Lieta T‑512/12
Front populaire pour la libération de la saguia-el-hamra et du rio de oro (Front Polisario)
pret
Eiropas Savienības Padomi
Starptautiskās attiecības – Savienības un Marokas nolīgums vēstuļu apmaiņas veidā – Savstarpējā liberalizācija attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem – Nolīguma piemērošana Rietumsahārai – Front Polisario – Prasība atcelt tiesību aktu – Rīcībspēja – Tiešs un individuāls skārums – Pieņemamība – Atbilstība starptautiskajām tiesībām – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību
Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2015. gada 10. decembra spriedums
1. Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesības celt prasību – Organizācijas, kas ir kāda starptautiska strīda attiecībā uz teritoriju, kurai nav savas pārvaldes, puse, bet kam nav juridiskās personas statusa, nepastāvot tiesībām, kas būtu piemērojamas šai teritorijai, celta prasība – Pieņemamība
(LESD 263. panta ceturtā daļa)
2. Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Reglamentējoša akta jēdziens – Jebkurš vispārpiemērojams akts, izņemot leģislatīvus aktus – Padomes lēmums par nolīguma noslēgšanu ar trešo valsti – Izslēgšana
(LESD 218. panta 6. punkta a) apakšpunkts, 263. panta ceturtā daļa un 289. panta 2. punkts)
3. Starptautiskie nolīgumi – Savienības nolīgumi – Interpretācija – Savienības tiesas kompetence – Nosacījumi – Nolīgumi, ko reglamentē starptautiskās tiesības – Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām piemērošana – Lēmums 2012/497 par Savienības un Marokas nolīguma noslēgšanu par liberalizācijas pasākumiem lauksaimniecības jomā
(LESD 217., 218. pants un 267. panta pirmās daļas b) apakšpunkts; Padomes Lēmums 2012/497)
4. Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Tiešs skārums – Kritēriji – Padomes Lēmums par tāda nolīguma noslēgšanu ar trešo valsti, kas rada sekas šīs valsts kontrolētā strīdīgā teritorijā – Neatkarības kustības, kas piedalās Apvienoto Nāciju Organizācijas rīkotajās sarunās par minētās teritorijas statusa noteikšanu, celta prasība – Pieņemamība
(LESD 263. panta ceturtā daļa; Padomes Lēmums 2012/497)
5. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Vispārpiemērojami akti
(LESD 296. pants)
6. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības tikt uzklausītam – Ievērošana likumdošanas procedūrās – Nosacījumi
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pants)
7. Starptautiskie nolīgumi – Savienības nolīgumi – Noslēgšana – Ar trešo valsti noslēgts nolīgums, kura mērķis ir atvieglot lauksaimniecības produktu eksportu un kurš rada sekas šīs valsts kontrolētā strīdīgā teritorijā – Pienākums pārliecināties, ka eksportam paredzēto produktu ražošanas darbības nelabvēlīgi neietekmē konkrētās teritorijas iedzīvotājus – Apjoms
(LES 6. pants; LESD 67. pants; Padomes Lēmums 2012/497)
8. Prasība atcelt tiesību aktu – Pamati – Pamats par LESD 7. panta, kas attiecas uz Savienības politiku konsekvenci, pārkāpumu – Neiedarbīgs pamats
(LESD 7. un 263. pants)
9. Starptautiskie nolīgumi – Savienības nolīgumi – Noslēgšana – Savienības iestāžu rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Robežas
(LES 21. pants; LESD 205. pants)
10. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesiskās paļāvības aizsardzība – Nosacījumi – Administrācijas sniegti konkrēti solījumi
11. Starptautiskie nolīgumi – Savienības nolīgumi – Nolīguma sekas Savienībā, ja tās šajā nolīgumā nav skaidri paredzētas – Savienības tiesību akta spēkā esamības pārbaude, ņemot vērā šā nolīguma normas – Savienības tiesas kompetence – Nosacījumi – Savienības tiesību akta spēkā esamības izvērtēšana no 1982. gada Jūras tiesību konvencijas (Montegobejas konvencija) viedokļa – Izslēgšana
(LESD 216. panta 2. punkts un 263. pants)
12. Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Prasījumu par tiesāšanās izdevumiem neiekļaušana prasības pieteikumā – Iespēja izvirzīt šādus prasījumus vēlākā stadijā
(Vispārējās tiesas Reglamenta 134. pants)
1. Dažos īpašos gadījumos organizācija, kura nav juridiska persona atbilstīgi kādas dalībvalsts vai trešās valsts tiesībām, tomēr var tikt uzskatīta par juridisku personu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē un tai var tikt ļauts celt tiesā prasību atcelt tiesību aktu, pamatojoties uz šo tiesību normu. Tas tā ir tostarp tad, ja savā darbībā vai rīcībā Savienība un tās iestādes uzskata konkrēto organizāciju par tādu, kura ir atsevišķs subjekts, kuram var būt tam raksturīgās tiesības vai kurš var tikt pakļauts pienākumiem vai ierobežojumiem. Tā priekšnoteikums tomēr ir, ka konkrētajai organizācijai ir statūti un iekšējā struktūra, kas tai nodrošina nepieciešamo autonomiju, lai tiesiskajās attiecībās tā rīkotos kā atbildīga organizācija.
Par juridisku personu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē ir uzskatāma organizācija, kas ir puse starptautiskā strīdā par teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, likteni, kas – kā šā strīda puse – ir saukta vārdā uz to attiecināmos tekstos, tostarp Eiropas Parlamenta rezolūcijās, un kam nav iespējams formāli izveidoties kā juridiskai personai atbilstīgi attiecīgās teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, tiesībām, jo šādu tiesību pagaidām nav. Šajā ziņā, lai gan minētā organizācija, protams, varētu izveidoties kā juridiska persona atbilstīgi kādas trešās valsts tiesībām, taču no tās nevar tikt prasīts, lai tā to darītu. Ņemot vērā šos tik īpašos apstākļus, minētā organizācija ir tiesīga celt prasību atcelt tiesību aktu Savienības tiesā, jo tai varētu būt juridiskas personas statuss tikai atbilstīgi konkrētās teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, tiesībām, tomēr šī teritorija nav Savienības un tās dalībvalstu atzīta valsts un tai nav pašai savu tiesību.
(sal. ar 52., 53., 57., 58. un 60. punktu)
2. Ar reglamentējoša akta jēdzienu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē ir jāsaprot jebkurš vispārpiemērojams akts, izņemot leģislatīvus aktus. Atšķirība starp leģislatīvu aktu un reglamentējošu aktu atbilstīgi LESD balstās uz kritēriju par tā pieņemšanas procedūru – leģislatīvu vai neleģislatīvu.
Runājot par lēmumu, kas pieņemts atbilstīgi procedūrai, kas noteikta LESD 218. panta 6. punkta a) apakšpunktā, kurā ir paredzēts, ka Padome pēc sarunu vadītāja priekšlikuma pieņem lēmumu par starptautiska nolīguma noslēgšanu pēc tam, kad tam ir piekritis Parlaments, šī procedūra atbilst LESD 289. panta 2. punktā noteiktajiem kritērijiem un tādējādi ir īpaša likumdošanas procedūra. No tā izriet, ka minētais lēmums ir leģislatīvs akts un tādējādi nav reglamentējošs akts.
(sal. ar 68., 69., 71. un 72. punktu)
3. Nolīgums ar trešo valsti, kuru Padome ir noslēgusi saskaņā ar LESD 217. un 218. pantu, ciktāl tas skar Savienību, ir uzskatāms par aktu, kuru pieņēmusi Savienības iestāde LESD 267. panta pirmās daļas b) apakšpunkta izpratnē. No šāda nolīguma spēkā stāšanās brīža tā noteikumi kļūst par Eiropas tiesību sistēmas neatņemamu sastāvdaļu, un atbilstīgi šai tiesību sistēmai Savienības tiesu kompetencē ir lemt par šā nolīguma interpretāciju. Šajā ziņā nolīgumu, kas noslēgts divu starptautisko publisko tiesību subjektu starpā, regulē starptautiskās tiesības un – it īpaši tā interpretācijas ziņā – starptautiskās līgumtiesības. Šajā kontekstā ir piemērojami Vīnes 1969. gada 23. maija Konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām ietvertie noteikumi, ciktāl tie atspoguļo vispārējās starptautisko paražu tiesību normas.
Saistībā ar Lēmumu 2012/497 par Eiropas Savienības un Marokas Karalistes nolīguma noslēgšanu vēstuļu apmaiņas veidā par savstarpējiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem, 1., 2. un 3. protokola un šo protokolu pielikumu aizstāšanu un grozījumiem Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumā, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses, veicot interpretāciju atbilstoši Vīnes konvencijas 31. pantam, ir jāsecina, ka nolīgums, kura noslēgšana ir apstiprināta ar Lēmumu 2012/497, to aplūkojot tā kontekstā, ir piemērojams arī Rietumsahāras teritorijā vai, precīzāk, tās teritorijas lielākajā daļā, ko kontrolē Marokas Karaliste.
(sal. ar 89., 90., 92., 98. un 103. punktu)
4. Nosacījums, ka tiesību aktam, kas ir saskaņā ar LESD 263. pantu celtas prasības priekšmets, fiziska vai juridiska persona ir jāskar tieši, prasa, lai būtu izpildīti divi kumulatīvi kritēriji, proti, pirmkārt, lai apstrīdētais pasākums tieši ietekmētu attiecīgās personas tiesisko stāvokli un, otrkārt, nepieļautu nekādu rīcības brīvību šā pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā īstenošanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus. Šajā ziņā, runājot par prasību, kas celta par lēmumu par Savienības un tās dalībvalstu ar trešo valsti noslēgtā starptautiska nolīguma noslēgšanu, ir jāsecina, ka šāda nolīguma noteikumam ir tieša iedarbība, ja, ņemot vērā tā formulējumu, kā arī šā nolīguma mērķi un raksturu, noteikums paredz skaidru un precīzu pienākumu, kura īstenošana vai iedarbība nav atkarīga no jebkāda tālāka akta pieņemšanas.
Saistībā ar prasību, kas celta par Lēmumu 2012/497 par Eiropas Savienības un Marokas Karalistes nolīguma noslēgšanu vēstuļu apmaiņas veidā par savstarpējiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem, 1., 2. un 3. protokola un šo protokolu pielikumu aizstāšanu un grozījumiem Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumā, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses, ir jāsecina, ka atbilstīgi apstrīdētajam lēmumam noslēgtajā nolīgumā ir iekļauti noteikumi par skaidriem un precīziem pienākumiem, kuru īstenošana vai iedarbība nav atkarīga no jebkāda tālāka pasākuma veikšanas. Šiem noteikumiem ir ietekme uz visas teritorijas, kurā ir piemērojams nolīgums, tiesisko stāvokli un tādējādi uz Rietumsahāras teritoriju, kuru kontrolē Marokas Karaliste, tajā ziņā, ka tie nosaka nosacījumus, atbilstīgi kuriem lauksaimniecības un zivsaimniecības produktus no šīs teritorijas var eksportēt uz Savienību un no Savienības var importēt attiecīgajā teritorijā.
Šī ietekme tieši skar ne vien Marokas Karalisti, bet arī Front Polisario, Rietumsahāras tautas neatkarības kustību, jo šīs teritorijas galīgais starptautiskais statuss vēl nav noteikts un tas jānosaka Marokas Karalistes un tieši Front Polisario sarunu procedūrā, kas notiek Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) paspārnē. Tā paša iemesla dēļ Front Polisario ir uzskatāma par tādu, kuru Lēmums 2012/497 skar individuāli. Proti, šie apstākļi veido faktisko situāciju, kas Front Polisario atšķir no visām citām personām un tai piešķir īpašu statusu. Šajā ziņā Front Polisario ir vienīgais to sarunu partneris, kuras notiek ANO paspārnē starp to un Marokas Karalisti, lai noteiktu galīgo Rietumsahāras starptautisko statusu.
(sal. ar 105., 107.–111. un 113. punktu)
5. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 121. un 122. punktu)
6. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 132.–137. punktu)
7. Ne no LES 6. panta un LESD 67. panta, ne no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas noteikumiem neizriet absolūts aizliegums Savienībai slēgt tādu nolīgumu ar trešo valsti par lauksaimniecības produktu, pārstrādātu lauksaimniecības produktu, zivju un zivsaimniecības produktu tirdzniecību, kas varētu izrādīties piemērojams arī šīs trešās valsts kontrolētā teritorijā, lai gan šīs trešās valsts suverēnā vara pār šo teritoriju nav starptautiski atzīta. Proti, tāda nolīguma noslēgšana starp Savienību un trešo valsti, kurš var izrādīties piemērojams šādā teritorijā, katrā ziņā nav pretrunā Savienības tiesībām vai starptautiskajām tiesībām, kas Savienībai jāievēro.
Lai gan ir taisnība, ka no Pamattiesību hartas šāds aizliegums neizriet, tomēr ir jāatzīst, ka strīdīgas teritorijas iedzīvotāju pamattiesību aizsardzībai ir īpaša nozīme un tādējādi tas ir jautājums, kas Padomei jāvērtē pirms šāda nolīguma apstiprināšanas. It īpaši attiecībā uz nolīgumu, kura mērķis tostarp ir atvieglot tādu dažādu produktu eksportu uz Savienību, kuru izcelsme ir konkrētajā teritorijā, Padomei rūpīgi un objektīvi ir jāizvērtē visi būtiskie apstākļi, lai pārliecinātos, ka eksportam domāto produktu ražošana netiek veikta tādējādi, ka tā kaitē konkrētās teritorijas iedzīvotājiem, un ka netiek pārkāptas to pamattiesības, tostarp tiesības uz cilvēka cieņu, dzīvību un personas neaizskaramību, verdzības un piespiedu darba aizliegums, brīvība izvēlēties profesiju, darījumdarbības brīvība, tiesības uz īpašumu, tiesības uz godīgiem un taisnīgiem darba apstākļiem, bērnu darba aizliegums, kā arī strādājošo jauniešu aizsardzības noteikumi.
Proti, ja Savienība atļauj eksportēt uz savām dalībvalstīm produktus no trešās valsts, kuri ir ražoti vai iegūti apstākļos, kuros nav ievērotas teritorijas, no kuras nāk šie produkti, iedzīvotāju pamattiesības, tā netieši var veicināt šādus pārkāpumus vai tos izmantot savā labā. Šis apsvērums ir vēl jo svarīgāks tādas teritorijas gadījumā, kuru pārvalda trešā valsts, lai gan šī teritorija nav iekļauta šīs trešās valsts starptautiski atzītajās robežās. Šajā ziņā gadījumā, ja šīs trešās valsts suverēno varu pār teritoriju, ko tā pārvalda, nav atzinusi ne Savienība un tās dalībvalstis, ne, vispārīgāk, Apvienoto Nāciju Organizācija un ja nav nekādu starptautisku pilnvaru, kas pamatotu šīs trešās valsts klātbūtni šajā teritorijā, Padomei, izvērtējot visus konkrētā gadījuma attiecīgos apstākļus, lai īstenotu savu plašo rīcības brīvību attiecībā uz nolīguma ar trešo valsti, kas varētu izrādīties piemērojams arī strīdīgā teritorijā, noslēgšanu vai nenoslēgšanu, pašai ir jāpārliecinās, ka nav pazīmju, kas liecinātu par strīdīgās teritorijas, kuru kontrolē trešā valsts, dabas resursu izmantošanu, kas kaitētu tās iedzīvotājiem un aizskartu viņu pamattiesības. Tā nevar aprobežoties tikai ar uzskatu, ka minētajai trešajai valstij ir jānodrošina, ka nekāda šāda veida izmantošana nenotiek.
(sal. ar 146., 220., 227., 228., 231., 232. un 241. punktu)
8. LESD 7. pants nevar tikt izmantots, lai pamatotu argumentus, saskaņā ar kuriem kāds Savienības tiesību akts ir atceļams tādēļ, ka tas ir pretrunā šajā tiesību normā paredzētajam Savienības politiku konsekvences principam. Proti, dažādās Savienības politikas katra attiecas uz dažādām dibināšanas līgumu normām un aktu, kas pieņemti, piemērojot šīs normas, noteikumiem. Apgalvotā akta nekonsekvence attiecībā uz Savienības politiku kādā konkrētā jomā obligāti nozīmē, ka konkrētais akts ir pretrunā kādam noteikumam, tiesību normai vai principam, kas regulē šo politiku. Tikai ar šo faktu, ja tas tiktu pierādīts, būtu pietiekami, lai izraisītu konkrētā akta atcelšanu, bez nepieciešamības atsaukties uz LESD 7. pantu.
Šajā ziņā arguments par to, ka Savienība pieņem ierobežojošus pasākumus attiecībā uz situāciju noteiktās valstīs, arī nav pietiekams, lai pierādītu apgalvoto Savienības politikas nekonsekvenci, jo Padomei ir rīcības brīvība šajā jomā. Tādējādi tai nevar tikt pārmesta nekonsekvence tāpēc, ka tā ir noteikusi ierobežojošus pasākumus attiecībā uz situāciju kādā, bet ne citā valstī.
(sal. ar 153. un 156. punktu)
9. Savienības iestādēm ārējo ekonomisko sakaru jomā ir plaša rīcības brīvība. Šajā ziņā attiecībā uz jautājumu, vai ir vai nav jānoslēdz nolīgums ar trešo valsti, kurš būtu piemērojams strīdīgā teritorijā, atzīt, ka Savienības iestādēm ir šāda rīcības brīvība, ir vēl jo vairāk pamatoti tāpēc, ka šajā jomā piemērojamās starptautisko tiesību normas un principi ir sarežģīti un neprecīzi. No tā izriet, ka tiesas iestāžu kontrole ir jāattiecina tikai uz jautājumu, vai Savienības kompetentā iestāde, apstiprinot nolīgumu, kas ir piemērojams strīdīgā teritorijā. nav pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā. Ņemot vērā minēto, it īpaši gadījumos, kad kādai Savienības iestādei ir plaša rīcības brīvība, lai pārbaudītu, vai tā nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, Savienības tiesai ir jāpārbauda, vai šī iestāde ir rūpīgi un objektīvi izvērtējusi visus būtiskos attiecīgā gadījuma apstākļus, kuri pamato no tiem izdarītos secinājumus.
(sal. ar 164. un 223.–225. punktu)
10. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 177. punktu)
11. Atbilstoši starptautisko tiesību principiem Savienības iestādes, kuru kompetencē ir apspriest un noslēgt starptautisku nolīgumu, var noslēgt vienošanos ar konkrētajām trešajām valstīm attiecībā uz sekām, kādas šā nolīguma tiesību normām jārada līgumslēdzēju pušu iekšējā tiesību sistēmā. Vienīgi tad, ja šis jautājums nav noregulēts ar nolīgumu, Savienības kompetentajām tiesām ir jāizskata šis jautājums tādā pašā kārtībā kā citi interpretācijas jautājumi attiecībā uz nolīguma piemērošanu Savienībā.
Tomēr Tiesa var pārbaudīt Savienības tiesību akta spēkā esamību no starptautiskā nolīguma viedokļa vienīgi tad, ja to pieļauj šā nolīguma raksturs un sistēma. Ja aplūkojamā nolīguma raksturs un sistēma ļauj veikt Savienības tiesību akta spēkā esamības pārbaudi no šā nolīguma tiesību normu viedokļa, tad vēl ir nepieciešams, lai šā nolīguma tiesību normas, kas ir norādītas saistībā ar Savienības tiesību akta spēkā esamības pārbaudi, to satura ziņā būtu bez nosacījumiem un pietiekami precīzas. Šāds nosacījums ir izpildīts, ja konkrētā norma satur skaidru un precīzu pienākumu un ja tās izpilde un iedarbība nav atkarīga ne no viena vēlāka akta pieņemšanas.
Šajā ziņā, runājot par 1982. gada 10. decembra Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju (Montegobejas konvencija), šīs konvencijas raksturs un sistēma nepieļauj, ka Savienības tiesas varētu vērtēt Savienības tiesību akta spēkā esamību no šīs konvencijas viedokļa.
(sal. ar 181., 184., 185. un 195. punktu)
12. Lietas dalībnieki pēc prasības celšanas un pat pēc tiesas sēdes drīkst izvirzīt prasījumus par tiesāšanās izdevumiem pat tad, ja šādi prasījumi nav bijuši izvirzīti prasības pieteikumā.
(sal. ar 250. punktu)