kuri izdarīti kā ieguldījuma pamats projekta sagatavošanas laikā.”
9 Šā noteikuma spēkā esamību 1996. gadam pagarināja ar 1995. gada 20. decembra Norma Foral Nr. 33/1995 piekto papildu noteikumu (BOTHA Nr. 4, 1996. gada 10. janvāris), kurā grozījumi izdarīti ar 1996. gada 5. jūlija Norma Foral Nr. 24/1996 izņēmuma noteikuma 2.11. punktu (BOTHA Nr. 90, 1996. gada 9. augusts). Nodokļu pasākums tika pagarināts līdz 1997. gadam ar 1996. gada 18. decembra Norma Foral Nr. 31/1996 septīto papildu noteikumu (BOTHA Nr. 148, 1996. gada 30. decembris). Nodokļu kredīts 45 % apmērā no ieguldījumu summas tika saglabāts grozītā veidā 1998. un 1999. gadā attiecīgi ar 1997. gada 19. decembra Norma Foral Nr. 33/1997 vienpadsmito papildu noteikumu (BOTHA Nr. 150, 1997. gada 31. decembris) un 1998. gada 17. decembra Norma Foral Nr. 36/1998 septīto papildu noteikumu (BOTHA Nr. 149, 1998. gada 30. decembris).
Uzņēmuma ienākumu nodokļa bāzes samazinājums
10 1996. gada 5. jūlija Norma Foral Nr. 24/1996, kas minēts iepriekšējā punktā, 26. pantā ir paredzēts:
“1. Uzņēmumi, kas uzsāk uzņēmējdarbību, pirms negatīvās nodokļu bāzes izlīdzināšanas par iepriekšējiem taksācijas periodiem ir tiesīgi piemērot saimnieciskās darbības rezultātā iegūtās pozitīvās nodokļa bāzes samazinājumu attiecīgi par 99 %, 75 %, 50 % un 25 % četrus secīgus taksācijas periodus, sākot ar pirmo taksācijas periodu, kurā četru gadu laikā pēc uzņēmējdarbības uzsākšanas tiem izveidojas pozitīva nodokļu bāze.
[..]
2. Lai pretendētu uz šādu samazinājumu, nodokļu maksātāji ievēro šādus nosacījumus:
a) uzsāk saimniecisko darbību ar vismaz 20 miljonu ESP apmaksātu pamatkapitālu;
b) [..]
c) [..]
d) jaunā darbība nav iepriekš veikta tiešā vai netiešā veidā ar citu nosaukumu;
e) jauno saimniecisko darbību veic telpās vai iestādēs, kurās cita fiziska vai juridiska persona neveic citu darbību;
f) pirmajos divos darbības gados iegulda pamatlīdzekļos vismaz 80 miljonus ESP, turklāt visus šos ieguldījumus izmanto saimnieciskajā darbībā un tos neiznomā vai nenodod lietošanā trešām personām. Tāpēc par ieguldījumiem pamatlīdzekļos uzskatāmas arī preces, kas iegūtas finanšu nomas ceļā, ar nosacījumu, ka ieguvējs izmanto izpirkuma tiesības;
g) pirmajos sešos mēnešos pēc uzņēmējdarbības sākšanas rada vismaz desmit jaunas darba vietas un saglabā vidējo gadā nodarbināto skaitu līdz tam taksācijas periodam, kurā beidzas tiesības piemērot nodokļu bāzes samazinājumu;
h) [..]
i) uzņēmums ir izstrādājis uzņēmējdarbības plānu vismaz pieciem gadiem.
3. [..]
4. Minimālā ieguldījuma summa, kas minēta 2. punkta f) apakšpunktā, kā arī minimālais jauno darba vietu skaits, kas minēts 2. punkta g) apakšpunktā, nav saderīgi ar citiem nodokļu atvieglojumiem, kuri paredzēti šādiem ieguldījumiem vai jaunu darba vietu radīšanai.
5. Šajā pantā minētos atvieglojumus pieprasa nodokļu administrācijā, kas pārbauda, vai sākotnējās prasības ir ievērotas, un attiecīgā gadījumā izdod pieteikuma iesniedzējam pagaidu atļauju, kuru formāli apstiprina ar Diputación Foral de Álava lēmumu.
[..]”
Prāvas rašanās fakti
11 1996. gada 13. martā Basku iestādes un Daewoo Electronics Co. Ltd (turpmāk tekstā – “Daewoo Electronics”) noslēdza sadarbības līgumu, ar kuru Daewoo Electronics apņēmās Basku zemē izveidot ledusskapju rūpnīcu. Savukārt projekta atbalstam Basku iestādes apņēmās piešķirt dažādas subsīdijas.
12 Saskaņā ar līgumu projekts varēja saņemt atbalstu līdz 25 % no ieguldījumiem pamatlīdzekļos un no ražotnes palaides izmaksām, kā arī jebkuru citu Basku zemē investoriem pieejamu valsts atbalstu vides aizsardzībai, pētniecībai un attīstībai, kā arī enerģijas taupīšanai.
13 Daewoo Electronics dibinātajam uzņēmumam vajadzēja izstrādāt uzņēmējdarbības plānu, kura apstiprinājums Basku iestādēs bija līguma īstenošanas priekšnosacījums. Uzņēmējdarbības plānu, kas aptvēra laika periodu no 1996. gada līdz 2001. gadam, iesniedza Basku iestādēs 1996. gada septembrī. Plānā bija paredzēti ieguldījumi ESP 11 835 600 000 apmērā un 745 jaunu darba vietu radīšana. Tirdzniecību bija paredzēts sākt 1997. gadā galvenokārt Spānijas, Francijas un Itālijas tirgū, bet 1998. gadā paplašināt to līdz Vācijas un Lielbritānijas tirgum. Sākotnēji lielāko apgrozījuma daļu bija paredzēts sasniegt Spānijas tirgū. Eksportam bija jāpalielinās katru gadu, sasniedzot 60 % no kopējā apgrozījuma trīs līdz četru gadu laikā.
14 1996. gada 7. oktobrī Daewoo Electronics saskaņā ar Spānijas likumu nodibināja sabiedrību Daewoo Electronics Manufacturing España, SA (turpmāk tekstā – “Demesa”), kas bija tās 100 % meitas sabiedrība.
15 1996. gada 10. oktobra vēstulē valsts sektora uzņēmums Gasteizko Industria Lurra, SA (turpmāk tekstā – “Gasteizko Industria”) piedāvāja Demesa par 4125 ESP/m2 pārdot 100 000 m2 zemes gabalu ar pieslēgumu inženierkomunikācijām, kura atrašanās vieta bija Vitoria‑Gasteiz, Júndiz industriālajā zonā. Demesa pieņēma piedāvājumu 1996. gada novembrī.
16 Aptuveni 1996. gada novembrī Demesa uzsāka ledusskapju rūpnīcas būvniecību.
17 1996. gada 24. decembrī Basku zemes reģionālā valdība uz Ekimenas dekrēta pamata (skat. iepriekš 2.–5. punktu) pieņēma lēmumu, piešķirot Demesa atvieglojumu 25 % bruto subsīdijas ekvivalenta apjomā (turpmāk tekstā – “BSE”) no kopējās paredzētās ieguldījumu summas, tas ir, ESP 2 958 900 000.
18 Saskaņā ar Diputación Foral de Álava 1997. gada 21. oktobra lēmumu Nr. 737/1997 prasītājam piešķīra 8. un 9. punktā minēto nodokļu kredītu 45 % apmērā.
19 1997. gada 30. decembrī, kad tika parakstīts pārdošanas akts, Demesa samaksāja Gasteizko Industria zemes gabala pirkuma maksu, kas bija noteikta 1996. gada 10. oktobra piedāvājumā (skat. iepriekš 15. punktu).
20 1997. gada 30. decembrī tika izpildīts arī zemes gabala pārdošanas akts.
Administratīvais process
21 Ar 1996. gada 11. jūnija vēstuli Komisija saņēma no Asociacíon Nacional de Fabricantes de Electrodomésticos de Línea Blanca (turpmāk tekstā – “ANFEL”) sūdzību par to, ka Spānija piešķīrusi Demesa atbalstu subsīdiju un nodokļu atvieglojumu veidā, kas pārsniedz pieļaujamo reģionālā atbalsta intensitāti Basku zemē. Komisija saņēma sūdzības arī no Conseil européen de la construction d'appareils domestiques (turpmāk tekstā – “CECED”) un no Associazione Nazionale Industria Elettrotecniche ed Elettroniche (turpmāk tekstā – “ANIE”).
22 1996. gada 26. jūnija vēstulē Komisija pieprasīja informāciju no Spānijas iestādēm.
23 1996. gada 16. septembra vēstulē Spānijas iestādes nosūtīja Komisijai dažāda satura informāciju. 1997. gada 11. februāra vēstulē Basku iestādes nosūtīja Komisijai papildu informāciju.
24 1997. gada 16. decembra vēstulē Komisija informēja Spānijas iestādes par savu lēmumu jo īpaši
“uzsākt procesu saskaņā ar Līguma 93. panta 2. punktu par Basku zemē pieļaujamā maksimālā atbalsta 25 % NSE iespējamo pārsniegšanu, ko varētu izraisīt šāda veida [..] atbalsta piešķiršana Demesa:
– nodokļu pasākumi Alavas provinces nodokļu režīma ietvaros (1996. gada 5. jūlija Norma Foral Nr. 24/1996, attiecībā uz uzņēmuma ienākuma nodokli);
– nodokļa kredīts kā 45 % samazinājums no maksājamā uzņēmuma ienākuma nodokļa (1994. gada 20. decembra Norma Foral Nr. 22/1994 sestais papildu noteikums par Alavas provinces 1995. gada budžeta īstenošanu, kas pagarināts ar 1995. gada 20. decembra Norma Foral Nr. 33/1995 (piektais papildu noteikums), ar 1996. gada 5. jūlija Norma Foral Nr. 24/1996 (izņēmuma noteikums, 2.11. punkts) un ar 1996. gada 18. decembra Norma Foral Nr. 31/1996 (septītais papildu noteikums));
– Demesa tiesības bez atlīdzības izmantot 500 000 m2 lielu zemes gabalu Júndiz industriālajā zonā kopš 1996. gada un iespējamā zemes gabala pārdošana par cenu, kas neatbilst tirgus vērtībai.”
25 Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus par varbūtējo atbalstu (OV 1998, C 103, 3. lpp.). Spānijas iestādes iesniedza savus apsvērumus 1998. gada 23. janvāra un 6. marta vēstulēs. Komisija saņēma apsvērumus arī no citām ieinteresētajām pusēm un pārsūtīja tos Spānijas iestādēm, kas 1998. gada 20. oktobrī iesniedza savas piezīmes par šiem apsvērumiem.
26 Komisija 1998. gada 4. jūnija vēstulē informēja Spānijas iestādes par savu lēmumu pagarināt procedūru attiecībā uz atbalstu, kas Demesa piešķirts Ekimenas programmas ietvaros, un, proti, attiecībā uz to atbalsta daļu, uz kuru neattiecās Ekimenas dekrēta 10. panta 1. punktā paredzētais vispārējais noteikums, kas pieļāva atbalsta intensitāti līdz 10 % no atbalstāmajām izmaksām (skat. tālāk 112. punktu).
27 Komisija arī šajā sakarā aicināja ieinteresētās personas iesniegt savas piezīmes (OV 1998, C 266, 6. lpp.). Spānijas iestādes iesniedza savas piezīmes 1998. gada 22. un 24. jūlija vēstulēs. Komisija pārsūtīja citu ieinteresēto personu piezīmes Spānijas iestādēm, kas uz tām atbildēja 1998. gada 3. decembra vēstulē.
28 Briselē un Vitorijā‑Gasteicā [Vitoria‑Gasteiz] notika divas sanāksmes starp Komisijas darbiniekiem un Basku iestāžu pārstāvjiem attiecīgi 1998. gada 29. oktobrī un 15. decembrī.
29 1999. gada 24. februārī Komisija pieņēma Lēmumu 1999/718/EK par Spānijas piešķirto atbalstu Daewoo ElectronicsManufacturing España SA (Demesa) (OV L 292, 1. lpp., turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
30 Apstrīdētajā lēmumā ir paredzēts:
“1. pants
Spānijas piešķirtais valsts atbalsts [Demesa], ko veido:
a) priekšrocība EUR 184 075,79 apmērā, kas ir ekvivalents zemes gabala pirkuma cenas atliktajam maksājumam uz deviņiem mēnešiem, ko skaita no dienas, kad [Demesa] aizņēma zemi Júndiz industriālajā zonā (Vitoria‑Gasteiz) būvniecības darbu veikšanai līdz dienai, kad tika samaksāta pirkuma cena;
b) priekšrocība EUR 213 960,31 apmērā, ko veido starpība starp tirgus cenu un [Demesa] samaksāto cenu par zemes gabalu Júndiz industriālajā zonā (Vitoria‑Gasteiz);
c) summa piecu procentu apmērā, kas pārsniedz Ekimenas atbalsta programmā paredzēto maksimāli pieļaujamo atbalstu 20 % apmērā no atbalstāmajām izmaksām, tas ir, izmaksās neiekļauj iekārtas EUR 1 803 036,31 vērtībā, kuras Spānijas iestādes uzrādīja revīzijas ziņojumā 1998. gada 24. jūlija vēstules pielikumā;
d) nodokļu kredīts 45 % apmērā no ieguldījumu izmaksām, kas noteikts Diputación Foral de Álava 1997. gada 21. oktobra lēmumā Nr. 737/1997;
e) nodokļu bāzes samazinājums jaunizveidotajām komercsabiedrībām saskaņā ar 1996. gada 5. jūlija Norma Foral Nr. 24/1996 26. pantu,
nav saderīgs ar kopējo tirgu.
2. pants
1. Spānija veic vajadzīgos pasākumus, lai
a) atgūtu no atbalsta saņēmēja 1. panta a), b) un c) punktā minēto atbalstu, kas tam piešķirts nelikumīgi;
b) atņemt atbalsta saņēmējam priekšrocības, kas minētas 1. panta d) un c) punktā un kas tam piešķirtas nelikumīgi.
2. Atbalstu atgūst saskaņā ar valsts normatīvajos aktos noteikto procedūru. Atgūstamās summas ietver procentus, kas veidojas laikā no atbalsta piešķiršanas dienas līdz dienai, kad atbalsts faktiski atmaksāts. Procentus aprēķina pēc likmes, ko izmanto Spānijas reģionālā atbalsta subsīdijas ekvivalenta noteikšanā.
3. pants
Spānija informē Komisiju par veiktajiem pasākumiem lēmuma izpildei divu mēnešu laikā pēc šā lēmuma paziņošanas.
4. pants
Šis lēmums ir adresēts Spānijas Karalistei.”
Process
31 Iesniedzot Pirmās instances tiesas kancelejā prasības pieteikumus attiecīgi 1999. gada 25. maijā, 26. maijā un 18. jūnijā, prasītāji lietās T‑127/99, T‑129/99 un T‑148/99 cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.
32 Iesniedzot Pirmās instances tiesas kancelejā atsevišķu pieteikumu 1999. gada 17. novembrī, ANFEL lūdza atļauju iestāties lietā, lai atbalstītu Komisijas prasījumus lietās T‑127/99 un T‑129/99.
33 Iesniedzot Pirmās instances tiesas kancelejā atsevišķu pieteikumu 1999. gada 13. decembrī, ANFEL un CECED lūdza atļauju iestāties lietā, lai atbalstītu Komisijas prasījumus lietā T‑148/99.
34 Ar 2000. gada 25. februāra rīkojumu Pirmās instances tiesas trešās palātas (paplašinātā sastāvā) priekšsēdētājs apmierināja pieteikumus par iestāšanos lietā.
35 ANFEL un CECED iesniedza savus iestāšanās rakstus 2000. gada 12. aprīlī, uz kuriem strīda puses sniedza savus apsvērumus.
36 Ar 2001. gada 5. jūnija rīkojumu lietas T‑127/99, T‑129/99 un T‑148/99 tika apvienotas mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.
37 Noklausoties tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa nolēma atklāt mutvārdu procesu.
38 2001. gada 26. jūnija tiesas sēdē lietas dalībnieki sniedza mutvārdu paskaidrojumus un atbildēja uz Pirmās instances tiesas jautājumiem.
Lieta dalībnieku prasījumi
39 Prasītājas lietā T‑127/99 prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu, kā arī atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta d) un e) punktu, 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 2. punktu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
40 Lietā T‑129/99 prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;
– piespriest ANFEL atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar iestāšanās procedūru.
41 Prasītājas lietā T‑148/99 prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu;
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
42 Prasītāji lietās T‑127/99 un T‑148/99 lūdz arī Pirmās instances tiesu noteikt Komisijai pienākumu uzrādīt iekšējos dokumentus, kas saistīti ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu. Lietā T‑129/99 prasītāji lūdz uzrādīt visu administratīvo aktu materiālus, kas saistīti ar apstrīdēto lēmumu.
43 Lietā T‑127/99 un lietā T‑148/99 Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
44 Lietā T‑129/99 Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par nepieņemamu, ciktāl tā attiecas uz apstrīdētā lēmuma 1. panta d) un e) punktu, un pakārtoti noraidīt to šajā sakarā kā nepamatotu;
– noraidīt prasību, ciktāl tā attiecas uz apstrīdētā lēmuma 1. panta no a) līdz c) apakšpunktam;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
45 Komisija uzskata, ka prasītāju pieteikumi lietās T‑127/99, T‑129/99 un T‑148/99 par noteiktu dokumentu vai visu administratīvo aktu atklāšanu ir jānoraida.
46 Pēc tiesas sēdē precizētajiem prasījumiem ANFEL visās trijās lietās un CECED lietā T‑148/99 prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par daļēju prasības nepieņemamību lietā T‑129/99
47 Komisija norāda, ka prasība lietā T‑129/99 nav pieņemama, ciktāl prasītāji vēlas panākt apstrīdētā lēmuma 1. panta d) un e) punkta atcelšanu. Šie noteikumi neskar prasītājus tieši un individuāli, kā tas paredzēts EKL 230. panta ceturtajā daļā.
48 Atspēkojot šo argumentu, prasītāji lietā T‑129/99 norāda, ka apstrīdētais lēmums jāuzskata par nedalāmu. Papildus tie norāda, ka Komisija ņēma vēra fiskālo atbalstu saskaņā ar 1. panta d) un e) punktu, kā arī atbalstu saskaņā ar 1. panta a) līdz c) punktu, ar šo pamatojumu secināja, ka kopējais Demesa piešķirtais atbalsts ievērojami pārsniedz maksimāli pieļaujamo atbalsta intensitāti Basku zemē. Visbeidzot, saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem Basku zemes autonomajai kopienai ir pilnvaras nodokļu jomā, ko skar apstrīdētā lēmuma 1. panta d) un e) punkti. Tāpēc ir jāatzīst prasītāja tiesības iesniegt prasības pieteikumu, ciktāl tas attiecas uz šā lēmuma noteikumiem.
49 Pirmās instances tiesa vispirms konstatē, ka prasītāji lietā T‑129/99, proti, Basku zemes autonomā kopiena un Gasteizko Industria, nav apstrīdētā lēmuma adresāti. Tāpēc nepieciešams izvērtēt, vai apstrīdētais lēmums skar šos lietas dalībniekus tieši un individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.
50 Tāpēc jāatgādina, ka, no vienas puses, apstrīdētā lēmuma 1. panta a) un b) punkti attiecas uz atbalstu, ko Gasteizko Industria piešķīra Demesa, un, no otras puses, apstrīdētā lēmuma 1. panta c) punkts attiecas uz atbalstu, ko Basku zemes autonomā kopiena piešķīra tai pašai sabiedrībai. Apstrīdētā lēmuma attiecīgie noteikumi ne tikai ietekmē prasītāju pieņemtos pasākumus lietā T‑129/99, bet arī liedz šiem prasītājiem īstenot pēc saviem ieskatiem savas pilnvaras, kuras tiem tieši piešķirtas saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 30. aprīļa spriedumu lietā T‑214/95 Vlaams Gewest/Komisija, Recueil, II‑717. lpp., 29. un 30. punkts, un 1999. gada 15. jūnija spriedumu lietā T‑288/99 Regione Autonoma Friuli‑Venezia Giulia/Komisija, Recueil, II‑1871. lpp., 31. punkts).
51 No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma 1. panta a) un b) punkts tieši un individuāli skar Gasteizko Industria, un apstrīdētā lēmuma 1. panta c) punkts tieši un individuāli skar Basku zemes autonomo kopienu.
52 Tā kā lieta ir par vienu un to pašu prasību, tad var secināt, ka prasība lietā T‑129/99 ir pieņemama, ciktāl tā attiecas uz apstrīdētā lēmuma 1. panta a) līdz c) punkta atcelšanu (šajā sakarā skat. Tiesas 1993. gada 24. marta spriedumu lietā C‑313/90 CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I‑1125. lpp., 31. punkts).
53 Attiecībā uz pasākumiem, kas noteikti apstrīdētā lēmuma 1. panta d) un e) punktā, proti, nodokļa kredīts un nodokļu bāzes samazinājums, lietas dalībnieki atzīst, ka šos pasākumus nav pieņēmis neviens no prasītājiem lietā T‑129/99.
54 Prasītāji šajā lietā tomēr uzskata, ka tos tieši un individuāli skar šie apstrīdētā lēmuma noteikumi. Šajā nolūkā tie pamatojas uz Basku zemes autonomās kopienas pilnvarām nodokļu jomā.
55 Taču šāds arguments nav pārliecinošs, jo Basku zemes autonomā kopiena nav pierādījusi, ka apstrīdētā lēmuma 1. panta d) un e) punktā ir liegts tai pēc saviem ieskatiem īstenot savas pilnvaras nodokļu jomā (iepriekš 50. punktā minētais spriedums lietā Vlaams Gewest/Komisija, 29. punkts).
56 Prasītāji nevar arī izvirzīt argumentu par apstrīdētā lēmuma nedalāmību. Tas apvieno vairākus lēmumus, kuri attiecas uz vairākiem atbalsta veidiem, ko vienai sabiedrībai piešķīrušas dažādas valsts iestādes.
57 Turklāt pretēji prasītāju apgalvojumam Komisija apstrīdētajā lēmumā neņēma vērā piedēvēto atbalstu, kas minēts apstrīdētā lēmuma 1. panta d) un e) punktā, lai noteiktu, vai Demesa piešķirtās priekšrocības saskaņā ar Ekimenas programmu pārsniedz 1996. gada 12. decembra lēmumā paredzēto ierobežojumu (skat. iepriekš 2. punktu). Turklāt Komisijas secinājums apstrīdētajā lēmumā, ka tajā minētais piedēvētais atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu, nav balstīts uz konstatējumu, ka Demesa piešķirto dažādo priekšrocību kopējais apjoms pārsniedz Basku zemē noteikto maksimālo atbalsta intensitāti 25 % NSE (skat. iepriekš 1. punktu).
58 Tādēļ ir jāsecina, ka prasība lietā T‑129/99 ir nepieņemama, ciktāl tā attiecas uz apstrīdētā lēmuma 1. panta d) un e) punkta atcelšanu, un tātad arī, ciktāl tā attiecas uz apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta atcelšanu.
Par lietas būtību
59 Šajā lietā ir iespējams izšķirt trīs pamatus, kas ir kopēji visiem prasības pieteikumiem. Pirmajā pamatā tiek apgalvots Līguma 92. panta 1. punkta (pēc grozījumu izdarīšanas EKL 87. panta 1. punkta) pārkāpums. Otrajā pamatā tiek apgalvots tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principa pārkāpums un trešajā pamatā Līguma 190. panta (jaunajā redakcijā – EKL 253. panta) pārkāpums.
60 Prasītāji lietās T‑129/99 un T‑148/99 kā pamatu min arī aizstāvības tiesību pārkāpumu. Visbeidzot prasītāji lietā T‑129/99 izvirza apgalvojumu par Līguma 92. panta 3. punkta pārkāpumu.
I – Pirmais prasības pamats par Līguma 92. panta 1. punkta pārkāpumu
61 Šim prasības pamatam ir sešas daļas. Pirmās piecas attiecas uz dažādiem atbalsta elementiem, kas noteikti apstrīdētajā lēmumā (1. panta a) līdz e) punkts). Sestā daļa attiecas uz iespējamo konkurences izkropļošanu un iespaidu uz tirdzniecību starp dalībvalstīm Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē.
62 Pirmās instances tiesa uzskata par piemērotu izvērtēt to prasības pamata daļu, kas attiecas uz piedēvēto atbalstu apstrīdētā lēmuma 1. panta b) punktā, iekams tā izskata šā lēmuma 1. panta citu punktu tiesiskumu.
Par pirmo daļu, kas attiecas uz 100 000 m2 zemes gabala pirkuma cenu, kura minēta apstrīdētā lēmuma 1. panta b) punktā
63 Apstrīdētajā lēmumā Komisija novērtēja 100 000 m2 zemes gabalu, ko Gasteizko Industria pārdeva Demesa, par tirgus cenu 4481 ESP/m2 (apstrīdētā lēmuma V.2.2. punkta pēdējā daļa). Zemes gabalam bija pieslēgtas inženierkomunikācijas – ūdens, gāze, elektrība un kanalizācija.
64 Komisijas piemērotā cena 4481 ESP/m2 ir minēta Price Waterhouse 1997. gada janvāra ziņojumā (apstrīdētā lēmuma V.2.2. punkta septītā daļa). Faktiski “ziņojums norāda vienības cenu ESP 4481 par kvadrātmetru 50 000 m2 zemes gabalam ar pieslēgumu inženierkomunikācijām, kas atrodas tajā pašā teritorijā, kurā ir Demesa zeme” (apstrīdētā lēmuma III.2.1. punkta ceturtā daļa).
65 No apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija pārbaudīja Price Waterhouse novērtējumu, pamatojoties uz trim citiem ziņojumiem.
66 Vispirms Komisija pamatojās uz divu nekustamo īpašumu vērtētāju 1998. gada 13. janvāra un 6. februāra novērtējumiem, ko Basku reģionālās iestādes iesniedza administratīvā procesa laikā. Tāpēc apstrīdētajā lēmumā ir noteikts:
“Pirmais novērtējums norādīja, ka zemes gabalam ar pieslēgumu inženierkomunikācijām, kas lielāks par 10 000 m2, cenai jābūt starp ESP 4000 un ESP 4500 par kvadrātmetru. Otrais novērtējums, kas pamatojās uz reāliem datiem, tas ir, iepriekšējos mēnešos pārdotiem līdzīgiem zemes gabaliem ar pieslēgumu inženierkomunikācijām, norādīja cenu ESP 5000 par kvadrātmetru diviem zemes gabaliem apmēram 33 000 m2 un 50 000 m2 platībā, kas ievērojami pārsniedz 10 000 m2 platību, un secināja, ka 100 000 m2 lielu zemes gabalu ar pieslēgumu inženierkomunikācijām tirgū nav citu cenu indikatoru, taču cena robežās starp ESP 4000 un ESP 4800 par kvadrātmetru šķiet attaisnojama šajos apstākļos, kuros ir liela zemes gabala inženierkomunikāciju pieslēgšanas izmaksas, kā arī vērā jāņem šāda pirkuma politiskais raksturs, kuru ietekmē ne tikai ekonomiski apsvērumi” (apstrīdētā lēmuma V.2.2. punkta piektā daļa).
67 Komisija izmantoja arī IDOM 1998. gada jūlija revīzijas ziņojumu. Apstrīdētajā lēmumā noteikts, ka šis revīzijas ziņojums
“šajā pašā teritorijā zemes gabalam bez pieslēguma inženierkomunikācijām noteica aptuvenu cenu 5000 ESP/m2. Demesa maksātā cena varētu būt attaisnota ar atlaidi, kas piešķirta lielās zemes gabala platības dēļ. Taču savos secinājumos revidents nosaka cenu 5000 ESP/m2 un norāda uz atšķirībām starp savu novērtējumu un 4125 ESP/m2, ko noteikušas reģionālās iestādes” (apstrīdētā lēmuma V.2.2. punkta sestā daļa).
68 Komisija secina, ka “vidējā cenā novērtējumos [kas ietverti trijos iepriekš minētajos ziņojumos] ievērojami neatšķiras no Price Waterhouse 1997. gada janvāra novērtējuma vidējās vienības cenas 4481 ESP/m2 zemes gabalam ar pieslēgumu inženierkomunikācijām, kas ietver inženierkomunikāciju pieslēgšanas izmaksas” (apstrīdētā lēmuma V.2.2. punkta septītā daļa). Šī cena atbilstoši Komisijai ir uzskatāma par tirgus cenu.
69 Komisija piebilst: “Tā kā Demesa par zemes gabalu samaksāja tikai 4125 ESP/m2, tā guva priekšrocību, kas aprēķināma kā starpība starp abām cenām (356 ESP/m2) par kopējo summu EUR 213 960,31 (ESP 35 600 000)” (apstrīdētā lēmuma V.2.2. punkta pēdējā daļa).
70 Šādos apstākļos Komisija apstrīdētā lēmuma 1. panta b) punktā par valsts atbalstu kvalificēja “priekšrocību EUR 213 960,31 apmērā, ko veido starpība starp tirgus cenu un [Demesa] samaksāto cenu par zemes gabalu Júndiz industriālajā zonā (Vitoria‑Gasteiz).”
71 Prasītāji lietā T‑129/99 un T‑148/99 apgalvo, ka Komisija pārkāpa Līguma 92. panta 1. punkta prasības, uzskatot, ka pirkuma cena 4125 ESP/m2 neatbilda tirgus cenai. Viņi apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā patvaļīgi noteica tirgus cenu. Tā par pamatu ņēma revidenta Price Waterhouse noteikto cenu 4481 ESP/m2 50 000 m2 lielam zemes gabalam, lai arī administratīvā procesa laikā neatkarīgo ekspertu iesniegtajos ziņojumos faktiskā pārdošanas cena 4125 ESP/m2 minēta kā atbilstošas tirgus cenas amplitūdā ietilpstoša.
72 Tāpēc Pirmās instances tiesa norāda, ka valsts pārvaldes veiktu lietu pārdošanu ar atvieglotiem nosacījumiem, kā šajā gadījumā to izdarīja Gasteizko Industria, var uzskatīt par valsts atbalstu (Tiesas 1996. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑39/94 SFEI u.c., Recueil, I‑3547. lpp., 59. punkts).
73 Lai noteiktu, vai šajā gadījumā Demesa saņēma valsts atbalstu, nopērkot 100 000 m2 lielu zemes gabalu, vispirms jānoskaidro, vai komercsabiedrība nopirka šo zemes gabalu par tādu cenu, par kādu tā nevarētu iegūt šo zemes gabalu parastos tirgus apstākļos (1999. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑342/96 Spānija/Komisija, Recueil, I‑2459. lpp., 41. punkts, un 1999. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑256/97 DM Transport, Recueil, I‑3913. lpp., 22. punkts).
74 No apstrīdētā lēmuma izriet (skat. 63.–70. punktu), ka Komisija piešķīra izšķirošu nozīmi Price Waterhouse ziņojumā noteiktajai cenai 4481 ESP/m2. Lai noteiktu, vai Demesa faktiski samaksātā cena par 100 000 m2 lielu zemes gabalu ietvēra atbalsta elementu, Komisija salīdzināja pārdošanas cenu tikai ar Price Waterhouse ziņojumā minēto cenu. Cenas, kas bija noteiktas apstrīdētajā lēmumā pieminētajos trijos citos ziņojumos, proti, 1998. gada 13. janvāra un 6. februāra, kā arī IDOM 1998. gada jūlija ziņojumā, tika izmantotas vienīgi, lai pārbaudītu Price Waterhouse noteiktās cenas ticamību.
75 Lai izvērtētu apstrīdētā lēmuma 1. panta b) punkta likumību, nepieciešams izvērtēt, vai Komisija pamatoti piešķīra šādu izšķirošu nozīmi Price Waterhouse ziņojumam.
76 Tāpēc jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija raksta, ka “divu vērtētāju novērtējums [1998. gada 13. janvāra un 6. februāra] un revīzijas ziņojums [IDOM revīzija], kas veikti pēc notikuma, nevar būt vienlīdz nozīmīgi ar ex ante vērtējumu” (apstrīdētā lēmuma V.2.2. punkta trešā daļa).
77 Taču Pirmās instances tiesa uzsver, ka 1996. gada 10. oktobra vēstulē Gasteizko Industria piedāvāja Demesa pārdot 100 000 m2 zemes gabalu Júndiz industriālajā zonā par 4125 ESP/m2. Saskaņā ar dokumentiem 1996. gada novembrī Demesa mutiski pieņēma šo piedāvājumu. Tādēļ ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā minētās četras novērtēšanas, ieskaitot Price Waterhouse novērtējumu, tika veiktas pēc vienošanās par pirkumu. Lai arī atbilstoši Komisijas paziņojumam par valsts atbalsta elementiem, valsts iestādēm pārdodot zemi un ēkas (OV 1997, C 209, 3. lpp.), pārdošanas cenā, kas atbilst neatkarīga eksperta novērtētajai cenai pirms pārdošanas, nav atbalsta elementa, Komisijai nebija pamata izmantot Price Waterhouse ziņojuma sagatavošanas datumu (1997. gada janvāris), lai ziņojumam piešķirtu izšķirošu nozīmi.
78 Atbildot uz Pirmās instances tiesas rakstisko jautājumu, Komisija norādīja, ka Price Waterhouse, nekustamā īpašuma pārdevējas sabiedrības revidenta, novērtējums ir vienīgais pieņemamais novērtējums, jo tas veikts, lai noteiktu šīs sabiedrības nekustamā īpašuma vērtību. Turklāt tas bija vienīgais vērtējums, kurš veikts pirms procesa uzsākšanas saskaņā ar Līguma 93. panta 2. punktu (jaunajā redakcijā – EKL 88. panta 2. punkts). Turklāt Komisija apšauba 1998. gada 13. janvāra un 6. februāra ziņojumu ticamību, jo pirmais ziņojums netika pamatots ar faktiskiem tirgus datiem un otrais koriģēja cenas uz leju, pamatojoties uz politiskiem apsvērumiem.
79 Pirmās instances tiesa vispirms uzskata, ka tas apstāklis, ka 1998. gada 13. janvāra un 6. februāra ziņojumi, kā arī IDOM ziņojums tika sagatavoti pēc procesa uzsākšanas, nepieļauj šajā gadījuma piešķirt izšķirošu nozīmi Price Waterhouse 1997. gada janvāra ziņojumam. Šie četri ziņojumi, arī Price Waterhouse ziņojums, tika sagatavoti laikā, kad Komisija bija jau uzsākusi izmeklēšanu par piedēvēto atbalsta piešķiršanu Demesa. Pirmais informācijas pieprasījums dokumentos patiesībā ir datēts 1996. gada jūnijā.
80 Tālāk ir jāatzīst, ka neviens no minētajiem četriem ziņojumiem apstrīdētajā lēmumā nepamatojas tieši uz 100 000 m2 lielu zemes gabalu pārdošanu. Apstrīdētajā lēmumā ir minēts, ka “100 000 m2 lielu zemes gabalu ar pieslēgumu inženierkomunikācijām tirgū nav cenu rādītāju” (V.2.2. punkta piektā daļa).
81 Tomēr eksperti, kas sagatavoja 1998. gada 6. februāra ziņojumu un IDOM revīzijas ziņojumu, pielika visas pūles, lai pēc pieejamās informācijas novērtētu šāda lieluma zemes gabala pārdošanas cenu. 1998. gada 13. janvāra ziņojumā ir vispārējs novērtējums jebkuram zemes gabalam, kas lielāks par 10 000 m2.
82 Turpretī Price Waterhouse ziņojums sniedz cenas novērtējumu 55 481 m2 lielam zemes gabalam un neņem vērā faktisko zemes platību, ko nopirka Demesa.
83 Šajos apstākļos ir jāatzīst, ka Komisija rīkojās patvaļīgi, izmantojot apstrīdētajā lēmumā Price Waterhouse ziņojumā noteikto cenu kā galīgo atsauksmes cenu.
84 Tas fakts, ka Komisija pārbaudīja Price Waterhouse noteikto cenu, salīdzinot to ar vidējām cenām, kuras noteiktas citos trijos ziņojumos, proti, 1998. gada 13. janvāra un 6. februāra ziņojumā, kā arī IDOM revīzijas ziņojumā, nemaina šādu secinājumu.
85 Pirmkārt, Komisijai bija jāizvērtē, vai Demesa maksātā cena bija tirgus cena. Tai vajadzēja salīdzināt Demesa faktiski samaksāto cenu, nevis Price Waterhouse noteikto cenu ar cenām, kas bija minētas dažādos ekspertu ziņojumos, kuri bija tai pieejami administratīvā procesa laikā, lai novērtētu, vai Demesa maksātā cena tik ļoti atšķīrās no ziņojumos norādītajām cenām, ka tas būtu par pamatu secinājumam, ka piešķirts valsts atbalsts.
86 Otrkārt, jāatzīst, ka apstrīdētajā lēmumā (V.2.2. punkta septītā daļa) vidējās cenas aprēķini pēc 1998. gada 13. janvāra un 6. februāra ziņojumiem un IDOM revīzijas ziņojuma ir pamatoti ar nepareizu ziņojumu interpretāciju.
87 Tāpēc jāuzsver, ka Komisija atbildē uz Pirmās instances tiesas rakstisko jautājumu norādīja, ka tā aprēķināja vidējo cenu pēc apstrīdētajā lēmumā (V.2.2. punkta septītā daļa) minētajiem novērtējumiem šādā veidā:
“Mazākie novērtējumi bija [..]: 4000 ESP/m2 (Luis Perales aģentūra [1998. gada 13. janvāra ziņojums]), 4000 ESP/m2 (Juan Calvo aģentūra [1998. gada 6. februāra ziņojums]) un 5000 ESP/m2 (IDOM). Šo novērtējumu vidējais mazākais vērtējums ir 4333 ESP/m2. Augstākie novērtējumi bija: 4500 ESP/m2 (Luis Perales aģentūra [1998. gada 13. janvāra ziņojums]) un 4800 ESP/m2 (Juan Calvo aģentūra [1998. gada 6. februāra ziņojums]). Šo augstāko novērtējumu vidējais vērtējums ir 4650 ESP/m2. Tādējādi šo trīs novērtējumu vidējais vērtējums ir 4491 ESP/m2.”
88 Jāatzīst, pirmkārt, ka Komisija pieļāva fakta kļūdu, uzskatot, ka IDOM revīzijas ziņojumā bija paredzēts mazākais vērtējums 5000 ESP/m2 zemei, ko nopirka Demesa. Tas tiesa, ka IDOM revīzijas ziņojumā ir minēts “aptuveni 5000 ESP/m2” (“entorno a las 5000 pesetas”) par zemi bez pieslēguma komunikācijām. Taču revīzijas ziņojums apstiprina arī to, ka Demesa samaksātā galīgā cena, proti, 4125 ESP/m2, ir tirgus cena ar parastu atlaidi, ņemot vērā zemes gabala platību (“el precio final obtenido por Demesa es un precio de mercado con un descuento normal, teniendo en cuenta el tamaño de la superficie comprada”). Lai arī nobeiguma secinājumos atkal tiek minēta cena 5000 ESP/m2, tie apstiprina arī to, ka saskaņā ar IDOM veiktajiem pētījumiem Demesa ieguldījumi tika veikti atbilstoši esošajām tirgus cenām (“la inversión realizada por Demesa se ajusta a los precios de mercado actuales, tras las comprobaciones efectuadas por IDOM”). Tādēļ IDOM revīzijas ziņojums norāda, ka, lai arī 5000 ESP/m2 var uzskatīt par parastu cenu, tomēr Demesa samaksātā cena ir tirgus cena, ja ņem vērā zemes gabala platību.
89 Otrkārt, jāatzīst, ka 1998. gada 13. janvāra un 6. februāra ziņojumos 4125 ESP/m2 atzīta par tirgus cenu. Pirmajā ziņojumā norādīts, ka zemes gabala, kas lielāks par 10 000 m2, tirgus cena ir starp 4000 un 4500 ESP/m2. Otrajā ziņojumā minēta tirgus cena robežās starp 4000 un 4800 ESP/m2. Taču Komisija, aprēķinot vienu vidējo cenu pēc dažādiem ziņojumiem, ir nepareizi interpretējusi 1998. gada 13. janvāra un 6. februāra ziņojumus. Tā kā Demesa maksātā cena, proti, 4125 ESP/m2, abos gadījumos ir tuva mazākajam vērtējumam cenu amplitūdā, kas minēta 1998. gada 13. janvāra un 6. februāra ziņojumos, Komisija, aprēķinot vienu vidēju cenu pēc novērtējumiem 1998. gada 13. janvāra un 6. februāra ziņojumos, ieguva tirgus cenu, kas bija lielāka par Demesa maksāto cenu, lai arī šie paši ziņojumi apstiprina 4125 ESP/m2 par tirgus cenu.
90 Pamatojoties uz iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Komisijas metode apstrīdētajā lēmumā bija patvaļīga, izvērtējot, vai Demesa samaksātajā cenā 4125 ESP/m2 par 100 000 m2 lielu zemes gabalu ir valsts atbalsta elementi. Turklāt Komisija savos aprēķinos pieļāva vairākas faktiskas kļūdas.
91 Šādos apstākļos Komisija pārkāpa Līguma 92. panta 1. punkta prasības, apstrīdētajā lēmumā uzskatot, ka starpība starp Price Waterhouse noteikto cenu 4481 ESP/m2 un 4125 ESP/m2 bija valsts atbalsts.
92 Tādēļ pirmā šī prasības pamata daļa ir pamatota. Attiecīgi apstrīdētā lēmuma 1. panta b) punkts ir atceļams lietās T‑129/99 un T‑148/99. Šajās lietās atceļams arī apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts, jo tajā Spānijas Karalistei ir noteikts pienākums atgūt no Demesa 1. panta b) punktā piedēvēto atbalstu.
Par otro daļu, kas attiecas uz zemes gabala pirkuma cenas atlikto maksājumu, kurš minēts apstrīdētā lēmuma 1. panta a) punktā
93 Apstrīdētā lēmuma 1. panta a) punktā Komisija par valsts atbalstu kvalificē “priekšrocību EUR 184 075,79 apmērā, kas ir ekvivalenta zemes gabala pirkuma cenas atliktajam maksājumam uz deviņiem mēnešiem, ko skaita no dienas, kad [Demesa] pirmo reizi aizņēma zemi [100 000 m2, ko pārdeva valsts uzņēmējsabiedrība Gasteizko Industria] Júndiz industriālajā zonā (Vitoria‑Gasteiz) būvniecības darbu veikšanai, līdz dienai, kad tika samaksāta pirkuma cena.”
94 Tā kā normatīva akta rezolutīvā daļa ir neatdalāma no pamatojuma, tās interpretācijā jāņem vērā tie motīvi, kuru dēļ akts ir pieņemts (1997. gada 15. maija spriedums lietā C‑355/95 P TWD/Komisija, Recueil, I‑2549. lpp., 21. punkts).
95 No apstrīdētā lēmuma pamatojuma izriet, ka apstrīdētā lēmuma 1. panta a) punktā minētais atbalsta elements ir priekšrocība, ko Demesa guva no 100 000 m2 liela zemes gabala bezmaksas lietošanas vismaz deviņu mēnešu garumā pārdošanas līguma formālas noslēgšanas dēļ un attiecīgi zemes gabala pirkuma cenas maksājuma kavējuma dēļ.
96 Apstrīdētā lēmuma V.2.1. punkta virsraksts, kas attiecas uz rezolutīvās daļas 1. panta a) punktu, ir “100 000 m2 zemes gabala bezmaksas lietošana”. Šajā punktā Komisija paskaidro, ka “nav sniegti nekādi pierādījumi par to, ka Demesa bija kādas izmaksas laika periodā, kurā tā aizņēma zemes gabalu ražotnes celšanai, [..] līdz faktiskajai pirkuma cenas samaksāšanai” (V.2.1. punkta otrā daļa). Komisija piebilst, ka “Demesa aizņēma vismaz no 1997. gada februāra līdz 1997. gada oktobrim zemes gabalu [100 000 m2 platībā, ko tai pārdeva valsts uzņēmējsabiedrība Gasteizko Industria] ar mērķi tur uzcelt vai pasūtīt ražotnes būvniecību, nemaksājot zemes pirkuma cenu un neuzņemoties nekādas izmaksas par zemes gabala lietošanu” (V.2.1. punkta piektā daļa). Tajā arī paredzēts: “Demesa lietoja zemi, nesamaksājot nekādu finansiālu atlīdzību, ko zemes pārdevējam bija tiesības pieprasīt” (V.2.1. punkta septītā daļa).
97 Pirmās instances tiesa uzsver, ka 1996. gada 10. oktobra vēstulē Gasteizko Industria piedāvāja Demesa pārdot 100 000 m2 zemes gabalu Júndiz industriālajā zonā par 4125 ESP/m2 un Demesa šo piedāvājumu mutiski pieņēma 1996. gada novembrī. Nolīgtā pārdošanas cena tika samaksāta 1997. gada 30. decembrī – dienā, kad parakstīja pārdošanas līgumu.
98 Atbildē uz Pirmās instances tiesas rakstisko jautājumu Demesa atzīst, ka tā savas ražotnes būvniecības darbus attiecīgajā zemes gabalā uzsāka aptuveni 1996. gada novembrī.
99 Tā kā pirkuma cena netika samaksāta līdz 1997. gada 30. decembrim, Komisija bija tiesīga apstrīdētajā lēmumā konstatēt, ka Demesa vismaz deviņus mēnešus bez maksas aizņēma 100 000 m2 lielu zemes gabalu.
100 Taču Komisija no šī fakta nevar automātiski secināt, ka Gasteizko Industria piešķīra Demesa valsts atbalstu. Tas notiktu tikai tādā gadījumā, ja Gasteizko Industria rīcība neatbilstu privātas uzņēmējsabiedrības parastai rīcībai (šajā sakarā skat. 1991. gada 3. oktobra spriedumu lietā C‑261/89 Itālija/Komisija, Recueil, I‑4437. lpp., 8. punkts).
101 Tāpēc prasītāji lietās T‑129/99 un T‑148/99 pamatojas uz Spānijas civilkodeksa 1502. pantu, lai attaisnotu pārdošanas līguma noslēgšanas un attiecīgi pirkuma cenas maksājuma kavējumu. Šajā pantā ir paredzēts: “Ja pircējam ir šķēršļi pirktās lietas valdījuma vai īpašumtiesību izmantošanā vai tam ir pamats uzskatīt, ka šādi šķēršļi varētu rasties lietas attiesāšanas vai hipotēkas dēļ, tam ir tiesības atlikt pirkuma cenas maksājumu, līdz pārdevējs ir novērsis šķērsli vai šķēršļa draudus [..].”
102 Prasītāji apgalvo, ka šajā lietā tika izpildīti Spānijas civilkodeksa 1502. panta piemērošanas nosacījumi. Pirmkārt, Gasteizko Industria bija jāatdala 100 000 m2 zemes gabals no diviem lielākiem īpašumiem. Otrkārt, zemnieku grupa pieprasīja ar Gasteizko Industria noslēgta mutiska līguma īstenošanu, kas tiem piešķīra tiesības apstrādāt zemi. Zemnieki bija uzsākuši tiesvedību Vitoria‑Gasteiz tiesā, un šī tiesvedība turpinājās līdz 1997. gada 4. novembrim. Labumu, kas radās no zemes gabala aizņemšanas līdz pirkuma cenas samaksāšanai, nevar uzskatīt par valsts atbalstu, jo tas izrietēja no Spānijas vispārējo civiltiesību normu piemērošanas.
103 Atbildot uz šo argumentu, ko administratīvā procesa laikā iesniedza arī Basku zemes iestādes, Komisija apstrīdētajā lēmumā norāda, ka “nav sniegti nekādi pierādījumi par to, ka Demesa bija kādas izmaksas laika periodā, kurā tā aizņēma zemes gabalu ražotnes celšanai, [..] līdz faktiskajai pirkuma cenas samaksāšanai” (V.2.1. punkta otrā daļa; skat. arī V.2.1. punkta septīto daļu).
104 Tātad no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija atzina valsts atbalsta esamību Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē no tā fakta konstatācijas, ka Demesa vismaz deviņus mēnešus bez maksas aizņēma 100 000 m2 lielu zemes gabalu, neizvērtējot to, vai Gasteizko Industria rīcība atbilda privāta uzņēmēja rīcībai.
105 Pēc administratīvā procesa laikā sniegtajiem paskaidrojumiem, kas pamatoja pārdošanas līguma noslēgšanas un pirkuma maksas kavējumu līdz 1997. gada 30. decembrim, Komisijai vajadzēja izvērtēt, vai privāts uzņēmējs varēja pieprasīt pirkuma cenas maksājumu pirms šīs dienas, bet, ja nē, – vai tas varēja pieprasīt samaksu par laika periodu, kurā zeme tika aizņemta līdz pirkuma cenas samaksāšanai.
106 Neesot šādam izvērtējumam, jāatzīst, ka Komisija pietiekami nepierādīja, ka Demesa, aizņemot bez maksas 100 000 m2 lielu zemes gabalu līdz pirkuma summas samaksāšanai 1997. gada 30. decembrī, saņēma valsts atbalstu Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē.
107 Tādēļ šī pamata otrā daļa ir pamatota.
108 Šādos apstākļos lietās T‑129/99 un T‑148/99 apstrīdētā lēmuma 1. panta a) punkts ir atceļams. Šajās lietās atceļams arī apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts, jo tajā Spānijas Karalistei ir noteikts pienākums atgūt no Demesa 1. panta a) punktā piedēvēto atbalstu.
Par trešo daļu, kas attiecas uz apgalvoto Ekimenas dekrētā paredzēto atbalsta ierobežojuma pārsniegšanu, kura minēta apstrīdētā lēmuma 1. panta c) punktā
109 Apstrīdētā lēmuma 1. panta c) punktā Komisija par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu, kvalificē “summu piecu procentu apmērā, kas pārsniedz Ekimenas atbalsta programmā paredzēto maksimāli pieļaujamo atbalstu 20 % apmērā no atbalstāmajām izmaksām, tas ir, izmaksās neiekļauj iekārtas EUR 1 803 036,31 vērtībā, kuras Spānijas iestādes uzrādīja revīzijas ziņojumā 1998. gada 24. jūlija vēstules pielikumā.”
110 Lietu T‑129/99 un T‑148/99 prasītāju izvirzītie argumenti attiecas, pirmkārt, uz Ekimenas programmā atļauto maksimālo atbalstu un, otrkārt, uz noteiktu iekārtu izmaksu neiekļaušanu Ekimenas atbalsta programmas atbalstāmajās izmaksās.
A. Ekimenas atbalsta programmā maksimāli pieļaujamā subsīdija
111 Ar Basku zemes autonomās kopienas valdības 1996. gada 24. decembra lēmumu Demesa atbilstoši Ekimenas programmai tika piešķirts valsts atbalsts 25 % apmērā no pamatlīdzekļos veiktajiem ieguldījumiem.
112 Tajā laikā Ekimenas dekrēta 10. pants bija izteikts šādā redakcijā:
“Atbalstu neatmaksājamu subsīdiju veidā, kas nepārsniedz 25 % no atbalstāmajām izmaksām, piešķir, ievērojot šādus nosacījumus:
1. Vispārēju atbalstu piešķir 10 % apmērā no atbalstāmajiem ieguldījumiem.
2. Stratēģiskiem projektiem un ieguldījumu projektiem, kas ievērojami veicina nodarbinātību, radot ne mazāk kā 50 jaunas darba vietas un ieguldot vismaz 750 miljonus [ESP], iepriekš minēto procentu likmi palielina par pieciem procenta punktiem.
3. Uzņēmējsabiedrības, kas realizē projektu šā dekrēta 4. pantā minētajā īpaši atbalstāmajā zonā, saņem papildu atbalstu 5 % apmērā no atbalstāmajām ieguldījumu izmaksām.
4. Visbeidzot, procentu likmi var palielināt, augstākais, līdz 5 procenta punktiem, ņemot vērā šādus nosacījumus:
– projekta integrācijas līmeni Basku zemes industriālajā struktūrā;
– ieguldījumu izvietojumu Basku zemes stratēģiskajā sektorā;
– projekta ietvaros no jauna radīto darba vietu skaitu.”
113 Komisija 1996. gada 12. decembra lēmumā, ar ko apstiprināja atbalsta elementus Ekimenas programmā (skat. iepriekš 2. punktu), norādīja sekojošo:
“Komisija konstatē, ka atbalstu neatmaksājamu subsīdiju veidā, kas nedrīkst pārsniegt 25 % BSE, var piešķirt šādā veidā: a) vispārēju maksājumu 10 % apmērā; b) maksājumu 5 % apmērā stratēģiskiem vai darba vietu radīšanas projektiem; c) paaugstinājumu 5 % apmērā projektiem, kas izvietoti īpaši atbalstāmās zonās; d) paaugstinājumu 5 % apmērā projektiem, kas ievērojami veicina reģionālo attīstību vai darba vietu radīšanu.”
114 Apstrīdētajā lēmumā Komisija apgalvo, ka subsīdija 25 % apmērā no ieguldījumu izmaksām pamatlīdzekļos, kas piešķirta Demesa saskaņā ar Ekimenas dekrētu, neatbilst Komisijas apstiprinātajai Ekimenas programmai. Tā apgalvo, ka “Ekimenas programmas noteikumu pareiza piemērošana ļauj piešķirt atbalstu neatmaksājamu subsīdiju veidā augstākais 20 % [BSE] apmērā no kopējām atbalstāmajām izmaksām” (apstrīdētā lēmuma V.2.3. punkta trešā daļa). Patiesībā “Komisija uzskata, ka Demesa ieguldījumu projekts atbilst kritērijiem, kas noteikti dekrēta 10. panta 1. punktā (10 %, ko piešķir visiem projektiem) un 10. panta 4. punktā (papildu 5 %)” (apstrīdētā lēmuma V.2.3. punkta astotā daļa). Turpretī Ekimenas dekrēta 10. panta 3. punkta kritēriji nav ievēroti, jo “Vitoria‑Gasteiz, pašvaldība, kurā izvietoti Demesa ieguldījumi, nav “īpaši atbalstāma zona” Ekimenas dekrēta izpratnē (apstrīdētā lēmuma V.2.3. punkta devītā daļa). Visbeidzot, “attiecībā uz dekrēta 10. panta 2. punkta kritērijiem Komisija uzskata, ka 5 % paaugstinājuma piešķiršana divreiz saskaņā ar šo punktu ir nepareiza Ekimenas programmas noteikumu piemērošana tādā redakcijā, kā to apstiprinājusi Komisija ar [1996. gada 12. decembra lēmumu]” (apstrīdētā lēmuma V.2.3. punkta desmitā daļa). Projekts nevar saņemt divus paaugstinājumus par 5 % gan kā “stratēģisks projekts”, gan kā “projekts, kas ievērojami veicina nodarbinātību”. Komisija uzskata, ka Ekimenas dekrēta 10. panta 2. punktā ir pieļauta tikai viena paaugstinājuma piešķiršana 5 % apmērā.
115 Prasītāji lietās T‑129/99 un T‑148/99 apgalvo, ka Demesa bija tiesības saņemt subsīdijas 25 % BSE, ko tai piešķīra Basku valdība: 10 % saskaņā ar Ekimenas dekrēta 10. panta 1. punktu; 5 % kā stratēģiskam projektam un 5 % kā darba vietu radīšanas projektam saskaņā ar 10. panta 2. punktu; 5 % saskaņā ar kritērijiem, kas noteikti 10. panta 4. punktā. Demesa tādēļ bija tiesīga saskaņā ar Ekimenas dekrēta 10. panta 2. punktu saņemt divus subsīdiju paaugstinājumus par 5 %, jo, pirmkārt, ieguldījums bija stratēģisks projekts un, otrkārt, projekts ievērojami veicināja nodarbinātību, proti, radīja vismaz 50 jaunas darba vietas un ieguldīja 750 miljonus ESP. Komisija 1996. gada 12. decembra lēmumā, ar kuru apstiprināja Ekimenas programmu, nepareizi konstatēja, ka Ekimenas dekrēta 10. panta 2. punktā ir atļauts piešķirt subsīdijas 5 % apmērā vai nu stratēģiskiem projektiem, vai arī darbvietu radīšanas projektiem.
116 Prasītāji apgalvo, ka Komisija savā 1996. gada 12. decembra lēmumā, ar kuru apstiprina Ekimenas programmu, pieļāva pārrakstīšanās kļūdu. Programma uzskatāma par Komisijas apstiprinātu tādā redakcijā, kādā tā ir paziņota Komisijai. Jebkurā gadījumā Komisijai nav tiesību vienpusēji grozīt tai paziņoto atbalsta programmu. Ja Komisija Ekimenas programmā saskatīja problēmas, tai vajadzēja uzsākt izmeklēšanas procedūru saskaņā ar Līguma 93. panta 2. punktu un paredzēt nosacījumus apstiprinājuma lēmumā, ko tā neizdarīja.
117 Pirmās instances tiesa vispirms konstatē, ka lietas dalībnieki piekrīt tam, ka Demesa saņēma subsīdijas 25 % BSE saskaņā ar Ekimenas programmu, proti, 10 % saskaņā ar Ekimenas dekrēta 10. panta 1. punktu, divreiz pa 5 % paaugstinājumam saskaņā ar dekrēta 10. panta 2. punktu un 5 % saskaņā ar dekrēta 10. panta 4. punktu. Taču apstrīdētajā lēmumā Komisija noraida dekrēta 10. panta 2. punkta divkāršu piemērošanu.
118 Pirmās instances tiesa tālāk konstatē, ka Ekimenas dekrēta 10. panta 2. punktā ir pieļauts tikai vienreizējs subsīdijas paaugstinājums 5 % apmērā, ko var piešķirt ieguldījumu projektam saskaņā ar šo atbalsta programmu.
119 Tāpēc jāuzsver tas, ka Ekimenas dekrēta 10. pantā, kurā ir noteikts maksimālās subsīdijas apmērs 25 %, ir četri punkti: pirmajā ir paredzētas subsīdijas 10 % apmērā, bet nākošajos trijos katrā ir noteikts paaugstinājums par 5 % (skat. iepriekš 112. punktu). Lai nepārsniegtu subsīdiju maksimālo summu, katrs no dekrēta 10. panta 2.–4. punktam var dot tiesības tikai uz vienu paaugstinājumu 5 % apmērā.
120 Turklāt jāatzīst, ka Basku zemes valdība savos apsvērumos, ko tā ar Spānijas pastāvīgās pārstāvniecības starpniecību 1998. gada 23. janvārī iesniedza Komisijai, paskaidroja, ka ieguldījumu projekts, kas atbilst visiem Ekimenas dekrēta 10. panta 1., 2. un 3. punkta kritērijiem, saņem bruto subsīdijas 20 % apmērā. Ja Ekimenas dekrēta 10. panta 2. punkta prasītāju piedāvātā interpretācija būtu pareiza, tad projekts, kas atbilst visiem 10. panta 1., 2. un 3. punkta kritērijiem, saņemtu bruto subsīdijas 25 % apmērā, kas ir pretrunā iepriekš minētajam.
121 Tā kā Ekimenas dekrēta 10. panta 2. punktā ir atļauts piešķirt tikai vienreizēju 5 % subsīdijas paaugstinājumu, tas liek secināt, ka šī punkta interpretācija Komisijas 1996. gada 12. decembra lēmumā (“5 % [papildu] paaugstinājums vai nu stratēģiskiem projektiem, vai arī darba vietu radīšanas projektiem” [autora izcēlums]) un apstrīdētajā lēmumā ir pareiza.
122 Tā rezultātā Demesa ieguldījumu projekts bija tiesīgs saņemt tikai vienu paaugstinājumu 5 % apmērā saskaņā ar Ekimenas dekrēta 10. panta 2. punktu, kā to bija apstiprinājusi Komisija 1996. gada 12. decembrī.
123 Prasītāji lietās T‑129/99 un T‑148/99 apgalvo arī to, ka Basku zemes autonomā kopiena ir vienīgā iestāde, kas var sniegt savu tiesību aktu autentisku interpretāciju.
124 Šis arguments ir jānoraida. Tikai Komisija ir pilnvarota apstiprināt valsts atbalstu, uz kuru attiecas Līguma 92. panta 1. punkts. Tā kā saskaņā ar šo pantu valsts atbalsts principā ir aizliegts, tad valsts tiesību akti, kas satur atbalsta elementus, ir likumīgi tikai tiktāl, ciktāl šos atbalsta elementus ir apstiprinājusi Komisija. No 1996. gada 12. decembra lēmuma izriet (skat. iepriekš 113. punktu), ka Basku zemes autonomās kopienas Ekimenas dekrēta 10. panta 2. punkta interpretācija nav apstiprināta šajā lēmumā. Turklāt no iepriekš veiktās analīzes izriet, ka Ekimenas dekrēta interpretācija Komisijas 1996. gada 12. decembra lēmumā un apstrīdētajā lēmumā pilnībā atbilst Ekimenas dekrēta burtam un garam.
125 Visbeidzot, prasītāji lietās T‑129/99 un T‑148/99 uzsver, ka Komisija 1999. gada jūlijā apstiprināja jauno Ekimenas dekrētu (1999. gada 8. jūnija dekrēts Nr. 241/1999, ar ko groza Ekimenas programmu par finanšu atbalstu ieguldījumiem rūpniecības nozarē, kas rada darba vietas), kurā ir noteikts, ka “stratēģiskiem projektiem un ieguldījumu projektiem, kas ievērojami veicina nodarbinātību, radot ne mazāk kā 50 jaunas darba vietas un ieguldot vismaz 750 miljonus ESP, iepriekš minēto procenta likmi palielina par 5 procenta punktiem”.
126 Taču šis arguments nav atbilstošs attiecībā uz apstrīdētā lēmuma tiesiskuma izskatīšanu, jo Komisijas 1999. gada jūlija apstiprinājums tika dots pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un turklāt tas attiecas uz jaunu tiesību aktu (šajā sakarā skat. 2000. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑296/97 Alitalia/Komisija, Recueil, II‑3871. lpp., 86. punkts).
127 No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā pareizi konstatēja, ka maksimāli pieļaujamā subsīdija saskaņā ar Ekimenas programmu – kā to Komisija apstiprināja 1996. gada 12. decembrī – ir 20 % BSE. Tādēļ subsīdiju 5 % apmērā, kas pārsniedza šo ierobežojumu un ko saņēma Demesa, Komisija pareizi kvalificēja kā jaunu atbalstu Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē (apstrīdētā lēmuma V.2.3. punkta 14. daļa).
128 Tādēļ sūdzība par maksimāli pieļaujamo subsīdiju saskaņā ar Ekimenas programmu ir noraidāma.
B. Atbalstāmās izmaksas saskaņā ar Ekimenas programmu
129 Komisija apstrīdētajā lēmumā norāda, ka saskaņā ar [Ekimenas dekrēta] 7. pantu par pamatlīdzekļiem, kas nodoti trešām personām, nevar saņemt subsīdijas. Saskaņā ar [Basku zemes valdības] iesniegto revīzijas ziņojumu viena daļa no ražošanas iekārtām, ko Demesa iegādājās (par 300 miljoniem ESP = EUR 1 803 036,31), tika uzstādītas citos uzņēmumos. Tādējādi par šīm iekārtām nevar saņemt subsīdijas no Ekimenas programmas, un to finansēšana arī ir atbalsts Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē (V.2.3. punkta pēdējā daļa).
130 Prasītāji lietās T‑129/99 un T‑148/99 norāda, ka Ekimenas dekrēta 7. pantā nav aizliegtas subsīdijas pamatlīdzekļiem, kas nodoti trešām personām, bet tikai paredzēts, ka vispārējā kārtā [tikai pamatlīdzekļi], kas nav nodoti trešām personām ar vai bez atlīdzības, [var pretendēt uz subsīdijām]. Jebkurā gadījumā ražošanas iekārtas (veidnes un zīmogošanas iekārtas), ko Komisija apstrīdētā lēmuma V.2.3. punkta pēdējā daļā novērtēja par 300 miljoniem ESP (EUR 1 803 036,31), tika uzstādītas četru uzņēmumu telpās, kuriem efektivitātes dēļ prasītāji pasūtīja daļu no gala produkta ražošanas. Taču Demesa attiecībā uz šiem pamatlīdzekļiem paturēja ekskluzīvas īpašumtiesības un lietošanas tiesības. Tādēļ tie netika “nodoti”.
131 Pirmās instances tiesa atzīst, pirmkārt, ka 1996. gada 12. decembra lēmumā, ar kuru apstiprina Ekimenas programmu (skat. iepriekš 2. punktu), nav īpašas atsauces uz Ekimenas dekrēta 7. panta d) punktu.
132 Starp lietas dalībniekiem ir vienprātība, ka šis noteikums, kurš automātiski neizslēdz subsīdijas par trešām personām nodotiem pamatlīdzekļiem, ir interpretējams tādējādi, ka tas novērš ļaunprātību. Ekimenas dekrēta 7. panta d) punkts ir paredzēts, lai novērstu uzņēmumiem saskaņā ar Ekimenas dekrētu piešķirto subsīdiju nodošanu tālāk citiem uzņēmumiem, kuri neatbilst dekrētā paredzētajiem nosacījumiem. Šādas ļaunprātības risks ir ne tikai gadījumā, kad uzņēmums saņem subsīdijas saskaņā ar Ekimenas dekrētu un nodod citiem īpašumtiesības uz pamatlīdzekļiem, kura pirkuma summa ieskaitīta kopējā atbalsta summā, bet arī tādā gadījumā, kad attiecīgie pamatlīdzekļi tiek nodoti lietošanā citam uzņēmumam ar atvieglotiem nosacījumiem. No ekonomiskā viedokļa nodošanu regulējošajiem juridiskajiem noteikumiem nav būtiskas nozīmes, lai noteiktu, vai atbalsta elements nodots no viena uzņēmuma otram.
133 Taču Ekimenas dekrēta 7. panta d) punkta kontekstā jāuzskata, ka pamatlīdzekļu iegādes izmaksas, ja nav ļaunprātības riska attiecībā uz izvērtējamā atbalsta nodošanu, pat ja tie vēlāk tiek “nodoti”, vienalga ir uzskatāmas par atbalstāmajām izmaksām saskaņā ar Ekimenas reģionālā atbalsta programmu, kā to Komisija apstiprinājusi 1996. gada 12. decembra lēmumā (skat. iepriekš 2. punktu).
134 Tāpēc nepieciešams izvērtēt, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā pietiekami pierādīja to, ka šajā gadījumā noteiktu pamatlīdzekļu neapstrīdētā nodošana četriem uzņēmumiem ietvēra ļaunprātības risku, kas saistīts ar atbalsta elementu nodošanu.
135 Tāpēc ir jāatzīst, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā neveica nekādu analīzi, lai pārbaudītu, vai noteiktu pamatlīdzekļu nodošana, par kuriem Demesa saņēma atbalstu saskaņā ar Ekimenas programmu, piešķīra šīm četrām sabiedrībām priekšrocību, ko tās nebūtu saņēmušas parastos tirgus apstākļos (šajā sakarā skat. iepriekš 72. punktā minēto spriedumu lietā SFEI u.c., 60. punkts un iepriekš 73. punktā minēto spriedumu lietā Spānija/Komisija, 41. punkts).
136 Turklāt jāatzīst, ka administratīvā procesa laikā Komisija nekad neizvērtēja šo jautājumu. Paziņojumā par šo lietu, ko 1998. gada 25. augustā publicēja Oficiālajā Vēstnesī (C 266, 6. lpp.), Komisija pat nepieminēja savu nodomu par atbalstāmajām izmaksām neatzīt noteiktas izmaksas attiecībā uz trešām personām nodotām precēm.
137 Tā kā nav nekādu pierādījumu par ļaunprātības risku saistībā ar atbalsta elementu nodošanu, ir jāsecina, ka Komisija nav pierādījusi to, ka par precēm, kas “nodotas” trešām personām un kuru vērtība ir EUR 1 803 036,31, nevar saņemt subsīdijas saskaņā ar Ekimenas dekrētu. Tādējādi, uzskatot, ka Demesa saņemtās subsīdijas attiecīgo preču iegādes finansēšanai ir jauns atbalsts, kas nav paredzēts 1996. gada 12. decembra lēmumā, ar ko apstiprina Ekimenas dekrētu, Komisija ir pārkāpusi Līguma 92. panta 1. punkta prasības.
138 Līdz ar to lietās T‑129/99 un T‑148/99 apstrīdētā lēmuma 1. panta c) punkts ir atceļams, ciktāl tajā nav iekļautas ražošanas iekārtas EUR 1 803 036,31 vērtībā atbalstāmajās izmaksās saskaņā ar Ekimenas atbalsta programmu. Šajās pašās lietās atceļams arī apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts, ciktāl tajā Spānijas Karalistei noteikts pienākums atgūt no Demesa atbalstu, ko tā saņēma saskaņā ar Ekimenas dekrētu, lai finansētu preces par summu EUR 1 803 036,31, kuras tika “nodotas” trešām personām.
Par ceturto daļu, kas attiecas uz nodokļu kredītu, kurš minēts apstrīdētā lēmuma 1. panta d) punktā
139 Komisija apstrīdētā lēmuma 1. panta d) punktā par valsts atbalstu kvalificē “nodokļa kredīta piešķiršanu 45 % apmērā no ieguldījumu izmaksām, kuras noteiktas Diputación Foral de Álava 1997. gada 21. oktobra lēmumā Nr. 737/1997”.
140 Šajā prasības pamatojuma daļā prasītāji lietās T‑129/99 un T‑148/99 pamatojas, pirmkārt, uz Territorio Histórico de Álava vēsturiskajām tiesībām nodokļu jomā. Otrkārt, viņi apstrīd to, ka attiecīgie nodokļu pasākumu ir specifiski. Viņi apgalvo, ka Diputación Foral de Álava piemērotais 1994. gada 20. decembra Norma Foral Nr. 22/1994 sestais papildu noteikums ir vispārējs nodokļu pasākums, kas piešķir vienādu priekšrocību visiem nodokļu maksātājiem, kuri iegulda vismaz 2,5 miljardus ESP. Šie prasītāji norāda arī uz to, ka pat tādā gadījumā, ja nodokļu pasākums ir specifisks, tas ir attaisnojams ar attiecīgās nodokļu sistēmas raksturu un uzbūvi. Visbeidzot viņi apgalvo, ka nodokļu pasākums, ja to kvalificētu par valsts atbalstu Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē, ir uzskatāms par esošu atbalstu.
Territorio Histórico de Álava vēsturiskās tiesības nodokļu jomā
141 Prasītāji lietās T‑129/99 un T‑148/99 apgalvo, ka Komisija, izvērtējot nodokļu kredīta atbilstību Līguma 92. panta 1. punktam, nav ņēmusi vērā Territorio Histórico de Álava vēsturiskās tiesības nodokļu jomā. Tāpēc viņi norāda, ka Territorio Histórico de Álava simtiem gadu ir bijusi autonomija nodokļu jautājumos, ko atzīst un aizsargā Spānijas valsts konstitūcija.
142 Pirmās instances tiesa norāda, ka šajā lietā attiecībā uz Līguma 92. panta 1. punkta piemērošanu nav nozīmes tam faktam, ka nodokļu kredītu piešķīra, pamatojoties uz Territorio Histórico de Álava pieņemtajiem tiesību aktiem nevis uz Spānijas valsts pieņemtajiem tiesību aktiem. Šis Līguma noteikums, kas pamatojas uz atbalstu, ko “piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem,” ietver visu atbalstu, ko finansē no publiskiem līdzekļiem. Tādējādi pasākumiem, ko pieņēmušas (decentralizētas, federālas, reģionālas vai citas) iestādes dalībvalsts iekšienē neatkarīgi no to juridiskā statusa un apzīmējuma tāpat kā federālo vai centrālo iestāžu pieņemtajiem pasākumiem piemēro Līguma 92. panta 1. punktu, ja ir izpildīti šā panta nosacījumi (1987. gada 14. oktobra spriedums lietā 248/84 Vācija/Komisija, Recueil, 4013. lpp., 17. punkts).
143 Tādēļ prasītāju argumenti attiecībā uz Territorio Histórico de Álava vēsturiskajām tiesībām nodokļu jomā nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma likumību.
Nodokļu kredīta specifiskais raksturs
– Sākotnējie apsvērumi
144 Līguma 92. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, lai pasākumu kvalificētu par valsts atbalstu, tam jādod “priekšroka konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētai preču ražošanai”. Pasākuma specifiskais vai selektīvais raksturs tādēļ ir viens no valsts atbalstu raksturojošiem kritērijiem (1998. gada 1. decembra spriedums lietā C‑200/97 Ecotrade, Recueil, I‑7907. lpp., 40. punkts, un 2000. gada 29. septembra spriedums lietā T‑55/99 CETM/Komisija, Recueil, II‑3207. lpp., 39. punkts).
145 Apstrīdētajā lēmumā (V.2.4.1. punktā) Komisija nosaka, ka par specifisko raksturu Norma Foral Nr. 22/1994, ar ko ievieš nodokļa kredītu 45 % apmērā no ieguldījuma summas, liecina četri faktori, proti, Diputación Foral diskrecionārā vara, “nosakot, kādi pamatlīdzekļu ieguldījumi, kas pārsniedz 2,5 miljardus ESP, var pretendēt uz nodokļu kredītu, lemjot, kurai ieguldījumu daļai var piešķirt 45 % samazinājumu, un nosakot katrā gadījumā piemērojamo termiņu un maksimālo ierobežojumu” (V.2.4.1. punkta 14. daļa); minimālā ieguldījuma summa (2,5 miljardi ESP), kas de facto ierobežo nodokļa kredīta piemērošanu, to attiecinot tikai uz lieliem investoriem, bet šāds ierobežojams netiek pamatots ar nodokļu sistēmas vispārējo raksturu un uzbūvi, no kura tiek izdarīta atkāpe (V.2.4.1. punkta 16. daļa); pasākuma īslaicīgais raksturs, kas sniedz “iestādēm diskrecionāru varu piešķirt nodokļu kredītu tikai noteiktām sabiedrībām”, (V.2.4.1. punkta 17. daļa) un “absolūta pārklāšanās starp [nodokļu] pasākumu un Ekimenas programmu gan no izvirzīto mērķu viedokļa (jaunu ieguldījumu finansēšana), gan no ģeogrāfiskās piemērošanas (vienā gadījumā ir autonoma kopiena, bet otrajā – province), taču Spānijas iestādes uzskatīja Ekimenas programmu par reģionālo atbalstu un kā tādu to paziņoja” (V.2.4.1. punkta 18. daļa).
146 Pretēji prasītāju apgalvojumam Komisija apstrīdētajā lēmumā savus secinājumus par nodokļu pasākuma selektivitāti nepamatoja ar to, ka attiecīgais nodokļu pasākums tika piemērots tikai vienā Spānijas teritorijas daļā, proti, Alavā [Álava]. Tādēļ prasītāji nevar apgalvot, ka apstrīdētais lēmums neievēro Territorio Histórico de Álava likumdevēja tiesības pieņemt vispārēja rakstura nodokļu pasākumus.
147 Prasītāju izvirzīto argumentu kontekstā nepieciešams izvērtēt, vai tie faktori, uz kuriem Komisija pamatojās apstrīdētajā lēmumā, ļāva izdarīt secinājumu, ka ar Norma Foral Nr. 22/1994 ieviestais nodokļu kredīts ir specifisks pasākums, kas dod priekšroku “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai” Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē.
– Par Diputación Foral piedēvēto diskrecionāro varu
148 Prasītāji lietās T‑129/99 un T‑148/99 apgalvo, ka Diputación Foral de Álava nav nekādas diskrecionāras varas to uzņēmumu izvēlē, kuriem piešķirt nodokļu kredītu, priekšrocību intensitātes vai nodokļu pasākuma piemērošanas ilguma noteikšanā. Tiklīdz Diputación Foral pārliecinās, ka saņēmēja sabiedrība atbilst attiecīgajām normatīvo aktu prasībām, tās pienākums ir piemērot nodokļu kredītu vienveidīgi un automātiski. Pamatojoties uz Alavas finanšu ģenerāldirektora nostāju, prasītāji uzsver, ka nevienai sabiedrībai nevar atteikt attiecīgā pasākuma priekšrocības, ja tā atbilst minētā normatīvā akta prasībām.
149 Pirmās instances tiesa norāda, ka vispārējas piemērošanas pasākumiem nepiemēro Līguma 92. panta 1. punktu. Taču judikatūra ir precizējusi to, ka intervence, kura prima facie attiecas uz visiem uzņēmumiem, zināmā mērā var būt selektīva, un līdz ar to tā ir uzskatāma par pasākumu, kura mērķis ir radīt priekšrocību konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai. Jo īpaši tas ir tādā gadījumā, ja vispārēju noteikumu piemērojošai administrācijai ir diskrecionāra vara attiecībā uz normatīvā akta piemērošanu (Tiesas 1996. gada 26. septembra spriedums lietā C‑241/94 Francija/Komisija, Recueil, I‑4551. lpp., 23. un 24. punkts; iepriekš 144. punktā minētais spriedums lietā Ecotarde, 40. punkts, un 1999. gada 17. jūnija spriedums lietā C‑295/97 Piaggio, Recueil, I‑3735. lpp., 39. punkts; ģenerāladvokāta La Pergola [La Pergola] iepriekš 73. punktā minētie secinājumi lietā Spānija/Komisija, Recueil, I‑2461. lpp., 8. punkts). Tādējādi spriedumā Francija/Komisija (minēts iepriekš 23. un 24. punktā) Tiesa atzina, ka sistēma, saskaņā ar kuru Francijas Valsts nodarbinātības fonds līdzfinansēja grūtībās nonākušu uzņēmējsabiedrību sociālo plānu papildinošos pasākumus, “varēja radīt konkrētiem uzņēmumiem labvēlīgāku stāvokli nekā citiem un līdz ar to izpildīt valsts atbalsta nosacījumus” Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē, jo minētajam fondam “[saskaņā ar normatīvajiem aktiem par Valsts līdzfinansējumu sociālo plānu atbalstīšanā] [bija] diskrecionāra vara, kas tam [ļāva] pielāgot finansiālo intervenci, ņemot vērā dažādus apsvērumus, jo īpaši saņēmēju izvēli, finansiālās intervences apmēru un tās nosacījumus”.
150 Jāatzīst ir tas, ka Diputación Foral de Álava saskaņā ar Norma Foral Nr. 22/1994 ir zināma diskrecionāra vara attiecībā uz nodokļa kredīta piešķiršanu. Norma Foral Nr. 22/1994 (skat. iepriekš 8. punktu) skaidri paredzēts, ka 45 % nodokļu kredītu piešķir “Diputación Foral de Álava apstiprinātajam ieguldījumu apjomam”. Taču Norma Foral Nr. 22/1994, kas dod tiesības Diputación Foral de Álava noteikt pieļaujamo ieguldījumu apjomu, dod arī tiesības Diputación Foral de Álava koriģēt finansiālo palīdzību. Jāatzīst arī tas, ka saskaņā ar Norma Foral Nr. 22/1994 Diputación Foral ir tiesīga “katrā atsevišķā gadījumā paredzēt termiņus un piemērojamos ierobežojumus”.
151 Piešķirot Diputación Foral de Álava diskrecionāru varu, Norma Foral Nr. 22/1994 noteikumi par nodokļa kredītu atsevišķām uzņēmējsabiedrībām var radīt labvēlīgākus apstākļus nekā citām. Sekojoši uzskatāms, ka attiecīgais nodokļa pasākums atbilst nosacījumam par tā specifisko raksturu.
152 Prasītāji lietās T‑127/99 un T‑148/99 nevar kā argumentu izmantot faktu, ka nevienai uzņēmējsabiedrībai, kas atbilst attiecīgajiem normatīvu nosacījumiem, nevar atteikt nodokļa kredīta priekšrocības. No šī fakta neizriet, ka visus pieteikumus Diputación Foral de Álava ir apstiprinājusi ar vienādiem nosacījumiem.
153 Prasītāji piebilst arī to, ka Diputación Foral de Álava diskrecionāro varu nekādā gadījumā nevar uzskatīt par tiesībām pieņemt patvaļīgus lēmumus. Valsts iestādēm aizliegts rīkoties patvaļīgi saskaņā ar Spānijas konstitūcijas 9. pantu.
154 Taču, kā to norāda Komisija, lai novērstu pasākuma raksturošanu kā vispārēju, nav vajadzīgs noskaidrot, vai nodokļu administrācijas rīcība ir patvaļīga. Vajadzīgs tikai konstatēt, kā tas ir šajā lietā, ka nodokļu administrācijai piemīt diskrecionāra vara, kas dod tai tiesības jo īpaši koriģēt attiecīgo nodokļa atlaides apmēru vai tās piešķiršanas nosacījumus atbilstoši tās izvērtēšanai iesniegtā ieguldījuma projekta pazīmēm.
– Minimālā ieguldījuma summa
155 Apstrīdētajā lēmumā ir noteikts šādi (V.2.4.1. punkta 16. daļa):
“Komisija uzskata, ka minimālā ieguldījuma summa (2,5 miljardi ESP), kas ļauj pretendēt uz nodokļa kredītu, ir pietiekami liela, lai de facto ierobežotu tā piemērošanu ieguldījumiem, kuri saistīti ar lielu finanšu līdzekļu piesaistīšanu, un ka to neattaisno nodokļu sistēmas raksturs vai vispārējā uzbūve, kurā ieviests šāds izņēmums. Fakts, ka tikai lielie ieguldītāji var pretendēt uz nodokļa kredītu, padara to par specifisku pasākumu, kas savukārt kvalificē to par valsts atbalstu Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē.”
156 Prasītāji lietās T‑127/99 un T‑148/99 apgalvo, ka minimālās ieguldījuma summas prasība 2,5 miljardu ESP apmērā ir objektīvs nosacījums, kas nerada diskrimināciju starp tirgus dalībniekiem vai nozarēm. Viņi norāda, ka Basku zemē kopumā ir lielāks nodokļu slogs nekā pārējā Spānijas daļā. Visās nodokļu sistēmās ir pasākumi, kuru piešķiršana vai ievērošana pamatojas uz kvantitatīviem kritērijiem. Turklāt Komisija pati ir izmantojusi kvantitatīvus kritērijus vairākās direktīvās, rekomendācijās vai paziņojumos nodokļu jomā. Kvantitatīvs kritērijs ir objektīvākais līdzeklis, lai ierobežotu konkrēta nodokļu pasākuma piemērošanas apjomu. Šajā lietā prasība par ieguldījuma summu nerada priekšrocības nevienai uzņēmējsabiedrībai vai atsevišķai nozarei. Turklāt Komisija nav noteikusi tādu apmēru, kuru nepārsniedzot šāda veida prasība netiktu uzskatīta par selektīvu pazīmi. Pat ja apstrīdētais pasākums tiktu uzskatīts par tādu, kas piešķir priekšrocību lielām uzņēmējsabiedrībām, tad vajadzētu ņemt vērā vairākas Kopienas programmas, kas piešķir atbalstu mazām un vidējām uzņēmējsabiedrībām (MVU), un elastīgos noteikumus, ko piemēro MVU attiecībā uz valsts atbalstu regulējošajiem tiesību aktiem.
157 Pirmās instances tiesa uzskata, ka, ierobežojot nodokļa kredīta piemērošanu ieguldījumiem jaunos pamatlīdzekļos, kas pārsniedz 2,5 miljardus ESP, Basku zemes iestādes de facto rezervējušas šo nodokļa kredītu uzņēmējsabiedrībām ar ievērojamiem finanšu līdzekļiem. Tādēļ Komisija pareizi secināja, ka saskaņā ar Norma Foral Nr. 22/1994 piešķirto nodokļa kredītu ir paredzēts piemērot selektīvi “konkrētiem uzņēmumiem” Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē.
158 Pat ja tiktu atzīts, ka Basku zemē kopējais nodokļu slogs ir lielāks nekā pārējā Spānijas daļā, tas nemaina faktu, ka Norma Foral Nr. 22/1994 attiecina attiecīgās nodokļu atlaides tikai uz konkrētām uzņēmējsabiedrībām, kurām piemēro Basku zemes nodokļa režīmu.
159 Turklāt fakts, ka nodokļu sistēmās bieži paredzētas atlaides MVU vai ka Komisija izmanto kvantitatīvus kritērijus vairākās direktīvās, rekomendācijās vai paziņojumos, neļauj izdarīt secinājumu, ka Norma Foral Nr. 22/1994, ieviešot nodokļu atlaides tikai uzņēmējsabiedrībām ar ievērojamiem finanšu līdzekļiem, nav pakļauta Līguma 92. panta 1. punktam. Tāpēc jānorāda, ka selektīvi pasākumi par labu MVU arī neizvairās no to kvalificēšanas par valsts atbalstu (skat. Kopienas vadlīnijas par valsts atbalstu MVU, OV 1996, C 213, 4. lpp.).
160 No visa iepriekš minētā izriet, ka Norma Foral Nr. 22/1994, ar ko ievieš nodokļa kredītu, dod priekšroku “konkrētiem uzņēmumiem” Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē. Šajos apstākļos nav vairs vajadzīgs izvērtēt, vai Norma Foral Nr. 22/1994 īslaicīgais raksturs un iespējamā tuvā līdzība starp nodokļa kredītu un Ekimenas programmu arī nepiešķir izvērtējamajam pasākumam specifiskuma pazīmi.
161 Ja vien pasākums nav attaisnots ar nodokļu sistēmas raksturu un vispārējo uzbūvi, kas tiks izvērtēts turpmāk 162.–170. punktā, jāsecina, ka saskaņā ar Norma Foral Nr. 22/1994 piešķirtais nodokļu kredīts ir valsts atbalsts Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē.
Nodokļu sistēmas raksturs un vispārējā uzbūve
162 Prasītāji lietās T‑127/99 un T‑148/99 apgalvo, ka ar Norma Foral Nr. 22/1994 noteiktais nodokļu kredīts ir attaisnots ar nodokļu sistēmas raksturu un vispārējo uzbūvi, jo tas atbilst vienādi piemērojamiem objektīviem kritērijiem un to izmanto, lai sasniegtu tiesību aktos, kas nosaka šādu nodokļu kredītu, paredzētos mērķus. Tāpēc prasītāji pamatojas uz Tiesas un Pirmās instances tiesas judikatūru (Tiesas 1974. gada 2. jūlija spriedums lietā 173/73 Itālija/Komisija, Recueil, 709. lpp., 27. punkts, un 1999. gada 17. jūnija spriedums lietā C‑75/95 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑3671. lpp., 34. punkts; iepriekš 144. punktā minētais spriedums lietā CETM/Komisija, 52. punkts) un Komisijas 1996. gada 13. marta Lēmumu 96/369/EK par fiskālo atbalstu, kas piešķirts Vācijas aviolīnijām amortizācijas veidā (OV L 146, 42. lpp.).
163 Pirmās instances tiesa norāda, ka pat tādā gadījumā, ja izvērtējamais nodokļu pasākums paredz tā apjomu pēc objektīviem kritērijiem, tas nemaina tā selektīvo raksturu (skat. iepriekš 144.–161. punktu). Taču, kā to apgalvo arī prasītāji, noteiktos apstākļos pasākuma selektīvais raksturs var būt attaisnots ar “nodokļu sistēmas raksturu un vispārējo uzbūvi”. Ja šajā gadījumā tā ir, tad pasākumam nepiemēro Līguma 92. panta 1. punktu (iepriekšējā punktā minētais 1974. gada 2. jūlija spriedums lietā Itālija/Komisija, 27. punkts, un iepriekšējā punktā minētais spriedums lietā Beļģija/Komisija, 34. punkts; iepriekš 144. punktā minētais spriedums lietā CETM/Komisija, 52. punkts).
164 Taču jāuzsver, ka pamatojums, kas balstās uz nodokļu sistēmas raksturu un vispārējo uzbūvi, norāda uz specifiska nodokļu pasākuma sakarību ar nodokļu sistēmas iekšējo loģiku kopumā (šajā sakarā skat. iepriekš 162. punktā minēto spriedumu lietā Beļģija/Komisija, 39. punkts, un ģenerāladvokāta La Pergola secinājumus šajā lietā, Recueil, I‑3675. lpp., 8. punkts; skat. arī ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera [Ruiz‑Jarabo Colomer] secinājumus Tiesas 1999. gada 19. maija spriedumam lietā C‑6/97 Itālija/Komisija, Recueil, I‑2981. lpp., 27. punkts). Tādējādi specifisks nodokļu pasākums, ko attaisno nodokļu sistēmas iekšējais loģiskums, kā, piemēram, progresīvs nodoklis, kuru attaisno sistēmas mērķis attiecībā uz pārdalīšanu, nav pakļauts Līguma 92. panta 1. punkta piemērošanai.
165 Prasītāji lietās T‑127/99 un T‑148/99 apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 1. punkta d) apakšpunktā minētajam nodokļu kredītam piemīt dažas no Spānijas nodokļu sistēmas rakstura un vispārējās uzbūves pazīmēm. Nodokļa kredītu ir iedvesmojuši progresīva nodokļa un nodokļu iekasēšanas efektivitātes principi.
166 Tomēr, paredzot minimālo ieguldījumu summu 2,5 miljardu ESP apmērā, Norma Foral Nr. 22/1994 noteiktais nodokļa kredīts dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem ar ievērojamiem finanšu līdzekļiem. Tādēļ pasākums pārkāpj progresīva nodokļa un pārdalīšanas principus, kas ir neatņemama Spānijas nodokļu sistēmas sastāvdaļa. Turklāt attiecīgie prasītāji vispār nav norādījuši, kā minētais nodokļu pasākums varētu veicināt nodokļu iekasēšanas efektivitāti.
167 Par pārējo prasītāji vienkārši apgalvo, ka nodokļa kredīta mērķis ir veicināt ekonomikas attīstību Basku zemē, kas atrodas Eiropas Savienības dalībvalsts teritorijā ar augstāko bezdarba līmeni. Tādējādi viņi pamatojas uz ekonomikas politikas mērķiem, kas nav saistīti ar attiecīgo nodokļu sistēmu.
168 Taču, ja uzskatītu, ka ar jaunu darba vietu radīšanu vai nodarbinātības saglabāšanu saistītie pamati ļautu specifiskiem pasākumiem izvairīties no Līguma 92. panta 1. punkta piemērošanas, tad šim noteikumam nebūtu lietderīga iedarbība. Vairumā gadījumu valsts atbalstu piešķir, lai radītu vai saglabātu nodarbinātību. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jākonstatē, ka izvērtējamā pasākuma mērķi nav pamats nekvalificēt šo pasākumu par valsts atbalstu Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē (iepriekš 149. punktā minētais spriedums lietā Francija/Komisija, 20. punkts; 162. punktā minētais spriedums lietā Beļģija/Komisija, 25. punkts, un 144. punktā minētais spriedums lietā CETM/Komisija, 53. punkts).
169 Tādējādi argumenti, ko izvirzījuši prasītāji lietās T‑127/99 un T‑148/99, pamatojoties uz Spānijas nodokļu sistēmas raksturu un vispārējo uzbūvi, ir noraidāmi.
170 No iepriekš minētā izriet, ka Komisijai bija tiesības secināt apstrīdētajā lēmumā to, ka nodokļa kredīts 45 % apmērā no ieguldījuma summas ir valsts atbalsts Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē.
Apgalvojums par esošu atbalstu
171 Prasītāji apgalvo, ka pat tādā gadījumā, ja Norma Foral Nr. 22/1994 paredzētais nodokļa kredīts ir valsts atbalsts Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē, tas uzskatāms par esošu atbalstu, jo izvērtējamā nodokļu atlaide tika ieviesta pirms Spānija pievienošanās Eiropas Kopienai. Nodokļa kredīts tika ieviests ar Juntas Generales de Álava 1984. gada 30. jūlija lēmumu un kopš tā laika tika pagarināts ar sekojošiem Norma Foral, proti, 1988. gada 18. jūlija Norma Foral Nr. 28/1988, 1990. gada 14. februāra Norma Foral Nr. 9/1990, 1993. gada 5. jūlija Norma Foral Nr. 18/1993 un 1994. gada 20. decembra Norma Foral Nr. 22/1994.
172 Pirmās instances tiesa uzsver, ka Līgumā paredzētas dažādas procedūras atkarībā no tā, vai atbalsts ir esošs vai jauns. Atbilstīgi Līguma 93. panta 3. punktam jaunu atbalstu iepriekš jāpaziņo Komisijai un to nevar īstenot, pirms procedūra nav pabeigta ar galīga lēmuma pieņemšanu, taču atbilstīgi Līguma 93. panta 1. punktam esošu atbalstu var īstenot, ja vien Komisija to neuzskata par nesaderīgu ar kopējo tirgu (Tiesas 1994. gada 15. marta spriedums lietā C‑387/92 Banco Exterior de España, Recueil, I‑877. lpp., 20. punkts). Tādēļ par esošu atbalstu, ja vajadzīgs, var pieņemt tikai tādu lēmumu par tā nesaderību, kas rada sekas nākotnē.
173 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru esošs atbalsts ir tāds atbalsts, kas pastāvēja pirms Līguma stāšanās spēkā vai dalībvalsts pievienošanās Eiropas Kopienai un ko pienācīgi īsteno, ievērojot Līguma 93. panta 3. punkta nosacījumus (iepriekš 149. punktā minētais spriedums lietā Piaggio, 48. punkts). Savukārt par jaunu atbalstu, ko saskaņā ar Līguma 93. panta 3. punktu iepriekš jāpaziņo, uzskata pasākumus, ar kuriem paredz izveidot jaunu vai grozīt esošu atbalstu, turklāt grozījumi var attiekties uz esošu atbalstu vai arī uz Komisijai paziņotu plānotu atbalstu (Tiesas 1984. gada 9. oktobra spriedums apvienotajās lietās 91/83 un 127/83 Heineken Brouwerijen, Recueil, 3435. lpp., 17. un 18. punkts, un 1994. gada 9. augusta spriedums lietā C‑44/93 Namur‑Les assurances du crédit, Recueil, I‑3829. lpp., 13. punkts).
174 Netiek noliegts, ka apstrīdētā lēmuma 1. panta d) punktā minētais atbalsts tika piešķirts, pamatojoties uz tiesību aktu, kas pieņemts laikā, kad Spānija jau bija dalībvalsts, proti, 1994. gada 20. decembra Norma Foral Nr. 22/1994.
175 Turklāt jāuzsver, ka Alavas teritorijā [Territorio Histórico de Álava] tiesību akti attiecībā uz nodokļu kredītu tiek piemēroti tikai ierobežotā termiņā. Tādēļ, pat ja nodokļu atlaide, ko piešķīra saskaņā ar Norma Foral Nr. 22/1994, kā to apgalvo prasītāji, bija tikai “pagarinājums” nodokļu pasākumam, kurš tika ieviests jau 1984. gadā, nemainīgs paliek fakts, ka attiecīgā atbalsta piemērošanas termiņa grozījuma dēļ tas uzskatāms par jaunu atbalstu.
176 Līdz ar to jāsecina, ka apstrīdētā lēmuma 1. panta d) punktā minētais atbalsts ir jauns atbalsts, kas bija jāpaziņo Komisijai saskaņā ar Līguma 93. panta 3. punktu un ko nevarēja likumīgi īstenot, pirms Komisija bija pieņēmusi galīgu lēmumu par attiecīgo pasākumu.
177 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasības pamatojuma ceturtā daļa nav pieņemama.
Par piekto daļu, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma 1. panta e) punktā minēto nodokļa bāzes samazinājumu
178 Apstrīdētā lēmuma 1. panta e) punktā Komisija paredz, ka “nodokļu bāzes samazinājumu jaunizveidotajām komercsabiedrībām saskaņā ar 1996. gada 5. jūlija Norma Foral Nr. 24/1996 26. pantu” Spānija piemēroja par labu Demesa un ka šī priekšrocība kvalificējama par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu.
179 Prasītāji lietās T‑127/99 un T‑148/99 apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 1. panta e) punkts ir pamatots ar faktu nepareizu novērtējumu. Atbilstoši prasītāju apgalvojumam Demesa nekad nav izmantojusi nodokļu bāzes samazinājumu saskaņā ar Norma Foral Nr. 24/1996 26. pantu.
180 Atbildot uz šo apgalvojumu, Komisija uzsver, ka Norma Foral Nr. 24/1996 26. pantā paredzētās nodokļu bāzes samazinājuma kvalifikācija par valsts atbalstu nav atkarīga no tā, vai persona, uz kuru attiecas šis pasākums, faktiski to izmantojusi, bet gan no Līguma 92. pantā noteikto kritēriju izpildīšanas.
181 Kā norāda Komisija, valsts atbalsta īstenošana nozīmē nevis atbalsta piešķiršanas darbību saņēmējiem, bet gan tiesību mehānisma pieņemšanu, kas ļauj piešķirt atbalstu bez turpmākām formalitātēm. Apstrīdētā lēmuma 1. panta e) punktā minētais nodokļa pasākums līdz ar to ir nelikumīgs atbalsts.
182 Tas apstāklis, ka prasītājs vēl nav izmantojis tiesības uz nodokļa atlaidi, lai kādi būtu iemesli, nevar mainīt faktu, ka tam šādas tiesības bija kopš savas darbības uzsākšanas.
183 Pirmās instances tiesa norāda, ka saskaņā ar Līguma 93. panta 3. punktu jauns atbalsts ir jāpaziņo Komisijai. Saskaņā ar šo pašu noteikumu to nevar īstenot, pirms Komisija pieņēmusi galīgu lēmumu attiecībā uz atbalsta saderību ar kopējo tirgu.
184 Līguma 93. panta 3. punkts neizšķir starp individuālu atbalstu un vispārēju atbalsta programmu.
185 No tā izriet – ja dalībvalsts vai reģionāla vai pašvaldību iestāde dalībvalstī nosaka tiesību un/vai administratīvu mehānismu par vispārēju atbalsta programmu, tad šāda programma ir jāpaziņo Komisijai.
186 Šādos apstākļos, kur lēmums, par kuru iesniegta šī prasība, saistīts vispārēji ar Norma Foral Nr. 24/1996 26. pantā paredzēto iespējamo atbalsta programmu, jautājumam par to, vai Demesa vai kāda cita uzņēmējsabiedrība faktiski guvusi priekšrocību no šīs normas piemērošanas, nav nozīmes lēmuma likumības izvērtējumā.
187 Taču apstrīdētais lēmums neattiecas vispārējā kārtā uz iespējamo atbalsta programmu, kas noteikta Norma Foral Nr. 24/1996 26. pantā. Tas attiecas tikai uz individuālo atbalstu, ko saņēma Demesa.
188 Komisija apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā norāda, ka Spānija “īstenoja [..] par labu Demesa” dažādus atbalsta pasākumus (apstrīdētā lēmuma 1. pants) un jo īpaši “nodokļu bāzes samazinājumu jaunizveidotajām komercsabiedrībām saskaņā ar 1996. gada 5. jūlija Norma Foral Nr. 24/1996 26. pantu” [1. panta e) punkts]. Apstrīdētā lēmuma 2. panta b) punktā ir noteikts pienākums Spānijai veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai “atņemtu atbalsta saņēmējam priekšrocības, kas izriet no [nodokļa bāzes samazinājuma] un kuras tam piešķirtas nelikumīgi”.
189 Ar apstrīdēto lēmumu tāpēc tiek konstatēts, ka Norma Foral Nr. 24/1996 26. pantā paredzētais nodokļu bāzes samazinājums tika īstenots par labu Demesa. Šis konstatējums ir sūdzība par Spānijas iestādēm, kuras, kā tiek apgalvots, piešķīrušas individuālu atbalstu pretēji Līguma noteikumiem, kā arī pret Demesa, kas, kā tiek apgalvots, ir saņēmusi nelikumīgu atbalstu. Turklāt apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts pienākums Spānijai atgūt atbalstu.
190 Tomēr prasītāji lietās T‑127/99 un T‑148/99 apstrīd minētā konstatējuma faktu pareizību.
191 Vispirms jāsecina, ka apstrīdētajā lēmumā nav minēti apsvērumi, kas pierāda to, ka Alavas iestādes piemēroja par labu Demesa atlaidi, kas noteikta Norma Foral Nr. 24/1996 26. pantā.
192 Tāpēc jāuzsver, ka Norma Foral Nr. 24/1996 26. panta 5. punktā (skat. iepriekš 10. punktu) ir skaidri norādīts – lai uzņēmējsabiedrība būtu tiesīga saņemt nodokļa bāzes samazinājumu, tai iepriekš jāiesniedz nodokļu iestādē pieteikums, kura saskaņā ar šo normu “vajadzības gadījumā paziņo par apstiprinājumu, ko formāli apstiprina ar Diputación Foral de Álava lēmumu”.
193 Administratīvā procesa laikā Basku zemes valdība 1998. gada 6. marta vēstulē, ko Spānijas pastāvīgā pārstāvniecība paziņoja Komisijai, apstiprināja, ka “ja Demesa būtu iesniegusi pieteikumu, tad nodokļa bāzes samazinājums, kas noteikts Norma Foral par nodokļu piemērošanu 26. pantā, tiktu tai piemērots saskaņā ar šo pantu” (izcēlums pievienots).
194 Taču Komisija neizvērtēja, vai Demesa tiešām iesniegusi pieteikumu Norma Foral Nr. 24/1996 26. panta 5. punkta izpratnē. Tāpat Komisija nepārbaudīja, vai Alavas iestādes devušas atļauju, ko paredz šī tiesību akta norma.
195 Turklāt tiesvedības laikā Pirmās instances tiesā lietas dalībnieki lietās T‑127/99 un T‑148/99 paskaidroja, turklāt Komisija to neapstrīdēja, ka tad, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums, Demesa vairs nevarēja pretendēt uz nodokļa bāzes samazinājumu, ko paredzēja Norma Foral Nr. 24/1996 26. pants. Tāpēc tie pamatojas uz Noteikumu par uzņēmuma ienākuma nodokli (Reglamento del Impuesto sobre Sociedades) 25. pantu, saskaņā ar kuru sabiedrībai, kas vēlas saņemt nodokļa bāzes samazinājumu, pieteikums jāiesniedz trīs mēnešu laikā pēc savas darbības uzsākšanas.
196 No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija pieļāva kļūdas faktos, nosakot apstrīdētajā lēmumā, ka Norma Foral Nr. 24/1996 26. pantā paredzētais nodokļa bāzes samazinājums tika piemērots par labu Demesa.
197 Tādēļ lietās T‑127/99 un T‑148/99 ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 1. panta e) punkts. Šajās lietās jāatceļ arī apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts, ciktāl tajā Spānijas Karalistei ir noteikts pienākums atcelt Demesa piešķirtās priekšrocības, kas radušās no iespējamā atbalsta, kurš minēts apstrīdētā lēmuma 1. panta e) punktā.
Par sesto daļu, kurā apgalvo, ka nebija konkurences izkropļošanas un iespaida uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, kā arī par pamatojuma trūkumu attiecībā uz šiem apgalvojumiem
198 Šī prasības daļa tika celta lietā T‑148/99 un, pamatojoties uz Līguma 190. panta pārkāpumu, – arī lietā T‑127/99.
199 Prasītājs lietā T‑148/99 apgalvo, ka pasākums, kam nav reāla un būtiska iespaida uz konkurenci, nav valsts atbalsts, ko aizliedz Līguma 92. panta 1. punkts. Tāpēc sakarā prasītājs pamatojas uz Tiesas judikatūru (Tiesas 1970. gada 25. jūnija spriedums lietā 47/69 Francija/Komisija, Recueil, 487. lpp., 16. punkts; iepriekš 142. punktā minētais spriedums lietā Vācija/Komisija, 18. punkts, un 1988. gada 2. februāra spriedums apvienotajās lietās 67/85, 68/85 un 70/85 Van der Kooy u.c., Recueil, 219. lpp., 58. punkts.), uz Komisijas paziņojumu par de minimis valsts atbalstu (OV 1996, C 68, 9. lpp.) un Komisijas publikāciju “Explication des règles applicables aux aides d'État, Situation en décembre 1996”, Droit de la concurrence dans les Communautés européennes, volume II B [“Valsts atbalstam piemērojamo noteikumu skaidrojums. Situācija 1996. gada decembrī”]. Komisija pienācīgi neizvērtēja, vai Demesa piešķirtie pasākumi radīja būtisku konkurences izkropļošanu, kas iespaidoja tirdzniecību starp dalībvalstīm Līguma 92. panta 1. punktā izpratnē. Prasītājs lietā T‑127/99 apgalvo, ka Komisija neveica konkrētu pārbaudi par attiecīgo pasākumu iespaidu uz konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm.
200 Prasītāji lietās T‑127/99 un T‑148/99 uzskata, ka apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots attiecībā uz šiem apgalvojumiem.
201 Pirmās instances tiesa norāda, ka saskaņā ar Līguma 92. panta 1. punktu tikai tāds valsts atbalsts, kas “iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm” un kas “rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus”, nav saderīgs ar kopējo tirgu. Lai arī noteiktos gadījumos paši apstākļi, kādos atbalsts piešķirts, var norādīt uz to, ka tas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un radīt vai draudēt radīt konkurences izkropļojumus, Komisijai sava lēmuma pamatojumā vismaz jānorāda šādi apstākļi (Tiesas 2000. gada 19. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑15/98 un C‑105/99 Itālija un Sardegna Lines/Komisija, Recueil, I‑8855. lpp., 66. punkts un spriedumā citētās lietas).
202 Apstrīdētā lēmuma V.1. punktā Komisija paskaidro, kāpēc tā uzskata, ka Demesa saņemtais atbalsts iespaido tirdzniecību un konkurenci starp dalībvalstīm. Tā norāda, pirmkārt, ka saskaņā ar Demesa komercdarbības plānu sabiedrība gadā plāno saražot 600 000 kombinēto saldētavu ledusskapju (V.1. punkta pirmā daļa). Tā norāda, ka ledusskapju un saldētavu tirgus Rietumeiropā ir piesātināts (apstrīdētā lēmuma V.1. punkta ceturtā daļa). Saskaņā ar aplēsēm ražošanas jaudas pārpalikums šajā tirgū 1997. gadā bija 5 000 000 vienību (V.1. punkta sestā daļa). Ņemot vērā faktu, ka Demesa “vēlākais 1999. gadā sasniegs ražošanas jaudu 600 000 vienību gadā, no kurām 30 % tiks pārdotas Spānijas tirgū un 70 % citos tirgos (galvenokārt Francijā un Apvienotajā Karalistē)” (apstrīdētā lēmuma V.1. punkta pirmā daļa) un ka “ir ievērojama tirdzniecība starp dalībvalstīm”, Komisija secina, ka “jebkāds atbalsta pasākums noteikti iespaidos tirdzniecību starp dalībvalstīm un konkurenci” (apstrīdētā lēmuma V.1. punkta pēdējā daļa).
203 Tāpēc apstrīdētais lēmums pietiekami sniedz pamatojumu, kādēļ Komisija uzskata, ka apstrīdētie pasākumi rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus un iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm. Līdz ar to šī apstrīdētā lēmuma daļa atbilst Līguma 190. panta prasībām.
204 Kas attiecas uz Komisijas novērtējuma pamatotību tam, ka Demesa saņemtais atbalsts rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus un iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē, jāatgādina, ka judikatūrā ir paredzēts (Tiesas 1980. gada 17. septembra spriedums lietā 730/79 Philip Morris/Komisija, Recueil, 2671. lpp., 11. un 12. punkts; 1985. gada 13. marta spriedums apvienotajās lietās 296/82 un 318/82 Nīderlande un Leeuwarder Papierwarenfabriek/Komisija, Recueil, 809. lpp., un iepriekš 162. punktā minētais spriedums lietā Beļģija/Komisija, 47. un 48. punkts; iepriekš 50. punktā minētais spriedums lietā Vlaams Gewest/Komisija, 48.–50. punkts), ka jebkāda atbalsta piešķiršana uzņēmumam, kas veic komercdarbību Kopienas tirgū, var radīt konkurences izkropļojumus un iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm.
205 Iepriekš jau atzīts, ka Komisijai bija tiesības secināt to, ka Demesa saņēma dažāda veida valsts atbalstu. Turklāt nav noliegts tas, ka Demesa savā komercdarbības plānā paredz ražot 600 000 kombinēto saldētavu ledusskapju gadā. Tāpat nav noliegts tas, ka Kopienas tirgū aktīvi darbojas citi ledusskapju un saldētavu ražotāji un ka Demesa komercdarbības plānā paredzēts eksportēt lielu daļu produkcijas uz citām dalībvalstīm, jo īpaši Franciju un Apvienoto Karalisti.
206 Turklāt Demesa komercdarbības plānā minēts, ka “iekšzemes tirgū ir pārprodukcija”.
207 Šādos apstākļos Komisija pareizi secināja, ka Demesa piešķirtais atbalsts “iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm” un “rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus” Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē.
208 Lai arī Komisija savā publikācijā “Valsts atbalstam piemērojamo noteikumu skaidrojums”, citēta iepriekš 199. punktā, atzīst, ka “atbalstam jārada būtisks iespaids uz konkurenci”, lai tam piemērotu Līguma 92. panta 1. punktu, nemainīgs paliek fakts, ka Komisija, pamatojoties uz savu paziņojumu par de minimis atbalstu, kas minēts iepriekš 199. punktā, noteica atbalsta apmēra ierobežojumu EUR 100 000 apmērā, kas acīmredzami pārsniegts šajā lietā (šajā sakarā skat. Tiesas 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑156/98 Vācija/Komisija, Recueil, I‑6857. lpp., 39.–41. punkts).
209 Kas attiecas uz prasītāju lietās T‑127/99 un T‑148/99 izvirzīto argumentu, ka konkurenci stiprināja jauna saldētavu ledusskapju ražotāja ienākšana Spānijas tirgū, jānorāda, ka jaunas komercsabiedrības izveidošana vienmēr ietekmē konkurences uzbūvi. Taču šajā lietā Basku zemes iestāžu dažāda veida atbalsta piešķiršana jaunam tirgus dalībniekam pēc būtības rada konkurences izkropļojumus šajā tirgū.
210 Rakstveida procesa laikā prasītājs lietā T‑148/99 norādīja, ka tā produkcija galvenokārt paredzēta trešām valstīm, proti, Ziemeļāfrikai un arābu valstīm. Tādēļ tai piešķirtie atvieglojumi saskaņā ar prasītāja apgalvojumu neiespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm un nerada konkurences izkropļojumus Kopienas tirgū.
211 Taču no Demesa 1996. gada septembra komercdarbības plāna izriet, ka tajā laikā bija paredzēts, ka sabiedrība eksportēs 60 % līdz 65 % no produkcijas galvenokārt uz Franciju un Apvienoti Karalisti. Pirmās instances tiesas sēdē prasītājs lietā T‑148/99 paskaidroja, ka eksports izveidojās citādi, nekā komercdarbības plānā sākotnēji bija paredzēts.
212 Tāpēc Pirmās instances tiesa atgādina, ka prasībā par atcelšanu saskaņā ar EKL 230. pantu Kopienas tiesību akta likumība jāizvērtē, pamatojoties uz faktu un tiesību elementiem, kas bija akta pieņemšanas laikā (iepriekš 126. punktā minētais spriedums lietā Alitalia/Komisija, 86. punkts).
213 Tā kā Demesa vispār neiesaistījās administratīvajā procesā, Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti varēja izmantot Demesa komercdarbības plānu kā pamatu novērtējumam par Demesa piešķirtā atbalsta ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un konkurenci.
214 Jebkurā gadījumā prasītājs lietā T‑148/99 nenoliedz to, ka liela daļa viņa produkcijas tiek pārdota Spānijas tirgū. Pirmās instances tiesas sēdē tas minēja apjomu 50 %–60 % apmērā. Tā kā saldētavu ledusskapju imports veido 30 % no Spānijas tirgus (atbilstoši Demesa komercdarbības plānam), Demesa produkcija noteikti ietekmēja citās dalībvalstīs dibināto konkurējošo sabiedrību iespējas eksportēt savu produkciju uz Spānijas tirgu. Turklāt, pat ja liela daļa Demesa produkcijas ir paredzēta trešām valstīm, Demesa ir tiešs konkurents citām Kopienā dibinātām sabiedrībām attiecībā uz eksportu uz šīm trešām valstīm.
215 Līdz ar to Demesa piešķirtās priekšrocības var iespaidot tirdzniecību un radīt konkurences izkropļojumus (šajā sakarā skat. Tiesas 1988. gada 8. marta spriedumu apvienotajās lietās 62/87 un 72/87 Exécutif régional wallon un Glaverbel/Komisija, Recueil, 1573. lpp., 13. punkts; 1988. gada 13. jūlija spriedumu lietā 102/87 Francija/Komisija, Recueil, 4067. lpp., 19. punkts, un iepriekš 162. punktā minēto spriedumu lietā Beļģija/Komisija, 47. punkts).
216 Prasītājs lietā T‑148/99 kritizē arī faktu, ka Komisija apstrīdētā pasākuma ietekmi uz konkurenci izvērtēja, pamatojoties tikai uz sūdzības iesniedzēju administratīvajā procesā iesniegto informāciju. Pamatojoties uz šo informāciju, Komisija apstrīdētajā lēmumā nepareizi konstatēja, ka Spānijas ledusskapju tirgū bija pārprodukcija. Pamatojoties uz Master Cadena 1998. gada 1. jūlija ziņojumu, prasītājs lietā T‑148/99 norāda, ka faktiski tirgus atradās izplešanās stadijā, kas sekoja tūlīt pēc vispārējas krīzes sadzīves elektrotehnikas tirgū.
217 Pirmās instances tiesa atgādina, ka šajā gadījumā Komisija uzsāka izmeklēšanu pēc tam, kad tā bija saņēmusi vairākas sūdzības par atbalstu, kas bija piešķirts Demesa. Tā kā tai bija pamatotas šaubas par atbalsta saderību ar kopējo tirgu, Komisija uzsāka procedūru saskaņā ar Līguma 93. panta 2. punktu nolūkā iegūt visu vajadzīgo informāciju, lai tā varētu lietā pieņemt galīgu lēmumu. Demesa, kas neuzskatīja par vajadzīgu iesniegt savus apsvērumus administratīvā procesa laikā, nevar kritizēt Komisiju par to, ka tā apstrīdēto lēmumu pamatojusi ar informācijas elementiem, kurus snieguši sūdzības iesniedzēji, – elementiem, kuri nebija pretrunā informācijai, kas tika iegūta pēc lēmuma pieņemšanas uzsākt procedūru saskaņā ar Līguma 93. panta 2. punktu.
218 Attiecībā uz Master Cadena ziņojumu jāatzīst, ka tajā norādīti tikai pārdošanas apjomi Spānijā un tajā nav informācijas par ražošanas jaudu. Turklāt Demesa komercdarbības plānā skaidri pieminēta “pārprodukcija iekšzemes tirgū” kā “vājais punkts”.
219 Jebkurā gadījumā, pat ja Master Cadena ziņojums pierādītu, ka nav pārprodukcijas tirgū, kurā darbojas Demesa, – kā tas nav – šāda situācija nevarētu ietekmēt Komisijas secinājumu, ka Demesa piešķirtais atbalsts iespaido tirdzniecību un konkurenci. Tāpēc jāatgādina, ka būtisks atbalsts, kāds ir šajā gadījumā, kas piešķirts sabiedrībai, lai tā varētu dalībvalstī uzsākt konkrēta produkta ražošanu, konkurējošā tirgū rada tādas sekas, ka citās dalībvalstīs dibinātām sabiedrībām tiek samazinātas iespējas eksportēt savu produkciju uz šīs dalībvalsts teritoriju. Tādēļ tāds atbalsts var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un radīt konkurences izkropļojumus (šajā sakarā skat. iepriekš 215. punktā minēto spriedumu lietā Exécutif régional wallon un Glaverbel/Komisija, 13. punkts; iepriekš 215. punktā minēto 1988. gada 13. jūlija spriedumu lietā Francija/Komisija, 19. punkts, un iepriekš 162. punktā minēto spriedumu lietā Beļģija/Komisija, 47. punkts).
220 Prasītāji lietās T‑127/99 un T‑148/99 apstiprina, ka Demesa ir vienīgā sabiedrība, kas ražo tikai “no frost” ledusskapjus. Apstrīdētajā lēmumā Komisijai šo faktu vajadzēja ņemt vērā. Prasītāji lietā T‑129/99 apgalvo, ka saldētavu tirgus ir atšķirīgs no ledusskapju tirgus.
221 Pat ja saldētavu tirgus ir atšķirīgs no ledusskapju tirgus un pat ja Demesa ražo tikai “no frost” ledusskapjus, prasītāji nepaskaidro, kā šie fakti var atspēkot Komisijas secinājumu, ka Demesa piešķirtais atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm un rada konkurences izkropļojumus.
222 Prasītājs lietā T‑148/99 apgalvo, ka Komisija vispār neizvērtēja tirgu no vertikālā aspekta. Tā neizvērtēja, kādu ietekmi apstrīdētie pasākumi radīja piegādātājiem un apakšuzņēmējiem, ne arī šo pasākumu ietekmi uz sadzīves elektrotehnikas patērētājiem.
223 Taču, kā norāda Komisija, valsts atbalsta saderības ar kopējo tirgu izvērtējums neietver tā pamatojuma pārbaudi, kas saskaņā ar EK Līguma 85. panta 3. punktu (jaunajā redakcijā – EKL 81. panta 3. punktu) varētu attaisnot konkurenci ierobežojošas vienošanās, darbības vai lēmuma individuālu atbrīvojumu. Tā kā Komisija tiesiski pietiekami pierādījusi, ka Demesa piešķirtais atbalsts rada vai draud radīt (horizontālās) konkurences izkropļojumus Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē un ka tas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, tad šāds atbalsts, ievērojot izņēmumus, nav saderīgs ar kopējo tirgu.
224 Visbeidzot prasītāji lietās T‑127/99 un T‑148/99 norāda, ka, lai novērtētu apstrīdēto pasākumu ietekmi, Komisijai vajadzēja izvērtēt, kā tirgus reaģēja uz Demesa ienākšanu, nevis kā tirgus funkcionēja pirms tam.
225 Šis arguments arī ir noraidāms. Ja Komisijai būtu pienākums savā lēmumā pierādīt iepriekš piešķirta atbalsta reālo ietekmi, tad tiktu dota priekšroka tām dalībvalstīm, kuras piešķir atbalstu, pārkāpjot paziņošanas pienākumu, kas paredzēts Līguma 93. panta 3. punktā, kaitējot tām, kas paziņo atbalstu plānošanas stadijā (Tiesas 1990. gada 14. februāra spriedums lietā C‑301/87 Francija/Komisija, Recueil, I‑307. lpp., 33. punkts). Tādēļ Komisijai nav jāveic aktuāls izvērtējums par tāda atbalsta ietekmi uz konkurenci un iespaidu uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, kas nav iepriekš paziņots un ir īstenots (iepriekš minētais spriedums lietā Francija/Komisija, 33. punkts, un iepriekš 162. punktā minētais spriedums lietā Beļģija/Komisija, 48. punkts).
226 No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmā pamata pēdējā daļa arī ir noraidāma.
II – Par otro prasības pamatu par tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības aizsardzības principu pārkāpumu
227 Pirmkārt, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 1. panta c) punktā minēto atbalstu prasītāji lietās T‑129/99 un T‑148/99 apgalvo, ka 1996. gada 12. decembra lēmums, ar kuru apstiprināta Ekimenas reģionālā atbalsta vispārējā programma tādā veidā, kā to iepriekš valsts iestādes paziņojušas Komisijai, tas ir, atbilstoši Boletin Oficial del País Vasco publicētajam dekrētam, ir konkrēta garantija tam, ka jebkurš saskaņā ar šo programmu piešķirtais atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu. Prasītāji pamatojas uz faktu, ka Komisija apstiprināja Ekimenas programmu, īsi pirms Demesa izveidoja savu komercdarbību Alavas teritorijā.
228 Pirmās instances tiesa atgādina, ka tad, kad Komisijai jāizvērtē individuāls atbalsts, kurš, iespējams, piešķirts saskaņā ar iepriekš apstiprinātu programmu, tā nevar uzreiz izvērtēt to tieši saskaņā ar Līgumu. Pirms kādas procedūras uzsākšanas Komisijai vispirms jāpārbauda, vai atbalsts atbilst vispārējai programmai un ir izpildīti nosacījumi, kas noteikti lēmumā, ar kuru šī programma apstiprināta. Ja Komisija to nav izdarījusi, tad, izvērtējot katru individuālu atbalstu, tā var atgriezties pie sava lēmuma, ar kuru apstiprinājusi atbalsta programmu, kas jau ietvēra izvērtējumu saskaņā ar Līguma 92. pantu. Tas apdraudētu tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības aizsardzības principus gan no dalībvalstu, gan no tirgus dalībnieku viedokļa, jo Komisija varētu jebkurā laikā apšaubīt individuālu atbalstu, kas strikti atbilst atbalsta programmas apstiprinājuma lēmumam (Tiesas 1994. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑47/91 Itālija/Komisija, Recueil, I‑4635. lpp., 24. punkts; Tiesas 1995. gada 27. aprīļa spriedums lietā T‑442/93 AAC u.c./Komisija, Recueil, II‑1329. lpp., 86. punkts).
229 Taču Komisija pareizi konstatēja, ka individuāls atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar Ekimenas programmu, nav pilnībā ietverts tās 1996. gada 12. decembra lēmumā, ar kuru apstiprināja vispārējo atbalsta programmu (skat. iepriekš 127. punktu). Šādos apstākļos tai bija tiesības atzīt, nepārkāpjot tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības aizsardzības principus, ka saskaņā ar Ekimenas programmu piešķirtais atbalsts bija jauns atbalsts, ciktāl tas pārsniedz ierobežojumus, kuri noteikti programmas apstiprinājuma lēmumā (šajā sakarā skat. iepriekš 228. punktā minēto Tiesas 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā Itālija/Komisija, 26. punkts).
230 Prasītāji nevar apgalvot, ka 1996. gada 12. decembra lēmums, ar kuru apstiprināta Ekimenas programma, un apstrīdētais lēmums ir pamatoti ar nepareizu Ekimenas dekrēta interpretāciju. Komisijas izmantotā dekrēta interpretācija abos lēmumos atbilst dekrēta burtam un garam (skat. iepriekš 118.–124. punktu).
231 Visbeidzot jāatzīst, ka prasītāji nav iesnieguši nekādus pierādījumus, ka Komisija tiem būtu devusi konkrētus solījumus, kas tiem dotu pamatotas cerības, ka atbalsta elements, kurš nebija ietverts 1996. gada 12. decembra lēmumā par Ekimenas programmas apstiprināšanu, tomēr ir saderīgs ar kopējo tirgu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 31. marta spriedumu lietā T‑129/96 Preussag Stahl/Komisija, Recueil, II‑609. lpp., 78. punkts).
232 No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmais arguments ir noraidāms.
233 Otrkārt, attiecībā uz nodokļa kredītu prasītāji lietās T‑127/99 un T‑148/99 apgalvo, ka Komisija 1993. gada 10. maijā pieņēma Lēmumu Nr. 93/337/EEK par nodokļu atvieglojumu programmu ieguldījumiem Basku zemē (OV L 134, 25. lpp.) un jo īpaši par Norma Foral Nr. 28/1988, kurā tā norādīja, ka atsevišķi šajā Norma Foral paredzētie nodokļa atvieglojumi, it sevišķi nodokļa kredīts par veiktajiem ieguldījumiem, bija atbalsts, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu, jo tas bija pretējs EK Līguma 52. pantam (pēc grozījumiem EKL 43. pants). Tika pieņemti vajadzīgie noteikumi, lai reģionālos tiesību aktus saskaņotu ar Lēmumu Nr. 93/337/EEK, un Komisija 1995. gada 3. februāra vēstulē oficiāli paziņoja Spānijas iestādēm tās piekrišanu pieņemtajam risinājumam. Tā kā nesaderība tika novērsta, Spānijas iestādes un Komisija uzskatīja, ka problēma attiecībā uz valsts atbalstu bija atrisināta. Iepriekš minētie prasītāji apgalvo, ka šā iemesla dēļ Komisija nekad neuzsāka procedūru par valsts atbalstu, ne arī cēla iebildumus pret līdzīgiem nodokļa pasākumiem, kas tika pieņemti vēlāk. Iepriekš minētie prasītāji apgalvo, ka tādējādi Komisija radīja tiesisku paļāvību Demesa un visiem tirgus dalībniekiem, uz kuriem attiecās šie reģionālie tiesību akti, ka Diputación Foral de Álava pieņemtie nodokļa pasākumi bija Komisijas apstiprināti, ciktāl tie neietvēra Līguma 52. panta pārkāpumu.
234 Taču Pirmās instances tiesa atzīst – pat ja Komisijas 1995. gada 3. februāra vēstuli interpretē tā, ka tā konstatē Norma Foral Nr. 28/1988 kā turpmāk saderīgu ar kopējo tirgu, apstrīdētā lēmuma 1. panta d) punktā minētais nodokļa kredīts netika noteikts ar šo Norma Foral un tādējādi to neaptver ne Lēmums 93/337, ne arī 1995. gada 3. februāra vēstule. Apstrīdētajā lēmumā minētais nodokļa kredīts tika noteikts ar Norma Foral Nr. 22/1994. Līdz ar to šis nodokļa kredīts bija jauns atbalsts, kuru vajadzēja paziņot Komisijai saskaņā ar Līguma 93. panta 3. punktu (šajā sakarā skat. iepriekš 173. punktā minēto spriedumu lietā Namur‑Les assurances du crédit, 13. punkts).
235 Netiek apstrīdēts tas, ka apstrīdētajā lēmumā minētais nodokļa kredīts tika īstenots bez iepriekšējas paziņošanas, pārkāpjot Līguma 93. panta 3. punkta prasības.
236 Šie secinājumi ir pietiekami, lai noraidītu šo argumentu. No pastāvīgās judikatūras skaidri izriet, ka tiesiskās paļāvības atzīšana pamatojas principā uz priekšnoteikumu, ka atbalsts ir piešķirts saskaņā ar Līguma 93. pantu, kā tas nav šajā gadījumā. Tiek uzskatīts, ka tirgus dalībnieks un reģionāla iestāde, ievērojot pienācīgu rūpību, parasti var nodrošināt šādas procedūras ievērošanu (Tiesas 1990. gada 20. septembra spriedums lietā C‑5/89 Komisija/Vācija, Recueil, I‑3437. lpp., 17. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 15. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑126/96 un T‑127/96 BFM un EFIM/Komisija, Recueil, II‑3437. lpp., 69. punkts).
237 Pilnības labad jāatzīst, ka prasītāji, kas izvirzīja šo argumentu, ir nepareizi tulkojuši Lēmumu 93/337. Šajā lēmumā Komisija raksturoja izvērtējamo atbalstu kā nesaderīgu ar kopējo tirgu ne tikai tādēļ, ka tas pārkāpa Līguma 52. panta prasības, bet arī tādēļ, ka tas neatbilda dažādiem noteikumiem, kas piemērojami atbalstam, jo īpaši noteikumiem par reģionālo atbalstu, atbalstu atsevišķām nozarēm, atbalstu MVU un noteikumiem par atbalsta kumulāciju (Lēmuma 93/337 V punkts). Attiecībā uz 1995. gada 3. februāra vēstuli jānorāda, ka šajā vēstulē Komisija atzīst faktu, ka izvērtējamā nodokļu programma nepārkāpj Līguma 52. panta prasības, taču nepieņem nekādu lēmumu par to, vai šī programma atbilst dažādiem atbalsta noteikumiem, kas minēti Lēmumā 93/337.
238 No tā izriet, ka Komisija nevarēja dot prasītājiem tiesisko paļāvību, ka ar Norma Foral Nr. 22/1994 noteiktais nodokļa kredīts tiks uzskatīts par saderīgu ar kopējo tirgu, pat ja pierādītu, ka tas ir analogs nodokļu kredītam, ko paredzēja ar nodokļa pasākumu, attiecībā uz kuru Komisija pieņēma Lēmumu 93/337 un nosūtīja 1995. gada 3. februāra vēstuli.
239 Līdz ar to arī otro pamatu nevar apmierināt.
III – Par trešo pamatu, kurā apgalvo Līguma 190. panta pārkāpumu
240 Prasītāji lietās T‑127/99, T‑129/99 un T‑148/99 apgalvo, ka dažādu pasākumu, kas minēti apstrīdētajā lēmumā, novērtējums saskaņā ar Līguma 92. panta 1. punktu ir nepietiekami pamatots.
241 Vispirms jāatgādina, ka Līguma 190. pantā paredzētajam pamatojumam jābūt attiecīgajam aktam piemērotam un tam skaidrā un nepārprotamā veidā jāizklāsta iestādes argumentācija, kura pieņēma šo aktu, kas dotu ieinteresētām personām iespēju noskaidrot pieņemtā pasākuma motivāciju, lai aizsargātu šo personu tiesības un lai Kopienu tiesa varētu īstenot savu kontroli. No judikatūras izriet arī tas, ka pamatojumā nav jānorāda visi attiecīgo faktu un tiesību elementi, jo jautājums par to, vai pamatojums atbilst Līguma 190. panta prasībām, jāizvērtē ne tikai pēc tā teksta, bet arī pēc konteksta un visām tiesību normām, kuras reglamentē izskatāmo jautājumu (Tiesas 1996. gada 29. februāra spriedums lietā C‑56/93 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑723. lpp., 86. punkts un tajā minētā judikatūra).
242 Kvalificējot kādu pasākumu kā atbalstu, pienākums sniegt pamatojumu paredz to, ka Komisijai jānorāda tie iemesli, kuru dēļ tā uzskata, ka izskatāmais atbalsta pasākums ir pakļauts Līguma 92. panta 1. punktam (iepriekš 50. punktā minētais Pirmās instances tiesas spriedums lietā Vlaams Gewest/Komisija, 64. punkts; 1998. gada 30. aprīļa spriedums lietā T‑16/96 Cityflyer Express/Komisija, Recueil, II‑757. lpp., 66. punkts, un iepriekš 144. punktā minētais spriedums lietā CETM/Komisija, 59. punkts).
243 Pirmkārt, prasītāji lietās T‑129/99 un T‑148/99 apgalvo, ka apstrīdētais lēmums nesniedz definīciju tirgum, ko iespaido Demesa piešķirtais iespējamais valsts atbalsts. Apstrīdētais lēmums nepaskaidro, vai konkrētais tirgus ir sadzīves elektrotehnikas tirgus kopumā, lielizmēra sadzīves preču tirgus (“white goods”), ledusskapju tirgus vai kāds cits tirgus. Prasītājs lietā T‑148/99 piebilst, ka konkrētā tirgus definīcija ir būtisks nosacījums, izvērtējot tāda pasākuma iespējamo ietekmi uz konkurenci, kas kvalificējams par valsts atbalstu.
244 Prasītāji lietās T‑127/99 un T‑148/99 norāda, ka Demesa ir vienīgā sabiedrība, kas ražo tikai “no frost” ledusskapjus. Tomēr apstrīdētajā lēmumā šis fakts nav ņemts vērā. Prasītāji lietā T‑129/99 apgalvo, ka saldētavu tirgus atšķiras no ledusskapju tirgus.
245 Pirmās instances tiesa atzīst, ka no apstrīdētā lēmuma pamatojuma ir skaidrs (V.1. punkts), ka Komisija kā konkrēto tirgu definēja Eiropas ledusskapju un saldētavu tirgu. Tas ir viens tirgus, jo “mājas saimniecībām ir tendence aizvietot atsevišķus ledusskapjus un saldētavas ar kombinētām iekārtām (ledusskapis/saldētava)” (apstrīdētā lēmuma V.1. punkta ceturtā daļa). Apstrīdētā lēmuma V.1. punktā sniegts konkrētā tirgus detalizēts apraksts, un tādēļ tajā ir izpildītas Līguma 190. panta prasības.
246 Otrkārt, prasītājs lietā T‑127/99 norāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā izklāsta elementus, kuru dēļ tā 1. panta d) un e) punktā minēto nodokļa pasākumu uzskatīja par selektīvu. Apstrīdētais lēmums neprecizē, vai viss uzskaitīto elementu kopums attiecībā uz nodokļa kredīta mehānismu un nodokļa bāzes samazinājums piešķir šiem pasākumiem selektīvu raksturu vai arī pietiek tikai ar vienu elementu, lai to kvalificētu par valsts atbalstu Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē.
247 Šis arguments arī ir jānoraida. No apstrīdētā lēmuma skaidri izriet (V.2.4.1. punkta 12.–18. daļa un V.2.4.2. punkta 16. un 17. daļa), ka pietiek ar vienu selektīva elementa esamību pasākumā, lai to nekvalificētu par vispārēju pasākumu.
248 Treškārt, prasītāji lietās T‑127/99 un T‑148/99 uzskata, ka nav pietiekami pamatoti Komisijas apgalvojumi par to, ka izskatāmos nodokļu pasākumus neattaisno nodokļu sistēmas raksturs vai uzbūve. Komisija šo jautājumu vispār nav izskatījusi.
249 Tāpēc Pirmās instances tiesa atzīst, ka apstrīdētā lēmuma V.2.4.2. punkta 17. daļā Komisija paskaidro – tā kā selektīvs nodokļu pasākums pilda rūpniecības politikas mērķus, tad to nevar uzskatīt par saderīgu ar izskatāmās nodokļu sistēmas raksturu vai uzbūvi. Tādējādi lēmuma pamatojums deva iespēju prasītājiem saprast, kādēļ Komisija uzskatīja, ka apstrīdētajā lēmumā minēto nodokļa pasākumu neattaisnoja izvērtējamās nodokļu sistēmas raksturs vai uzbūve.
250 Turklāt, kā norāda Komisija, pamatojums, kas pamatots ar izvērtējamās nodokļu sistēmas raksturu vai uzbūvi, ir izņēmums no valsts atbalsta aizlieguma principa, tādēļ tas ir jāinterpretē šauri. Tā kā Spānijas iestādes administratīvā procesa laikā nav izvirzījušas nevienu argumentu par apstrīdēto pasākumu atbilstību nodokļu sistēmu regulējošajiem principiem, Komisijai nebija pat pienākuma pamatot savu lēmumu par šo jautājumu (šajā sakarā skat. ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera secinājumus iepriekš 164. punktā minētajam 1999. gada 19. maija spriedumam lietā Itālija/Komisija, 27. punkts).
251 Tādēļ šis pēdējais arguments arī ir noraidāms.
252 No visa iepriekš minētā izriet, ka arī trešais pamats nav pieņemams.
IV – Par ceturto pamatu, kurā apgalvo aizstāvības tiesību pārkāpumu
253 Prasītājs lietā T‑148/99 norāda – pat ja Līguma 93. panta 2. punktā paredzētā procedūra nav tāda, kuras rezultātā varētu pieņemt sankcijas, tā tomēr var radīt nevēlamas finansiālas sekas tām sabiedrībām, kuras saņem izvērtējamo atbalstu. Pamatojoties uz judikatūru (Tiesas 1979. gada 13. februāra spriedums lietā 85/76 Hoffmann‑La Roche/Komisija, Recueil, 461. lpp., un 1994. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑135/92 Fiskano/Komisija, Recueil, I‑2885. lpp.; Pirmās instances tiesas 1994. gada 6. decembra spriedums lietā T‑450/93 Lisrestal u.c./Komisija, Recueil, II‑1177. lpp., un 1997. gada 19. jūnija spriedums lietā T‑260/94 Air Inter/Komisija, Recueil, II‑997. lpp.), tas apgalvo, ka Komisijai bija pienākums paziņot tam par procedūras uzsākšanu saskaņā ar Līguma 93. panta 2. punktu un noteikt tam termiņu procedūras ietvaros, kurā tas savlaicīgi varētu paust savu viedokli par faktiem un apstākļiem, uz kuriem pamatojas, kā arī par dokumentiem, ko Komisija izmantojusi kā pamatu saviem argumentiem par Kopienas tiesību pārkāpumu. Prasītājs arī apgalvo, ka to vajadzēja īpaši uzklausīt.
254 Tāpēc Pirmās instances tiesa atgādina, ka valsts atbalsta administratīvais process tiek uzsākts tikai pret attiecīgo dalībvalsti. Šajā lietā Spānija ir apstrīdētā lēmuma adresāts un netiek apstrīdēts, ka tās aizstāvības tiesības tika ievērotas administratīvajā procesā.
255 Valsts atbalsta administratīvajā procesā atbalsta saņēmējs, tāds kā prasītājs lietā T‑148/99, tiek uzskatīts par “ieinteresēto pusi” Līguma 93. panta 2. punkta izpratnē. “Ieinteresētajām pusēm” nepiemīt tiesības, uz kurām izdarīta atsauce šajā prasības pamatā. Ieinteresētajām pusēm nav tādu aizstāvības tiesību kā personām, pret kurām ir uzsākts process, bet tām ir tiesības piedalīties administratīvajā procesā (Pirmās instances tiesas 1998. gada 25. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑371/94 un T‑394/94 British Airways u.c. un British Midland Airways/Komisija, Recueil, II‑2405. lpp., 60. un 61. punkts). Tāpēc tām saskaņā ar Līguma 93. panta 2. punktu ir tiesības iesniegt apsvērumus par pasākumiem, kas minēti apstrīdētajā lēmumā.
256 Neapstrīdēts ir fakts, ka Komisija divos paziņojumos, kas publicēti Oficiālajā Vēstnesī (skat. iepriekš 25. un 27. punktu), aicināja “ieinteresētās puses” iesniegt savus apsvērumus par apstrīdētajā lēmumā minētajiem pasākumiem.
257 Lai arī prasītājs lietā T‑148/99 nereaģēja uz šiem paziņojumiem, tas, tāpat kā citas puses, tika aicināts iesniegt apsvērumus administratīvā procesa laikā. Procesuālās tiesības, kuras prasītājam lietā T‑148/99 ir paredzētas Līguma 93. panta 2. punktā, tādējādi tika ievērotas.
258 Prasītāji lietā T‑129/99 apgalvo, ka pārkāptas to aizstāvības tiesības tādēļ, ka Komisija administratīvajā procesā neņēma vērā faktu, ka, iespējams, netika ievērots Ekimenas dekrēta 7. panta d) punkts.
259 Jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā konstatēja, ka saskaņā ar Ekimenas dekrēta 7. panta d) punktu ražošanas iekārtas, ko Demesa nodeva trešām personām, nevarēja pretendēt uz atbalstu saskaņā ar dekrētu (apstrīdētā lēmuma V.2.3. punkta pēdējā daļa).
260 Tā kā iepriekš jau konstatēts, ka apstrīdētā lēmuma 1. panta c) punkts atceļams, ciktāl tas neiekļauj šīs ražošanas iekārtas atbalstāmajās izmaksās saskaņā ar Ekimenas atbalsta programmu (skat. iepriekš 138. punktu), tad šis arguments ir bez priekšmeta.
261 No visa iepriekš minētā izriet, ka ceturtais prasības pamats ir nepamatots.
V – Par piekto prasības pamatu par Līguma 92. panta 3. punkta pārkāpumu
262 Pirmkārt, prasītāji lietā T‑129/99 apgalvo, ka Komisija kļūdījās, neatzīstot apstrīdētā lēmuma 1. panta a) līdz c) punktā minētos atbalsta elementus par reģionālo atbalstu Līguma 92. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Tāpēc viņi norāda, ka Basku zemē maksimāli pieļaujamā atbalsta intensitāte ir 25 % NSE (apstrīdētā lēmuma II.3. punkta trešā daļa). Demesa piešķirtās subsīdijas 25 % BSE apmērā atbilda 18,76 % NSE atbalsta intensitātei (apstrīdētā lēmuma II.4. punkta sestā daļa). Šādos apstākļos subsīdijas 20 % BSE apmērā, ko Komisija bija atļāvusi saskaņā ar Ekimenas programmu, atbilst subsīdijām 15 % NSE apmērā, tādējādi papildu subsīdijām 10 % NSE apmērā vajadzēja atļauju saskaņā ar Līguma 92. panta 3. punkta c) apakšpunktu.
263 Jāatzīst, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā atzīst, ka “Vitoria‑Gasteiz atrodas teritorijā, kura drīkst saņemt reģionālo atbalstu saskaņā ar [Līguma 92. panta 3. punkta c) apakšpunktu]. Basku zemē maksimāli pieļaujamā atbalsta intensitāte ir 25 % [NSE], (35 % [MVU] gadījumā)” (apstrīdētā lēmuma 20. lpp., otrā rindkopa).
264 Taču 25 % NSE ierobežojums, ko Komisija noteikusi Basku zemē, nozīmē tikai to, ka Komisijai jāpieņem pozitīvs lēmums par Basku zemes reģionālo atbalstu, kurš pakļauts Līguma 92. panta 3. punkta a) vai c) apakšpunktam un atbilst šim ierobežojumam. Tas nenozīmē to, ka jebkurš Basku zemē piešķirtais individuālais atbalsts, kas ir mazāks par šo ierobežojumu, ir automātiski saderīgs ar kopējo tirgu.
265 Jānorāda, ka vienīgā Komisijas apstiprinātā reģionālā atbalsta programma, saskaņā ar kuru Demesa ir saņēmusi subsīdijas šajā lietā, ir atbalsta programma, kas noteikta ar Ekimenas dekrētu. Tomēr daļa subsīdiju, kas Demesa piešķirtas saskaņā ar šo dekrētu, “uzskatāmas par jaunu atbalstu, jo tās nav paredzētas iepriekš apstiprinātā programmā” (apstrīdētā lēmuma V.2.3. punkta 14. daļa). Pārējais atbalsts, kas minēts apstrīdētajā lēmumā, nav paredzēts nevienā vispārēja rakstura atbalsta programmā, ko Komisija būtu apstiprinājusi.
266 Šādos apstākļos jāatzīst, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā (20. lpp., trešā un ceturtā rindkopa) pamatoti secināja, ka atbalsts, kura saderība ar kopējo tirgu tai bija jāizvērtē, bija ad hoc atbalsts.
267 Ad hoc atbalstu nevar liegt kvalificēt par reģionālo atbalstu Līguma 92. panta 3. punkta a) vai c) apakšpunkta izpratnē (šajā sakarā skat. Tiesas 1994. gada 14. septembra spriedumu apvienotajās lietās no C‑278/92 līdz C‑280/92 Spānija/Komisija, Recueil, I‑4103. lpp., 49. punkts).
268 Tāpēc jāatzīst, ka prasītāji lietā T‑129/99 neapgalvo, ka Demesa piešķirto atbalstu vajadzēja kvalificēt saskaņā ar izņēmumu, kas paredzēts Līguma 92. panta 3. punkta a) apakšpunktā. Kā apgalvo šie prasītāji, Komisija kļūdījās, atsakoties atzīt izvērtējamo atbalstu kā reģionālo atbalstu, kam piemēro Līguma 92. panta 3. punkta c) apakšpunktu.
269 Apstrīdētajā lēmumā Komisija secināja, ka Demesa piešķirto atbalstu dažādu iemeslu dēļ nevar uzskatīt par reģionālo atbalstu, kas izpilda Līguma 92. panta 3. punkta c) apakšpunkta nosacījumus. Tā vispirms konstatēja, ka ledusskapju/saldētavu tirgū Kopienas līmenī ir ražošanas jaudas pārpalikums, kura dēļ sācies reorganizācijas process, kura dēļ savukārt samazinājās ražotspēja vai notika ražotņu pārcelšanās, kas radīja lielu darbvietu zudumu Kopienā. Demesa piešķirtais atbalsts veicina situācijas pasliktināšanos (apstrīdētā lēmuma 20. lpp., piektā rindkopa). Komisija uzskata, ka šādos ekonomikas apstākļos izvērtējamais atbalsts neveicinās ne neto nodarbinātības palielināšanos Kopienā, Spānijā vai pat Basku zemē, ne arī tas sniegs kādas citas ekonomiskas priekšrocības (apstrīdētā lēmuma 20. lpp., sestā rindkopa). Komisija piebilst –“fakts, ka 1998. gadā Kopienas tirgū tika novērots noteikts pieprasījuma pieaugums, nemaina to apstākli, ka šī nozare joprojām pielāgojas ražošanas jaudas pārpalikumam Kopienā, veicot lielus darbvietu samazinājumus” (apstrīdētā lēmuma 20. lpp., sestā rindkopa). Tā pamatojas uz Basku zemē dibinātās MCC grupas lēmumu likvidēt ledusskapju ražotnē 120 darbvietas sliktās tirgus konjunktūras dēļ (apstrīdētā lēmuma 20. lpp., sestā rindkopa).
270 Prasītāji lietā T‑129/99 apstrīd analīzi, ko Komisija apstrīdētajā lēmumā veikusi par šo jautājumu un ar ko tā pamatojusi savu secinājumu par atbalsta nesaderību. Pirmkārt, Spānijas sadzīves elektrotehnikas nozares analīze, kas izklāstīta Master Cadena, Spānijas vadošā izplatītāja šajā nozarē, ziņojumā, norāda, ka ilglietojamu plaša patēriņa preču tirgus 1997. gadā palielinājās par 5 %, salīdzinot ar 1996. gadu. Lielizmēra sadzīves preču (“white goods”) tirgus arī palielinājās par 5,1 % un ledusskapju/saldētavu tirgus palielinājās par 3,8 %. Demesa ienākšanu Spānijas tirgū tādēļ varēja viegli absorbēt. Otrkārt, Komisijai nosūtītie dati par ledusskapju nozari norāda, ka, izņemot Vāciju un Austriju, Eiropas tirgus no 1996. gada līdz 1997. gadam piedzīvoja ievērojamu izaugsmi aptuveni 10 % robežās vairumā Eiropas valstu, bet vēl vairāk Nīderlandē, Apvienotajā Karalistē, Spānijā un Norvēģijā. Vidējais gada pieaugums ledusskapju tirgū ir 1,7 %. Tirgus sekmīgi izplešas Skandināvijā un Austrumeiropā. Ledusskapju ražošana no 1995. gada līdz 1997. gadam Spānijā palielinājās par 10 %.
271 Šī informācija atbilst Eirostat sniegtajiem datiem un apstiprina, ka Spānijā noticis ievērojams kombinēto ledusskapju ražošanas pieaugums. Turklāt pēc žurnāla “Consumer Europe” prognozēm ledusskapju vienību pārdošanas apjomi no 1996. gada līdz 2001. gadam palielinājās par 10 %.
272 Pamatojoties uz šiem informācijas elementiem, prasītāji lietā T‑129/99 secina, ka Demesa investīcijas ir labvēlīgas Basku zemei, kurā ir lielas strukturālas problēmas nodarbinātības un komercsabiedrību konkurētspējas jomā, un ka šai sabiedrībai piešķirtās priekšrocības neiespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm tiktāl, ciktāl tas būtu pretēji kopīgām interesēm Līguma 92. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Tādēļ Demesa piešķirto atbalstu vajag atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu saskaņā ar šo noteikumu.
273 Tāpēc Pirmās instances tiesa atgādina, ka tiesas kontrole lēmumam par atbalsta saderību ar kopējo tirgu, kas ietver sarežģītu ekonomisku izvērtējumu, ir ierobežota ar pārbaudi, vai ievēroti procesuālie noteikumi un pienākums sniegt pamatojumu, vai pienācīgi izklāstīti fakti, uz kuriem pamatoti apstrīdētie secinājumi, un vai nav pieļauta rupja kļūda šo faktu izvērtējumā un nepareizi izmantotas pilnvaras. Jo īpaši Pirmās instances tiesa nevar aizstāt lēmuma autora ekonomisko izvērtējumu ar savu (iepriekš 241. punktā minētais Tiesas 1996. gada 29. februāra spriedums lietā Beļģija/Komisija, 11. punkts; Pirmās instances tiesas 1996. gada 12. decembra spriedums lietā T‑380/94 AIUFFASS un AKT/Komisija, Recueil, II‑2169. lpp., 56. punkts).
274 Jāatzīst, ka Komisija pamatoja savus apgalvojumus, kas minēti iepriekš 269. punktā, uz dokumentiem, kuri visi tika identificēti apstrīdētajā lēmumā (V.1. punkts). Prasītāji neapgalvo, ka Komisija būtu sagrozījusi šo dokumentu saturu.
275 Jāatzīst arī tas, ka neviens elements, ko apgalvo prasītāji lietā T‑129/99, nav pretrunā ar Komisijas apgalvojumu, ka ir ražošanas jaudas pārpalikums Kopienas ledusskapju/saldētavu tirgū. Pirmkārt, jāatgādina, ka pārprodukciju tirgū apstiprina Demesa komercdarbības plāns (skat. iepriekš 218. punktu). Otrkārt, secinājums, ka pārdošanas apjomi tirgū ir palielinājušies, viennozīmīgi nenozīmē to, ka Eiropā likvidēta pārprodukcija. Komisija apstrīdētajā lēmumā pat norāda – “fakts, ka 1998. gadā Kopienas tirgū tika novērots noteikts pieprasījuma pieaugums, nemaina to apstākli, ka šī nozare joprojām pielāgojas ražošanas jaudas pārpalikumam Kopienā, veicot lielus darbvietu samazinājumus” (apstrīdētā lēmuma 20. lpp., sestā rindkopa).
276 Prasītāji nenoliedz, ka šajā nozarē bijuši lieli darbvietu skaita samazinājumi.
277 Līdz ar to jāsecina, ka prasītāju lietā T‑129/99 izvirzītie apgalvojumi nekādā veidā nepierāda to, ka Komisija pieļāva būtisku novērtējuma kļūdu, secinot, ka Demesa piešķirtais ievērojamais atbalsts, tai izveidojot jaunas ražotnes ledusskapju/saldētavu tirgū, ir nesaderīgs ar kopējo tirgu.
278 Piektais pamats līdz ar to arī ir nepamatots.
Par prasību uzrādīt dokumentus, kas saistīti ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu
279 Prasītāji lietās T‑127/99 un T‑148/99 lūdz, lai Komisijai tiktu noteikts pienākums uzrādīt tās iekšējos dokumentus, kas saistīti ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu. Lietā T‑129/99 prasītāji lūdz uzrādīt visu administratīvo lietu, kas saistīta ar apstrīdēto lēmumu.
280 Taču jāatzīst, ka prasītāji nav norādījuši, kādā veidā dokumenti, kuru uzrādīšanu viņi ir pieprasījuši, varētu būt lietderīgi viņu argumentācijai vai apstrīdētā lēmuma likumīguma pārbaudei.
281 Šādos apstākļos prasība par dokumentu uzrādīšanu ir noraidāma (šajā sakarā skat. iepriekš 242. punktā minēto spriedumu lietā Cityflyer Express/Komisija, 102.–106. punkts).
Par tiesāšanās izdevumiem
282 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Pirmās instances tiesa var nolemt, ka izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus izdevumus paši. Tā kā prasītājiem un Komisijai spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, tad katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
283 Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 4. punkta pēdējo daļu personas, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA
(trešā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) lietā T‑129/99 prasība nav pieņemama, ciktāl ar to lūdz atcelt Komisijas 1999. gada 24. februāra Lēmuma 1999/718/EK par Spānijas piešķirto atbalstu Daewoo Electronics Manufacturing España SA (Demesa) 1. panta d) un e) punktu, kā arī 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu;
2) lietās T‑129/99 un T‑148/99 atcelt Lēmuma 1999/718 1. panta a) punktu;
3) lietās T‑129/99 un T‑148/99 atcelt Lēmuma 1999/718 1. panta b) punktu;
4) lietās T‑129/99 un T‑148/99 atcelt Lēmuma 1999/718 1. panta c) punktu, ciktāl tas neiekļauj ražošanas iekārtas EUR 1 803 036,31 vērtībā atbalstāmajās izmaksās saskaņā ar Ekimenas atbalsta programmu;
5) lietās T‑127/99 un T‑148/99 atcelt Lēmuma 1999/718 1. panta e) punktu;
6) lietās T‑129/99 un T‑148/99 atcelt Lēmuma 1999/718 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ciktāl tas attiecas uz šā lēmuma 1. panta a) un b) punktu un tajā Spānijas Karalistei ir noteikts pienākums atgūt no Demesa atbalstu, kas minēts šā lēmuma 1. panta c) punkta atceltajā daļā;
7) lietās T‑127/99 un T‑148/99 atcelt Lēmuma 1999/718 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ciktāl attiecas uz šā lēmuma 1. panta e) punktu;
8) noraidīt prasību pārējā daļā;
9) katrs lietas dalībnieks sedz savus izdevumus pats.
AziziLenaertsTiili
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2002. gada 6. martā.