VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 2. februārī (*)

Konkurence – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Centrāleiropas un Austrumeiropas gāzes tirgi – Lēmums, ar kuru tiek atzītas par saistošām uzņēmuma piedāvātās individuālās saistības – Regulas (EK) Nr. 1/2003 9. pants – Saistību pietiekamība, ņemot vērā paziņojumā par iebildumiem sākotnēji identificētās bažas konkurences jomā – Komisijas atteikums pieprasīt saistības attiecībā uz dažām sākotnējām bažām – Labas pārvaldības princips – Pārskatāmība – Pienākums norādīt pamatojumu – Savienības enerģētikas politikas mērķi – Solidaritātes princips enerģētikas jomā – Pilnvaru nepareiza izmantošana

Lietā T‑616/18

Polskie Górnictwo Naftowe i Gazownictwo S.A., Varšava (Polija), ko pārstāv K. Karasiewicz, radca prawny, T. Kaźmierczak, K. Kicun un P. Moskwa, advokāti,

prasītāja,

ko atbalsta

Lietuvas Republika, ko pārstāv K. Dieninis un R. Dzikovič, pārstāvji,

Polijas Republika, ko pārstāv B. Majczyna un M. Nowacki, pārstāvji,

un

Overgas Inc., Sofija (Bulgārija), ko pārstāv S. Gröss un S. Cappellari, advokāti,

personas, kas iestājušās lietā,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv G. Meessen un J. Szczodrowski, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Gazprom PJSC, Maskava (Krievija),

un

Gazprom export LLC, Sanktpēterburga (Krievija),

ko pārstāv J. Karenfort, J. Hainz, B. Evtimov, N. Tuominen, J. Heithecker, advokāti, un D. O’Keeffe, solicitor,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu C(2018) 3106 final (2018. gada 24. maijs) par procedūru saskaņā ar LESD 102. pantu un EEZ līguma 54. pantu (Lieta AT.39816 – Augšupējais gāzes piegādes tirgus Centrāleiropā un Austrumeiropā),

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. van der Vaude [M. van der Woude], tiesneši J. Svenningsens [J. Svenningsen] (referents), R. Barentss [R. Barents], K. Makiokī [C. Mac Eochaidh] un T. Pinne [T. Pynnä],

sekretāre: R. Ūkelīte [R. Ūkelytė], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2021. gada 18. un 19. maija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture un notikumi pēc prasības celšanas

1        Prasītāja Polskie Górnictwo Naftowe i Gazownictwo S.A. ir PGNiG grupas, kura darbojas gāzes un naftas nozarē galvenokārt Polijā, mātesuzņēmums. Šī grupa konkrēti nodarbojas ar gāzes un jēlnaftas izpēti un ieguvi, kā arī gāzes importu, pārdošanu un sadali.

2        Prasītāja lūdz atcelt Eiropas Komisijas Lēmumu C(2018) 3106 final (2018. gada 24. maijs) par procedūru saskaņā ar LESD 102. pantu un EEZ līguma 54. pantu (Lieta AT.39816 – Augšupējais gāzes piegādes tirgus Centrāleiropā un Austrumeiropā) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar kuru par saistošām ir atzītas Gazprom PJSC un Gazprom export LLC (turpmāk tekstā kopā – “Gazprom”) iesniegtās saistības.

3        Ar apstrīdēto lēmumu tika pabeigts administratīvais process, ko īstenoja Komisija, kura saistībā ar LESD 102. pantā paredzēto dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu ir pārbaudījusi atsevišķu tādu Gazprom darbību atbilstību, kuras ir ietekmējušas gāzes nozari noteiktās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs (turpmāk tekstā – “CAE valstis”), proti, Bulgārijā, Čehijas Republikā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Ungārijā, Polijā un Slovākijā (turpmāk tekstā kopā – “attiecīgās CAE valstis”).

A.      Par administratīvo procesu, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums

4        Laikā no 2011. līdz 2015. gadam Komisija veica vairākus izmeklēšanas pasākumus attiecībā uz gāzes tirgu darbību Centrāleiropā un Austrumeiropā. Konkrētāk, saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 18. un 20. pantu Komisija nosūtīja informācijas pieprasījumus vairākiem tirgus dalībniekiem, tostarp Gazprom un dažiem tās klientiem, ietverot prasītāju, un veica pārbaudes, tostarp 2011. gadā, prasītājas telpās. Administratīvais process, kas atbilst šai izmeklēšanai un kas ir tieši aplūkots izskatāmajā lietā, tika reģistrēts ar atsauci “Lieta AT.39816 – Augšupējais gāzes piegādes tirgus Centrāleiropā un Austrumeiropā” (turpmāk tekstā – “lieta AT.39816”).

5        Šajā lietā 2012. gada 31. augustā Komisija formāli uzsāka procedūru, lai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu un Komisijas Regulas (EK) Nr. 773/2004 (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101.] un [102.] pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), 2. pantu pieņemtu lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 III nodaļai.

6        Komisija 2015. gada 22. aprīlī saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 10. pantu nosūtīja Gazprom paziņojumu par iebildumiem (turpmāk tekstā – “paziņojums par iebildumiem”). Šajā paziņojumā Komisija sākotnēji bija secinājusi, ka Gazprom ieņēma dominējošu stāvokli valsts augšupējos gāzes vairumtirdzniecības piegādes tirgos attiecīgajās CAE valstīs un ka tā ļaunprātīgi izmantoja šo stāvokli, īstenojot pretkonkurences stratēģiju, lai sadrumstalotu un izolētu šos tirgus un tādējādi kavētu brīvu gāzes plūsmu attiecīgajās CAE valstīs, pārkāpjot LESD 102. pantu.

7        Komisija bija uzskatījusi, ka šī Gazprom stratēģija ietvēra trīs tādu darbību kopumus, kurām ir pretkonkurences raksturs un kuras ir ietekmējušas tās klientus attiecīgajās CAE valstīs (turpmāk tekstā – “attiecīgie klienti”) un līgumus, kas ar to bija noslēgti (turpmāk tekstā – “attiecīgie līgumi”):

–        pirmkārt, Gazprom esot noteikusi teritoriālus ierobežojumus saistībā ar gāzes piegādes līgumiem, kurus tā noslēgusi ar vairumtirgotājiem, kā arī ar dažiem rūpnieciskajiem klientiem attiecīgajās CAE valstīs (turpmāk tekstā – “iebildumi par teritoriālajiem ierobežojumiem”), proti, ierobežojumus, kuri izriet no līgumu noteikumiem, kas aizliedz eksportēt ārpus piegādes teritorijas vai uzliek pienākumu izmantot piegādāto gāzi konkrētajā teritorijā; Gazprom esot izmantojusi arī citus pasākumus, kas kavē pārrobežu gāzes plūsmas;

–        otrkārt, šie teritoriālie ierobežojumi esot ļāvuši Gazprom īstenot negodīgu cenu politiku piecās no attiecīgajām CAE valstīm, proti, Bulgārijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā (turpmāk tekstā – “piecas CAE valstis, uz kurām attiecas cenu noteikšanas prakse”), nosakot pārmērīgas cenas, jo tās esot bijušas ievērojami augstākas nekā Gazprom izmaksu līmenis vai noteiktu cenu, kas tiek uzskatītas par references cenām, līmenis (turpmāk tekstā – “iebildumi par cenu noteikšanas praksi”);

–        treškārt, Gazprom savu gāzes piegādi Bulgārijā un Polijā esot pakārtojusi nosacījumam, lai vairumtirgotāji sniegtu noteiktas garantijas attiecībā uz gāzes pārvades infrastruktūru; šīs garantijas attiecās, pirmkārt, uz Bulgārijas vairumtirgotāja investīcijām gāzes cauruļvada South Stream projektā un, otrkārt, uz to, ka Polijas vairumtirgotājs, proti, prasītāja, piekrīt Gazprom kontroles stiprināšanai pār gāzes cauruļvada Yamal – viena no galvenajiem gāzes tranzīta cauruļvadiem Polijā – Polijas teritorijā esošā posma pārvaldību (turpmāk tekstā – “iebildumi attiecībā uz Yamal”).

8        Gazprom 2015. gada 29. septembrī atbildēja uz paziņojumu par iebildumiem, apstrīdot Komisijas paustās bažas par konkurenci, un pēc tam saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 12. pantu tā tika uzklausīta 2015. gada 15. decembrī notikušajā uzklausīšanā.

9        Vienlaikus turpinot apstrīdēt paziņojumā par iebildumiem paustās bažas par konkurenci, 2017. gada 14. februārī Gazprom saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. pantu iesniedza formālu saistību projektu (turpmāk tekstā – “sākotnējās saistības”). Pirms šī projekta tika izteikti neformāli saistību priekšlikumi.

10      Lai apkopotu ieinteresēto pušu apsvērumus par sākotnējām saistībām, 2017. gada 16. martā Komisija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 27. panta 4. punktam (OV 2017, C 81, 9. lpp.), kurā bija ietverts lietas AT.39816 kopsavilkums, kā arī sākotnējo saistību galvenais saturs. Saskaņā ar šo pašu tiesību normu ieinteresēto pušu rīcībā bija septiņu nedēļu termiņš, sākot no minētā paziņojuma publicēšanas datuma, lai iesniegtu savus apsvērumus (turpmāk tekstā – “apspriešanās ar tirgus dalībniekiem”). Komisija saņēma 44 apsvērumu virknes no ieinteresētajām pusēm, tostarp no prasītājas, Polijas valdības, Urząd Regulacji Energetyki (Polijas Enerģētikas regulators, turpmāk tekstā – “Polijas regulators”) priekšsēdētāja un Gaz‑System S.A., kas ir gāzes cauruļvada Yamal Polijas teritorijā esošā posma operators.

11      Saņēmusi ieinteresēto pušu apsvērumu par sākotnējām saistībām nekonfidenciālās versijas, Gazprom 2018. gada 15. martā iesniedza grozītu saistību projektu (turpmāk tekstā – “gala saistības”).

12      Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 14. pantu Komisija konsultējās ar Aizliegtu vienošanos un dominējoša stāvokļa padomdevēju komiteju (turpmāk tekstā – “padomdevēja komiteja”) un nosūtīja tai arī pagaidu lēmuma projektu. 2018. gada 2. maijā padomdevēja komiteja sniedza labvēlīgu atzinumu par šo pagaidu projektu. Turklāt saskaņā ar Komisijas priekšsēdētāja Lēmuma 2011/695/ES (2011. gada 13. oktobris) par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā (OV 2011, L 275, 29. lpp.) 16. pantu uzklausīšanas amatpersona 2018. gada 2. maijā sniedza savu nobeiguma ziņojumu.

13      Komisija 2018. gada 24. maijā pieņēma apstrīdēto lēmumu, kuram tika pievienotas gala saistības. Ar šo lēmumu tā apstiprināja un atzina minētās saistības par saistošām un pabeidza administratīvo procesu, secinot, ka tās rīcībai vairs nav pamata attiecībā uz iespējamām ļaunprātīgām darbībām, kuras sākotnēji bija identificētas paziņojumā par iebildumiem.

B.      Par apstrīdēto lēmumu

14      Apstrīdētajā lēmumā Komisija vispirms izklāstīja sākotnējo vērtējumu attiecībā uz Gazprom darbībām un pēc tam – sākotnējās saistības, apspriešanās ar tirgus dalībniekiem rezultātus, kā arī gala saistības. Turpinot tā izklāstīja savu gala saistību novērtējumu un iemeslus, kuri tai lika tās uzskatīt par apmierinošām saistībā ar tās bažām par konkurenci.

1.      Par attiecīgo darbību sākotnējo vērtējumu

15      Apstrīdētā lēmuma 4. iedaļā, kurā ir izklāstīts sākotnējais vērtējums, Komisija konkrētos tirgus definēja kā valstu augšupējos gāzes vairumtirdzniecības piegādes tirgus. Šajā ziņā tā arī konstatēja, ka Gazprom ir dominējošs stāvoklis konkrētajos tirgos attiecīgajās CAE valstīs.

16      Komisija uzskatīja, ka Gazprom, pārkāpjot LESD 102. pantu, varētu būt ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli, īstenojot pretkonkurences stratēģiju, kuras mērķis ir kavēt brīvu gāzes plūsmu attiecīgajās CAE valstīs un, šādi rīkojoties, izolēt šo valstu konkrētos tirgus. Tā it īpaši uzskatīja, ka šī stratēģija ietver trīs pretkonkurences darbību kopumus, kas būtībā atbilst bažām par konkurenci, kuras ir konstatētas paziņojumā par iebildumiem un izklāstītas šī sprieduma 7. punktā.

17      Runājot par iebildumiem attiecībā uz Yamal, lai gan apspriešanās ar tirgus dalībniekiem ietvaros dažas ieinteresētās puses bija apstrīdējušas saistību, kas novērstu šos iebildumus, neesamību, apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā Komisija ir paskaidrojusi, ka, veicot turpmāku izmeklēšanu, tās sākotnējās bažas par konkurenci netika apstiprinātas. Pirmkārt, tā norādīja, ka Polijas regulators 2015. gada 19. maija lēmumā (turpmāk tekstā – “sertifikācijas lēmums”), ar kuru Gaz‑System tika sertificēts kā gāzes cauruļvada Yamal Polijas teritorijā esošā posma neatkarīgs sistēmas operators (turpmāk tekstā – “NSO”), konkrēti bija secinājis, ka Gaz‑System īstenoja izšķirošu kontroli pār lēmumiem investīciju jomā saistībā ar šo posmu, kā arī saistībā ar to īstenošanu. Līdz ar to ne System Gazociągów Tranzytowych EuRoPol Gaz S.A. (turpmāk tekstā – “EuRoPol”) kā gāzes cauruļvada īpašniece, ne Gazprom kā EuRoPol akcionāre nevarēja bloķēt šos lēmumus. Otrkārt, Komisija norādīja uz attiecību starp tirgus dalībniekiem, kas darbojas gāzes nozarē Polijā, starpvaldību raksturu, it īpaši saistībā ar gāzes cauruļvada Yamal Polijas teritorijā esošā posma būvniecību un pārvaldību, un secināja, ka šis apstāklis lielā mērā varēja noteikt attiecīgo tirgus dalībnieku rīcību.

2.      Par gala saistību saturu

18      Apstrīdētajam lēmumam pievienotās gala saistības ir paredzētas, lai kliedētu Komisijas bažas par konkurenci.

19      Pirmām kārtām, attiecībā uz saistībām, lai kliedētu bažas par teritoriālajiem ierobežojumiem (turpmāk tekstā – “saistības attiecībā uz teritoriālajiem ierobežojumiem”), vispirms Gazprom būtībā apņēmās gāzes piegādes līgumos, kas noslēgti ar tās klientiem, kuri reģistrēti attiecīgajās CAE valstīs, atcelt visus noteikumus, ar kuriem tieši vai netieši tika aizliegta vai kavēta brīva gāzes plūsma reģionā, ko veido šīs valstis.

20      Turpinot, lai būtu iespējamas gāzes plūsmas starp Bulgāriju un Baltijas valstīm, no vienas puses, un citām attiecīgajām CAE valstīm, no otras puses, lai gan infrastruktūras ziņā pirmās minētās valstis ir izolētas, Gazprom apņēmās veikt pasākumus, lai attiecīgajiem klientiem dotu iespēju pieprasīt, lai viss to līgumiskais gāzes apjoms vai daļa no šī apjoma, kas jāpiegādā noteiktos piegādes punktos Ungārijā, Polijā un Slovākijā, tiktu piegādāta citā piegādes punktā Bulgārijā vai Baltijas valstīs. Pēc apspriešanās ar tirgus dalībniekiem Gazprom gala saistībās it īpaši ir pastiprinājusi savu piedāvājumu par piegādes punktu maiņu.

21      Turklāt, lai Bulgārijas pārvades sistēmas operatoram ļautu kontrolēt plūsmas Bulgārijā, Gazprom it īpaši apņēmās veikt pasākumus, lai grozītu attiecīgos gāzes piegādes un pārvades līgumus, lai ļautu slēgt starpsavienojumu līgumus starp Bulgāriju un citām dalībvalstīm, it īpaši ar Grieķiju, kā arī pielāgot gāzes sadales metodi.

22      Otrām kārtām, attiecībā uz saistībām, lai kliedētu bažas cenu jomā (turpmāk tekstā – “saistības attiecībā uz cenu noteikšanas praksi”), Gazprom apņēmās ieviest cenu pārskatīšanas klauzulas vai, attiecīgā gadījumā, grozīt līgumos ar saviem attiecīgajiem klientiem Bulgārijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā esošās klauzulas. Šajās jaunajās vai grozītajās cenu pārskatīšanas klauzulās konkrēti ir paredzēts, ka tad, ja puses 120 dienu laikā nevienojas par jaunu cenu, katra puse varēs nodot strīdu izskatīšanai šķīrējtiesā, kurai būs jāpamatojas uz šajās klauzulās ietvertajām cenu noteikšanas vadlīnijām un kurai jābūt izveidotai Eiropas Savienībā. Turklāt pārskatītās cenas tiks piemērotas ar atpakaļejošu spēku, sākot no cenu pārskatīšanas pieprasījuma iesniegšanas datuma.

23      Trešām kārtām, runājot par saistībām, kuras attiecas uz bažām par konkurenci saistībā ar gāzes piegādes par konkrētu cenu pakļaušanu nosacījumam, lai Bulgārijas vairumtirgotājs sniegtu garantiju par investīcijām gāzes cauruļvada South Stream projektā, Gazprom apņēmās atļaut šajā projektā iesaistītajiem Bulgārijas partneriem izstāties no projekta tādējādi, ka Gazprom nemēģinās saukt tos pie civiltiesiskas atbildības un neatgūs gāzes cenu atlaides, ko tā bija piešķīrusi apmaiņā pret dalību minētajā projektā. Turklāt, ņemot vērā paziņoto atteikšanos no šī gāzes cauruļvada projekta Bulgārijas teritorijā esošā posma, Gazprom arī apņēmās nepieprasīt zaudējumu atlīdzību kā kompensāciju, kas konkrēti saistīta ar šo atteikšanos.

3.      Par gala saistību novērtēšanu un izpildi

24      Apstrīdētajā lēmumā Komisija būtībā secināja, ka gala saistības nav nesamērīgas un ir efektīvas un nepieciešamas, lai kliedētu tās bažas par konkurenci, norādot, ka šajā ziņā tā ir ņēmusi vērā notikumu attīstību gāzes tirgos kopš paziņojuma par iebildumiem paziņošanas. Konkrētāk, tā norādīja, pirmkārt, ka Gazprom jau bija veikusi dažus pasākumus, lai savu rīcību padarītu atbilstošāku konkurences tiesību normām, otrkārt, ka situācija gāzes infrastruktūras ziņā dažās attiecīgajās CAE valstīs, proti, Čehijas Republikā, Ungārijā, Polijā un Slovākijā, bija uzlabojusies tādējādi, ka kļuvusi iespējama pārrobežu gāzes plūsma, pat ja gāzes tirgi Baltijas valstīs un Bulgārijā palika izolēti no pārējiem gāzes tirgiem Savienībā, un, treškārt, ka pēc naftas cenu krituma bija samazinājušās arī dažas ilgtermiņa gāzes cenas, kas izriet no formulām, kuras ietver indeksāciju atbilstoši naftas produktu cenām.

25      Līdz ar to Komisija nolēma atzīt gala saistības par saistošām saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. pantu. Attiecībā uz to piemērošanas ilgumu apstrīdētajā lēmumā ir paredzēts, ka tās ir piemērojamas astoņus gadus, sākot no minētā lēmuma paziņošanas datuma Gazprom, izņemot saistības attiecībā uz gāzes cauruļvada South Stream projektu, kuras ir minētas šī sprieduma 23. punktā un kuras ir saistošas piecpadsmit gadus, sākot no minētā datuma.

26      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir izteikta šādi:

“1. pants

Pielikumā uzskaitītās saistības ir saistošas [Gazprom], kā arī visām juridiskām personām, ko tā tieši vai netieši kontrolē, astoņus gadus, izņemot saistības, kuras minētas pielikuma 21. punktā un kuras ir saistošas piecpadsmit gadus, sākot no saistībās noteiktā datuma.

2. pants

Tiek secināts, ka šajā lietā [Komisijas rīcībai] vairs nav pamata [..].”

C.      Par sūdzību

27      Līdztekus Komisijas uzsāktajam administratīvajam procesam, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, prasītāja 2017. gada 9. martā saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 5. pantu bija iesniegusi sūdzību, kurā tā ziņoja par iespējamo Gazprom ļaunprātīgo rīcību (turpmāk tekstā – “sūdzība”). Šajā sūdzībā, kas lielākoties ietvēra tādas pašas bažas kā tās, kuras jau bija izteiktas paziņojumā par iebildumiem, it īpaši bija iekļauti arī apgalvojumi par Gazprom īstenoto ļaunprātīgo izmantošanu saistībā ar gāzes cauruļvada Yamal Polijas teritorijā esošo posmu.

28      Komisija 2017. gada 29. martā apstiprināja sūdzības saņemšanu, kas vēlāk tika reģistrēta ar atsauci “Lieta AT.40497 – Polijas gāzes cenas” (turpmāk tekstā – “lieta AT.40497”).

29      Prasītājai adresētajā 2017. gada 31. marta vēstulē Komisija norādīja, ka sūdzībā izklāstītās darbības un tās, uz kurām attiecas sākotnējās saistības, šķiet, pārklājas, un aicināja prasītāju iesniegt apsvērumus par šīm saistībām 2017. gada 16. martā uzsāktās apspriešanās ar tirgus dalībniekiem ietvaros. Saņēmusi piemērojamā termiņa pagarinājumu, prasītāja savus apsvērumus iesniedza 2017. gada 19. maijā.

30      2017. gada 15. maijā Gazprom paziņoja Komisijai savus apsvērumus par sūdzību.

31      Vēstulē, kas prasītājai nosūtīta 2018. gada 23. janvārī (turpmāk tekstā – “vēstule par noraidīšanas nodomu”), Komisija atbilstoši Regulas Nr. 773/2004 7. panta 1. punktam norādīja, ka tā plāno noraidīt sūdzību, un aicināja prasītāju četru nedēļu laikā no minētās vēstules saņemšanas dienas darīt zināmu savu viedokli. Komisija arī nosūtīja paziņojuma par iebildumiem nekonfidenciālo versiju, kā arī Gazprom apsvērumu par sūdzību, kuri ir minēti šī sprieduma 30. punktā, nekonfidenciālo versiju.

32      Prasītāja 2018. gada 2. martā iesniedza apsvērumus, atbildot uz vēstuli par noraidīšanas nodomu. Papildus tam, ka prasītāja izteica savu neapmierinātību par secinājumiem, kuri bija ietverti minētajā vēstulē, tā kritizēja Komisijas veikto izmeklēšanu un norādīja, ka Komisija ir pārkāpusi prasītājas kā sūdzības iesniedzējas tiesības lietā AT.39816, it īpaši tādēļ, ka, lai gan ir tikuši izteikti vairāki lūgumi, Komisija gandrīz gadu nav ļāvusi tai iepazīties ar paziņojumu par iebildumiem un nav ļāvusi tai iesniegt apsvērumus par šo paziņojumu.

33      Prasītāja 2018. gada 5. septembrī, proti, pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, nosūtīja uzklausīšanas amatpersonai argumentētu lūgumu Lēmuma 2011/695 7. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, kurā tā lūdza piekļuvi visiem dokumentiem, uz kuriem Komisija ir balstījusi savu pagaidu vērtējumu, kas izklāstīts vēstulē par noraidīšanas nodomu, tostarp piekļuvi paziņojuma par iebildumiem versijai, kurā būtu bijis mazāk aizklātas informācijas. 2018. gada 17. septembrī uzklausīšanas amatpersona nodeva Komisijas Konkurences ģenerāldirektorātam (ĢD) šajā 2018. gada 5. septembra vēstulē formulētos piekļuves pieteikumus. Ar 2018. gada 25. septembra vēstuli Komisija noraidīja prasītājas 2018. gada 2. marta un 5. septembra vēstulēs formulētos pieteikumus par piekļuvi dokumentiem.

34      Prasītāja 2019. gada 24. janvārī Komisijas loceklim, kas ir atbildīgs par konkurenci, nosūtīja vēstuli, kurā tā aicināja Komisiju saskaņā ar LESD 265. panta otro daļu rīkoties, vai nu pieņemot lēmumu, ar kuru sūdzība tiek noraidīta, vai arī turpinot procedūru lietā AT.40497. 2019. gada 8. februārī Komisija atbildēja uz šo vēstuli, atgādinot, ka saistībā ar sūdzību jau ir notikusi vairākkārtēja vēstuļu apmaiņa starp tām. Attiecībā uz lietu AT.39816 Komisija arī norādīja, ka tā ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, kurā ir ņemti vērā arī apsvērumi, ko prasītāja sniegusi apspriešanās ar tirgus dalībniekiem ietvaros, un attiecībā uz lietu AT.40497 – ka tā ir nosūtījusi vēstuli par noraidīšanas nodomu, uz kuru bija atbildējusi prasītāja, un ka tā ir pabeigusi savu sūdzības analīzi.

35      Komisija 2019. gada 17. aprīlī pieņēma Lēmumu C(2019) 3003 final par sūdzības noraidīšanu (Lieta AT.40497 – Polijas gāzes cenas).

36      Prasītāja 2019. gada 25. jūnijā Vispārējā tiesā par šo lēmumu noraidīt sūdzību cēla prasību, kas reģistrēta ar lietas numuru T‑399/19.

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

37      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2018. gada 15. oktobrī, prasītāja cēla šo prasību. Iebildumu raksts, replika un atbilde uz repliku tika iesniegti attiecīgi 2019. gada 9. janvārī, 27. februārī un 8. maijā.

38      Ar atsevišķu dokumentu, kas pievienots prasības pieteikumam, saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 152. pantu prasītāja lūdza Vispārējo tiesu izskatīt lietu paātrinātā tiesvedībā. Ar 2018. gada 30. novembra lēmumu Vispārējā tiesa šo lūgumu noraidīja.

39      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 26. februārī, Gazprom lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2019. gada 25. februārī, 27. februārī un 28. februārī, Overgas Inc., Lietuvas Republika un Polijas Republika lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā prasītājas prasījumu atbalstam.

40      Ar 2019. gada 5. aprīļa lēmumu Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja, uzklausījusi lietas puses, atļāva Polijas Republikai iestāties lietā. Ar 2019. gada 17. maija rīkojumiem viņa, uzklausījusi lietas puses, atļāva Lietuvas Republikai, Gazprom un Overgas iestāties lietā.

41      Iestāšanās raksti tika iesniegti 2019. gada 30. augustā Lietuvas Republikas vārdā, 2019. gada 6. septembrī – Polijas Republikas un Overgas vārdā un 2019. gada 4. oktobrī – Gazprom vārdā. Prasītāja un Komisija savus apsvērumus par iestāšanās rakstiem iesniedza 2019. gada 15. novembrī, tomēr Komisija atteicās iesniegt apsvērumus par Gazprom iestāšanās rakstu.

42      Tā kā 2019. gada 4. oktobrī Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas astotajā palātā, kurai līdz ar to tika iedalīta šī lieta.

43      Ar Vispārējās tiesas kancelejas 2019. gada 17. decembra vēstulēm procesa organizatorisko pasākumu ietvaros prasītāja tika aicināta iesniegt vairākus dokumentus un Komisija tika aicināta rakstveidā atbildēt uz jautājumu par noteiktas informācijas, kas ietverta paziņojuma par iebildumiem konfidenciālajā versijā, konfidencialitāti.

44      Ar tās pašas dienas rīkojumu Vispārējā tiesa uzdeva Komisijai saskaņā ar, pirmkārt, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 24. panta pirmo daļu un, otrkārt, Reglamenta 91. panta b) punktu un 92. panta 3. punktu, ievērojot šī Reglamenta 103. pantu, iesniegt paziņojuma par iebildumiem konfidenciālās versijas pilnu kopiju.

45      Lietas dalībnieki noteiktajos termiņos pienācīgi izpildīja 2019. gada 17. decembrī noteiktos procesa organizatoriskos pasākumus, kā arī rīkojumu par pierādījumu savākšanas pasākumu, ko Vispārējā tiesa izdeva tajā pašā dienā.

46      Ar Vispārējās tiesas kancelejas 2020. gada 6. maija vēstulēm prasītāja un Komisija tika aicinātas iesniegt dokumentus un rakstveidā atbildēt uz Vispārējās tiesas procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdotajiem jautājumiem. Tās šos pasākumus izpildīja noteiktajā termiņā.

47      Ar 2020. gada 28. maija lēmumu astotās palātas priekšsēdētājs saskaņā ar Reglamenta 67. panta 2. punktu, lasot to kopsakarā ar šī paša Reglamenta 19. panta 2. punktu, ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus, nolēma to izskatīt prioritāri.

48      Pēc astotās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa 2020. gada 8. jūnijā atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot šo lietu astotajai palātai paplašinātā sastāvā. Tā kā viens no šīs paplašinātās palātas locekļiem nevarēja piedalīties lietas izskatīšanā, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ar 2020. gada 15. jūnija lēmumu tika norīkots, lai papildinātu palātas sastāvu.

49      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu. Ņemot to vērā, prasītāja, Komisija un Overgas tika aicinātas iesniegt dokumentus un rakstveidā atbildēt uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa bija uzdevusi atbilstoši procesa organizatoriskajiem pasākumiem. Atbildot uz šiem pasākumiem, Overgas iesniedza apsvērumus 2020. gada 26. novembrī, savukārt prasītāja un Komisija iesniedza savus attiecīgos apsvērumus un dokumentus 2020. gada 8. decembrī (turpmāk tekstā – “2020. gada 8. decembra atbildes”).

50      Turklāt, runājot par paziņojuma par iebildumiem konfidenciālās versijas pilnu kopiju, ko iesniegusi Komisija (skat. šī sprieduma 43. un 45. punktu), Vispārējā tiesa, piemērojot Reglamenta 103. panta 2. punktu, nolēma darīt zināmu šo dokumentu prasītājas pārstāvjiem ar nosacījumu, ka tie iepriekš paraksta apņemšanās ievērot konfidencialitāti, lai prasītāja varētu sniegt apsvērumus šajā ziņā. Tā kā šie pārstāvji bija iesnieguši parakstītas apņemšanās ievērot konfidencialitāti, viņiem tika izsniegts minētais dokuments, un prasītāja iesniedza apsvērumus 2020. gada 8. decembrī.

51      Ar Covid‑19 izraisīto veselības krīzi saistītu iemeslu dēļ un pēc dažu lietas dalībnieku izteiktajiem lūgumiem astotās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs nolēma pārcelt tiesas sēdi, kas sākotnēji bija paredzēta 2021. gada 20. un 21. janvārī.

52      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti tiesas sēdē, kas notika 2021. gada 18. un 19. maijā. Šajā gadījumā Vispārējā tiesa norādīja, ka tā ir ņēmusi vērā arī apsvērumus saistībā ar ziņojumu tiesas sēdē, kurus Komisija bija iesniegusi 2021. gada 27. aprīlī.

53      Otrajā tiesas sēdes dienā un saistībā ar Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem par prasības pieņemamību Komisija pārskatīja savu nostāju attiecībā uz šo pieņemamību un apgalvoja, ka prasītāja nav pierādījusi savu interesi celt prasību šajā lietā un tādējādi prasība nav pieņemama.

54      Prasītāja iesniedza lūgumus par konfidencialitātes ievērošanu attiecībā pret Lietuvas Republiku, Polijas Republiku, Gazprom un Overgas saistībā ar konkrētu informāciju, kura ietverta dažādos procesuālajos dokumentos. Pēdējās minētās neiebilda pret šiem lūgumiem.

55      Prasītāja, ko atbalsta Lietuvas Republika, Polijas Republika un Overgas, lūdz Vispārējo tiesu:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

56      Komisija, ko atbalsta Gazprom, lūdz Vispārējo tiesu:

–        atzīt prasību par nepieņemamu vai, pakārtoti, noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

57      Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza sešus pamatus, kuri būtībā attiecas uz:

–        pirmais pamats – Regulas Nr. 1/2003 9. panta, lasot to kopsakarā ar LESD 102. pantu, pārkāpumu un samērīguma principa pārkāpumu, jo Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka iebildumi attiecībā uz Yamal ir izrādījušies nepamatoti, un akceptējot saistības, kuras nekādi neatbild uz šiem iebildumiem;

–        otrais pamats – Regulas Nr. 1/2003 9. panta, lasot to kopsakarā ar LESD 102. pantu, pārkāpumu un samērīguma principa pārkāpumu, jo Komisija esot akceptējusi gala saistības, lai gan tās pietiekamā mērā neatbild uz iebildumiem par cenu noteikšanas praksi;

–        trešais pamats – Regulas Nr. 1/2003 9. panta, lasot to kopsakarā ar LESD 102. pantu, pārkāpumu un samērīguma principa pārkāpumu, jo Komisija esot akceptējusi gala saistības, lai gan tās pietiekamā mērā neatbild uz iebildumiem par teritoriālajiem ierobežojumiem;

–        ceturtais pamats – LESD 194. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar LESD 7. pantu, pārkāpumu, jo apstrīdētais lēmums esot pretrunā Savienības enerģētikas politikas mērķiem un Komisija neesot ņēmusi vērā šī lēmuma negatīvo ietekmi uz Eiropas gāzes piegādes tirgu;

–        piektais pamats – LESD 18. panta 1. punkta un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, jo Komisija esot pieļāvusi diskrimināciju starp Gazprom klientiem, kas darbojas Rietumeiropas dalībvalstīs, un tiem, kas darbojas attiecīgajās CAE valstīs;

–        sestais pamats – pilnvaru nepareizu izmantošanu un būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, jo Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot ievērojusi Regulas Nr. 1/2003 9. panta mērķi, kā arī savu pilnvaru robežas administratīvā procesa vadīšanā.

A.      Par lūgumiem noteikt procesa organizatoriskos pasākumus

58      Savos procesuālajos rakstos prasītāja ir izteikusi lūgumus uzdot Komisijai iesniegt galvenokārt “procedūras AT.39816 dokumentus”, “procedūras AT.40497 dokumentus”, kā arī dažus precīzāk identificētus dokumentus, ciktāl tie neietilpst šajās divās kategorijās. Pakārtoti, Komisijai esot jāiesniedz šie pēdējie minētie dokumenti, kā arī paziņojuma par iebildumiem nekonfidenciālā versija, kurā ir mazāk aizklātas informācijas nekā versijā, kas jau ir prasītājas rīcībā. Pieprasītie dokumenti esot noderīgi, jo Vispārējā tiesa var pārbaudīt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, tikai ņemot vērā kontekstu, ko veido visu lietas materiālu kopums lietās AT.39816 un AT.40497.

59      Komisija uzskata, ka, izņemot paziņojumu par iebildumiem, neviens no attiecīgajiem dokumentiem un nekāda attiecīgā informācija nav noderīga tiesvedības vajadzībām, un apgalvo, ka prasītāja nav pietiekami pamatojusi savus lūgumus.

60      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka sūdzības iesniedzējam vai lietas izskatīšanā iesaistītai trešai personai Regulas Nr. 773/2004 5. un 11. panta izpratnē nav tādu tiesību piekļūt lietas materiāliem, kādas ir paredzētas šīs regulas 15. pantā paziņojuma par iebildumiem adresātiem, attiecībā uz kuriem šīs piekļuves mērķis tieši ir ļaut tiem iepazīties ar Komisijas lietas materiālos esošajiem pierādījumiem, lai, pamatojoties uz šiem pierādījumiem, tie varētu lietderīgi paust savu nostāju par secinājumiem, kurus Komisija ir izdarījusi paziņojumā par iebildumiem (skat. it īpaši spriedumu, 2020. gada 14. maijs, NKT Verwaltung un NKT/Komisija, C‑607/18 P, nav publicēts, EU:C:2020:385, 261. punkts un tajā minētā judikatūra). Savukārt saskaņā ar minētās regulas 6. pantu sūdzības iesniedzējam ir tiesības saņemt paziņojuma par iebildumiem nekonfidenciālās versijas kopiju, kas attiecas uz lietu, saistībā ar kuru Komisijai ir iesniegta sūdzība.

61      Tomēr šie noteikumi nav piemērojami tiesvedībai Vispārējā tiesā, jo to reglamentē Eiropas Savienības Tiesas statūtu 24. pants un tās Reglaments. Šajā kontekstā iespēja veikt procesa organizatorisko pasākumu vai pierādījumu savākšanas pasākumu ir jānovērtē tiesai, nevis lietas dalībniekiem, kuri attiecīgā gadījumā var apstrīdēt pirmajā instancē izdarīto izvēli, iesniedzot apelācijas sūdzību (spriedums, 2010. gada 12. maijs, Komisija/Meierhofer, T‑560/08 P, EU:T:2010:192, 61. punkts). Tādējādi Vispārējā tiesa var lūgt lietas dalībniekus iesniegt visus dokumentus un sniegt visu informāciju, ko tā uzskata par vēlamu, saskaņā ar Reglamenta 89. pantu. Šajā nolūkā prasītājs var lūgt Vispārējo tiesu izdot rīkojumu iesniegt dokumentus, kas ir atbildētāja rīcībā, bet, lai Vispārējā tiesa varētu noteikt, vai tiesvedības pienācīgas norises labad ir jāuzdod iesniegt dokumentus, prasītājam ir jāidentificē lūgtie dokumenti un jāsniedz vismaz minimāla informācija, kas apliecina šo dokumentu noderīgumu tiesvedības vajadzībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1998. gada 17. decembris, Baustahlgewebe/Komisija, C‑185/95 P, EU:C:1998:608, 90.–93. punkts).

62      Šajā lietā prasītāja lielā mērā tikai izsaka lūgumus, kuri attiecas uz plašiem dokumentu kopumiem, pietiekami precīzi neidentificējot dokumentus, kurus tā lūdz iesniegt, un neprecizējot iemeslus, kādēļ lūgtie dokumenti varētu būt noderīgi tiesvedības vajadzībām, bet tikai apgalvojot, ka tie veido “kontekstu”, kas Vispārējai tiesai būtu jāņem vērā, izvērtējot apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

63      Tādēļ, izvērtējusi prasītājas izteiktos lūgumus saistībā ar izvirzītajiem pamatiem un argumentiem, Vispārējā tiesa secina, ka saskaņā ar Reglamenta 89. panta 3. punkta d) apakšpunktu nav jānosaka lūgtie procesa organizatoriskie pasākumi. Šādos apstākļos ir jānorāda, kā tas ir minēts šī sprieduma 43., 46. un 49. punktā, ka Vispārējā tiesa, lai izskatītu prasības pamatojumam izvirzītos pamatus, ir noteikusi dažādus procesa organizatoriskos pasākumus, kuri citu starpā ietver lūgumus iesniegt dokumentus.

64      Runājot par paziņojuma par iebildumiem izskatīšanu, it īpaši šī dokumenta konfidenciālās versijas izskatīšanu, šis jautājums tiks izvērtēts turpinājumā, izskatot sesto pamatu.

B.      Par pirmo pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 9. panta, lasot to kopsakarā ar LESD 102. pantu, pārkāpumu un samērīguma principa pārkāpumu, jo Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka iebildumi attiecībā uz Yamal ir izrādījušies nepamatoti, un akceptējot saistības, kuras nekādi neatbild uz šiem iebildumiem

65      Pirmais pamats attiecas uz to, kā Komisija ir izskatījusi iebildumus attiecībā uz Yamal. Šis pamats būtībā ir sadalāms divās daļās.

1.      Par pirmā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz Komisijas kļūdām saistībā ar atteikšanos no iebildumiem attiecībā uz “Yamal” un saistību, kas atbildētu uz šiem iebildumiem, neesamību

66      Prasītāja, kuru atbalsta Polijas Republika, pārmet Komisijai, ka tā ir atteikusies no sākotnējiem iebildumiem attiecībā uz gāzes cauruļvadu Yamal un līdz ar to – saistību neesamību attiecībā uz šiem iebildumiem. Tā uzskata, ka, pretēji tam, ko Komisija apgalvo saistībā ar šo prasību, Komisijai bija jāpamato šāds rīcības veids. Turklāt saistībā ar abiem motīviem, kuri šajā ziņā tomēr ir norādīti apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā, esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

67      Komisija uzskata, ka šī daļa ir jānoraida kā nepamatota.

a)      Par iebildumu, kas attiecas uz Komisijas pienākumu pamatot saistību, kas atbildētu uz iebildumiem attiecībā uz “Yamal”, neesamību

68      Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav ievērojusi Regulas Nr. 1/2003 9. pantā noteiktās prasības saistībā ar iebildumu attiecībā uz Yamal izskatīšanu, ko veikusi Komisija, un it īpaši atteikšanos no tiem.

69      Proti, paziņojumā par iebildumiem Komisija esot izklāstījusi Gazprom rīcību, kas izpaužas kā tādu EuRoPol lēmumu bloķēšana, kuri ir nepieciešami divvirzienu plūsmas – virtuālas vai fiziskas – īstenošanai gāzes cauruļvada Yamal Polijas teritorijā esošajā posmā, un esot uzskatījusi, ka šī rīcība bija pretkonkurences darbība, kas ir juridiski pietiekami pierādīta. Līdz ar to, ņemot vērā Regulas Nr. 1/2003 9. pantā noteiktās prasības, Komisija, pēc prasītājas domām, nevarēja akceptēt saistības, ar kurām nekādi netiek novērsti iebildumi attiecībā uz Yamal. Patiesībā Komisija būtībā esot grozījusi pret Gazprom izvirzīto iebildumu tvērumu, neievērojot šim nolūkam paredzēto procedūru un nepaskaidrojot šīs grozīšanas iemeslus.

70      Turklāt prasītāja apstrīd Komisijas nostāju, ar kuru bažām par konkurenci, kas izklāstītas apstrīdētā lēmuma “sākotnējā vērtējumā” (4. iedaļa), ir piešķirts pārākums pār bažām, kuras ir izklāstītas paziņojumā par iebildumiem. Atbilstoši Komisijas Paziņojuma par paraugpraksi attiecībā uz lietu izskatīšanu saskaņā ar LESD 101. un 102. pantu (OV 2011, C 308, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “Paraugprakse”) 123. punktam, ja paziņojums par iebildumiem ir ticis paziņots attiecīgajam uzņēmumam, tas “[pildot] sākotnējā vērtējuma lomu”. Tomēr nekas nenorādot uz to, ka šajā gadījumā Komisija pēc paziņojuma par iebildumiem paziņošanas būtu sniegusi jaunu sākotnējo vērtējumu bez iebildumiem attiecībā uz Yamal. Tātad Komisija nekad neesot formāli grozījusi sava paziņojuma par iebildumiem tvērumu.

71      Šajā ziņā prasītāja uzskata, ka Komisija nevar abstrahēties no administratīvā procesa posmiem, kuri norisinās pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, tostarp it īpaši no paziņojuma par iebildumiem paziņošanas. Proti, šāda rīcība radot šķērsli kontrolei, ko veic Savienības tiesa, kurai ir jāpārbauda faktu, kuri ir Komisijas lēmuma pamatā, pareizība, pilnīgums un ticamība, un tai nedrīkst liegt izmantot paziņojumu par iebildumiem, lai veiktu šāda lēmuma interpretāciju. Komisijas ieteiktā pieeja nozīmējot, ka tai tiek piešķirtas patvaļīgas pilnvaras attiecībā uz saistību apstiprināšanu, jo tā varētu “pielāgot” sākotnējā vērtējuma saturu to saistību saturam, kuras uzņēmums būtu gatavs uzņemties.

72      Savukārt Komisija atgādina, ka tās uzdevums, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 9. pantu, ir izvērtēt attiecīgā uzņēmuma piedāvātās saistības, ņemot vērā bažas par konkurenci, par kurām tā ir informējusi šo uzņēmumu, izmantojot “sākotnējo vērtējumu”. Komisija nošķir paziņojumā par iebildumiem izteiktās bažas no tām, kuras ir izklāstītas apstrīdētajā lēmumā ietvertajā sākotnējā vērtējumā, ciktāl šajās pēdējās minētajās vairs nav ietverti iebildumi attiecībā uz Yamal. Tādējādi no brīža, kad šie iebildumi tika noraidīti, tā varēja, nepieļaujot kļūdu, veikt saistību pārbaudi, pat ja ar tām netika novērsti minētie iebildumi.

73      Papildus tam, ka prasītāja kļūdaini esot interpretējusi 2008. gada 10. jūlija spriedumu Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala (C‑413/06 P, EU:C:2008:392) un piedēvējusi paziņojumam par iebildumiem vērtību, kas pārsniedz šāda veida dokumentam parasti atzīto procesuālo un sagatavojošo raksturu, Komisija turklāt uzsver, ka atšķirībā no lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 7. pantu, šajā gadījumā apstrīdētajā lēmumā, kas pieņemts saskaņā ar šīs regulas 9. pantu, neesot izdarīts nekāds saistošs konstatējums par pārkāpuma esamību. Līdz ar to esot jānoraida tēze par kontroli tiesā, kurā atbilstoši bažām, kas ir izklāstītas paziņojumā par iebildumiem, kam ir pagaidu raksturs, tiktu izvērtēts tāda apstrīdētā lēmuma tiesiskums, kurā ir ietverts novērtējums, kam ir sākotnējs raksturs.

74      Attiecībā arī uz apgalvoto tās pieejas patvaļīgo raksturu Komisija norāda, ka tai nebija jāpamato atteikšanās no iebildumiem attiecībā uz Yamal nedz saistībā ar judikatūru par tiesībām tikt uzklausītam, nedz saistībā ar pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. pantu. Tomēr, tā kā ieinteresētās puses to bija iztaujājušas par saistību neesamību attiecībā uz gāzes cauruļvadu Yamal, Komisija atbilstoši labas pārvaldības un pārskatāmības principiem tajā esot iekļāvusi motīvus, kuru dēļ tās sākotnējās bažas netika apstiprinātas.

75      Jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punktu, ja Komisija plāno pieņemt lēmumu, ar ko pieprasa pārkāpuma izbeigšanu, un ja attiecīgie uzņēmumi piedāvā uzņemties saistības, lai atbildētu uz bažām, kuras tiem paudusi Komisija savā sākotnējā vērtējumā, Komisija var ar lēmumu atzīt šo saistību saistošo spēku attiecībā uz uzņēmumiem.

76      Šajā ziņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. pantu ieviestā mehānisma mērķis ir nodrošināt konkurences normu efektīvu piemērošanu, lai nodrošinātu ātrāku risinājumu Komisijas konstatētajām bažām par konkurenci, tā vietā, lai formāli konstatētu pārkāpumu. Šīs tiesību normas pamatā ir procesuālās ekonomijas apsvērumi, un tā ļauj uzņēmumiem pilnībā piedalīties procedūrā, piedāvājot risinājumus, kas tiem šķiet vispiemērotākie un visatbilstošākie, lai atbildētu uz minētajām bažām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Alrosa, C‑441/07 P, turpmāk tekstā – “spriedums Alrosa”, EU:C:2010:377, 35. punkts, un 2016. gada 15. septembris, Morningstar/Komisija, T‑76/14, turpmāk tekstā – “spriedums Morningstar”, EU:T:2016:481, 39. punkts).

77      Turklāt, lai gan Regulas Nr. 1/2003 9. pantā – atšķirībā no šīs regulas 7. panta, kas attiecas uz lēmumiem, ar kuriem konstatēts pārkāpums – nav tiešas atsauces uz samērīguma jēdzienu, tomēr samērīguma princips kā Savienības tiesību vispārējs princips ir ikviena Savienības iestāžu akta tiesiskuma kritērijs. Tajā pašā laikā šīs regulas 7. un 9. pantā paredzēto mehānismu un rīcības veidu, kas piedāvāti šajā regulā atbilstoši katrai no šīm tiesību normām, specifiskās īpašības atšķiras, it īpaši tādā ziņā, ka pirmā mehānisma mērķis ir panākt pārkāpuma izbeigšanu, turpretī otrā mehānisma mērķis ir atbildēt uz Komisijas bažām, kas izriet no tās sākotnējā vērtējuma. Līdz ar to Komisijas pienākumam nodrošināt samērīguma principa ievērošanu ir atšķirīgs tvērums un saturs atkarībā no tā, saistībā ar kuru no šīm tiesību normām tas tiek vērtēts (šajā nozīmē skat. spriedumu Alrosa, 36.–38. un 46. punkts, un spriedumu Morningstar, 43. un 44. punkts).

78      Tādējādi Regulas Nr. 1/2003 9. panta piemērošanas gadījumā šajā tiesību normā minētais sākotnējais vērtējums ir paredzēts uzņēmumiem, uz kuriem attiecas Komisijas izmeklēšana, un tam ir jāļauj šiem uzņēmumiem izvērtēt iespēju piedāvāt atbilstošas saistības. Savukārt Komisija ir atbrīvota no pienākuma kvalificēt un konstatēt pārkāpumu, un tās loma ir ierobežota ar pārbaudi un attiecīgo uzņēmumu piedāvāto saistību iespējamo pieņemšanu, ņemot vērā bažas par konkurenci, kuras tā ir konstatējusi šajā vērtējumā, un Komisijas sasniedzamos mērķus. Šajā kontekstā samērīguma principa īstenošana ietver tikai pārbaudi par to, pirmkārt, vai attiecīgās saistības atbild uz šīm bažām un, otrkārt, vai minētie uzņēmumi nav piedāvājuši mazāk apgrūtinošas saistības, kas ir tikpat piemērotas, lai atbildētu uz šīm bažām. Veicot šo pārbaudi, Komisijai ir jāņem vērā konkrētā gadījuma apstākļi, proti, it īpaši trešo personu intereses un konstatēto bažu tvērums (šajā nozīmē skat. spriedumu Alrosa, 40. un 41. punkts; spriedumu, 2020. gada 9. decembris, Groupe Canal +/Komisija, C‑132/19 P, EU:C:2020:1007, 105. punkts, un spriedumu Morningstar, 45. punkts).

79      Šajā lietā vispirms ir konstatējams, ka, neraugoties uz to, ko varēja likt saprast Komisija, paziņojums par iebildumiem pilda sākotnējā vērtējuma lomu Regulas Nr. 1/2003 9. panta izpratnē, kas acīmredzami izriet no apstrīdētā lēmuma un kas atbilst arī Paraugprakses 123. punktā paredzētajam gadījumam.

80      No tā izriet, ka Komisija nevar apgalvot, ka apsvērumi, kas ir ietverti apstrīdētā lēmuma, kurš tika pieņemts administratīvā procesa noslēgumā un ar kuru tika pabeigts šis process, iedaļā “Sākotnējais vērtējums” (4. iedaļa), ir uzskatāmi par atskaites punktu, attiecībā pret kuru būtu jāizvērtē saistību, kas iesniegtas pirms šī lēmuma pieņemšanas, pietiekamība. Tāpat Komisija nav norādījusi nevienu citu dokumentu, kurš iesniegts laikposmā no paziņojuma par iebildumiem paziņošanas līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai un kurā tā būtu darījusi zināmu Gazprom pārskatītu sākotnējo vērtējumu, it īpaši saistībā ar iebildumiem attiecībā uz Yamal, pirms šis uzņēmums iesniedza neformālus saistību priekšlikumus 2015. un 2016. gadā un pēc tam – sākotnējās saistības 2017. gada februārī.

81      Ņemot vērā šo konstatējumu attiecībā uz paziņojumu par iebildumiem, ir jāuzskata, ka prasības, kas saistītas ar samērīguma principa ievērošanu, nevar nozīmēt, ka uz visām bažām par konkurenci, kuras ir izklāstītas sākotnējā vērtējumā, tostarp tad, ja šāds vērtējums ir sniegts paziņojuma par iebildumiem formā, ir obligāti sniedzama atbilde attiecīgo uzņēmumu piedāvātajās saistībās, kā to ir atzinusi prasītāja attiecībā uz citām situācijām, nevis saistībā ar iebildumiem attiecībā uz Yamal konkrētajā lietā.

82      Proti, ja Regulas Nr. 1/2003 9. pantu un samērīguma principu interpretētu citādi, pastāvētu risks, ka Komisijas sākotnējais vērtējums, kas pēc būtības ir provizorisks, tiek fiksēts kā nemainīgs un saistību noteikšanas procedūra noteiktos apstākļos tiek padarīta par lieku. Tāpat no judikatūras izriet, ka paziņojums par iebildumiem ir procesuāls un sagatavojošs dokuments, kas nosaka Komisijas ierosinātā administratīvā procesa priekšmeta robežas, un tai ir pienākums ņemt vērā visus apstākļus, kuri izriet no administratīvā procesa, it īpaši, lai atteiktos no iebildumiem, kas izrādījušies nepamatoti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 63. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 28. janvāris, Qualcomm un Qualcomm Europe/Komisija, C‑466/19 P, EU:C:2021:76, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

83      Tomēr šīs lietas apstākļos un it īpaši tad, ja nav pārskatīta sākotnējā vērtējuma, saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. pantu Komisijai, pretēji tam, ko tā apgalvo, ir jābūt iemesliem, kuri pamatotu saistību, kas atbildētu uz iebildumiem attiecībā uz Yamal, neesamību. Tāpat, ciktāl Komisija apgalvo, ka tās kļūda nevar izraisīt pat daļēju apstrīdētā lēmuma atcelšanu, Vispārējā tiesa uzskata, ka šī kļūda patiešām attiecas uz šī lēmuma rezolutīvo daļu, jo, pat ja uz šiem iebildumiem neattiecas 1. pants, kurā gala saistības ir atzītas par saistošām, uz tiem attiecas 2. pants, kurā ir secināts, ka lietā AT.39816 vairs nav pamata rīkoties.

84      Attiecībā uz pārējo – šis pienākums pamatot saistību neesamību nevar būt tik plašs, lai no Komisijas sagaidītu, ka tā pierādīs neiespējamību konstatēt pārkāpumu. Šāda pieeja nebūtu saderīga ar saistību noteikšanas procedūras būtību, ņemot vērā, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. pantu, lasot to šīs regulas 13. apsvēruma gaismā, lēmumā par saistībām netiek konstatēts, vai ir bijis vai arī joprojām pastāv pārkāpums, un tas neskar dalībvalstu konkurences iestāžu un tiesu iespējas izdarīt šādus konstatējumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 23. novembris, Gasorba u.c., C‑547/16, EU:C:2017:891, 26. un 30. punkts, un 2020. gada 9. decembris, Groupe Canal +/Komisija, C‑132/19 P, EU:C:2020:1007, 108. punkts).

85      Šajā lietā katrā ziņā ir konstatējams, ka Komisija ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā nebija likusi uzņemties saistības, kas atbildētu uz iebildumiem attiecībā uz Yamal, un kuri ir izteikti divu motīvu formā, kas ietverti apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā. Pirmais motīvs attiecas uz sertifikācijas lēmumu, un otrais motīvs ir saistīts ar gāzes nozarē Polijā pastāvošo attiecību starpvaldību raksturu (kā tas ir izklāstīts šī sprieduma 17. punktā).

b)      Par iebildumiem, ar kuriem tiek apstrīdēta abu motīvu, kuri ir norādīti apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā, pamatotība

86      Pirmā iebilduma ietvaros prasītāja, kuru atbalsta Polijas Republika, apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini atsaukusies uz sertifikācijas lēmumu, lai secinātu, ka saistībā ar iebildumiem attiecībā uz Yamal nebija nepieciešamas saistības no Gazprom puses.

87      Pirmām kārtām, prasītāja uzskata, ka sertifikācijas lēmuma pieņemšana, ko veicis Polijas regulators, nav apstāklis, kas pamatotu to, ka ir mainījies Komisijas vērtējums par iebildumiem attiecībā uz Yamal laikposmā no paziņojuma par iebildumiem paziņošanas 2015. gada 22. aprīlī līdz tādu sākotnējo saistību iesniegšanai 2017. gada 14. februārī, kuras neatbildēja uz šiem iebildumiem. Patiesībā, lai gan 2015. gada 19. maijā minētais regulators pieņēma šo lēmumu, Komisija esot saskārusies ar tādu apstākļu kopumu, kas būtībā esot palikuši nemainīgi laikposmā no brīža, kad tā bija izteikusi savas bažas paziņojumā par iebildumiem, līdz brīdim, kad dažas nedēļas pēc šī paziņojuma par iebildumiem paziņošanas tika pieņemts minētais lēmums, vai pat līdz lietas AT.39816 pabeigšanai.

88      Otrām kārtām, Komisija esot bijusi īpaši informēta par jautājumiem saistībā ar Gazprom ietekmi uz gāzes cauruļvada Yamal Polijas teritorijā esošo posmu, ņemot vērā tieši tās iesaistīšanos Gaz‑System sertifikācijas procedūrā. Piemēram, divos atzinumos, kurus tā ir adresējusi Polijas regulatoram 2014. gada 9. septembrī un 2015. gada 19. martā, par lēmuma projektiem, kuri ir līdzīgi sertifikācijas lēmumam, Komisija esot pārbaudījusi nosacījumus, ar kādiem Gaz‑System pārvaldīja šo posmu, un esot skaidri ieteikusi nodot šajā posmā izvietotu kompresoru un mēriekārtu staciju ekspluatāciju Gaz‑System, lai izvairītos no konkurences izkropļošanas par labu Gazprom.

89      Šajā ziņā Komisijas vērtējums, kas galu galā tika izmantots apstrīdētajā lēmumā, esot pārsteidzošs, ņemot vērā faktu, ka kompresoru un mēriekārtu staciju ekspluatācijas nodošana galu galā neesot notikusi, neraugoties uz sertifikācijas lēmumā noteikto 24 mēnešu termiņu, kas beidzās 2017. gada maijā. Neesot nozīmes tam, ka šī nodošana ir bijusi tikai “ieteikums”, jo svarīgs ir tas, ka bloķēšanā esot vainojama Gazprom un ka Polijas valdība, Polijas regulatora priekšsēdētājs, Gaz‑System un prasītāja par to bija informējuši Komisiju apspriešanās ar tirgus dalībniekiem ietvaros.

90      Trešām kārtām, Komisija neesot ņēmusi vērā arī draudus apturēt gāzes piegādi, ja tiktu īstenota ekspluatācijas nodošana, par ko prasītāja to esot informējusi savā sūdzībā. Tomēr šo draudu reālums esot apstiprinājies, ņemot vērā Gazprom veikto tādas kvalitātes gāzes iepludināšanu gāzes cauruļvadā Yamal, kas nav piemērota Polijas gāzes tīklam, neilgi pēc 24 mēnešu termiņa, kurā šai nodošanai bija jānotiek, beigām, kā arī ņemot vērā vēstuli, kuru Krievijas enerģētikas ministrs bija nosūtīja savam Polijas kolēģim 2016. gada 30. augustā un kurā viņš esot draudējis apturēt Gazprom veikto gāzes piegādi, ja tā būs spiesta veikt šo nodošanu.

91      Krievijas enerģētikas ministrs šajā vēstulē esot atgādinājis, ka gāzes piegādes Polijai bija atkarīgas no tā, vai Polijas Republikas valdība ir ievērojusi savus pienākumus saskaņā ar virkni starpvaldību nolīgumu, kuri noslēgti starp Polijas Republiku un Krievijas Federāciju un kuri it īpaši attiecās uz gāzes piegādes Polijai apjomiem, kā arī uz gāzes cauruļvada Yamal būvniecību un pārvaldību (turpmāk tekstā – “Polijas un Krievijas nolīgumi”), proti, konkrētāk, saistības, saskaņā ar kurām kompresoru un mēriekārtu staciju ekspluatācijai bija jāpaliek EuRoPol pārziņā. Tomēr prasītāja uzsver, ka šī ekspluatācija esot bijusi jāveic Gaz‑System, lai nodrošinātu tā neatkarību atbilstoši Savienības tiesiskajam regulējumam gāzes jomā, un ka 2015. gada 19. marta atzinumā pati Komisija esot uzskatījusi, ka runa bija par vienu no galvenajām NSO pārvaldības pilnvaru funkcijām.

92      Komisija uzskata, ka šis iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

93      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Komisijai ir novērtējuma brīvība, akceptējot saistības atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 9. pantam, jo tai ir jāveic analīze, kurā būtu jāņem vērā daudzi ekonomiski faktori, tāda kā potenciālo scenāriju analīze, lai novērtētu attiecīgā uzņēmuma piedāvāto saistību atbilstību, un ka Vispārējai tiesai tā ir jāņem vērā, īstenojot savu kontroli. Tādējādi šī kontrole attiecas vienīgi uz to, vai Komisijas veiktais vērtējums nav acīmredzami kļūdains, un Savienības tiesa ar savu vērtējumu nevar aizstāt Komisijas vērtējumu, sniedzot savu vērtējumu par sarežģītiem ekonomiskiem apstākļiem, jo citādi tiktu piesavināta Komisijas novērtējuma brīvība tā vietā, lai kontrolētu attiecīgā vērtējuma tiesiskumu (šajā nozīmē skat. spriedumu Alrosa, 42., 60. un 67. punkts, un spriedumu Morningstar, 41. punkts).

94      Šajā lietā ir jānorāda, ka iebildumi attiecībā uz Yamal galvenokārt ir izvērtēti paziņojuma par iebildumiem 13. un 15.9. iedaļā. No tām izriet, ka Komisijas bažas bija fokusētas uz apgalvoto Gazprom rīcību, kuras mērķis bija saglabāt vai stiprināt tās kontroli pār investīcijām gāzes cauruļvada Yamal Polijas teritorijā esošajā posmā, it īpaši tādēļ, ka šis uzņēmums esot mēģinājis iegūt būtiskas lēmumpieņemšanas pilnvaras uzņēmumā EuRoPol un kompetenci investīciju jomā saglabāt šī uzņēmuma pārziņā, nevis par šo posmu atbildīgā NSO, proti, Gaz‑System, pārziņā. Tieši šajā kontekstā Komisija bija izvērtējusi pārvaldības līgumu, kas 2010. gadā noslēgts starp EuRoPol un Gaz‑System, EuRoPol jaunos statūtus, kuri pieņemti 2011. gadā, kā arī [konfidenciāli] (1).

95      Konkrētāk, kā izriet it īpaši no paziņojuma par iebildumiem 15.9.2. iedaļas, Gazprom iespējamās ļaunprātīgās rīcības mērķis, lai saglabātu savu kontroli pār investīcijām gāzes cauruļvada Yamal Polijas teritorijā esošajā posmā, esot bijis kavēt tādas infrastruktūras attīstību, kas ļautu dažādot gāzes avotus un piegādātājus (proti, Gazprom konkurentus). Konkrētāk, Gazprom esot izdevies aizkavēt virtuālo un fizisko reverso plūsmu ieviešanu šajā posmā, un tādējādi tā esot kavējusi šādu dažādošanu. Līdz ar to Komisija provizoriski bija secinājusi, ka, iegūstot pilnvaras pār investīcijām, Gazprom – vismaz potenciāli – ir pieļāvusi ļaunprātīgu izmantošanu, liedzot konkurentiem piekļuvi minētajam posmam, tādējādi pārkāpdama LESD 102. panta d) punktu.

96      Pēc tam Komisija tomēr ir piekritusi atzīt par saistošām gala saistības, kurās nav ietverts neviens pasākums, kas atbildētu uz iebildumiem attiecībā uz Yamal. Apstrīdētā lēmuma 137. apsvērumā norādījusi, ka atsevišķas ieinteresētās puses apspriešanās ar tirgus dalībniekiem ietvaros bija pārsteigtas par šāda pasākuma neesamību, Komisija šī lēmuma 138. apsvērumā ir paskaidrojusi, ka tās sākotnējās bažas par konkurenci netika apstiprinātas divu šajā apsvērumā izklāstīto motīvu dēļ.

97      Saistībā ar pirmo motīvu, kas attiecas uz sertifikācijas lēmumu, Komisija it īpaši ir norādījusi, ka sertifikācijas lēmumā Polijas regulators konkrēti bija secinājis, ka Gaz‑System īstenoja izšķirošu kontroli pār lēmumiem investīciju jomā attiecībā uz gāzes cauruļvada Yamal Polijas teritorijā esošo posmu, kā arī šo lēmumu īstenošanu. Līdz ar to ne EuRoPol kā gāzes cauruļvada īpašniece, ne Gazprom kā EuRoPol akcionāre nevarēja bloķēt šos lēmumus.

98      Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka sertifikācijas lēmumā, kā to pamatoti apgalvo Komisija, ņemot vērā atbilstošo apstākļu, tostarp 2010. gada 25. oktobra pārvaldības līguma un EuRoPol statūtu, detalizētu pārbaudi, ir ietverti dažādi konstatējumi attiecībā uz Gaz‑System kontroli pār investīcijām gāzes cauruļvada Yamal Polijas teritorijā esošajā posmā. Pamatojoties uz šiem konstatējumiem, Polijas regulatora priekšsēdētājs galu galā ir piešķīris neatkarīga operatora sertifikātu Gaz‑System, norādot, ka šis uzņēmums atbilst prasībām, kas saistītas ar NSO lomu, it īpaši investīciju kontroles ziņā.

99      Ir taisnība, ka prasītāja un Polijas Republika norāda uz dažādiem apstākļiem, kuri varētu ietvert to, ka Gaz‑System varētu tikt atturēta pieņemt noteiktus lēmumus investīciju jomā attiecībā uz minēto posmu vai ka tā varētu tikt pakļauta būtiskām izmaksām, kas saistītas ar administratīvajiem procesiem vai tiesvedībām, kuras it īpaši būtu uzsākusi EuRoPol. Šādi rīkojoties, prasītāja un Polijas Republika apšauba Komisijas vērtējumu par sertifikācijas lēmumu.

100    Tomēr prasītāja un Polijas Republika neapstrīd Polijas regulatora pieņemtā sertifikācijas lēmuma spēkā esamību kā tādu un nav ne minējušas kļūdas, kuras šis birojs būtu pieļāvis un kuras būtu saistītas ar šajā lēmumā ietvertajiem konkrētajiem konstatējumiem, ne arī norādījušas, kurus konstatējumus tās uzskata par kļūdainiem. Šajā kontekstā un ņemot vērā lomu, kāda dalībvalstu regulatīvajām iestādēm ir piešķirta Savienības tiesiskajā regulējumā par gāzes nozari, it īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/73/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu (OV 2009, L 211, 94. lpp.; turpmāk tekstā – “Gāzes direktīva”), Komisija pamatoti varēja ņemt vērā šādas iestādes konstatējumus un šajā lietā balstīties uz minēto lēmumu, kurā Polijas regulators ir secinājis, ka Gaz‑System kontrolēja investīcijas gāzes cauruļvada Yamal Polijas teritorijā esošajā posmā un ir sertificējis šo operatoru kā NSO.

101    Otrkārt, prasītājas un Polijas Republikas izvirzītie argumenti attiecībā uz sertifikācijas lēmumu it īpaši ir vērsti uz šajā lēmumā ietvertā ieteikuma par kompresoru un mēriekārtu staciju ekspluatācijas nodošanu esamību un raksturu, kā arī uz iespējamo šī ieteikuma neievērošanu. Tomēr ne no minētā lēmuma, ne no prasītājas un Polijas Republikas izvirzītajiem argumentiem neizriet, ka Gaz‑System kontrole pār investīcijām gāzes cauruļvada Yamal Polijas teritorijā esošajā posmā būtu atkarīga no minētā ieteikuma īstenošanas.

102    Šajā ziņā ir jānorāda, ka kompresoru un mēriekārtu staciju ikdienas ekspluatācija nesakrīt ar jautājumu par gāzes plūsmu kontroli gāzes cauruļvada Yamal Polijas teritorijā esošajā posmā. Atbildot uz jautājumu, vai Gaz‑System faktiski kontrolēja gāzes plūsmas šajā posmā, prasītāja ir apstiprinājusi, ka tas tā bija. Tādējādi ieteikuma par šo ekspluatāciju neīstenošana nevar nozīmēt Gazprom iespējamo ietekmi uz šīm plūsmām ar EuRoPol starpniecību, kas varētu radīt šaubas par Gaz‑System kontroles pār investīcijām minētajā posmā atbilstību un līdz ar to pār iespējām dažādot gāzes avotus.

103    Šādos apstākļos argumenti par to, ka nav ticis īstenots ieteikums par ekspluatācijas nodošanu, kā arī par traucējošo rīcību, ko Gazprom, iespējams, veikusi ar EuRoPol starpniecību saistībā ar šo īstenošanu, nevar atspēkot Komisijas vērtējumu attiecībā uz investīciju kontroli, ko veikusi Gaz‑System.

104    Tāpat prasītājas argumentācija, kas saistīta ar diviem atzinumiem, kurus Komisija ir adresējusi Polijas regulatoram Gaz‑System kā NSO sertificēšanas procedūras ietvaros, nevar atspēkot šīs iestādes vērtējumu saistībā ar apstrīdēto motīvu. Proti, ir jānorāda, ka dažādos galīgi pieņemtā sertifikācijas lēmuma preambulas apsvērumos Polijas regulators ir atbildējis uz apsvērumiem, kurus Komisija bija izteikusi šajos atzinumos.

105    Turklāt, lai gan ir taisnība, ka abos atzinumos Komisija bija formulējusi apsvērumus par nepieciešamību nodot kompresoru un mēriekārtu staciju ikdienas ekspluatāciju un bija uzskatījusi, ka šī ekspluatācija ir viens no sistēmas operatora “centrālajiem uzdevumiem”, šie apsvērumi neattiecās uz investīciju plānošanu un kontroli, bet to pamatā drīzāk bija apsvērumi par citām prasībām, kuras izriet no Gāzes direktīvas, it īpaši saistībā ar risku, ka EuRoPol varētu iegūt piekļuvi konfidenciālai informācijai par citiem operatoriem. Tomēr šāds risks neatbilda bažām, ko Komisija bija izteikusi iebildumos attiecībā uz Yamal.

106    Papildus tam ir jānorāda, ka Komisijas dienests, kas bija sagatavojis abus atzinumus, ir izvērtējis Polijas regulatora lēmumu projektus, ņemot vērā Savienības tiesisko regulējumu gāzes nozarē, savukārt Konkurences ģenerāldirektorāts ir analizējis atbilstošos faktus saistībā ar procedūru, kas attiecas uz LESD 102. panta piemērošanu. Tāpēc, lai gan atrunas, kuras eventuāli ir izteiktas minētajos atzinumos, vai vismaz dažas no tām, varēja interesēt šo ģenerāldirektorātu, tās nevarēja noteikt tā analīzi no konkurences tiesību viedokļa, it īpaši saistībā ar iebildumu attiecībā uz Yamal saglabāšanu un saistību iespējamo nepieciešamību šajā jautājumā. Šajā ziņā, lai gan ir taisnība, ka paziņojuma par iebildumiem 1016. punktā Komisija pati ir norādījusi uz šķietamu pretrunu starp 2010. gada 25. oktobra pārvaldības līguma saturu un Gāzes direktīvā paredzētajiem noteikumiem, sertifikācijas lēmumā Polijas regulatora priekšsēdētājs ir atzīmējis, ka EuRoPol sagatavotais sistēmas attīstības plāns galvenokārt attiecās uz renovācijas jautājumiem un ka tas katrā ziņā neierobežoja Gaz‑System pilnvaras investīciju jomā, starp kurām ir šajā direktīvā paredzētā desmit gadu attīstības plāna sagatavošana.

107    Treškārt, nevar piekrist prasītājai, kad tā apgalvo, ka, lai gan neviens nozīmīgais apstāklis nebija mainījies, Komisija esot kļūdaini mainījusi savu vērtējumu par iebildumiem attiecībā uz Yamal laikposmā no 2015. gada aprīļa, proti, laika, kad tā paziņojumu par iebildumiem paziņoja Gazprom, līdz 2018. gada maijam, proti, laikam, kad tā pieņēma apstrīdēto lēmumu. Proti, sertifikācijas lēmuma pieņemšana bija šāds nozīmīgs apstāklis. Turklāt šī pieņemšana iekļaujas kontekstā, kurā bija veiktas ievērojamas investīcijas gāzes cauruļvada Yamal Polijas teritorijā esošajā posmā vai saistībā ar šo posmu, un šīm investīcijām tieši bija jāļauj dažādot gāzes piegādes avotus. Tādējādi šajā lēmumā Polijas regulatora priekšsēdētājs bija konstatējis, ka ir tikušas veiktas investīcijas saistībā ar fizisko reverso plūsmu ieviešanu gāzes cauruļvada Yamal Polijas teritorijā esošajā posmā. Šajā jautājumā Komisija jau iepriekš bija norādījusi, ka Gazprom novilcinošās metodes esot tikušas īstenotas laikposmā no 2009. līdz 2013. gadam un ka Gaz‑System bija izdevies veikt dažādas investīcijas, lai no 2014. gada nodrošinātu šādas reversās plūsmas (skat. paziņojuma par iebildumiem 734. un 1033. punktu).

108    No tā izriet, ka saistībā ar pienākumu, kas ir minēts šī sprieduma 83. punktā, un iepriekš minētajiem apsvērumiem attiecībā uz konstatējumiem, kuri ir pārņemti sertifikācijas lēmumā, un attiecībā uz investīcijām, kas veiktas gāzes cauruļvada Yamal Polijas teritorijā esošajā posmā, Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, tā motīva dēļ, kas ir balstīts uz šo sertifikācijas lēmumu, bija tiesīga akceptēt gala saistības, lai gan tajās nav ietverts neviens pasākums, kas atbildētu uz iebildumiem attiecībā uz Yamal. Tāpēc izskatāmais iebildums ir jānoraida.

109    Šādos apstākļos un ņemot vērā, ka nav strīda par to, ka abi motīvi, kurus Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā, ir autonomi, nav jāizvērtē pirmā pamata pirmās daļas otrā iebilduma pamatotība, ar kuru tiek apstrīdēts motīvs, kas ir balstīts uz Polijas un Krievijas nolīgumiem un tā sauktā valsts rīcības izņēmuma (turpmāk tekstā – “valsts rīcības izņēmums”) piemērošanu. Proti, pat pieņemot, ka šis otrais iebildums ir pamatots, tas nevarētu izraisīt apstrīdētā lēmuma, ciktāl ar to ir pabeigta lieta AT.39816, atcelšanu, un tādējādi tas ir jānoraida kā neiedarbīgs.

110    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

2.      Par pirmā pamata otro daļu, kas attiecas uz labas pārvaldības, pārskatāmības un lojālas sadarbības principu pārkāpumu

111    Lai atbalstītu prasītājas argumentus, kuri saistīti ar tiesas kontroles apjomu attiecībā uz atteikšanos no iebildumiem saistību noteikšanas procedūras laikā, Polijas Republika ir izvirzījusi argumentāciju par labas pārvaldības, pārskatāmības un lojālas sadarbības principu pārkāpumu.

112    Komisija, kas norāda, ka šī argumentācija būtībā ir jauns pamats, turklāt uzskata, ka otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

113    Šajā ziņā attiecībā uz Polijas Republikas izvirzīto argumentu pieņemamību ir konstatējams, ka tie var veidot pamatu, kas atšķiras no pirmā pamata, kāds tas ir izklāstīts prasības pieteikumā un kas ir balstīts uz Regulas Nr. 1/2003 9. panta un samērīguma principa pārkāpumu.

114    Tomēr šie argumenti iekļaujas prasītājas pretenzijās par tādu saistību neesamību, kuras atbildētu uz iebildumiem attiecībā uz Yamal, un tādējādi tie negroza strīda priekšmetu, kāds tas ir noteikts lietas pušu prasījumos un pamatos. Līdz ar to minētie argumenti ir pieņemami atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta otrajai daļai, kas Vispārējai tiesai ir piemērojama saskaņā ar minēto statūtu 53. panta pirmo daļu un Vispārējās tiesas Reglamenta 142. panta 1. punktu, kā tie ir interpretēti judikatūrā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 10. novembris, DTS Distribuidora de Televisión Digital/Komisija, C‑449/14 P, EU:C:2016:848, 114. punkts un tajā minētā judikatūra; 2019. gada 20. septembris, Port autonome du Centre et de l'Ouest u.c./Komisija, T‑673/17, nav publicēts, EU:T:2019:643, 44. un 45. punkts, un rīkojumu, 2019. gada 15. novembris, Front Polisario/Padome, T‑279/19, nav publicēts, EU:T:2019:808, 41. punkts).

a)      Par labas pārvaldības un pārskatāmības principu pārkāpumu

115    Polijas Republika, neapstrīdot Komisijas tiesības atsaukt atsevišķus iebildumus, kuri sākotnēji izklāstīti paziņojumā par iebildumiem, apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi labas pārvaldības un pārskatāmības principus, pārkāpjot LES 1. pantu un 10. panta 3. punktu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantu. Proti, šie principi it īpaši nozīmējot administrācijas pienākumu pamatot savus lēmumus. Tomēr vispārīgie konstatējumi, kuri ir ietverti apstrīdētā lēmuma 137. un 138. apsvērumā, nevarot tikt uzskatīti par pietiekamu pamatojumu, un šī nepietiekamība esot vēl jo vairāk neattaisnojama tādēļ, ka Komisija vairākus gadus Polijas iestādēm esot darījusi zināmas savas bažas par gāzes cauruļvada Yamal Polijas teritorijā esošā posma pārvaldību.

116    Turklāt apstrīdētā lēmuma 138. apsvērums esot maldinošs, jo tas liekot domāt, ka galvenais motīvs, kāpēc notika atteikšanās no iebildumiem attiecībā uz Yamal, ir drīzāk sertifikācijas lēmums, nevis valsts rīcības izņēmuma piemērošana šajā lietā. Šajā ziņā Polijas un Krievijas nolīgumi esot minēti vispārīgi, un tas neesot ļāvis saprast, ka Komisija atsaucās uz šo izņēmumu; šis fakts esot kļuvis acīmredzams tikai šīs prasības izskatīšanas procesā. Turklāt Komisija neesot sniegusi paskaidrojumus par Krievijas tiesību aktos paredzētajiem pasākumiem, kuri it kā ir bijuši Gazprom rīcības pamatā, un par iespēju atsaukties uz minēto izņēmumu, ņemot vērā judikatūru un konkurences tiesību efektivitāti gadījumos, kad valsts spiedienu īsteno kāda trešā valsts.

117    Komisija apstrīd šo argumentāciju.

118    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka viena no Savienības tiesību sistēmā ietvertajām garantijām administratīvajā procesā ir labas pārvaldības princips, kas ir ietverts Pamattiesību hartas 41. pantā un kas nosaka kompetentās iestādes pienākumu rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus apstākļus, kuriem ir nozīme konkrētajā lietā (skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Applied Microengineering/Komisija, T‑387/09, EU:T:2012:501, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

119    Šajā lietā, lai gan ir acīmredzams, ka Polijas Republika apstrīd Komisijas vērtējumu par iebildumu attiecībā uz Yamal atsaukšanu, tā nenorāda, kādi būtu apstākļi, kuriem ir nozīme šajā lietā un kurus šī iestāde nebūtu rūpīgi un objektīvi pārbaudījusi, vēl jo vairāk tāpēc, ka tā nenorāda uz procesuālo noteikumu, kuri ir paredzēti Regulās Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004, konkrētu pārkāpumu. Tāpat Polijas Republika nepaskaidro, kādā veidā Komisija būtu pārkāpusi pārskatāmības principu, kāds tas ir noteikts šajās regulās.

120    Turklāt, tā kā Polijas Republika un būtībā prasītāja faktiski apstrīd apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā ietvertā pamatojuma pietiekamību, šis iebildums arī ir jānoraida.

121    Proti, ir jāatgādina, ka pienākums norādīt pamatojumu principā ir piemērojams visiem Savienības tiesību aktiem, kas rada tiesiskas sekas. Pamatojumā skaidri un nepārprotami jābūt norādītai iestādes, kas ir tiesību akta izdevēja, argumentācijai, pirmkārt, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt pieņemtā lēmuma pamatojumu, lai aizstāvētu savas tiesības, un, otrkārt, lai ļautu Savienības tiesai veikt šī lēmuma tiesiskuma kontroli (skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Puppinck u.c./Komisija, C‑418/18 P, EU:C:2019:1113, 94. punkts un tajā minētā judikatūra). Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot lietas apstākļus, tostarp attiecīgā tiesību akta saturu, norādīto motīvu būtību un akta adresātu vai citu personu, kurām ir locus standi, iespējamo interesi saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu izklāstīti visi nozīmīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas LESD 296. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

122    Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā ir norādījusi divus motīvus, kuri pamato tādu saistību neesamību, kas atbildētu uz iebildumiem attiecībā uz Yamal. Attiecībā uz pirmo motīvu, kas ir balstīts uz sertifikācijas lēmumu, ņemot vērā iebilduma attiecībā uz šo motīvu izskatīšanu (skat. šī sprieduma 86.–110. punktu), ir konstatējams, ka prasītāja un Polijas Republika, kuras bija īpaši labi informētas par situāciju gāzes nozarē Polijā un Polijas regulatora darbībām, varēja uzzināt pamatojumu, kas saistīts ar minēto motīvu, lai aizstāvētu savas tiesības, un ka Vispārējā tiesa varēja veikt apstrīdētā lēmuma tiesiskuma kontroli, it īpaši attiecībā uz tā 138. apsvērumu. Līdz ar to Komisija šajā ziņā ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

123    Attiecībā uz otro motīvu, kurš ir saistīts ar attiecību starp tirgus dalībniekiem gāzes nozarē Polijā starpvaldību raksturu un uz kuru galvenokārt attiecas prasītājas un Polijas Republikas pārmetumi, tās būtībā uzskata, ka Komisija nav pietiekami pamatojusi savu nostāju, jo tā galvenokārt atsaucas uz valsts rīcības izņēmuma iespējamo piemērošanu sakarā ar Polijas un Krievijas nolīgumu, Krievijas tiesiskā regulējuma, kā arī Krievijas Federācijas valdības rīcības ietekmi uz Gazprom rīcību.

124    Šajā ziņā, kā tas ir izklāstīts šī sprieduma 108. un 109. punktā, Vispārējā tiesa secināja, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, akceptējot gala saistības tā motīva dēļ, kas balstīts uz sertifikācijas lēmumu, lai gan tajās nav ietverts neviens pasākums, kas atbildētu uz iebildumiem attiecībā uz Yamal, un ka šī iemesla dēļ un ņemot vērā abu apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā minēto motīvu autonomo raksturu, nav jāizvērtē prasītājas otrā iebilduma saistībā ar otro motīvu pamatotība. No tā izriet, ka prasītājas un Polijas Republikas argumenti par pamatojuma nepietiekamību saistībā ar šo otro motīvu arī ir neiedarbīgi.

125    Visbeidzot, ciktāl Polijas Republika patiesībā mēģina apstrīdēt Komisijas vērtējumu par atteikšanos no iebildumiem attiecībā uz Yamal, pietiek norādīt, ka šāds iebildums jau ir ticis noraidīts, izskatot pirmā pamata pirmo daļu.

126    Līdz ar to argumenti par labas pārvaldības un pārskatāmības principu pārkāpumu ir jānoraida.

b)      Par lojālas sadarbības principa pārkāpumu

127    Polijas Republika un prasītāja uzskata, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts LES 4. panta 3. punktā paredzētais lojālas sadarbības princips. Proti, secinot, ka iebildumi attiecībā uz Yamal “[netika] apstiprināti”, Komisija faktiski esot konstatējusi LESD 102. panta pārkāpuma neesamību šajā ziņā un pieņēmusi lēmumu, kas pārsniedz Regulas Nr. 1/2003 9. pantā atļauto. Šādi rīkojoties, tā esot risinājusi jautājumu, uz kuru neattiecās gala saistības un kuru valsts konkurences iestādes vai valsts tiesas attiecīgā gadījumā būtu varējušas izvērtēt citādi. Faktiski Komisija esot liegusi šīm pēdējām minētajām iespēju rīkoties attiecībā pret minētajos iebildumos aplūkotajām darbībām, lai gan tās pilda būtisku funkciju Savienības konkurences tiesību normu piemērošanā.

128    Šis pārkāpums esot vēl jo vairāk negatīvi vērtējams tāpēc, ka valsts konkurences iestādes un valsts tiesas nevarēja rīkoties, kamēr tika izskatīta lieta AT.39816. Proti, piemērojot attiecīgi Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu un 16. panta 1. punktu, šīm iestādēm un tiesām jau esot tikušas atņemtas pilnvaras rīkoties gandrīz sešus gadus, proti, sākot no formālās procedūras uzsākšanas 2012. gada 31. augustā līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai 2018. gada 24. maijā. Tā kā Komisija nav formāli grozījusi paziņojuma par iebildumiem tvērumu, Polijas valsts konkurences iestādei un tiesām esot bijis tiesisks pamats paļauties, ka Komisija iejauksies saistībā ar šiem iebildumiem, it īpaši ņemot vērā Gaz‑System, Polijas regulatora priekšsēdētāja un Polijas valdības šajā ziņā paustās nostājas apspriešanās ar tirgus dalībniekiem ietvaros. Runājot it īpaši par valsts tiesām, tās esot pieļāvušas kavējumus, radot risku, ka attiecībā uz dažām prasībām jau ir iestājies noilgums.

129    Komisija apstrīd šo argumentāciju.

130    Šajā ziņā ir taisnība, ka atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 16. pantam valsts konkurences iestādes un tiesas nevar pieņemt lēmumus, kas būtu pretrunā apstrīdētajam lēmumam. Turklāt tās nevar neņemt vērā lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. pantu, jo šāda veida akti katrā ziņā ir izšķirīgi, un gan LES 4. panta 3. punktā noteiktais lojālas sadarbības princips, gan mērķis efektīvi un vienveidīgi piemērot Savienības konkurences tiesības prasa, lai Komisijas sākotnējo vērtējumu šīs iestādes un tiesas ņemtu vērā un uzskatītu par pazīmi vai pat sākotnējo pierādījumu tam, ka pastāv LESD 101. un 102. panta pārkāpums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 23. novembris, Gasorba u.c., C‑547/16, EU:C:2017:891, 29. punkts).

131    Šajā lietā Komisija, protams, apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā ir precizējusi, ka tās sākotnējās bažas par konkurenci, kuras izteiktas iebildumu attiecībā uz Yamal formā, “[netika] apstiprinātas”.

132    Tomēr, lai gan valsts konkurences iestādēm un tiesām faktiski ir jāņem vērā apstrīdētā lēmuma 138. apsvērums, attiecīgā gadījumā kā pazīme tam, ka nepastāv LESD 101. un 102. panta pārkāpums, ne no šī apsvēruma formulējuma, ne, vispārīgāk, no pārējā apstrīdētā lēmuma satura neizriet, ka saistībā ar iebildumiem attiecībā uz Yamal Komisija būtu skaidri konstatējusi LESD 102. panta pārkāpuma neesamību. Līdz ar to strīdīgais formulējums drīzāk ir jāsaprot kā tāds, kas nozīmē, ka Komisija nolēma atsaukt šos iebildumus un uzskatīt par pietiekamām gala saistības, pat ja ar tām netika atbildēts uz minētajiem iebildumiem.

133    Katrā ziņā apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā ietvertais strīdīgais formulējums nevar grozīt apstrīdētā lēmuma būtību un liegt valsts konkurences iestādēm un tiesām iejaukties. Proti, saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punktu, lasot to šīs regulas 13. apsvēruma gaismā, Komisija var ļauties gluži vienkārši veikt konkurences situācijas “sākotnēju vērtējumu” – bez vajadzības pēc tam, pamatojoties uz šo pantu, pieņemtajā lēmumā par saistībām konstatēt, vai ir bijis pārkāpums. Tādējādi nav izslēdzams, ka valsts tiesa secina, ka attiecīgajā lēmumā par saistībām aplūkotā prakse ir pretrunā LESD 101. vai 102. pantam, un ka, šādi rīkojoties, tā – atšķirībā no Komisijas – grasās konstatēt viena vai otra panta pārkāpumu. Tāpat Regulas Nr. 1/2003 13. un 22. apsvērumā, lasot tos kopā, ir skaidri precizēts, ka lēmumi par saistībām neierobežo dalībvalstu konkurences iestāžu un tiesu pilnvaras izlemt attiecīgo lietu un neietekmē šo tiesu un konkurences iestāžu pilnvaras piemērot LESD 101. un 102. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 23. novembris, Gasorba u.c., C‑547/16, EU:C:2017:891, 26. un 27. punkts).

134    Līdz ar to Komisija nav pārkāpusi lojālas sadarbības principu, un šo secinājumu neatspēko pārējie argumenti, kurus ir izvirzījusi Polijas Republika un prasītāja.

135    Pirmkārt, fakts, ka valsts konkurences iestādes nav varējušas rīkoties sešus gadus, ir tikai Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punkta īstenošanas rezultāts, kurā ir paredzēts, ka formālās procedūras uzsākšana atbrīvo šīs iestādes no to kompetences piemērot LESD 101. un 102. pantu. To kompetence tiek atjaunota, tiklīdz ir pabeigts Komisijas uzsāktais process (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 14. februāris, Toshiba Corporation u.c., C‑17/10, EU:C:2012:72, 80. un 83.–87. punkts).

136    Runājot par valsts tiesām, formālās procedūras uzsākšanas gadījumā tās nevar bezgalīgi būt atbrīvotas no jebkādas iespējas iejaukties lietās par faktiem, kuri attiecas vai ir saistīti ar iebildumiem attiecībā uz Yamal. Regulas Nr. 1/2003 16. panta 1. punktā ir vienīgi paredzēts, ka šīm tiesām ir jāizvairās no tādu lēmumu pieņemšanas, kuri var būt pretrunā lēmumam, ko iecerējusi Komisija tādu lietu izskatīšanā, ko tā uzsākusi, un, lai to panāktu, tās var izvērtēt, vai ir jāaptur to tiesvedības. Apgalvojumam, ka Polijas tiesu kavējumu dēļ ir iestājies atsevišķu valsts tiesās ceļamo prasību noilgums, nav nozīmes, jo, nepastāvot piemērojamam Savienības tiesiskajam regulējumam, attiecīgie noilguma termiņi un šo prasību iztiesāšana ir Polijas Republikas procesuālās autonomijas jautājums.

137    Turklāt nevienā Regulas Nr. 1/2003 vai Regulas Nr. 773/2004 normā Komisijai nav noteikts pienākums formāli informēt valsts konkurences iestādes vai, vispārīgāk, ieinteresētās trešās personas, ja tā lietas izskatīšanas laikā atsakās no dažiem iebildumiem attiecībā uz konkrēto uzņēmumu. Katrā ziņā prasītāja un Polijas Republika nav norādījušas nevienu konkrētu valsts tiesvedību, kuru, iespējams, būtu ietekmējusi Komisijas rīcība šajā lietā.

138    Otrkārt, ir jānoraida Polijas Republikas arguments, ka Polijas konkurences iestādei un tiesām esot bijis tiesisks pamats paļauties, ka Komisija iejauksies saistībā ar iebildumiem attiecībā uz Yamal, jo tā formāli nebija grozījusi paziņojuma par iebildumiem tvērumu. Proti, sekas, kas paredzētas Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktā, t.i., ka formālās procedūras uzsākšana atbrīvo valsts konkurences iestādes no to kompetences piemērot LESD 101. un 102. pantu attiecībā uz faktiem, uz ko attiecas šī lietas izskatīšana, ir paredzētas, lai pasargātu attiecīgos uzņēmumus no paralēlām šo iestāžu ierosinātām lietām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 18. punkts, un rīkojumu, 2019. gada 15. marts, Silgan Closures un Silgan Holdings/Komisija, T‑410/18, EU:T:2019:166, 20. punkts), bet tas nenozīmē, ka Komisijai bija pienākums pieņemt lēmumu saskaņā ar šīs regulas 7. pantu vai 9. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, EAEPC/Komisija, T‑574/14, EU:T:2018:605, 86. punkts).

139    Visbeidzot, ja tiktu pieņemts, ka Polijas Republika atsaucas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, ir jāatgādina, ka tiesības atsaukties uz šo principu ir ikvienai personai, kurai kāda Savienības iestāde, sniedzot tai precīzus solījumus, ir radījusi pamatotas cerības (skat. spriedumu, 2013. gada 13. jūnijs, HGA u.c./Komisija, no C‑630/11 P līdz C‑633/11 P, EU:C:2013:387, 132. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr Polijas Republika nav minējusi nevienu konkrētu solījumu, kuru ir sniegusi Komisija. Attiecībā uz pārējo – paziņojums par iebildumiem nevar tikt uzskatīts par šādu solījumu, jo šis dokuments bija adresēts Gazprom un tam bija tikai pagaidu raksturs. Tāpat par šādiem solījumiem nav uzskatāma apspriešanās ar tirgus dalībniekiem organizēšana un tas, ka atsevišķas ieinteresētās puses ir iesniegušas apsvērumus šīs apspriešanās ietvaros, ņemot vērā, ka šie apstākļi ir saistīti ar Regulas Nr. 1/2003 27. panta 4. punkta parasto īstenošanu.

140    Līdz ar to arguments par lojālas sadarbības principa pārkāpumu, kā arī pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida.

141    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmais pamats ir jānoraida pilnībā kā daļēji nepamatots un daļēji neiedarbīgs.

C.      Par otro pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 9. panta, lasot to kopsakarā ar LESD 102. pantu, pārkāpumu un samērīguma principa pārkāpumu, jo Komisija ir akceptējusi gala saistības, lai gan tās pietiekamā mērā neatbild uz iebildumiem par cenu noteikšanas praksi

142    Prasītāja, kuru atbalsta Polijas Republika un Lietuvas Republika, apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi dažādas acīmredzamas kļūdas vērtējumā un tiesību kļūdas, pārkāpjot Regulas Nr. 1/2003 9. pantu, lasot to kopsakarā ar LESD 102. pantu, un samērīguma principu, jo šī iestāde ir secinājusi, ka saistības attiecībā uz cenu noteikšanas praksi (gala saistību 18. un 19. punkts) bija pietiekamas, lai gan, kā uzskata prasītāja, Polijas Republika un Lietuvas Republika, minētās saistības neļāva saglabāt vai ātri un efektīvi atjaunot gāzes cenas tādā līmenī, kas būtu salīdzināms ar konkurētspējīgām references cenām. Šis pamats būtībā ir sadalīts četrās daļās.

143    Komisija, kuru atbalsta Gazprom, uzskata, ka otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

1.      Par otrā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz kļūdu, kura pieļauta saistību attiecībā uz cenu noteikšanas praksi priekšmetā, jo tās nenovēršot iebildumu par šo praksi būtību

144    Prasītāja uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, akceptējot saistības, kuras aprobežojas tikai ar grozījumiem cenu pārskatīšanas klauzulās (price revision clauses), kas ietvertas Gazprom līgumos ar tās klientiem piecās CAE valstīs, uz kurām attiecas cenu noteikšanas prakse, lai gan paziņojumā par iebildumiem izklāstītās bažas par konkurenci attiecās nevis uz cenu pārskatīšanu, bet gan uz cenu, kuras Gazprom piemērojusi šajos līgumos (turpmāk tekstā – “līgumcenas”), netaisnīgo un pārmērīgo raksturu. Šīs saistības, kas aprobežojas ar jaunas cenu pārskatīšanas procedūras noteikšanu, nenovēršot problēmas cēloni, proti, tādu tarifu formulu (price formulae) esamību, kuras indeksētas atbilstoši noteiktu naftas produktu cenām.

145    Tādējādi, pirmām kārtām, prasītāja norāda, ka paziņojumā par iebildumiem Komisija esot kvalificējusi attiecīgo praksi kā tādu, kura ir pretrunā LESD 102. panta a) punkta pirmajai daļai, kas attiecas uz “netaisnīgām cenām”, nevis tā otrajai daļai, kas attiecas uz “citiem netaisnīgiem tirdzniecības nosacījumiem”. Tātad bažas par konkurenci esot attiekušās uz pārmērīgām cenām, nevis uz šo cenu pārskatīšanas procedūru.

146    Šajā ziņā paziņojumā par iebildumiem Komisija pati esot konstatējusi, ka esošās tarifu formulas, kuras indeksētas atbilstoši naftas cenām, bija galvenais faktors, kas veicina pārmērīgas līgumcenas. Tā arī esot konstatējusi, ka gāzes cenu indeksācija atbilstoši naftas produktu cenām ir novecojusi prakse, kas var radīt cenas, kuras neatspoguļo gāzes ekonomisko vērtību. Šajā pašā ziņā paziņojumā par iebildumiem tā esot skaidri paredzējusi koriģējošus pasākumus, it īpaši šo formulu grozīšanu, lai tās radītu cenas, kas nebūtu augstākas par Nīderlandes Title Transfer Facility (TTF) mezgla cenām vai kas būtu saistītas ar Gazprom izmaksām. Tādējādi, atturoties gala saistībās likt veikt tarifu formulu grozīšanu un tādējādi ļaujot atgriezties pārmērīgām cenām, Komisija neesot novērsusi ne savu sākotnējo bažu attiecībā uz cenu noteikšanas praksi būtību, ne šo pārmērīgo cenu cēloņus, un līdz ar to saistības attiecībā uz cenu noteikšanas praksi esot nepietiekamas un apstrīdētais lēmums esot pretrunā LESD 102. panta mērķiem.

147    Šajā pašā ziņā Lietuvas Republika atgādina, ka netaisnīgās un pārmērīgās cenas, kas bija spēkā piecās CAE valstīs, uz kurām attiecas cenu noteikšanas prakse, izrietēja no tā, ka gāzes cenu noteikšana šajās valstīs atšķīrās no cenu noteikšanas, kas bija piemērojama Rietumeiropā. Lai izvairītos no šāda rezultāta, tarifu formulai pašai esot jārada konkurētspējīgas cenas, un tādējādi drīzāk esot bijis jāmaina šī formula, nevis cenu pārskatīšanas procedūra, kas ilgstot vismaz sešus mēnešus un esot atkarīga no Gazprom labās gribas.

148    Otrām kārtām, prasītāja uzskata, ka nav pamatots vienīgais patiesais motīvs, kuru Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 165. apsvērumā, lai pamatotu savu izvēli negrozīt tarifu formulas. Proti, tas vien, ka cenas, kuras izrietēja no šīm formulām, 2015. un 2016. gadā bija samazinājušās un bija pastāvējusi “zināma konverģence” ar cenām gāzes tirdzniecības mezglos, neesot ļāvis Komisijai secināt, ka tās iejaukšanās vairs nebija pamatota.

149    Konkrētāk, šis motīvs nekādi neesot pamatots, it īpaši ar ekonomisko analīzi, un saistībā ar to nekādi neesot ņemts vērā naftas cenu pēc būtības svārstīgais raksturs, fakts, ka šīs cenas ir ārpus Savienības iestāžu kontroles, un līdz ar to arī iespējamība, ka līgumcenas atkal var kļūt pārmērīgas. Komisija neesot ņēmusi vērā faktu, ka naftas cenas 2015. un 2016. gadā dažādu iemeslu dēļ bija minimālā līmenī, novirzoties no šo cenu vidējiem rādītājiem.

150    Komisija apstrīd to, ka tā nav novērsusi iebildumos par cenu noteikšanas praksi minēto bažu par konkurenci būtību.

151    Ir jāatgādina, ka saistības attiecībā uz cenu noteikšanas praksi ir izklāstītas gala saistību 18. un 19. punktā. 18. punktā būtībā ir paredzēts, ka desmit nedēļu laikā no to stāšanās spēkā Gazprom ir jāpiedāvā grozīt attiecīgos līgumus, lai iekļautu jaunu cenu pārskatīšanas klauzulu vai grozītu esošās klauzulas, lai nonāktu pie tāda paša rezultāta, proti, konkrētāk, jaunas tarifu formulu pārskatīšanas procedūras, kas nosaka gāzes līgumcenas. Tas Gazprom būtu jāpiedāvā attiecībā uz visiem gāzes piegādes līgumiem, kuru darbības termiņš nav īsāks par trim gadiem, neatkarīgi no tā, vai runa ir par spēkā esošiem līgumiem vai jauniem līgumiem. Gala saistību 19. punktā ir paredzēti pieci elementi, kuri ir jāiekļauj šajā jaunajā procedūrā, lai procedūras aktivēšanas gadījumā nonāktu pie jaunām tarifu formulām.

152    Tādējādi no gala saistību 18. un 19. punkta izriet, ka Komisija faktiski ir izvēlējusies atļaut jaunu cenu pārskatīšanas procedūru, nevis nodrošināt tūlītēju tarifu formulu grozīšanu.

153    Šajā ziņā ir taisnība, ka paziņojumā par iebildumiem Komisija nav koncentrējusies uz cenu pārskatīšanas procedūrām, bet gan ir izvērtējusi attiecīgajos līgumos esošās tarifu formulas un it īpaši indeksāciju atbilstoši naftas produktu cenām, kura ir integrēta šajās formulās, šauboties par šīs indeksācijas radītās inflācijas ietekmi uz gāzes līgumcenām, kā tas it īpaši izriet no paziņojuma par iebildumiem 11.4. iedaļas “konfidenciāli”. Komisija bija norādījusi, ka iemesli, kas sākotnēji bija attaisnojuši tarifu formulu indeksāciju atbilstoši naftas produktu cenām, proti, konkrēti gāzes tirgu nepietiekamā attīstības pakāpe, lielā mērā bija izzuduši (paziņojuma par iebildumiem 545. punkts), un šis pēdējais minētais konstatējums būtībā izriet arī no apstrīdētā lēmuma 76. apsvēruma. Tomēr bažas par konkurenci, kuras Komisija sākotnēji ir izklāstījusi paziņojumā par iebildumiem, galvenokārt attiecās uz potenciāli pārmērīgu līgumcenu esamību, un Komisija nebija [konfidenciāli] (skat. it īpaši paziņojuma par iebildumiem 949. un 981. punktu). Tas būtībā ir atspoguļots sākotnējā vērtējuma kopsavilkumā, kas ietverts apstrīdētajā lēmumā (62. un 63. apsvērums).

154    Lai kāda arī būtu bijusi Komisijas nostāja sākotnējā vērtējuma stadijā attiecībā uz tarifu formulu indeksāciju, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka administratīvā procesa stadijā, kurā tika izvērtētas Gazprom piedāvātās saistības, bija samazinājušās līgumcenas, kas bija saistīts ar naftas produktu cenu samazināšanos, un tādējādi šīs cenas sakrita ar cenām, kas bija piemērojamas Rietumeiropas gāzes tirdzniecības mezglos. Šis konstatējums, kuru šīs prasības ietvaros ir uzsvērusi Komisija un Gazprom, izriet no apstrīdētā lēmuma (skat. 76. apsvērumu un 49. zemsvītras piezīmi, kā arī 162. un 164. apsvērumu), un to patiesībā nav apstrīdējusi prasītāja, kas drīzāk uzsver naftas cenu paaugstināšanās nākotnē risku un līdz ar to līgumcenu pieauguma līdz potenciāli pārmērīgam līmenim risku.

155    Līdz ar to, ņemot vērā cenu līmeni gala saistību pieņemšanas brīdī, nebija runas par potenciāli pārmērīgām cenām, kas prasītu tarifu formulu grozīšanu ar tūlītēju iedarbību.

156    Šajā jautājumā ir jāpiebilst, ka attiecīgie klienti varēja ātri iesniegt cenu pārskatīšanas pieprasījumu, lai panāktu tarifu formulu grozīšanu. Proti, saskaņā ar gala saistību 19. punkta ii) apakšpunkta pēdējo daļu šie klienti var iesniegt savu pirmo cenu pārskatīšanas pieprasījumu jebkurā brīdī, tiklīdz jaunā cenu pārskatīšanas procedūra ir tikusi iekļauta konkrētajā līgumā, ņemot vērā, ka Gazprom bija jāpiedāvā šī iekļaušana desmit nedēļu laikā no apstrīdētā lēmuma paziņošanas dienas.

157    Otrām kārtām, ir jāuzsver, kā tas ir izklāstīts apstrīdētā lēmuma 176. apsvērumā, ka izvēle noteikt jaunu cenu pārskatīšanas procedūru ļāva Komisijai, koordinējot darbu ar Gazprom, pašai nekonfigurēt jaunās tarifu formulas katram attiecīgajam līgumam, kas nebūtu bijis viegli, ņemot vērā šāda uzdevuma sarežģītību. Proti, [konfidenciāli] (kā tas izriet no paziņojuma par iebildumiem 223. un 1065. punkta). No tā izriet, ka nebija acīmredzami nepamatoti, it īpaši ņemot vērā nepieciešamību izpētīt katra attiecīgā līguma ekonomisko līdzsvaru un īpašās iezīmes, ka saistību izstrādāšanas ietvaros Komisija nav uzņēmusies veikt šādu tarifu formulu konfigurēšanu.

158    Attiecībā uz pārējo daļu ir jānoraida arguments, ka ar saistībām attiecībā uz cenu noteikšanas praksi tiekot pieļauta sākotnēji apšaubītās prakses, proti, potenciāli pārmērīgu cenu prakses, atkārtošanās un tādējādi tās esot pretrunā Regulas Nr. 1/2003 9. pantam, lasot to kopā ar šīs regulas 7. pantu. Proti, tā kā jaunās cenu pārskatīšanas procedūras izvēlei ir jāļauj novērst iespējamās naftas cenu pieauguma nākotnē sekas, nodrošinot, kā tas ir apgalvots apstrīdētā lēmuma 179. apsvērumā, ka cenas piecās CAE valstīs, uz kurām attiecas cenu noteikšanas prakse, “ne ilgāk kā tikai ļoti īsu laikposmu” atšķirsies no Rietumeiropas konkurētspējīgām references cenām, šīs izvēles mērķis tieši ir izvairīties no šādas atkārtošanās.

159    Ņemot vērā iepriekš minēto un neskarot turpmāko otrā pamata daļu izskatīšanu, ar kurām prasītāja būtībā apstrīd jaunās cenu pārskatīšanas procedūras kā tādas pietiekamību, ir jāsecina, ka Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja akceptēt saistības, kurās ir paredzēta šīs jaunās procedūras noteikšana, nevis tūlītēja tarifu formulu grozīšana.

160    Līdz ar to otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

2.      Par otrā pamata otro daļu, kas attiecas uz jaunās cenu pārskatīšanas procedūras neefektivitāti

161    Otrajā daļā prasītāja apšauba jaunās cenu pārskatīšanas procedūras, kas paredzēta saistībās attiecībā uz cenu noteikšanas praksi, efektivitāti. Šī daļa būtībā sastāv no četriem iebildumiem.

162    Komisija apstrīd prasītājas apgalvotās kļūdas.

a)      Par saistību neefektivitāti, ņemot vērā “Gazprom” traucējošās darbības (pirmais iebildums)

163    Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas attiecībā uz iemesliem, kuru dēļ Gazprom bija izdevies saglabāt pārmērīgas līgumcenas, kā rezultātā tā esot akceptējusi neefektīvu jaunu cenu pārskatīšanas procedūru.

164    Proti, Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka pārmērīgās līgumcenas pagātnē radās tāpēc, ka attiecīgajos līgumos nebija efektīvu cenu pārskatīšanas klauzulu, kurās ir izdarīta atsauce uz atbilstošām references cenām, piemēram, cenām gāzes tirdzniecības mezglos. Šāds secinājums esot pretrunā pierādījumiem, kuri bija Komisijas rīcībā, un tās konstatējumiem paziņojumā par iebildumiem. Konkrētāk, prasītājas līgumā ar Gazprom ietvertās cenu pārskatīšanas klauzulas pareiza pārbaude būtu ļāvusi Komisijai konstatēt, ka šī klauzula jau ļāva atsaukties uz noteiktu references cenu līmeni gan kā apstākli, kas pamato cenu pārskatīšanas uzsākšanu, gan kā kritēriju jaunas cenas noteikšanai.

165    Tomēr, lai gan esošajās cenu pārskatīšanas klauzulās jau bija izdarīta atsauce uz konkurētspējīgām references cenām un noteiktas pārskatīšanas īstenošanu, Gazprom klienti tomēr pastāvīgi esot saskārušies ar pārskatīto cenu un konkurētspējīgu gāzes cenu atšķirībām un esot bijuši spiesti maksāt nekonkurētspējīgas cenas.

166    Faktiski patiesais šķērslis cenu pārskatīšanai, kā to turklāt esot konstatējusi Komisija paziņojumā par iebildumiem, esot izrietējis no Gazprom, kas iepriekš bija atteikusies pārskatīt savas cenas un piemērot pārskatītās cenas, traucējošās rīcības. Kamēr esošā tarifu formula būšot labvēlīga Gazprom, šis uzņēmums varēšot atļauties paildzināt cenu pārskatīšanas procedūras, ņemot vērā, ka tā klienti, kuriem bija jāmaksā pārmērīgas cenas, galu galā būšot gatavi pieņemt pat minimālus cenu samazinājumus.

167    Konkrētāk, prasītāja vispirms norāda, ka attiecībā uz cenu pārskatīšanu ir nepieciešama Gazprom sadarbība dažādās posmos, vismaz pieņemot, ka tā ir gatava labticīgi iesaistīties sarunās par cenu noteikšanu un atzīt pārskatītās cenas, kuras izriet no pārskatīšanas procedūras, attiecīgā gadījumā izpildot iespējamu šķīrējtiesas nolēmumu. Taču Gazprom tieši esot izmantojusi nepilnības, kuras bija raksturīgas cenu pārskatīšanas procedūrai, kas paredzēta esošajās klauzulās, un daudzus gadus esot šantažējusi savus klientus, it īpaši draudot samazināt vai pārtraukt gāzes piegādes, ja tie uzstātu uz pārskatītu cenu. Turklāt Gazprom arī esot spējīga kaitēt strīdu izšķiršanas efektivitātei, atsakoties izpildīt šķīrējtiesas nolēmumus vai pagarinot tās ilgumu. Šīs darbības ilustrējot situācijas, kurās atradās attiecīgi Naftogaz, kas reģistrēta Ukrainā, un prasītāja. Patiesībā laikposmā, kuru izvērtējusi Komisija, tikai Rietumeiropas klientiem patiešām esot bijušas pārskatītas cenas, savukārt apgalvotā cenu pārskatīšana attiecībā uz klientiem piecās CAE valstīs, uz kurām attiecas cenu noteikšanas prakse, esot notikusi tikai noteiktos “scenārijos”, kuri galvenokārt ir bijuši Gazprom kontrolē.

168    Šajā jautājumā Komisija nevarot apgalvot, ka tas, ka Gazprom klienti akceptēja pārskatītās cenas apstākļos, kuri raksturīgi šiem scenārijiem, it īpaši saistībā ar “piespiedu kompromisu”, esot izrietējis no to neatkarīgās izvēles. Gluži pretēji, šīs izvēles esot izdarītas šī uzņēmuma veiktā spiediena kontekstā un esot tikai Gazprom īstenotās šī stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas sastāvdaļas vai sekas.

169    Komisija nevarot arī apgalvot, ka Gazprom darbībām pagātnē saistībā ar cenu pārskatīšanas pieprasījumiem, it īpaši tām, par kurām tā zinājusi, neesot nozīmes, izvērtējot jaunās cenu pārskatīšanas procedūras pietiekamību, tikai tādēļ vien, ka šī jaunā procedūra ir ietverta obligātās saistībās. Šāda pieeja ļaujot noklusēt atbilstošos faktiskos apstākļus un tādējādi esot pretrunā Komisijas lomas būtībai, kura izriet no LESD 102. panta, kā arī pierādījumu iegūšanas prasībām, kuras Tiesa ir apstiprinājusi 2005. gada 15. februāra spriedumā Komisija/Tetra Laval (C‑12/03 P, EU:C:2005:87) un 2008. gada 10. jūlija spriedumā Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala (C‑413/06 P, EU:C:2008:392). Patiesībā pierādījumi par grūtībām, ar kurām saskārās Gazprom klienti agrāk, un līdz ar to par saistību attiecībā uz cenu noteikšanas praksi neefektivitāti esot uzskatāmi par tik acīmredzamiem, ka tie ir neapstrīdami, un līdz ar to Komisijas sākotnējie secinājumi šajā jautājumā nevar tikt mainīti.

170    Šajā pašā ziņā Komisija neesot konkrēti paskaidrojusi, kā Gazprom traucējošā rīcība tiks novērsta nākotnē, izmantojot saistības attiecībā uz cenu noteikšanas praksi, vai kā šī rīcība varētu tikt uzskatīta par šo saistību pārkāpumu. Patiesībā, kā tas esot konstatēts paziņojumā par iebildumiem, sarunas par cenu noteikšanu vai strīdu izšķiršana nenodrošinātu pārmērīgu cenu prakses izbeigšanu, ņemot vērā, ka Gazprom prakse turpināsies, kamēr pastāvēs strukturāli netaisnīgas tarifu formulas.

171    Šajā ziņā Konvencijas par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu, kas parakstīta Ņujorkā 1958. gada 10. jūnijā, efektivitāte esot tikai relatīva saistībā ar Gazprom veiktajām darbībām, jo tā atsakoties izpildīt šķīrējtiesas nolēmumus, traucējot izpildes procedūras un slēpjot savus aktīvus, pārvedot tos ārpus to tiesu jurisdikcijas, kurās varētu vērsties šo nolēmumu labuma guvēji.

172    Visbeidzot, atbilstoši prasītājas izvirzītajiem argumentiem Polijas Republika un Lietuvas Republika uzsver, ka Gazprom joprojām ir neaizstājams piegādātājs reģionā un, lai gan ir īstenotas plānotās infrastruktūras investīcijas, it īpaši starpsavienojuma starp Poliju un Lietuvu būvniecība, Gazprom spēja aizstāvēt savas intereses nemazināsies. Šādos apstākļos Komisijai esot bijis jāpieprasa, lai Gazprom uzņemtos vērienīgākas saistības, ar kurām var tikt nodrošināta efektīva cenu pārskatīšana, jo šo saistību pašreizējā stāvoklī ar minēto traucējošo rīcību Gazprom formāli nepārkāpj saistības attiecībā uz cenu noteikšanas praksi.

173    Komisija, ko atbalsta Gazprom, apstrīd prasītājas argumentāciju par jaunās cenu pārskatīšanas procedūras neefektivitāti, norādot, ka tāpēc šis iebildums esot noraidāms.

174    Šajā ziņā Vispārējā tiesa norāda, ka ar savu argumentāciju prasītāja pārmet Komisijai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kam ir divas sastāvdaļas, kurās ir izskaidrota jaunās cenu pārskatīšanas procedūras neefektivitāte. Pirmkārt, šī iestāde esot kļūdaini identificējusi – kā neefektīvas cenu pārskatīšanas pagātnē cēloni – to, ka nav bijis iespējams atsaukties uz konkurētspējīgām references cenām, un, otrkārt, tā neesot konstatējusi un novērsusi patieso šīs neefektīvās pārskatīšanas cēloni, proti, Gazprom traucējošo rīcību.

175    Attiecībā uz prasītājas argumentācijas pirmo daļu par to, ka esošajās cenu pārskatīšanas klauzulās nav norādītas konkurētspējīgas references cenas, pretēji tam, ko norāda prasītāja, no līgumu piemēriem, kuri ir izklāstīti paziņojumā par iebildumiem (it īpaši tā 226.–232. punktā, kā norāda Komisija), izriet, ka vismaz attiecībā uz vairākiem attiecīgajiem līgumiem nevar uzskatīt, ka tajos cenu noteikšanas vai pārskatīšanas klauzulās bija ietvertas atsauces uz konkurētspējīgām un skaidri definētām references cenām, kā apstrīdētajā lēmumā tās saprot Komisija. Šie piemēri attiecas uz klauzulām, kuru formulējums būtiski atšķiras no cenu noteikšanas vadlīniju, kuras ir ietvertas gala saistību 19. punkta iii) apakšpunktā, formulējuma, it īpaši tādā ziņā, ka šajās vadlīnijās ir atsauce uz “cenu līmeni konkurētspējīgos kontinentālās Rietumeiropas gāzes tirgos” un tajās ir minētas vidējās svērtās importa cenas Vācijā, Francijā un Itālijā, kā arī cenu līmenis vispārpieņemtos kontinentālās Eiropas likvīdos gāzes tirdzniecības mezglos.

176    Konkrētāk, attiecībā uz klauzulu, kas ir ietverta līgumā, kurš noslēgts starp Gazprom un prasītāju un kura kopiju pēdējā minētā ir iesniegusi kopā ar 2020. gada 8. decembra atbildēm, Vispārējā tiesa konstatē, ka [konfidenciāli].

177    Līdz ar to, izvērtējot saistību attiecībā uz cenu noteikšanas praksi pietiekamību un it īpaši iespēju rīkoties, izmantojot jauno cenu pārskatīšanas procedūru, Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja balstīties uz sākotnējo konstatējumu, kurš tostarp ir izklāstīts apstrīdētā lēmuma 63. apsvērumā (un, līdzīgi formulējot, minētā lēmuma 78., 79. un 177. apsvērumā) un saskaņā ar kuru skaidri definētas, konkurētspējīgas un publiski pieejamas references cenas (piemēram, cenas konkurētspējīgos gāzes tirdzniecības mezglos) neesamība cenu pārskatīšanas klauzulās bija viens no galvenajiem faktoriem, kas būtu varējis izraisīt netaisnīgas cenas piecās CAE valstīs, uz kurām attiecas cenu noteikšanas prakse.

178    Attiecībā uz prasītājas argumentācijas otro daļu, kas attiecas uz Gazprom traucējošo rīcību, vispirms ir jāuzsver, ka saistības attiecībā uz cenu noteikšanas praksi ir paredzētas, lai izveidotu jaunu cenu pārskatīšanas procedūru, nostiprinot Gazprom klientu stāvokli attiecīgajās CAE valstīs salīdzinājumā ar to pašreizējo situāciju, kā tas izriet no paziņojuma par iebildumiem (it īpaši tā 226.–232. punkts). Kā izriet no šī sprieduma 151. punkta, gala saistību 19. punktā ir paredzēti pieci elementi, kuri ir jāiekļauj minētajā procedūrā.

179    Konkrētāk, papildus cenu noteikšanas vadlīniju (skat. gala saistību 19. punkta iii) apakšpunktu “Adjustment part of the price review clause” (koriģēšanai veltītā cenu pārskatīšanas klauzulas daļa), kurās ir ietvertas atsauces uz konkurētspējīgām references cenām (skat. šī sprieduma 175. punktu), piemērošanai šajā jaunajā procedūrā ir paredzēts citastarp turpmāk minētais:

–        precīzi kritēriji, kas ļauj klientiem pieprasīt cenu pārskatīšanu, tostarp kritērijs, kas ir balstīts uz atšķirību starp līgumcenu līmeni un tādu cenu attīstību Eiropas gāzes tirgos, kāda šī attīstība atspoguļojas vidējo svērto importa cenu Vācijā, Francijā un Itālijā izmaiņās vai cenu izmaiņās vispārpieņemtos kontinentālās Eiropas likvīdos gāzes tirdzniecības mezglos (skat. gala saistību 19. punkta i) apakšpunktu, iedaļa “The trigger part of the price review clause” ([cenu pārskatīšanas] uzsākšanai veltītā cenu pārskatīšanas klauzulas daļa));

–        iespēja pieprasīt cenu pārskatīšanu reizi divos gados un papildus šai iespējai – tiesības pieprasīt pārskatīšanu reizi piecos gados (kas atbilst apstrīdētā lēmuma 125. un 156. apsvērumā minētajam “trumpim”) (skat. gala saistību 19. punkta ii) apakšpunktu, iedaļa “The Frequency and timing of the price review” (cenu pārskatīšanas biežums un grafiks));

–        iespēja nodot strīdu cenu jomā izšķiršanai šķīrējtiesā, ja 120 dienu laikā pēc cenu pārskatīšanas pieprasījuma iesniegšanas puses nav panākušas vienošanos (skat. gala saistību 19. punkta iv) apakšpunktu, iedaļa “Arbitration part of the price review clause” (strīdu izšķiršanai veltītā cenu pārskatīšanas klauzulas daļa)).

180    It īpaši, papildus šiem elementiem, kuri strukturē jauno cenu pārskatīšanas procedūru, prasītāja nevar neņemt vērā būtisko atšķirību salīdzinājumā ar cenu pārskatīšanas pieprasījumiem, ko kāds no attiecīgajiem Gazprom klientiem iesniedzis pagātnē. Ja klients iesniegtu šādu pieprasījumu, piemērojot minēto procedūru, tas būtu saistīts ar tādu saistību izpildi, kuras ir atzītas par saistošām saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. pantā noteikto procedūru.

181    Tādējādi Gazprom rīcību saistībā ar gala saistību izpildi pirmām kārtām uzraudzīs pilnvarnieks, kurš ir atbildīgs par šo saistību uzraudzību atbilstoši minēto saistību 5.2. iedaļai. Tādējādi attiecīgie Gazprom klienti, tostarp prasītāja, varēs informēt šo pilnvarnieku un Komisiju par rīcību, kas, kā uzskata šie klienti, nav atbilstoša gala saistībām. Ja Komisija, pamatojoties uz minētā pilnvarnieka vai minēto klientu iesniegto informāciju, konstatētu rīcību, kas ir pretrunā šo saistību formulējumam un mērķim, tā varētu Gazprom uzlikt naudas sodu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta c) apakšpunktu.

182    Šāda pretēja rīcība arī ļautu Komisijai atsākt administratīvo procesu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Šajā pašā nozīmē ir jānorāda, ka atkarībā no informācijas, ko iesniedzis pilnvarnieks, kurš ir atbildīgs par šo saistību uzraudzību, vai attiecīgie klienti, Komisija saskaņā ar minētās regulas 9. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktu var atsākt lietas izskatīšanu, ja tā konstatētu, ka ir būtiskas izmaiņas jebkuros faktos, uz kuriem tika balstīts lēmums, vai ka lēmums tika balstīts uz nepilnīgu, nepareizu vai maldinošu informāciju, ko sniegušas puses. Ņemot vērā jau veikto padziļināto izmeklēšanu un paziņojuma par iebildumiem paziņošanu, šāda lietas izskatīšanas atsākšana, tās norise un hronoloģija nebūtu salīdzināma ar jaunas izmeklēšanas ab initio uzsākšanu pret minēto uzņēmumu.

183    Šādos apstākļos, neskarot iespējamos konstatējumus un secinājumus, kurus varētu izdarīt pilnvarnieks, kurš ir atbildīgs par gala saistību uzraudzību, vai Komisija, pat pieņemot, ka Gazprom rīcību konkrētajos apstākļos varētu būt grūti novērtēt un kvalificēt, šim uzņēmumam attiecīgā gadījumā būtu riskanti kļūt par vainīgu saistībā ar traucējošo rīcību turpmāko cenu pārskatīšanas procedūru ietvaros. Konkrētāk, kā it īpaši apgalvo Komisija, rīcība, ar kuru Gazprom vai nu censtos piesaistīt sarunu par cenu noteikšanu iznākumu priekšrocību iegūšanai savā labā acīmredzami bez saiknes ar cenām, vai arī būtiski kavētu šķīrējtiesas norisi, varētu izraisīt sekas, kas minētas divos iepriekšējos punktos.

184    Turklāt, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, paziņojuma par iebildumiem 976.–979. punktā ietvertie sākotnējie konstatējumi, kuri attiecas uz esošo cenu pārskatīšanas klauzulu nepilnībām un situāciju, kāda ir pastāvējusi pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, nepamato to, ka tiek apšaubīta saistību attiecībā uz cenu noteikšanas praksi pietiekamība. Tāpat ar to apstākli vien, kurš radies pēc šīs pieņemšanas un kura patiesumu ir apstrīdējusi Komisija, proti, ka ne par vienu cenu pārskatīšanas pieprasījumu nav ticis ziņots kopš šo saistību stāšanās spēkā, nepietiek, lai apšaubītu to pietiekamību.

185    Attiecībā uz pārējo daļu ir jānoraida Lietuvas Republikas izvirzītie argumenti, kuri attiecas, pirmkārt, uz to, ka Komisija neesot ņēmusi vērā tās Enerģētikas ministrijas iesniegtos apsvērumus, un, otrkārt, uz faktu, ka atlīdzību par gala saistību uzraudzību atbildīgajam pilnvarniekam maksā Gazprom. Proti, pirmais arguments nav pamatots ar pierādījumiem. Attiecībā uz otro argumentu, ņemot vērā gala saistību 23.–44. punktā paredzētos pasākumus, ar to, ka atlīdzību šim pilnvarniekam maksā Gazprom, nepietiek, lai apšaubītu tā neatkarību. Konkrētāk, pilnvarnieka atlase ir pakļauta stingrai procedūrai, un vajadzības gadījumā Komisija pati varētu veikt šo atlasi. Turklāt šajos punktos ir skaidri precizēts pilnvarnieka uzdevums un ir norādīts, ka Komisija tam var dot norādījumus.

186    Tādējādi otrā pamata otrās daļas pirmais iebildums ir jānoraida.

b)      Par saistību nespēju laikus novērst bažas par konkurenci (otrais iebildums)

187    Prasītāja apgalvo, ka saistību noteikšanas lēmumam ir ātri jānovērš Komisijas konstatētās bažas par konkurenci. Tomēr sagaidāmais laiks attiecībā uz procedūrām, kas sāktas, piemērojot jauno cenu pārskatīšanas procedūru, to padara par neefektīvu. Lai gan pati Komisija paziņojumā par iebildumiem esot norādījusi uz šo problēmu, kas saistīta ar cenas pārskatīšanas klauzulām, tā nekādi neesot izskaidrojusi, kādā veidā jaunā cenu pārskatīšanas procedūra laikus koriģēs pārmērīgās cenas.

188    Konkrētāk, biežākas iespējas pieprasīt cenu pārskatīšanu nenovēršot ne pārmērīgu cenu risku, ne arī to sekas pārskatīšanas procesa daudzo gadu laikā. Sarunu perioda pirms strīdu izšķiršanas ierosināšanas samazinājums par 60 dienām – no 180 līdz 120 dienām – neietekmējot pašu šķīrējtiesas procedūru ilgumu, ņemot vērā, ka Gazprom rīcības brīvība, lai palēninātu pārskatīšanu, īstenojas strīdu izšķiršanas stadijā, kuras ilgumu tā varētu pagarināt. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka strīdu izšķiršana starp Gazprom un tās klientiem ilgstot aptuveni 25 mēnešus. Šim termiņam esot pieskaitāms tiesvedību, kuras nepieciešamas šķīrējtiesas nolēmumu izpildei, ilgums, it īpaši, ņemot vērā Gazprom praksi atteikties tos izpildīt. Saistībās attiecībā uz cenu noteikšanas praksi nekas neuzliekot Gazprom pienākumu censties ātri atrisināt domstarpības cenu jomā, vai nu iesaistoties sarunās par cenu noteikšanu, vai arī nekavējoties izpildot šķīrējtiesas nolēmumu.

189    Turklāt prasītāja apstrīd to, ka pārskatīto cenu piemērošana ar atpakaļejošu spēku, kas paredzēta gala saistību 19. punkta v) apakšpunktā, kompensē riskus, kuri saistīti ar pārskatīšanas procedūras ilgumu, jo patiesībā šī piemērošana nenovēršot grūtības, ar kurām saskārušies Gazprom klienti, proti, ilgstošu zaudējumus nesošu darbību, likviditātes zudumus, nespēju finansēt turpmāko attīstību vai pat bankrotu.

190    Komisija, ko atbalsta Gazprom, uzskata, ka šis iebildums ir jānoraida.

191    Jāatgādina, ka Komisijas veiktā samērīguma principa īstenošana Regulas Nr. 1/2003 9. panta kontekstā aprobežojas ar pārbaudi par to, vai attiecīgās saistības atbild uz bažām, par kurām tā ir informējusi attiecīgos uzņēmumus, un vai šie uzņēmumi nav piedāvājuši mazāk apgrūtinošas saistības, kas ir tikpat piemērotas, lai atbildētu uz šīm bažām (spriedums Alrosa, 41. punkts). Lai gan saskaņā ar šīm prasībām var būt nepieciešams, lai šādas saistības “ātri”, kā to apgalvo prasītāja, novērstu bažas par konkurenci, šādas nepieciešamības novērtējums ir atkarīgs no konkrētā gadījuma.

192    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka administratīvā procesa stadijā, kurā tika pārbaudītas Gazprom piedāvātās saistības, pēc naftas produktu cenu krituma līgumcenas bija samazinājušās un tādējādi sakrita ar cenām, kuras bija piemērojamas Rietumeiropas tirdzniecības mezglos. Tādējādi minētajā stadijā nebija runas par potenciāli pārmērīgām cenām, kas prasa tūlītēju risinājumu.

193    Tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar gala saistību 18. punktu samērā īsā laikposmā – desmit nedēļu laikā pēc to stāšanās spēkā – Gazprom bija jāpiedāvā grozīt attiecīgos līgumus, lai iekļautu jaunu cenu pārskatīšanas klauzulu vai veiktu grozījumus esošajās klauzulās, kas ļautu nodrošināt jauno pārskatīšanas procedūru. Turklāt gala saistību 19. punkta i) apakšpunkta pēdējā daļā ir paredzēts, ka pirmais cenu pārskatīšanas pieprasījums var tikt iesniegts jebkurā brīdī, tiklīdz ir ieviesta šī jaunā procedūra (skat. šī sprieduma 156. punktu).

194    Papildus tam, runājot par jauno cenu pārskatīšanas procedūru, ir taisnība, ka attiecīgajiem Gazprom klientiem joprojām tiks piemērotas esošās tarifu formulas, līdz tiks pārskatītas cenas, kas izriet no šķīrējtiesas procedūrām, kuras varētu ilgt vairākus mēnešus vai pat gadus. Prasītāja un Gazprom min šādu procedūru vidējo ilgumu piemērus, kas ir attiecīgi 25 mēneši un 17,6 mēneši.

195    Tomēr, kā tas jau ir izklāstīts šī sprieduma 178.–182. punktā, pirmkārt, saistību attiecībā uz cenu noteikšanas praksi mērķis ir izveidot jaunu cenu pārskatīšanas procedūru, nostiprinot Gazprom klientu stāvokli attiecīgajās CAE valstīs salīdzinājumā ar to pašreizējo situāciju. Otrkārt, veicot darbības, kas ir pretrunā gala saistību formulējumam un mērķim, Gazprom draudēs risks, ka, iespējams, tiek piemērots Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punkts un 23. panta 2. punkta c) apakšpunkts.

196    Šādos apstākļos prasītāja kļūdaini apgalvo, ka nekas saistībās attiecībā uz cenu noteikšanas praksi neliek Gazprom mainīt savu rīcību, it īpaši saistībā ar strīdu izšķiršanu vai šķīrējtiesas nolēmumu izpildi salīdzinājumā ar cenu pārskatīšanu pagātnē. Šajā pašā ziņā, neskarot turpmāko iebildumu un daļu izskatīšanu, ir jāuzskata, ka situācija, kas izriet no jaunās cenu pārskatīšanas procedūras, ir jānošķir no apstākļiem, kuri ilustratīvi ir izklāstīti paziņojuma par iebildumiem 977. un 978. punktā, uz kuriem atsaucas prasītāja un kuros šķīrējtiesas procedūras ir bijušas īpaši garas vai ne vienmēr ir nodrošinājušas konkurētspējīgas cenas.

197    Turklāt attiecībā uz apgalvotajām finansiālajām grūtībām, ar kurām saskartos attiecīgie Gazprom klienti, gaidot pārskatītās cenas, lai gan šīs cenas tiek piemērotas ar atpakaļejošu spēku, ir jānorāda, ka prasītāja nav sniegusi nevienu konkrētu agrāku piemēru, kas būtu pamatots ar datiem un kas atspoguļotu šīs apgalvotās grūtības, tostarp attiecībā uz prasītāju.

198    Labākajā gadījumā ekonomiskajā pētījumā, ko prasītāja iesniegusi savu apsvērumu par Gazprom iestāšanās rakstu U.6. pielikumā, ir precizēts, ka tāds gāzes pircējs kā prasītāja saskaras ar dažādām finansiālām neērtībām, it īpaši zaudējumiem sakarā ar papildu izmaksām, kas saistītas ar gāzes cenu, un iespējamiem zaudējumiem, ko rada klientu pāreja pie konkurentiem, kuri nodrošina zemākas cenas (šī pētījuma 19.–21. punkts). Nepastāvot nepieciešamībai spriest par šīs minētā pētījuma daļas pieņemamību, ir jānorāda, ka apgalvojums par šīm neērtībām tāpat nav atbalstīts ar skaitliskiem datiem vai konkrētiem agrākiem piemēriem un ka katrā ziņā šīs neērtības neietver pietiekami nopietnus finansiālus zaudējumus, piemēram, bankrotu vai aiziešanu no konkrētā tirgus, lai būtu tādas, ar kurām varētu apšaubīt jaunās cenu pārskatīšanas procedūras pietiekamību, it īpaši tiktāl, ciktāl tā ietver iespējamu šķīrējtiesas izmantošanu.

199    Šādu zaudējumu riska iespējamība vēl jo vairāk tiek mazināta, ņemot vērā to, ka no apstrīdētā lēmuma 32. apsvēruma būtībā izriet, ka vispār daudzi attiecīgie klienti ir galvenie vairumtirgotāji katrā no attiecīgajām CAE valstīm un vēsturiski tie nav bijuši pakļauti lielu gāzes apjomu pieplūdumam no citām attiecīgajām CAE valstīm.

200    Ņemot vērā iepriekš minēto un pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, apstrīdētā lēmuma 133. apsvērumā Komisija bija tiesīga apgalvot, ka gala saistības var tūlītēji novērst bažas par konkurenci un piedāvā uz nākotni vērstu satvaru (forward‑looking framework), nodrošinot, ka Gazprom nākotnē neatkārtos tādu pašu ļaunprātīgu rīcību tirgū.

201    Attiecībā uz pārējo, ciktāl prasītāja šajā iebildumā apgalvo, ka Komisijai esot bijis jāiejaucas, nosakot tarifu formulu, kuras iekļautas attiecīgajos līgumos, tiešu grozīšanu, pietiek atgādināt, ka šāds iebildums ir noraidīts šī pamata pirmās daļas ietvaros.

202    Šādos apstākļos Vispārējā tiesa secina, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kā apgalvo prasītāja, jautājumā par to, ka saistības attiecībā uz cenu noteikšanas praksi laikus neatbildot uz iebildumiem par šo praksi.

203    Līdz ar to otrā pamata otrās daļas otrais iebildums ir jānoraida.

c)      Par šķīrējtiesas procedūru izmaksu neņemšanu vērā (trešais iebildums)

204    Prasītāja uzskata, ka Komisija neesot ņēmusi vērā šķīrējtiesas procedūru būtiskās izmaksas, lai gan šīs grūtības bija konstatētas paziņojumā par iebildumiem. Gazprom klienti, protams, varot pieprasīt cenu pārskatīšanu, bet pārskatīšanas procesa laikā tiem rastos dubults finansiālais slogs, jo tiem būtu jāuzņemas gan pārmērīgo cenu sekas kā tādas, gan jāmaksā ievērojamas summas, kas nepieciešamas, lai segtu šķīrējtiesas procedūru izmaksas.

205    Turklāt, ja Gazprom klienti vēlētos apstrīdēt šķīrējtiesas nolēmuma atbilstību LESD 102. pantam, tas tiem radītu papildu izmaksas ekonomisku pierādījumu iesniegšanas vai ekspertu iecelšanas dēļ.

206    Komisija uzskata, ka šis iebildums ir jānoraida.

207    Šajā ziņā ir taisnība, ka paziņojumā par iebildumiem Komisija bija norādījusi uz šķīrējtiesas procedūru, kuras sāktas saistībā ar cenu pārskatīšanu, dārdzību un bija atzīmējusi, ka, ņemot vērā arī šo procedūru rezultātu nenoteiktību un laikietilpību, [konfidenciāli] (skat. it īpaši paziņojuma par iebildumiem 236. un 977. punktu).

208    Tomēr no šiem sākotnējiem konstatējumiem neizriet, ka Komisija būtu uzskatījusi, ka Gazprom klienti nespēja segt izmaksas, kas saistītas ar šķīrējtiesas procedūru. It īpaši, kā tas būtībā ir izklāstīts šī sprieduma 178.–182. punktā, Gazprom attiecīgie klienti pēc gala saistību pieņemšanas atrodas nostiprinātā stāvoklī salīdzinājumā ar stāvokli pirms šīs pieņemšanas, ņemot vērā šo saistību 19. punktā norādītos apstākļus un riskus, kuri attiecībā uz Gazprom saistīti ar Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punkta un 23. panta 2. punkta c) apakšpunkta iespējamu piemērošanu.

209    Šādos apstākļos Komisijai bija pamats uzskatīt, ka saistībā ar jauno cenu pārskatīšanas procedūru šie klienti, ņemot vērā šī sprieduma 207. punktā atgādinātos sākotnējos konstatējumus, varētu izdarīt atšķirīgus secinājumus, analizējot iespēju uzsākt šķīrējtiesas procedūru, un, konkrētāk, ka tie drīzāk slieksies uzņemties izmaksas, kas saistītas ar šādu šķīrējtiesas procedūru.

210    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kas izrietētu no fakta, ka tā neesot pietiekami ņēmusi vērā šķīrējtiesas procedūru, kuras sāktas saistībā ar jauno cenu pārskatīšanas procedūru, izmaksas.

211    Līdz ar to otrā pamata otrās daļas trešais iebildums ir jānoraida.

d)      Par līgumu darbības termiņu nepiemēroto raksturu (ceturtais iebildums)

212    Lietuvas Republika uzskata, ka, attiecinot jauno cenu pārskatīšanas klauzulu iekļaušanu tikai uz līgumiem, kuru darbības termiņš ir vismaz trīs gadi, kas tā nekad neesot Lietuvā noslēgtu līgumu gadījumā, Komisija ļaujot Gazprom apiet saistības attiecībā uz cenu noteikšanas praksi, jo šis uzņēmums, noslēdzot īsāka termiņa līgumus, varētu turpināt iekļaut tarifu formulas, kas izraisa netaisnīgas cenas.

213    Risku, kas saistīts ar šo Gazprom atstāto iespēju, apstiprinot fakts, ka Lēmumā C(2016) 4764 final (2016. gada 26. jūlijs) par procedūru saskaņā ar LESD 102. pantu un EEZ līguma 54. pantu (Lieta AT.39317 – E.ON Gas) Komisija pati esot konstatējusi, ka gāzes vairumtirgotāji, kuri ir Gazprom klienti, arvien vairāk dodot priekšroku īstermiņa līgumiem.

214    Turklāt apstrīdētajā lēmumā Komisija esot konstatējusi, ka attiecīgo līgumu ilgtermiņa raksturs palīdzēja saglabāt Gazprom dominējošo stāvokli piecu CAE valstu, uz kurām attiecas cenu noteikšanas prakse, tirgos. Līdz ar to neesot saprotams tas, ka, paredzot jauno cenu pārskatīšanas procedūru tikai attiecībā uz ilgtermiņa līgumiem, tā tagad mudina attiecīgos klientus noslēgt šādus līgumus.

215    Komisija uzskata, ka šis iebildums ir jānoraida.

216    Šajā ziņā ir konstatējams, ka gan no paziņojuma par iebildumiem (skat. it īpaši 206., 217., 396., 458., 498. punktu un, vispārīgāk, 15.8.2. iedaļu), gan no apstrīdētā lēmuma (skat. it īpaši 70., 72., 75., 162. un 176. apsvērumu) skaidri izriet, ka Komisijas paustās bažas par konkurenci saistībā ar cenu noteikšanas praksi attiecās tikai uz ilgtermiņa līgumiem, proti, līgumiem, kuru darbības termiņš ir vismaz trīs gadi.

217    Komisija uzskata, ka šī situācija ir izskaidrojama konkrēti ar to, ka līgumi, kuru darbības termiņš ir īsāks par trim gadiem, ietver biežāku atkārtotu cenu apspriešanu, kas izslēdzot risku, ka šīs cenas ilgstoši kļūst par konkurētspējīgām references cenām, pretēji tam, kas sākotnēji bija konstatēts paziņojumā par iebildumiem attiecībā uz ilgtermiņa līgumiem, kurus Gazprom bija noslēgusi ar saviem klientiem piecās CAE valstīs, uz kurām attiecas cenu noteikšanas prakse.

218    Šādos apstākļos, it īpaši ņemot vērā faktu, ka iebildumi par cenu noteikšanas praksi attiecās uz ilgtermiņa līgumiem, Komisijai nevar pārmest, ka tā, lai atbildētu uz šiem iebildumiem, ir akceptējusi saistības attiecībā uz cenu noteikšanas praksi, kas ir piemērojamas līgumiem, kuru darbības termiņš nav īsāks par trim gadiem.

219    Turklāt attiecībā uz apgalvojumu, ka minēto saistību attiecināšana tikai uz ilgtermiņa līgumiem ļaujot Gazprom apiet šīs saistības, noslēdzot līgumus, kuru darbības termiņš ir īsāks par trim gadiem, ir jānorāda, ka, iztaujātas par attiecīgi Gazprom klientu interesēm, no vienas puses, un Gazprom interesēm, no otras puses, noslēgt īstermiņa vai ilgtermiņa līgumus, prasītāja un Komisija 2020. gada 8. decembra atbildēs būtībā ir norādījušas, ka attiecīgie apsvērumi ir dažādi un ka gan minētie klienti, gan Gazprom varētu būt ieinteresēti noslēgt viena vai otra veida līgumus, un līdz ar to šī izvēle esot jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi.

220    Turklāt tajās pašās 2020. gada 8. decembra atbildēs prasītāja ir norādījusi, ka, runājot par Baltijas valstīm, tā kā šie tirgi nesniedzot Gazprom garantiju par ievērojamiem apjomiem, tai esot daudz mazāk svarīgi noslēgt ilgtermiņa līgumus ar klientiem, kas darbojas šajos tirgos, un tādējādi Gazprom viegli varētu izlemt atteikties no ilgtermiņa līgumiem par labu īstermiņa līgumiem (kuru darbības termiņš parasti ir viens gads). Taču šis apstāklis pierāda to, ka Gazprom izvēles noslēgt īstermiņa līgumu pamatā ne vienmēr ir vēlme apiet saistības attiecībā uz cenu noteikšanas praksi.

221    Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata otrās daļas ceturtais iebildums ir jānoraida un līdz ar to šī daļa ir jānoraida pilnībā kā nepamatota.

3.      Par otrā pamata trešo daļu, kas attiecas uz kļūdām cenu noteikšanas vadlīniju formulējumā

222    Turpinot šī pamata otrajā daļā, kuras mērķis ir apstrīdēt jaunās cenu pārskatīšanas procedūras efektivitāti, izklāstītās tēzes, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā attiecībā uz cenu noteikšanas vadlīniju, kuras paredzētas gala saistību 19. punkta iii) apakšpunktā, iedaļā “Koriģēšanai veltītā cenu pārskatīšanas klauzulas daļa”, saturu. Šī daļa būtībā sastāv no pieciem iebildumiem.

223    Komisija apstrīd šīs apgalvotās kļūdas.

a)      Par hierarhizācijas neesamību starp kritērijiem, kuri ir izmantoti cenu noteikšanas vadlīnijās, un par šo vadlīniju neskaidro raksturu (pirmais iebildums)

224    Prasītāja uzskata, ka cenu noteikšanas vadlīnijās ir noteikti trīs kritēriji tarifu formulu pārskatīšanai, kuri šajā gadījumā ir, pirmkārt, vidējā svērtā importa cena Vācijā, Francijā un Itālijā, otrkārt, cenas vispārpieņemtos likvīdos gāzes tirdzniecības mezglos kontinentālajā Eiropā un, treškārt, gāzes, kas piegādāta saskaņā ar konkrētu līgumu, īpašības. Taču šie trīs kritēriji atšķiroties no salīdzināšanas aspektiem, kurus Komisija ir izmantojusi paziņojumā par iebildumiem, lai novērtētu līgumcenu, iespējams, pārmērīgo raksturu.

225    Prasītāja apgalvo, ka esot bijusi jāparedz hierarhija starp trim kritērijiem, kuri ir paredzēti cenu noteikšanas vadlīnijās, un ka kritērijam par cenām vispārpieņemtos tirdzniecības mezglos esot bijis jābūt galvenajam kritērijam. Šādu hierarhizācijas neesamību nevarot pamatot ar to, ka tā ļauj mazināt riskus, kas saistīti ar būtiskām cenu izmaiņām, kuras izriet no kāda no kritērijiem, ņemot vērā, ka tad hierarhizāciju brīvi veikšot šķīrējtiesas saskaņā ar kārtību, kas, iespējams, ir labvēlīga Gazprom.

226    Turklāt prasītāja un Polijas Republika apgalvo, ka cenu noteikšanas vadlīnijas esot formulētas pārāk vispārīgi un tādējādi pārskatītās cenas varēs atšķirties atkarībā no šķīrējtiesnešiem, šo šķīrējtiesnešu veiktās līguma noteikumu interpretācijas, pieaicinātajiem ekspertiem vai katra strīda cenu jomā īpašo apstākļu vērtējuma. Galu galā tas ļaujot Gazprom praksē nodrošināties pret cenu samazinājumiem un nesekmējot brīvas un neizkropļotas konkurences atjaunošanu Eiropas gāzes tirgos.

227    Komisija, ko atbalsta Gazprom, uzskata, ka cenu noteikšanas vadlīnijas ir pietiekamas un ka tāpēc šis iebildums ir jānoraida.

228    Jāatgādina, ka saskaņā ar gala saistību 19. punkta iii) apakšpunktu attiecīgo līgumu atbilstošajā klauzulā ir jāietver šādas cenu noteikšanas vadlīnijas:

“Puses, pārskatot noteikumus par līgumcenu, ņem vērā cenu līmeni konkurētspējīgos kontinentālās Rietumeiropas gāzes tirgos, citu starpā, vidējās svērtās cenas importam uz robežas Vācijā, Francijā un Itālijā un cenu līmeni vispārpieņemtos likvīdos gāzes tirdzniecības mezglos kontinentālajā Eiropā (tostarp, it īpaši, TTF, NCG u.c.), pienācīgi ņemot vērā visas saskaņā ar līgumu piegādātās dabasgāzes īpašības (piemēram, bet ne tikai, daudzumu, kvalitāti, nepārtrauktību un elastīgumu).”

229    Tomēr, aplūkojot kopsakarā cenu noteikšanas vadlīnijas un apstrīdētā lēmuma tekstu (it īpaši tā 103. un 155. apsvērumu), no tiem izriet, ka šajās cenu noteikšanas vadlīnijās drīzāk ir paredzēti divi kritēriji, nevis trīs kritēriji, kurus ir konstatējusi prasītāja. Tādējādi, kā it īpaši tiesas sēdē ir norādījusi Komisija, nosakot jaunās tarifu formulas, pirmām kārtām, ir jāņem vērā cenu līmenis konkurētspējīgos kontinentālās Rietumeiropas gāzes tirgos un, otrām kārtām, tas notiek, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā līguma, uz kuru attiecas cenu pārskatīšana, specifiskās īpašības.

230    Attiecībā uz šo pirmo kritēriju – no cenu noteikšanas vadlīnijām arī izriet, ka cenu līmenis konkurētspējīgos kontinentālās Rietumeiropas gāzes tirgos ir jāsaprot, it īpaši atsaucoties uz divu veidu datiem, proti, pirmkārt, vidējām svērtām importa cenām Vācijā, Francijā un Itālijā (turpmāk tekstā – “vidējās importa cenas”) un, otrkārt, cenu līmeni vispārpieņemtos likvīdos gāzes tirdzniecības mezglos kontinentālajā Eiropā (turpmāk tekstā – “mezglu cenas”).

231    Prasītājas izvirzītie argumenti ir jāizskata, ņemot vērā šos apsvērumus.

232    Attiecībā uz prasītājas minēto hierarhizācijas neesamību ir jāuzsver, ka – neatkarīgi no izmantotajiem datiem – centrālais kritērijs, uz kuru ir jāatsaucas attiecīgajām līgumslēdzējām pusēm un šķīrējtiesām, kuras, iespējams, izskata strīdu, ir kritērijs par “cenu līmeni konkurētspējīgos kontinentālās Rietumeiropas gāzes tirgos”.

233    Tomēr, tā kā daļa gāzes, kas iegādāta kontinentālajā Rietumeiropā, tiek pirkta, izmantojot gāzes piegādes līgumus, kuri attiecīgā gadījumā ir ilgtermiņa līgumi un kuri noslēgti saistībā ar darījumiem, kas atšķiras no darījumiem, kuri notikuši gāzes tirdzniecības mezglos, gāzes cenas, kas izriet no šiem līgumiem, piedalās cenu līmeņa veidošanā “konkurētspējīgos kontinentālās Rietumeiropas gāzes tirgos”, ko prasītāja neapstrīd. Turklāt ir jāatzīmē, ka Komisija ir izmantojusi cenas, kas piemērojamas Gazprom ilgtermiņa līgumos ar Vācijas klientiem, lai veiktu sākotnējo vērtējumu paziņojumā par iebildumiem par to, vai cenas, kas piemērojamas Gazprom līgumos ar klientiem attiecīgajās CAE valstīs, ir potenciāli pārmērīgas (skat. paziņojuma par iebildumiem 10.2.1. iedaļu). Prasītāja nav kritizējusi šo pieeju, kuru Komisija ir izmantojusi paziņojumā par iebildumiem.

234    Tādējādi cenu noteikšanas vadlīnijās dati par vidējām importa cenām tiek izmantoti, lai iegūtu cenas, kuras ir piemērojamas gāzes piegādes līgumos un kuras atšķiras no cenām gāzes tirdzniecības mezglos. Šajā ziņā šie dati var saprātīgi atspoguļot cenu līmeni “konkurētspējīgos kontinentālās Rietumeiropas gāzes tirgos”.

235    Turklāt ir jānorāda, ka saistību attiecībā uz cenu noteikšanas praksi mērķis nav attiecīgajiem klientiem garantēt cenas, kuras ir salīdzināmas ar viszemākajām cenām, kas ir pieejamas konkurētspējīgos kontinentālās Rietumeiropas tirgos, bet gan cenas, kuras ir salīdzināmas ar vispārējo cenu līmeni šajos tirgos, un šis līmenis izriet gan no mezglu cenām, gan no vidējām importa cenām. Šādos apstākļos prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo nav paredzēta hierarhizācija starp šiem diviem datu veidiem, kuri ir norādīti cenu noteikšanas vadlīnijās.

236    Attiecībā uz argumentāciju, saskaņā ar kuru cenu noteikšanas vadlīniju formulējums ir neskaidrs un pārāk vispārīgs, vispirms ir jānorāda, ka tas, ka cenu noteikšanas vadlīniju piemērošana varētu izraisīt pārskatītas cenas, kuras dažādos attiecīgajos līgumos atšķiras, it īpaši atkarībā no šķīrējtiesnešiem, nevar pamatot uzskatu, ka cenu noteikšanas vadlīnijas ir nepietiekamas, jo, tā kā attiecīgo līgumu īpašības var atšķirties, atšķirības cenās, kuras ir piemērojamas dažādos attiecīgajos līgumos, kā tādas nevar pamatot uzskatu, ka šīs vadlīnijas ir acīmredzami nepietiekamas. Proti, saistību attiecībā uz cenu noteikšanas praksi mērķis nav panākt pārskatītas cenas, kas ir ļoti līdzīgas vai identiskas dažādos attiecīgajos līgumos.

237    Turpinot ir jāatgādina, ka, tā kā pirmais kritērijs skaidri attiecas uz “cenu līmeni konkurētspējīgos kontinentālās Rietumeiropas gāzes tirgos”, tas norāda uz references cenām (benchmark), kas ir daudz skaidrāk konkurētspējīgākas nekā references cenas, kuras ir norādītas attiecīgajos līgumos esošajās cenu noteikšanas vai pārskatīšanas klauzulās, tostarp prasītājas līgumā ietvertajā klauzulā, kurā ir atsauce uz “[konfidenciāli]”. Šajā ziņā, nebūt nebūdamas neskaidras, cenu noteikšanas vadlīnijas ir uzlabojums salīdzinājumā ar pašreizējām klauzulām.

238    Turklāt Vispārējā tiesa uzsver, ka, piedāvājot Komisijai pabeigt administratīvo procesu, izmantojot Regulas Nr. 1/2003 9. pantu, proti, pieņemot lēmumu, ar kuru saistības tiek atzītas par saistošām, un nepārtraucot sarunas ar šo iestādi, Gazprom ir piekritusi, ka ar apstrīdētā lēmuma 1. pantu gala saistības tiek atzītas par saistošām. Šāda veida izvēle ir ļāvusi Gazprom izvairīties no konkurences tiesību pārkāpumu iespējamas konstatēšanas un iespējamas naudas soda uzlikšanas par šo pārkāpumu no Komisijas puses (šajā nozīmē skat. spriedumu Alrosa, 35. un 48. punkts), ko apstiprina minētā lēmuma 2. pantā ietvertais secinājums, ka Komisijai vairs nav pamata rīkoties. Tas tomēr nozīmē, ka Gazprom ir pienākums ievērot šīs saistības, citādi tā riskētu ar to, ka, konstatējot šī lēmuma neievērošanu, var rasties šī sprieduma 181. un 182. punktā minētās sekas, tostarp naudas soda uzlikšana. Šis uzņēmums ir pakļauts arī pastāvīgai uzraudzībai, lai pārbaudītu, vai šīs saistības tiek ievērotas to spēkā esamības laikā, kā to parāda minēto saistību 5. iedaļa, kurā it īpaši ir paredzēta tāda pilnvarnieka iecelšana, kas ir atbildīgs par šo saistību izpildes uzraudzību.

239    Šajā kontekstā Gazprom ir saistošs ne tikai šo gala saistību saturs, bet arī pats apstrīdētais lēmums, turklāt atgādinot, ka tiesību akta rezolutīvā daļa ir jālasa, ņemot vērā tā pamatojumu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2001. gada 10. jūlijs, Irish Sugar/Komisija, C‑497/99 P, EU:C:2001:393, 15. punkts, un spriedumus, 2013. gada 22. oktobris, Komisija/Vācija, C‑95/12, EU:C:2013:676, 40. punkts, un 2013. gada 13. decembris, Ungārija/Komisija, T‑240/10, EU:T:2013:645, 90. punkts). Līdz ar to gala saistību izpildes ietvaros, tostarp saistībā ar cenu noteikšanas vadlīniju īstenošanu un interpretāciju, Gazprom šīs saistības ir jāpiemēro un jāinterpretē atbilstoši apstrīdētā lēmuma motīvu daļai, tostarp arī saistībā ar tās nostājām sarunās par cenu noteikšanu un strīdu izšķiršanā, kas sākta, piemērojot minēto saistību 19. punkta iv) apakšpunktā paredzēto šķīrējklauzulu.

240    No apstrīdētā lēmuma motīvu daļas izriet, ka cenu līmenim tirdzniecības mezglos, pēc Komisijas domām, ir īpaša nozīme, lai noteiktu pārskatītās cenas (skat. it īpaši 103., 164. un 178. apsvērumu). Tādējādi konkrētas šķīrējtiesas procedūras ietvaros Gazprom ir jāpauž nostāja, kas atbilst šai motīvu daļai, un principā Gazprom nevar apgalvot, ka šķīrējtiesnešiem būtu jāabstrahējas no cenu līmeņa šajos mezglos.

241    Visbeidzot, prasītāja un Polijas Republika nav iesniegušas alternatīvus šo vadlīniju formulējumus, kas, pēc to domām, būtu nodrošinājuši saistību attiecībā uz cenu noteikšanas praksi pietiekamību. Savos attiecīgajos procesuālajos rakstos tās nav arī izvirzījušas precīzus argumentus, kuri pamatotu to kritiku par cenu noteikšanas vadlīniju neskaidro un pārāk vispārīgo raksturu. Vienīgie precīzākie elementi, kuri pamato šo argumentāciju, ir atrodami ekonomiskajā pētījumā, ko prasītāja iesniegusi apsvērumu par Gazprom iestāšanās rakstu pielikumā.

242    Tomēr šie prasītājas ekonomiskajā pētījumā ietvertie elementi lielā mērā ir nepieņemami.

243    Proti, izņemot tiktāl, ciktāl minētie elementi ir paredzēti, lai atbildētu uz pierādījumiem, kurus ir izvirzījusi Gazprom ekonomiskajā pētījumā, ko tā iesniegusi sava iestāšanās raksta pielikumā, pierādījumi, kuri ir ietverti prasītājas ekonomiskajā pētījumā, ir novēloti saskaņā ar Reglamenta 85. panta 2. un 3. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. decembris, Monolith Frost/EUIPO – Dovgan (“PLOMBIR”), T‑830/16, EU:T:2018:941, 21. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 1998. gada 17. decembris, Baustahlgewebe/Komisija, C‑185/95 P, EU:C:1998:608, 72. punkts). Konkrētāk, 3.2. un 3.5. iedaļā ietvertie elementi nav sniegti, atbildot uz pretējiem pierādījumiem, kurus ir iesniegusi Komisija vai Gazprom, un nekas nenorāda, ka šīs prasītājas ekonomiskā pētījuma iedaļas nevarētu būt agrāk pasūtītas attiecīgajam konsultantam, lai tās tiktu piedāvātas vismaz kā pierādījumu piedāvājums prasības pieteikumā.

244    Tādā pašā nozīmē prasītājas ekonomiskajā pētījumā izklāstītie elementi ir argumenti, kuri būtu bijuši jāformulē prasības pieteikumā vai prasītājas apsvērumos par Gazprom iestāšanās rakstu. Proti, Vispārējai tiesai nav pienākuma pielikumos meklēt un identificēt pamatus un argumentus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri veido prasības pamatojumu, jo pielikumi izmantojami vienīgi pierādīšanas un tehniskos nolūkos. Analoģiskas prasības ir noteiktas, ja kāda pamata atbalstam ir izvirzīts iebildums. Tādējādi iebildums, kura būtiskie elementi ir izklāstīti tikai prasības pieteikuma pielikumos, neatbilst minētajām prasībām (skat. spriedumu, 2011. gada 13. jūlijs, Polimeri Europa/Komisija, T‑59/07, EU:T:2011:361, 161. un 162. punkts un tajos minētā judikatūra).

245    Tomēr Vispārējā tiesa izvērtē atbilstošos elementus, kuri ir izklāstīti prasītājas ekonomiskā pētījuma 25., 27., 32. un 33. punktā.

246    Pirmkārt, attiecībā uz argumentu, ka cenu pārskatīšanā varētu ņemt vērā tikai vidējās importa cenas, izslēdzot mezglu cenas (ekonomiskā pētījuma 25. punkts), ir jāuzskata, ka abu iepriekš minēto datu kategoriju skaidra iekļaušana cenu noteikšanas vadlīnijās, pirms kurām ir vārdi “inter alia”, uzsver šo abu datu veidu nozīmi, kas tātad ir jāņem vērā šķīrējtiesām, kurām ir jāpiemēro šīs vadlīnijas, pat ja tām pašām apstrīdētais lēmums nav saistošs.

247    Turklāt Gazprom ir saistošas gan gala saistības, gan apstrīdētais lēmums, kurā tās ir atzītas par saistošām. No šī lēmuma motīvu daļas izriet, ka datiem par mezglu cenām ir īpaša nozīme, lai noteiktu pārskatītās cenas (skat. it īpaši 103., 164. un 178. apsvērumu). Tādējādi konkrētas šķīrējtiesas procedūras ietvaros Gazprom ir jāpauž nostāja, kas atbilst šai motīvu daļai, un principā tā nevar apgalvot, ka šķīrējtiesnešiem būtu jāabstrahējas no šīm mezglu cenām.

248    Otrkārt, saskaņā ar prasītājas ekonomisko pētījumu (27. punkts) kritērijs, kas attiecas uz konkrēta attiecīgā līguma īpašībām (piemēram, daudzums, kvalitāte, nepārtrauktība un elastīgums), ļautu Gazprom nekādā veidā neņemt vērā mezglu cenu līmeni. Tā kā šāda interpretācija ir pretrunā cenu noteikšanas vadlīniju noteikumiem un nav atbalstīta ar pierādījumiem, tā ir jānoraida.

249    Treškārt, saskaņā ar prasītājas pētījumu cenu noteikšanas vadlīnijas esot nepiemērotas, jo tajās nekas neesot paredzēts attiecībā uz līgumcenu pastāvīgu indeksāciju atbilstoši naftas produktu cenām (šī pētījuma 32. un 33. punkts). Šajā ziņā pietiek norādīt, ka šajās vadlīnijās nebija tieši jāmin šī indeksācija, jo, nodrošinot cenas, kas ir tuvas Rietumeiropas konkurētspējīgajām cenām, tām tādējādi ir jāļauj koriģēt iespējamās minētās indeksācijas radītās inflācijas sekas.

250    Turklāt, ciktāl prasītāja uzskata, ka cenu noteikšanas vadlīnijas nav efektīvas, jo tajās drīzāk neskaidri ir norādīts uz “cenu līmeni” konkurētspējīgos kontinentālās Rietumeiropas gāzes tirgos, nevis paredzēta indeksācija atbilstoši šīm cenām, pietiek norādīt, ka tā nekādi nepaskaidro, kā šāda indeksācija varētu norisināties praksē, un ka nav izslēgts, ka šādu risinājumu varētu panākt ar pārskatīšanu, izmantojot sarunas vai šķīrējtiesu. Turklāt, kā tas ir izklāstīts šī sprieduma 239. punktā, cenu noteikšanas vadlīnijas ir piemērojamas, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma motīvu daļu, kurā konkrēti ir noteikts, ka gala saistības “ir paredzētas, lai nodrošinātu, ka gāzes cenas, kas ir piemērojamas naftas indeksācijas līgumos [attiecīgajās CAE valstīs], joprojām ir saskaņotas ar konkurētspējīgām references cenām” (164. apsvērums), un ka šo saistību “mērķis tātad ir nodrošināt, lai cenas, kas piemērojamas piecās [CAE valstīs, uz kurām attiecas cenu noteikšanas prakse], pēc to pārskatīšanas tiek noteiktas saskaņā ar konkurētspējīgām references cenām Rietumeiropā” (179. apsvērums).

251    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, nav pierādīts, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kā to apgalvo prasītāja. Attiecībā uz pārējo daļu, pieņemot, ka prasītāja apgalvo, ka cenu noteikšanas vadlīnijām bija jāļauj attiecīgajiem klientiem iegūt pēc iespējas zemākas cenas, piemēram, mezglu cenas, pietiek norādīt, ka apstāklis, ka citas saistības arī varētu tikt akceptētas vai pat ka tās varētu būt labvēlīgākas konkurencei, pats par sevi nevar izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu Morningstar, 59. punkts).

252    Līdz ar to, neskarot pārējo iebildumu izskatīšanu, otrā pamata trešās daļas pirmais iebildums ir jānoraida.

b)      Par kritērija attiecībā uz cenu līmeni gāzes tirdzniecības mezglos nepiemēroto raksturu (otrais iebildums)

253    Prasītāja uzsver, ka Apvienotās Karalistes gāzes tirdzniecības mezgls “National Balancing Point” (NBP) nav ticis iekļauts kā atsauces mezgls, kas būtu skaidri norādīts cenu noteikšanas vadlīnijās (pretēji “Title Transfer Facility” (TTF) un “NetConnect Germany” (NCG) gāzes tirdzniecības mezgliem), lai gan NBP attīstības pakāpe un fakts, ka Apvienotā Karaliste tiek apgādāta ar gāzi no kontinentālās Eiropas, esot pamatojis tā iekļaušanu. Pretēji tam, ko sākotnēji bija apgalvojusi Komisija, tomēr neesot iespējams atsaukties uz šo mezglu, jo cenu noteikšanas vadlīniju formulējums attiecas uz “kontinentālās” Eiropas mezgliem. Šī kļūda apstiprinot citādi apgalvotās interpretācijas grūtības.

254    Komisija uzskata, ka šis iebildums ir jānoraida.

255    Šajā ziņā ir konstatējams, ka abi vārda “kontinentāls” lietošanas gadījumi cenu noteikšanas vadlīnijās izslēdz NBP mezgla ar cenām saistīto datu izmantošanu.

256    Tomēr šī izslēgšana pati par sevi nav pietiekama, lai konstatētu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko pieļāvusi Komisija un kas saistīta ar cenu noteikšanas vadlīniju formulējumu, jo šīs vadlīnijas ļauj izmantot citus “vispārpieņemtus” mezglus un skaidri attiecas uz TTF un NCG mezgliem, kuru piemērotību un likviditāti prasītāja nav apstrīdējusi. Turklāt prasītājas ekonomiskajā pētījumā ir skaidri precizēts, ka TTF mezgls ir pilnībā izveidojies un tas ir viens no vislikvīdākajiem gāzes tirdzniecības mezgliem Eiropā.

257    Līdz ar to otrā pamata trešās daļas otrais iebildums ir jānoraida.

c)      Par vidējo importa cenu Vācijā, Francijā un Itālijā nepiemēroto raksturu (trešais iebildums)

258    Prasītāja uzskata, ka dati par vidējām importa cenām Vācijā, Francijā un Itālijā esot nepiemēroti un turklāt neesot izmantoti paziņojumā par iebildumiem. Pirmām kārtām, cenu noteikšanas vadlīnijās neesot norādīts avots, kas ir jāizmanto, lai noteiktu attiecīgās cenas, un pieejamie publiskie dati neatspoguļojot faktiskās cenas konkrētā laikposmā, jo nav paredzēta šo datu stingra korekcija ar atpakaļejošu spēku, ja cenas tiek pārskatītas vēlāk sarunu vai šķīrējtiesas procesā.

259    Otrām kārtām, vidējās importa cenas esot nepiemērotas, jo gāzes tirgos Francijā un Itālijā, kuri nav ne vislikvīdākie, ne liberalizētākie, parasti cenas esot augstākas nekā gāzes tirgos Vācijā. Turklāt cenas, kas piemērojamas šajās abās valstīs, Gazprom klienti piecās CAE valstīs, uz kurām attiecas cenu noteikšanas prakse, esot maz izmantojuši kā references cenas.

260    Trešām kārtām, astoņu gadu laikā, kamēr tiks piemērotas gala saistības, gāzes tirgi varot attīstīties, un līdz ar to vidējās importa cenas kādā no šīm trim valstīm varētu zaudēt savu references cenu “statusu”, bet cenu noteikšanas vadlīnijās šāda iespēja nav paredzēta. Turklāt Komisija neesot ņēmusi vērā piedāvājumu, kuru prasītāja bija formulējusi apspriešanās ar tirgus dalībniekiem laikā, noteikt references cenas saskaņā ar objektīvu metodi.

261    Ceturtām kārtām, vidējās importa cenas parasti esot augstākas nekā mezglu cenas, un tādējādi ar tām tiekot izdarīts augšupvērsts spiediens uz cenām, kuras izriet no cenu noteikšanas vadlīnijām.

262    Komisija uzskata, ka atsauce uz vidējām importa cenām ir piemērota un ka tāpēc šis iebildums ir jānoraida.

263    Šajā ziņā atbilstoši tam, kas jau ir izklāstīts šī sprieduma 233.–235. punktā, vispirms ir jānorāda, ka nešķiet, ka šeit pastāvētu principiāls iemesls, kas pamatotu ar importa cenām saistītu datu izslēgšanu. Prasītājas izvirzītie atsevišķie argumenti neatspēko šo apsvērumu.

264    Pirmām kārtām, attiecībā uz prasītājas identificētajiem praktiskajiem un tehniskajiem šķēršļiem ir jānorāda, ka šie šķēršļi nav tādi, ka personas, kuras ir iesaistītas strīdu cenu jomā izšķiršanā, tostarp attiecīgo klientu personāls, šķīrējtiesneši vai eksperti, kurus piesaistījušas šķīrējtiesas, nevarētu uz tiem reaģēt vai ņemt tos vērā, izstrādājot tarifu formulas. Piemēram, šīs personas varētu izmantot informāciju par cenām, ko publiskās iestādes (valsts iestādes vai Eurostat (Eiropas Savienības Statistikas birojs)) ir padarījušas pieejamu, kā arī informāciju, ko iesnieguši privāti uzņēmumi, un definēt šādas formulas tā, lai aptvertu iespējamās šīs informācijas nepilnības, tostarp to, ka tās neatspoguļo cenu pārskatīšanu, kas notiek pēc tam, kad minētās iestādes vai privātie uzņēmumi ir apkopojuši atbilstošos datus. Tāpat no minētajām personām var pamatoti sagaidīt, ka tās spēj ņemt vērā atšķirības, kas vispārēji konstatētas starp vidējām importa cenām un mezglu cenām, it īpaši attiecībā uz “sākotnējo izmaksu” (entry costs) iekļaušanu.

265    Otrām kārtām, pat pieņemot, ka Francijas un Itālijas gāzes tirgi ir mazāk likvīdi un mazāk liberalizēti nekā Vācijas gāzes tirgus, ar to nepietiek, lai uzskatītu, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, iekļaujot šīs pirmās divas minētās valstis. Turklāt gāzes tirgi katrā no šīm trim valstīm ir konkurētspējīgi, neraugoties arī uz būtiskām Gazprom tirgus daļām. Attiecībā arī uz argumentu, ka citi tirgi esot likvīdāki, piemēram, Beļģijas vai Nīderlandes tirgus, pietiek konstatēt, ka cenu noteikšanas vadlīnijas neliedz līgumslēdzējām pusēm un šķīrējtiesnešiem ņemt vērā šos citus tirgus.

266    Trešām kārtām, kā norāda Komisija, prasītāja nenorāda nevienu iemeslu, kas liktu bažīties, ka apstākļi varētu mainīties tā, ka Vācijas, Francijas vai Itālijas gāzes tirgi vairs nebūtu konkurētspējīgi un ka vidējās importa cenas attiecībā uz vienu vai otru no šīm valstīm vairs nevarētu tikt izmantotas kā references cenas. Katrā ziņā faktu, uz kuriem tika balstīts apstrīdētais lēmums, būtisku izmaiņu gadījumā Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punktu var atsākt lietas izskatīšanu.

267    Ceturtām kārtām, kā izriet no apsvērumiem, kuri ir izklāstīti šī sprieduma 233.–235. punktā un 263. punktā, pat pieņemot, ka vidējās importa cenas ir augstākas nekā mezglu cenas un tādējādi ar tām tiek izdarīts “augšupvērsts spiediens” uz cenu līmeni, kas izrietētu no cenu noteikšanas vadlīnijām, prasītāja nav pierādījusi, ka šīs vidējās cenas principā būtu nepiemērotas.

268    Tādējādi otrā pamata trešās daļas trešais iebildums ir jānoraida.

d)      Par gāzes, kas piegādāta saistībā ar konkrētu līgumu, īpašībām (ceturtais iebildums)

269    Prasītāja apgalvo, ka Komisija, pieļaujot cenu noteikšanas vadlīniju otro kritēriju, kas liek “pienācīgi [ņemt] vērā visas saskaņā ar [konkrēto] līgumu piegādātās dabasgāzes īpašības”, nav ņēmusi vērā Gazprom iepriekš veikto šo īpašību nelabvēlīgo izmantošanu. Proti, tā savus ilgtermiņa līgumus esot raksturojusi kā tādus, kuri ietver “premium” [“augstākās kvalitātes”] produktu salīdzinājumā ar gāzi, kas iegādāta gāzes tirdzniecības mezglos, tādējādi pamatojot augstākas cenas. Turklāt katra no īpašībām, kuras skaidri ir norādītas cenu noteikšanas vadlīnijās (proti, daudzums, kvalitāte, nepārtrauktība un elastīgums), ļaujot pamatot cenu paaugstināšanu, turpretī neesot bijusi iekļauta neviena īpašība, kas pamatotu cenas samazināšanu.

270    Komisija uzskata, ka šis iebildums ir jānoraida.

271    Šajā ziņā, kā tas jau ir izklāstīts šī sprieduma 229. punktā, cenu noteikšanas vadlīnijās ir paredzēts, ka ir piemērojami divi kritēriji, un tādējādi, veicot cenu pārskatīšanu, pirmām kārtām, ir jāņem vērā cenu līmenis konkurētspējīgos kontinentālās Rietumeiropas gāzes tirgos un, otrām kārtām, tas notiek, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā attiecīgā līguma specifiskās īpašības.

272    Tādējādi no cenu noteikšanas vadlīnijām izriet, ka tās ar pirmo kritēriju liek ņemt vērā apstākļus, kas nav saistīti ar konkrētu attiecīgo līgumu, proti, datus, kas atspoguļo cenu līmeni konkurētspējīgos kontinentālās Rietumeiropas gāzes tirgos. Tomēr šādi dati var izrietēt no dažādiem līgumiem, kuri, iespējams, atšķiras no šī attiecīgā līguma, piemēram, ja tie ir saistīti ar darījumiem gāzes tirdzniecības mezglos. Šādos apstākļos Komisijai nevar pārmest, ka tā ir piekritusi tam, ka cenu noteikšanas vadlīnijās ir iekļauts arī otrais kritērijs, kas ļauj ņemt vērā minētā līguma iekšējās iezīmes.

273    Turklāt ir jāuzskata, ka, pretēji tam, ko liek saprast prasītāja, otrā kritērija un īpašību, kuras skaidri ir norādītas cenu noteikšanas vadlīnijās, iekļaušana ne vienmēr izraisīs augšupvērstu spiedienu uz pārskatītajām cenām. Proti, pieņemot, ka konkrētā gadījumā šķīrējtiesa, kura, iespējams, izskata strīdu, izvēlētos piemērot pirmo kritēriju, galvenokārt izmantojot datus, kuri saistīti ar gāzes piegādi kontinentālajā Rietumeiropā, izmantojot ilgtermiņa līgumus, proti, līgumus, kuru īpašības, iespējams, ir līdzīgas attiecīgajiem līgumiem, nekas šai pašai šķīrējtiesai neliegtu ņemt vērā šo izvēli, ierobežojot otrā kritērija īstenošanu.

274    Tādējādi otrā pamata trešās daļas ceturtais iebildums ir jānoraida.

e)      Par elementiem, kuri nav minēti cenu noteikšanas vadlīnijās (piektais iebildums)

275    Prasītāja un Lietuvas Republika būtībā apgalvo, ka cenu noteikšanas vadlīnijās esot bijuši jāiekļauj papildu elementi. Pirmām kārtām, šajās vadlīnijās esot bijis jāiekļauj elements, kas saistīts ar piegādes izmaksām, kuras būtiski atšķiroties atkarībā no piegādes punkta un, piemēram, esot ievērojami mazākas attiecībā uz Gazprom saistībā ar gāzes piegādēm Lietuvā ģeogrāfiskā tuvuma Krievijai dēļ salīdzinājumā ar piegādēm Rietumeiropā.

276    Otrām kārtām, prasītāja norāda, kā tas izriet no tās ekonomiskā pētījuma, ka cenu noteikšanas vadlīnijās nav piešķirta nekāda nozīme obligātām pirkšanas saistībām (“take or pay” mehānisms), kuras ir ietvertas dažos attiecīgajos līgumos, lai gan šīm saistībām esot būtiska vērtība attiecībā uz Gazprom. Šajās vadlīnijās esot iekļauti tikai tie faktori, kas ļauj paaugstināt cenas.

277    Komisija uzskata, ka šis iebildums ir jānoraida.

278    Šajā ziņā no gala saistību 19. punkta iii) apakšpunktā paredzēto cenu noteikšanas vadlīniju formulējuma acīmredzami izriet, ka attiecībā uz konkrēta attiecīgā līguma īpašību ņemšanu vērā šajās vadlīnijās skaidri konstatēto īpašību piemēri nav izsmeļoši.

279    Līdz ar to Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, akceptējot cenu noteikšanas vadlīnijas, kurās skaidri nav minētas īpašības, kuras ir saistītas ar piegādes izmaksām un obligātām pirkšanas saistībām (“take or pay” mehānisms).

280    Attiecībā uz pārējo daļu, ciktāl prasītāja vispārīgāk apgalvo, ka Komisija, novērtējot gala saistību pietiekamību, neesot pietiekami ņēmusi vērā to, ka Gazprom attiecīgajos līgumos ir ietvērusi obligāto pirkšanas saistību klauzulas, pietiek norādīt, ka, lai gan paziņojumā par iebildumiem Komisija ir pārbaudījusi šo klauzulu esamību minētajos līgumos, tā nav paudusi bažas par konkurenci, kuras tieši būtu saistītas ar minētajām klauzulām, un nav arī paredzējusi koriģējošu pasākumu šajā ziņā. No tā izriet, ka Komisijai nebija jānodrošina, lai gala saistības kliedētu šīs bažas.

281    Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata trešās daļas piektais iebildums ir jānoraida un līdz ar to šī daļa ir jānoraida pilnībā kā nepamatota.

4.      Par otrā pamata ceturto daļu, kas attiecas uz tiesību kļūdām un acīmredzamām kļūdām vērtējumā attiecībā uz saistību starp Savienības tiesībām un strīdu izšķiršanu

282    Prasītāja apgalvo, ka no apstrīdētā lēmuma 178. apsvērumā ietvertajiem motīviem izriet, ka Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdas, kā arī būtībā acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kuras saistītas, pirmkārt, ar Savienības materiālo tiesību piemērošanu strīdu izšķiršanā, kas paredzēta gala saistību 19. punkta iv) apakšpunktā, un, otrkārt, ar iespēju šai iestādei iejaukties kā amicus curiae šādās procedūrās.

283    Komisija uzskata, ka tā nav pieļāvusi kļūdu šajā ziņā.

a)      Par Savienības materiālo tiesību piemērošanu strīdu izšķiršanā (pirmais iebildums)

284    Prasītāja uzskata, ka, pirmām kārtām, pamatojoties uz nepareizu 1999. gada 1. jūnija sprieduma Eco Swiss (C‑126/97, turpmāk tekstā – “spriedums Eco Swiss”, EU:C:1999:269, 36. punkts) interpretāciju, Komisija kļūdaini esot uzskatījusi, ka šķīrējtiesām, ņemot vērā to, ka tās ir izveidotas Savienībā strīdi cenu jomā starp Gazprom un tās attiecīgajiem klientiem ir obligāti jāatrisina, ņemot vērā Savienības materiālās tiesības.

285    Proti, spriedumā Eco Swiss Tiesa esot vērsusies tikai pie Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) un netieši – pie citām dalībvalstu tiesām, nevis pie šķīrējtiesām, kuras nav tiesas LESD 267. panta izpratnē. Ar minēto spriedumu šīm tiesām esot vienīgi noteikts pienākums piemērot Savienības tiesības saistībā ar ierobežotu a posteriori kontroli par to, vai šīs šķīrējtiesas ir ievērojušas “sabiedrisko kārtību”, nepieprasot, lai tās piemērotu Savienības materiālās tiesības.

286    Patiesībā attiecīgajām šķīrējtiesām esot pienākums piemērot vienīgi gala saistību 19. punktu, nevis LESD 102. pantu vai apstrīdēto lēmumu kā tādu. Tādējādi nekas neliecinot par to, ka Gazprom klients varētu viegli atsaukties uz šī lēmuma saturu šķīrējtiesas procedūrā, ņemot vērā, ka šī iespēja varētu tikt apstiprināta tikai saistībā ar valsts tiesas, kura pārbauda šķīrējtiesas nolēmuma izpildi, uzdoto prejudiciālo jautājumu, kas laika ziņā nav efektīvi.

287    Otrām kārtām, strīdu izšķiršanas efektivitāti būtiski samazinot tas, ka gala saistībās nav atsauces uz apstrīdēto lēmumu vai LESD 102. pantu. Šķīrējtiesas ne vienmēr pārbaudot pārskatīto cenu atbilstību šī lēmuma vai šīs LESD tiesību normas mērķiem un pat riskējot, ka tās pārsniegs savas pilnvaras vai to nolēmumi tiks atcelti, ja tās veiks šādu pārbaudi.

288    Komisija uzskata, ka šis iebildums ir jānoraida.

289    Jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 178. apsvērumā, atsaucoties uz spriedumu Eco Swiss (35. un 36. punkts), ir norādīts, ka gala saistībās “ir pieprasīts, lai šķīrējtiesas procedūras norisinātos Savienībā”, un ka “tas liek šķīrējtiesām ievērot un piemērot Savienības konkurences tiesības saistībā ar sabiedrisko kārtību, neatkarīgi no tā, kādas ir šķīrējtiesas procesa pušu privātās intereses”.

290    Šajā ziņā no LES 3. panta 3. punkta un 27. protokola par iekšējo tirgu un konkurenci, kas pievienots Lisabonas līgumam (OV 2010, C 83, 309. lpp.), izriet, ka LESD 101. un 102. pants ir pamatnoteikumi, kas nepieciešami Savienībai uzticēto uzdevumu izpildei, it īpaši iekšējā tirgus darbībai, jo to mērķis ir novērst konkurences izkropļošanu pretēji sabiedrības, individuālu uzņēmumu un patērētāju interesēm (šajā nozīmē skat. spriedumu Eco Swiss, 36. punkts, un spriedumu, 2011. gada 17. februāris, TeliaSonera Sverige, C‑52/09, EU:C:2011:83, 20.–22. punkts). Līdz ar to LESD 101. un 102. pants ir sabiedriskās kārtības noteikumi, tostarp 1958. gada 10. jūnijā Ņujorkā parakstītās Konvencijas par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu izpratnē, kas pēc savas ierosmes ir jāpiemēro valsts tiesām, kurām ir jāapmierina prasība par šķīrējtiesas nolēmuma atcelšanu, ja tās uzskata, ka šis nolēmums ir pretrunā minētajiem pantiem (šajā nozīmē skat. spriedumu Eco Swiss, 36.–41. punkts, un spriedumu, 2006. gada 13. jūlijs, Manfredi u.c., no C‑295/04 līdz C‑298/04, EU:C:2006:461, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

291    No tā izriet, ka attiecīgajām šķīrējtiesām, pat ja tās ir izveidotas Savienības teritorijā, ne vienmēr ir saistošas Savienības konkurences tiesības kopumā un arī Savienības pārējās materiālās tiesības. Tāpat ir taisnība, kā to apgalvo prasītāja, ka dalībvalstu tiesu veiktajai kontrolei par šķīrējtiesas nolēmumiem ir ierobežots raksturs (skat. spriedumu, 2018. gada 6. marts, Achmea, C‑284/16, EU:C:2018:158, 54. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr tad, ja kāda no šīm šķīrējtiesām pieņemtu šķīrējtiesas nolēmumu, kas ir pretrunā LESD 102. pantam, prasības celšanas gadījumā dalībvalstu tiesām šis nolēmums būtu jāatceļ. Tas var likt minētajām šķīrējtiesām pārliecināties, ka pieņemtais šķīrējtiesas nolēmums atbilst šai LESD tiesību normai.

292    Turklāt, pat ja izskatāmā lieta tieši attiecas nevis uz LESD 102. pantu, bet uz saistību noteikšanas lēmuma, kas pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. pantu, ievērošanu, ir jāuzskata, ka, ņemot vērā šī sprieduma 290. punktā izklāstītos apsvērumus un tā kā šī regula ir pieņemta, piemērojot LESD 103. pantu, un attiecas uz LESD 101. un 102. panta īstenošanu, valsts tiesas var apmierināt prasību atcelt šķīrējtiesas nolēmumu, ja tās uzskata, ka šis nolēmums ir pretrunā šādam lēmumam.

293    Šādu prasības izveidot šķīrējtiesas Savienībā seku, kuras minētas apstrīdētā lēmuma 178. apsvērumā, interpretāciju nevar atspēkot prasītājas arguments par apgalvotajām praktiskajām grūtībām, ar kādām varētu saskarties valsts tiesas, pārbaudot šķīrējtiesas nolēmumu atbilstību LESD 102. pantam vai lēmumam, kas pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. pantu, jo šādu strīdu izskatīšana ietilpst šo tiesu materiālajā kompetencē.

294    Turklāt, kā tas jau ir uzsvērts iepriekš, Gazprom ir jāpiemēro gala saistības atbilstoši apstrīdētā lēmuma motīvu daļai, jo pretējā gadījumā varētu tikt konstatēta šī lēmuma neievērošana. Tāpēc Gazprom kā šķīrējtiesas procedūru pusei, nosakot šķīrējtiesnešu uzdevumu un izstrādājot savus procesuālos rakstus, ir jānodrošina, lai viņi pārskatītu tarifu formulas atbilstoši minētajam lēmumam.

295    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Vispārējā tiesa uzskata, ka, neraugoties uz apstrīdētā lēmuma 178. apsvērumā ietverto strīdīgo nosacījumu nedaudz neveiklo formulējumu, Komisija nav pieļāvusi ne tiesību kļūdu, iekļaujot šos nosacījumus, ne acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka pienākums organizēt strīdu izskatīšanu Savienības teritorijā var uzlabot saistību attiecībā uz cenu noteikšanas praksi efektivitāti. Līdz ar to otrā pamata ceturtās daļas pirmais iebildums ir jānoraida.

b)      Par Komisijas iespēju iejaukties kā “amicus curiae” (otrais iebildums)

296    Prasītāja uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu, apstrīdētā lēmuma 178. apsvērumā apgalvojot, ka tā varētu iejaukties kā amicus curiae šķīrējtiesas procedūrās. Taču pašreizējā Savienības tiesību attīstības stadijā nepastāvot nekāds juridisks pamats, ar ko izveido šāda veida sadarbību starp Komisiju un šķīrējtiesām. Tādējādi šāda iejaukšanās būtu jāatļauj šķīrējtiesas pusēm, kas šajā gadījumā neko negarantētu, jo Gazprom nekādā veidā nav uzņēmusies saistības šajā ziņā un daudzi klienti varētu nevēlēties iesaistīt Komisiju, ņemot vērā sensitīvo vai konfidenciālo informāciju, ar kuru notikusi apmaiņa, un nostāju, kura tiek uzskatīta par “labvēlīgu” Gazprom un kuru Komisija paudusi lietā AT.39816.

297    Prasītāja piebilst, ka Komisija esot atzinusi, ka tās dalība kā amicus curiae nav pastāvīgi garantēta un ka tā drīzāk uzstāj uz iespēju atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 15. panta 3. punktam iesaistīties tiesvedībās par šķīrējtiesas nolēmumu kontroli.

298    Komisija uzskata, ka šis iebildums ir jānoraida.

299    Šajā ziņā ir konstatējams, kā to apgalvo prasītāja, ka gala saistībās nekādi nav paredzētas Komisijas tiesības iejaukties kā amicus curiae tiesvedībā šķīrējtiesā, kas ierosināta, pamatojoties uz šo saistību 19. punkta iv) apakšpunktā paredzēto šķīrējklauzulu, un ka šādas tiesības citādi nav garantētas Savienības tiesībās.

300    Tomēr tieši tādēļ, ka gala saistību 19. punkta iv) apakšpunktā paredzētā šķīrējklauzula neattiecas uz jautājumu par Komisijas kā amicus curiae iejaukšanos, tas, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir minējusi šādu iespēju, lai gan šī iespēja nav garantēta minētajās saistībās, nevar likt apšaubīt minētā lēmuma tiesiskumu. Līdz ar to prasītājas iebildums par tiesību kļūdu ir neiedarbīgs.

301    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jānoraida ceturtās daļas otrais iebildums, un līdz ar to otrais pamats ir jānoraida pilnībā kā nepamatots.

D.      Par trešo pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 9. panta, lasot to kopsakarā ar LESD 102. pantu, pārkāpumu un samērīguma principa pārkāpumu, jo Komisija ir akceptējusi gala saistības, lai gan tās pietiekamā mērā neatbild uz iebildumiem par teritoriālajiem ierobežojumiem

302    Prasītāja, kuru atbalsta Polijas Republika, Lietuvas Republika un Overgas, apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi dažādas acīmredzamas kļūdas vērtējumā, pārkāpjot Regulas Nr. 1/2003 9. pantu, lasot to kopsakarā ar LESD 102. pantu, un samērīguma principu, jo tā ir secinājusi, ka saistības attiecībā uz teritoriālajiem ierobežojumiem (gala saistību 5.–17. punkts) ir pietiekamas. Šis pamats būtībā ir sadalīts trīs daļās.

303    Komisija, ko atbalsta Gazprom, uzskata, ka trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots. Attiecībā uz Overgas iestāšanās rakstu tā apgalvo, ka lielākā daļa tajā norādīto argumentu ir nepieņemami, jo tie nav saistīti ar strīda priekšmetu, kādu to ir noteikušas lietas puses.

1.      Par trešā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz saistību attiecībā uz teritoriālajiem ierobežojumiem nepietiekamību kopumā

304    Prasītāja uzskata, ka saistības attiecībā uz teritoriālajiem ierobežojumiem kopumā ir nepietiekamas. Lai gan tās veiktajai potenciālo scenāriju analīzei vajadzētu būt īpaši ticamai, Komisija neesot ņēmusi vērā dažādus apstākļus, kuriem esot bijusi izšķiroša ietekme uz šo saistību saturu.

305    Proti, lai gan paziņojumā par iebildumiem Komisija skaidri ir uzskatījusi, ka Gazprom bija īstenojusi tirgu segmentācijas “stratēģiju”, Komisija tomēr ir akceptējusi selektīvas saistības, kas nesniedz visaptverošu atbildi uz šo stratēģiju. Konkrētāk, saistības attiecībā uz teritoriālajiem ierobežojumiem galvenokārt izpaužas kā dažu līgumisku mehānismu izbeigšana, lai gan Gazprom esot izmantojusi arī dažādas ārpuslīgumiskas metodes, lai kavētu gāzes reeksportu. Šāda koncentrēšanās uz līgumiskiem mehānismiem esot vēl jo vairāk neefektīva, jo lielākā daļa no tiem jau sen esot atcelta. Gazprom plaši izmantojot ārpuslīgumiskus paņēmienus, par ko Komisijai esot bijis zināms.

306    Šo konstatējumu ilustrējot fakts, ka 2003. un 2005. gadā Komisija bija izbeigusi izmeklēšanu konkurences jomā, izmantojot neformālus darījumus, kas ietvēra skaidri noteiktu teritoriālo klauzulu atcelšanu līgumos, kurus Gazprom bija noslēgusi ar E.ON Ruhrgas AG un ENI SpA, bet tas neesot kavējis Gazprom turpināt traucēt gāzes reeksportu, izmantojot dažādas metodes. Tāpat papildus 2009./2010. gada krīzes gadījumam, kurā prasītāja bija tikusi pakļauta smagam gāzes trūkumam saistībā ar gāzes piegādes caur Ukrainu traucējumiem, Komisija esot bijusi informēta par darbībām, ar kurām Gazprom 2014./2015. gada ziemas sezonā esot samazinājusi gāzes piegādes, lai liktu pārtraukt gāzes reeksportu uz Ukrainu, kas radīja sekas dažās attiecīgajās CAE valstīs. Šos piemērus nevar uzskatīt par vienkāršiem līgumiskiem pārkāpumiem, un Komisijas izmantotajā pieejā, kas ir pārmērīgi teorētiska, netiekot ņemts vērā tas, ka šie traucējumi un samazinājumi bija viens no Gazprom stratēģijas aspektiem.

307    Papildus šīm ārpuslīgumiskajām metodēm prasītāja uzsver faktu, ka gāzes apmaiņa starp attiecīgajām CAE valstīm bija apgrūtināta nepilnību dēļ gāzes pārvades infrastruktūrā, kuras lielā mērā esot izrietējušas no Gazprom noteiktajiem teritoriālajiem ierobežojumiem, kas it īpaši esot apslāpējuši gāzes pārrobežu pieprasījumu. Kopš tā laika veiktie infrastruktūras uzlabojumi nevarot attaisnot minēto saistību nepietiekamību, kurās esot bijuši jāiekļauj aktīvi pasākumi no Gazprom puses.

308    Komisija apstrīd prasītājas un Polijas Republikas izvirzīto argumentāciju, kas balstīta uz kļūdainām premisām, un uzskata, ka tāpēc šī daļa esot jānoraida.

309    Šajā ziņā no Komisijas sākotnējā vērtējuma (skat. it īpaši paziņojuma par iebildumiem 8. iedaļas nosaukumu un 246. punktu), protams, izriet, ka Gazprom īstenoja vispārēju gāzes tirgu segmentācijas “stratēģiju”. Tomēr no šī vērtējuma arī izriet, ka šo stratēģiju veidoja dažādas konkrētas pretkonkurences darbības (skat. it īpaši paziņojuma par iebildumiem 248. punktu un apstrīdētā lēmuma 54.–60. apsvērumu). Tātad Komisija varēja mēģināt novērst šo stratēģiju, pakāpeniski īstenojot pasākumus, kuri it īpaši vērsti uz katras no šīm darbībām novēršanu, kas neitralizētu minēto stratēģiju.

310    Šajā kontekstā, lai pārbaudītu, vai saistības attiecībā uz teritoriālajiem ierobežojumiem kopumā novērš dažādās darbības, kuras ir minētas iebildumos par šiem ierobežojumiem, ir jānorāda, ka gan no paziņojuma par iebildumiem, gan no apstrīdētā lēmuma izriet, ka šie iebildumi attiecās uz divām darbību kategorijām:

–        no vienas puses, uz skaidri noteiktiem teritoriāliem ierobežojumiem, kuri paredzēti līgumu noteikumos, piemēram, galamērķa klauzulām, tālākpārdošanas vai eksporta aizliegumiem (skat. it īpaši paziņojuma par iebildumiem 247. un 897. punktu un 8.2. un 15.7.2.2. iedaļu, kā arī apstrīdētā lēmuma 42. apsvērumu);

–        no otras puses, uz līgumiskām un ārpuslīgumiskām metodēm, kurām ir skaidri noteiktiem teritoriāliem ierobežojumiem līdzvērtīga ietekme (skat. it īpaši paziņojuma par iebildumiem 248., 322. un 898. punktu un 8.3. un 15.7.2.3. iedaļu, kā arī apstrīdētā lēmuma 43. apsvērumu) un kuras galvenokārt esot īstenotas četros veidos, proti, pirmkārt, tā sauktās “paplašināšanas” klauzulas un pienākuma informēt Gazprom apvienojums, otrkārt, atteikumi mainīt gāzes piegādes punktu, kas paredzēts līgumā, treškārt, atteikumi mainīt mēriekārtu staciju (metering station), kas paredzēta līgumā, un, ceturtkārt, attiecībā uz Bulgāriju specifiski līguma noteikumi, kuri it īpaši saistīti ar mēriekārtu stacijām un ar kuriem Gazprom de facto esot piešķirta kontrole pār gāzes eksportu no šīs valsts.

311    Saistībās attiecībā uz teritoriālajiem ierobežojumiem (gala saistību 5.–17. punkts), kuru mērķis ir atbildēt uz šiem iebildumiem, ir ietverts turpmāk minētais:

–        pasākumi, ar kuriem tiek aizliegti līgumu noteikumi, ar kuriem Gazprom tieši vai netieši kavētu vai ierobežotu gāzes tālākpārdošanu vai reeksportu, ko veic tās attiecīgie klienti (turpmāk tekstā – “saistības attiecībā uz tālākpārdošanas un reeksporta ierobežojumiem”); kā izriet, pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma 54.–57. apsvēruma un 5.1.1., 7.1.1. un 8.2.1.1. iedaļas un, otrkārt, no gala saistību 5. un 6. punkta, šo pasākumu mērķis ir novērst skaidri noteiktos teritoriālos ierobežojumus, kuri ir minēti iepriekšējā punkta pirmajā ievilkumā, kā arī metožu, kuras ir izklāstītas šī punkta otrajā ievilkumā, pirmo veidu, proti, tā sauktās “paplašināšanās” klauzulas un pienākuma informēt Gazprom apvienojumu;

–        pasākumi, kuri ļauj veikt gāzes piegādes punktu maiņu (turpmāk tekstā – “saistības attiecībā uz piegādes punktiem”); kā izriet it īpaši no paziņojuma par iebildumiem 373.–375. punkta, apstrīdētā lēmuma 59. un 60. apsvēruma un 5.1.3., 7.1.3. un 8.2.1.3. iedaļas un gala saistību 5.–17. punkta (1.2. iedaļā “Changes of Delivery Points” (Piegādes punktu maiņa)), šo pasākumu mērķis ir novērst iepriekšējā punkta otrajā ievilkumā minēto metožu otro un trešo veidu, proti, Gazprom atteikumus mainīt piegādes punktus vai mēriekārtu stacijas;

–        pasākumi, kuri saistīti ar Bulgārijas gāzes tīkla pārvaldību (turpmāk tekstā – “saistības attiecībā uz Bulgārijas gāzes tīklu”); kā izriet, pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma 58. apsvēruma un 5.1.2., 7.1.2. un 8.2.1.2. iedaļas un, otrkārt, no gala saistību 7. un 8. punkta (1.1. iedaļā “1.1. Changes to the Bulgarian Gas System” (Izmaiņas Bulgārijas gāzes sistēmā)), šo pasākumu mērķis ir novērst iepriekšējā punkta otrajā ievilkumā izklāstīto metožu ceturto veidu, proti, metodes, ar kurām Gazprom esot de facto piešķirta kontrole pār gāzes eksportu no Bulgārijas.

312    Tādējādi no šī sprieduma 311. punktā izdarītajiem konstatējumiem izriet, ka gala saistību 5.–17. punkts aptver visas darbības, kuras minētas abās kategorijās, kas ietvertas iebildumos par teritoriālajiem ierobežojumiem un atgādinātas šī sprieduma 310. punktā. Līdz ar to, salīdzinot šos iebildumus un šīs saistības, Vispārējā tiesa nekonstatē nekādu trūkumu minēto saistību apjomā.

313    Iepriekšējā punktā izdarīto secinājumu neatspēko pārējie prasītājas izvirzītie argumenti.

314    Proti, vispirms, ciktāl prasītāja uzstāj uz to, ka nav pietiekami ņemtas vērā ārpuslīgumiskās metodes, kuras Gazprom izmantojusi attiecīgo CAE valstu tirgu segmentēšanai, no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka attiecībā uz četriem līgumiskiem un ārpuslīgumiskiem metožu veidiem, kas faktiski konstatēti iebildumos par teritoriālajiem ierobežojumiem, Komisija ir saņēmusi saistības, kuru mērķis ir tos novērst.

315    Konkrētāk, attiecībā uz līgumiskajām un ārpuslīgumiskajām metodēm, kuras ilustrē Gazprom prakse, kas izpaužas kā tā sauktās “paplašināšanas” klauzulas un pienākuma informēt Gazprom apvienojuma izmantošana (minēta saistībā ar metožu, kuras ir izklāstītas šī sprieduma 310. punkta otrajā ievilkumā, pirmo veidu un norādīta apstrīdētā lēmuma 57. apsvērumā), ir konstatējams, ka Komisija atsaucās uz to, ka šis uzņēmums bija izmantojis dažādus līguma noteikumus, kuri, nenosakot skaidrus teritoriālos ierobežojumus, ļāva samazināt tā klientu ekonomisko stimulu tālākpārdot vai reeksportēt gāzi, kuru tas bija piegādājis, un tādējādi ļāva kavēt pārrobežu pārdošanu.

316    Tomēr ir konstatējams, ka gala saistību 5. un 6. punkta mērķis ir neitralizēt klauzulas, kas kvalificētas kā “Clauses Restricting Resale” (klauzulas, kas ierobežo tālākpārdošanu) un “Territorial Restriction Clause” (klauzulas, ar kurām nosaka teritoriālos ierobežojumus), un, ņemot vērā šo saistību 4. punktā pārņemtās šo noteikumu definīcijas, šie klauzulu veidi aptver ļoti plašu noteikumu klāstu. To apstiprina minēto saistību 1. pielikumā ietvertā “indikatīvā saraksta” saturs, saskaņā ar kuru it īpaši ir aizliegtas paplašināšanas klauzulas, uzraudzības mehānismi un informēšanas pienākumi, kuri bija paredzēti attiecīgajos līgumos.

317    Turpinot, pirmkārt, ciktāl prasītāja liek noprast, ka saistības attiecībā uz Bulgārijas gāzes tīklu būtu bijis jāattiecina uz visām attiecīgajām CAE valstīm, tā nepaskaidro, kā tās varētu attiekties uz situāciju citās attiecīgajās CAE valstīs. Otrkārt, arguments par neformāliem darījumiem, kas veikti 2003. un 2005. gadā, ir jānoraida, jo šie darījumi attiecās uz darbībām, kuras nebija saistītas ar attiecīgajām CAE valstīm, un, it īpaši, saistības attiecībā uz teritoriālajiem ierobežojumiem attiecas tieši uz darbībām, kuras pārsniedz skaidri noteiktos teritoriālos ierobežojumus. Treškārt, rīcību, kas tiek pārmesta Gazprom un ir saistīta ar 2009./2010. gada krīzi, proti, atteikumiem mainīt piegādes punktu vai mēriekārtu staciju, aptver saistības attiecībā uz piegādes punktiem (kuras tiks izvērtētas turpinājumā saistībā ar otro daļu). Ceturtkārt, uz darbībām, kas saistītas ar 2014./2015. gada ziemas sezonu, neattiecas iebildumi par teritoriālajiem ierobežojumiem, un līdz ar to Komisijai uz tām nebija jāatbild. Turklāt pati prasītāja atzīst, ka šīs darbības galvenokārt attiecās uz Ukrainu, nepaskaidrojot, kādā veidā to apgalvotās sekas uz attiecīgajām CAE valstīm varētu atkārtoties, lai gan ir pieņemtas gala saistības. Piektkārt, ciktāl prasītāja mēģina atsaukties uz paziņojuma par iebildumiem 8.2.2.2. apakšiedaļā izklāstītajiem faktiem, pietiek konstatēt, kā tas acīmredzami izriet no šīs apakšiedaļas elementiem un, vispārīgāk, no 8.2. iedaļas elementiem, ka minētā apakšiedaļa attiecas uz Gazprom uzraudzību pār to, kā tiek ievērotas agrākās skaidri noteiktās teritoriālo ierobežojumu klauzulas, nevis uz ārpuslīgumiskajām metodēm, uz kurām, iespējams, neattiecas saistības.

318    Visbeidzot ir jānoraida prasītājas argumenti par nepilnībām attiecībā uz gāzes pārvades infrastruktūru, jo tās norādītās grūtības nav rodamas bažās par konkurenci, kuras ir izmantojusi Komisija, tostarp saistībā ar gāzes cauruļvada Nord Stream 2 pabeigšanas ietekmi nākotnē. Turklāt no iebildumiem, kuri ir izklāstīti paziņojumā par iebildumiem, neizriet, ka gala saistībās būtu bijis jāiekļauj pozitīvi pienākumi infrastruktūras ziņā, lai pietiekamā mērā atbildētu uz šiem iebildumiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka prasītāja konkrēti nav identificējusi, kādas pretkonkurences darbības attaisnotu šādus pienākumus.

319    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kas attiecas uz saistību attiecībā uz teritoriālajiem ierobežojumiem pietiekamību kopumā. Tādējādi trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

2.      Par trešā pamata otro daļu, kas attiecas uz saistību attiecībā uz piegādes punktiem nepietiekamību

320    Prasītāja, Polijas Republika, Lietuvas Republika un Overgas būtībā izvirza sešus iebildumus par saistību attiecībā uz piegādes punktiem nepietiekamību (gala saistību 9.–17. punkts).

321    Komisija, ko atbalsta Gazprom, apstrīd šos iebildumus un lūdz atzīt Overgas iestāšanās rakstu par daļēji nepieņemamu.

a)      Par attiecīgo piegādes punktu nepietiekamību (pirmais iebildums)

322    Prasītāja un Lietuvas Republika uzskata, ka saistībām attiecībā uz piegādes punktiem esot bijis jāattiecas uz vairāk punktiem nekā tie, kuri paredzēti gala saistību 15. punktā, ņemot vērā, ka infrastruktūras uzlabojumi, uz kuriem atsaucas Komisija, lai pamatotu izmantoto punktu pietiekamību, nenodrošinot brīvu gāzes plūsmu attiecīgajās CAE valstīs.

323    Runājot it īpaši par gāzes plūsmu starp Poliju un tās kaimiņvalstīm, prasītāja vispirms uzsver, ka, ņemot vērā Gazprom kontroli pār gāzes cauruļvada Yamal Vācijas un Polijas teritorijā esošajiem posmiem, tā var ietekmēt reversās plūsmas no Vācijas uz Poliju. Turklāt pašreizējā pārrobežu infrastruktūras stāvoklī Čehijas Republikā, Ungārijā, Polijā un Slovākijā gāzes apmaiņas uzlabošana starp Poliju un Ungāriju patiesībā neesot notikusi. Turklāt gāzes cauruļvada Nord Stream 2 būvniecība palielināšot Gazprom iespējas veikt pretkonkurences darbības Polijas tirgū. Šajos konstatējumos attiecībā uz Poliju esot izklāstīta piegādes punktu, kuri attiecas tikai uz Baltijas valstīm, nepietiekamība, un tas neatbilstot īpašajai uzmanībai, kas paziņojumā par iebildumiem tika pievērsta Polijai.

324    Turklāt Lietuvas Republika uzskata, ka attiecīgo piegādes punktu nepietiekamā skaita dēļ saistības attiecībā uz piegādes punktiem neļauj novērst Lietuvas, Latvijas un Igaunijas gāzes tirgu segmentāciju.

325    Komisija apstrīd prasītājas un Lietuvas Republikas izvirzīto argumentāciju, un uzskata, ka tāpēc šis iebildums esot jānoraida.

326    Vispārējā tiesa norāda, ka saistību attiecībā uz piegādes punktiem mērķis atšķiras no saistību attiecībā uz tālākpārdošanas un reeksporta ierobežojumiem mērķa un ka to attiecīgais nozīmīgums ir atkarīgs no pārrobežu gāzes pārvades infrastruktūras, proti, gāzes cauruļvada, kas savieno divas attiecīgās CAE valstis, vai, attiecīgā gadījumā, aprīkojuma, kas ļauj pārstrādāt sašķidrinātu dabasgāzi, esamības vai pietiekamības.

327    No vienas puses, ja starp attiecīgajām CAE valstīm pastāv šāda infrastruktūra, tieša gāzes transportēšana starp divām no šīm valstīm tehniski ir iespējama, bet Krievijas gāzes tālākpārdošana vai reeksports no vienas no šīm valstīm uz otru, ko veic attiecīgais Gazprom klients, varētu citādi tikt kavēts ar līgumiskiem vai ārpuslīgumiskiem pasākumiem, kas kavē vai ierobežo šo tālākpārdošanu vai reeksportu. Saskaņā ar Komisijas sākotnējo vērtējumu Gazprom jau iepriekš esot ieviesusi šādus pasākumus, un saistības attiecībā uz tālākpārdošanas un reeksporta ierobežojumiem ir paredzētas, lai tos novērstu.

328    No otras puses, ja starp attiecīgajām CAE valstīm nepastāv šāda infrastruktūra vai ja tā ir nepietiekama, saistības attiecībā uz tālākpārdošanas vai reeksporta ierobežojumiem, kā tas būtībā izriet no apstrīdētā lēmuma 171. apsvēruma beigu daļas, ir neefektīvas, jo gāzes tieša transportēšana starp divām no šīm valstīm tehniski ir neiespējama vai nepietiekama. Šādā situācijā, uz kuru attiecas šī pamata otrā daļa, Krievijas gāzes tālākpārdošana vai reeksports var notikt, mainot piegādes punktu vai mēriekārtu staciju, lai novirzītu gāzi, ko attiecīgais Gazprom klients ir iegādājies, no tā sākotnējā piegādes punkta uz jaunu piegādes punktu, no kura šis klients vēlas gāzi tālākpārdot.

329    Tomēr, lai veiktu šādu maiņu, būtu nepieciešama Gazprom piekrišana vai sadarbība, proti, aktīva tās iesaistīšanās (kā tas it īpaši izriet no paziņojuma par iebildumiem 362., 363. un 373.–375. punkta, kā arī no šī lēmuma 59., 60. un 171. apsvēruma). Saskaņā ar Komisijas sākotnējo vērtējumu iepriekš Gazprom ir noraidījusi šādu iesaistīšanos, atsakoties mainīt gāzes piegādes punktu vai mēriekārtu staciju.

330    Tomēr saistības attiecībā uz piegādes punktiem ir paredzētas tieši tāpēc, lai noteiktos apstākļos nodrošinātu Gazprom aktīvu iesaistīšanos, liekot šim uzņēmumam piekrist piegādes punkta maiņai, ko pieprasījis klients, kurš vēlas gāzi, kas paredzēta tā valstij, tālākpārdot uz kādu citu attiecīgo CAE valsti, ņemot vērā, ka šī piegādes punkta maiņa attiecīgā gadījumā ietver mēriekārtu stacijas maiņu. Konkrētāk, šajās saistībās ir paredzētas četras piegādes punktu maiņas kombinācijas, kam ir jāļauj tālākpārdot gāzi divvirzienu režīmā, proti, pirmkārt, starp Poliju un Baltijas valstīm, otrkārt, starp Slovākiju un Baltijas valstīm, treškārt, starp Ungāriju un Bulgāriju un, ceturtkārt, starp Slovākiju un Bulgāriju (skat. apstrīdētā lēmuma 170.–172. apsvērumu un gala saistību 15. punkta i)–iv) apakšpunktu).

331    Šajā kontekstā prasītāja uzskata, ka iespēja gāzi tālākpārdot vai iespēja, ka tai varētu tikt tālākpārdota gāze tikai no Baltijas valstīm, izslēdzot citas valstis, ir nepietiekama. Šajā ziņā ir jānorāda, ka faktiski atteikumi mainīt piegādes punktu vai mēriekārtu staciju, uz kuriem Komisija ir norādījusi paziņojumā par iebildumiem, it īpaši attiecās uz Poliju, jo attiecīgo lūgumu veikt maiņu mērķis bija mazināt šīs valsts akūto vajadzību pēc gāzes saistībā ar krīzi, ko tā piedzīvoja 2009./2010. gadā (kā tas it īpaši izriet no paziņojuma par iebildumiem 342.–386., 648. un 878.–893. punkta, kā arī no apstrīdētā lēmuma 59. un 60. apsvēruma).

332    Tomēr ir konstatējams, ka Polija ir guvusi labumu no pārrobežu gāzes pārvades infrastruktūras uzlabošanas, kas konstatēta apstrīdētā lēmuma 170. apsvērumā, ņemot vērā, ka šī valsts var importēt ievērojamus gāzes apjomus no Vācijas, kas krietni pārsniedz 2,5 miljardus kubikmetru gāzes deficīta, ar kuru 2009./2010. gada krīzes laikā bija jāsastopas Polijai.

333    Proti, kā izriet no paziņojuma par iebildumiem 734. un 1033. punkta, nepieciešamās darbības tika veiktas, lai no 2014. gada gāzes cauruļvadā Yamal būtu iespējama fiziskā reversā plūsma no Vācijas. Tāpat no Gaz‑System publicētā 2015. gada 8. janvāra paziņojuma presei izriet, ka, ņemot vērā dažādus tehniskos uzlabojumus, kopš 2015. gada sākuma no Vācijas bija iespējams importēt gandrīz 5,5 miljardus kubikmetru gāzes gadā, kas ir konstantā jauda, izmantojot virtuālo reverso plūsmu šajā gāzes cauruļvadā (skat. paziņojuma par iebildumiem 76. zemsvītras piezīmi). Šajā pašā paziņojumā arī ir norādīts, ka šajā datumā no Polijas rietumu un dienvidu daļas tagad ir iespējams transportēt vairāk nekā 90 % no šīs valsts gāzes importa vajadzībām, ņemot vērā citus tehniskos līdzekļus, tostarp iespēju pa šo gāzes cauruļvadu importēt 2,7 miljardus kubikmetru gāzes gadā saistībā ar atslēdzamu jaudu.

334    Turklāt Vispārējā tiesa uzsver, ka saistību attiecībā uz piegādes punktiem mērķis ir novērst nepilnības attiecībā uz infrastruktūru, uz kurām kā tādām neattiecas Gazprom atbildība, neraugoties uz Gazprom kā dominējošā uzņēmuma iespējamo īpašo atbildību. Būtu jāpiebilst, ka piegādes punkta maiņa ne vienmēr ir iespējama vai vienkārša, jo attiecībā uz Gazprom tā ietver tehniskus ierobežojumus, kuri ir minēti apstrīdētā lēmuma 59. un 173. apsvērumā.

335    Turklāt, protams, nav izslēgts, ka Komisija, pieņemot lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 7. pantu, attiecīgā gadījumā būtu varējusi konstatēt, ka Gazprom atteikumi mainīt piegādes punktu vai mēriekārtu staciju, kas izklāstīts paziņojumā par iebildumiem, veidoja LESD 102. panta pārkāpumu. Tomēr šis iespējamais konstatējums nenozīmē, ka Gazprom noteikti būtu bijis jānodrošina vairāk izmaiņu attiecībā uz piegādes punktu, pat pieņemot, ka šāds pasākums varētu būt labvēlīgāks konkurencei (šajā nozīmē skat. spriedumu Morningstar, 59. punkts).

336    No tā izriet, ka, lai gan saistības attiecībā uz piegādes punktiem izrietēja no Gazprom darbībām, kuras izpaudās kā atteikšanās mainīt piegādes punktu vai mēriekārtu staciju, un lai gan tās, iespējams, būtu varējušas ļaut izvairīties no situācijas, kādā 2009./2010. gada krīzes laikā atradās Polija, tas nenozīmē, ka ar minētajām saistībām bija jāatļauj, lai šīs valsts attiecīgie klienti tālākpārdotu gāzi vai ka tiem tiktu tālākpārdota gāze no daudzām valstīm. Ņemot vērā apstrīdētā lēmuma 171. apsvērumā minēto Baltijas valstu un Bulgārijas izolētību, Komisija bija tiesīga koncentrēties uz šo attiecīgo CAE valstu iespējām.

337    Šādos apstākļos Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja pieņemt, ka, runājot par šo valsti, saistības attiecībā uz piegādes punktiem aprobežojas ar izmaiņu kombināciju, kas paredzēta gala saistību 15. punkta i) apakšpunktā, proti, iespēju gāzi tālākpārdot vai iespēju, ka tai varētu tikt tālākpārdota gāze, vienīgi saistībā ar Baltijas valstīm.

338    Šo secinājumu neatspēko prasītājas izvirzītie apgalvojumi attiecībā uz jautājumu par Gazprom kontroli pār gāzes cauruļvada Yamal Polijas teritorijā esošo posmu. Proti, tā kā šie apgalvojumi atbilst tiem, kuri ir izvirzīti pirmā pamata pirmajā daļā, pietiek atgādināt, ka minētā daļa tika noraidīta kā nepamatota. Turklāt savā 2014. gada 9. septembra atzinumā Komisija bija konstatējusi, ka Gaz‑System kontrolēja gāzes plūsmu šajā posmā, ko prasītāja turklāt ir apstiprinājusi 2020. gada 8. decembra atbildēs.

339    Visbeidzot, attiecībā uz Lietuvas Republikas izvirzīto argumentu par to, ka attiecīgo piegādes punktu nepietiekamība neļaujot novērst Baltijas gāzes tirgu segmentāciju, pietiek norādīt, ka tā nav pamatojusi savu argumentu un konkrēti nav norādījusi, kādi papildu piegādes punkti būtu ļāvuši novērst šo apgalvoto segmentāciju.

340    Līdz ar to trešā pamata otrās daļas pirmais iebildums ir jānoraida.

b)      Par pakalpojumu maksu nepiemēroto raksturu (otrais iebildums)

341    Prasītāja, kuru atbalsta Polijas Republika, Lietuvas Republika un Overgas, uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, akceptējot maksas, kuras paredzētas gala saistību 15. punktā (turpmāk tekstā – “pakalpojumu maksas”), jo tās esot pārmērīgas un tādējādi tās padarot par neiespējamu normālos tirgus apstākļos veikt jebkādu rentablu piegādes punkta maiņu.

342    Pirmām kārtām, šis pārmērīgais raksturs izrietot no fakta, ka pakalpojumu maksas ir noteiktas fiksētā līmenī, kas nav saistīts ar izmaksām, kuras faktiski radušās Gazprom. Tomēr šīs maksas esot ietekmējuši dažādi elementi, kas it īpaši atšķiras atkarībā no tā, vai pārvades jauda jau ir rezervēta vai arī gāze tiek transportēta pa gāzes tīkliem, kuri pieder Gazprom grupai. Komisijai drīzāk esot bijusi jāparedz pārskatāma minēto maksu aprēķināšanas metode, kā to esot norādījušas ieinteresētās puses apspriešanās ar tirgus dalībniekiem laikā. Patiesībā nekas neliecinot par to, ka Komisija ir veikusi ekonomisko analīzi vai ir savākusi nepieciešamos datus. Šajā jautājumā Lietuvas Republika un Overgas norāda, ka Gazprom transportēšanas izmaksas esot niecīgas un katrā ziņā zemākas par minētajām maksām.

343    Otrām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, prasītāja uzskata, ka tā ir pietiekami pamatojusi pakalpojumu maksu līmeņa pārmērīgumu, jo tā esot sniegusi ekonomiskus pierādījumus par šo jautājumu apspriešanās ar tirgus dalībniekiem ietvaros. Turklāt Overgas uzskata, ka šo maksu, kas esot būtiski samazinātas aptuveni 30 % apmērā starp sākotnējām un gala saistībām, apmēra izmaiņas arī apstiprinot to pārmērīgo līmeni un pārskatāmības nepieciešamību.

344    Trešām kārtām, Overgas apgalvo, ka jebkādu maksu maksāšana samazina saistību efektivitāti un līdz ar to šīs saistības būtībā esot bijušas tādas, ka viens šķērslis, proti, Gazprom kategoriskie atteikumi mainīt piegādes punktus, tiek aizstāts ar citu šķērsli, proti, šo maksu samaksu. Proti, tas, ka par piegādes punkta maiņu parasti ir jāmaksā, šajā gadījumā nevarot attaisnot pakalpojumu maksu maksāšanu, un Gazprom esot bijis jāpiedāvā bezmaksas izmaiņas, ņemot vērā tās kā dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma īpašo atbildību.

345    Ceturtām kārtām, saistību attiecībā uz piegādes punktiem pretrunīgie mērķi apstiprinot pakalpojumu maksu pārmērīgo līmeni. No vienas puses, apstrīdētā lēmuma 172. apsvērumā ir norādīts, ka šo saistību mērķis ir “vairāk integrēt Centrāleiropas un Austrumeiropas gāzes tirgus un pārvarēt gāzes tirgu infrastruktūras izolētību Baltijas valstīs un Bulgārijā”. Šis mērķis ļaujot noprast, ka minētās maksas būtu jānosaka tādā līmenī, kas ļautu veikt regulāru tirdzniecību starp vairumtirgotājiem, lai ilgstoši dažādotu vairumtirdzniecības piegādes Bulgārijas un Baltijas valstu gāzes tirgos. No otras puses, no šī lēmuma 174. apsvēruma izrietot, ka izmaiņas attiecībā uz piegādes punktiem ir interesantas tikai tad, ja cenas starp attiecīgajām CAE valstīm “būtiski atšķirtos”.

346    Savukārt Komisija un Gazprom uzskata, ka pakalpojumu maksas ir adekvātas un ka tāpēc šis iebildums ir jānoraida. Lai pamatotu savu argumentāciju, Gazprom atsaucas uz dažādiem elementiem, kuri ir ietverti tās ekonomiskajā pētījumā un kuri tika apstrīdēti prasītājas ekonomiskajā pētījumā.

347    Šajā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka, lai noteiktu pakalpojumu maksas, Komisija un Gazprom sākotnēji paredzēja pieeju, kura balstīta uz gāzes pārvades starp piegādes punktu pāriem izmaksu aplēsi, kas ilustrēta [konfidenciāli], bet šī pieeja izrādījās sarežģīta un izraisīja ļoti augstas pakalpojumu maksas.

348    Tieši šo ļoti augsto pakalpojumu maksu dēļ Komisija un Gazprom vēlāk izvēlējās citu alternatīvu pieeju, proti, šo maksu noteikšanu tā, lai tās ļautu veikt cenu arbitrāžu (price arbitrage) un lai tās veidotu tikai nelielu daļu no tās gāzes cenas, kas piegādāta jaunajā punktā. No tā izriet pakalpojumu maksas, kuras paredzētas gala saistību 15. punktā un kuras ir noteiktas 0,76 EUR/MWh un 1,52 EUR/MWh (par megavatstundu) apmērā atkarībā no attiecīgo piegādes punktu kombinācijas, un šīs maksas tika samazinātas salīdzinājumā ar tām, kuras bija paredzētas sākotnējās saistībās (skat. apstrīdētā lēmuma 151. apsvērumu).

349    Tomēr ir jānorāda, ka it īpaši attiecībā uz pakalpojumu maksām 0,76 EUR/MWh apmērā par piegādes punkta maiņu starp Poliju un kādu no Baltijas valstīm, proti, vienīgi tām pakalpojumu maksām, kuras var attiekties uz prasītāju, Komisija uzskata – un to nav apstrīdējusi prasītāja –, ka šīs maksas atbilst aptuveni [konfidenciāli] no gāzes cenas, ko tā samaksāja 2017. un 2018. gadā, proti, laikposmā, kurā šī cena bija tāda pati kā Rietumeiropā piemērojamās cenas. Šis konstatējums izriet arī no cenu izmaiņām, kuras norādītas grafikā Nr. 1, kas ietverts iebildumu rakstā (norādīts turpmāk), jo šis grafiks atspoguļo [konfidenciāli].

350    Šādā pakalpojumu maksu līmenī, pieņemot, ka cenas starp Poliju un Baltijas valstīm ir saskaņotas un atbilst gāzes cenai, ko prasītāja maksāja 2017. un 2018. gadā, piegādes punkta maiņa būtu rentabla, tiklīdz cenas Polijā un Baltijas valstīs atšķirtos par vairāk nekā [konfidenciāli] salīdzinājumā ar minēto 2017. un 2018. gada cenu, neskarot iespējamās papildu izmaksas un attiecīgā klienta, kas ir tālākpārdevējs, uzcenojumu.

[konfidenciāli]

351    Turklāt no šī grafika Nr. 1 arī izriet, ka laikā no 2009. līdz 2017. gadam gāzes cenas attiecīgajās CAE valstīs ir [konfidenciāli]. Līdzīgs konstatējums izriet no “hipotētiskā novērtējuma”, kas ietverts Gazprom ekonomiskajā pētījumā.

352    Līdz ar to izmaiņas attiecībā uz piegādes punktu varētu būt rentablas noteiktos apstākļos, kas ir līdzīgi tiem, kuri ir izklāstīti minētajā grafikā, neskarot iespējamās papildu izmaksas un attiecīgā klienta, kas ir tālākpārdevējs, uzcenojumu. Šajā ziņā prasītāja ir minējusi tikai potenciālās sākotnējās izmaksas, bet nav izteikusi skaitļos ne šīs izmaksas, ne citas iespējamās izmaksas.

353    Turklāt ir jāuzsver, kā jau tas ir norādīts šī sprieduma 334. punktā, ka saistību attiecībā uz piegādes punktiem mērķis ir novērst nepilnības attiecībā uz infrastruktūru, par kurām kā tādām Gazprom nav atbildīga. Šis konstatējums nozīmē, ka, ņemot vērā bažas, ko Komisija bija izklāstījusi attiecībā uz Gazprom agrākajiem atteikumiem mainīt piegādes punktu, lai gan tā varēja pieprasīt mehānismu, kāds ir paredzēts saistībās attiecībā uz piegādes punktiem, tai nebija jānodrošina, lai šīs saistības ļautu veikt cenu arbitrāžas operācijas, kas ir salīdzināmas ar tām, kuras var rasties, ja pārrobežu infrastruktūra pastāv.

354    Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja akceptēt pakalpojumu maksas, kas paredzētas gala saistību 15. punktā, saistībā ar apstrīdētā lēmuma 174. apsvērumā norādīto saistību attiecībā uz piegādes punktiem mērķi, saskaņā ar kuru tām ir jāspēj reaģēt uz situācijām, kurās cena “būtiski atšķirtos” starp attiecīgo CAE valstu gāzes tirgiem.

355    Šo secinājumu neatspēko pārējie argumenti, kurus ir izvirzījusi prasītāja, Lietuvas Republika, Polijas Republika un Overgas, kas iestājušās lietā prasītājas atbalstam.

356    Pirmkārt, ciktāl prasītāja apgalvo, ka salīdzinājums ar laikposmu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, it īpaši ar laikposmu no 2009. līdz 2014. gadam, nav atbilstošs, jo gāzes cenas esot bijušas pārmērīgas, no vienas puses, ir jānorāda, ka pakalpojumu maksu piemērotība drīzāk ir jānovērtē atbilstoši cenu starpībai starp attiecīgajām CAE valstīm, nevis atbilstoši šo cenu līmenim. No otras puses, no iepriekš minētā grafika Nr. 1 izriet, ka tostarp konverģences periodā ar Rietumeiropas cenām (ko atspoguļo līkne “TTF – month ahead”), proti, it īpaši [konfidenciāli], kas ļauj veikt cenu arbitrāžu. Katrā ziņā no saistībām attiecībā uz piegādes punktiem nevar sagaidīt, lai tās ļautu veikt cenu arbitrāžu apstākļos, kuros cenas CAE valstīs ir konkurētspējīgas un neatšķiras.

357    Ciktāl tiesas sēdē Overgas ir apgalvojusi, ka pakalpojumu maksas kļūstot neatbilstošas gāzes cenu krituma gadījumā, piemēram, krituma par 40 % gadījumā, kāds tiesvedības laikā esot ticis novērots Bulgārijā, ir jāuzsver, ka saistības attiecībā uz piegādes punktiem ļauj gūt labumu no tādas situācijas kā cenu kritums kādā no attiecīgajām CAE valstīm, kas neatkārtojas citā attiecīgajā CAE valstī, jo šī atšķirība tieši var ļaut veikt cenu arbitrāžu.

358    Otrkārt, attiecībā uz argumentu, ka esot panākta vienošanās atbalstīt pakalpojumu maksas, kas balstītas uz reālajām izmaksām, kuras faktiski radušās Gazprom, lai veiktu izmaiņas attiecībā uz piegādes punktiem, Vispārējā tiesa atzīmē, ka Komisija, šķiet, nav paredzējusi šādu šķietami pamatotu metodi, ne arī mēģinājusi vismaz aptuveni noteikt šo faktisko izmaksu apmēru, ņemot vērā tādus faktorus kā pārvades izmaksas vai balansēšanas izmaksas.

359    Tomēr, ņemot vērā Komisijas plašo novērtējuma brīvību saistību noteikšanas procedūras ietvaros, tā bija tiesīga akceptēt fiksētas pakalpojumu maksas, ņemot vērā priekšrocības pārskatāmības un paredzamības ziņā, kas ļauj veikt cenu arbitrāžu. Turklāt, pat pieņemot, ka faktiskās izmaksas, kas saistītas ar piegādes punkta maiņu, ir zemākas par minētajām maksām, šis apstāklis nevar likt apšaubīt to piemēroto raksturu, ciktāl izmaiņas attiecībā uz piegādes punktu ir iespējamas un rentablas gadījumā, ja pastāv būtiskas cenu atšķirības starp attiecīgajām CAE valstīm.

360    Treškārt, ciktāl prasītāja un Overgas uzsver riskus, kuri saistīti ar gadījumu, kad faktiskās izmaksas pārsniedz minētās maksas un tādējādi Gazprom iekasētu šīs izmaksas, nevis fiksētās pakalpojumu maksas, ir jāuzsver, ka Gazprom ir jāiesniedz dokumentāri pierādījumi par minētajām izmaksām un iespējamās domstarpības starp Gazprom un attiecīgo klientu varēs tikt nodotas pilnvarniekam, kas ir atbildīgs par gala saistību uzraudzību (skat. gala saistību 15., 16. punktu un 32. punkta vi) apakšpunktu).

361    Ceturtkārt, attiecībā uz argumentu, ka piegādes punkta maiņa Gazprom būtu jāpiedāvā bez maksas, ir pietiekami uzsvērt, ka Komisija nekad, tostarp posmā, kad tā izteica savas bažas paziņojumā par iebildumiem, nav apšaubījusi Gazprom tiesības iekasēt no saviem klientiem izmaksas, kas saistītas ar šādu maiņu (skat. it īpaši paziņojuma par iebildumiem 883. punktu).

362    Piektkārt, attiecībā uz apgalvoto pretrunu pamatojumā starp apstrīdētā lēmuma 172. un 173. apsvērumu nav izslēgts, ka šī lēmuma 172. apsvērumā ietvertais apgalvojums, ka saistības attiecībā uz piegādes punktiem “būs efektīvs līdzeklis, lai vairāk integrētu Centrāleiropas un Austrumeiropas gāzes tirgus”, ir pārspīlēts. Tomēr šis apgalvojums nevar likt apšaubīt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, jo tas nav nepieciešamais pamats šī lēmuma rezolutīvajai daļai (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2004. gada 28. janvāris, Nīderlande/Komisija, C‑164/02, EU:C:2004:54, 21. punkts).

363    Līdz ar to trešā pamata otrās daļas otrais iebildums ir jānoraida.

c)      Par nepiemēroto ierobežojumu attiecībā uz līgumu termiņu (trešais iebildums)

364    Prasītāja un Lietuvas Republika uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, piekrītot, ka saistības attiecībā uz piegādes punktiem ir piemērojamas vienīgi līgumiem, kuru darbības termiņš ir vismaz 18 mēneši, jo tas padarot šīs saistības par neefektīvām Gazprom Lietuvas klientiem, kas parasti nenoslēdzot līgumus, kuru termiņš pārsniedz vienu gadu. Turklāt ar šīm saistībām saistītie ierobežojumi nemudinot Gazprom pārskatīt minēto termiņu, to palielinot.

365    Komisija uzskata, ka šis iebildums ir jānoraida.

366    Vispārējā tiesa norāda, ka saistībās attiecībā uz piegādes punktiem ir noteikts piegādes laikposms jaunajā punktā, kas ir vismaz 12 mēneši, un ir paredzēts vismaz 4 mēnešu īstenošanas laikposms (lead‑time), lai izpildītu pieprasījumu mainīt piegādes punktu (skat. gala saistību 10. punkta otro daļu un 11. punktu). No apstrīdētā lēmuma 173. apsvēruma izriet, ka Komisija uzskatīja, ka šīs prasības ir samērīgas, ņemot vērā tehniskos ierobežojumus, kuri saistīti ar piegādes punkta maiņu.

367    Taču prasītāja un Lietuvas Republika nav apšaubījušas faktu, ka šie 12 un 4 mēnešu laikposmi, proti, kopumā 16 mēneši, ir samērīgi, ņemot vērā minētos tehniskos ierobežojumus. Saistībā ar šo 16 mēnešu laikposmu Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, bija tiesīga paredzēt, ka izmaiņas attiecībā uz piegādes punktiem attiecas tikai uz līgumiem, kuru darbības termiņš ir vismaz 18 mēneši.

368    Turklāt ir jānorāda, ka tad, ja vairumtirgotājiem, kas 2015. gada 23. aprīlī bija Gazprom klienti, nākotnē būtu jānoslēdz līgumi, kuru darbības termiņš ir vismaz 18 mēneši, tie varētu atsaukties uz saistībām attiecībā uz piegādes punktiem, lai gan to pašreizējie līgumi parasti ir noslēgti tikai uz vienu gadu (skat. gala saistību 4. punktu iedaļā “Eligible Customer” (tiesīgais klients) un 9. punktu). Ciktāl Lietuvas Republika apgalvo, ka šīs saistības neveicina to, lai Gazprom noslēgtu līgumus, kuru darbības termiņš ir vismaz 18 mēneši, ir pietiekami konstatēt, ka, tā kā nepastāvēja bažas par konkurenci attiecībā uz īstermiņa līgumiem, Komisijai nebija jāpieprasa Gazprom piedāvāt līgumus, kuru darbības termiņš ir vismaz 18 mēneši.

369    Attiecībā uz pārējo daļu – ir jānoraida prasītājas arguments, ka 4 mēnešu īstenošanas laikposms ļaujot Gazprom piedāvāt labākus nosacījumus vairumtirgotājam, kas iepērk gāzi no kādas citas attiecīgās CAE valsts, jo šāda situācija izrietētu no cenu arbitrāžas un konkurences, kas tieši tiek veicināta ar iespēju mainīt piegādes punktu.

370    Līdz ar to trešā pamata otrās daļas trešais iebildums ir jānoraida.

d)      Par nepiemēroto nosacījumu attiecībā uz minimālo gāzes apjomu (ceturtais iebildums)

371    Prasītāja un Lietuvas Republika apgalvo, ka minimālais gāzes apjoms, kas vajadzīgs, lai pieprasītu mainīt piegādes punktu, un kas noteikts 50 miljonu kubikmetru apmērā, ir pārāk liels, ņemot vērā apjomus, uz kuriem varētu attiekties piegādes punkta maiņa. Proti, šāda maiņa esot pieejama tikai lieliem vairumtirgotājiem, un tai esot nepieciešams, lai tie varētu cerēt, ka spēs iegūt būtiskas tirgus daļas tirgū, ko apkalpo jaunais piegādes punkts, un tas šīs saistības padarot par pilnīgi iluzorām. Tādējādi šis minimālais apjoms veidojot vismaz 10 % no Baltijas valstu lielāko vairumtirgotāju gada vajadzībām un saskaņā ar prasītājas ekonomisko pētījumu gāzes patēriņa ziņā atbilstot 17 % no Igaunijas tirgus, 12 % no Latvijas tirgus un 3 % no Lietuvas tirgus.

372    Turklāt attiecīgo klientu rīcībā, kuri vēlas tālākpārdot savu gāzi, praktiski neesot būtisku pārpalikuma daudzumu, un tādējādi piegādes punkta maiņa patiesībā nozīmētu papildu pasūtījumu Gazprom, lai sasniegtu 50 miljonu gāzes kubikmetru slieksni, lai gan ar šo maiņu saistītā tālākpārdošana esot neskaidra, jo, piemēram, Gazprom varētu atteikties veikt minēto maiņu pārvades jaudas trūkuma gadījumā.

373    Komisija uzskata, ka šis iebildums ir jānoraida.

374    Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 173. apsvēruma, ka Komisija uzskatīja, ka šīs prasības ir samērīgas, ņemot vērā tehniskos ierobežojumus, kuri saistīti ar piegādes punkta maiņu, un ņemot vērā attiecīgo gāzes tirgu lielumu. Tomēr, lai gan prasītāja un Lietuvas Republika būtībā apstrīd gala saistību 20. punktā paredzētā minimālā 50 miljonu kubikmetru apjoma samērīgumu, ņemot vērā Baltijas valstu gāzes tirgu lielumu, tās nav apstrīdējušas apsvērumus, kuri saistīti ar minētajiem ierobežojumiem.

375    Turpinot ir jāuzsver, ka, tā kā triju Baltijas valstu rīcībā ir nozīmīgas starpsavienojuma jaudas, kā to norādījusi Komisija – un to šajā jautājumā neviens neapstrīd – un kā izriet no paziņojuma par iebildumiem 138. punkta, ir jāņem vērā to kopējais gāzes patēriņš. Minimālais apjoms 50 miljonu kubikmetru apmērā 2018. gadā bija tikai 1,25 % no šī kopējā patēriņa, un līdz ar to Komisija bija tiesīga uzskatīt, kā tā to darījusi apstrīdētā lēmuma 173. apsvērumā, ka šis apjoms, ņemot vērā šo tirgu lielumu kopumā, ir samērīgs.

376    Attiecībā uz pārējo daļu – prasītājas arguments par nepietiekamajiem pārpalikuma daudzumiem, lai gūtu labumu no piegādes punkta maiņas, nevar būt pamats secinājumam par minimālā apjoma nepiemērotību, jo šie klienti ir atbildīgi par savu izvēli attiecībā uz apjomu, kuri sākotnēji iegādāti no Gazprom, izmantošanu vai papildu apjomu pirkšanu. Katrā ziņā ir jānorāda, ka klienti Baltijas valstīs potenciāli varētu saņemt gāzi no citiem vairumtirgotājiem šajās valstīs, ņemot vērā iepriekšējā punktā minētos starpsavienojumus starp minētajām valstīm un sašķidrinātas dabasgāzes termināļa esamību Lietuvā (kā norādīts paziņojuma par iebildumiem 135. punktā).

377    Ņemot vērā iepriekš minēto un arī šī sprieduma 334. un 335. punktā izklāstītos apsvērumus, ir jāsecina, ka saistībās attiecībā uz piegādes punktiem nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā attiecībā uz prasību par minimālo gāzes apjomu, kas vajadzīgs, lai pieprasītu piegādes punkta maiņu. Tāpēc trešā pamata otrās daļas ceturtais iebildums ir jānoraida.

e)      Par tirgus apstākļu Bulgārijā nepietiekamu ņemšanu vērā (piektais iebildums)

378    Overgas uzskata, ka saistības attiecībā uz piegādes punktiem nav pietiekamas, ņemot vērā bažas par konkurenci attiecībā uz Bulgārijas tirgus izolāciju un Komisijas mērķi panākt ilgstošas izmaiņas šī tirgus struktūrā. Šīs saistības neuzlabojot ne gāzes piegādes drošumu, ne tās dažādošanu Bulgārijā, ņemot vērā, ka patiesībā tās vienīgi ļaujot aizstāt Krievijas gāzes piegādi, ko veic Bulgārijas importētāji, ar Krievijas gāzes piegādi, ko veic Slovākijas vai Ungārijas eksportētāji.

379    Overgas uzskata, ka Gazprom esot bijis jāapņemas, pirmkārt, atļaut ne tikai mainīt Krievijas gāzes piegādes punktu, bet arī veikt apmaiņas starp Krievijas gāzi un sašķidrināto dabasgāzi, otrkārt, izveidot gāzes tirdzniecības mezglus uz robežām starp Krieviju, Ukrainu un Baltkrieviju un, treškārt, atturēties kavēt gāzes piegādes dažādošanas pasākumu īstenošanu. Komisija esot kļūdaini atteikusies apsvērt šāda veida pasākumus, uzskatot, ka tie neietilpa tās izmeklēšanas jomā lietā AT.39816.

380    Katrā ziņā saistības attiecībā uz piegādes punktiem neļaujot kliedēt bažas, kas ietilpst izmeklēšanas jomā, kādu to noteikusi Komisija, jo attiecīgie klienti, kuri vēlas piegādāt gāzi Bulgārijā, neesot ne spējīgi, ne motivēti transportēt pārdoto gāzi ārpus Negru Vodă (Rumānija) piegādes punktiem. Proti, ar transporta līgumu, kas noslēgts starp Bulgartransgaz un Gazprom, esot rezervēti 99,5 % no Bulgārijas pārvades jaudas par labu pēdējai minētajai, kas liedzot citu attiecīgo CAE valstu vairumtirgotājiem transportēt savu gāzi starp konkrētu Negru Vodă punktu un iespējamiem klientiem Bulgārijā. Turklāt gāzes piegādes līgumā, kas noslēgts starp Gazprom un Bulgargaz, esot paredzēts obligāts pirkšanas pienākums (“take or pay” pienākums) attiecībā uz ievērojamiem gāzes apjomiem, kas veidojot būtisku daļu no Bulgārijas vajadzībām un līdz ar to – nopietnu šķērsli šo vairumtirgotāju ienākšanai tirgū. Visbeidzot Bulgārijas klientiem parasti esot ilgtermiņa piegādes līgumi ar to pašreizējo piegādātāju, kas šajā gadījumā ir Bulgargaz, un tādējādi tie neveidojot klientūru, kas ir pieejama minētajiem vairumtirgotājiem.

381    Komisija galvenokārt uzskata, ka šis iebildums ir nepieņemams, kā tas jau ir norādīts šī sprieduma 303. un 321. punktā, un pakārtoti – ka tas ir nepamatots.

382    Overgas 2020. gada 26. novembra atbildēs ir apstrīdējusi šo nepieņemamību un būtībā ir norādījusi, ka judikatūra ļauj personām, kas iestājušās lietā, izvirzīt plašu argumentu klāstu un ka visi tās argumenti ir tieši saistīti ar strīda priekšmetu. Komisijas izmantotā šī priekšmeta interpretācija padarot iestāšanās rakstus bezjēdzīgus, jo personām, kas iestājušās lietā, būtu jāaprobežojas ar lietas pušu argumentu atkārtošanu.

383    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan prasītāja galveno uzmanību ir pievērsusi saistību attiecībā uz piegādes punktiem ietekmei uz Poliju, šajā iebildumā Overgas apšauba šo pašu saistību pietiekamību, un tādējādi tas nepārsniedz strīda priekšmetu un ir uzskatāms par pieņemamu.

384    Saistībā ar šī iebilduma pamatotību Vispārējā tiesa norāda, ka, ciktāl Overgas esot vēlējusies panākt saistības, ar kurām tiek nodrošināta gāzes piegādes avotu dažādošana, lai novērstu Bulgārijas atkarību no Krievijas gāzes, šādas saistības, kā to norādījusi Komisija, pārsniedz saistību attiecībā uz piegādes punktiem apjomu, kāds tas ir noteikts bažās par konkurenci, kuras ir izklāstītas paziņojumā par iebildumiem. Šīs bažas attiecās nevis uz gāzes avotu dažādošanu, bet konkrēti uz Gazprom stratēģiju, kuras mērķis ir izvairīties no tā, ka tās Krievijas gāze, ko piegādā kāds no tās klientiem, konkurē ar Krievijas gāzi, kuru piegādā citi tās klienti (skat. it īpaši paziņojuma par iebildumiem 250. punktu un apstrīdētā lēmuma 160. apsvērumu, kurā ir atsauce uz “Russian‑on‑Russian gas competition” (konkurence starp Krievijas gāzi)).

385    Turklāt attiecībā uz Gazprom rezervētajiem 99,5 % no Bulgartransgaz tīkla jaudas ir jāatzīmē, ka Komisija ir norādījusi – ko Overgas šajā ziņā neapstrīd –, ka šī rezervācija attiecās uz Negru Vodă ieejas punktiem un uz to attiecās gala saistību 15. punkta priekšpēdējā daļā paredzētais pienākums Gazprom izmantot esošās jaudas rezervācijas.

386    Papildus tam attiecībā uz obligātajām pirkšanas saistībām, kas, iespējams, noteiktas Bulgargaz, pietiek norādīt, ka, lai gan Komisija ir izvērtējusi šāda veida saistību esamību paziņojumā par iebildumiem, šajā ziņā tā nav paudusi bažas par konkurenci, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 134. apsvēruma. Turklāt šīs obligātās pirkšanas saistības neliedz attiecīgajiem Gazprom klientiem, kuri atrodas Slovākijā vai Ungārijā, tālākpārdot gāzes apjomus citiem vairumtirgotājiem, nevis Bulgargaz.

387    Visbeidzot, arguments par ilgtermiņa līgumiem, kuri ir saistoši Bulgārijas lejupējiem klientiem, ir jānoraida, jo uz šiem līgumiem neattiecas bažas par konkurenci, kuras ir izklāstītas paziņojumā par iebildumiem. Turklāt Overgas nepaskaidro ne to, kādā veidā iespējamās nepilnības šajos tirgos būtu attiecināmas uz Gazprom, ne kādas saistības šis uzņēmums būtu varējis uzņemties, lai novērstu līgumu, kuros tas nav līgumslēdzēja puse, radītās sekas.

388    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kā to apgalvo Overgas, saistībā ar to, ka tā neesot pietiekami ņēmusi vērā tirgus apstākļus Bulgārijā. Līdz ar to trešā pamata otrās daļas piektais iebildums ir jānoraida.

f)      Par “Gazprom” tranzīta politikas iespējamo un paredzamo izmaiņu neņemšanu vērā (sestais iebildums)

389    Overgas uzskata, ka saistībās attiecībā uz piegādes punktiem pienācīgi nav ņemtas vērā Gazprom tranzīta politikas iespējamās un paredzamās izmaiņas, it īpaši ņemot vērā gāzes cauruļvadu Nord Stream 2 un TurkStream būvniecību, lai gan šīs izmaiņas tieši ietekmējot šo saistību efektivitāti. Turklāt neskaidrības par šo gāzes cauruļvadu nodošanu ekspluatācijā nevar attaisnot šo trūkumu, ņemot vērā Gazprom zināmos nodomus un gāzes nozarei raksturīgo nestabilitāti.

390    Runājot konkrētāk par Bulgāriju, Komisijai, izstrādājot saistības, esot bijis jāparedz gadījums, kad Gazprom nākotnē nolemtu nepagarināt savu tranzīta līgumu ar Ukrainas uzņēmumu Naftogaz un tā vietā nolemtu nogādāt savu gāzi līdz jaunam piegādes punktam uz Turcijas un Bulgārijas robežas. Tomēr Turcijas Republika nav Enerģētikas kopienas dalībvalsts, un tādējādi piegādes punktiem, kuri atrodas šīs valsts teritorijā, nav piemērojamas Savienības tiesības.

391    Komisija galvenokārt uzskata, ka šis iebildums ir nepieņemams, un pakārtoti – ka tas ir nepamatots.

392    Šajā ziņā, šī sprieduma 383. punktā izklāstīto iemeslu dēļ un ņemot vērā, ka šis Overgas iebildums attiecas uz saistībām attiecībā uz piegādes punktiem, ir jāuzskata, ka tas ir pieņemams.

393    Attiecībā uz šī iebilduma pamatotību, ciktāl prasītāja apgalvo, ka iespējamās izmaiņas Gazprom “tranzīta politikā” var padarīt par neiedarbīgām kombinācijas, kuras paredzētas gala saistību 15. punktā, ir jānorāda, kā to pamatoti dara Komisija, ka saistībās attiecībā uz piegādes punktiem ir paredzēta iespēja kādu no attiecīgajiem piegādes punktiem aizstāt ar citu piegādes punktu, ja Gazprom pārtrauktu izmantot sākotnējo piegādes punktu (gala saistību 10. punkta ceturtā daļa).

394    Turklāt apstāklis, ka jaunais piegādes punkts atrodas ārpus Savienības teritorijas vai Enerģētikas kopienas dalībvalstu teritorijas, neliek apšaubīt saistību efektivitāti, jo šī efektivitāte nav atkarīga no tā, vai attiecīgās trešās valsts sistēmas operators ievēro Savienības tiesības, bet izriet no tā, ka tās ir saistošas Gazprom.

395    Būtu jāpiebilst, ka, ja tiktu pieņemts, ka Overgas ar šo iebildumu mēģina apgalvot, ka Komisijai būtu bijis jāparedz saistības, kuras īpaši attiecas uz gāzes cauruļvadu Nord Stream 2 un TurkStream būvniecību un izmantošanu, pietiek atgādināt, ka paziņojumā par iebildumiem nav ietvertas bažas par konkurenci saistībā ar šiem gāzes cauruļvadiem.

396    Visbeidzot, ciktāl minēto gāzes cauruļvadu ieviešana ekspluatācijā nozīmētu būtiskas Gazprom rīcības izmaiņas attiecīgo CAE valstu gāzes tirgos, ir jānorāda, ka šis apstāklis varētu būt uzskatāms par būtiskām izmaiņām vienā no faktiem, uz kuriem balstīts apstrīdētais lēmums, un tādējādi varētu ļaut Komisijai atsākt administratīvo procesu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punkta a) apakšpunktu. Tomēr minētais apstāklis nav elements, kas ļautu uzskatīt, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz saistībām, kuras attiecas uz piegādes punktiem.

397    Līdz ar to trešā pamata otrās daļas sestais iebildums ir jānoraida.

398    Ciktāl tiesas sēdē Overgas ir uzsvērusi, ka saistības attiecībā uz piegādes punktiem bija nepietiekamas, ņemot vērā visaptverošu vērtējumu attiecībā uz trūkumiem un nepilnībām, kuras norādītas sešos iepriekš izskatītajos iebildumos, ir konstatējams, ka katrs no šiem iebildumiem ir ticis noraidīts un, pat aplūkojot tos kopā, tie neļauj secināt, ka šo saistību akceptēšanā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, neraugoties uz to, ka attiecīgie Gazprom klienti var izmantot piegādes punkta maiņu tikai noteiktos īpašos apstākļos.

399    Ņemot vērā iepriekš minēto, trešā pamata otrā daļa ir jānoraida pilnībā kā nepamatota.

3.      Par trešā pamata trešo daļu, kas attiecas uz saistību attiecībā uz Bulgārijas gāzes tīklu nepietiekamību

400    Overgas uzskata, ka saistības attiecībā uz Bulgārijas gāzes tīklu, kuras paredzētas gala saistību 7. un 8. punktā, šajā ziņā veido nepietiekamu atbildi uz bažām par konkurenci. Pirmām kārtām, Komisija esot sakārtojusi šīs bažas divās tādu ierobežojumu kategorijās, kuri ir pārmesti Gazprom, proti, ierobežojumi, kas kavē gāzes eksportu no Bulgārijas, un ierobežojumi, kas kavē gāzes importu uz šo valsti. Tomēr, kā tas izrietot no apstrīdētā lēmuma 167.–169. apsvēruma, saistības attiecībā uz Bulgārijas gāzes tīklu novērš vienīgi ierobežojumus, kas kavē gāzes importu uz Bulgāriju.

401    Otrām kārtām, saistības attiecībā uz Bulgārijas gāzes tīklu esot nepietiekamas, jo ar tām tiekot apdraudēti Savienības tiesiskā regulējuma attiecībā uz gāzes nozari pamatprincipi. Proti, gāzes piegādes līgumā, kas noslēgts starp Gazprom un Bulgargaz, esot ietverti noteikumi, kuri ir pretrunā Gāzes direktīvā paredzētajam principam par pārvades sistēmas operatora darbību nošķiršanu no gāzes ražošanas vai piegādes darbībām. Taču minētajās saistībās neesot noteikts pienākums atcelt šos noteikumus.

402    Trešām kārtām, Overgas uzskata, ka saistības attiecībā uz Bulgārijas gāzes tīklu neatbilst ne prasībām, kuras ir paredzētas Paraugprakses 128. punktā, ne prasībām, kuras ir noteiktas judikatūrā un saskaņā ar kurām saistībām ir jābūt tieši piemērojamām un tad, ja saistības nevar piemērot bez trešo personu piekrišanas, attiecīgajam uzņēmumam ir jāiesniedz pierādījumi par trešās personas piekrišanu. Konkrētāk, pretēji šīm prasībām, šajās saistībās esot skaidri paredzēta trešo personu – šajā gadījumā Bulgargaz un Bulgartransgaz – piekrišanas saņemšana (skat. gala saistību 7. punkta a) un b) apakšpunktu) un tās esot atkarīgas no tā, vai Bulgartransgaz ievēros dažādus nosacījumus (skat. gala saistību 7. punkta i)–iii) apakšpunktu). Turklāt Komisija neesot pieprasījusi Gazprom iesniegt pierādījumus par šo abu uzņēmumu vēlmi sadarboties šo saistību īstenošanā.

403    Ceturtām kārtām, saistības attiecībā uz Bulgārijas gāzes tīklu neesot arī pietiekamas tāpēc, ka tās esot neskaidras. Proti, šo saistību attiecīgo punktu formulējumā neesot skaidri noteikti Gazprom pienākumi, un tas atstājot pārāk daudz interpretācijas iespēju, kas turklāt apgrūtinot gala saistību izpildes uzraudzību, ko veic šim nolūkam ieceltais pilnvarnieks.

404    Savukārt Komisija galvenokārt uzskata, ka šī pamata daļa ir nepieņemama, kā tas jau ir norādīts šī sprieduma 303. un 321. punktā. Pakārtoti tā apstrīd Overgas argumentācijas pamatotību.

405    Saskaņā ar judikatūru, kas jau ir atgādināta šī sprieduma 114. punktā, Tiesas statūtu 40. panta otrā daļa, kas ir piemērojama Vispārējai tiesai saskaņā ar minēto statūtu 53. panta pirmo daļu, un Vispārējās tiesas Reglamenta 142. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka persona, kurai ir atļauts iestāties lietā, ko izskata Savienības tiesa, nedrīkst grozīt strīda priekšmetu, kāds tas ir noteikts lietas pušu izvirzītajos prasījumos un pamatos. No tā izriet, ka, lai gan šāds lietas dalībnieks var izvirzīt argumentus, kas atšķiras no tās lietas puses argumentiem, kuru tas atbalsta, pieņemami ir tikai tie argumenti, kuri iekļaujas šo prasījumu un pamatu noteiktajās robežās.

406    Šajā lietā, pirmām kārtām, ir konstatējams, ka prasītājas celtā prasība ir galvenokārt vērsta uz konkurences situāciju Polijā un saistību, kurām ir horizontāla piemērojamība, ietekmi uz šīs valsts gāzes tirgiem. Proti, argumenti, kurus prasītāja ir izvirzījusi savos procesuālajos rakstos, it īpaši trešā pamata ietvaros, ir vērsti uz to, lai apstrīdētu saistību attiecībā uz teritoriālajiem ierobežojumiem, ciktāl tās attiecas uz Poliju, pietiekamību. Turklāt prasītāja nav izvirzījusi argumentus, kas konkrēti attiektos uz saistību attiecībā uz Bulgārijas gāzes tīklu nepietiekamību.

407    Otrām kārtām, pretēji pārējām saistībām attiecībā uz teritoriālajiem ierobežojumiem, kuras prasītāja apstrīd, proti, saistībām attiecībā uz tālākpārdošanas un reeksporta ierobežojumiem (gala saistību 5. un 6. punkts) un saistībām attiecībā uz piegādes punktiem (gala saistību 1.2. iedaļa un 9.–17. punkts), saistības attiecībā uz Bulgārijas gāzes tīklu galvenokārt attiecas uz Bulgārijas gāzes tirgiem un nav tādas, kuras varētu piemērot vairākās attiecīgajās CAE valstīs. Šajā ziņā saistības attiecībā uz Bulgārijas gāzes tīklu “Changes to the Bulgarian Gas System” (Izmaiņas Bulgārijas gāzes sistēmā) ir izklāstītas atsevišķi un kā neatkarīgas no pārējām saistībām attiecībā uz teritoriālajiem ierobežojumiem. Tāpat apstrīdētajā lēmumā minētās saistības attiecībā uz Bulgārijas gāzes tīklu, kas ir izvērtētas šī lēmuma 7.1.2. iedaļā “The Commitment dealing with the Bulgarian gas system” (Saistības, kas attiecas uz Bulgārijas gāzes sistēmu), tiek aplūkotas atsevišķi no divām citām saistību kategorijām attiecībā uz teritoriālajiem ierobežojumiem, kuras ir izvērtētas minētā lēmuma 7.1.1. un 7.1.3. iedaļā “The Commitment to remove territorial restrictions and measures of an effect equivalent to such restrictions” (Saistības attiecībā uz teritoriālo ierobežojumu un pasākumu, kam ir šiem ierobežojumiem līdzvērtīga ietekme, atcelšanu) un “The Commitment dealing with the changes of gas delivery points” (Saistības attiecībā uz gāzes piegādes punktu maiņu).

408    Šajā ziņā Overgas nav norādījusi, kādā veidā saistības attiecībā uz Bulgārijas gāzes tīklu attiecīgā gadījumā būtu saistītas ar pārējām gala saistībām, kuru ģeogrāfiskais tvērums aptver vairākas attiecīgās CAE valstis. No argumentācijas, kuru Overgas it īpaši ir sniegusi savās 2020. gada 26. novembra atbildēs, neizriet, ka saistību attiecībā uz Bulgārijas gāzes tīklu iespējamā nepietiekamība noteikti ietekmētu pārējo gala saistību, it īpaši saistību attiecībā uz teritoriālajiem ierobežojumiem, pietiekamību.

409    Šo konstatējumu neatspēko prasītājas apgalvojums, ka Overgas izvirzītie argumenti attiecas uz Komisijas kļūdām, kuras skar arī gāzes tirgus citās CAE valstīs, kas nav Bulgārija. Proti, prasītāja būtībā tikai atkārto dažus Overgas argumentus, uzsverot, ka tie līdzinās argumentiem, kurus pati prasītāja ir izvirzījusi par saistībām attiecībā uz cenu noteikšanas praksi, tomēr tā nepaskaidro, kā minētie argumenti ļautu pierādīt gala saistību – papildus saistībām attiecībā uz Bulgārijas gāzes tīklu – nepietiekamību.

410    Tādējādi, pretēji tam, ko apgalvo Overgas, ir jāuzskata, ka, ņemot vērā prasītājas izvirzīto argumentu saturu un saistību attiecībā uz Bulgārijas gāzes tīklu ģeogrāfisko tvērumu, šajā lietā strīda priekšmetu nenosaka apstrīdētā lēmuma apmērs kopumā un visas bažas par konkurenci, kuras bija jākliedē ar gala saistībām.

411    No iepriekš minētā izriet, ka Overgas argumentācija, ar kuru tiek apstrīdēta saistību attiecībā uz Bulgārijas gāzes tīklu pietiekamība, pārsniedz strīda priekšmetu un ka līdz ar to trešā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

412    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, trešais pamats ir jānoraida pilnībā kā daļēji nepamatots un daļēji nepieņemams.

E.      Par ceturto pamatu, kas attiecas uz LESD 194. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar LESD 7. panta, pārkāpumu, jo apstrīdētais lēmums esot pretrunā Savienības enerģētikas politikas mērķiem, ņemot vērā šī lēmuma negatīvo ietekmi uz Eiropas gāzes piegādes tirgu

413    Prasītāja, kuru atbalsta Polijas Republika, Lietuvas Republika un Overgas, uzsver, ka Savienības enerģētikas politikas mērķi, kuri ir minēti LESD 194. panta 1. punktā un dažādos Savienības iestāžu publicētos dokumentos saistībā ar gāzes nozari, it īpaši ietver gāzes piegādes avotu un gāzes pārvades maršrutu dažādošanu, kā arī garantiju attiecībā uz brīvu gāzes plūsmu starp dalībvalstīm par taisnīgu un konkurētspējīgu cenu. Turklāt LESD 194. panta 1. punktā esot noteikts solidaritātes princips enerģētikas jomā.

414    Tādējādi, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisijai esot bijuši jāņem vērā Savienības enerģētikas politikas mērķi, jo tā esot veikusi pasākumus, kas nosaka struktūru un nosacījumus Savienības gāzes tirgos uz vismaz astoņus gadus ilgu laikposmu, un attiecībā uz šiem pasākumiem saskaņā ar LESD 7. pantu esot bijis jāveic “pilnīgs novērtējums”, pārbaudot to saskaņotību ar šiem mērķiem. Tāpat uz apstrīdēto lēmumu esot bijusi jāattiecina tiesas kontrole, kas papildus Savienības tiesas jau noteiktajām prasībām attiecībā uz lēmumiem, kuri pieņemti saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. pantu, nozīmē pārbaudīt tā saderību ar LESD 194. pantu.

415    Turklāt Vispārējās tiesas apsvērumi 2019. gada 10. septembra spriedumā Polija/Komisija (T‑883/16, EU:T:2019:567, 70.–73. punkts) apstiprinot prasītājas nostāju. Konkrētāk, no tā izrietot, ka solidaritātes princips neaprobežojas tikai ar ārkārtas situācijām, bet ietver arī Savienības un tās dalībvalstu vispārēju pienākumu, īstenojot savas attiecīgās pilnvaras, ņemt vērā citu dalībnieku intereses. Turklāt šis princips atšķiroties no iespējamām īpašām prasībām, kas ir jāievēro Komisijai, pieņemot lēmumus, kuri ir balstīti uz atvasināto tiesību normām. Tādējādi, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu, Komisijai esot bijusi ne tikai jāpārbauda saistību pietiekamība, bet arī jāizsver Savienības un dalībvalstu, kuras skāra Gazprom darbības, intereses.

416    Tomēr apstrīdētais lēmums esot pretrunā enerģētikas politikas mērķiem un solidaritātes principam enerģētikas jomā, kā arī tajā neesot sniegts pamatojums šajos jautājumos, kas ir vēl jo vairāk pārsteidzoši, jo Komisija esot apstiprinājusi gala saistību piemērošanu astoņu gadu laikposmam, neparedzot nekādu mehānismu, kas ļautu ātri tās pielāgot atbilstoši attīstības tendencēm gāzes tirgos. Turklāt Komisijas atbalstītā pieeja nozīmējot atļaut, ka tās gandrīz reglamentējošā darbība šajā lietā netiek vērtēta, ņemot vērā citus mērķus, kuri tomēr ir noteikti LESD, un ļaujot tai neitralizēt LESD 194. pantā noteikto mērķu sasniegšanu. Prasītāja it īpaši uzsver, ka:

–        pirmkārt, Komisija neesot pietiekami ņēmusi vērā attiecīgo CAE valstu atkarību no gāzes importa un Gazprom problemātisko ietekmi uz gāzes infrastruktūru, kas apgādā un aptver šo reģionu, lai gan šī situācija neesot saderīga ar “trešo enerģētikas paketi”, kurā esot pieprasīts nošķirt tīkla pārvaldības darbības no gāzes ražošanas vai piegādes darbībām;

–        otrkārt, Komisija esot abstrahējusies no dažādām Gazprom darbībām, par kurām tā esot zinājusi, un tādējādi esot atteikusies ņemt vērā atsevišķu dalībvalstu intereses, kā rezultātā nekas neesot ticis izdarīts attiecībā uz gāzes piegādes samazinājumiem, kas kavēja reeksportu uz Ukrainu 2014./2015. gada ziemā, kā arī darbībām, kuru mērķis bija bloķēt reversās plūsmas ieviešanu uz robežām starp Poliju un Ukrainu un starp Slovākiju un Ukrainu;

–        treškārt, Komisija esot piekritusi pakalpojumu maksām, kuras ir pilnīgi nesaistītas ar faktiskajām izmaksām, kas Gazprom radušās saistībā ar piegādes punkta maiņu;

–        ceturtkārt, apstrīdētais lēmums neatbilstot Savienības enerģētikas politikas mērķiem, jo gala saistības pastiprinot atšķirīgo attieksmi starp attiecīgo CAE valstu tirgiem un Rietumeiropas tirgiem.

417    Savukārt Komisija uzskata, ka ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

418    Saskaņā ar LESD 7. pantu Savienība nodrošina savu dažādo politiku un darbību savstarpēju konsekvenci, ņemot vērā savus mērķus un ievērojot kompetences piešķiršanas principu. Šie mērķi ietver tos, kuri minēti LESD 194. panta 1. punktā, proti, it īpaši mērķus nodrošināt energoapgādes drošumu Savienībā un veicināt enerģijas tīklu savstarpēju savienojamību.

419    Konkurences jomā Savienības tiesa jau ir uzskatījusi, ka mērķi, kas tiek īstenoti ar citiem Līguma noteikumiem, var tikt ņemti vērā, nosakot konkurences ierobežojuma esamību LESD 101. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 4. oktobris, Football Association Premier League u.c., C‑403/08 un C‑429/08, EU:C:2011:631, 139. punkts un tajā minētā judikatūra) vai izvērtējot nosacījumus atbrīvojumam saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1977. gada 25. oktobris, Metro SB‑Großmärkte/Komisija, 26/76, EU:C:1977:167, 43. punkts, 1994. gada 15. jūlijs, Matra Hachette/Komisija, T‑17/93, EU:T:1994:89, 139. punkts, un 1996. gada 11. jūlijs, Métropole télévision u.c./Komisija, T‑528/93, T‑542/93, T‑543/93 un T‑546/93, EU:T:1996:99, 118. punkts).

420    No tā izriet, ka attiecībā uz procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. pantu Komisija savā sākotnējā vērtējumā varētu ņemt vērā mērķus, kuri noteikti citos Līguma noteikumos, it īpaši, lai provizoriski secinātu, ka konkurences tiesību normas nav pārkāptas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 9. decembris, Groupe Canal +/Komisija, C‑132/19 P, EU:C:2020:1007, 46.–54. punkts). Tomēr attiecībā uz saistību izvērtēšanu Komisijai ir tikai jāpārbauda, pirmkārt, vai attiecīgās saistības atbild uz bažām, par kurām tā ir informējusi attiecīgo uzņēmumu, un, otrkārt, vai šis uzņēmums nav piedāvājis mazāk apgrūtinošas saistības, kas ir tikpat piemērotas, lai atbildētu uz šīm bažām (šajā nozīmē skat. spriedumu Alrosa, 40. un 41. punkts, un spriedumu Morningstar, 45. punkts), pat ja procedūra nevar noslēgties ar rezultātu, kas būtu pretrunā konkrētiem Līguma noteikumiem (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2000. gada 19. septembris, Vācija/Komisija, C‑156/98, EU:C:2000:467, 78. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2008. gada 15. aprīlis, Nuova Agricast, C‑390/06, EU:C:2008:224, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

421    Šajā lietā no šī sprieduma 416. punktā izklāstītajiem elementiem izriet, ka patiesībā prasītāja galvenokārt pārmet Komisijai, ka tā ir atteikusies veikt izmeklēšanu par konkrētu Gazprom satraucošu rīcību gāzes nozarē, kā arī ir akceptējusi nepietiekamas vai nepiemērotas saistības attiecībā uz šī uzņēmuma darbībām, kuras bija izklāstītas paziņojumā par iebildumiem.

422    Tomēr, ciktāl prasītāja apstrīd gala saistības tādēļ, ka ar tām nepietiekamā mērā tiekot novērstas minētās darbības, šī kritika būtībā jau ir tikusi noraidīta, izskatot šīs prasības pirmo līdz trešo pamatu. Attiecībā uz pārējo – Komisijai saistībā ar izmeklēšanu, kas tika sākta pēc savas iniciatīvas lietā AT.39816, lai ņemtu vērā Savienības enerģētikas politikas mērķus, nebija pienākuma ne turpināt izmeklēšanu par Gazprom darbībām, ne pieprasīt stingrākas saistības no Gazprom puses. Šo mērķu iespējamā ņemšana vērā, piemērojot Savienības konkurences noteikumus, nevar pamatot šādu pozitīvu pienākumu uzlikšanu Komisijai.

423    Turklāt, ciktāl prasītāja apgalvo, ka gala saistības kā tādas esot pretrunā enerģētikas politikas mērķiem vai solidaritātes principam enerģētikas jomā, tā to nav pierādījusi. Proti, pretēji tam, ko liek saprast prasītāja, apstrīdētais lēmums un šīs saistības neiesaldē situāciju attiecīgajos tirgos un nekādi neliedz Savienības iestādēm vai dalībvalstīm rīkoties, izmantojot citus līdzekļus, lai risinātu tajā konstatētās problēmas. Konkrētāk, Savienības iestādes vai valsts regulatīvās iestādes gāzes nozarē var iejaukties, lai grozītu tiesisko regulējumu šajā nozarē vai, attiecīgā gadījumā, lai nodrošinātu šī tiesiskā regulējuma ievērošanu, iespējams, tādā ziņā, kā to vēlējās prasītāja.

424    Šajā ziņā var norādīt, ka 2019. gada 17. aprīlī Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome pieņēma Direktīvu (ES) 2019/692, ar ko groza Direktīvu 2009/73 (OV 2019, L 117, 1. lpp.), kuras mērķis atbilstoši tās 3. apsvērumam it īpaši ir novērst šķēršļus dabasgāzes iekšējā tirgus izveides pabeigšanai, kurus rada tas, ka gāzes pārvades līnijām uz trešām valstīm un no tām – pirms to pieņemšanas – netika piemēroti Savienības tirgus noteikumi.

425    Turklāt valsts konkurences iestādes var veikt izmeklēšanu par Gazprom darbībām, kas, iespējams, ir uzskatāmas par pretkonkurences darbībām, tostarp, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 133. punktā, par darbībām, uz kurām attiecās Komisijas bažas par konkurenci konkrētajā lietā.

426    Visbeidzot, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija attiecīgā gadījumā varētu izmantot Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto iespēju atsākt lietas izskatīšanu, ja ir notikušas būtiskas izmaiņas jebkuros faktos, uz kuriem tika balstīts lēmums, it īpaši gāzes tirgus attīstības gadījumā.

427    Attiecībā uz pārējo daļu, ciktāl prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums Komisijai bija jāpamato saistībā ar jautājumu par tā atbilstību LESD 194. panta 1. punktam, šis iebildums ir jānoraida. Proti, ņemot vērā judikatūru tiesību aktu pamatošanas jomā, kas ir atgādināta šī sprieduma 121. punktā, no Komisijas nevar sagaidīt, lai tā sistemātiski izklāstītu iemeslus, kuru dēļ apstrīdētais lēmums atbilst visiem konkrētajiem Līgumu noteikumiem, kuri, lai gan tie nav attiecīgā tiesību akta juridiskais pamats, ir potenciāli saistīti ar šī akta faktisko un juridisko kontekstu, kas reglamentē šo aktu, it īpaši tad, ja – kā tas ir šajā lietā – prasītāja administratīvajā procesā, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, nav izvirzījusi apsvērumus par sākotnējo saistību neatbilstību šai tiesību normai.

428    Ņemot vērā iepriekš minēto, ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

F.      Par piekto pamatu, kas attiecas uz LESD 18. panta 1. punkta un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, jo Komisija esot pieļāvusi diskrimināciju starp Gazprom klientiem, kas darbojas Rietumeiropas dalībvalstīs, un tiem, kas darbojas attiecīgajās CAE valstīs

429    Prasītāja, kuru atbalsta Polijas Republika, apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips. Šis lēmums, kuram esot netieša ietekme uz pakalpojumu sniegšanas brīvības, kā arī preču un kapitāla brīvas aprites īstenošanas pakāpi, izraisot diskrimināciju starp klientiem, kuri ir noslēguši ilgtermiņa gāzes piegādes līgumu ar Gazprom, atkarībā no to valstspiederības, jo attieksme pret klientiem, kuri reģistrēti attiecīgajās CAE valstīs, atšķiroties no attieksmes pret klientiem, kuri reģistrēti Rietumeiropā.

430    Proti, Gazprom klienti attiecīgajās CAE valstīs esot situācijā, kas ir salīdzināma ar to Gazprom klientu situāciju, kuri atrodas Rietumeiropā, ņemot vērā, ka papildus tam, ka šīs divas klientu grupas iegādājas gāzi no Gazprom, tās abas esot reģistrētas dalībvalstīs un Savienības tiesiskajā regulējumā neesot paredzēta nekāda atšķirība starp šiem diviem reģioniem. Turklāt šo konstatējumu apstiprinot arī cenu noteikšanas vadlīniju formulējums, kurā ir atsauce uz cenu līmeni kontinentālajā Rietumeiropā. Visbeidzot, paziņojumā par iebildumiem Komisija pati esot apstiprinājusi, ka visi šie klienti atrodas līdzīgās situācijās.

431    Tomēr, lai gan neesot nekāda objektīva iemesla piemērot atšķirīgu attieksmi pret visiem šiem klientiem, gala saistības pastiprinot minēto klientu diferenciāciju, saglabājot mazāk konkurētspējīgus tirgus apstākļus attiecīgo CAE valstu tirgos salīdzinājumā ar Rietumeiropas tirgiem. Konkrētāk, Gazprom klienti attiecīgajās CAE valstīs neesot aizsargāti pret pārmērīgu cenu atgriešanos atšķirībā no Rietumeiropas klientiem, kuri, lai gan arī uz tiem attiecas tarifu formulas, kuras indeksētas atbilstoši naftas produktu cenām, no šī riska izvairītos konkurences dēļ starp gāzes piegādātājiem šajos Rietumeiropas tirgos.

432    Savukārt Komisija uzskata, ka piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

433    Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes vai diskriminācijas aizlieguma princips paredz, ka līdzīgas situācijas nebūtu risināmas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas savukārt nebūtu risināmas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, AGC Glass Europe u.c./Komisija, C‑517/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:598, 84. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 12. jūlijs, Prysmian un Prysmian Cavi e Sistemi/Komisija, T‑475/14, EU:T:2018:448, 144. punkts un tajā minētā judikatūra).

434    Šajā lietā, neraugoties uz prasītājas un Polijas Republikas izvirzītajiem apsvērumiem un pat pieņemot, ka Gazprom klientus, kuri ir reģistrēti dažādās dalībvalstīs, ir iespējams iedalīt divās grupās, ir konstatējams, ka situācijas, kurās atradās klienti, kas reģistrēti attiecīgajās CAE valstīs, un klienti, kas reģistrēti Rietumeiropā, nebija salīdzināmas.

435    Proti, no Komisijas veiktās izmeklēšanas lietā AT.39816, it īpaši no sākotnējiem konstatējumiem paziņojumā par iebildumiem, kurus prasītāja un Polijas Republika nav apstrīdējušas, izriet, ka situācija Eiropas gāzes tirgos būtiski atšķīrās Rietumeiropā un attiecīgajās CAE valstīs. Konkrētāk, Rietumeiropas valstīs reģistrētie uzņēmumi varēja iegādāties gāzi no citiem uzņēmumiem, nevis Gazprom, un šo valstu gāzes tīkli bija savstarpēji savienoti, savukārt attiecīgās CAE valstis lielā mērā bija atkarīgas no Gazprom piegādātās gāzes un piegādes cauruļvadi bija veidoti virzienā no austrumiem uz rietumiem (skat. it īpaši paziņojuma par iebildumiem 121., 136. punktu un 489.–491. punktu).

436    Šo secinājumu neatspēko konstatējums, kurš ir norādīts paziņojuma par iebildumiem 488. punktā un saskaņā ar kuru “ES[, izņemot Kipru un Maltu,] gāzes tirgi un CAE valstu gāzes tirgi var tikt uzskatīti par pietiekami salīdzināmiem” ģeogrāfiskā tuvuma un līdzību regulatīvajā vidē dēļ. Protams, Komisija bija norādījusi uz zināmu salīdzināmības pakāpi starp CAE valstīm un pārējo Savienību, taču, pirmkārt, tas bija saistīts ar gāzes cenu salīdzinājumu Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs un, otrkārt, Komisija bija arī konstatējusi, ka konkurences situācija Savienības valstu tirgos ievērojami atšķīrās.

437    Turklāt attiecībā uz cenu noteikšanas vadlīnijām, kuras paredzētas gala saistību 19. punkta iii) apakšpunktā (kuras it īpaši ir izvērtētas iepriekš saistībā ar trešā pamata trešo daļu), tajās ietvertā atsauce uz konkurētspējīgām cenām, kuras tiek piemērotas Rietumeiropā, drīzāk atceļ, nevis apstiprina konstatējumu, ka Gazprom klienti šajā reģionā bija situācijā, kas ir salīdzināma ar klientu situāciju attiecīgajās CAE valstīs. Proti, ja visi šie klienti, kas darbojas Savienībā, būtu bijuši salīdzināmā situācijā, nebūtu bijis jāparedz šādas saistības, kuru mērķis ir tieši atbalstīt un nodrošināt cenu, kas piemērojamas klientiem attiecīgajās CAE valstīs, un cenu, kas piemērojamas klientiem, kuri darbojas Rietumeiropā, tuvināšanu.

438    Attiecībā uz pārējo daļu, ciktāl prasītāja apgalvo, ka gala saistības pastiprinot diferenciāciju starp klientiem, kas darbojas attiecīgajās CAE valstīs, un klientiem, kas darbojas Rietumeiropā, ir jāatzīmē, ka, pieņemot gala saistības, Komisijas mērķis bija nevis piedāvāt pirmajiem minētajiem klientiem tādus pašus tirgus apstākļus kā tie, kādos darbojas otrie minētie klienti, bet gan nodrošināt, ka šīs saistības kliedē konstatētās bažas par konkurenci.

439    No tā izriet, ka, tā kā Gazprom klienti, kas darbojas Rietumeiropā, un klienti, kas darbojas attiecīgajās CAE valstīs, bija atšķirīgās situācijās laikposmā, uz kuru attiecās procedūra lietā AT.39816, Komisija, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, pieņemot apstrīdēto lēmumu, nav nelikumīgi piemērojusi atšķirīgu attieksmi pret šīm divām klientu grupām.

440    Ņemot vērā iepriekš minēto, piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

G.      Par sesto pamatu, kas attiecas uz pilnvaru nepareizu izmantošanu un būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, jo, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija neesot ievērojusi Regulas Nr. 1/2003 9. panta mērķi, kā arī savu pilnvaru robežas administratīvā procesa vadīšanā

441    Prasītāja, kuru atbalsta Polijas Republika, apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā esot nepareizi izmantotas pilnvaras un esot pieļauti dažādu procesuālo tiesību pārkāpumi vai pat būtisku procedūras noteikumu pārkāpumi saistībā ar sūdzības izskatīšanu. Pilnvaru nepareizu izmantošanu pierādot virkne faktu, kas raksturoja procedūras norisi lietā AT.39816, nelikumības saistībā ar iebildumu attiecībā uz Yamal izskatīšanu un minētie pārkāpumi.

442    Komisija uzskata, ka sestais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

443    Pirms tiek izvērtēta iespējamās pilnvaru nepareizas izmantošanas esamība, secīgi ir jāizvērtē norādītie fakti, iespējamās nelikumības un iespējamie procesuālo tiesību pārkāpumi.

1.      Par faktiem, kuri raksturo procedūras norisi lietā AT.39816

444    Prasītāja, kuru atbalsta Polijas Republika, apgalvo, ka trīs fakti liecinot par pilnvaru nepareizas izmantošanas esamību. Pirmkārt, runa esot par izmaiņām Komisijas nostājā laikposmā no 2013. līdz 2017. gadam attiecībā uz iespēju ieviest saistības, kuras konkrētās lietas kontekstā rada šaubas par Gazprom “patiesās vēlēšanās” piedāvāt saistības vērtējumu Paraugprakses 121. punkta izpratnē.

445    Otrkārt, prasītāja uzsver, ka apstrīdēto lēmumu neierastā veidā pavadīja paziņojumi presei un publiski paziņojumi, kuros bija pārspīlēta šī lēmuma labvēlīgā ietekme, un to mērķis tādējādi esot bijis novērst uzmanību no nelikumībām, kas ir tikušas pieļautas.

446    Treškārt, atsevišķu procedūras posmu kā “vienkāršu formalitāšu” īstenošana arī liecinot par apgalvoto pilnvaru nepareizu izmantošanu. No vienas puses, apsvērumi, kuri saņemti pēc apspriešanās ar tirgus dalībniekiem, esot tikuši noraidīti, jo tie pārsniedza Gazprom sākotnējo saistību apjomu, un gala saistībās esot izdarīti tikai nelieli grozījumi. No otras puses, vēstules par noraidīšanas nodomu (novēlotā) nosūtīšana un vienošanās par Gazprom saistībām, kas esot notikusi tikai deviņas darbdienas pēc tam, kad tika saņemti apsvērumi, kurus prasītāja sniegusi atbildē uz šo vēstuli, pierādot, ka Komisija jau iepriekš bija pieņēmusi savu nostāju un vairs neīstenoja konkurences politikas mērķus.

447    Savukārt Komisija apstrīd šo apgalvojumu patiesumu.

448    Šajā ziņā Vispārējā tiesa konstatē, ka prasītājas minētie pirmie divi fakti paši par sevi nav neparasti vai īpaši. Proti, pirmkārt, Komisijai ir tiesības mainīt savu nostāju procedūras laikā attiecībā uz iespēju ieviest saistības, ko atzīst pati prasītāja, un līdz ar to šāds apstāklis kā tāds nevar radīt šaubas par vērtējuma attiecībā uz Gazprom patieso vēlēšanos piedāvāt saistības spēkā esamību.

449    Otrkārt, paziņojumu presei publicēšana konkurences lietu izskatīšanas ietvaros ir skaidri paredzēta, kā tas izriet no Paraugprakses 20., 76., 91., 129. un 147. punkta, un par konkurenci atbildīgā Komisijas locekļa paziņojumus konkurences lietu izskatīšanas noslēgumā nevar uzskatīt par nepiemērotiem, it īpaši lietā ar būtiskām sekām, jo tā attiecās uz astoņām dalībvalstīm un svarīgu enerģētikas nozari. Turklāt netiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu saistīto paziņojumu presei un publisko paziņojumu saturs nav saderīgs ar šo lēmumu.

450    Turklāt attiecībā uz apgalvojumu, ka atsevišķi procedūras posmi lietā AT.39816 esot tikuši īstenoti kā “vienkāršas formalitātes”, pirmkārt, ir jānorāda, ka no apstrīdētā lēmuma izriet, ka tika ņemti vērā apsvērumi, kuri saņemti saistībā ar apspriešanos ar tirgus dalībniekiem. Gluži pretēji, to neatspēko tas, ka Komisija šajā lēmumā skaidri precizē, ka tā ir noraidījusi dažus apsvērumus, pamatojoties uz to, ka tie pārsniedza sākotnējo saistību apjomu.

451    Otrkārt, attiecībā uz apgalvojumu, ka gala saistības esot akceptētas, neņemot vērā prasītājas atbildi uz vēstuli par noraidīšanas nodomu, saistībā ar tikai deviņu darbdienu termiņu, kas esot pagājis no brīža, kad šo atbildi saņēma Komisija, līdz brīdim, kad tā akceptēja šīs saistības, ir pietiekami konstatēt, ka šis apgalvojums ir balstīts uz saistību saņemšanas, kas notika 2018. gada 15. martā, nepareizu pielīdzināšanu vēlākai to akceptēšanai. No tā nevar secināt, ka Komisija būtu nekavējoties akceptējusi šīs saistības, un katrā ziņā šajā procedūras vēlīnā stadijā nevar izslēgt, ka šādā termiņā tā ir spējusi izvērtēt minēto atbildi un paust nostāju par to, kā arī par minētajām saistībām.

2.      Par nelikumībām, kuras esot pieļautas saistībā ar iebildumu attiecībā uz “Yamal” izskatīšanu

452    Prasītājas un Polijas Republikas apgalvoto pilnvaru nepareizu izmantošanu pierādot arī dažādas nelikumības, kas raksturo iebildumu attiecībā uz Yamal izskatīšanu un it īpaši Gazprom saistību pietiekamības vērtējumu. Turklāt vairākos aspektos Komisija esot mēģinājusi a posteriori attaisnot šīs nelikumības.

453    Pirmkārt, runa esot par gala saistību akceptēšanu, lai gan, pārkāpjot Regulas Nr. 1/2003 9. pantu, tās neattiecās uz visām paziņojumā par iebildumiem izklāstītajām bažām, un līdz ar to Komisija būtībā esot atļāvusi Gazprom neiesniegt saistības attiecībā uz iebildumiem par Yamal. Šajā ziņā saistību pietiekamību Komisija esot izvērtējusi acīmredzami nepareizi, jo tā neesot ņēmusi vērā nozīmīgos apstākļus, kā to parāda veiktais sertifikācijas lēmuma vērtējums, kas esot pretrunā šī lēmuma saturam un Polijas regulatora priekšsēdētāja paustajai nostājai apspriešanās ar tirgus dalībniekiem laikā.

454    Otrkārt, prasītāja norāda uz trešo personu tiesību aizskārumu ar bažu attiecībā uz konkurenci faktiski patvaļīgu grozīšanu, nepielāgojot paziņojumu par iebildumiem, apvienojumā ar procedūras pārmērīgo ilgumu, turpretī iespējas iesniegt prasību konkurences iestādēs un valsts tiesās esot bijušas apturētas tādēļ, ka Komisija šķietami esot pārbaudījusi iebildumus attiecībā uz Yamal.

455    Treškārt, tā kā sūdzības noraidīšana esot balstīta uz valsts rīcības izņēmuma koncepciju, kas, ciktāl ar to tiktu pieļauta šī izņēmuma piemērošana spiediena, ko īsteno kāda trešā valsts, gadījumā, varētu ietekmēt Savienības tiesību efektivitāti, Komisijai gan apstrīdētais lēmums šajā lietā, gan lēmums par sūdzības noraidīšanu lietā AT.40497 esot bijis jāpamato ar Regulas Nr. 1/2003 10. pantu.

456    Ceturtkārt, Polijas Republika uzsver to iemeslu nepietiekamību vai pat maldinošo raksturu, kuri pamato atteikšanos no bažām par konkurenci saistībā ar gāzes cauruļvadu Yamal, jo šī atteikšanās esot tikusi pamatota ar valsts rīcības izņēmuma piemērojamību, lai gan apstrīdētajā lēmumā esot veikta tikai lakoniska un nepietiekama norāde uz šo izņēmumu. Patiesībā šajā lēmumā minētā atteikšanās galvenokārt esot pamatota ar dažiem konstatējumiem, kuri bija ietverti sertifikācijas lēmumā.

457    Piektkārt, Polijas Republika apgalvo, ka Komisija ir maldinājusi dalībvalstis, jo tā nebija iesniegusi jautājumu par valsts rīcības izņēmumu padomdevējai komitejai, pārkāpjot lojālas sadarbības principu, kā arī, kā uzskata prasītāja, Regulas Nr. 1/2003 14. pantu. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka ir pārkāpts šīs regulas 27. panta 4. punkts, jo ieinteresētās puses arī esot tikušas maldinātas saistībā ar patiesajiem iemesliem, kuru dēļ Komisija atteicās no iebildumiem attiecībā uz Yamal.

458    Savukārt Komisija apstrīd šīs nelikumības. Runājot par argumentāciju, ar kuru ir pamatota piektā nelikumība, tā esot nepieņemama, jo, ciktāl to ir izvirzījusi Polijas Republika, tā neesot saistīta ar sesto pamatu un mainot strīda priekšmetu un, ciktāl to ir pārņēmusi un izvērsusi prasītāja, šī argumentācija veidojot jaunu pamatu.

459    Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskata, ka ar pirmo norādīto nelikumību prasītāja būtībā atkārto iebildumus, kuri ir izskatīti pirmā pamata pirmās daļas ietvaros. Tā kā šī daļa ir tikusi noraidīta (skat. šī sprieduma 86.–110. punktu), ir jāuzskata, ka šī nelikumība nav pierādīta.

460    Attiecībā uz otro norādīto nelikumību, kas attiecas uz trešo personu tiesību aizskārumu ar to, ka faktiski ir grozītas bažas konkurences jomā, apvienojumā ar procedūras pārmērīgo ilgumu, šī nelikumība būtībā atbilst iebildumam par lojālas sadarbības principa pārkāpumu, kas ir noraidīts saistībā ar pirmā pamata otro daļu, un līdz ar to apgalvojums par minēto nelikumību ir jānoraida kā nepamatots. Turklāt, tā kā otrā nelikumība ir saistīta ar iespējamo procedūras lietā AT.39816 pārmērīgo ilgumu, ir pietiekami konstatēt, ka prasītāja, pirmkārt, nav pierādījusi, ka šī procedūra būtu pārsniegusi saprātīgu termiņu, un, otrkārt, nav norādījusi uz pazīmēm, saskaņā ar kurām šis iespējamais pārmērīgais ilgums būtu ietekmējis apstrīdētajā lēmumā pieņemto risinājumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 8. maijs, Bolloré/Komisija, C‑414/12 P, nav publicēts, EU:C:2014:301, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).

461    Runājot par trešo norādīto nelikumību, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 10. pantu, ja Savienības sabiedrības intereses, kas saistītas ar LESD 101. un 102. panta piemērošanu, nosaka tādu vajadzību, Komisija pēc savas iniciatīvas var ar lēmumu konstatēt, ka LESD 101. pants nav piemērojams attiecībā uz līgumu, uzņēmumu apvienības lēmumu vai saskaņotu darbību, jo LESD 101. panta 1. punkta nosacījumi nav izpildīti vai LESD 101. panta 3. punkta nosacījumi ir izpildīti. Komisija līdzīgi var veikt šādu konstatāciju ar atsauci uz LESD 102. pantu. Turklāt no šīs regulas 14. apsvēruma izriet, ka Regulas Nr. 1/2003 10. pants ir piemērojams izņēmuma gadījumos, lai precizētu tiesību aktus un nodrošinātu vienotu tā piemērošanu Savienībā.

462    No tā izriet, ka Komisijai nebija nekāda pienākuma pieņemt lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 10. pantu, pat pieņemot, ka tās veiktā valsts rīcības izņēmuma piemērošana, proti, piemērošana situācijā, kurā ir iesaistīta trešā valsts, būtu bijusi novatoriska vai īpaša un būtu izraisījusi LESD 102. panta nepiemērošanu. Tādējādi Komisijai nevar pārmest, ka tā nav pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, pamatojoties arī uz šo pantu.

463    Attiecībā uz ceturto norādīto nelikumību, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma nepietiekamo pamatojumu, ir jāatgādina, ka, izskatot pirmā pamata otro daļu, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā ietvertais pamatojums attiecībā uz motīvu, kas saistīts ar sertifikācijas lēmumu, ir pietiekams un ka, ņemot vērā abu šajā apsvērumā minēto motīvu autonomo raksturu, argumenti par otrā motīva, kas saistīts ar Polijas un Krievijas nolīgumu piemērošanu un attiecas uz valsts rīcības izņēmuma piemērošanu, nepietiekamo pamatojumu ir neiedarbīgi (skat. šī sprieduma 123. un 124. punktu). No šī abu motīvu autonomā rakstura vēl izriet, ka ir jānoraida arī prasītājas arguments, ka, pretēji tam, kas izrietot no minētā apsvēruma, atteikšanās no iebildumiem attiecībā uz Yamal galvenais motīvs esot tas, kurš saistīts ar minētajiem nolīgumiem un minēto izņēmumu, nevis motīvs, kas saistīts ar sertifikācijas lēmumu.

464    Visbeidzot, runājot par piekto nelikumību, šis apgalvojums būtībā ietver divus atsevišķus argumentus, ar kuriem tiek apgalvots, ka Komisija, skaidri nenorādot, ka tā atsaucas uz valsts rīcības izņēmuma piemērošanu, ir maldinājusi, no vienas puses, dalībvalstis, pārkāpjot lojālas sadarbības principu un Regulas Nr. 1/2003 14. pantu, un, no otras puses, ieinteresētās puses, pārkāpjot minētās regulas 27. panta 4. punktu.

465    Nepastāvot nepieciešamībai izvērtēt šo abu argumentu pieņemamību, katrā ziņā ir konstatējams, ka tie ir jānoraida kā nepamatoti. Proti, attiecībā uz argumentu, ka Komisija esot maldinājusi dalībvalstis, lojālas sadarbības principa un Regulas Nr. 1/2003 14. panta iespējamie pārkāpumi ir jāizvērtē kopā, jo saistībā ar attiecībām, kas izveidojas Komisijas vadītajās procedūrās, piemērojot LESD 101. un 102. pantu, lojālas sadarbības pienākuma īstenošanas kārtība it īpaši ir precizēta šīs regulas 11.–16. pantā, tās IV nodaļā “Sadarbība” (šajā ziņā skat. spriedumu 2012. gada 29. marts, Spānija/Komisija, T‑398/07, EU:T:2012:173, 47. punkts).

466    Šajā ziņā, lai gan Regulas Nr. 1/2003 14. pantā paredzētā konsultēšanās ar padomdevēju komiteju ir būtiska formas prasība, konkrētajā gadījumā nevar būt runas nedz par tādu rīcību, kas liegtu šai komitejai sniegt atzinumu, pilnībā apzinoties lietas apstākļus, nedz tātad par pārkāpumu, kas ietekmētu apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Proti, lai gan ir taisnība, ka valsts rīcības izņēmuma jēdziens tajā skaidri nav minēts, tomēr pagaidu lēmuma projekta, kas nosūtīts padomdevējai komitejai, 138. apsvēruma pēdējā teikuma formulējums, kurš gan pagaidu lēmuma projektā, gan apstrīdētajā lēmumā bija identisks, ļāva saprast motīva, kas saistīts ar Polijas un Krievijas nolīgumiem, būtību, proti, ka Komisijai bija šaubas par iebildumu attiecībā uz Yamal attiecināmību uz Gazprom. Turklāt vajadzības gadījumā dalībvalstu pārstāvji konsultēšanās ar minēto komiteju gadījumā būtu varējuši izteikt iebildes par atteikšanās no šiem iebildumiem motīviem un uzdot Komisijai jautājumus, it īpaši par to, kā saprast motīva, kas ir norādīts šajā pēdējā teikumā, saturu, vai par tā satura trūkumu. Tātad attiecībā uz ko būtisku padomdevēju komiteju nav maldinājušas neprecizitātes vai bezdarbība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 10. jūlijs, RTE/Komisija, T‑69/89, EU:T:1991:39, 21.–23. punkts; 2000. gada 15. marts, Cimenteries CBR u.c./Komisija, T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95, EU:T:2000:77, 742. punkts, un 2018. gada 12. decembris, Servier u.c./Komisija, T‑691/14, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2018:922, 148. un 149. punkts un tajos minētā judikatūra).

467    Katrā ziņā, tā kā atteikšanās no iebildumiem attiecībā uz Yamal, kā izriet no pirmā pamata pārbaudes, ir balstīta arī uz motīvu saistībā ar sertifikācijas lēmumu, kurš pats par sevi var attaisnot šo atteikšanos un ir pietiekami pamatots, norādītais apgalvojums par pārkāpumu nevar tikt atbalstīts, jo apgalvotā pamatojuma nepietiekamība attiecībā uz motīvu, kas saistīts ar Polijas un Krievijas nolīgumiem, nav ietekmējusi konsultēšanās iznākumu.

468    Attiecībā uz argumentu, ka Komisija esot maldinājusi ieinteresētās puses apspriešanās ar tirgus dalībniekiem ietvaros, konkrētajā gadījumā šī iespējamā nelikumība nav uzskatāma par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, ņemot vērā, ka, konkrētāk, šī apspriešanās nav tieši paredzēta Līgumos un attiecas uz ieinteresētajām trešām personām, nevis uz uzņēmumu, uz kuru attiecas konkurences lietas izskatīšana.

469    Attiecībā uz pārējo ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 27. panta 4. punktu Komisijai ir pienākums tikai publicēt īsu lietas kopsavilkumu un saistību galveno saturu vai iecerēto rīcības gaitu. Šajā lietā Komisija ir ievērojusi šo pienākumu, publicējot Oficiālajā Vēstnesī paziņojumu, kurš minēts šī sprieduma 10. punktā un ar kuru tika sākta apspriešanās ar tirgus dalībniekiem. Turklāt no dokumentiem, kuri publicēti Komisijas tīmekļvietnē saistībā ar šo apspriešanos, un konkrēti no informatīvā materiāla, uz kuru atsaucas prasītāja un kurš attiecas uz Poliju, izriet, ka Komisija bija darījusi zināmu, ka tā atsakās no iebildumiem attiecībā uz Yamal, ko jau varēja secināt no tā, ka par šo jautājumu nekas nav teikts Oficiālajā Vēstnesī publicētajā paziņojumā. Komisija tajā arī bija precizējusi, ka šī atteikšanās ir izskaidrojama ar to, ka ar konkurences lietas izskatīšanu nevarēja panākt pārmaiņas situācijā Polijas un Krievijas nolīgumu ietekmes dēļ.

470    No iepriekš minētā izriet, ka neviena no nelikumībām, kuras norādījusi prasītāja un Polijas Republika, nav pamatota.

3.      Par dažādu procesuālo tiesību vai pat būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, izskatot sūdzību

471    Prasītāja, kuru atbalsta Polijas Republika, apgalvo, ka, izskatot sūdzību, Komisija ir pārkāpusi noteiktas procesuālās tiesības, kas tai izriet no tās kā sūdzības iesniedzējas statusa. Tomēr dažu no šīm tiesībām ievērošana esot būtisks procedūras noteikums, kas bija saistošs Komisijai. Šajā ziņā prasītāja un Polijas Republika būtībā norāda uz četriem pārkāpumiem.

472    Komisija apstrīd to, ka tā ir izdarījusi šos pārkāpumus. Turklāt tā apgalvo, ka prasītāja var izvirzīt jebkādus iebildumus par tās procesuālo tiesību ievērošanu saistībā ar prasību par lēmumu noraidīt sūdzību lietā T‑399/19.

a)      Par, iespējams, prettiesisku atsevišķas procedūras sākšanu sūdzības izskatīšanai (pirmais pārkāpums)

473    Prasītāja norāda uz to, ka prettiesiski tika sākta atsevišķa procedūra (lieta AT.40497) sūdzības izskatīšanai, lai liegtu tai iespēju piedalīties lietā AT.39816 kā sūdzības iesniedzējai, tādējādi “pārceļot” tās tiesības uz paralēlu procedūru. Šāds rīcības veids esot pretrunā sūdzības saturam, ciktāl tajā ir atsauce uz lietu AT.39816, attiecīgo darbību būtībai, it īpaši ņemot vērā to, ka lielākā daļa sūdzībā izteikto apgalvojumu un Komisijas bažas būtiski pārklājās, kā arī Komisijas administratīvajai praksei.

474    Taču sākotnēji Komisijas 2017. gada 29. un 31. marta vēstules esot radījušas tiesisko paļāvību attiecībā uz prasītājas līdzdalību lietā AT.39816, jo bija norādīts, ka Komisija saglabā sūdzību izskatīšanai, un tika izteikts aicinājums piedalīties apspriešanā ar tirgus dalībniekiem, kā tas ir paredzēts Paraugprakses 129. punktā attiecībā uz sūdzības iesniedzēju. Turklāt, lai gan apstrīdētā lēmuma 183. apsvērumā ir ietverta norāde, saskaņā ar kuru “Komisija rūpīgi ir arī izvērtējusi visus argumentus [..], kuri bija norādīti sūdzībā [..], kā arī apsvērumos [..], atbildot uz vēstuli par [noraidīšanas nodomu]”, faktiski Komisija neplānoja izskatīt sūdzību un ņemt to vērā lietā AT.39816.

475    Komisija uzskata, ka apgalvotais pārkāpums nav pamatots.

476    Šajā ziņā Vispārējā tiesa atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisija, kam ar LESD 105. panta 1. punktu ir uzticēts uzdevums nodrošināt LESD 101. un 102. panta piemērošanu, ir aicināta noteikt un īstenot Savienības konkurences politiku un Komisijai šim nolūkam ir rīcības brīvība sūdzību izskatīšanā. Lai efektīvi izpildītu šo uzdevumu, tai tātad ir tiesības piešķirt dažāda līmeņa prioritāti tai iesniegtajām sūdzībām (skat. spriedumu, 2017. gada 16. maijs, Agria Polska u.c./Komisija, T‑480/15, EU:T:2017:339, 34. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā pašā ziņā ir jāatzīst, ka Komisijai ir rīcības brīvība attiecībā uz veidu, kādā tā plāno organizēt sūdzības izskatīšanu, ja vien tā ievēro attiecīgos Regulas Nr. 773/2004 noteikumus, it īpaši tiesības, kas ir atzītas sūdzības iesniedzējiem šajā statusā.

477    Šajā lietā starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka sūdzībā ir ietverti apgalvojumi, kas lielā mērā atbilst bažām par konkurenci, uz kurām attiecās Komisijas izmeklēšana, kas notika lietā AT.39816, un kuras bija izklāstītas paziņojumā par iebildumiem. Šādos apstākļos nav izslēgts, ka būtu bijis vēlams izskatīt minētos apgalvojumus vienā un tajā pašā procedūrā, neskarot iespēju nošķirt pārējos apgalvojumus, kuri neatbilst minētajām bažām.

478    Tomēr ar šo apstākli nepietiek, lai apšaubītu Komisijas norādītos leģitīmos iemeslus, kuri saistīti ar procesuālo ekonomiju un tās vēlmi nekavēt lietas, kas bija jau krietni pavirzījusies uz priekšu, izmeklēšanu, paplašinot tās priekšmetu, un tāpēc ir jāuzskata, ka konkrētajā gadījumā atsevišķas procedūras sākšana sūdzības izskatīšanai pati par sevi nebija prettiesiska.

479    Tādēļ arguments par šo, kā tiek apgalvots, prettiesisko sākšanu ir jānoraida.

b)      Par Regulas Nr. 773/2004 5. panta 1. punkta un 6. panta 1. punkta pārkāpumu (otrais un trešais pārkāpums)

480    Pirmām kārtām, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nekad nav spriedusi par tās likumīgajām interesēm piedalīties lietā AT.39816. Konkrēti, apstrīdētajā lēmumā šī iestāde neesot paudusi nostāju, pārkāpjot Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar Regulas Nr. 773/2004 5. panta 1. punktu, par prasītājas kā sūdzības iesniedzējas likumīgo interešu esamību piedalīties minētajā procedūrā, lai gan vēstulē par noraidīšanas nodomu, kas nosūtīta dažus mēnešus iepriekš, bija precizēts, ka Komisija vēl nav pieņēmusi lēmumu par šo jautājumu. Taču šo interešu esamība neradot nekādas šaubas, it īpaši tāpēc, ka prasītāja bija cietusi no Gazprom darbībām un Komisijas dienesti bija veikuši pārbaudi tās telpās.

481    Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka esot pārkāpts Regulas Nr. 773/2004 6. panta 1. punkts, ar kuru tai kā sūdzības iesniedzējai ir piešķirtas tiesības saņemt un iesniegt apsvērumus par paziņojumu par iebildumiem, ko tā vairākas reizes bija lūgusi administratīvā procesa laikā. Proti, Komisija atteicās atļaut izmantot šīs tiesības, pamatojoties uz sūdzības novēlotu iesniegšanu, lai gan saskaņā ar judikatūru sūdzības iesniedzējam minētās tiesības esot līdz brīdim, kad notiek konsultēšanās ar padomdevēju komiteju. Taču šis jautājums par tās tiesību atbilstoši Regulas Nr. 773/2004 6. panta 1. punktam pārkāpumu attiecoties tieši uz apstrīdēto lēmumu, kas pieņemts lietas AT.39816 beigās, jo tādējādi tai esot tikusi liegta iespēja iesniegt apsvērumus par Gazprom saistību priekšlikumiem, iepriekš iepazīstoties ar izmeklēšanas laikā savāktajiem pierādījumiem, un tas esot nepamatoti ierobežojis tās spēju apstrīdēt šo saistību pietiekamību.

482    Līdz ar to Komisija kļūdās, apgalvojot, ka tā ir ievērojusi Regulas Nr. 773/2004 6. panta 1. punktu, atsaucoties uz paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanu vēstules par noraidīšanas nodomu pielikumā, jo šāda nosūtīšana dažādu iemeslu dēļ neesot uzskatāma par šīs tiesību normas pienācīgu izpildi. Proti, pirmkārt, nekonfidenciālā versija, kas tika nosūtīta šajā gadījumā, esot bijusi nepietiekami pilnīga; otrkārt, paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanai un atbildē sniegto apsvērumu izvērtēšanai esot bijis jānotiek pirms vēstules par noraidīšanas nodomu nosūtīšanas; treškārt, šī nosūtīšana, kas ir notikusi pēc vienpadsmit mēnešiem un lietas AT.40497 kontekstā, nosūtot vēstuli par noraidīšanas nodomu, nozīmējot atteikumu izskatīt sūdzību saistībā ar lietu AT.39816 un esot liegusi prasītājai iespēju iesniegt papildu apsvērumus saistībā ar apspriešanos ar tirgus dalībniekiem; ceturtkārt, apsvērumi, kas sniegti, atbildot uz vēstuli par noraidīšanas nodomu, bija paredzēti, lai komentētu sūdzības paredzētās noraidīšanas iemeslus, nevis paziņojumu par iebildumiem, un, piektkārt, savos procesuālajos rakstos, kuri iesniegti saistībā ar prasību lietā T‑399/19, Komisija esot norādījusi, ka paziņojums par iebildumiem netika izmantots par pamatu pagaidu novērtējumam, kas ietverts vēstulē par noraidīšanas nodomu, kas nozīmējot, ka apsvērumus, ko prasītāja sniegusi, atbildot uz šo vēstuli, ciktāl tie attiecās uz paziņojumu par iebildumiem, Komisija esot uzskatījusi par nebūtiskiem pat lietas AT.40497 kontekstā.

483    Komisija uzskata, ka apgalvotie pārkāpumi nav pamatoti.

484    Saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 5. panta 1. punktu, lai fiziskām vai juridiskām personām būtu tiesības iesniegt sūdzību saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 7. pantu, tās apliecina savas likumīgās intereses. Saskaņā ar šīs pašas regulas 6. panta 1. punktu, ja Komisija izdod paziņojumu par iebildumiem, kas saistīti ar lietu, par kuru tā saņēmusi sūdzību, tā dara sūdzības iesniedzējam pieejamu iebildumu nekonfidenciālā varianta kopiju un nosaka termiņu, līdz kuram sūdzības iesniedzējs var rakstiski paust savu viedokli.

485    Šajā lietā ir konstatējams, ka prasītāja atbilda nosacījumiem, lai izmantotu Regulas Nr. 773/2004 6. panta 1. punktā paredzētās tiesības. Proti, pirmkārt, Komisija atzīst, ka prasītājai, kuru bija skārušas apgalvotās Gazprom darbības, bija likumīgas intereses iesniegt sūdzību, un uzskata, ka tā netieši ir izteikusies par šīm interesēm, jo ar lēmumu lietā AT.40497 sūdzība ir noraidīta pēc būtības. Otrkārt, ir jāuzskata, ka procedūra lietā AT.39816 attiecas uz “lietu, par kuru” Komisija ir saņēmusi sūdzību, ņemot vērā, kā tas ir norādīts šī sprieduma 477. punktā, ka starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka daži no šajā sūdzībā ietvertajiem apgalvojumiem lielā mērā atbilst iebildumiem, kuri ir izklāstīti paziņojumā par iebildumiem.

486    Papildus tam, lai gan ir taisnība, ka prasītāja ir iesniegusi sūdzību procedūras lietā AT.39816 vēlīnā stadijā, kaut gan, tā kā vairākkārt tā ir bijusi iesaistīta šajā procedūrā (skat. šī sprieduma 4. punktu), šajā stadijā tā bija zinājusi par tās esamību vairākus gadus, ar šo apstākli nevar tikt apšaubīts tas, ka šis lietas dalībnieks var izmantot tiesības, kuras ir minētas Regulas Nr. 773/2004 6. panta 1. punktā. Proti, tiesības saņemt paziņojuma par iebildumiem nekonfidenciālo versiju var tikt īstenotas, kamēr šī procedūra norisinās, proti, tik ilgi, kamēr Aizliegto vienošanos un dominējoša stāvokļa padomdevēja komiteja nav sniegusi savu atzinumu par Komisijas nosūtīto pagaidu lēmuma projektu, jo minētajā tiesību normā nav paredzēts īpašs termiņš, kurā sūdzības iesniedzējs, kurš apliecina savas likumīgas intereses, var īstenot tiesības, kas paredzētas šajā tiesību normā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 7. jūnijs, Österreichische Postsparkasse und Bank für Arbeit und Wirtschaft/Komisija, T‑213/01 un T‑214/01, EU:T:2006:151, 148. un 149. punkts un tajos minētā judikatūra).

487    Tādējādi, lai gan Komisija, nepieļaujot kļūdu, varēja sākt atsevišķu procedūru sūdzības izskatīšanai, kā tas ir izklāstīts šī sprieduma 477. un 478. punktā, tomēr šāds rīcības veids nedrīkst liegt prasītājai izmantot Regulas Nr. 773/2004 6. panta 1. punktā paredzētās tiesības lietā AT.39816.

488    Tomēr ir konstatējams, ka procedūru AT.39816 un AT.40497, kuras norisinājās paralēli, kontekstā Komisija ir saglabājusi neskaidrību attiecībā uz prasītājas līdzdalību, kā arī tās tiesībām saņemt paziņojuma par iebildumiem kopiju un iesniegt apsvērumus par šo dokumentu lietā AT.39816.

489    Proti, pēc sūdzības iesniegšanas 2017. gada 9. martā Komisija informēja prasītāju par to, ka tā ir saņēmusi šo sūdzību, un ar 2017. gada 29. marta vēstuli aicināja to piedalīties apspriešanā ar tirgus dalībniekiem, kas tika sākta tā paša gada 16. martā lietā AT.39816, lai 2017. gada 31. martā informētu prasītāju par sūdzības reģistrāciju atsevišķā procedūrā, proti, lietā AT.40497. Pēc tam, kad prasītāja vairākkārt bija vērsusies pie Komisijas, lai saņemtu paziņojuma par iebildumiem nekonfidenciālo versiju, Komisija reaģēja ar 2017. gada 28. aprīļa un 24. augusta vēstulēm un vai nu norādīja, ka tās vērtējums šajā ziņā vēl ir gaidāms un ka tā atkārtoti sazināsies ar prasītāju attiecīgā brīdī, vai arī vienkārši pieņēma zināšanai šo atkārtoto lūgumu, bet vienmēr norādot, ka sūdzība ir tikusi iesniegta procedūras lietā AT.39816 “vēlīnā stadijā”.

490    Turpinājumā, izmantojot 2018. gada 23. janvāra vēstuli par noraidīšanas nodomu, kas nosūtīta saistībā ar lietu AT.40497, Komisija nosūtīja paziņojuma par iebildumiem nekonfidenciālo versiju, tomēr vienlaikus uzsverot, ka tā “atstāj[usi] atklātu jautājumu par to, vai novēlota sūdzības iesniegšana [..] ir ietekmējusi prasītājas likumīgo interešu kvalifikāciju vai tās tiesības piedalīties procedūrā lietā AT.39816”. Visbeidzot, tikai pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas 2018. gada 24. maijā Komisija ar 2018. gada 25. septembra vēstuli atbildēja uz iebildumiem par paziņojuma par iebildumiem nekonfidenciālās versijas nepietiekamo pilnīgumu, kurus prasītāja bija norādījusi savā atbildē uz vēstuli par noraidīšanas nodomu.

491    Šādos apstākļos prasītāja varēja šaubīties par to, ka tās apsvērumi, kuri bija izklāstīti atbildē uz vēstuli par noraidīšanas nodomu, tiks ņemti vērā saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 6. panta 1. punktu saistībā ar lietu AT.39816. It īpaši ir jānorāda, ka Komisija būtībā ir atteikusies spriest par prasītājas kā sūdzības iesniedzēja statusu lietā AT.39816, ka paziņojuma par iebildumiem nosūtīšana skaidri ir notikusi saistībā ar vēstuli, kura attiecās uz lietu AT.40497, nevis lietu AT.39816, un ka paziņojums par iebildumiem ir ticis nosūtīts kā viens no dokumentiem, uz kuriem Komisija ir balstījusi savu pagaidu vērtējumu, saskaņā ar kuru sūdzība ir jānoraida, pamatojoties uz Regulas Nr. 773/2004 7. panta 1. punktu un 8. panta 1. punktu, nevis lai apkopotu prasītājas rakstveida apsvērumus par paziņojumu par iebildumiem, pamatojoties uz šīs regulas 6. panta 1. punktu.

492    Tomēr šie apstākļi nav bijuši tik būtiski, lai ietekmētu prasītājas tiesību faktisku īstenošanu saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 6. panta 1. punktu.

493    Proti, ir jānorāda, ka, lai gan paziņojuma par iebildumiem nosūtīšana formāli tika veikta, pamatojoties uz Regulas Nr. 773/2004 7. panta 1. punktu un 8. panta 1. punktu, prasītājas rīcībā faktiski varēja būt šī paziņojuma par iebildumiem nekonfidenciālā versija un tā savā atbildē uz vēstuli par noraidīšanas nodomu varēja iesniegt rakstveida apsvērumus, kuri konkrēti attiecas uz šīs paziņojuma par iebildumiem versijas saturu, pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas šajā lietā. Turklāt ir jānorāda, ka, lai gan prasītāja apstrīd to, ka šajā atbildē sniegtie apsvērumi varētu tikt uzskatīti par rakstveida apsvērumiem Regulas Nr. 773/2004 6. panta 1. punkta izpratnē, minētās atbildes 3. punktā prasītāja tomēr ir norādījusi, ka tie ietvēra apsvērumu, kuri iepriekš iesniegti saistībā ar apspriešanos ar tirgus dalībniekiem un sūdzību, padziļinātu atkārtotu izvērtējumu, lai ļautu Komisijai izbeigt izmeklēšanu konkurences jomā attiecībā uz Gazprom ar lēmumu, kas uzlabotu konkurences situāciju attiecīgo CAE valstu tirgos.

494    Turklāt Komisija ir varējusi iepazīties ar šiem apsvērumiem procedūras lietā AT.39816 ietvaros un ir ņēmusi tos vērā saistībā ar šo lietu, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma norāžu daļas un 17. un 183. apsvēruma.

495    Šo pēdējo konstatējumu neatspēko prasītājas argumenti, saskaņā ar kuriem Komisija patiesībā neesot ņēmusi vērā apsvērumus, kas bija ietverti atbildē uz vēstuli par noraidīšanas nodomu, jo tā bija akceptējusi Gazprom saistības tikai deviņas darbdienas pēc šīs atbildes saņemšanas un uzklausīšanas amatpersonas nobeiguma ziņojumā lietā AT.39816 nebija ietverta neviena norāde uz sūdzību. Pirmkārt, kā tas ir konstatēts šī sprieduma 451. punktā, arguments par deviņu darbdienu termiņu ir balstīts uz gala saistību saņemšanas datuma nepareizu pielīdzināšanu vēlākam datumam, kad Komisija tās akceptēja. Otrkārt, ar to, ka minētajā ziņojumā sūdzība nav minēta, nepietiek, lai pamatotu pieņēmumu, ka minēto atbildi Komisija nav izskatījusi rūpīgi, vēl jo vairāk tāpēc, ka šis ziņojums pamatoti ir koncentrēts uz Gazprom procesuālo tiesību ievērošanu.

496    Attiecībā arī uz prasītājas pārmetumu par to, ka tai esot bijusi jāsaņem paziņojuma par iebildumiem nekonfidenciālā versija pirms apsvērumu, kuri atšķiras no tās atbildes uz vēstuli par noraidīšanas nodomu, iesniegšanas termiņa beigām saistībā ar apspriešanos ar tirgus dalībniekiem, tas ir jānoraida. Proti, ne no Regulas Nr. 1/2003 27. panta 4. punkta, ne no Regulas Nr. 773/2004 6. panta 1. punkta neizriet, ka prasītājai būtu bijušas tiesības laikus saņemt paziņojuma par iebildumiem nekonfidenciālās versijas kopiju, lai tai ļautu to ņemt vērā apsvērumos, kurus tā varēja iesniegt šīs apspriešanās ietvaros. Turklāt ir jāņem vērā fakts, ka prasītāja ir iesniegusi sūdzību tikai dažas dienas pirms minētās apspriešanās uzsākšanas, un termiņš, kas nepieciešams paziņojuma par iebildumiem nekonfidenciālās versijas sagatavošanai.

497    Visbeidzot, ciktāl prasītāja ir apstrīdējusi paziņojuma par iebildumiem nekonfidenciālās versijas pietiekamu pilnīgumu, ir jāatgādina, kā tas ir norādīts šī sprieduma 50. punktā, ka Vispārējā tiesa ir darījusi zināmu tā konfidenciālo versiju prasītājas pārstāvjiem pēc tam, kad tie bija parakstījuši apņemšanās ievērot konfidencialitāti. Pēc tam šie pārstāvji iesniedza apsvērumus par paziņojuma par iebildumiem konfidenciālo versiju, kuros viņi ir identificējuši dažus būtiskus šīs versijas punktus un precizējuši, kā, viņuprāt, šie punkti varētu tikt izmantoti, lai pastiprinātu, izvērstu vai apstiprinātu apgalvojumus, kurus prasītāja bija izvirzījusi gan administratīvā procesa laikā, gan šajā tiesvedībā Vispārējā tiesā.

498    Tomēr no apsvērumiem par paziņojuma par iebildumiem konfidenciālo versiju izriet, ka, lai gan prasītāja būtu varējusi būt labāk informēta par konkrētajām darbībām, kuras tiek pārmestas Gazprom, tās rīcībā bija lielākā daļa attiecīgās informācijas un, it īpaši, ka tā jau bija zinājusi minēto pretkonkurences darbību saturu. Līdz ar to arī šajā ziņā ir jāuzskata, ka prasītājas tiesību faktiska īstenošana saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 6. panta 1. punktu nav tikusi ietekmēta.

499    Ņemot vērā iepriekš minēto, arguments par Regulas Nr. 773/2004 6. panta 1. punkta pārkāpumu ir jānoraida.

c)      Par citu procesuālo tiesību, kas saistītas ar sūdzības iesniedzējas statusu, pārkāpumu (ceturtais pārkāpums)

500    Prasītāja apgalvo, ka esot pārkāpts Regulas Nr. 773/2004 7. panta 1. punkts un 8. panta 1. punkts, kas izriet no tā, ka vēstulē par noraidīšanas nodomu ir tikusi paziņota nepietiekama informācija par valsts rīcības izņēmuma piemērošanu šajā lietā un par dokumentiem, uz kuriem Komisija esot balstījusies, lai noraidītu sūdzību. Turklāt prasītāja tā arī neesot saņēmusi Gazprom atbildes uz paziņojuma par iebildumiem kopiju, lai gan – pretēji tam, ko lietas izskatīšanas laikā esot ļāvusi saprast Komisija, – šī atbilde esot ietekmējusi lēmumu par sūdzības noraidīšanu. Tomēr minēto tiesību normu neievērošana, kas attiecas uz abām procedūrām (AT.39816 un AT.40497), veidojot būtiska procedūras noteikuma pārkāpumu, kam katrā ziņā ir jāizraisa katrā no tām pieņemtā lēmuma atcelšana, jo pārkāpuma novēršana vienā lietā neietekmējot otrā lietā pieļauto pārkāpumu.

501    Komisija uzskata, ka apgalvojums par pārkāpumu nav pamatots.

502    Šajā ziņā Regulas Nr. 773/2004 7. un 8. pants attiecas uz noteikumiem, kuri reglamentē sūdzības noraidīšanu. Tomēr sūdzība tika noraidīta ar lēmumu, kas pieņemts procedūras lietā AT.40497 beigās, nevis procedūras lietā AT.39816 beigās. Līdz ar to jautājums par minētajās tiesību normās paredzēto tiesību ievērošanu ir nesaraujami saistīts ar lietu AT.40497 un šo pēdējo minēto tiesību iespējamais pārkāpums nevar likt apšaubīt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

503    Līdz ar to argumenti par Regulas Nr. 773/2004 7. un 8. panta pārkāpumu saistībā ar izskatāmo prasību ir neiedarbīgi un ir jānoraida.

4.      Par pilnvaru nepareizas izmantošanas esamību

504    Prasītāja uzskata, ka tās norādītie fakti, nelikumības, kas pieļautas iebildumu attiecībā uz Yamal izskatīšanā, un tās kā sūdzības iesniedzējas procesuālo tiesību pārkāpums pierāda pilnvaru nepareizu izmantošanu, jo Komisija apstrīdēto lēmumu esot pieņēmusi, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 9. pantu, lai sasniegtu citu mērķi, nevis to, kas ir paredzēts šajā pantā.

505    Komisija apgalvo, ka prasītājas un Polijas Republikas izvirzītie elementi nepierāda pilnvaru nepareizu izmantošanu un patiesībā lielā mērā nav saistīti ar pamata, kas attiecas uz šādu nepareizu izmantošanu, priekšmetu.

506    Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru pilnvaru nepareiza izmantošana tiesību aktā ir pieļauta tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, ir jākonstatē, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt tamdēļ, lai sasniegtu citus, nevis iepriekš paredzētos mērķus, vai tamdēļ, lai izvairītos no Līgumā īpaši paredzētās procedūras, kas attiecas uz konkrētās lietas apstākļu risināšanu (spriedumi, 2007. gada 25. janvāris, Dalmine/Komisija, C‑407/04 P, EU:C:2007:53, 99. punkts, un 2020. gada 9. decembris, Groupe Canal +/Komisija, C‑132/19 P, EU:C:2020:1007, 31. punkts).

507    Šajā lietā, pirmām kārtām, ir konstatējams, ka prasītāja nav skaidri izklāstījusi tās apgalvotās pilnvaru nepareizās izmantošanas mērķi. Tāpat, norādot uz faktiem, nelikumībām un procesuālo tiesību pārkāpumiem, kuri ir izskatīti iepriekš minētajos apsvērumos, kā arī apgalvojot, ka šie apstākļi atspoguļojot “nevēlēšanos īstenot Savienības intereses”, prasītāja un Polijas Republika ir apkopojušas atsevišķus elementus, nenorādot, kādu patiesu un, iespējams, slēptu mērķi Komisija būtu vēlējusies sasniegt vai no kādas procedūras tā būtu izvairījusies.

508    Taču, ciktāl prasītāja uzskata, ka Komisijai drīzāk esot bijusi jāturpina izmeklēšana un jāpieņem lēmums saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 7. pantu, nevis jāizbeidz izskatīt lietu AT.39816, atzīstot par saistošām gala saistības, ir jānorāda, ka tā nav izvirzījusi argumentu šajā ziņā un ka turklāt Komisijai ir plaša novērtējuma brīvība, lai saistību priekšlikumu atzītu par saistošu vai to noraidītu (šajā nozīmē skat. spriedumu Alrosa, 94. punkts), ņemot vērā, ka minētās regulas 13. apsvērumā ir precizēts, ka saistību noteikšanas lēmumi nav lietderīgi gadījumos, kad Komisija plāno uzlikt naudas sodu.

509    Otrām kārtām, katrā ziņā no iepriekš minētajiem apsvērumiem, kuri saistīti ar sesto pamatu, izriet, pirmkārt, ka neviens no faktiem, kuri norādīti saistībā ar procedūras norisi lietā AT.39816, nav neparasts vai īpašs, kas liktu to uzskatīt par potenciālu norādi uz pilnvaru nepareizu izmantošanu (skat. šī sprieduma 444.–451. punktu), otrkārt, ka apgalvotās nelikumības, kas esot pieļautas saistībā ar iebildumu attiecībā uz Yamal izskatīšanu, nav pierādītas (skat. šī sprieduma 444. un 452.–470. punktu) un, treškārt, ka procedūras sākšana lietā AT.40497 pati par sevi nav prettiesiska, savukārt iespējamie procesuālo tiesību pārkāpumi, kuri esot pieļauti saistībā ar šo procedūru, ir izrādījušies vai nu nepamatoti, vai tādi, kas neattiecas uz apstrīdēto lēmumu (skat. šī sprieduma 473.–503. punktu).

510    Tādējādi no iepriekšējā punktā veiktajiem konstatējumiem izriet, ka, pieņemot, ka var tikt noteikts apgalvotās pilnvaru nepareizas izmantošanas mērķis, ar prasītājas un Polijas Republikas izvirzītajiem elementiem, pat aplūkojot tos kopā, nepietiek, lai pierādītu šādas pilnvaru nepareizas izmantošanas esamību. Turklāt, kā tas būtībā jau ir konstatēts šī sprieduma 58.–64. punktā, šie elementi arī nav pietiekami, lai pamatotu apgalvotā attiecīgā “konteksta”, ko veido lietas materiālu kopums lietās AT.39816 un AT.40497, pārbaudi, un līdz ar to Vispārējā tiesa arī uzskata, ka prasītājas lūgto procesa organizatorisko pasākumu veikšana nav noderīga.

511    Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, sestais pamats ir jānoraida kā nepamatots. Tādējādi prasība ir jānoraida pēc būtības, nelemjot par tās pieņemamību, it īpaši ņemot vērā, kā tas ir norādīts šī sprieduma 53. punktā, Komisijas tiesas sēdē izvirzīto nepieņemamības pamatu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 26. februāris, Padome/Boehringer, C‑23/00 P, EU:C:2002:118, 51. un 52. punkts).

 Par tiesāšanās izdevumiem

512    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas un Gazprom tiesāšanās izdevumus atbilstoši to prasījumiem.

513    Turklāt saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. un 3. punktu dalībvalstis, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas, tāpat kā visas personas, kas iestājušās lietā un kas nav dalībvalsts vai Savienības iestāde, ja Vispārējā tiesa tā nolemj. Šajā gadījumā Lietuvas Republika, Polijas Republika, kā arī Overgas savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Polskie Górnictwo Naftowe i Gazownictwo S.A. sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas, Gazprom PJSC un Gazprom export LLC tiesāšanās izdevumus.

3)      Lietuvas Republika, Polijas Republika, kā arī Overgas Inc. savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Van der Woude Svenningsen Barents

Mac Eochaidh       Pynnä

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 2. februārī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

*      Tiesvedības valoda – poļu.

1      Konfidenciālie dati ir aizklāti.