VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2014. gada 11. septembrī (*)
Subsīdijas – Ķīnas izcelsmes krītpapīra imports – Metodoloģija – Ieguvuma aprēķināšana – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Īpašas iezīmes – Nolietojuma laikposms – Preferenciāli nodokļu režīmi – Kompensācijas pasākumi – Kaitējums – Peļņas normas noteikšana – Attiecīgās preces definīcija – Kopienas ražošanas nozare – Cēloņsakarība
Lieta T‑444/11
Gold East Paper (Jiangsu) Co. Ltd, Dzjansu [Jiangsu] (Ķīna),
Gold Huasheng Paper (Suzhou Industrial Park) Co. Ltd, Dzjansu,
ko pārstāv V. Akritidis, Y. Melin un F. Crespo, advokāti,
prasītājas,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv J.‑P. Hix, pārstāvis, kam sākotnēji palīdzēja G. Berrisch, A. Polcyn, advokāti, un N. Chesaites, barrister, vēlāk – B. O’Connor, solicitor, un S. Gubel, advokāts,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv J.‑F. Brakeland, M. França un A. Stobiecka-Kuik, pārstāvji,
un
Cepifine AISBL, Brisele (Beļģija),
Sappi Europe SA, Brisele,
Burgo Group SpA, Altavila Visentīna [Altavilla Vicentina] (Itālija),
Lecta SA, Luksemburga (Luksemburga),
ko pārstāv L. Ruessmann un W. Berg, advokāti,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību atcelt Padomes 2011. gada 6. maija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 452/2011, ar ko nosaka galīgo antisubsidēšanas nodokli Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes krītotā papīra [krītpapīra] importam (OV L 128, 18. lpp.), ciktāl tā attiecas uz prasītājām.
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [O. Czúcz], tiesneši I. Labucka (referente) un D. Gracijs [D. Gratsias],
sekretāre S. Spiropula [S. Spyropoulos], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 12. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 Padomes 2009. gada 11. jūnija Regulas (EK) Nr. 597/2009 par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (turpmāk tekstā – “pamatregula”), 2. panta d) punktā ir noteikts, ka ““kaitējums”, ja vien nav noteikts citādi, nozīmē materiālu kaitējumu Kopienas ražošanas nozarei, materiāla kaitējuma iespēju Kopienas ražošanas nozarei vai ievērojamu kavējumu šādas ražošanas nozares izveidē [..]”.
2 Pamatregulas 4. panta “Kompensējamās subsīdijas” redakcija ir šāda:
“1. Uz subsīdijām kompensācijas pasākumus attiecina tikai tad, ja tās ir īpašas, kā noteikts 2., 3. un 4. punktā.
2. Lai noteiktu, vai kāda subsīdija ir īpaša, uzņēmumam vai uzņēmumu vai ražošanas nozaru grupai (turpmāk – “zināmi uzņēmumi”), kas ir piešķīrējas iestādes kompetencē, piemēro šādus principus:
a) ja piešķīrēja iestāde vai tiesību akti, ar kuriem saskaņā piešķīrēja iestāde darbojas, izteikti ierobežo piekļuvi subsīdijai tikai līdz zināmiem uzņēmumiem, tad šāda subsīdija ir īpaša;
b) ja piešķīrēja iestāde vai tiesību akti, ar kuriem saskaņā šī piešķīrēja iestāde darbojas, paredz objektīvus kritērijus vai nosacījumus, kas reglamentē tiesības uz subsīdiju un tās apjomu, tad īpašu iezīmju nav ar noteikumu, ka tiesības ir automātiskas un ka šādi kritēriji un nosacījumi tiek stingri ievēroti;
c) ja, neskatoties uz šķietamu īpašu iezīmju trūkumu, kas izriet no to principu piemērošanas, kuri noteikti a) un b) apakšpunktā, ir iemesls uzskatīt, ka subsīdija faktiski var būt īpaša, drīkst ņemt vērā citus faktorus. Šādi faktori ir: tas, ka subsīdiju programmu izmanto ierobežots zināmu uzņēmumu skaits; tas, ka to pārsvarā izmanto zināmi uzņēmumi; neproporcionāli lielu subsīdiju apjomu piešķiršana zināmiem uzņēmumiem un veids, kādā piešķīrēja iestāde ir izmantojusi savu rīcības brīvību, lemjot par subsīdijas piešķiršanu. Šajā sakarā jo īpaši ņem vērā informāciju par biežumu, ar kādu tiek noraidīti vai apstiprināti subsīdiju pieteikumi, kā arī šādu lēmumu pamatojumu.
Šā punkta b) apakšpunkta nolūkā “objektīvi kritēriji vai nosacījumi” ir kritēriji vai nosacījumi, kas ir neitrāli, kas nav labvēlīgāki zināmiem uzņēmumiem pretstatā citiem un kas ir ekonomiskas dabas, un ko piemēro horizontāli, piemēram, darbinieku skaits vai uzņēmuma lielums.
Kritēriji vai nosacījumi ir skaidri jānosaka normatīvajos aktos vai citos oficiālos dokumentos tā, lai tos varētu pārbaudīt.
Piemērojot šā punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, ņem vērā ekonomiskās darbības dažādošanas pakāpi piešķīrējas iestādes jurisdikcijā, kā arī to, cik ilgi darbojas subsīdiju programma.
3. Subsīdija, kas ir ierobežota [ar] zināmiem uzņēmumiem, kuri atrodas noteiktā ģeogrāfiskā reģionā piešķīrējas iestādes jurisdikcijā, ir īpaša. Vispārēji piemērojamo nodokļu likmju noteikšanu vai mainīšanu, kuru veic jebkurā valdības līmenī, kam uz to ir tiesības, šajā regulā neuzskata par īpašu subsīdiju.
4. Neskarot 2. un 3. punktu, par konkrētām uzskata subsīdijas, kurām:
a) juridiski vai faktiski vienīgais nosacījums vai viens no vairākiem nosacījumiem ir eksporta izpilde, tostarp tas, kas minēts I pielikumā;
b) vienīgais nosacījums vai viens no vairākiem nosacījumiem ir vietējā ražojuma preču izmantošanas pārsvars pār importētām precēm.
Attiecībā uz a) apakšpunktu uzskata, ka subsīdijas faktiski nosaka eksporta rezultāti, ja fakti pierāda, ka subsīdijas piešķiršana, nebūdama juridiski atkarīga no eksporta veikšanas, faktiski ir saistīta ar faktisko vai paredzamo eksportu vai eksporta ieņēmumiem. Subsīdiju neuzskata par eksporta subsīdiju šīs regulas nozīmē tikai tāpēc, ka tā ir piešķirta uzņēmumiem, kas nodarbojas ar eksportu.
5. Jebkuru īpašu iezīmju noteikšanu saskaņā ar šo pantu skaidri pamato ar tiešiem pierādījumiem.”
3 Pamatregulas 6. panta “Saņēmējam piešķirtā ieguvuma aprēķināšana” redakcija ir šāda:
“Lai aprēķinātu saņēmējam piešķirto ieguvumu, piemēro šādus noteikumus:
a) valdības piešķirtu akciju kapitālu neuzskata par ieguvuma piešķiršanu, ja vien ieguldījumu nevar uzskatīt par neatbilstīgu parastajai privātu ieguldītāju ieguldījumu praksei, tostarp attiecībā uz riska kapitāla piešķiršanu, izcelsmes un/vai eksportētājas valsts teritorijā;
b) valsts aizdevumu neuzskata par ieguvuma piešķiršanu, ja vien nav atšķirības starp summu, ko uzņēmums, kas saņem valsts aizdevumu, maksā par šo valsts aizdevumu, un summu, ko uzņēmums maksātu par līdzīgu komerciālu aizņēmumu, kuru tas faktiski varēja saņemt tirgū. Tādā gadījumā ieguvums ir starpība starp abām summām;
c) valdības izsniegtu aizņēmuma garantiju neuzskata par ieguvuma piešķiršanu, ja vien nav atšķirības starp summu, ko uzņēmums, kurš saņem garantiju, maksā par valdības garantēto aizņēmumu, un summu, ko uzņēmums maksātu par līdzīgu komerciālu aizņēmumu, ja nebūtu valdības garantijas. Tādā gadījumā ieguvums ir starpība starp abām šīm summām, kas koriģēta, ņemot vērā visas maksu atšķirības;
d) valdības veiktu nodrošināšanu ar precēm vai pakalpojumiem vai preču pirkšanu neuzskata par ieguvuma piešķiršanu, ja vien šī nodrošināšana netiek veikta par atlīdzību, kas ir mazāka par atbilstīgo, vai pirkumi netiek veikti par atlīdzību, kas ir lielāka par atbilstīgo. Attiecīgajam ražojumam vai pakalpojumam tā nodrošināšanas vai pirkšanas valstī atlīdzības atbilstību nosaka, ņemot vērā tos tirgus nosacījumus, kas ir pārsvarā, tostarp cenu, kvalitāti, pieejamību, pieprasījumu, piegādes maksu un citus pirkšanas vai pārdošanas nosacījumus.
Ja piegādātājā valstī vai valstī, kas iepērk, nav šādu dominējošu attiecīgo ražojumu vai pakalpojumu tirgus nosacījumu, kurus var izmantot kā atbilstīgus tirgus standartus, piemēro šādus noteikumus:
i) attiecīgajā valstī dominējošos nosacījumus pielāgo, pamatojoties uz faktiskajām izmaksām, cenām un citiem faktoriem, kas pieejami minētajā valstī, tiktāl, lai varētu atspoguļot normālus tirgus nosacījumus; vai
ii) vajadzības gadījumā izmanto citas valsts tirgū vai pasaules tirgū dominējošos nosacījumus, kas pieejami saņēmējam.”
4 Pamatregulas 7. panta “Vispārīgi noteikumi, kas jāievēro, veicot aprēķinus” 3. punktā ir noteikts:
“Ja subsīdiju var sasaistīt ar pamatlīdzekļu iegādi vai nākotnē paredzamu iegādi, kompensējamās subsīdijas apjomu aprēķina, sadalot subsīdiju par laikposmu, kas atbilst parastam šādu aktīvu nolietojuma laikposmam konkrētajā ražošanas nozarē.
Tādējādi aprēķināto apjomu, ko var attiecināt uz izmeklēšanas periodu, tostarp to, kas izriet no pamatlīdzekļiem, kas iegūti pirms šā perioda, sadala saskaņā ar 2. punktā aprakstīto.
Ja aktīvi nav amortizējami, subsīdiju novērtē kā bezprocentu aizdevumu un ar to rīkojas saskaņā ar 6. panta b) punktu.”
5 Pamatregulas 8. pantā “Kaitējuma noteikšana” ir paredzēts:
“1. Kaitējuma noteikšanu pamato uz tiešiem pierādījumiem, un tajā ietver šādu faktoru objektīvu izpēti:
a) subsidētā importa apjoms un subsidētā importa iespaids uz līdzīgu ražojumu cenām Kopienas tirgū; un
b) šo importu turpmākā ietekme uz Kopienas ražošanas nozari.
2. Attiecībā uz subsidētā importa apjomu ņem vērā, vai ir bijis ievērojams pieaugums subsidētā importa apjomā vai nu absolūtajā izteiksmē, vai attiecībā uz ražošanu vai patēriņu Kopienā. Attiecībā uz subsidētā importa iespaidu uz cenām ņem vērā, vai šis imports ir realizēts par ievērojami zemākām cenām salīdzinājumā ar līdzīgu Kopienas ražošanas nozares ražojumu cenām vai arī šāda importa dēļ kā citādi ievērojami samazinās cenas vai arī ievērojami tiek kavēts cenu pieaugums, kas citādi būtu noticis. Neviens no šiem faktoriem nedz vienatnē, nedz kopumā nav pamats izšķirīgajam ieteikumam.
3. Ja vienlaikus veic kompensācijas maksājumu izmeklēšanu par ražojuma importu no vairākām valstīm, šāda importa izraisītās sekas novērtē kopumā tikai tad, ja tiek noteikts, ka:
a) kompensējamo subsīdiju apjoms, kas noteikts attiecībā pret importu no katras valsts, ir lielāks par minimālo, kas noteikts 14. panta 5. punktā, un ka importa apjoms no katras valsts nav niecīgs; un
b) importa izraisīto seku novērtējums kopumā ir atbilstīgs, ņemot vērā konkurences nosacījumus starp ievestajiem ražojumiem un konkurences nosacījumus starp ievestajiem ražojumiem un līdzīgajiem Kopienas ražojumiem.
4. Pārbaudot subsidētā importa ietekmi uz konkrēto Kopienas ražošanas nozari, pārbaudē tiek ietverts visu to būtisko ekonomisko faktoru un indeksu novērtējums, kas attiecas uz ražošanas nozares situāciju, tostarp: tas, ka ražošanas nozare vēl joprojām nav pārvarējusi sekas, kas radušās pēc iepriekšējās subsidēšanas vai dempinga; kompensējamo subsīdiju apjoma lielums; pārdošanas apjoma, peļņas, preču izlaiduma, tirgus daļas, ražīguma, peļņas no kapitāla ieguldījuma, jaudas izmantošanas faktiskā vai iespējamā samazināšanās; faktori, kas ietekmē Kopienas cenas; faktiskās un iespējamās negatīvā ietekmes uz skaidras naudas plūsmu, inventāru, nodarbinātību, algām, izaugsmi, spēju saņemt kapitālu vai ieguldījumus un, ja tas attiecas uz lauksaimniecību, vai ir palielinājies slogs valsts atbalsta programmām. Nedz šis saraksts ir pilnīgs, nedz arī kāds no šiem faktoriem vai vairāki kopā var būt par pamatu izšķirīgajiem ieteikumiem.
5. Ar visiem būtiskajiem pierādījumiem, kas iesniegti saistībā ar 1. punktu, ir jāpierāda, ka subsidētais imports rada kaitējumu. Konkrēti, tas paredz pierādīt, ka apjoms un/vai cenu līmeņi, kas noteikti saskaņā ar 2. punktu, rada iespaidu uz Kopienas ražošanas nozari, kā noteikts 4. punktā, un ka šis iespaids ir tik liels, ka to var klasificēt kā būtisku.
6. Pēta arī zināmus faktorus, kas nav subsidētais imports, bet kas tāpat rada kaitējumu Kopienas ražošanas nozarei, lai nodrošinātu, ka kaitējumu, ko rada šādi citi faktori, nepiedēvē subsidētajam importam atbilstīgi 5. punktam. Faktori, kurus šajā sakarā drīkst ņemt vērā, ietver nesubsidētā importa apjomu un cenas, pieprasījuma samazināšanos vai pārmaiņas patēriņa modelī, tirdzniecības ierobežojumus no trešo valstu un Kopienas ražotājiem un konkurenci starp tiem, tehnoloģijas attīstību, kā arī Kopienas ražošanas nozares eksporta apjomu un produktivitāti.
7. Subsidētā importa ietekmi novērtē saistībā ar līdzīgu Kopienas ražošanas nozares ražojumu produkciju, kad pieejamie dati atļauj atsevišķi noteikt šādu produkciju, pamatojoties uz tādiem kritērijiem kā ražošanas process, saražoto preču noiets un peļņa. Ja atsevišķi noteikt šādu produkciju nav iespējams, subsidētā importa iedarbību novērtē, izpētot šaurākās tādas ražojumu grupas vai klāsta produkciju, kas ietver līdzīgu ražojumu, par kuru ir iespējams saņemt vajadzīgo informāciju.
8. Būtiska kaitējuma draudus nosaka, pamatojoties uz faktiem, nevis tikai uz apgalvojumiem, pieņēmumiem vai maznozīmīgu iespēju. Pārmaiņām apstākļos, kas varētu radīt situāciju, kurā subsīdija var radīt kaitējumu, ir jābūt skaidri paredzamām un nenovēršamām.
Nosakot būtiska kaitējuma draudu eksistenci, ņem vērā, inter alia, šādus faktorus:
a) attiecīgās subsīdijas vai subsīdiju iezīmes un ietekme uz tirdzniecību, kas no tās vai tām varētu rasties;
b) ievērojams subsidētā importa daļas pieaugums Kopienas tirgū, kas norāda uz būtisku importa palielināšanās iespēju;
c) pietiekama brīvi pieejama eksportētāja jaudas rezerve vai draudīga ievērojama šādas jaudas palielināšanās, kas norāda uz to, ka subsidētā eksporta apjoms uz Kopienu var ievērojami palielināties, ņemot vērā arī citu eksporta tirgu pieejamību, kas varētu absorbēt jebkuru papildu eksportu;
d) vai importa preces ieved par cenām, kas ievērojami samazinātu cenas vai kavētu cenu palielināšanos, kura citādi būtu notikusi, un, iespējams, palielinātu pieprasījumu pēc turpmāka importa; un;
e) tā ražojuma krājumi, par kuru notiek izmeklēšana.
Neviens no iepriekšminētajiem faktoriem viens pats nav noteikti pamats izšķirīgajam ieteikumam, bet aplūkoto faktoru kopumam ir jānoved pie slēdziena, ka draud turpmāks subsidēts eksports un ka tiks radīts būtisks kaitējums, ja netiks īstenota aizsardzība.”
6 Pamatregulas 9. panta “Kopienas ražošanas nozares definīcija” 1. punktā ir noteikts:
“1. Šajā regulā terminu “Kopienas ražošanas nozare” interpretē kā attiecināmu uz Kopienas līdzīgo ražojumu ražotājiem kopumā vai uz tiem no viņiem, kuru kopējā izlaide veido lielāko daļu, kā noteikts 10. panta 6. punktā, no kopējās šādu ražojumu produkcijas Kopienā, izņemot:
a) ja ražotāji ir saistīti ar eksportētājiem vai importētājiem vai ja viņi paši ir šķietami subsidēto ražojumu importētāji, tad terminu “Kopienas ražošanas nozare” drīkst interpretēt kā attiecināmu uz atlikušajiem ražotājiem;
b) izņēmuma gadījumos Kopienas teritoriju attiecībā uz attiecīgo produkciju drīkst sadalīt divos vai vairākos konkurējošos tirgos un ražotājus katrā tirgū uzskatīt par atsevišķu ražošanas nozari, ja:
i) šā tirgus ražotāji pārdod visu vai gandrīz visu savu attiecīgā ražojuma produkciju tādā tirgū; un
ii) pieprasījumu tādā tirgū ievērojami neapmierina konkrētā ražojuma ražotāji, kas atrodas citur Kopienā.
Šādos apstākļos var atklāt kaitējuma esamību pat tad, ja lielākajai daļai Kopienas kopējās ražošanas nozares netiek nodarīts kaitējums, ar noteikumu, ka subsidētais imports koncentrējas šādā izolētā tirgū, un vēl ar tādu noteikumu, ka subsidētais imports rada kaitējumu visas vai gandrīz visas produkcijas ražotājiem šādā tirgū.”
7 Pamatregulas 10. panta “Procedūras uzsākšana” 6. punktā ir noteikts:
“Izmeklēšanu atbilstīgi 1. punktam neuzsāk, ja vien nav noteikts, pamatojoties uz to, kādā mērā Kopienas līdzīgā ražojuma ražotāji atbalsta sūdzību vai iebilst pret to, ka sūdzību iesniegusi Kopienas ražošanas nozare vai sūdzība ir iesniegta tās vārdā. Uzskata, ka sūdzību iesniegusi Kopienas ražošanas nozare vai sūdzība ir iesniegta tās vārdā, ja to atbalsta tie Kopienas ražotāji, kuru kopējā produkcija veido vairāk nekā 50 % no līdzīgā ražojuma kopējās produkcijas, ko saražo tās Kopienas ražošanas nozares daļa, kas vai nu atbalsta sūdzību, vai iebilst pret to. Izmeklēšanu tomēr nevar uzsākt, ja Kopienas ražotāji, kas skaidri ir pauduši savu atbalstu sūdzībai, kopumā pārstāv mazāk nekā 25 % no līdzīgā ražojuma kopējās produkcijas, ko saražo Kopienas ražošanas nozare.”
8 Pamatregulas 14. panta “Procedūras izbeigšana bez pasākumu noteikšanas” 2. punktā ir noteikts:
“Ja pēc apspriešanās drošības pasākumi nav vajadzīgi un Padomdevēja komiteja neceļ iebildumus, izmeklēšanu vai procedūru izbeidz. Visos pārējos gadījumos Komisija tūlīt iesniedz Padomei ziņojumu par apspriešanās rezultātiem un priekšlikumu izbeigt procedūru. Procedūru uzskata par izbeigtu, ja viena mēneša laikā Padome ar kvalificētu balsu vairākumu nav pieņēmusi citādu lēmumu.”
9 Pamatregulas 15. panta “Galīgo maksājumu piemērošana” 1. punktā ir noteikts:
“Ja fakti galīgi pierāda kompensējamo subsīdiju un to radīto zaudējumu esamību un Kopienas interesēs ir iejaukties saskaņā ar 31. pantu, tad Padome uz Komisijas iesniegta priekšlikuma pamata pēc apspriešanās ar Padomdevēju komiteju piemēro galīgo kompensācijas maksājumu.
Priekšlikumu Padome pieņem viena mēneša laikā pēc tam, kad Komisija to ir iesniegusi, ja vien Padome ar vienkāršu balsu vairākumu priekšlikumu nenoraida.
Ja spēkā ir pagaidu maksājumi, tad priekšlikumu galīgajai rīcībai iesniedz vismaz vienu mēnesi pirms šādu maksājumu termiņa beigām.
Nekādi pasākumi netiek piemēroti, ja subsīdija vai subsīdijas tiek atceltas vai ja tiek pierādīts, ka subsīdijas vairs nedod nekādu labumu attiecīgajiem eksportētājiem.
Pagaidu kompensācijas maksājuma apmērs nepārsniedz konstatēto kompensējamo subsīdiju apjomu, bet tam vajadzētu būt mazākam par kopējo kompensējamo subsīdiju apjomu, ja šāds mazāks maksājums būtu pietiekams Kopienas ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu novēršanai.”
10 Pamatregulas 28. panta “Nesadarbošanās” redakcija ir šāda:
“1. Gadījumos, kad jebkura ieinteresētā puse atsaka piekļuvi vai kā citādi nesagādā vajadzīgo informāciju termiņā, kas noteikts šajā regulā, vai ievērojami kavē izmeklēšanu, pagaidu vai galīgo apstiprinājumu vai noraidījumu drīkst sagatavot, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem.
Ja tiek atklāts, ka jebkura no ieinteresētajām pusēm ir piegādājusi viltotu vai maldinošu informāciju, šādu informāciju neņem vērā un drīkst izmantot pieejamos faktus.
Ieinteresētās puses būtu jābrīdina par nesadarbošanās sekām.
2. Ja atbilde netiek sniegta datorizētā veidā, to neuzskata par nesadarbošanos ar noteikumu, ka ieinteresētā puse pierāda, ka atbildes sniegšana prasītajā veidā sagādātu nesaprātīgu papildu apgrūtinājumu vai nesaprātīgus papildu izdevumus.
3. Ja informācija, ko piegādā ieinteresētā puse, nav visos aspektos pilnīga, to tomēr nevajadzētu ignorēt ar noteikumu, ka trūkumi nav tādi, kas radītu pārmērīgas grūtības, izstrādājot pieņemamu precīzu slēdzienu, un ka informācija ir iesniegta pienācīgi un laikus un ir pārbaudāma, un ka puse ir rīkojusies, cik vien labi iespējams.
4. Ja pierādījumus vai informāciju nepieņem, piegādātāju pusi tūlīt informē par iemesliem un dod tai iespēju iesniegt turpmākus paskaidrojumus noteiktajā termiņā. Ja paskaidrojumus uzskata par neapmierinošiem, šādu pierādījumu vai informācijas noraidīšanas iemeslus nodod atklātībai un norāda, publicējot slēdzienu.
5. Ja slēdzieni, tostarp tie, kas attiecas uz kompensējamo subsīdiju apjomu, ir izdarīti, pamatojoties uz 1. punkta noteikumiem, ietverot informāciju, kas uzrādīta sūdzībā, tos, ja iespējams, pienācīgi ņemot vērā izmeklēšanas termiņus, pārbauda, atsaucoties uz informāciju no citiem neatkarīgiem avotiem, kas var būt pieejami, piemēram, no publicētiem cenrāžiem, oficiālas importa statistikas un muitas deklarācijām, vai uz informāciju, kas izmeklēšanas gaitā iegūta no citām ieinteresētajām pusēm. Šāda informācija vajadzības gadījumā var ietvert būtisku informāciju par pasaules tirgu vai citiem reprezentatīviem tirgiem.
6. Ja kāda ieinteresētā puse nesadarbojas vai sadarbojas tikai daļēji, tā ka līdz ar to netiek atklāta būtiska informācija, rezultāts var būt šai pusei mazāk labvēlīgs, nekā ja tā būtu sadarbojusies.”
11 Ar savu paziņojumu 98/C 394/04 (OV 1998, C 394, 6. lpp.) Eiropas Kopienu Komisija publicēja pamatnostādnes subsīdiju apjoma aprēķināšanai antisubsidēšanas izmeklēšanas gadījumos (turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”).
12 Pamatnostādņu iedaļā “F. Izmeklēšanas laikposms subsīdijas aprēķināšanai: izlietojums pret attiecināšanu” tostarp ir paredzēts:
“b) subsīdiju apjoma sadales saucējs
Tiklīdz ir ticis noteikts uz izmeklēšanas laikposmu attiecināmais subsīdijas apjoms, tas vienības apjoma iegūšanai ir jādala ar saucēju, kas var būt attiecīgā ražojuma pārdošanas vai eksporta apjoms.
[..]”
Tiesvedības priekšvēsture
13 Prasītājas Gold East Paper (Jiangsu) Co. Ltd (turpmāk tekstā – “GE”) un Gold Huasheng Paper (Suzhou Industrial Park) Co. Ltd (turpmāk tekstā – “GHS”) ir Asia Pulp and Paper China grupas (turpmāk tekstā – “APP grupa”) saistītās sabiedrības, kuras Ķīnā ražo krītpapīru, kuru tās eksportē uz Eiropas Savienību.
Izmeklēšana
14 Krītpapīrs bija divu atsevišķu izmeklēšanu, kuras norisinājās paralēli, priekšmets. Pirmkārt, antidempinga izmeklēšanā tika pieņemta Padomes 2011. gada 6. maija Īstenošanas regula (ES) Nr. 451/2011, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu par Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes krītotā papīra [krītpapīra] importu (OV L 128, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “regula, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu”). Otrkārt, antisubsidēšanas izmeklēšanas ietvaros tika pieņemta Padomes 2011. gada 6. maija Īstenošanas regula (ES) Nr. 452/2011, ar ko nosaka galīgo antisubsidēšanas nodokli Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes krītotā papīra [krītpapīra] importam (OV L 128, 18. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).
15 2010. gada 17. aprīlī Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts Eiropas Komisijas paziņojums par antisubsidēšanas procedūras uzsākšanu attiecībā uz Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes krītotā papīra [krītpapīra] importu (OV C 99, 30. lpp.).
16 2010. gada 8. jūlijā prasītājas iesniedza savas atbildes uz antisubsidēšanas anketas jautājumiem, kuru tai bija nosūtījusi Komisija. Laikā no 2010. gada 15. līdz 21. septembrim Komisija prasītāju telpās veica šo atbilžu pārbaudes uz vietas.
17 2011. gada 3. februārī Komisija nosūtīja prasītājām informatīvu dokumentu, kurā bija detalizēti izklāstīti galvenie fakti un apsvērumi, kuru dēļ tā gatavojās ierosināt Eiropas Savienības Padomei noteikt galīgo kompensācijas maksājumu par prasītāju eksportu uz Savienību.
18 Ar 2011. gada 3. marta vēstuli prasītājas nosūtīja savus apsvērumus par galīgo informatīvo dokumentu.
19 2011. gada 10. martā prasītājas, piedaloties uzklausīšanas amatpersonai, Komisijas telpās piedalījās sanāksmē ar personām, kas atbildīgas par lietu.
20 2011. gada 16. martā Komisija nosūtīja prasītājām vēstuli, kurā izskaidroja atsevišķus savu secinājumu aspektus.
21 2011. gada 25. martā Komisija veica uzklausīšanu, kurā piedalījās prasītājas, klātesot uzklausīšanas amatpersonai.
22 2011. gada 28. martā prasītājas iesniedza vēstuli, kurā bija apkopoti 2011. gada 25. marta uzklausīšanas laikā paustie iebildumi un sniegtas atbildes uz Komisijas formulētajiem apsvērumiem, kā arī uz jautājumiem, kurus tā bija uzdevusi šajā sanāksmē.
23 2011. gada 29. martā prasītājas nosūtīja uzklausīšanas amatpersonai vēstuli, kurā bija apkopoti 2011. gada 25. marta uzklausīšanā izvirzītie jautājumi, it īpaši saistībā ar to tiesībām uz aizstāvību.
Apstrīdētā regula
24 2011. gada 6. maijā Padome pieņēma apstrīdēto regulu.
25 Apstrīdētās regulas 1. panta 1. un 2. punktā attiecībā uz prasītāju ražotā krītpapīra importu Savienībā tika noteikts galīgais kompensācijas maksājums 12 % apmērā.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
26 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 8. augustā, prasītājas cēla šo prasību.
27 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 10. novembrī, Komisija lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam.
28 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 1. decembrī, Cepifine AISBL, Eiropas Krītpapīra ražotāju asociācija, Sappi Europe SA, Burgo Group SpA un Lecta SA (turpmāk tekstā visas kopā – “privātās personas, kas iestājušās lietā”) lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam. Savos 2012. gada 24. janvārī iesniegtajos apsvērumos Padome neizvirzīja iebildumus par šo iestāšanos.
29 Ar 2012. gada 23. janvāra rīkojumu Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs atļāva Komisijai iestāties lietā. Tā iesniedza savu procesuālo rakstu noteiktajā termiņā.
30 2012. gada 8. februārī prasītājas attiecībā uz privātajām personām, kas iestājušās lietā, lūdza ievērot konfidencialitāti saistībā ar noteiktiem konfidenciāliem materiāliem, kas ietverti to procesuālajos rakstos, kā arī to attiecīgajos pielikumos. Tās iesniedza nekonfidenciālu šo dažādo procesuālo dokumentu versiju.
31 Ar 2012. gada 8. marta rīkojumu Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs atļāva privātajām personām, kas iestājušās lietā, piedalīties tiesas sēdē Padomes prasījumu atbalstam. Tajā pašā rīkojumā trešās palātas priekšsēdētājs atlika, pirmkārt, lēmuma pieņemšanu par to, vai prasītājām tiks izsniegts tiesas sēdes ziņojums ar mērķi identificēt materiālus, kas varētu tikt atzīti par konfidenciāliem, un, otrkārt, lēmuma pieņemšanu par to, vai privātās personas, kas iestājušās lietā, saņems nekonfidenciālu pagaidu versiju savu iespējamo apsvērumu par lūgumu ievērot konfidencialitāti iesniegšanai.
32 Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.
33 Tika uzklausīti galveno lietas dalībnieku, kā arī personu, kas iestājušās lietā, mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz mutvārdu jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2013. gada 12. novembra tiesas sēdē.
34 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz prasītājām;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
35 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
36 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
37 Privātās personas, kas iestājušās lietā, atbalsta Padomes prasījumus.
Juridiskais pamatojums
38 Savas prasības pamatošanai prasītājas būtībā ir izvirzījušas desmit pamatus, kas attiecas uz:
– pirmais pamats – pamatregulas 15. panta 1. punkta pārkāpumu;
– otrais pamats – pamatregulas 6. panta d) punkta un 28. panta, kā arī šīs regulas 4. panta pārkāpumu;
– trešais pamats – pamatregulas 4. panta pārkāpumu;
– ceturtais pamats – pamatregulas 7. panta 3. punkta pārkāpumu;
– piektais pamats – pamatregulas 6. panta b) punkta pārkāpumu;
– sestais pamats – pamatregulas 14. panta 2. punkta pārkāpumu;
– septītais pamats – pamatregulas 8. panta 1. punkta pārkāpumu;
– astotais pamats – pamatregulas 2. panta d) punkta un 15. panta pārkāpumu;
– devītais pamats – pamatregulas 8. panta, 9. panta 1. punkta un 10. panta 6. punkta pārkāpumu;
– desmitais pamats – pamatregulas 8. panta 1. un 6. punkta pārkāpumu.
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 15. panta 1. punkta pārkāpumu
39 No šī pamata nosaukuma izriet, ka prasītājas ir norādījušas uz pamatregulas 15. panta 1. punkta pārkāpumu. Tomēr ir jākonstatē, ka tās būtībā ir norādījušas arī uz pamatregulas 7. panta 1. un 2. punkta pārkāpumu. Saskaņā ar judikatūru prasītāja minētie pamati ir jāinterpretē pēc to būtības, nevis to formālās kvalifikācijas (Tiesas 1961. gada 15. decembra spriedums apvienotajās lietās 19/60, 21/60, 2/61 un 3/61 Fives Lille Cail u.c./Augstā iestāde, Recueil, 559. lpp.).
40 Līdz ar to ir jāizvērtē ne vien iebildums par pamatregulas 15. panta 1. punkta pārkāpumu, bet arī iebildums par šīs pašas regulas 7. panta 1. un 2. punkta pārkāpumu.
41 Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms izskatīt iebildumu par pamatregulas 7. panta 1. un 2. punkta pārkāpumu, ciktāl apstrīdētajā regulā subsīdijas apjoma aprēķināšanai esot izmantots neatbilstošs saucējs, un pēc tam – iebildumu par pamatregulas 15. panta 1. punkta pārkāpumu saistībā ar sekām, kādas iestāžu izmantotajai metodoloģijai ir uz subsīdijas procentuālo īpatsvaru.
42 Prasītājas apgalvo, pirmkārt, ka pamatregulas 7. panta 1. un 2. punkts ir ticis pārkāpts tādēļ, ka Padome ir izmantojusi neatbilstošu saucēju.
43 Padome subsīdijas apjoma aprēķināšanai kā saucēju kļūdaini esot izmantojusi apgrozījumu, kas atspoguļo visu prasītāju pārdošanas apjomu. Prasītājas apgalvo, ka to saņemtais subsīdiju kopums kļūdaini ir ticis izteikts kā to kopējā apgrozījuma procentuālais īpatsvars, nevis kā tās kompensējamās subsīdijas apjoma aprēķins, kas ir ticis saņemts par attiecīgā ražojuma vienību un kas vēlāk izteikts procentos no Savienībā pārdotā ražojuma CIF cenas (cena, apdrošināšana un frakts).
44 Vispirms ir jāatgādina, ka pamatregulas 7. panta 2. punktā ir noteikts, ka, “ja subsīdiju piešķir neatkarīgi no izgatavotajiem, saražotajiem, izvestajiem vai pārvadātajiem daudzumiem, kompensējamās subsīdijas apjomu nosaka, kopējo subsīdijas vērtību atkarībā no apstākļiem sadalot konkrētajam ražojumu ražošanas, pārdošanas vai eksporta līmenim subsīdiju jautājuma izmeklēšanas periodā”.
45 No pamatnostādņu sadaļā “b) Subsīdiju apjoma sadales saucējs”, kas savukārt ir iekļauta iedaļā “F. Izmeklēšanas laikposms subsīdijas aprēķināšanai: izlietojums pret attiecināšanu”, ietvertajiem noteikumiem izriet, ka, “tiklīdz ir ticis noteikts uz izmeklēšanas laikposmu attiecināmais subsīdijas apjoms, tas vienības apjoma iegūšanai ir jādala ar saucēju, kas var būt attiecīgā ražojuma pārdošanas vai eksporta apjoms”.
46 Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītāju iebildums ir jāizvērtē.
47 Apstrīdētās regulas 369. apsvērumā Padome noraidīja iebildumu, ko prasītājas jau bija izvirzījušas izmeklēšanas laikā, norādot:
“[..] izņemot vienu no subsīdiju shēmām, kuras tika atzītas par kompensējamām, tika secināts, ka neviena no pārējām shēmām nav atkarīga no eksporta darbības rezultātiem un netika piešķirta atkarībā no izgatavotajiem, saražotajiem, izvestajiem vai pārvadātajiem daudzumiem. Tāpēc subsīdijas summa tika sadalīta uz APP grupas uzņēmumu kopējo tirdzniecības apgrozījumu atbilstoši pamatregulas 7. panta 2. punktam, kura formulējums ir šāds: “Ja subsīdiju piešķir neatkarīgi no izgatavotajiem, saražotajiem, izvestajiem vai pārvadātajiem daudzumiem, kompensējamās subsīdijas apjomu nosaka, kopējo subsīdijas vērtību atkarībā no apstākļiem sadalot konkrētajam ražojumu ražošanas, pārdošanas vai eksporta līmenim subsīdiju jautājuma izmeklēšanas periodā.” Tā kā šī subsīdija nav saistīta ar kāda noteikta ražojuma ražošanu vai eksportu, uzņēmuma kopējais tirdzniecības apgrozījums ir visatbilstošākais saucējs. Šajā saistībā jāatzīmē, ka attiecīgo apgrozījumu noteica, izmantojot pamatu, kas pēc iespējas nodrošina saņēmēja uzņēmējsabiedrības pārdoto ražojumu tirdzniecības vērtības atspoguļojumu.”
48 No minētā apsvēruma izriet, ka Padome ir ņēmusi vērā vienu no pamatregulas 7. panta 2. punktā paredzētajiem risinājumiem, proti, attiecīgā ražojuma pārdošanas līmeni, un ir norādījusi pamatojumu tam, kādēļ attiecīgās lietas apstākļos atbilstošāk bija sadalīt subsīdijas apjomu uz uzņēmuma kopējo tirdzniecības apgrozījumu, nevis vienu ražojumu.
49 Apgalvojot, ka nebija atbilstoši sadalīt subsīdijas vērtību uz prasītāju kopējo tirdzniecības apgrozījumu, prasītājas būtībā apgalvo, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
50 Attiecībā uz iespējamo pienākumu aprēķināt subsīdijas apjomu uz vienu vienību atbilstoši pamatregulas 7. panta 1. punktam ir jānorāda – kā to pamatoti ir izdarījusi Padome –, ka, pirmkārt, neviena no attiecīgajām kompensējamajām subsīdijām netika piešķirta, pamatojoties uz vienību. Otrkārt, neviena no šīm subsīdijām nebija ierobežota ar attiecīgo ražojumu. Treškārt, tikai viena no šīm subsīdijām, kas attiecās uz GHS, bija atkarīga no eksporta rezultātiem, šajā gadījumā – piešķīrums izaugsmes saglabāšanai ar subsīdijas normu 0,05 % apmērā.
51 Līdz ar to ir jāsecina, ka pretēji prasītāju apgalvotajam vienību pieeja šajā lietā nebūtu bijusi atbilstoša.
52 Attiecībā uz prasītāju apgalvojumu, saskaņā ar kuru procentuālā nodokļa likme ir aprēķināma, kā saucēju izmantojot attiecīgā ražojuma CIF vērtību, vispirms ir jāatgādina, ka attiecīgās subsīdijas tika piešķirtas sabiedrībai kopumā un neskāra eksportu uz Savienību, ka tāpat tika subsidēti visi sabiedrības ražotie produkti un, visbeidzot, ka prasītājas nav apgalvojušas, ka kompensējamās subsīdijas bija atkarīgas no eksporta vai ierobežotas ar attiecīgo ražojumu.
53 No tā izriet, ka attiecīgā ražojuma eksporta apjoma CIF vērtība pretēji prasītāju apgalvotajam šajā lietā nebūtu bijusi atbilstošs saucējs.
54 Attiecībā uz apgrozījuma izmantošanu prasītājas apgalvo, pirmkārt, ka tas nav atbilstošs saucējs, jo šis rādītājs principā ir mazāks par CIF vērtību, ciktāl tajā nav ietvertas visas CIF cenā ietvertās apdrošināšanas un frakta izmaksas. Prasītājas piebilst, ka to eksporta pārdošanas apjoma apgrozījums ir ļoti neliels [konfidenciāla informācija] (1).
55 Savā 2011. gada 16. marta vēstulē Komisija ir paskaidrojusi, ka tā nebija izmantojusi apgrozījumu, kas atbilst prasītāju eksporta pārdošanas apjomam un bija norādīts to finanšu pārskatā, bet gan prasītāju kopējo apgrozījumu, tostarp eksporta apgrozījuma koriģējumus, “lai nodrošinātu, ka apgrozījums atspoguļo kopējo attiecīgā ražojuma pārdošanas apjoma vērtību (un nevis ar apstrādes līgumiem saistīto izdevumu apjomu)”.
56 Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.
57 Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisijas izmantotā metodoloģija ir mākslīgi palielinājusi subsīdijas procentuālo īpatsvaru, jo prasītāju faktiskais apgrozījums [konfidenciāla informācija] ir zemāks par eksportēto ražojumu CIF vērtību. Prasītājas uzskata, ka tas ir pamatregulas 15. panta 1. punkta pārkāpums.
58 Atbilstoši pamatregulas 15. panta 1. punktam kompensācijas maksājuma apjoms nedrīkst pārsniegt kopējo kompensējamo subsīdiju apjomu un tam vajadzētu būt mazākam par kopējo kompensējamo subsīdiju apjomu, ja šāds mazāks maksājums būtu pietiekams Savienības ražošanas nozarei nodarītā kaitējuma novēršanai, kas atbilst tā dēvētajam “noteikumam par mazākā maksājuma izvēlēšanos”.
59 Prasītājas izmeklēšanas laikā bija piedāvājušas pašas savu metodoloģiju. Vispārējā tiesā notiekošajā tiesvedībā tās atkārtoja savu šajā ziņā pausto argumentāciju.
60 No apstrīdētās regulas 369. apsvēruma izriet, ka “[prasītāju] piedāvāto metodi uzskata par nereprezentatīvu, jo tā sajauc apgrozījumu un ražotās vienības vienīgi attiecībā uz attiecīgo ražojumu, neņemot vērā citu ražoto ražojumu vienības”.
61 Jākonstatē, ka šajā lietā prasītājas nav atbildējušas uz Padomes argumentiem. Pirmkārt, šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītājas nav pievērsušās Padomes argumentam, saskaņā ar kuru to piedāvātajā metodē tiek sajaukti ar apgrozījumu saistītie dati un ar vienībām saistītie dati. Otrkārt, tās nav apstrīdējušas, ka to metodē, aprēķinot apgrozījuma daļu, kas ir saistīta ar attiecīgo ražojumu, tiek sajauktas faktiskās pārdošanas cenas (pārdošanas apjoms iekšējā tirgū) un [konfidenciāla informācija] (eksporta pārdošanas apjoms). Treškārt, tās nav pievērsušās Padomes argumentam, saskaņā ar kuru piedāvātā metode nozīmētu tās piektajā posmā sadalīt mākslīgi samazināto subsīdiju attiecīgā ražojuma eksporta pārdošanas apjomam [konfidenciāla informācija], bet ar CIF cenu, par ko šī sabiedrība izrakstīja rēķinus saistībā ar Savienībai paredzēto pārdošanas apjomu. Ceturtkārt, tās nav pievērsušās argumentam, saskaņā ar kuru subsīdijas bija jāsadala uz visu pārdošanas apjomu, nevis tikai uz attiecīgā ražojuma pārdošanas apjomu, kā tās bija apgalvojušas, lai tās vienlīdzīgi sadalītu uz to pārdošanas apjomu, ciktāl subsīdijas neaprobežojās tikai ar attiecīgo ražojumu.
62 Līdz ar to ir jākonstatē, ka prasītājas nav iesniegušas pietiekamus pierādījumus, lai atspēkotu apstrīdētajā regulā veiktā faktu vērtējuma saistībā ar saucēju ticamību. Tomēr šādi pierādījumi ir nepieciešami, lai pierādītu, ka Savienības iestāde ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kas var pamatot tiesību akta atcelšanu (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 10. marta spriedumu lietā T‑68/05 Aker Warnow Werft un Kvaerner/Komisija, Krājums, II‑355. lpp., 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
63 Tā kā prasītājas nav pierādījušas, ka Padome būtu pieļāvusi kļūdu kompensācijas subsīdijas apjoma aprēķinā, iebildums par pamatregulas 15. panta 1. punkta pārkāpumu līdz ar to ir jānoraida.
64 No visa iepriekš minētā izriet, ka šie iebildumi nav pamatoti un ka pirmais pamats ir jānoraida pilnībā.
Par otro pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 6. panta d) punkta, 28. panta un 4. panta pārkāpumu
65 Šis pamats sastāv no divām daļām.
66 Pirmā daļa attiecas uz pamatregulas 6. panta d) punkta un 28. panta pārkāpumu, ciktāl Komisija kā etalonu ir izmantojusi Taivānu, nosakot, vai Ķīnas veiktā zemes izmantošanas tiesību piešķiršana ir piešķīrusi priekšrocību prasītājām.
67 Otrā daļa attiecas uz pamatregulas 4. panta pārkāpumu, ciktāl Savienības iestādēm esot bijis jāsecina, ka nepastāv neviens apstāklis, kas pierādītu īpašu iezīmju pastāvēšanu prasītāju zemes izmantošanas tiesību iegūšanā.
Par pirmo daļu, kas attiecas uz Taivānas izmantošanu par atbilstošo etalonu
68 No apstrīdētās regulas 260.–262. apsvēruma izriet, ka Komisijai atbilstoši pamatregulas 6. panta d) punkta ii) daļai vajadzēja izmantot ārēju etalonu, jo Ķīnā nepastāvēja faktisks zemes tirgus, kā arī nepastāvēja nekāds cits pieejams privātais etalons, kuru ņemot vērā tā būtu varējusi noteikt parastos apstākļus, kas pastāv attiecīgo zemes izmantošanas tiesību tirgū.
69 Vispirms ir jānorāda, ka prasītājas šajā lietā vairs neiebilst pret to, ka Savienības iestādes ir izmantojušas ārēju etalonu, lai noteiktu, vai zemes izmantošanas tiesību piešķiršana ir sniegusi prasītājām kādu priekšrocību. Savos apsvērumos par Komisijas 2011. gada 3. februāra galīgo informatīvo dokumentu (turpmāk tekstā – “galīgais informatīvais dokuments”) Ķīnas valdība un prasītājas vēl joprojām uzskatīja, ka Ķīnā pastāv zemes tirgus un ka atbilstošs etalons ir jaunajā Džeņdzjanas [Zhenjiang] rajonā un Sudžou [Suzhou] (Ķīna) pastāvošās zemesgabalu cenas Ķīnā.
70 Rodas jautājums par to, vai Komisija, atzīstot Taivānu par etalonu, ir izdarījusi acīmredzami kļūdainu izvēli.
71 Jāatgādina, ka tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā Kopienu iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība izvērtējamo ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ (Vispārējās tiesas 1996. gada 5. jūnija spriedums lietā T‑162/94 NMB France u.c./Komisija, Recueil, II‑427. lpp., 72. punkts; 1998. gada 29. janvāra spriedums lietā T‑97/95 Sinochem/Padome, Recueil, II‑85. lpp., 51. punkts, un 1998. gada 17. jūlija spriedums lietā T‑118/96 Thai Bicycle/Padome, Recueil, II‑2991. lpp., 32. punkts).
72 Etalona valsts izvēle ir daļa no novērtējuma brīvības, kas iestādēm pastāv, izvērtējot sarežģītas ekonomiskās situācijas.
73 Tomēr šīs novērtējuma brīvības īstenošana nav atbrīvota no pārbaudes tiesā. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka šādā pārbaudē Savienības tiesai ir jāpārbauda, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, iestādes pieņemto faktu saturiskā pareizība un tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda šo faktu vērtējumā vai nepareizi izmantotas pilnvaras (Tiesas 1987. gada 7. maija spriedums lietā 240/84 NTN Toyo Bearing u.c./Padome, Recueil, 1809. lpp., 19. punkts; skat. iepriekš 71. punktā minēto spriedumu lietā Thai Bicycle/Padome, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
74 Attiecībā it īpaši uz etalona valsts izvēli ir jāpārbauda, vai Savienības iestādes nav ignorējušas būtiskus elementus, lai noteiktu izvēlētās valsts piemēroto raksturu, un vai lietas materiāli ir pārbaudīti ar visu pienācīgo rūpību.
75 Šajā lietā prasītājas apgalvo, pirmkārt, ka iestādes nav izmantojušas labāko atsauces punktu, kas bija to rīcībā, proti, zemesgabalu cenas Indijas pavalstī Mahārāštrā [Maharashtra] (Indija), bet gan privātīpašumā esošu zemesgabalu iegādes cenu Taivānā (skat. apstrīdētās regulas 356. un 357. apsvērumu), kas nav atbilstoša, ciktāl runa ir par zemes izmantošanas tiesībām Dzjansu provincē laikposmā no 1995. līdz 2000. gadam, kas ir laikposms, kad IKP Dzjansu provincē bija identisks Sahāras subtropiskās daļas Āfrikā pastāvošajam IKP un kad Taivānā pastāvēja atvērta ekonomika.
76 Padome uzskata, ka tam, vai Taivānā ir atvērta tirgus ekonomika, šajā lietā nav nozīmes, jo Komisijai ir jāizvēlas tāds etalons, kas atspoguļo parastos tirgus apstākļus, un, kā norādīts apstrīdētās regulas 356. apsvērumā, “ir normāli, ka ārpustirgus ekonomika atpaliek no funkcionējoša tirgus ekonomikas IKP ziņā”.
77 Otrkārt, prasītājas norāda, ka Komisija nav nodrošinājusi Dzjansu provinces un Taivānas, kas bija izvēlēta kā etalons, salīdzināmību, jo, pamatojoties uz pašreizējo situāciju, tā atzina, ka Taivāna un Dzjansu province ir līdzīgas, bet Mahārāštras pavalsts ir mazāk attīstīta. Tās šajā ziņā norāda, ka Komisija nav izvērtējusi prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru atbilstošajā etalonā attiecībā uz cenu, kas prasītājām bija jāmaksā par to zemes izmantošanas tiesībām, bija jābūt ņemtiem vērā tirgus apstākļiem, kas pastāvēja šo tiesību piešķiršanas brīdī, nevis pašreizējiem tirgus apstākļiem, it īpaši saistībā ar infrastruktūru un iedzīvotāju blīvumu pilsētās. Savas argumentācijas pamatojumam prasītājas ir norādījušas uz PTO Apelācijas institūcijas 2011. gada 18. maija ziņojumu lietā “Eiropas Kopienas un atsevišķas dalībvalstis – Pasākumi, kas ietekmē tirdzniecību lielajos civilās aviācijas gaisa kuģos” (WT/DS316/AB/R) (turpmāk tekstā – “EK un Airbus lieta”).
78 Padome norāda, ka Savienības iestādes ir izvērtējušas abus kritērijus, uz kuriem pamatojoties prasītājas ir piedāvājušas izmantot Mahārāštras pavalsti kā ārējo etalonu, proti, iedzīvotāju blīvumu un IKP, bet no tā izrietēja, ka Mahārāštras pavalsts nebija salīdzināma ar Dzjansu provinci.
79 Padome uzskata, ka prasītāju apgalvojumam, saskaņā ar kuru Komisija izmeklēšanas laikā nav ņēmusi vērā subsīdijas piešķiršanas brīdī pastāvošos tirgus apstākļus, nav nekāda pamata, jo Komisija kā ārējo etalonu ir izmantojusi Taivānu. Padome vispirms atgādina, ka Komisija nevar uzticēties tikai finanšu datiem vien, ka IKP un iedzīvotāju blīvums nevar būt vienīgie noteicošie faktori un, visbeidzot, ka ir tikuši ņemti vērā arī citi faktori, kā, piemēram, atrašanās vietu tuvuma un kopīgu iezīmju trūkums starp Indiju un Ķīnu.
80 Atbilstošie apstrīdētās regulas apsvērumi saistībā ar Taivānu ir formulēti šādi:
“(356) [..] Komisija uzskata Taivānu [..] par atbilstošu ārējo etalonu, ņemot vērā lietā iekļautās informācijas kopumu, t.i., i) ekonomikas attīstības līmeni un ekonomikas struktūru Taivānā un attiecīgajās Ķīnas provincēs, kurās nodibināti sadarbībā iesaistīto ražotāju eksportētāju uzņēmumi, ii) abu šo Ķīnas provinču mazo fizisko attālumu no Taivānas, iii) augsto infrastruktūras līmeni, kāds ir Taivānā un šajās divās Ķīnas provincēs, iv) ciešo ekonomisko saikni un pārrobežu tirdzniecību starp Taivānu un [Ķīnu], v) līdzīgo iedzīvotāju blīvumu šajās Ķīnas provincēs un Taivānā, vi) zemes gabalu līdzību un to darījumu līdzību, kurus izmanto attiecīgā etalona izveidei Taivānā un [Ķīnā], un vii) Taivānai un [Ķīnai] kopīgās demogrāfiskās, valodas un kultūras iezīmes. Turklāt Dzjansu un Šaņdunas provinces uzskata par galvenajām ražojošām provincēm [Ķīnā]. Lai gan IKP uz vienu iedzīvotāju Taivānā un abās Ķīnas provincēs nav vienāds, šo Ķīnas provinču IKP pēdējos gados ir strauji audzis, t.i., tas sāk pietuvoties Taivānas IKP.
Turklāt jaunākie dati liecina, ka gan [Ķīnai], gan Taivānai ir līdzīgs reālā IKP pieauguma temps [..]. Tomēr ir svarīgi norādīt, ka konkrētais salīdzinājums starp ārpustirgus ekonomikas ([Ķīna]) IKP un attīstītas tirgus ekonomikas (Taivānas) IKP nav izšķirošs fakts, jo ir normāli, ka ārpustirgus ekonomika atpaliek no funkcionējoša tirgus ekonomikas IKP ziņā. Turklāt rūpnieciskās zemes piedāvājumu un pieprasījumu var ietekmēt daudzi citi faktori, piemēram, plānošanas noteikumi, vides politika. Faktiski jautājums ir par to, kādi būtu “dominējošie tirgus apstākļi” attiecībā uz [zemes izmantošanas tiesībām] [Ķīnā], ja tajā būtu funkcionējoša tirgus ekonomika, un, ņemot vērā visus pierādījumus, tie būtu ļoti līdzīgi Taivānas tirgus apstākļiem.
(357) Pamatojoties uz iepriekš izklāstītās informācijas kopumu, uzskata, ka izvēlētais etalons atbilst prasībām, ko [PTO] Apelācijas institūcija noteikusi lietā “ASV – Softwood Lumber IV” (103. punktā), kurā secināts, ka “tomēr izvēlētajam etalonam ir jāattiecas uz dominējošiem tirgus apstākļiem attiecīgajā valstī vai jābūt saistītam ar šiem apstākļiem, un tam ir jāatspoguļo cena, kvalitāte, pieejamība, tirgojamība, transportēšana un citi pirkšanas vai pārdošanas nosacījumi, kā noteikts 14. panta d) punktā”. Apstākļu kopums Taivānā patiešām ir saistīts ar dominējošiem tirgus apstākļiem abās Ķīnas provincēs. Zeme ir pieejama teritorijās ar līdzīgu iedzīvotāju blīvumu, nelielais fiziskais attālums starp teritorijām nodrošina līdzīgu zemes kvalitāti, savukārt tas, ka gan Taivānā, gan abās Ķīnas provincēs ir vienāda valoda un kultūra, uz eksportu vērsta ekonomika un svarīgi ražošanas sektori, apliecina, ka cena, tirgojamība un citi zemes pirkšanas vai pārdošanas nosacījumi ir cieši saistīti.”
81 Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītājas nav apstrīdējušas nedz to papildu faktoru atbilstību, nedz pareizību, ko iestādes apstrīdētās regulas 356. apsvērumā bija izmantojušas, lai secinātu, ka Taivāna ir atbilstošais etalons.
82 Apstrīdētajā regulā ietvertais apsvērums attiecībā uz Indiju ir formulēts šādi:
“(361) Kā jau izklāstīts 359. apsvērumā, Ķīnā nav funkcionējoša zemes tirgus. Tāpēc nav atbilstoši kā etalonu izmantot pašreizējās [zemes izmantošanas tiesību] cenas Ķīnā. Savu apgalvojumu, ka par etalonu var izmantot zemes cenas Mahārāštrā, ražotāji eksportētāji pamatoja ar salīdzinājumu ar Indijas pavalsti Mahārāštru pēc IKP uz vienu iedzīvotāju un iedzīvotāju blīvuma [zemes izmantošanas tiesību] ieguves brīdī. Kā paskaidrots iepriekš, Komisija uzskata, ka IKP uz vienu iedzīvotāju un iedzīvotāju blīvums nevar būt vienīgie izšķirošie faktori, izvēloties valsti/reģionu ārēja etalona piemērošanai. Jebkurā gadījumā sadarbībā iesaistīto ražotāju eksportētāju ierosinātā metodoloģija nav saderīga ar viņu apgalvojumiem. [Izmeklēšanas perioda] laikā Mumbajā, kas ir Mahārāštras galvaspilsēta un nebūt nav visattīstītākā valsts teritorija, ienākumi uz vienu iedzīvotāju bija USD 2 675 (Rs 1,28 lakh), kas faktiski ir mazāk nekā vidējie ienākumi Ķīnā, kas ir USD 3 529 [..], nemaz nerunājot par IKP uz vienu iedzīvotāju augsti attīstītajos Šaņdunas un Dzjansu reģionos (attiecīgi USD 5 255 un USD 6 550). Attiecībā uz iedzīvotāju blīvumu jāatzīst, ka arī tas pats par sevi nav noteicošs faktors, tomēr informācijai jānorāda, ka iedzīvotāju blīvums ir 314/km2 Mahārāštrā, 736/km2 Dzjansu un 600/km2 Šaņdunā, t.i., tas nav vienādā līmenī. Turklāt citi faktori, piemēram, atrašanās vietu tuvuma un kopīgu iezīmju trūkums starp Indiju un Ķīnu, liek secināt, ka Mahārāštras etalons nav saistīts ar dominējošiem tirgus apstākļiem Ķīnā un neattiecas uz tiem. Iepriekš 357. apsvērumā izklāstīto apsvērumu dēļ Komisija joprojām uzskata, ka zemes cenas Taivānā ir daudz atbilstošākas ārējam etalonam.”
83 No iepriekš minētā apsvēruma izriet, ka Savienības iestādes ir veikušas padziļinātu alternatīvā priekšlikuma saistībā ar Taivānas izvēli par etalona valsti izpēti. Savienības iestādes ir izvērtējušas IKP, kā arī iedzīvotāju blīvumu Indijā, kā to bija ierosinājušas prasītājas. Turklāt Savienības iestādes pārliecinoši ir paskaidrojušas, kādēļ Indija netika izvēlēta par etalona valsti.
84 Šajā ziņā tomēr ir jāatgādina, ka prasītājas ir precizējušas, ka Komisija nav izvērtējusi to argumentu, saskaņā ar kuru atbilstošajā etalonā attiecībā uz cenu, kas prasītājām būtu jāmaksā par to zemes izmantošanas tiesībām, bija jābūt ņemtiem vērā tirgus apstākļiem, kas pastāvēja šo tiesību piešķiršanas brīdī, nevis pašreizējiem tirgus apstākļiem. Savas argumentācijas pamatojumam prasītājas atsaucas uz PTO Apelācijas institūcijas ziņojumu lietā EK un Airbus.
85 Pirmkārt, prasītāju arguments par lietā EK un Airbus izvēlētā risinājuma piemērošanu šajā lietā nevar tikt atbalstīts. Kā pamatoti ir norādījusi Padome, ir jāmin, ka šī lieta neattiecās uz atbilstoša ārējā etalona izvēli piešķirtās priekšrocības apjoma noteikšanai.
86 Otrkārt, jānorāda, ka prasītājas nav apgalvojušas, ka tas, ka Komisija nav izvērtējusi to argumentu, ir tām liedzis lietderīgi paust savu viedokli un ir nelabvēlīgi ietekmējis to tiesības uz aizstāvību.
87 Treškārt, nevar piekrist apgalvojumam, saskaņā ar kuru Komisijai vajadzēja ņemt vērā tirgus apstākļus, kas etalona valstī pastāvēja zemes izmantošanas tiesību piešķiršanas brīdī, šajā gadījumā – laikā no 1995. līdz 2000. gadam, nevis pašreizējos apstākļus, kas pastāvēja izmeklēšanas laikā.
88 Jākonstatē, ka prasītājas būtībā apstrīd Savienības iestāžu veikto pamatregulas 6. panta d) punktā ietvertā jēdziena “pastāvošie apstākļi” interpretāciju.
89 Pamatregulas 6. panta d) punktā ir noteikts:
“[..] Attiecīgajam ražojumam vai pakalpojumam tā nodrošināšanas vai pirkšanas valstī atlīdzības atbilstību nosaka, ņemot vērā tos tirgus nosacījumus, kas ir pārsvarā, tostarp cenu, kvalitāti, pieejamību, pieprasījumu, piegādes maksu un citus pirkšanas vai pārdošanas nosacījumus.
Ja piegādātājā valstī vai valstī, kas iepērk, nav šādu dominējošu attiecīgo ražojumu vai pakalpojumu tirgus nosacījumu, kurus var izmantot kā atbilstīgus tirgus standartus, piemēro šādus noteikumus:
[..]
ii) vajadzības gadījumā izmanto citas valsts tirgū vai pasaules tirgū dominējošos nosacījumus, kas pieejami saņēmējam.”
90 No šā panta neizriet, ka Komisijai vajadzēja ņemt vērā tirgus apstākļus, kas etalona valstī pastāvēja zemes izmantošanas tiesību piešķiršanas brīdī, nevis pašreizējos apstākļus.
91 Līdz ar to no visa iepriekš minētā izriet, ka iebildums par pamatregulas 6. panta d) punkta pārkāpumu ir jānoraida.
92 Attiecībā uz apgalvoto pamatregulas 28. panta “Nesadarbošanās” pārkāpumu ir jākonstatē, ka šis iebildums ir acīmredzami nepamatots. Prasības pieteikuma 45. punktā prasītājas ir vienkārši norādījušas, ka, “izmeklēšanā izvēloties Taivānu kā labāko pastāvošo etalonu, Komisija nav nodrošinājusi saderību [..], [tādējādi] pārkāpjot 28. pantu (labākās pieejamās informācijas izmantošana)”.
93 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantu un Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punktu prasības pieteikumā ir jānorāda kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa lemt par prasību, attiecīgā gadījumā bez citas informācijas tās pamatojumam. Tādēļ pašā prasības pieteikumā ir skaidri jānorāda pamati, ar kuriem ir pamatota prasība, un tajā esošs abstrakts izteikums vien neatbilst Reglamenta prasībām (Vispārējās tiesas 1995. gada 12. janvāra spriedums lietā T‑102/92 Viho/Komisija, Recueil, II‑17. lpp., 68. punkts; 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑352/94 Mo och Domsjö/Komisija, Recueil, II‑1989. lpp., 333. punkts, un 2011. gada 12. oktobra spriedumu lietā T‑224/10 Association belge des consommateurs test‑achats/Komisija, Krājums, II‑7177. lpp., 71. punkts). Tā kā prasītājas nekādā veidā nav sīkāk paskaidrojušas savu iebildumu par pamatregulas 28. panta pārkāpumu, šis iebildums ir atzīstams par nepieņemamu.
94 Pilnības labad ir jānorāda, ka pamatregulas 28. pantā iestādēm ir atļauts izmantot pieejamo informāciju, bet tām nav noteikts pienākums izmantot labāko pieejamo informāciju.
95 Tādējādi otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par otro daļu, kas attiecas uz apgalvoto īpašās iezīmes pierādošā apstākļa neesamību
96 Prasītājas būtībā uzskata, ka nepastāv itin nekādi apstākļi, ar kuriem būtu iespējams pierādīt īpašu iezīmju pastāvēšanu saistībā ar to īstenoto zemes izmantošanas tiesību iegūšanu, tādēļ iestādes esot pieļāvušas acīmredzamu kļūdu šajā lietā pastāvošo faktu vērtējumā un, izdarot pretēju secinājumu, esot pārkāpušas pamatregulas 4. pantu.
97 Apstrīdētās regulas apsvērumi saistībā ar zemes izmantošanas tiesību jomā piešķirtās subsīdijas īpašajām iezīmēm ir šādi:
“(252) [Ķīnas valdībai] tika prasīts sniegt informāciju par atbilstības kritērijiem subsīdijas saņemšanai un par subsīdijas izmantošanu, lai noteiktu, ciktāl piekļuve subsīdijai ir ierobežota līdz noteiktiem uzņēmumiem un vai subsīdija ir īpaša atbilstoši pamatregulas 4. pantam. [Ķīnas valdība] šādu informāciju nesniedza. Tāpēc Komisijai, ņemot vērā pamatregulas 4. panta 5. punkta prasību jebkuru īpašu iezīmju noteikšanu “skaidri pamatot” ar drošiem pierādījumiem, savi secinājumi bija jāpamato ar pieejamiem faktiem saskaņā ar pamatregulas 28. pantu. Jānorāda, ka 28. panta 6. punkts nosaka, ka, “ja kāda ieinteresētā puse nesadarbojas vai sadarbojas tikai daļēji, tā ka līdz ar to netiek atklāta būtiska informācija, rezultāts var būt šai pusei mazāk labvēlīgs, nekā tad, ja tā būtu sadarbojusies.” Starp vērā ņemtajiem faktiem ir šādi:
(253) sūdzības iesniedzēju pierādījumi par īpašām iezīmēm;
(254) secinājumi (sk. 77. un 78. apsvērumu), ka papīra ražošanas nozarei tiek novirzītas konkrētas subsīdijas, pamatojoties uz īpašu nozares plānu, t.i., Papīra ražošanas plānu. Šajā ziņā jānorāda, ka minētā plāna 7.–11. pantā ir izklāstīti īpaši noteikumi par rūpniecības struktūru, norādot, kāda veida papīra ražošanas nozares jāizveido dažādos valsts ģeogrāfiskajos reģionos;
(255) pierādījumi (sk. 76. apsvērumu) par to, ka papīra ražošanas nozare ir “atbalstīta nozare” (Lēmums Nr. 40);
(256) secinājumi (sk.260.–262. apsvērumu), ka Ķīnā nav funkcionējoša zemes tirgus;
(257) secinājumi, kas iegūti no sadarbībā iesaistītajiem ražotājiem eksportētājiem un kas apstiprināti vienlaikus notiekošajā antidempinga izmeklēšanā, ka zeme viņiem piešķirta atbilstoši viņu papīra ražošanas projektiem [..].
(258) Ņemot vērā minēto un [Ķīnas valdības] sadarbības trūkumu, pieejamie pierādījumi liecina, ka subsīdijas, kas tiek piešķirtas uzņēmumiem papīra ražošanas nozarē, nav vispārpieejamas un tāpēc ir īpašas saskaņā ar pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu. Ņemot vērā [Ķīnas valdības] nesadarbošanos, nav nekā, kas liecinātu, ka atbilstība subsīdijas saņemšanai ir pamatota ar objektīviem kritērijiem un nosacījumiem saskaņā ar pamatregulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu.
(259) Tādējādi šo subsīdiju būtu jāuzskata par kompensējamu.”
98 Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītājas nav apstrīdējušas apstrīdētās regulas 252.–259. apsvērumā ietvertos secinājumus, uz kuriem pamatojoties Savienības iestādes nolēma, ka Ķīnas valdības piešķirtajām zemes izmantošanas tiesībām bija īpašas iezīmes.
99 Prasītājas ir vienkārši norādījušas, ka zemes izmantošanas tiesības “Ķīnā bez izņēmuma ir pieejamas visām sabiedrībām [..], jo [šo tiesību] pārdošanas mērķis nedz tiesību aktos, nedz praksē nav priekšrocības piešķiršana kādam uzņēmumam, ražošanas nozarei vai uzņēmumu vai ražošanas nozaru grupai”, un ka tās “vienmēr [tiek] pārdotas personai, kas piedāvājusi augstāko cenu, vai arī gadījumā, ja pretendentu skaits nav pietiekams vai ja piedāvājumu cena ir pārāk zema, pārdošana netiek veikta”.
100 Ar šīm piezīmēm nevar atspēkot Savienības iestāžu izdarītos secinājumus.
101 Prasītājas apgalvo, ka pierādījumi, ko tās bija iesniegušas Komisijai izmeklēšanas laikā, liecina, ka “Ķīnā pastāv vienota un vienveidīga sistēma, kas reglamentē zemes izmantošanas tiesību pārdošanu un pirkšanu visā Ķīnas teritorijā, un ka visi pārdevumi tiek veikti atbilstoši nediskriminējošām publiskā iepirkuma, izsoles vai iekļaušanas sarakstā procedūrām”.
102 Turklāt prasītājas uzskata, ka tās ir iesniegušas visus pierādījumus par zemes izmantošanas tiesību pirkšanu un pārdošanu Ķīnā, proti, ir norādījušas mehānismus, kas reglamentē zemes izmantošanas tiesības, un noteikumus attiecībā uz pārdošanas laikā piemērojamās vērtības noteikšanu.
103 Tā kā prasītājas ir atsaukušās vienīgi uz pielikumiem, šie argumenti saskaņā ar Reglamenta 44. panta 1. punkta c) punktu ir jāatzīst par nepieņemamiem. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai arī prasības pieteikumu specifiskos jautājumos kopumā var pamatot un papildināt ar atsaucēm uz tam pievienotu dokumentu izvilkumiem, vispārīga atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar labot būtisku juridisku argumentu trūkumu, kam ir jābūt ietvertiem prasības pieteikumā (Vispārējās tiesas 1999. gada 21. maija rīkojums lietā T‑154/98 Asia Motor France u.c./Komisija, Recueil, II‑1703. lpp., 49. punkts).
104 Prasītājas norāda, ka Padomes diskusija par subsīdijas īpašajām iezīmēm neatbilst izmeklēšanas un pamatojuma jomā spēkā esošajām tiesību normām, jo Komisija savu vērtējumu ir pamatojusi ar to, ka Ķīnas valdība nebija iesniegusi informāciju par atbilstības kritērijiem subsīdijas saņemšanai un par subsīdijas izmantošanu (skat. apstrīdētās regulas 252. apsvērumu), tomēr nenorādot tieši kāda veida informāciju tā nav sniegusi.
105 Šim argumentam nevar piekrist, jo apstrīdētās regulas 248. apsvērumā, kurā ir pārņemts galīgā informatīvā dokumenta 226. punkts, ir aprakstīti pierādījumi, kurus Komisija veltīgi bija centusies iegūt no Ķīnas.
106 No minētā apsvēruma būtībā izriet:
“Sūdzībā tika apgalvots, ka [Ķīnas valdība] ir nodrošinājusi zemes izmantošanas tiesības sadarbībā iesaistītajiem eksportētājiem par atlīdzību, kas ir mazāka par pienācīgo. Atbildot uz minēto, [Ķīnas valdība] iesniedza Zemes administrēšanas likumu un 2007. gada 28. septembra Noteikumus Nr. 39 par valstij piederošas apbūves zemes izmantošanas tiesību piešķiršanu ar konkursa uzaicinājumu, izsoļu un kotācijas starpniecību. [Ķīnas valdība] atteicās iesniegt jebkādus datus par faktiskajām zemes izmantošanas tiesību cenām, minimālajām zemes etaloncenām, uz kuru esamību tās norāda, minimālo zemes etaloncenu novērtēšanas veidu, kā arī metodoloģiju, ko izmanto, kad valsts piespiedu kārtā atsavina zemi no tās iepriekšējiem lietotājiem.”
107 Apstrīdētās regulas 252. apsvērumam ir secinājuma raksturs attiecībā uz apstrīdētās regulas noteikumiem ar nosaukumu “Zemes izmantošanas tiesību nodrošināšana”, kā rezultātā tajā tādējādi nav jābūt ietvertam visu tās informācijas veidu aprakstam, ko Ķīnas valdība nav sniegusi.
108 Prasītājas apgalvo, ka izmeklēšanā nebija iespējams pierādīt, ka jaunajā Džeņdzjanas rajonā un Sudžou industriālajā zonā pastāvošā situācija atšķīrās no ārpus šīm zonām pastāvošās situācijas saistībā ar zemes izmantošanas tiesību piešķiršanu un izmaksām.
109 Šajā ziņā ir jānorāda, kā pamatoti ir norādījusi Padome, ka apsvērumi par reģionālajām īpašajām iezīmēm ir neatbilstoši, jo Savienības iestādes nav secinājušas, ka zemes izmantošanas tiesību piešķiršanai bija īpašas iezīmes attiecībā uz šiem reģioniem.
110 No visa iepriekš minētā izriet, ka šī pamata otrā daļa ir jānoraida.
111 Tādējādi otrais pamats kopumā ir jānoraida.
Par trešo pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 4. panta pārkāpumu
112 Padome apstrīdētās regulas 125. apsvērumā ir konstatējusi:
“[Dividenžu nodokļa atbrīvojuma kvalificētiem rezidentuzņēmumiem] shēma attiecas uz Ķīnas rezidentuzņēmumiem, kas ir akcionāri citos Ķīnas rezidentuzņēmumos. Pirmie minētie ir tiesīgi saņemt atbrīvojumu no ienākumu nodokļa par noteiktām dividendēm, ko maksā pēdējie minētie uzņēmumi.”
113 No apstrīdētās regulas 127. apsvēruma izriet, ka “šī shēma nodrošina ieguvumu visiem rezidentuzņēmumiem, kas ir akcionāri citos Ķīnas rezidentuzņēmumos”.
114 Atbilstoši apstrīdētās regulas 129. apsvērumam:
“Sadarbībā iesaistīto ražotāju eksportētāju ienākumu nodokļa atskaitēs ir norādīta summa, kam nepiemēro ienākumu nodokli. Šī summa ir minēta kā dividendes, prēmijas un citi tiesīgo rezidentu un uzņēmumu ieņēmumi no kapitāla ieguldījumiem atbilstoši ienākumu nodokļa atskaites 5. pielikuma (Nodokļu priekšrocību gada pārskats) nosacījumiem. Attiecīgie uzņēmumi nemaksāja ienākumu nodokli par šīm summām.”
115 Padome, pirmkārt, uzskatīja, ka šī shēma ir īpaša pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē, “ņemot vērā, ka ar tiesību aktiem, saskaņā ar kuriem darbojas aizdevumu piešķīrēja iestāde, piekļuve šai shēmai tika ierobežota tikai līdz Ķīnas rezidentuzņēmumiem, kas saņem ienākumus par dividendēm no citiem Ķīnas rezidentuzņēmumiem, atšķirībā no uzņēmumiem, kuri iegulda ārvalstu uzņēmumos” (skat. apstrīdētās regulas 132. apsvērumu).
116 Otrkārt, apstrīdētās regulas 133. apsvērumā Padome atzina:
“[..] Tā kā saskaņā ar [Ķīnas] Uzņēmumu ienākumu nodokļa likuma 4. nodaļu visas iepriekšminētās nodokļu shēmas ir rezervētas tikai svarīgām valsts atbalstītām vai veicinātām nozarēm un projektiem, kā noteikts 25. pantā, arī šī shēma ir īpaša, jo tā ir rezervēta tikai noteiktiem uzņēmumiem un nozarēm, kas klasificētas kā atbalstītas, piemēram, krītotā papīra [krītpapīra] ražošanas nozarei. Patiešām, kā to saprot Komisija, Valsts Padome savā Lēmumā Nr. 40 (14. pantā) un Rūpnieciskās pārstrukturēšanas pamatnostādņu katalogā piedāvā principus un klasifikāciju, pēc kuriem uzņēmumu uzskata par atbalstītu. Turklāt tādā gadījumā nav objektīvu kritēriju atbilstības ierobežošanai un pārliecinošu pierādījumu, lai secinātu, ka tiesības uz subsīdiju ir automātiskas saskaņā ar pamatregulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Patiešām, lai gan apmeklējumā pie ražotājiem eksportētājiem ir iegūti daži administratīvi noteikumi, [Ķīnas valdības] nesadarbošanās liedz novērtēt šādu objektīvu kritēriju esamību.”
117 Šajā lietā prasītājas apgalvo, pirmkārt, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka attiecīgais Ķīnas nodokļu režīms ir īpašs, jo kompetentā iestāde tā izmantošanu ir ierobežojusi ar Ķīnas rezidentuzņēmumiem, kas saņem dividendes no citiem Ķīnas rezidentuzņēmumiem, atšķirībā no uzņēmumiem, kuri iegulda ārvalstu uzņēmumos.
118 Jākonstatē, ka prasītājas uzskata, ka iestādes ir pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, piemērojot pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kurā ir noteikts, ka, “ja piešķīrēja iestāde vai tiesību akti, ar kuriem saskaņā piešķīrēja iestāde darbojas, izteikti ierobežo piekļuvi subsīdijai tikai līdz zināmiem uzņēmumiem, tad šāda subsīdija ir īpaša”.
119 Šajā ziņā prasītājas norāda, ka nodokļu režīms ļauj novērst dubultu nodokļu uzlikšanu Ķīnā, jo rezidentsabiedrības saņemtās dividendes – ja tās ir izmaksājusi rezidentsabiedrība, uz kuru tāpat ir attiecināma Ķīnas nodokļu kompetence, – var tikt atskaitītas no ar nodokli apliekamajiem ienākumiem. Savukārt, ja dividendes ir izmaksātas saistībā ar ārvalstu ieguldījumiem, uz kuriem nav attiecināma Ķīnas nodokļu kompetence, šīs dividendes nevar atskaitīt no ar nodokli apliekamajiem ienākumiem.
120 Informatīvā nolūkā ir jāatgādina, ka Padome apstrīdētās regulas 338. apsvērumā ir norādījusi, ka “attiecībā uz apgalvojumu, ka šā [nodokļu] atvieglojuma [, kurš izpaužas kā nesaņemtie valdības ieņēmumi,] mērķis ir izvairīties no nodokļu dubultās uzlikšanas, jānorāda, ka, lai gan SKP nolīgumā ir atzīts, ka PTO dalībniekiem nav liegts piemērot pasākumus nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanai (sk. SKP nolīguma I pielikuma 59. vēri), šis noteikums ir “pozitīva aizsardzība”, un nav iesniegti konkrēti pierādījumi, lai pamatotu apgalvojumu, ka, piemēram, dividendes no rezidentuzņēmumiem un dividendes no nerezidentuzņēmumiem tiek uzskatītas par atšķirīgām, pamatojoties uz juridiskajām saistībām, ko [Ķīna] uzņēmusies saskaņā ar attiecīgajiem ar trešām valstīm noslēgtajiem divpusējiem nolīgumiem par nodokļu dubulto uzlikšanu”.
121 Šajā lietā, kā pamatoti ir norādījusi Padome, ir jākonstatē, ka prasītājas saistībā ar šo prasību nav iesniegušas nekādus rakstveida pierādījumus vai komentārus, ar kuriem varētu pamatot to apgalvojumu, saskaņā ar kuru “[attiecīgā] nodokļu režīma mērķis ir novērst nodokļu dubultu uzlikšanu Ķīnā”.
122 Līdz ar to šis apgalvojums ir atzīstams par nepieņemamu saskaņā ar Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu.
123 Pilnības labad ir jānorāda, ka Ķīnas Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma (turpmāk tekstā – “Uzņēmumu ienākuma nodokļa likums”) 26. pants ir iekļauts minētā likuma 4. nodaļā, kura attiecas uz preferenciāliem nodokļu režīmiem. Ja, kā norādījušas prasītājas, attiecīgā nodokļu režīma mērķis patiešām ir “nodokļu dubultas uzlikšanas novēršana”, ir pārsteidzoši konstatēt, ka Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 26. pants nav iekļauts kādā citā minētā likuma nodaļā.
124 Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka Padome nav sniegusi nekādus paskaidrojumus attiecībā uz to, kādēļ tā ir secinājusi, ka visi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 4. nodaļā ietilpstošie režīmi ir attiecināmi tikai uz atbalstītajām ražošanas nozarēm. Prasītājas arī piebilst, ka Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 26. pantā neviena ražošanas nozare īsti nav tikusi izslēgta no attiecīgā atbrīvojuma un ka minētā likuma 25. pantam šajā lietā nav nozīmes.
125 Padome, kuru atbalsta Komisija, norāda, ka prasītājas savā prasības pieteikumā nav sniegušas nekādus paskaidrojumus attiecībā uz to, kādēļ Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 26. pants nebūtu lasāms kopā ar šā likuma 25. pantu, bet ir tikai atsaukušās uz izmeklēšanas laikā Komisijai sniegtajiem paskaidrojumiem.
126 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītājas savā replikā ir apgalvojušas, ka iestādes ir pieļāvušas kļūdu Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 25. un 26. panta interpretācijā. Tas, ka abi šie panti ir iekļauti vienā un tajā pašā nodaļā, proti, 4. nodaļā “Preferenciāli nodokļu režīmi”, toprāt, nenozīmē, ka ierobežojumi, kas saskaņā ar Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 25. pantu ir piemērojami preferenciālajam nodokļa režīmam, ir piemērojami arī minētā likuma 26. pantā paredzētajam atbrīvojumam. Prasītājas tiesas sēdē precizēja, ka Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 25. pants iepriekš minētajā 4. nodaļā nav “jumta” pants un ka Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 25. un 26. pants līdz ar to ir lasāmi atsevišķi. Pretēji Padomes apgalvotajam, tas, pēc to domām, nav jauns arguments, bet gan jau pastāvoša argumenta papildinājums.
127 Jākonstatē, ka prasītājas ir vienīgi atsaukušās uz izmeklēšanas laikā Komisijai sniegtajiem paskaidrojumiem un nav iesniegušas nekādus pierādījumus savas argumentācijas pamatojumam.
128 Savā replikā prasītājas arī ir norādījušas, ka apstrīdētās regulas 133. apsvērumā ir ietverta tāda Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 26. panta interpretācija, kuras pamatā ir vienīgi apgalvojums par to, ka Ķīnas iestādes nav sadarbojušās (133. apsvēruma pēdējais teikums).
129 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, lai noteiktu, vai Savienības iestādes ir kļūdaini interpretējušas Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 26. pantu, pamatojoties uz apgalvoto Ķīnas iestāžu nesadarbošanos, ir jāizvērtē analīze, ko attiecībā uz saikni starp Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 25. un 26. pantu ir veikušas Savienības iestādes.
130 Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 25. pantā ir paredzēts, ka “preferenciāls ienākumu nodoklis ir attiecināms uz svarīgām valsts atbalstītām vai veicinātām nozarēm un projektiem”.
131 Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 26. pants ir izteikts šādi:
“No nodokļiem ir atbrīvoti šādi ienākumi:
[..]
2) dividendes, prēmijas un citi tiesīgo rezidentu un uzņēmumu ieņēmumi no kapitāla ieguldījumiem.”
132 No galīgā informatīvā dokumenta 111. punkta, kurš ir ticis apstiprināts apstrīdētās regulas 133. apsvērumā, izriet, ka Komisija savu analīzi attiecībā uz saikni starp Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 25. un 26. pantu ir atspoguļojusi šādi:
“Turklāt, tā kā saskaņā ar [Ķīnas] Uzņēmumu ienākumu nodokļa likuma 4. nodaļu visas iepriekšminētās nodokļu shēmas ir rezervētas tikai svarīgām valsts atbalstītām vai veicinātām nozarēm un projektiem, kā noteikts 25. pantā, arī šī shēma ir īpaša, jo tā ir rezervēta tikai noteiktiem uzņēmumiem un nozarēm, kas klasificētas kā atbalstītas, piemēram, krītotā papīra [krītpapīra] ražošanas nozarei. Patiešām, kā to saprot Komisija, Valsts Padome savā Lēmumā Nr. 40 (14. pantā) un Rūpnieciskās pārstrukturēšanas pamatnostādņu katalogā piedāvā principus un klasifikāciju, pēc kuriem uzņēmumu uzskata par atbalstītu. Turklāt tādā gadījumā nav objektīvu kritēriju atbilstības ierobežošanai un pārliecinošu pierādījumu, lai secinātu, ka tiesības uz subsīdiju ir automātiskas saskaņā ar pamatregulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Patiešām, lai gan apmeklējumā pie ražotājiem eksportētājiem ir iegūti daži administratīvi noteikumi, [Ķīnas valdības] nesadarbošanās liedz novērtēt šādu objektīvu kritēriju esamību.”
133 No galīgā informatīvā dokumenta 109. punkta, kurš ir ticis apstiprināts apstrīdētās regulas 131. apsvērumā, izriet, ka Ķīnas valdība nav iesniegusi informāciju par objektīviem atbilstības kritērijiem:
“[Ķīnas valdībai] tika prasīts sniegt informāciju par atbilstības kritērijiem šīs subsīdijas saņemšanai un par subsīdijas izmantošanu, lai noteiktu, ciktāl piekļuve subsīdijai ir ierobežota līdz noteiktiem uzņēmumiem un vai subsīdija ir īpaša atbilstoši pamatregulas 4. pantam. [Ķīnas valdība] šādu informāciju nesniedza. Tāpēc Komisijai, ņemot vērā pamatregulas 4. panta 5. punkta prasību jebkuru īpašu iezīmju noteikšanu “skaidri pamatot” ar drošiem pierādījumiem, savi secinājumi bija jāpamato ar [..] izklāstītajiem pieejamiem faktiem saskaņā ar pamatregulas 28. pantu.”
134 Ķīnas valdības 2011. gada 3. marta apsvērumi par galīgo informatīvo dokumentu ir ietverti apstrīdētās regulas 339. apsvērumā:
“Tika arī apgalvots, ka shēmai nav pilnīgi nekādas saistības ar uzņēmumiem un nozarēm, ko klasificē kā “atbalstītas”, bet ka tā pēc definīcijas attiecas uz visiem rezidentuzņēmumiem. [Ķīnas valdība] arī norādīja, ka SKP nolīguma 2. panta 2. punkts paredz, ka vispārpiemērojamu nodokļu likmju noteikšanu neuzskata par īpašu subsīdiju. Tādējādi tika apgalvots, ka atbilstības kritēriji attiecībā uz šo shēmu ir objektīvi un sīki definēti, ka atbilstība ir automātiska un ka tāpēc shēmu nevar uzskatīt par īpašu atbilstoši SKP nolīguma 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta un pamatregulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta noteikumiem.”
135 Nepastāvot pozitīviem pierādījumiem, kas pamatotu to 2011. gada 3. marta apsvērumos paustos apgalvojumus, Savienības iestādes apstrīdētās regulas 340. apsvērumā jautājumu par subsīdiju režīma īpašo raksturu izskatīja šādi:
“Minētie apgalvojumi bija jānoraida. Šajā ziņā jāatgādina, ka uz tiesību normām, kurās izklāstīta šī shēma, attiecas Uzņēmumu ienākumu nodokļa likuma 4. nodaļa “Preferenciāli nodokļu režīmi”, kurā paredzēti īpaši nodokļu atvieglojumi svarīgām nozarēm un projektiem, ko atbalsta vai veicina valsts. Kā paskaidrots iepriekš, šajos apstākļos ieguvums atbilstoši šai programmai ir īpašs saskaņā ar pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu. Izmeklēšanā netika konstatēti objektīvi kritēriji atbilstības ierobežošanai un pārliecinoši pierādījumi, kas ļautu secināt, ka atbilstība ir automātiska. Attiecībā uz apgalvojumu par SKP nolīguma 2. panta 2. punktu jānorāda, ka šī shēma attiecas nevis uz vispārpiemērojamas nodokļa likmes noteikšanu, bet gan uz esošu nodokļa atbrīvojumu noteikta veida ieņēmumiem, kuru izcelsme ir noteikta veida uzņēmumi”.
136 Jāatgādina, ka prasītājām bija jāiesniedz pierādījumi par pretējo. Tomēr no to apsvērumiem par galīgo informatīvo dokumentu izriet, ka prasītājas nevarēja iesniegt pierādījumus, kas varētu atņemt ticamību apstrīdētajā regulā izdarītajam faktu vērtējumam.
137 Prasītājas savu apsvērumu par galīgo informatīvo dokumentu 2.3. punktā ir norādījušas:
“Nepastāv [..] nekādi “konkrēti un neapstrīdami” pierādījumi par saikni starp attiecīgo nodokļu režīmu un 25. pantu, saskaņā ar kuru rezidentuzņēmumu izmaksāto dividenžu neaplikšana ar nodokli esot attiecināta tikai uz veicinātajām programmām. Tieši pretēji – no iepriekš minēto Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma noteikumu formulējuma izriet, ka attiecīgais režīms visā Ķīnā tiek piemērots vispārīgi un bez jebkādiem izņēmumiem, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, proti, dividenžu izcelsmi. Līdz ar to Komisija ir kļūdaini kvalificējusi šo režīmu par īpašu.”
138 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir redzams, ka prasītājas nav iesniegušas pietiekamu informāciju, lai varētu atņemt ticamību apstrīdētajā regulā ietvertajam faktu vērtējumam attiecībā uz saikni, kas pastāv starp Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 25. un 26. pantu. Līdz ar to, tā kā Savienības iestādes nav pieļāvušas nekādu kļūdu vērtējumā, piemērojot pamatregulas 4. pantu, šis iebildums ir jānoraida.
139 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka trešais pamats ir jānoraida pilnībā.
Par ceturto pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 7. panta 3. punkta pārkāpumu
140 Prasītājas apgalvo, ka, ņemot vērā Savienības iestāžu veikto pamatregulas 7. panta 3. punkta interpretāciju, tās būtībā ir pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, atzīstot, ka parastais nolietojuma laikposms attiecīgajā ražošanas nozarē ir 15 gadi, ciktāl tās nebija izmantojušas prasītāju grāmatvedības dokumentos norādīto nolietojuma laikposmu, un ka tām nebija pamata meklēt citus avotus nolietojuma laikposma noteikšanai, atsaucoties uz Savienības ražošanas nozarē spēkā esošajiem nolietojuma laikposmiem.
141 Šajā ziņā prasītājas norāda, ka atbilstoši Komisijas pastāvīgajai praksei nolietojuma laikposms attiecīgajā ražošanas nozarē tiek aprēķināts, pamatojoties uz attiecīgo eksportētāju izmantoto nolietojuma laikposmu, nevis uz citu ieinteresēto personu izmantoto praksi.
142 Līdz ar to prasītājas norāda, ka parastais nolietojuma laikposms attiecīgajā ražošanas nozarē atbilstoši vidējam aritmētiskajam rādītājam bija jānosaka [konfidenciāla informācija] gadu apmērā un [konfidenciāla informācija] gadu apmērā – atbilstoši vidējam svērtajam rādītājam. Prasītājas apstrīd to, ka vidējais lielums tiek noteikts kā nolietojuma laikposma Ķīnā un nolietojuma laikposma, kuru izmanto Savienības ražotāji vai Savienības ražošanas nozarē, vidējais radītājs.
143 Turklāt prasītājas uzskata, ka Padome savā iebildumu rakstā ir sniegusi paskaidrojumus, kas atšķiras no izmeklēšanas laikā sniegtajiem Komisijas paskaidrojumiem, un ka līdz ar to bija grūti noteikt etalonu, kas bija ņemts vērā nolietojuma laikposma aprēķināšanai.
144 Padome apgalvo, ka Komisija papīra ražošanas nozarē piemērojamā nolietojuma laikposma aprēķināšanai ir ņēmusi vērā sadarbībā iesaistīto ražotāju un Savienības ražotāju paziņoto nolietojuma laikposmu vidējo aritmētisko rādītāju, kura rezultātā vidējais ilgums ir 15 gadi (skat. apstrīdētās regulas 344. apsvērumu).
145 Padome norāda, ka prasītājas ir vienīgi atkārtojušas izmeklēšanas laikā izvirzītos argumentus, ka tās nav paziņojušas nolietojuma laikposmu [konfidenciāla informācija] gadu apmērā, bet gan laikposmu no [konfidenciāla informācija] līdz [konfidenciāla informācija] gadiem un ka tās nav pierādījušas, ka Savienības iestādes iepriekšējos periodos būtu īstenojušas pastāvīgu praksi, kas turklāt nerada juridisku pienākumu izvērtēt visus nākotnē paredzamos gadījumus tādā pašā veidā.
146 Jānorāda, ka prasītājas ir apstrīdējušas, pirmkārt, nolietojuma laikposma aprēķina pamatu un, otrkārt, aprēķina iznākumu.
147 Pirmkārt, attiecībā uz nolietojuma laikposma aprēķina pamatu ir jāatgādina, ka pamatregulas 7. panta 3. punktā ir paredzēts:
“Ja subsīdiju var sasaistīt ar pamatlīdzekļu iegādi vai nākotnē paredzamu iegādi, kompensējamās subsīdijas apjomu aprēķina, sadalot subsīdiju par laikposmu, kas atbilst parastam šādu aktīvu nolietojuma laikposmam konkrētajā ražošanas nozarē.”
148 No šī noteikuma izriet, ka ražojumu nolietojuma ilgums ir jānosaka atbilstoši attiecīgajai ražošanas nozarei, proti, krītpapīra ražošanas nozarei, kuru nevar pārstāvēt vienīgi prasītājas.
149 Kā izriet no apstrīdētās regulas 344. apsvēruma:
“APP paziņotais nolietojuma laikposms ir noteikts grāmatvedības un finanšu mērķiem. Citi sadarbībā iesaistītie ražotāji eksportētāji un Savienības ražošanas nozare paziņoja atšķirīgus nolietojuma laikposmus. Tāpēc Komisija saskaņā ar tās ierasto praksi un pamatregulas 7. panta 3. punktu šā aprēķina nolūkiem par iekārtu lietošanas laiku izmantoja 15 gadu periodu, ko attiecīgajā nozarē uzskata par “parasto” nolietojuma laikposmu.”
150 Šajā ziņā to, ka iestādes ir ņēmušas vērā Savienības ražošanas nozari, kā arī sadarbībā iesaistītos ražotājus eksportētājus, nevar kvalificēt kā Savienības iestāžu pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
151 Jāsecina – ja Savienības iestādēm parastais nolietojuma laikposms būtu jāaprēķina, ņemot vērā vienīgi prasītāju grāmatvedības vai finanšu informāciju, no tā izrietētu, ka šis laikposms būtu garāks salīdzinājumā ar patieso situāciju, kas nozīmētu subsīdijas apjoma samazinājumu.
152 Attiecībā uz Komisijas lēmumpieņemšanas praksi, uz kuru savas argumentācijas pamatojumam ir atsaukušās prasītājas, ir jānorāda, ka tā nav izmantojama kā atbilstošais tiesiskais regulējums parastā nolietojuma laikposma noteikšanai, ciktāl Komisijai tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā ir plaša novērtējuma brīvība, kuras īstenošanā tai nav saistošs tās iepriekš veiktais novērtējums.
153 Tomēr jāuzsver, ka Komisijai ir jāievēro vispārējie tiesību principu, tostarp vienlīdzīgas attieksmes princips, kas nozīmē, ka tā nevar līdzīgas situācijas aplūkot atšķirīgi vai atšķirīgas situācijas aplūkot vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (pēc analoģijas skat. Tiesas 1990. gada 28. jūnija spriedumu lietā C‑174/89 Hoche, Recueil, I‑2681. lpp., 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
154 No prasītāju sniegto piemēru izvērtējuma izriet, ka Komisija parasto nolietojuma laikposmu varēja aprēķināt vairākos veidos. Lietā, kurā tika pieņemta Padomes 1999. gada 12. jūlija Regula (EK) Nr. 1599/1999, ar kuru piemēro galīgo kompensācijas maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kas piemērots par Indijas izcelsmes nerūsējošā tērauda stieplēm, kuru diametrs ir 1mm vai vairāk, un izbeidz procedūru par tādu Korejas Republikas izcelsmes nerūsējošā tērauda stiepļu importu, kuru diametrs ir 1 mm vai vairāk (OV L 189, 1. lpp.), Komisija parasto nolietojuma laikposmu aprēķināja, ņemot vērā visus sadarbībā iesaistītos Indijas ražotājus eksportētājus (25. apsvērums). Lietā, kurā tika pieņemts Komisijas 2002. gada 21. maija Lēmums Nr. 842/2002/EOTK par grozījumu izdarīšanu Lēmumā Nr. 284/2000/EOTK, ar kuru piemēro galīgo kompensācijas maksājumu par dažu tādu plakanu dzelzs un neleģētā tērauda velmējumu importu, kam platums ir 600 mm vai vairāk, kas ir neplaķēti, bez elektrolītiska vai cita pārklājuma, ruļļos un kas nav vairāk apstrādāti, kā tikai karsti velmēti, ar izcelsmi tostarp Indijā, un ar kuru pieņem saistības (OV L 134, 18. lpp.), Komisija parasto nolietojuma laikposmu aprēķināja, ņemot vērā attiecīgā ražojuma ražošanas nozari (23. apsvērums). Visbeidzot lietā, kurā tika pieņemta Padomes 2005. gada 10. maija Regula (EK) Nr. 713/2005, ar ko piemēro galīgo kompensācijas maksājumu noteiktu Indijas izcelsmes plaša spektra antibiotiku importam (OV L 121, 1. lpp.), parastais nolietojuma laikposms tika aprēķināts, ņemot vērā antibiotiku nozari (105. apsvērums).
155 Komisijas 1990. gada 13. jūnija Lēmumā 90/266/EEK, ar ko ir pieņemts Taizemes valdības saistību piedāvājums attiecībā uz antisubsidēšanas procedūru saistībā ar tādu Taizemes izcelsmes lodīšu gultņu importu, kuru ārējais liekākais diametrs nepārsniedz 30 mm (OV L 152, 59. lpp.), uz ko piemēra veidā ir norādījusi Padome, Komisija noraidīja Taizemes eksportētāju norādīto nolietojuma laikposmu un deva priekšroku Savienības ražotāju paziņotajam nolietojuma laikposmam (43. apsvērums).
156 No iepriekš minētā izriet, ka Komisijas prakse patiesībā ir tāda, ka preču parastais nolietojuma laikposms tiek aprēķināts, pamatojoties uz vairākiem rādītājiem, nevis tikai uz prasītāju iesniegto informāciju. Šādos apstākļos Savienības iestādes nav pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ņemot vērā Savienības ražošanas nozari.
157 Otrkārt, attiecībā uz attiecīgo preču nolietojuma laikposma aprēķina rezultātu no apstrīdētās regulas 344. apsvēruma izriet, ka parastais nolietojuma laikposms tika noteikts 15 gadu apmērā.
158 Tomēr ir jākonstatē, ka prasītājas nav sniegušas nekādus paskaidrojumus tā sava argumenta pamatojumam, saskaņā ar kuru Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, aprēķinot attiecīgo preču parasto nolietojuma laikposmu.
159 Būtībā prasītājas ir vienīgi apgalvojušas, ka Savienības iestādes ir pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo tās esot noteikušas parasto nolietojuma laikposmu 15 gadu apmērā.
160 Katrā ziņā vispirms ir jāsecina, ka šis arguments ir balstīts uz kļūdainu premisu, jo Komisija ir ņēmusi vērā citus sadarbībā iesaistītos ražotājus eksportētājus, kā arī Savienības ražošanas nozari, aprēķinot attiecīgo preču, proti, iekārtu un aprīkojuma, nolietojuma laikposmu.
161 Tāpat ir jāatgādina, ka Komisijai ir plaša novērtējuma brīvība attiecībā uz tā aprēķina veida noteikšanu, kas ir ticis izmantots parastā nolietojuma laikposma noteikšanai 15 gadu apmērā, kas šajā lietā atbilst vidējam aritmētiskajam rādītājam.
162 Jāprecizē, ka vidējais aritmētiskais rādītājs tiek aprēķināts, ņemot vērā vienību skaitu un reizinot tās ar nolietojuma laikposmu, un kopsummu izdalot ar kopējo vienību skaitu.
163 Kā ir norādījusi Padome, prasītājas attiecībā uz to iekārtām un aprīkojumu ir norādījušas nolietojuma laikposmus attiecīgi [konfidenciāla informācija] un [konfidenciāla informācija] gadu apmērā saistībā ar GHS un [konfidenciāla informācija] gadu apmērā saistībā ar GE.
164 Salīdzinājumam kāds cits ražotājs eksportētājs, kurš bija sadarbojies izmeklēšanā, norādīja nolietojuma laikposmu 10 un 20 gadu apmērā.
165 Padome pamatoti ir arī norādījusi, ka Savienības ražošanas nozare attiecībā uz iekārtām ir paziņojusi nolietojuma laikposmus no 10 līdz 20 gadiem.
166 Līdz ar to no iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nosakot parasto nolietojuma laikposmu 15 gadu apmērā, t.i., ilgāku laikposmu nekā vidējais aritmētiskais rādītājs.
167 Visbeidzot prasītāju arguments, saskaņā ar kuru parastā nolietojuma vidējais laikposms atbilstoši vidējam aritmētiskajam rādītājam bija nosakāms [konfidenciāla informācija] gadu apmērā un [konfidenciāla informācija] gadu apmērā – atbilstoši vidējam svērtajam rādītājam, ir kļūdains.
168 Nolietojuma laikposms nevar sasniegt [konfidenciāla informācija] vai [konfidenciāla informācija] gadus, jo, pirmkārt, Savienības iestādes ir ņēmušas vērā Savienības ražošanas nozari, kurā, pamatojoties uz izmeklēšanas laikā iesniegto informāciju, parastais nolietojuma laikposms tika uzrādīts 10–20 gadu apmērā, un, otrkārt, prasītāju norādīto iekārtu un aprīkojuma nolietojuma laikposmu summa ir mazāka par laikposmu, uz kuru tās mēģina norādīt, neatkarīgi no tā, vai tas tiek aprēķināts, pamatojoties uz vidējo aritmētisko rādītāju vai vidējo svērto rādītāju.
169 Līdz ar to iestādes nav pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, atzīstot, ka parastais nolietojuma laikposms ir nosakāms 15 gadu apmērā.
170 Tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida pilnībā.
Par piekto pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 6. panta b) punkta pārkāpumu
171 Prasītājas apgalvo, ka Savienības iestādes ir pārkāpušas pamatregulas 6. panta b) punktu un ir pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka prasītājas bija saņēmušas preferenciālus aizdevumus, ciktāl tām bija jāsalīdzina valstij piederošo banku piedāvātās procentu likmes ar likmēm, ko prasītājas būtu varējušas saņemt tirgū. Šajā ziņā prasītājas apgalvo, ka Savienības iestādes nav izvērtējušas, vai prasītājas bija saņēmušas valsts garantiju vai atbalstu ar nosacījumiem, kas ir izdevīgāki par tirgū pastāvošajiem.
172 Prasītājas norāda, ka Savienības iestādes tām ir patvaļīgi noteikušas “BB” kredītreitingu, izmantojot kredītreitingu aģentūras Bloomberg noteikto indeksu, nevis “A‑1” kredītreitingu, ko tām bija piešķīrusi aģentūra Moody’s. Šajā ziņā prasītājas uzskata, ka to izcilā maksātspēja ļauj tām no Ķīnas bankām saņemt finansējumu ar pievilcīgām procentu likmēm.
173 Padome apgalvo, ka lielākā daļa no Ķīnas lielajām bankām pieder valstij un tās nevar brīvi noteikt to piedāvātās procentu likmes. Šo iemeslu dēļ tās neveic sistēmiskā riska analīzes un procentu likmes, ko eksportētāji būtu varējuši saņemt Ķīnas tirgū, nevar uzskatīt par derīgu atsauces likmi, lai aprēķinātu ražotājiem eksportētājiem ar šiem preferenciālajiem aizdevumiem piešķirto subsīdiju apjomu.
174 Padome atzīmē, ka Savienības iestādes bija uzskatījušas par pamatotu atbilstošo atsauces likmi noteikt, piemērojot koriģētas Ķīnā pastāvošās procentu likmes, bet ka tās nevarēja izmantot šo metodi, jo nebija paziņota informācija par Ķīnas banku aizdevuma politiku un par aizdevumu piešķiršanas ražotājiem eksportētājiem nosacījumiem.
175 Padome norāda, ka Savienības iestādes ir piemērojušas Bloomberg aģentūras noteikto kredītreitingu, ņemot vērā procentu likmi, ko prasītājas būtu varējušas saņemt preferenciālā režīma neesamības gadījumā, kamēr Moody’s aģentūras noteiktajā kredītreitingā bija ņemta vērā valsts iestāžu atbalsta politika.
176 Vispirms ir jāatgādina, ka pamatregulas 6. panta b) punktā ir noteikts:
“Lai aprēķinātu saņēmējam piešķirto ieguvumu, piemēro šādus noteikumus:
[..]
b) valsts aizdevumu neuzskata par ieguvuma piešķiršanu, ja vien nav atšķirības starp summu, ko uzņēmums, kas saņem valsts aizdevumu, maksā par šo valsts aizdevumu, un summu, ko uzņēmums maksātu par līdzīgu komerciālu aizņēmumu, kuru tas faktiski varēja saņemt tirgū. Tādā gadījumā ieguvums ir starpība starp abām summām.”
177 Pamatregulas 28. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:
“Gadījumos, kad jebkura ieinteresētā puse atsaka piekļuvi vai kā citādi nesagādā vajadzīgo informāciju termiņā, kas noteikts šajā regulā, vai ievērojami kavē izmeklēšanu, pagaidu vai galīgo apstiprinājumu vai noraidījumu drīkst sagatavot, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem.”
178 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Ķīnas valdība ir sniegusi ierobežotu informāciju par Ķīnas banku akciju un īpašumtiesību daļām, lai gan Ķīnas finanšu tirgu raksturo valsts iejaukšanās, jo vairums lielāko banku pieder valstij (skat. apstrīdētās regulas 84. apsvērumu).
179 Ķīnas valdība būtībā ir vienīgi atsaukusies uz Ķīnas banku gada pārskatiem, kas nesatur detalizētu informāciju Komisijas izmeklēšanai nepieciešamajā līmenī.
180 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pēc Komisijas lūguma saņemšanas Ķīnas valdība nebija sniegusi nekādu informāciju par valsts īstenotās kontroles struktūru Ķīnas bankās (stratēģiskas nozīmes bankas vai citas bankas) un par valsts politikas vai interešu īstenošanu attiecībā uz papīra ražošanas nozari (skat. apstrīdētās regulas 85. apsvēruma pirmo un trešo daļu).
181 Tāpat ir jākonstatē, ka pēc Komisijas lūguma saņemšanas Ķīnas valdība nebija paskaidrojusi neko plašāk vai norādījusi pamatojumu attiecībā uz komercbanku piešķirtajiem aizdevumiem, neatkarīgi no tā, vai runa ir par preferenciālajiem aizdevumiem vai citiem īpašiem aizdevumiem (skat. apstrīdētās regulas 87. apsvēruma otro daļu).
182 Jānorāda, ka Ķīnas valdība nesniedza nekādus datus par Ķīnas banku sistēmu (skat. apstrīdētās regulas 88. apsvērumu).
183 Turklāt ir jānorāda, ka Ķīnas valdība, kā arī sadarbībā iesaistītie ražotāji eksportētāji nav snieguši informāciju par Ķīnas banku aizdevumu politiku un to, kā šie aizdevumi tika saistīti ar ražotājiem eksportētājiem (skat. apstrīdētās regulas 99. apsvērumu).
184 Prasītājas nav apstrīdējušas iepriekš minēto.
185 Prasītājas nav arī apstrīdējušas to, ka Ķīnas bankas nevar brīvi noteikt procentu likmi un ka tās neveic to finanšu tirgus sistēmiskā riska analīzi.
186 Tās būtībā ir vienīgi apgalvojušas, ka iestādes ir pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo tās nav salīdzinājušas valstij piederošo banku piedāvātās procentu likmes ar likmēm, ko prasītājas būtu varējušas saņemt tirgū.
187 No iepriekš minētā izriet, ka Komisija izmeklēšanas laikā savu vērtējumu ir balstījusi uz pieejamo informāciju, proti, uz Ķīnas banku gada pārskatiem, 2006. gadā Deutsche Bank veiktu pētījumu par Ķīnas banku nozari un noteiktu informāciju, ko bija sniegusi Ķīnas valdība, Ķīnas bankas vai sadarbībā iesaistītie ražotāji eksportētāji.
188 Līdz ar to ir jāsecina, ka Savienības iestādes nav pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz priekšrocības pastāvēšanu saistībā ar Ķīnas banku piešķirtajiem aizdevumiem, jo valdība kontrolē minētās bankas un tās darbojas kā valsts iestādes (skat. apstrīdētās regulas 85. apsvērumu), un Ķīnas valdība ir izstrādājusi īpašus noteikumus, kas reglamentē procentu likmju svārstības Ķīnā (skat. apstrīdētās regulas 87. apsvērumu).
189 Atbilstoši apstrīdētās regulas 89. apsvērumam:
“[..] Komisija secina, ka Ķīnas finanšu tirgu kropļo valdības iejaukšanās, un procentu likmes, ko piemēro nevalstiskās bankas un citas finanšu iestādes, visticamāk, tiek pielāgotas valdības noteiktajām likmēm. Tāpēc nosakot, vai valdības aizdevumi nodrošina labumu, nevalstisko banku un citu finanšu iestāžu piemērotās procentu likmes nevar uzskatīt par atbilstošiem komerciāliem etaloniem.”
190 Turklāt ir jākonstatē, ka prasītājas nav sniegušas nekādus pierādījumus vai argumentus un ir vienīgi apgalvojušas, ka Ķīnas banku piešķirtie aizdevumi nav uzskatāmi par priekšrocību.
191 Jāsecina, ka, pamatojoties uz pieejamo informāciju, Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ciktāl tā ir atsaukusies uz Bloomberg aģentūras noteikto “BB” kredītreitingu, kas atbilst “neinvestīciju līmeņa” kategorijai.
192 No apstrīdētās regulas 324. apsvēruma izriet, ka “informācija [, kas bija ietverta APP grupas iesniegtajos kredītreitingu ziņojumos,] faktiski apstiprina Komisijas secinājumus, ka eksportētāju pašreizējais finanšu stāvoklis ir noteikts izkropļotā tirgū un ka tāpēc Ķīnas eksportētāju kredītspēju [, uz ko aģentūra Moody’s ir attiecinājusi “A‑1” kredītreitingu,] nevar uzskatīt par reālajai situācijai atbilstošu”.
193 Jākonstatē, ka prasītājas sava izvirzītā pamata pamatojumam nav mēģinājušas norādīt, ka neizkropļota tirgus pastāvēšanas gadījumā tās būtu saglabājušas savu pašreizējo finanšu stāvokli.
194 Tādējādi piektais pamats ir jānoraida.
Par sesto pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 14. panta 2. punkta pārkāpumu
195 Sestajā pamatā prasītājas būtībā apgalvo, ka kompensācijas pasākumu ieviešana nebija nepieciešama, jo subsīdijas jau bija kompensētas ar to pieteikuma piešķirt sabiedrības, kas darbojas tirgus apstākļos, statusu noraidījumu saistībā ar regulu, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu. Līdz ar to atbilstoši pamatregulas 14. panta 2. punktam izmeklēšana bija jāizbeidz.
196 Šajā ziņā prasītājas norāda, pirmkārt, ka gadījumā, ja tām nebūtu ticis noteikts nekāds kompensācijas maksājums, kopējais maksājuma apmērs paliktu tāds pats, noteikts kaitējuma līmenī, un, otrkārt, ka saskaņā ar pamatregulas 15. panta 1. punktu, kas attiecas uz tā dēvēto noteikumu par mazāka maksājuma izvēlēšanos, maksājumam 20 % apmērā, kas noteikts regulā, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu, būtu jāpaliek tādam pašam, neatkarīgi no tā, vai kompensācijas maksājums tiktu ieviests vai nē. Līdz ar to Komisijai esot bijis jāiesniedz Padomei priekšlikums par antisubsidēšanas izmeklēšanas izbeigšanu.
197 Padome apgalvo, ka pamatregulas 14. panta 2. punktā iestādēm nav paredzēts pienākums izvēlēties starp antidempinga un antisubsidēšanas pasākumiem un nav paredzēti nekādi noteikumi attiecībā uz kārtību, kādā šie divi pasākumu veidi var tikt atbilstoši kombinēti, ja šie pasākumi nepārsniedz kopējo konstatēto dempinga un subsīdiju summu vai kaitējuma līmeni atbilstoši pamatregulas 15. panta 1. punktam.
198 Šajā ziņā Padome norāda, ka prasītājas ir atzinušas, ka nepastāv risks, ka vienlaicīgi notiekošajām antidempinga un antisubsidēšanas izmeklēšanām varētu būt netaisnīga ietekme uz tām.
199 Pirmkārt, attiecībā uz šobrīd izskatāmā pamata iespējamo nepieņemamību, uz ko ir norādījusi Padome, ir jānorāda, ka prasītājas gan prasības priekšmetā, gan savos prasījumos par tiesību akta atcelšanu ir precizējušas, ka tās ir apstrīdējušas galīgi noteiktā antisubsidēšanas maksājuma tiesiskumu tikai, ciktāl tas attiecas uz tām.
200 Šādos apstākļos šobrīd izskatāmā prasība par tiesību akta atcelšanu ir jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas tikai uz daļēju apstrīdētās regulas atcelšanu daļā, kurā attiecībā uz prasītājām ir ticis noteikts galīgs antisubsidēšanas maksājums.
201 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, sestais pamats ir jāizskata.
202 Atbilstoši apstrīdētās regulas 6. apsvērumam:
“Kaitējuma analīze, kas veikta šajā antisubsidēšanas izmeklēšanā un vienlaikus notiekošajā antidempinga izmeklēšanā, ir identiska, jo Savienības ražošanas nozares, nozari pārstāvošo Savienības ražotāju un izmeklēšanas perioda definīcija abās izmeklēšanās ir vienāda. Tāpēc abās procedūrās tika ņemtas vērā piezīmes par kaitējuma aspektiem, kas izteiktas abās šajās procedūrās.”
203 Šajā ziņā ir jāprecizē, ka abas izmeklēšanas attiecās uz vienu un to pašu ražojumu, proti, Ķīnas izcelsmes krītpapīru.
204 Apstrīdētajā regulā Padome ir noteikusi antisubsidēšanas pasākumus (apstrīdētās regulas 490. apsvērums), attiecībā uz kuriem tā ir ņēmusi vērā konstatētās subsīdiju normas un maksājuma apmēru, kas vajadzīgs, lai novērstu nodarīto kaitējumu (apstrīdētās regulas 491. apsvērums), un kas ļautu Savienības ražošanas nozarei segt ražošanas izmaksas un gūt tādu peļņu pirms nodokļu samaksas, kādu Savienības ražošanas nozarē pamatoti būtu iespējams gūt normālos konkurences apstākļos (apstrīdētās regulas 492. apsvērums).
205 Šajā ziņā Padome uzskatīja, ka sūdzības iesniedzēju mērķa peļņai ir jāatspoguļo augstās sākotnējo ieguldījumu vajadzības un risks, kas rodas šai kapitālintensīvajai nozarei, un ka peļņas normu 8 % apmērā no apgrozījuma var uzskatīt par atbilstošu minimālo normu, ko Savienības ražošanas nozare varētu sasniegt, ja nebūtu kaitējumu radošās subsīdijas (apstrīdētās regulas 494. apsvērums), un ka, pamatojoties uz minēto, aprēķināja kaitējumu neradošo cenu Savienības ražotāju līdzīgā ražojuma pārdošanai. Kaitējumu neradošā cena tika iegūta, ražošanas izmaksām pieskaitot peļņas normu 8 % apmērā (apstrīdētās regulas 495. apsvērums).
206 Līdz ar to Padome atzina, ka attiecīgā ražojuma importam būtu jāpiemēro galīgais kompensācijas maksājums, kura lielums jānosaka mazākajā konstatētajā subsidēšanas vai kaitējuma novēršanas apmērā, ievērojot noteikumu par mazākā maksājuma izvēlēšanos. Šajā gadījumā kompensācijas maksājuma likme attiecīgi bija jānosaka konstatēto subsīdijas normu līmenī, proti, 12 % apmērā atbilstīgi pamatregulas 15. panta 1. punktam (apstrīdētās regulas 498. apsvērums).
207 Padome arī norādīja, ka attiecībā uz citām subsīdiju shēmām, ņemot vērā šajā lietā piemēroto noteikumu par mazākā maksājuma izvēlēšanos un vienlaikus notiekošajā antidempinga izmeklēšanā konstatēto subsidēšanas apjomu, netika uzskatīts par nepieciešamu turpmāk pārbaudīt, vai vienas un tās pašas subsīdijas ir kompensētas divreiz, ja vienam un tam pašam ražojumam vienlaikus ir piemēroti antidempinga un kompensācijas maksājumi, un kādā pakāpē tas ir darīts (apstrīdētās regulas 500. apsvērums).
208 Saistībā ar regulu, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu, Padome atzina, ka īpaši ir tikušas ņemtas vērā ieguldījumu izmaksas, un secināja, ka uz šā pamata noteiktā mērķa peļņa atklāja risku, kas saistīts ar šo kapitālietilpīgo nozari, un to, ka tajā nepieciešami lieli sākotnējie ieguldījumi, ja nav importa par dempinga cenām vai subsīdiju. Tādēļ tika uzskatīts, ka mērķa peļņa 8 % ir līmenis, ko ražošanas nozare var sasniegt, ja nav importa par dempinga cenām (regulas, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu, 158. apsvērums).
209 Padome secināja, ka galīgais antidempinga maksājums importam ir jānosaka zemākajā konstatētā kaitējuma līmeņa apmērā saskaņā ar noteikumu par mazākā maksājuma izvēlēšanos un ka šajā gadījumā maksājuma likme ir jānosaka konstatētā kaitējuma līmenī (regulas, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu, 160. apsvērums).
210 Padome atgādināja, ka saskaņā ar Padomes 2009. gada 30. novembra Regulas (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 343, 51. lpp., kļūdu labojums – OV 2010, L 7, 22. lpp.; turpmāk tekstā – “antidempinga pamatregula”), 9. panta 2. punktu tika uzskatīts, ka ir nepieciešams noteikt, vai un kādā mērā vienā un tajā pašā situācijā notiek subsidēšana un rodas dempinga starpības (regulas, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu, 161. apsvērums).
211 Padome norādīja, ka kaitējuma novēršanas līmenis nepārsniedza galīgo dempinga starpību, bet pārsniedza galīgo subsīdijas starpību. Tādēļ tā atzina par lietderīgu noteikt galīgo kompensācijas maksājumu noteiktās galīgās subsīdijas starpības līmenī un tad noteikt galīgo antidempinga maksājumu līdz attiecīgā kaitējuma novēršanas līmenim (regulas, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu, 164. apsvērums).
212 Tiesas sēdē atbildot uz jautājumu, kādēļ Savienības iestādes bija izvēlējušās vispirms koncentrēties uz subsīdijām un pēc tam uz dempingu, Padome precizēja, ka subsīdijas varēja būt viens no dempinga faktoriem, savukārt dempings neradīja subsīdijas.
213 Padome atzina, ka saskaņā ar antidempinga pamatregulas 14. panta 1. punktu antidempinga maksājums netiks noteikts tādā mērā, kāds nepieciešams, lai izpildītu noteikumu par mazākā maksājuma izvēlēšanos (regulas, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu, 165. apsvērums).
214 Regulas, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu, 1. panta 2. punktā ir paredzēts, ka šī maksājuma likme ir 20 %.
215 Regulas, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu, 1. panta 3. punktā ir paredzēts, ka no prasītājām netiks iekasēts antidempinga maksājums 12 % apmērā, ja attiecīgā summa tiek iekasēta saskaņā ar apstrīdēto regulu.
216 Regulas, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu, 1. panta 4. punktā ir paredzēts, ka nosakāmā antidempinga maksājuma likme ir 8 %.
217 Pirmkārt, no visa iepriekš minētā izriet, ka pamatregulas 14. panta 2. punktā iestādēm nav paredzēts pienākums izvēlēties starp antidempinga un antisubsidēšanas pasākumiem un tajā nav paredzēti nekādi noteikumi attiecībā uz kārtību, kādā šie divi pasākumu veidi var tikt atbilstoši kombinēti, kā pamatoti ir norādījusi Padome, kuru atbalsta Komisija. Tomēr pasākumi nedrīkst pārsniegt kopējo konstatēto dempinga un subsīdiju apjomu vai kaitējuma līmeni atbilstoši pamatregulas 15. panta 1. punktam vai antidempinga pamatregulas 9. panta 4. punktam. Turklāt Komisijai nav jāpiedāvā Padomei izbeigt izmeklēšanu, pamatojoties uz to, ka kompensācijas maksājuma noteikšanai nebija nozīmes, jo kaitējuma līmenis nebūtu izmainījies.
218 Otrkārt, tā kā saistībā ar prasītājām konstatētās subsīdijas kopējā starpība bija 12 % no kopējās dempinga starpības 43,5 % apmērā un tā kā galīgais kompensācijas maksājums (12 %) un antidempinga maksājums (8 %) tiek noteikts kopējā kaitējuma līmenī, proti, 20 % apmērā, ir jāsecina, ka noteiktie pasākumi nepārsniedz izmeklēšanas laikā konstatēto subsīdiju, dempinga vai kaitējuma līmeni.
219 Treškārt, tā kā starpība starp dempinga normu un subsīdijas normu (31,5 %) ir lielāka par antidempinga maksājuma summu (8 %), pretēji prasītāju apgalvotajam nerodas arī jautājums par kompensācijas maksājuma un antidempinga maksājuma pārklāšanos.
220 Līdz ar to sestais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par septīto pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 8. panta 1. punkta pārkāpumu
221 Septītais pamats sastāv no divām daļām.
222 Pirmā daļa attiecas uz antidempinga pamatregulas 3. panta 2. punkta un pamatregulas 8. panta 1. punkta pārkāpumu, ciktāl Komisija, nesniedzot nekādu pamatojumu, ir izslēgusi no kaitējuma novērtējuma vienu no pieciem Savienības ražotājiem, kurš bija sadarbojies izmeklēšanas laikā.
223 Otrā daļa attiecas uz antidempinga pamatregulas 3. panta 2. punkta un pamatregulas 8. panta 1. punkta pārkāpumu, ciktāl Komisija, izvērtējot tā sauktos mikroekonomiskos rādītājus, ir atsaukusies uz informāciju, ko bija iesnieguši četri nozari pārstāvošie ražotāji, nevis uz informāciju saistībā ar Savienības ražošanas nozari kopumā.
224 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pamatregulas 8. panta 1. punktu “kaitējuma noteikšanu pamato uz tiešiem pierādījumiem, un tajā ietver šādu faktoru objektīvu izpēti, [pirmkārt], subsidētā importa apjoms un subsidētā importa iespaids uz līdzīgu ražojumu cenām Kopienas tirgū un, [otrkārt], šo importu turpmākā ietekme uz Kopienas ražošanas nozari”.
225 Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kopējās tirdzniecības politikas jomā, it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā, Savienības iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība pārbaudāmo ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ (šajā ziņā skat. Tiesas 1983. gada 4. oktobra spriedumu lietā 191/82 Fediol/Komisija, Recueil, 2913. lpp., 26. punkts; 2007. gada 27. septembra spriedumu lietā C‑351/04 Ikea Wholesale, Krājums, I‑7723. lpp., 40. punkts; 2009. gada 3. septembra spriedumu lietā C‑535/06 P Moser Baer India/Padome, Krājums, I‑7051. lpp., 85. punkts, un Vispārējās tiesas 2012. gada 18. septembra spriedumu lietā T‑156/11 Since Hardware (Guangzhou)/Padome, 134. punkts).
226 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai kaitējuma novērtēšanai ir nepieciešams veikt sarežģītu ekonomisku jautājumu izvērtējumu. Šajā ziņā iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība (Tiesas 1991. gada 7. maija spriedums lietā C‑69/89 Nakajima/Padome, Recueil, I‑2069. lpp., 86. punkts; Vispārējās tiesas 1995. gada 28. septembra spriedums lietā T‑164/94 Ferchimex/Padome, Recueil, II‑2681. lpp., 131. punkts; 2007. gada 14. marta spriedums lietā T‑107/04 Aluminium Silicon Mill Products/Padome, Krājums, II‑669. lpp., 43. punkts, un iepriekš 225. punktā minētais spriedums lietā Since Hardware (Guangzhou)/Padome, 135. punkts).
227 Tādējādi Savienības tiesai ir jāaprobežojas ar pārbaudi attiecībā uz to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (iepriekš 226. pantā minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā Ferchimex/Padome, 67. punkts; 1999. gada 28. oktobra spriedums lietā T‑210/95 EFMA/Padome, Recueil, II‑3291. lpp., 57. punkts; iepriekš 226. punktā minētais spriedums lietā Aluminium Silicon Mill Products/Padome, 43. punkts, un iepriekš 225. punktā minētais spriedums lietā Since Hardware (Guangzhou)/Padome, 136. punkts).
228 Turklāt prasītāju pienākums ir sniegt pierādījumus, kas ļauj Vispārējai tiesai konstatēt, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, novērtējot kaitējumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 28. oktobra spriedumu lietā T‑35/01 Shanghai Teraoka Electronic/Padome, Recueil, II‑3663. lpp., 119. punkts, un 2006. gada 4. oktobra spriedumu lietā T‑300/03 Moser Baer India/Padome, Krājums, II‑3911. lpp., 140. punkts un tajā minētā judikatūra; iepriekš 225. punktā minēto spriedumu lietā Since Hardware (Guangzhou)/Padome, 137. punkts).
Par pirmo daļu, kas attiecas uz apgalvoto pamatojuma Somijas ražotāja izslēgšanai no kaitējuma novērtējuma neesamību
229 Prasītājas vispirms apgalvo, ka, kaut arī Komisija neveica pārbaudi izlases veidā, tā ierobežoja vairāku par mikroekonomiskiem klasificētu kaitējuma indikatoru izvērtējumu, jo tika pārbaudīti tikai četri sūdzības iesniedzēji un tie tika atzīti par reprezentatīviem Savienības ražošanas nozares pārstāvjiem. Šajā ziņā Komisija neesot pamatojusi kāda Somijas ražotāja izslēgšanu.
230 Prasītājas norāda, ka, kaitējuma novērtējumā neņemot vērā vienu no Savienības ražotājiem ar pozitīvām tendencēm un uzskatot par reprezentatīviem tikai četrus sūdzību iesniegušos ražotājus, Komisija nav veikusi tai iesniegto faktu “objektīvu pārbaudi” PTO Apelācijas institūcijas aprakstītajā izpratnē.
231 Padome apgalvo, ka Komisija nav atstājusi bez ievērības attiecīgā Somijas ražotāja sadarbību, jo saistībā ar mikroekonomisko kaitējuma rādītāju vērtējumu šis ražotājs nevienā brīdī nebija iesniedzis nepieciešamos datus, un saistībā ar makroekonomisko kaitējuma rādītāju vērtējumu Cepifine iesniegtajā informācijā jau bija ietverti dati attiecībā uz minēto ražotāju.
232 Padome norāda, ka attiecīgā Somijas ražotāja ražošanas apjoms aptvēra, augstākais, tikai 1,4 % no Savienības ražošanas nozares ražošanas apjoma un ka iesniegtie skaitļi, pat ja tie atspoguļoja zināmu pozitīvu tendenci, nevarēja atspēkot attiecībā uz visiem Savienības ražotājiem veikto kaitējuma novērtējumu.
233 Padome norāda, ka pārbaude izlases veidā var tikt veikta tikai tad, ja to uzņēmumu skaits, kas ir izvēlējušies sadarboties, ir tik liels, ka nav iespējams veikt izmeklēšanu attiecībā uz katru no šiem uzņēmumiem. Katrā ziņā uzņēmumi, kas ir sadarbojušies, esot pārstāvējuši Savienības ražošanas nozari.
234 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānosaka, vai – kā to ir apgalvojušas prasītājas – Komisija faktiski nav veikusi kaitējuma novērtējuma pārbaudi, pamatojoties uz objektīviem pierādījumiem, ciktāl tā ir izslēgusi no Savienības ražošanas nozares Somijas ražotāju ar pozitīviem datiem.
235 Šajā ziņā prasītājas ir iesniegušas 2010. gada 18. martā nosūtītu vēstuli, kurā Komisija attiecīgajam Somijas ražotājam bija lūgusi iesniegt apsvērumus un uz kuru tas bija atbildējis ar 2010. gada 30. aprīļa vēstuli, no kuras izriet, ka tam nav ticis nodarīts nekāds kaitējums. Pamatojoties uz to, prasītājas izmeklēšanas laikā ir norādījušas, ka Komisija bez pamatota iemesla nevarēja atstāt bez ievērības šī ražotāja sadarbību.
236 Jānorāda, ka saistībā ar antisubsidēšanas lietām Padome un Komisija ir atkarīgas no lietas dalībnieku brīvprātīgas sadarbošanās, iesniedzot nepieciešamo informāciju paredzētajā termiņā (pēc analoģijas skat. iepriekš 227. punktā minēto spriedumu lietā EFMA/Padome, 71. punkts).
237 Kā norādījušas prasītājas, apstrīdētās regulas 13. apsvērumā ir norādīts, ka “atbildes uz anketas jautājumiem un cita informācija tika saņemta no divām Ķīnas ražotāju eksportētāju grupām, Cepifine, četriem Savienības ražotājiem – sūdzības iesniedzējiem – un vēl viena Savienības ražotāja, 13 nesaistītiem importētājiem un tirgotājiem, pieciem lietotājiem un vienas apvienības, kura pārstāv poligrāfijas nozari”.
238 Tomēr no apstrīdētās regulas 53. apsvēruma izriet, ka paziņojumā par procedūras uzsākšanu noteiktajā termiņā atsaucās tikai četri Savienības ražotāji.
239 No apstrīdētās regulas 389. apsvēruma izriet, ka “pašreizējā izmeklēšanā Savienības ražošanas nozare tika definēta to Savienības ražotāju līmenī, kuri veido kopējo Savienības ražošanas apjomu, [..] neatkarīgi no tā, vai ražotāji ir atbalstījuši sūdzību un sadarbojušies izmeklēšanā”.
240 No apstrīdētās regulas 372. apsvēruma izriet, ka “[izmeklēšanas] laikā līdzīgo ražojumu Savienībā ražoja 14 zināmi un daži citi ļoti nelieli ražotāji” un ka “tiek lēsts, ka Cepifine sniegtie dati aptver 98 % no Savienības ražotāju ražošanas apjoma”.
241 Ņemot vērā iepriekš minēto, attiecīgā Somijas ražotāja situācija ir tikusi ņemta vērā saistībā ar makroekonomiskajiem rādītājiem, ciktāl Cepifine sniegtie dati aptvēra 98 % no Savienības ražotāju eksportētāju ražošanas apjoma.
242 Tomēr saistībā ar mikroekonomiskajiem rādītājiem, kurus ir iespējams izvērtēt tikai atbilstoši individuālu uzņēmumu iesniegtajiem datiem, ir jākonstatē, ka attiecīgais Somijas ražotājs nav sniedzis atbildi paziņojumā par procedūras uzsākšanu norādītajos termiņos.
243 Līdz ar to tas, ka Somijas ražotājs nebija sniedzis atbildi, nevar tikt uzskatīts par bezdarbību, kas pieļauta, veicot konkrētu novērtējumu, kas pamatots ar objektīviem kaitējuma novērtējuma pierādījumiem.
244 Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.
245 Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka iestādes nav izpildījušas LESD 296. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā paredzēto prasību norādīt pamatojumu.
246 Padome uzskata, ka prasītājas nav iesniegušas nekādus pierādījumus attiecībā uz apstrīdētās regulas pamatojuma trūkumu.
247 Ņemot vērā saistībā ar šī pamata pirmajā daļā ietverto pirmo iebildumu veikto pārbaudi, ir jāsecina, ka nav arī tikuši pārkāpti nedz LESD 296. panta, nedz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta noteikumi.
248 Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.
249 No tā izriet, ka šī pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par otro daļu, kas attiecas uz apgalvoto kaitējuma mikroekonomisko rādītāju novērtējumu, pamatojoties uz četriem Savienību pārstāvošiem ražotājiem
250 Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka Padome Savienības ražošanas nozari ir definējusi kā tādu, kas sastāv no četrpadsmit Cepifine dalībniekiem, lai gan, veicot izmeklēšanu, Komisijas analīze aprobežojās tikai ar četru reprezentatīvo ražotāju situācijas izvērtējumu saistībā ar noteiktiem kaitējuma rādītājiem.
251 Prasītājas norāda, ka atsevišķi kaitējuma indikatori, proti, mikroekonomiskie rādītāji, attiecas uz ierobežotu ražotāju skaitu, proti, četriem sūdzības iesniedzējiem un attiecīgo Somijas ražotāju, kuri vienīgie ir atbildējuši uz anketas jautājumiem.
252 Prasītājas uzskata, ka šī metodoloģija ir radījusi izkropļotu priekšstatu par kaitējumu, ciktāl tā neatbilst nedz ražotāju apakšgrupas situācijai, nedz četrpadsmit Cepifine dalībnieku situācijai. Būtībā Komisija nedrīkstot, no vienas puses, veikt Savienības ražošanas nozarei nodarītā kaitējuma novērtējumu saistībā ar noteiktiem rādītājiem un, no otras puses, aprobežoties ar tikai reprezentatīvai ražotāju daļai nodarītā kaitējuma novērtējumu saistībā ar citiem rādītājiem.
253 Prasītājas uzskata, ka kritēriji, kurus Komisija ir izmantojusi kaitējuma rādītāju klasificēšanai makroekonomiskajās un mikroekonomiskajās kategorijās, ir neloģiski. Turklāt tās norāda, ka apstrīdētajā regulā šajā ziņā neesot sniegts nekāds pamatojums vai izskaidrojums.
254 Padome apgalvo, ka Savienības ražošanas nozare ir tikusi definēta kā visu Savienības ražotāju kopums, kas pārstāv kopējo Savienības ražošanas apjomu un kurā ietilpst arī četrpadsmit Cepifine dalībnieki.
255 Padome norāda, ka pamatregulas 8. panta 1. punktā nav aizliegts izvērtēt dažādus kaitējuma rādītājus saistībā ar dažādām Savienības ražotāju apakškategorijām.
256 Padome uzskata, ka veiktā analīze atbilst pamatregulas 8. panta 1. punktā paredzētajiem kritērijiem gan saistībā ar mikroekonomiskajiem kaitējuma rādītājiem, gan saistībā ar makroekonomiskajiem kaitējuma rādītājiem.
257 Padome apgalvo, ka makroekonomisko un mikroekonomisko kaitējuma kritēriju nodalījums ir loģisks un pamatots ar praktiskiem apsvērumiem, tostarp datu pieejamību.
258 Jānorāda, ka šī pamata ietvaros prasītājas neapstrīd nedz to ekonomisko faktoru un rādītāju būtiskumu, kurus ir izmantojušas iestādes Savienības ražošanas nozares ciestā kaitējuma izvērtēšanā, nedz arī Komisijas veikto analīzi, kura izriet no apstrīdētās regulas 389. un 390. apsvēruma.
259 Jāatgādina, ka prasītājas ir apstrīdējušas rādītāju klasifikāciju un Komisijas izmantoto metodoloģiju.
260 Pamatregulas 8. panta 4. punktā ir paredzēts:
“Pārbaudot subsidētā importa ietekmi uz konkrēto Kopienas ražošanas nozari, pārbaudē tiek ietverts visu to būtisko ekonomisko faktoru un indeksu novērtējums, kas attiecas uz ražošanas nozares situāciju, tostarp: tas, ka ražošanas nozare vēl joprojām nav pārvarējusi sekas, kas radušās pēc iepriekšējās subsidēšanas vai dempinga; kompensējamo subsīdiju apjoma lielums; pārdošanas apjoma, peļņas, preču izlaiduma, tirgus daļas, ražīguma, peļņas no kapitāla ieguldījuma, jaudas izmantošanas faktiskā vai iespējamā samazināšanās; faktori, kas ietekmē Kopienas cenas; faktiskās un iespējamās negatīvā ietekmes uz skaidras naudas plūsmu, inventāru, nodarbinātību, algām, izaugsmi, spēju saņemt kapitālu vai ieguldījumus un, ja tas attiecas uz lauksaimniecību, vai ir palielinājies slogs valsts atbalsta programmām. Nedz šis saraksts ir pilnīgs, nedz arī kāds no šiem faktoriem vai vairāki kopā var būt par pamatu izšķirīgajiem ieteikumiem.”
261 Attiecībā uz makroekonomiskajiem radītājiem no apstrīdētās regulas 389. apsvēruma izriet, ka “Komisijas pieņemtā prakse ir novērtēt makroekonomiskos faktorus, lai noteiktu kaitējumu, kas nodarīts Savienības ražošanas nozares līmenī kopumā [..]. Pašreizējā izmeklēšanā Savienības ražošanas nozare tika definēta to Savienības ražotāju līmenī, kuri veido kopējo Savienības ražošanas apjomu [..], neatkarīgi no tā, vai ražotāji ir atbalstījuši sūdzību un sadarbojušies izmeklēšanā”.
262 Šajā ziņā no apstrīdētās regulas 385. apsvēruma izriet, ka “makroekonomikas rādītājus (ražošanas apjomu, jaudu, jaudas izmantojumu, pārdošanas apjomu, tirgus daļu, izaugsmi un kompensējamo subsīdiju apjomu) vērtēja visas Savienības ražošanas nozares līmenī, pamatojoties uz Cepifine sniegto informāciju”.
263 Attiecībā uz mikroekonomiskajiem rādītājiem no apstrīdētās regulas 390. apsvēruma izriet, ka šie rādītāji “tiek analizēti nozari pārstāvošo Savienības ražotāju līmenī, neatkarīgi no tā, vai tie atbalsta vai neatbalsta sūdzību”.
264 Šajā ziņā no pagaidu regulas 386. apsvēruma izriet, ka “mikroekonomikas rādītāju analīzi (vidējās cenas par vienību, nodarbinātība, algas, ražīgums, krājumi, rentabilitāte, naudas plūsma, ieguldījumi, peļņa no ieguldījumiem, spēja piesaistīt kapitālu) veica Savienības ražotāju līmenī, pamatojoties uz to iesniegto, pienācīgi pārbaudīto informāciju”.
265 Jāatgādina, ka saistībā ar antisubsidēšanas lietām Padome un Komisija ir atkarīgas no lietas dalībnieku brīvprātīgas sadarbošanās, iesniedzot nepieciešamo informāciju paredzētajā termiņā (skat. šī sprieduma 236. punktu).
266 No iepriekš minētā izriet, ka saskaņā ar pamatregulas 8. panta 4. punktu Komisija ir veikusi dažādu kritēriji analīzi saistībā ar Savienības ražošanas nozari, ciktāl tas attiecas uz makroekonomiskajiem rādītājiem, un saistībā ar individuāliem uzņēmumiem, ciktāl tas attiecas uz mikroekonomiskajiem rādītājiem.
267 Būtībā makroekonomiskie rādītāji tika izvērtēti, pamatojoties datiem, ko bija sniegusi Cepifine, kas nosedz 98 % no Savienības ražotāju ražošanas apjoma.
268 Turklāt mikroekonomiskie rādītāji, kas bija balstīti uz individuālu uzņēmumu sniegtās informācijas pieejamību, tika izvērtēti, pamatojoties uz četru sūdzību iesniegušo reprezentatīvo ražotāju iesniegtajiem datiem, izņemot attiecīgo Somijas ražotāju, kurš noteiktajos termiņos nesniedza nekādas ziņas.
269 Neviens no pamatregulas izrietošs pienākums Savienības iestādēm to novērtējuma brīvības ietvaros neliek veikt makroekonomisko un mikroekonomisko kritēriju klasificēšanu vai neparedz aizliegumu veidot ražotāju apakšgrupas, ciktāl Komisija veic objektīvu pārbaudi, kuras pamatā savukārt ir objektīvi pierādījumi, kā tas arī notika šajā lietā.
270 Līdz ar to ir jāsecina, ka prasītājas sava iebilduma pamatojumam nav iesniegušas nekādus pierādījumus, kas apliecinātu, ka kaitējuma rādītāju klasifikācija un Komisijas izmantotā metodoloģija nav ļāvusi veikt konkrētu pārbaudi, kuras pamatā būtu objektīvi pierādījumi.
271 Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.
272 Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisijai bija jāveic pārbaude izlases veidā.
273 No pamatregulas 28. apsvēruma izriet, ka “ir būtiski paredzēt paraugu ņemšanu gadījumos, kad ir liels partiju vai darījumu skaits, lai izmeklēšanu varētu pabeigt noteiktajā termiņā”.
274 Tomēr, kā norādījusi Padome, Komisijai šajā lietā nebija pienākuma izmantot pārbaudes izlases veidā metodi (skat. šī sprieduma 233. punktu).
275 Būtībā atbilstoši Savienības iestāžu novērtējuma brīvībai, kas ir tikusi atzīta judikatūrā, Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ciktāl tikai četri reprezentatīvie ražotāji bija piedalījušies izmeklēšanā.
276 Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.
277 Treškārt, ir jākonstatē, ka prasītājas ir tikai apgalvojušas, ka regulā nav norādīts pamatojums, tomēr nav iesniegušas nekādus pierādījumus, kas varētu apstiprināt apgalvoto LESD 296. panta pārkāpumu.
278 Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.
279 Tādējādi otrā daļa ir jānoraida.
280 Līdz ar to septītais pamats ir noraidāms kopumā.
Par astoto pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 2. panta d) punkta un 15. panta pārkāpumu
281 Pirmkārt, prasītājas ir norādījušas Vispārējai tiesai, ka “[tās] tikai ļoti vēlā procedūras stadijā ir uzzinājušas par metodoloģiju, ko Komisija bija izmantojusi, lai konstatētu mērķa peļņu 8 % apmērā”.
282 Pieņemot, ka tas ir uzskatāms par argumentu, prasītājas nav pierādījušas, ka šī apgalvotā kavēšanās ir bijusi tām nelabvēlīga, lai varētu lietderīgi darīt zināmu savu viedokli, un ir nelabvēlīgi ietekmējusi to tiesības uz aizstāvību.
283 Līdz ar to un ciktāl prasītājas būtībā ir vēlējušās atsaukties uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, šis iebildums ir noraidāms.
284 Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi pamatregulas 2. panta d) punktu un 15. pantu, ciktāl tā ir konstatējusi mērķa peļņu 8 % apmērā.
285 Jāatgādina, ka pamatregulas 2. panta d) punktā ir noteikts, ka ““kaitējums”, ja vien nav noteikts citādi, nozīmē materiālu kaitējumu Kopienas ražošanas nozarei, materiāla kaitējuma iespēju Kopienas ražošanas nozarei vai ievērojamu kavējumu šādas ražošanas nozares izveidē”.
286 Pamatregulas 15. panta 1. punktā ir noteikts, ka “pagaidu kompensācijas maksājuma apmērs nepārsniedz konstatēto kompensējamo subsīdiju apjomu, bet tam vajadzētu būt mazākam par kopējo kompensējamo subsīdiju apjomu, ja šāds mazāks maksājums būtu pietiekams [Savienības] ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu novēršanai”.
287 No minēto pantu interpretācijas izriet, ka Padomes izmantotā peļņas norma, aprēķinot mērķa cenu attiecīgā kaitējuma novēršanai, nedrīkst pārsniegt peļņas normu, ar kuru Savienības ražošanas nozare pamatoti varētu rēķināties parastajos konkurences apstākļos, ja nebūtu subsidētā importa (apstrīdētās regulas 494. apsvērums). Tas neatbilstu pamatregulas 2. panta d) punktam un 15. panta 1. punktam, ja attiecībā uz Savienības ražošanas nozari tiktu noteikta tāda peļņas norma, kuru tā dempinga neesamības gadījumā nebūtu varējusi sasniegt (iepriekš 227. punktā minētais spriedums lietā EFMA/Padome, 60. punkts).
288 Prasītājas norāda, ka mērķa peļņa ir tikusi aprēķināta, pamatojoties uz to, kas tika uzskatīts par atbilstošu (ieguldītā) kapitāla atdevi Savienības papīra ražošanas nozarē, nevis uz normu, ko faktiski būtu iespējams sasniegt, nepastāvot subsidētajam importam, ciktāl tā ir jāierobežo ar peļņas normu, ar kuru Savienības ražošanas nozare pamatoti varētu rēķināties parastajos konkurences apstākļos.
289 Jautājums nav par to, vai mērķa peļņa 8 % apmērā ir pietiekama, lai segtu ieguldījumus un ar to saistītos riskus, bet gan par to, vai šādu peļņas normu būtu iespējams sasniegt, nepastāvot subsidētajam importam. Šis arguments ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, aprēķinot peļņas normu.
290 Padome apgalvo, ka pastāv saikne starp atbilstošu kapitāla atdevi konkrētā ražošanas nozarē un peļņu, ko iespējams gūt parastos, neizkropļotos tirgus apstākļos, ciktāl ieguldījumi kapitālietilpīgās nozarēs, kurām ir nepieciešami lieli sākotnējie ieguldījumi, tiks veikti tikai tad, ja šīs nozares varēs rēķināties ar pietiekamu atdevi.
291 Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, izvērtējot sarežģītu ekonomisku situāciju, Padomei ir plaša novērtējuma brīvība, nosakot atbilstošo peļņas normu. Tādējādi Savienības tiesai ir jāaprobežojas ar pārbaudi attiecībā uz to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (iepriekš 227. punktā minētais spriedums lietā EFMA/Padome, 57. punkts, un iepriekš 226. punktā minētais spriedums lietā Ferchimex/Padome, 67. punkts).
292 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāpārbauda, vai Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, aprēķinot peļņas normu.
293 Jāatgādina, ka prasītāju pienākums ir sniegt pierādījumus, kas judikatūras izpratnē ļauj Vispārējai tiesai konstatēt, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā (šajā ziņā skat. iepriekš 228. punktā minētos Vispārējās tiesas spriedumus lietā Shanghai Teraoka Electronic/Padome, 119. punkts, un lietā Moser Baer India/Padome, 140. punkts un tajā minētā judikatūra; un iepriekš 225. punktā minēto spriedumu lietā Since Hardware (Guangzhou)/Padome, 137. punkts).
294 Atbilstoši apstrīdētās regulas 494. apsvērumam:
“Sūdzībā un turpmākajā sūdzībā ieteiktā mērķa peļņa tika pārbaudīta, pamatojoties uz atbildēm, kas sniegtas uz anketas jautājumiem, un pārbaudes apmeklējumiem pie nozari pārstāvošiem Savienības ražotājiem. Uzskatīja, ka mērķa peļņai ir jāatspoguļo augstās sākotnējo ieguldījumu vajadzības un risks, kas rodas šai kapitālintensīvajai nozarei, ja nav importa par dempinga cenām vai subsidētā importa. Ņēma vērā izmaksas par ieguldījumiem iekārtās. Tika uzskatīts, ka peļņas normu 8 % apmērā no apgrozījuma var uzskatīt par atbilstošu minimālo normu, ko Savienības ražošanas nozare varētu sasniegt, ja nebūtu kaitējumu radošās subsidēšanas.”
295 Jākonstatē, ka prasītājas ir apstrīdējušas tikai to, ka Komisija peļņas normas aprēķinā ir iekļāvusi ar ieguldījumu segumu un ar to saistīto risku saistītus apsvērumus.
296 Jānorāda – ja iestādes izmanto novērtējuma brīvību, kas tām ir piešķirta pamatregulā, tām nav detalizēti un iepriekš jāpaskaidro kritēriji, kādus tās plāno piemērot katrā situācijā, pat tādā gadījumā, ja tās ievieš jaunus principa aspektus (iepriekš 71. punktā minētais spriedums lietā Thai Bicycle/Padome, 68. punkts; šajā ziņā pēc analoģijas skat. arī Tiesas 1988. gada 5. oktobra spriedumu lietā 250/85 Brother Industries/Padome, Recueil, 5683. lpp., 28. un 29. punkts, un iepriekš 226. punktā minēto spriedumu lietā Nakajima/Padome, 118. punkts).
297 Šajā lietā ir jānorāda, ka Komisija ir ņēmusi vērā vairākus kritērijus kā, piemēram, atbildes uz anketas jautājumiem, ieguldījumu izmaksas, saistītos riskus, to, ka nozare ir kapitālietilpīga, un sabiedrības, kas ir daļa no ražotāja eksportētāja, kurš ir sadarbojies, eksporta pārdevumu izslēgšanu.
298 Kā norādījusi Padome, prasītājas “nav apgalvojušas [..], ka kāds no šiem faktoriem būtu kļūdains vai neuzticams”.
299 Jākonstatē, ka prasītājas nav apstrīdējušas Padomes apgalvojumu, saskaņā ar kuru “acīmredzami pastāv saikne starp atbilstošu kapitāla atdevi kādā konkrētā nozarē un peļņu, ko iespējams gūt parastos, neizkropļotos tirgus apstākļos”.
300 Tomēr tās norāda, ka antisubsidēšanas maksājuma uzlikšanas mērķis nav atjaunot cenu parastajā, neizkropļotajā līmenī, bet gan atjaunot to līmenī, ko būtu iespējams sasniegt subsidētā importa neesamības gadījumā.
301 Neviens elements neļauj secināt, ka Komisijai būtu bijis mērķis noteikt kompensācijas maksājumu, lai atjaunotu cenu tās parastajā, neizkropļotajā līmenī.
302 Prasītājas ir norādījušas, ka sūdzības par subsīdijām 356. punktā Cepifine ir apstiprinājusi, ka Eiropas ražotāji, kas ir asociācijas dalībnieki, subsidētā importa neesamības gadījumā varēja rēķināties ar peļņu 5 % apmērā.
303 No šīs sūdzības tomēr neizriet, ka Komisija būtu noteikusi kompensācijas maksājumu ar mērķi atjaunot cenu parastajā, neizkropļotajā līmenī.
304 Savienības iestādes savas novērtējuma brīvības ietvaros ir atzinušas, ka subsidētā importa neesamības gadījumā varēja tikt sasniegts peļņas normas līmenis 8 % apmērā.
305 Tādējādi ir jāsecina, ka Komisija ir skaidri konstatējusi, ka mērķa peļņa 8 % apmērā tika uzskatīta par to līmeni, kas ražošanas nozarē varētu tikt sasniegts subsidētā importa neesamības gadījumā (skat. šī sprieduma 294. punktu).
306 Katrā ziņā ir jākonstatē, ka prasītājas ir tikai atsaukušās uz administratīvās lietas materiālos ietvertajiem pierādījumiem un nav iesniegušas nekādus pierādījumus, ar kuriem varētu apstiprināt Savienības iestāžu pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ciktāl tās esot noteikušas kompensācijas maksājumu ar vienīgo mērķi atjaunot cenu tās parastajā, neizkropļotajā līmenī.
307 Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.
308 Treškārt, savas argumentācijas pamatojumam prasītājas ir norādījušas, ka 2005. gadā, t.i., pirms izmeklēšanas laikposma, sūdzības iesniedzēju vidējā peļņas norma bija 2 % apmērā, savukārt 2009. gadā, proti, izmeklēšanas laikposmā, norma, kas tika izmantota mērķa peļņas aprēķināšanai, bija 2,88 %.
309 Padome ir norādījusi, ka Savienības iestādes nav varējušas izmantot Savienības ražošanas nozares attiecīgajā laikposmā sasniegto peļņu, jo attiecīgajai nozarei strukturālu problēmu dēļ bija ievērojami zaudējumi. No lietas materiāliem izriet, ka prasītājas nav apstrīdējušas šos apsvērumus.
310 Apstrīdētās regulas 416. apsvērumā ir minēts:
“Laikā no 2006. līdz 2008. gadam četriem nozari pārstāvošiem Savienības ražotājiem radās zaudējumi, un finanšu stāvoklis uzlabojās tikai 2009. gadā, kad ekonomikas lejupslīdes rezultātā pasaulē ievērojami samazinājās galvenās izejvielas – celulozes – cena. Celulozes cenas samazinājumu (20 %) uzskatīja par pārmērīgi lielu kritumu, kas tiešā veidā palīdzēja uzlabot finanšu stāvokli [izmeklēšanas perioda] laikā. Jānorāda, ka pēc [izmeklēšanas perioda] celulozes cenas atgriezās tādā līmenī, kādā tās bija pirms [izmeklēšanas perioda].”
311 Apstrīdētās regulas 457. apsvērumā ir minēts:
“Tomēr izmeklēšana konstatēja, ka Savienības ražošanas nozarei attiecīgajā periodā, jo īpaši 2008. gadā, radās zaudējumi, neskatoties uz ražotāju pārstrukturēšanu, jo [..] Savienības ražošanas nozare joprojām nespēja paaugstināt cenas virs izmaksu līmeņa. Šo situāciju galvenokārt izraisīja cenu spiediens no subsidētā importa, kas samazināja Savienības ražošanas nozares cenas.”
312 No apstrīdētās regulas 444. apsvēruma izriet, ka “tika secināts, ka lētā subsidētā importa pieplūdumam no [Ķīnas] bija būtiski negatīva ietekme uz Savienības ražošanas nozares ekonomisko stāvokli”.
313 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka ar sūdzības iesniedzēju vidējās peļņas normas apmēru 2005. gadā, uz kuru ir norādījušas prasītājas, pašu par sevi vien nav pietiekami, lai secinātu, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nosakot peļņas normu attiecīgā importa neesamības gadījumā pirms izmeklēšanas perioda (šajā ziņā skat. iepriekš 227. punktā minēto spriedumu lietā EFMA/Padome, 89. punkts).
314 Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.
315 No visa iepriekš minētā izriet, ka astotais pamats ir jānoraida.
Par devīto pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 8. panta, 9. panta 1. punkta un 10. panta 6. punkta pārkāpumu
316 Vispirms ir jānorāda, ka prasītājas nav apstrīdējušas, ka lokšņpadeves iespiedmašīnās izmantojamais krītpapīrs nav savstarpēji aizvietojams ar ruļļiem, kas izmantojami ruļļpadeves presēs.
317 Tāpat ir jānorāda, ka prasītājas nav apstrīdējušas, ka ruļļi, kas izmantojami ruļļpadeves presēs, nav savstarpēji aizvietojami ar lokšņpadeves iespiedmašīnās izmantojamajiem ruļļiem.
318 Prasītājas nav arī apstrīdējušas, ka ruļļi, kas izmantojami ruļļpadeves presēs, var tikt izmantoti ar CutStar tehnoloģiju aprīkotās lokšņpadeves iespiedmašīnās.
319 Prasītājas ir apstrīdējušas attiecīgās preces definīciju, ciktāl iestādes ir izslēgušas ruļļus, kas izmantojami ruļļpadeves presēs, un ir secinājušas, ka tie nav savstarpēji aizvietojami ar griešanai paredzētajiem ruļļiem.
320 Padome apgalvo, ka ruļļi, kas izmantojami ruļļpadeves presēs, ir izslēdzami no attiecīgās preces definīcijas, jo dažāda veida papīriem ir dažādas fizikālās īpašības.
321 Padome norāda, ka dažāda veida papīri nav savstarpēji aizvietojami un ka Savienības iestādes attiecīgo preci ir definējušas kā lokšņpadeves iespiedmašīnām paredzētu papīru neatkarīgi no tā, vai runa ir par papīra loksnēm vai ruļļiem, kas izmantojami CutStar mašīnās.
322 Līdz ar to, lai noteiktu preču savstarpējo aizvietojamību, ir jāizvērtē, vai ruļļus, kas izmantojami ruļļpadeves presēs, var izmantot arī ar CutStar tehnoloģiju aprīkotās lokšņpadeves iespiedmašīnās un vai ruļļus, kas izmantojami lokšņpadeves iespiedmašīnās, var izmantot arī ruļļpadeves presēs.
323 No apstrīdētās regulas 19. apsvēruma izriet, ka prasītājas ir norādījušas, ka “ruļļpadeves iespiedmašīnās izmantotajiem ruļļiem un ruļļiem, uz kuriem attiecas šī izmeklēšana (griešanai paredzētie ruļļi un loksnes), ir vienādas tehniskās un fizikālās pamatīpašības un tie nav atšķirami viens no otra”.
324 Šajā ziņā prasītājas apgalvo, ka tās prasības pieteikuma pielikumā ir iesniegušas “ticamus pierādījumus, no kuriem izriet, ka ar CutStar sistēmu aprīkotajās presēs var tikt izmantoti abu veidu ruļļi”.
325 Atbilstoši apstrīdētās regulas 17. apsvērumam:
“Krītotais papīrs [krītpapīrs] ir augstas kvalitātes papīrs un kartons, ko parasti izmanto tādas lasāmvielas kā žurnālu, katalogu, gada pārskatu, gadagrāmatu drukāšanai. Attiecīgais ražojums gan loksnēs, gan ruļļos ir piemērots lietošanai lokšņpadeves (“cut star” tipa) iespiedmašīnās. Lokšņpadeves presēm piemēroto ruļļu (“griešanai paredzēto ruļļu”) dizains ir tāds, lai pirms apdrukāšanas tos varētu sagriezt gabalos, tādējādi tie var aizvietot loksnes un tiešā veidā ar tām konkurē.”
326 Apstrīdētās regulas 18. apsvērumā ir minēts, ka ruļļi, kurus izmanto ruļļpadeves presēs un kuri ir izslēgti no attiecīgā produkta definīcijas, “parasti tiek tieši ievietoti iespiedmašīnās un pirms tam netiek sagriezti”.
327 Tomēr ir jākonstatē, ka prasītājas ir vienīgi apgalvojušas, ka Savienības iestādes ir pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, definējot attiecīgo preci, bet nav iesniegušas nekādus pierādījumus savas argumentācijas pamatojumam.
328 Būtībā prasītājas nav iesniegušas nekādus pierādījumus, kas varētu apstiprināt, ka krītpapīrs ruļļos varētu tikt izmantots ruļļpadeves presēs, vai nu ievērojot to fizikālās vai tehniskās īpašības, kā, piemēram, virsmas noturība, vai savstarpējo aizvietojamību no ekonomiskā viedokļa.
329 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru antisubsidēšanas izmeklēšanas ietvaros attiecīgās preces definīcijas mērķis ir palīdzēt izstrādāt tādu preču sarakstu, kuras attiecīgā gadījumā kļūs par antidempinga maksājumu objektu. Lai definētu attiecīgo preci, iestādes var ņemt vērā vairākus faktorus, piemēram, ražojumu fiziskās, tehniskās un ķīmiskās īpašības, to izmantojumu, to savstarpēju aizstājamību, to, kā preci uztver patērētājs, izplatīšanas kanālus, ražošanas procesu, ražošanas izmaksas un kvalitāti (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 13. septembra spriedumu lietā T‑314/06 Whirlpool Europe/Padome, Krājums, II‑5005. lpp., 138. punkts; 2010. gada 17. decembra spriedumu lietā T‑369/08 EWRIA u.c./Komisija, Krājums, II‑6283. lpp., 82. punkts, un 2012. gada 10. oktobra spriedumu lietā T‑172/09 Gem‑Year un Jinn‑Well Auto‑Parts (Zhejiang)/Padome, 59. punkts).
330 Atbilstoši apstrīdētās regulas 20. apsvērumam:
“Izmeklēšanā apstiprinājās, ka patiešām pastāv tādas acīmredzamas tehnisko un fizikālo īpašību atšķirības kā ruļļpadeves iespiedmašīnās un lokšņpadeves iespiedmašīnās izmantojamā papīra mitrums un cietība. Izmeklēšanā arī apstiprinājās, ka 18. apsvērumā minētās tehniskās īpašības piemīt tikai tiem ruļļiem, kas piemēroti lietošanai ruļļpadeves presēs. Šo atšķirību dēļ papīru, ko izmanto ruļļpadeves presēs, un papīru, kuru izmanto lokšņpadeves iespiedmašīnās, nevar izmantot viena un tā paša veida iespiedmašīnās, un tāpēc tie nav savstarpēji aizvietojami. Visas personas piekrita tam, ka abi šie papīra veidi ir atšķirīgi virsmas stiprības un stiepes izturības ziņā.”
331 No apstrīdētās regulas 35. apsvēruma izriet, ka “18. un 20. apsvērumā ir izklāstīti papildu kritēriji, ko attiecīgais ražotājs eksportētājs nav apstrīdējis”.
332 Jānorāda, ka līdzīgās preces noteikšana nav tikusi apstrīdēta.
333 Līdz ar to pamatregulas noteikumi par attiecīgās preces definīciju nav tikuši pārkāpti, tāpēc šis iebildums ir jānoraida.
334 Attiecībā uz Savienības ražošanas nozares definīciju un tiesībām celt prasību antisubsidēšanas procedūras ietvaros prasītājas norāda, ka Savienības ražošanas nozares, kas ražo līdzīgo preci, noteikšanai un šīs nozares ciestā kaitējuma novērtēšanai ir tikusi izmantota kļūdaina attiecīgās preces definīcija.
335 Atbilstoši apstrīdētās regulas 374. apsvērumam:
“Atbilstoši 19. apsvērumā minētajam viena ieinteresētā persona apgalvoja, ka šajā izmeklēšanā būtu vajadzējis iekļaut arī ruļļpadeves iespiedmašīnām paredzēto krītoto papīru [krītpapīru]. Pamatojoties uz šo, tā pati persona paziņoja, ka Savienības ražošanas nozare nevar būt par sūdzības iesniedzēju šajā procedūrā. Tomēr, pamatojoties uz 22. un 25. apsvērumā minētajiem secinājumiem, proti, ka ruļļpadeves iespiedmašīnām un lokšņpadeves iespiedmašīnām paredzētais krītotais papīrs [krītpapīrs] ir divi atšķirīgi ražojumi, šis apgalvojums bija jānoraida.”
336 Kā ir norādījusi Padome, šis pamats ir jāizskata tikai tad, ja attiecīgās preces definīcija būtu bijusi kļūdaina.
337 Tomēr no iepriekš minētā izriet, ka Savienības iestādes nav pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, definējot attiecīgo preci.
338 Līdz ar to šis iebildums zaudē savu faktisko premisu.
339 Tāpat ir jākonstatē, ka prasītājas ir vienīgi apgalvojušas, ka Savienības iestādes ir pārkāpušas pamatregulas 9. panta 1. punktu, 10. pantu un 6. panta 4. punktu, bet nav iesniegušas nekādus pierādījumus savas argumentācijas pamatojumam.
340 Tātad šis iebildums ir jānoraida.
341 Attiecībā uz LESD 296. panta neievērošanu prasītājas apgalvo, ka Savienības iestādes nav izpildījušas savu pienākumu pamatot apstrīdēto regulu, jo minēto iestāžu viedokļa nepaušana par abu attiecīgo preču savstarpējo aizvietojamību, izmantojot tās ar CutStar iekārtām aprīkotā aprīkojumā, liedza prasītājām Vispārējā tiesā efektīvi aizstāvēt savu apgalvojumu, saskaņā ar kuru CutStar sistēma nodrošina ruļļu, kurus izmanto ruļļpadeves presēs, un griešanai paredzēto ruļļu savstarpējo aizvietojamību, un apstrīdēt nozīmīgu lēmumu, kuram bija būtiska ietekme uz tiesībām celt prasību un kaitējuma novērtējumu, kā arī uz izmeklēšanas rezultātu.
342 Jāatgādina, ka LESD 296. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi (skat. Tiesas 2011. gada 29. septembra spriedumu lietā C‑521/09 P Elf Aquitaine/Komisija, Krājums, I‑8947. lpp., 147. punkts un tajā minētā judikatūra).
343 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formas prasība, kas ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, kurš attiecas uz strīdīgā tiesību akta likumību (skat. iepriekš 342. punktā minēto spriedumu lietā Elf Aquitaine/Komisija, 146. punkts un tajā minētā judikatūra).
344 Tādējādi saistībā ar individuāliem lēmumiem no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pienākuma pamatot individuālu lēmumu mērķis – papildus tam, ka tas ļauj tiesai īstenot pārbaudi, – ir sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, lai tā saprastu, vai lēmumā, iespējams, nav pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā likumību (iepriekš 342. punktā minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 148. punkts un tajā minētā judikatūra).
345 Jāsecina, ka iebildums par to, ka apstrīdētajā regulā nav norādīts pamatojums vai ir norādīts nepietiekams pamatojums, ņemot vērā iespējamo Savienības iestāžu viedokļa nepaušanu par attiecīgo preču savstarpējo aizvietojamību, nav pamatots.
346 Būtībā Savienības iestādes ir izvērtējušas to, ka krītpapīrs loksnēs vai ruļļos, kas paredzēts lokšņpadeves iekārtām, un ruļļi, kas izmantojami ruļļpadeves presēs, ir divas dažādas grupas un tās nav savstarpēji aizvietojamas (apstrīdētās regulas 20. apsvērums) nedz no fizikālo un tehnisko īpašību aspekta, ciktāl apstrīdētās regulas 20. apsvērumā ir ticis apstiprināts pagaidu regulas 18. apsvērums, tostarp saistībā ar virsmas noturību, kā arī stiprību kā atbilstošajiem nošķiršanas kritērijiem (apstrīdētās regulas 18., 35. un 40. apsvērums), nedz no ekonomiskā aspekta (apstrīdētās regulas 22. apsvērums).
347 Līdz ar to Savienības iestādes nav pārkāpušas LESD 296. pantu, ciktāl prasītājas varēja skaidri identificēt tos elementus, kas apstrīdētajā regulā ir tikuši ņemti vērā, lai izdarītu secinājumu par griešanai paredzēto ruļļu, kas izmantojami lokšņveida iekārtās, un ruļļu, kas izmantojami ruļļpadeves presēs, savstarpējo neaizvietojamību.
348 Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.
349 No visa iepriekš minētā izriet, ka devītais pamats tādējādi ir jānoraida.
Par desmito pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 8. panta 1. un 6. punkta pārkāpumu
350 Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka saskaņā ar neattiecināšanas principu apstrīdētā regula ir spēkā neesoša pamatojuma trūkuma dēļ, ciktāl Savienības iestādes nav norādījušas nedz atbilstošus paskaidrojumus, nedz pietiekamu pamatojumu saistībā ar to, ka kaitējumu neradošā cena nepārsniedza to, kas bija nepieciešams subsidētā importa un/vai importa par dempinga cenām radītā kaitējuma novēršanai.
351 Tomēr ir jākonstatē, ka Savienības iestādes ir skaidri pamatojušas neattiecināšanas testa iznākumu, ciktāl tās ir novērtējušas citu faktoru ietekmi uz kaitējumu, kā, piemēram, patēriņa attīstību Savienības tirgū (apstrīdētās regulas 445.–448. apsvērums), izejmateriālu cenas (apstrīdētās regulas 449.–451. apsvērums), Savienības ražotāju eksporta darbību (apstrīdētās regulas 452. un 453. apsvērums), importu no citām trešām valstīm (apstrīdētās regulas 454.–456. apsvērums), kā arī strukturālo jaudas pārpalikumu (apstrīdētās regulas 457. un 458. apsvērums).
352 Līdz ar to ir jāsecina, ka Savienības iestādes ir skaidri norādījušas pamatojumu tam, ka citi faktori nevarēja būt subsidētā importa un/vai importa par dempinga cenām radītā kaitējuma pamatā, un ka tādēļ kaitējumu neradošā cena ir tikusi noteikta ar mērķi nepārsniegt to, kas ir nepieciešams šī importa radītā kaitējuma novēršanai.
353 Prasītājas tāpat apgalvo, ka Savienības iestādes nav pārliecinājušās par to, vai kaitējums, kura pamatā ir citi faktori nevis dempings un subsīdijas, nebija ņemts vērā, nosakot saistībā ar prasītāju veikto importu noteikto maksājuma apmēru, lai gan minētajām iestādēm bija pienākums pierādīt, ka tās ir veikušas neattiecināšanas analīzi.
354 Ir jākonstatē, ka prasītājas ir tikai norādījušas, ka noteiktā maksājuma apmērs ir 20 % un ka kaitējumu neradošā cena, uz kuru pamatojoties tika aprēķināts šis apmērs, ir tikusi iegūta, ražošanas izmaksām pieskaitot peļņas normu 8 % apmērā.
355 Kā ir norādījusi Padome, prasītājas nav apstrīdējušas Savienības iestāžu izmantotās pieejas saistībā ar mērķa peļņu principu un nav arī apstrīdējušas, ka tā ir jānosaka līmenī, ko Savienības ražošanas nozare varētu sasniegt subsidētā importa neesamības gadījumā.
356 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka prasītājas nav apstrīdējušas šo elementu ticamību.
357 Tāpat ir jānorāda, ka prasītājas nav apstrīdējušas noteiktā maksājuma apmēru, ciktāl tās ir vienīgi atgādinājušas kaitējuma normas aprēķinu, kas ir minēts apstrīdētās regulas 499. apsvērumā.
358 Katrā ziņā ir jāatceras, ka Savienības iestādes atbilstoši pamatregulas 8. panta 6. punktam ir izvērtējušas citu faktoru, kas bija zināmi un varēja radīt kaitējumu Savienības ražošanas nozarei, ietekmi un ir konstatējušas, ka neviens no tiem nevarēja izjaukt cēloņsakarību, kas ir tikusi konstatēta starp Ķīnas izcelsmes importu par dempinga cenām un Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu (apstrīdētās regulas 445.–458. apsvērums). Savienības iestādes tādējādi ir izpildījušas nosacījumus, kas ir nepieciešami attiecīgo pasākumu veikšanai.
359 Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.
360 Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka Savienības iestādes ir virspusēji noraidījušas visus tos kaitējuma rašanās cēloņus, kas tām tika darīti zināmi izmeklēšanas laikā un kas nebija saistīti ar subsidēto importu.
361 Šajā ziņā prasītājas piemēra veidā ir tikai norādījušas, ka radītais kaitējums nevar pilnībā tikt attiecināts tikai uz Ķīnas izcelsmes importu, jo, ņemot vērā tirgus daļas 5 % apmērā zaudēšanu izmeklēšanas periodā, imports no Ķīnas bija palielinājies tikai par 3 %, kas nozīmē, ka kāds cits konkurents bija ieguvis Savienības ražošanas nozares zaudēto tirgus daļu 2 % apmērā. Līdz ar to prasītājas neesot vienīgās personas, kas ir atbildīgas par tirgus daļas zaudēšanu un no tā izrietošo kaitējumu.
362 Ciktāl runa ir par prasītāju izvirzītu argumentu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru Padomei un Komisijai ir pienākums pārbaudīt, vai kaitējums, ko tās plāno ņemt vērā, patiešām izriet no subsidētā importa, un ir jānoraida no citiem faktoriem izrietošais kaitējums (pēc analoģijas skat. Tiesas 1992. gada 11. jūnija spriedumu lietā C‑358/89 Extramet Industrie/Padome, Recueil, I‑3813. lpp., 16. punkts, un Vispārējās tiesas 2011. gada 25. oktobra spriedumu lietā T‑190/08 CHEMK un KF/Padome, Krājums, II‑7359. lpp., 188. punkts).
363 Tāpat ir jāatceras, ka jautājums par to, vai citi faktori, atskaitot subsidēto importu, ir veicinājuši kaitējumu, ko ir cietusi Savienības ražošanas nozare, ietver sarežģītu ekonomisku jautājumu novērtējumu, attiecībā uz ko Savienības iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība, kas nozīmē, ka Savienības tiesa var veikt vienīgi ierobežotu šī vērtējuma pārbaudi (pēc analoģijas skat. iepriekš 363. punktā minēto spriedumu lietā CHEMK un KF/Padome, 189. punkts).
364 Turklāt prasītāju pienākums ir sniegt pierādījumus, kas ļauj Vispārējai tiesai konstatēt, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, novērtējot kaitējumu (skat. iepriekš 228. punktā minēto spriedumu lietā Shanghai Teraoka Electronic/Padome, 119. punkts; iepriekš 228. punktā minēto spriedumu lietā Moser Baer India/Padome, 140. punkts un tajā minētā judikatūra, un iepriekš 225. punktā minēto spriedumu lietā Since Hardware (Guangzhou)/Padome, 137. punkts).
365 No šīs judikatūras ir jāsecina, ka kaitējuma novērtējumā ir jāņem vērā visi nosacījumi minētā kaitējuma noteikšanai, tostarp cēloņsakarība.
366 Tomēr prasītājas ir izvirzījušas vienīgi apgalvojumus, turklāt piemēra veidā.
367 Līdz ar to ir jāsecina, ka prasītājas nav iesniegušas nekādus pierādījumus sava argumenta pamatojumam, kas varētu apliecināt, ka Savienības iestādes būtu pieļāvušas kļūdu vērtējumā, nosakot cēloņsakarību.
368 Pilnības labad, kā ir norādījusi Padome, ir jāmin, ka prasītājas nav apstrīdējušas secinājumus, kuri ir tikuši izdarīti, ņemot vērā apstrīdētās regulas 454. un 455. apsvērumu, un saskaņā ar kuriem imports no citām trešajām valstīm nav veicinājis būtisko Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu.
369 Treškārt, saistībā ar Savienības ražošanas nozares eksporta rezultātu pasliktināšanos prasītājas apstrīd Savienības iestāžu apgalvojumu, saskaņā ar kuru šī pasliktināšanās nav galvenais ražotāju ciestā kaitējuma rašanās iemesls un līdz ar to neizjauc cēloņsakarību.
370 Kā ir norādījusi Padome, Savienības ražošanas nozares eksporta rezultāti būtībā mīkstināja subsidētā importa radītās nelabvēlīgās sekas.
371 Apstrīdētās regulas 452. apsvērumā tostarp ir paredzēts:
“Tā kā eksports ir ļoti svarīgs, lai saglabātu jaudas izmantojumu augstā līmenī nolūkā segt augstās nemainīgās izmaksas par ieguldījumiem iekārtās, uzskatīja, ka, lai gan eksporta darbība bija pasliktinājusies, tai kopumā bija pozitīva ietekme. Tāpēc uzskata, ka pat tad, ja eksporta darbības mazināšanās kopumā varētu būt pasliktinājusi Savienības ražošanas nozares stāvokli, tā tik un tā ir mazinājusi Savienības tirgum nodarītos zaudējumus un tāpēc nav tāda, kas pārtrauktu cēloņsakarību starp subsidēto importu no [Ķīnas] un Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu.”
372 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītājas nav iesniegušas nekādus pierādījumus, kas varētu apliecināt, ka Savienības iestādes ir pieļāvušas kļūdu vērtējumā, nosakot cēloņsakarību.
373 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, desmitais pamats kopumā ir jānoraida.
374 No tā izriet, ka prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
375 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt Padomes, Cepifine, Sappi Europe, Burgo Group un Lecta tiesāšanās izdevumus atbilstoši to prasījumiem.
376 Komisija saskaņā ar Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmo daļu sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Gold East Paper (Jiangsu) Co. Ltd un Gold Huasheng Paper (Suzhou Industrial Park) Co. Ltd sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes, Cepifine AISBL, Sappi Europe SA, Burgo Group SpA un Lecta SA tiesāšanās izdevumus;
3) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 11. septembrī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Atbilstošās tiesību normas
Tiesvedības priekšvēsture
Izmeklēšana
Apstrīdētā regula
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 15. panta 1. punkta pārkāpumu
Par otro pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 6. panta d) punkta, 28. panta un 4. panta pārkāpumu
Par pirmo daļu, kas attiecas uz Taivānas izmantošanu par atbilstošo etalonu
Par otro daļu, kas attiecas uz apgalvoto īpašās iezīmes pierādošā apstākļa neesamību
Par trešo pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 4. panta pārkāpumu
Par ceturto pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 7. panta 3. punkta pārkāpumu
Par piekto pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 6. panta b) punkta pārkāpumu
Par sesto pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 14. panta 2. punkta pārkāpumu
Par septīto pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 8. panta 1. punkta pārkāpumu
Par pirmo daļu, kas attiecas uz apgalvoto pamatojuma Somijas ražotāja izslēgšanai no kaitējuma novērtējuma neesamību
Par otro daļu, kas attiecas uz apgalvoto kaitējuma mikroekonomisko rādītāju novērtējumu, pamatojoties uz četriem Savienību pārstāvošiem ražotājiem
Par astoto pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 2. panta d) punkta un 15. panta pārkāpumu
Par devīto pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 8. panta, 9. panta 1. punkta un 10. panta 6. punkta pārkāpumu
Par desmito pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 8. panta 1. un 6. punkta pārkāpumu
Par tiesāšanās izdevumiem