VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2015. gada 22. septembrī *(1)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu kodolieroču izplatīšanas novēršanai – Līdzekļu iesaldēšana – Kļūda vērtējumā – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Samērīgums
Lieta T‑161/13
First Islamic Investment Bank Ltd, Labuana [Labuan] (Malaizija), ko pārstāv B. Mettetal un C. Wucher‑North, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv Á. de Elera‑San Miguel Hurtado un M. Bishop, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, pirmkārt, daļēji atcelt Padomes 2012. gada 21. decembra Lēmumu 2012/829/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 356, 71. lpp.), un Padomes 2012. gada 21. decembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1264/2012, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 356, 55. lpp.), un, otrkārt, prasība atcelt Padomes lēmumu paturēt spēkā pret prasītāju noteiktos ierobežojošos pasākumus.
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente) un E. Butidžidžs [E. Buttigieg],
sekretārs L. Gžegorčiks [L. Grzegorczyk], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 10. decembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja First Islamic Investment Bank Ltd ir Malaizijā reģistrēta banka.
2 Šī lieta ir saistīta ar ierobežojošiem pasākumiem, kas noteikti, lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā pārtrauktu ar kodolieročiem saistītās darbības, kuras var radīt izplatīšanas un kodolieroču piegādes sistēmu attīstīšanas risku (turpmāk tekstā – “kodolieroču izplatīšana”).
3 Ar Padomes 2012. gada 21. decembra Lēmumu 2012/829/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 356, 71. lpp.), prasītājas nosaukums tika iekļauts Irānas kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vienību sarakstā, kas ir ietverts Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmuma 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.), II pielikumā.
4 Tādējādi ar Padomes 2012. gada 21. decembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1264/2012, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 (OV L 356, 55. lpp.), prasītājas nosaukums tika iekļauts sarakstā, kurš ir iekļauts Padomes 2012. gada 23. marta Regulas (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu (OV L 88, 1. lpp.) IX pielikumā ietvertajā sarakstā.
5 Prasītājas nosaukuma iekļaušanas Lēmuma 2010/413 II pielikuma un Regulas Nr. 267/2007 IX pielikuma sarakstā sekas bija tās līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana.
6 Ciktāl tas attiecas uz prasītāju, Lēmumā 2012/829 un Īstenošanas regulā Nr. 1264/2012 ir norādīts šāds pamatojums:
“First Islamic Investment Bank (FIIB) palīdz sarakstā iekļautajām vienībām pārkāpt noteikumus, kas paredzēti ES regulā par Irānu, un sniedz finansiālu atbalstu Irānas valdībai. FIIB ietilpst grupā Sorinet, kura pieder un kuru vada Babak Zanjani. To izmanto, lai novirzītu ar Irānas naftu saistītus maksājumus.”
7 2012. gada 22. decembrī Eiropas Savienības Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Lēmumā 2012/829 un Īstenošanas regulā Nr. 1264/2012 (OV C 398, 8. lpp.).
8 Ar 2013. gada 3. janvāra vēstuli Padome informēja prasītāju par tās nosaukuma iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikuma sarakstā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikuma sarakstā.
9 Ar 2013. gada 25. janvāra vēstuli prasītāja apstrīdēja tās nosaukuma sarakstā iekļaušanas pamatotību un lūdza Padomei veikt pārskatīšanu. Tā atkārtoja savu lūgumu ar 2013. gada 25. februāra vēstuli, kurā tā turklāt lūdza piekļuvi informācijai un pierādījumiem, ar ko pamato minēto ietveršanu sarakstā.
10 Ar 2014. gada 14. marta vēstuli Padome atbildēja uz prasītājas lūgumu veikt pārskatīšanu. Tā šajā ziņā precizēja, ka prasītājas nosaukuma ietveršanas Lēmuma 2010/413 II pielikumā ietvertajā sarakstā un sarakstā, kas ir ietverts Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā, pamatojums bija pareizs un ka līdz ar to minētā iekļaušana sarakstā ir paturama spēkā.
11 2014. gada 15. martā Padome publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Lēmumā 2010/413 un Regulā Nr. 267/2012 (OV C 77, 1. lpp.). Saskaņā ar šo paziņojumu minētos pasākumus, tostarp tos, kuri bija noteikti pret prasītāju, bija jāturpina piemērot.
Tiesvedība un lietas dalībnieku apsvērumi
12 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 14. martā, prasītāja cēla šo prasību.
13 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas pirmajā palātā, kurai 2013. gada 23. septembrī attiecīgi tika nodota šī lieta.
14 2014. gada 25. maijā prasītāja pielāgoja savus prasījumus, lūgdama atcelt Padomes lēmumu paturēt spēkā pret to noteiktos ierobežojošos pasākumus (turpmāk tekstā – “lēmums par paturēšanu spēkā”), kuri ir ietverti 2014. gada 15. marta paziņojumā.
15 Veicot 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, lietas dalībnieki ar 2014. gada 23. oktobra vēstuli tika uzaicināti rakstveidā atbildēt uz noteiktiem jautājumiem un iesniegt noteiktus dokumentus. Padome un prasītāja iesniedza savas atbildes 2014. gada 12. novembrī.
16 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa mutiski uzdeva 2014. gada 10. decembra tiesas sēdē. Tiesas sēdē prasītajai tika lūgts iesniegt Vispārējai tiesai Padomes 2014. gada 14. marta vēstules kopiju tās pievienošanai lietas materiāliem. Padome norādīja, ka tai nav apsvērumu par attiecīgo vēstuli.
17 Prasītāja izpildīja Vispārējās tiesas lūgumu, kas tika izteikts tiesas sēdē, šim nolūkam noteiktajā termiņā.
18 2014. gada 22. decembrī Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs noslēdza mutvārdu procesu.
19 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt Lēmuma 2012/829 pielikuma I punktu, ciktāl tas attiecas uz to;
– atcelt Īstenošanas regulas Nr. 1264/2012 pielikuma I punktu, ciktāl tas attiecas uz to;
– atcelt lēmumu par paturēšanu spēkā;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
21 Padome apgalvo, ka prasība ir nepieņemama, jo tā nav celta noteiktajā termiņā. Tā apgalvo, ka no 2013. gada 23. aprīļa sprieduma Gbagbo u.c./Padome (no C‑478/11 P līdz C‑482/11 P, Krājums, EU:C:2013:258) izriet, ka LESD 263. pantā noteikto termiņu prasības celšanai par aktiem, ar kuriem ir noteikti individuāli ierobežojoši pasākumi, sāk skaitīt, sākot ar paziņojuma publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī, kas ir līdzvērtīga attiecīgo aktu paziņošanai attiecīgajām personām un vienībām. Šajā lietā paziņojums par prasītājas nosaukuma iekļaušanu attiecīgajos sarakstos tika publicēts Oficiālajā Vēstnesī 2012. gada 22. decembrī, un LESD 263. pantā paredzētais divu mēnešu termiņš, tam pieskaitot vienoto 10 dienu termiņu, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, kas ir paredzēts 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta 2. punktā, beidzās 2013. gada 4. martā, proti, desmit dienas pirms prasības celšanas datuma, kas bija 2013. gada 14. martā.
22 Prasītāja tostarp atbild, ka spriedumā Gbagbo u.c./Padome, minēts 21. punktā (EU:C:2013:258), izvēlētais risinājums nav piemērojams, ņemot vērā to, ka šajā lietā pēc paziņojuma publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī apstrīdētie akti tai tika paziņoti individuāli.
23 Saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu prasība atcelt tiesību aktu atkarībā no apstākļiem jāuzsāk divos mēnešos pēc tam, kad vai nu tiesību akts publicēts, vai darīts zināms attiecīgai personai, vai, ja tas nenotiek, no dienas, kad tas šai personai kļuvis zināms.
24 Saskaņā ar 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta 2. punktu šis termiņš ir jāpagarina, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, ar vienotu desmit dienu termiņu.
25 Saistībā ar aktiem, ar kuriem ir tikuši pieņemti vai atstāti spēkā attiecībā uz kādu personu vai vienību noteiktie ierobežojošie pasākumi, termiņš prasības atcelt tiesību aktu celšanai sākas no to paziņošanas attiecīgajai personai vai vienībai dienas (šajā ziņā skat. spriedumu Gbagbo u.c./Padome, minēts 21. punktā, EU:C:2013:258, 55. un 59. punkts).
26 Saskaņā ar Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punktu un Regulas Nr. 267/2012 46. panta 3. punktu, ja attiecīgās personas vai vienības adrese ir zināma, Padome tai tieši paziņo par attiecīgajiem tiesību aktiem.
27 Šajā lietā nav šaubu, ka Padomei bija zināma prasītājas adrese, ievērojot to, ka tā tika norādīta Lēmumā 2012/829 un Īstenošanas regulā Nr. 1264/2012.
28 Līdz ar to termiņu prasības celšanai sāk skaitīt, sākot no to paziņošanas prasītājai datuma, proti, sākot no datuma, kurā tai tika nodota Padomes 2013. gada 3. janvāra vēstule.
29 Šajā ziņā iesākumā ir jānorāda, ka, ciktāl Padome apgalvo, ka prasības pieteikums ir ticis iesniegts novēloti, tai ir jāiesniedz pierādījumi par datumu, kurā 2013. gada 3. janvāra vēstule tika nosūtīta prasītājai (šajā ziņā skat. spriedumu, 1980. gada 5. jūnijs, Belfiore/Komisija, 108/79, Krājums, EU:C:1980:146, 7. punkts).
30 Attiecīgās paziņošanas datuma pierādīšanai Padome ir iesniegusi pierādījumus, no kuriem izriet, ka tā tika nosūtīta 2013. gada 3. janvārī uz trīs prasītājas adresēm, tostarp to, kura ir norādīta prasības pieteikumā. Turklāt tā iesniedza apstiprinājumu par saņemšanu vienai no trīs vēstulēm, kas ir datēts 2013. gada 4. janvārī. Šādos apstākļos Padome pieņem, ka, pat ja tā nav saņēmusi apstiprinājumus par saņemšanu par abām pārējām vēstulēm, šīs pēdējās ir tikušas nodotas adresātam “tajā pašā datumā vai datumā, kas ir pavisam īsu laiku pēc šī datuma”.
31 Prasītāja apgalvo, ka 2013. gada 3. janvāra vēstule tai tika nodota ar parasto pastu un līdz ar to tai nav iespējams noteikt precīzu tās paziņošanas datumu.
32 Jāievēro, ka, lai arī Padomes iesniegtajā apstiprinājumā par saņemšanu norādītais datums ir 2013. gada 4. janvāris, tas nav pietiekams pierādījums tam, ka šis ir faktiskais 2013. gada 3. janvāra vēstules paziņošanas datums prasītājai.
33 Pirmkārt, ievērojot lauciņu izkārtojumu uz attiecīgā apstiprinājuma par saņemšanu, no norādītā datuma izriet, ka tas ir nevis nodošanas adresātam mēģinājuma datums, bet gan datums, kurā šī vēstule tika nodota pastā. Tas tā vēl jo vairāk ir tādēļ, ka ir pavisam mazticams, ka 2013. gada 3. janvārī datēta vēstule Briselē (Beļģijā) vienas dienas laikā varētu tikt nodota Beļģijas pastā, nosūtīta uz Malaiziju un ka Malaizijas pasts to nogādātu galamērķī.
34 Otrkārt, katrā ziņā Padomes iesniegtais apstiprinājums par saņemšanu attiecas uz citu adresi, nevis to, kuru prasītāja ir norādījusi savā prasības pieteikumā, un apstiprinājumā par saņemšanu ir konstatēts, ka mēģinājums nodot vēstuli ir bijis neveiksmīgs, Malaizijas pastam norādot, ka adresāts “nebija uz vietas”.
35 Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka Padomei nav izdevies pierādīt datumu, kurā 2013. gada 3. janvāra vēstule ir tikusi paziņota prasītajai.
36 Turklāt ir jāievēro, ka, ja 2013. gada 4. janvāra datums, uz kuru atsaucas Padome, tiek izvēlēts kā termiņa prasības celšanai sākums, tad šis termiņš beidzās 2013. gada 14. martā, kas nozīmē, ka šajā dienā iesniegtais prasības pieteikums jebkurā gadījumā ir iesniegts termiņā.
37 Tātad ir jānoraida Padomes izvirzītā iebilde par nepieņemamību.
Par lietas būtību
38 Savu prasījumu atbalstam prasītāja izvirza trīs pamatus, no kuriem pirmais ir par kļūdu vērtējumā, otrais ir par pienākuma norādīt pamatojumu, tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu un trešais pamats ir par samērīguma principa pārkāpumu.
39 Padome apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
Par pirmo pamatu attiecībā uz kļūdu vērtējumā
40 Prasītāja apgalvo, ka Padome ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, noteikdama pret to vērstus ierobežojošus pasākumus, un tā apstrīd pret to noteiktā pamatojuma pamatotību.
41 Padome apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
42 Kā izriet no Tiesas judikatūras, ar tiesas pārbaudi par aktu, ar kuru ir noteikti ierobežojoši pasākumi pret personu vai vienību, tiek prasīts tostarp tas, lai Eiropas Savienības tiesa pārliecinātos, ka attiecīgais akts ir pamatots ar pietiekami drošiem faktiem. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, kas ir minētā akta pamatā, tā, lai tiesas pārbaude nebūtu ierobežota tikai ar norādīto iemeslu abstraktu iespējamību, bet gan par to, vai šie pamati vai vismaz viens no tiem, kuru uzskata par pašu par sevi pietiekamu šī paša akta pamatojumam, ir pamatoti (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 28. novembris, Padome/Fulmen un Mahmoudian, C‑280/12 P, Krājums, EU:C:2013:775, 58., 59. un 64. punkts un tajos minētā judikatūra).
43 Šajā nolūkā Savienības tiesai ir jāveic šī pārbaude, vajadzības gadījumā pieprasot kompetentajai Savienības iestādei iesniegt atbilstošu – konfidenciālu vai nekonfidenciālu – informāciju vai pierādījumus šādas pārbaudes veikšanai (skat. spriedumu Padome/Fulmen un Mahmoudian, minēts 42. punktā, EU:C:2013:775, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Tieši kompetentajai Savienības iestādei apstrīdēšanas gadījumā ir jāpierāda pret attiecīgo personu vērsto apsvērumu pamatotība, nevis šai personai ir jāiesniedz attaisnojoši pierādījumi par to, ka minētie iemesli nav pamatoti (skat. spriedumu Padome/Fulmen un Mahmoudian, minēts 42. punktā, EU:C:2013:775, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).
45 Ir jāatgādina, ka Padome ir noteikusi šādu pamatojumu attiecībā uz prasītāju:
“First Islamic Investment Bank (FIIB) palīdz sarakstā iekļautajām vienībām pārkāpt noteikumus, kas paredzēti ES regulā par Irānu, un sniedz finansiālu atbalstu Irānas valdībai. FIIB ietilpst grupā Sorinet, kura pieder un kuru vada Babak Zanjani. To izmanto, lai novirzītu ar Irānas naftu saistītus maksājumus.”
46 Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka Padome nav pierādījusi, ka tā ir pārkāpusi Savienības tiesisko regulējumu vai ka tā sniedza atbalstu Irānas valdībai. Tā šajā ziņā precizē, ka, ņemot vērā, ka tā pieder Tadžikistānā reģistrētai sabiedrībai Arzish, tā nav saistīta ar Irānas valdību un tā nekad nav veikusi darījumus ne ar Irānā reģistrētām sabiedrībām, ne arī darījumus ar apgalvotajiem maksājumiem saistībā ar Irānas jēlnaftu.
47 Šajā ziņā ir jānorāda, ka gan savos rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē Padome nav iesniegusi konkrētus apgalvojumus vai pierādījumus, ar kuriem var pierādīt tā pamatojuma pamatotību, atbilstoši kuram prasītāja trešajām personām būtu sniegusi atbalstu pārkāpt piemērojamo tiesisko regulējumu vai tā būtu sniegusi atbalstu Irānas valdībai kā starpniece ar Irānas naftu saistītajiem maksājumiem. Šādos apstākļos ar šo pamatojumu, kura pamatotību apstrīd prasītāja, nevar attaisnot pret to noteiktos ierobežojošos pasākumus.
48 Otrkārt, prasītāja apstrīd, ka tā pieder apgalvoti pastāvošajai Sorinet grupai vai ka tā atrodas tās kontrolē. Šajā ziņā Padome neesot pierādījusi ne šādas grupas pastāvēšanu, ne faktu, ka tā īsteno kontroli pār prasītāju.
49 Padome atbild, ka no iebilduma rakstam pievienotās informācijas izriet, ka prasītāju ar Sorinet grupas starpniecību kontrolē Babak Zanjani k‑gs, kurš sniedz atbalstu Irānas valdībai.
50 Iesākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktu un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktu ir jāiesaldē līdzekļi un saimnieciskie resursi, kuri pieder personām un vienībām, kas sniedz atbalstu Irānas valdībai, kā arī vienībām, kuras tām pieder vai kuras tās kontrolē.
51 Zanjani k‑ga vārds ar Lēmumu 2012/829 un Īstenošanas regulu Nr. 1264/2012 tika iekļauts sarakstā, kas ir ietverts Lēmuma 2010/413 II pielikumā, un sarakstā, kas ir ietverts Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā, tostarp ar tādu pamatojumu, ka viņš sniedza atbalstu Irānas valdībai.
52 Pamatojums, saskaņā ar kuru prasītāja “ietilpst grupā Sorinet, kura pieder un kuru vada Babak Zanjani”, atsaucas uz faktu, ka tā pieder šim pēdējam minētajam vai atrodas viņa kontrolē saskaņā ar iepriekš 50. punktā atgādināto kritēriju.
53 Šādos apstākļos ir jāpārbauda Padomes iesniegtie pierādījumi, lai noskaidrotu, vai tie ļauj izdarīt secinājumu, ka prasītāja apstrīdēto aktu pieņemšanas brīdī bija Zanjani k‑ga īpašumā vai kontrolē.
54 Pirmkārt, šajā ziņā no kādas Tadžikistānas preses aģentūras ziņām izriet, ka 2011. gadā Arzish, prasītājas mātesuzņēmums, tika pārveidots par banku ar nosaukumu Kont Bank Investment.
55 Otrkārt, saskaņā ar izvilkumu no Kont Bank Investment interneta vietnes šī pēdējā pieder Turcijā reģistrētai sabiedrībai Kont Kozmetik ve Diş Ticaret Limited Şirketi.
56 Treškārt, saskaņā ar izvilkumu no Kont Kozmetik ve Diş Ticaret Limited Şirketi interneta vietnes izriet, ka tā ietilpst grupā Kont Group, kurā ietilpst sabiedrības, kas darbojas tūrisma un finanšu pakalpojumu jomās.
57 Ceturtkārt, izvilkumā no Sorinet Group interneta vietnes ir precizēts, pirmkārt, ka tās vadītājs ir Zanjani k‑gs un, otrkārt, tajā prasītāja, tās mātesuzņēmums, Kont Bank Investment, kā arī citi Kont Group biedri ir identificēti kā tādi, kas ietilpst Sorinet Group.
58 Šādos apstākļos ir jāsecina, ka Padomes iesniegtie pierādījumi liecina vismaz par kontroles saikni starp Zanjani k‑gu un prasītāju ar Kont Kozmetik ve Diş Ticaret Limited Şirketi un Kont Bank Investment starpniecību.
59 Turklāt, ciktāl šo pierādījumu avots ir preses aģentūras un pašu attiecīgo sabiedrību interneta vietnes, ir jāatzīst to pietiekamais pierādījuma spēks.
60 Prasītāja turklāt šajā ziņā apgalvo, ka Padome nav pierādījusi vienības ar nosaukumu Sorinet Group pastāvēšanu.
61 Tomēr ir jākonstatē, ņemot vērā Padomes iesniegtos pierādījumus, ka attiecīgais nosaukums tiek faktiski publiski izmantots, lai identificētu dažādas sabiedrības, kuras kontrolē Zanjani k‑gs vai kuras viņam pieder. Turklāt, pat ja pieņemtu, ka šis nosaukums neatbilst konkrētai un precīzai juridiskai vienībai, šis apstāklis ir neefektīvs attiecībā uz to, vai pastāv saikne starp Zanjani k‑gu un prasītāju, kā tas izriet no iepriekš 53.–59. punkta.
62 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Padome ir pamatoti secinājusi, ka prasītāja bija Zanjani k‑ga īpašumā vai kontrolē. Ciktāl iepriekš no 50.–53. punkta izriet, ka šis pamatojums ir pats par sevi pietiekams, lai attaisnotu pret prasītāju noteiktos ierobežojošos pasākumus, pirmais prasības pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu, prasītājas tiesību uz aizstāvību un tās tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu
63 Prasītāja apgalvo, ka Padome ir pārkāpusi tās pienākumu norādīt pamatojumu, prasītājas tiesības uz aizstāvību un prasītājas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
64 Pirmkārt, tā precizē, ka pret to noteiktais pamatojums ir pārāk īss, lai ar to varētu izpildīt pienākumu norādīt pamatojumu, līdz ar to nav iespējams noteikt, vai pret to noteiktie ierobežojošie pasākumi ir pamatoti. It īpaši Padome neesot norādījusi tās konkrētās situācijas, kurās prasītāja esot pārkāpusi piemērojamo tiesisko regulējumu vai sniegusi atbalstu Irānas valdībai, turklāt Padome nav precizējusi apgalvoto attiecību veidu ar Sorinet Group.
65 Otrkārt, lai gan bija tās nepārprotamie lūgumi, prasītāja no Padomes neesot saņēmusi pierādījumus vai dokumentus, ar ko pamato pret to uzturētos apgalvojumus.
66 Treškārt, iepriekš minētie pārkāpumi ietverot arī pārkāpumu uz efektīvu tās tiesību aizsardzību tiesā.
67 Padome apstrīd prasītājas argumentu pamatotību, vienlaikus atzīdama, ka tās izteiktais lūgums par piekļuvi lietas materiāliem pašlaik atrodas izskatīšanā.
68 Iesākumā ir jāievēro, ka prasītājas iebildums par to, ka Padome ir pārkāpusi tās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, nav pamatots ar konkrētiem argumentiem, bet tajā ir vienīgi atsauce uz argumentiem, kuri ir izklāstīti saistībā ar pārējiem iebildumiem. Šādos apstākļos iebildumu par tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu nav jāapskata atsevišķi.
69 Pirmkārt, attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma pamatot nelabvēlīgu aktu, kas ir tiesību uz aizstāvību principa ievērošanas korolārijs, mērķis, pirmkārt, ir nodrošināt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai tā zinātu, vai akts ir pamatots un vai arī attiecīgajā gadījumā tajā ir pieļautas pretlikumības, kas ļauj apstrīdēt tā spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai veikt kontroli par šī akta likumību (skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, Krājums, EU:C:2012:718, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).
70 Ar LESD 296. pantu prasītajā pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jābūt norādītai aktu sagatavojušās iestādes argumentācijai, lai ļautu ieinteresētajai personai uzzināt veikto pasākumu pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt kontroli (skat. spriedumu Padome/Bamba, minēts 69. punktā, EU:C:2012:718, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).
71 Ņemot vērā, ka ieinteresētajai personai nav tiesību tikt uzklausītai pirms sākotnējā lēmuma par līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu pieņemšanas, pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana ir vēl jo būtiskāka, jo tā ir vienīgā garantija, kas ļauj ieinteresētajai personai – vismaz pēc šā lēmuma pieņemšanas – lietderīgi izmantot tās rīcībā esošos pārsūdzības veidus, lai apstrīdētu minētā lēmuma likumību (skat. spriedumu Padome/Bamba, minēts 69. punktā, EU:C:2012:718, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).
72 Tādējādi tāda Padomes akta pamatojumā, ar ko tiek noteikts līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas pasākums, ir jānorāda īpašie un konkrētie iemesli, kuru dēļ tā, īstenojot savu rīcības brīvību, uzskata, ka attiecīgajai personai ir jāpiemēro šāds pasākums (skat. spriedumu Padome/Bamba, minēts 69. punktā, EU:C:2012:718, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).
73 Tomēr LESD 296. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ir pieņemts. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot lietas apstākļus, tostarp attiecīgā tiesību akta saturu, norādīto motīvu būtību un akta adresātu vai citu personu, uz kurām tas attiecas tieši un individuāli, iespējamo interesi saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo pamatojuma pietiekamība ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī kontekstu, kā arī visas tiesību normas, ar kurām regulē attiecīgo jomu (skat. spriedumu Padome/Bamba, minēts 69. punktā, EU:C:2012:718, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).
74 It īpaši nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos un ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma piemērošanas jomu (skat. spriedumu Padome/Bamba, minēts 69. punktā, EU:C:2012:718, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).
75 Šajā lietā ir jāatgādina, ka Padome ir noteikusi šādu pamatojumu pret prasītāju:
“First Islamic Investment Bank (FIIB) palīdz sarakstā iekļautajām vienībām pārkāpt noteikumus, kas paredzēti ES regulā par Irānu, un sniedz finansiālu atbalstu Irānas valdībai. FIIB ietilpst grupā Sorinet, kura pieder un kuru vada Babak Zanjani. To izmanto, lai novirzītu ar Irānas naftu saistītus maksājumus.”
76 Turklāt ir jāatgādina, ka iepriekš 47. punktā ir konstatēts, ka pamatojums, saskaņā ar kuru prasītāja trešajām personām sniedzot atbalstu pārkāpt piemērojamo tiesisko regulējumu, ka tā sniedzot atbalstu Irānas valdībai vai esot par starpnieci ar Irānas naftu saistītajiem maksājumiem, nevar attaisnot pret to noteiktos ierobežojošos pasākumus. Šādos apstākļos vairs nav jāpārbauda, vai Padome ir ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu, ciktāl tas attiecas uz šiem apgalvojumiem.
77 Attiecībā uz pamatojumu par saikni starp prasītāju un Zanjani k‑gu sniegtais pamatojums ir pietiekams, jo Padome ir identificējusi grupu, ar kuru tiek pieņemts, ka prasītāja tai pieder vai ka tā to kontrolē. Kā to apliecina prasītājas argumenti, kuri ir izklāstīti saistībā ar pirmo pamatu, šai pēdējai bija iespēja kritizēt šī apgalvojuma pamatotību, tai apstrīdot Sorinet Group pastāvēšanas faktu un apgalvojot, ka tā atradās Tadžikistānā reģistrētas sabiedrības īpašumā. Tāpat Vispārējai tiesai bija iespēja lemt par šī pamata pamatotību.
78 Līdz ar to ir jānoraida iebildums par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, ciktāl tas attiecas uz pamatojumu par prasītājas saikni ar Zanjani k‑gu.
79 Otrkārt, attiecībā uz piekļuvi lietas materiāliem ir jāatgādina, ka, ja informācija ir pietiekami precīza, kas ļauj ieinteresētajai vienībai lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par pārkāpumu pamatojošiem pierādījumiem, ko pret to izvirza Padome, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips neparedz Padomei pienākumu pašai pēc savas iniciatīvas dot pieeju tās lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem. Visiem ar attiecīgo pasākumu saistītajiem administratīvajiem dokumentiem, kas nav konfidenciāli, Padomei ir pienākums dot piekļuvi tikai pēc ieinteresētās personas pieprasījuma (skat. spriedumu, 2013. gada 6. septembris, Bank Melli Iran/Padome, T‑35/10 un T‑7/11, Krājums, EU:T:2013:397, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).
80 Šajā ziņā, tā kā piemērojamajā tiesiskajā regulējumā nav konkrēti noteikta termiņa, ir jāuzskata, ka Padomei ir pienākums sniegt piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem saprātīgā laikposmā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 16. septembris, Bank Kargoshaei u.c./Padome, T‑8/11, EU:T:2013:470, 93. punkts). Tomēr, pārbaudot pagājušā laikposma saprātīgo raksturu, ir jāņem vērā fakts, ka, ciktāl attiecīgajai personai vai vienībai nav uzklausīšanas tiesību pirms sākotnējās tās nosaukuma ietveršanas to personu un vienību sarakstos, kurām ir piemērojami ierobežojošie pasākumi, iepriekš 79. punktā minētā piekļuve lietas materiāliem prasītajai ir pirmā iespēja iepazīties ar Padomes izvēlētajiem dokumentiem minētās iekļaušanas sarakstā pamatojumam un tātad tā ir sevišķi nozīmīga prasītājas aizstāvībai.
81 Šajā lietā prasītāja lūdza piekļuvi lietas materiāliem 2013. gada 25. februārī.
82 Ir taisnība, ka Padome savam 2013. gada 4. jūnijā iesniegtajam iebildumu rakstam pievienoja dokumentus attiecībā uz saikni starp prasītāju un Zanjani k‑gu, kuri tika nodoti prasītājai šajā tiesvedībā. Tomēr Padome neapgalvo, ka šo dokumentu nodošana ir uzskatāma par atbildi uz prasītājas lūgumu par piekļuvi lietas materiāliem. Tāpat Padomes 2014. gada 14. marta vēstule ir atbilde uz prasītājas lūgumu veikt pārskatīšanu, nevis atbilde uz tās lūgumu par piekļuvi lietas materiāliem.
83 Līdz ar to, ņemot vērā Padomes atbildi uz Vispārējās tiesas uzdoto mutvārdu jautājumu, ir jāuzskata, ka datumā, kurā notika 2014. gada 10. decembra tiesas sēde, Padome nav atbildējusi uz prasītājas lūgumu par piekļuvi lietas materiāliem, proti, vairāk nekā 19 mēnešus pēc tam, kad šis lūgums tika izteikts. Šādos apstākļos ir jāsecina, ka Padome ir pārkāpusi prasītājas tiesības uz aizstāvību šajā ziņā.
84 Attiecībā uz šī pārkāpuma sekām ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru dokumenta, uz kuru ir pamatojusies Padome, lai noteiktu vai paturētu spēkā ierobežojošus pasākumus attiecībā uz kādu vienību, novēlota paziņošana vai nepaziņošana vispār ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums, kas attaisno attiecīgo aktu atcelšanu tikai tad, ja tiek pierādīts, ka attiecīgos ierobežojošos pasākumus nevarētu pamatoti noteikt vai paturēt spēkā tādēļ, ka novēloti paziņoto dokumentu būtu bijis jānoraida kā apsūdzošu pierādījumu (spriedumi Bank Melli Iran/Padome, minēts 79. punktā, EU:T:2013:397, 100. punkts, un 2013. gada 6. septembris, Persia International Bank/Padome, T‑493/10, Krājums (Izvilkumi), EU:T:2013:398, 85. punkts).
85 Šajā lietā, pirmkārt, Lēmuma 2012/829 un Īstenošanas Regulas Nr. 1264/2012 pieņemšana netika pamatota ne ar vienu citu prasītājai paziņotu dokumentu saprātīgā termiņā pēc to pieņemšanas. Tātad piekļuves lietas materiāliem neesamība nozīmē, ka ir jāatceļ Lēmums 2012/829 un Īstenošanas Regula Nr. 1264/2012.
86 Otrkārt, pirms lēmuma par pasākumu paturēšanu spēkā prasītājai tika nodoti iebildumu raksta pielikumā pievienotie dokumenti par saikni starp prasītāju un Zanjani k‑gu. Kā izriet no iepriekš 48.–62. punkta, ar šiem dokumentiem tiek pietiekami juridiski pierādīta pamatojuma, kas pats par sevi attaisno pret prasītāju noteiktos ierobežojošos pasākumus, pamatotība.
87 Tātad prasītājas tiesību uz piekļuvi lietas materiāliem pārkāpums neattaisno lēmuma par paturēšanu spēkā atcelšanu.
88 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, otrais pamats ir jāapmierina, ciktāl tas attiecas uz Lēmumu 2012/829 un Īstenošanas regulu Nr. 1264/2012, un tas ir jānoraida attiecībā uz lēmumu par paturēšanu spēkā.
Par trešo pamatu attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu
89 Prasītāja apgalvo, ka ar pret to noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem tiek pārkāpts samērīguma princips. Pirmkārt, šajā ziņā tā atsaucas uz 2008. gada 3. septembra spriedumu Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (C‑402/05 P un C‑415/05 P, Krājums, EU:C:2008:461), no kura izrietot, ka minētā principa pārkāpums ir radies tās procesuālo tiesību pārkāpuma dēļ, uz ko ir norādīts otrajā pamatā.
90 Otrkārt, ierobežojošajiem pasākumiem esot negatīva ietekme uz prasītājas darbībām un reputāciju, ņemot vērā, ka tie traucē tai veikt saimniecisko darbību, nodarīdami zaudējumus. Šādas sekas esot nesamērīgas, jo attiecīgajiem pasākumiem nav sapratīgas saistības ar Padomes nosprausto mērķi, jo šī pēdējā nav ne identificējusi, ne pierādījusi nekādu sodāmu darbību, kurā tā būtu piedalījusies.
91 Padome apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
92 Iesākumā ir jānorāda, ka, ciktāl Lēmums 2012/829 un Īstenošanas regula Nr. 1264/2012 ir atcelti saistībā ar otro pamatu, šis pamats ir jāizskata vienīgi, ciktāl tas attiecas uz lēmumu par paturēšanu spēkā.
93 Šajā ziņā attiecībā uz pirmo prasītājas argumentu no iepriekš 84., 86. un 87. punkta izriet, ka Vispārējās tiesas norādītais tiesību uz piekļuvi lietas materiāliem pārkāpums neattaisno lēmuma par paturēšanu spēkā atcelšanu. Šādos apstākļos prasītājas aizstāvētais apgalvojums, saskaņā ar kuru no procesuālo tiesību pārkāpuma izrietot samērīguma principa pārkāpums, arī nevar radīt minētā lēmuma atcelšanu.
94 Attiecībā uz otru prasītājas argumentu ir jāatgādina, ka saskaņā ar samērīguma principu, kas ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem, saimnieciskās darbības aizlieguma likumība ir pakļauta nosacījumam, ka aizlieguma pasākumi ir atbilstoši un vajadzīgi, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos leģitīmos mērķus, ņemot vērā, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas tas, kurš ir vismazāk apgrūtinošs, un nelabvēlīgās sekas nedrīkst būt nesamērīgas ar sasniedzamajiem mērķiem (skat. spriedumu Bank Melli Iran/Padome, minēts 79. punktā, EU:T:2013:397, 179. punkts un tajā minētā judikatūra).
95 Šajā lietā no iepriekš 48.–62. punktā veiktās pārbaudes izriet, ka Padome ir pamatoti secinājusi, ka prasītāja bija vienība, ko kontrolē Zanjani k‑gs, kurš pats ir ticis atzīts par personu, kura sniedz atbalstu Irānas valdībai. Šādos apstākļos ierobežojošu pasākumu noteikšana pret prasītāju atbilst Padomes izvirzītajam mērķim, proti, liegt Irānas valdībai tās ienākumu avotus, lai to piespiestu pārtraukt kodolieroču izplatīšanu pietiekamu finanšu līdzekļu neesamības dēļ.
96 Otrkārt, ja prasītāja apgalvo, ka pasākumiem esot būtiska ietekme uz tās darbībām un tās reputāciju, ņemot vērā, ka tie tai traucē veikt saimniecisko darbību, tā nav iesniegusi konkrētus pierādījumus attiecībā uz ierobežojumiem vai zaudējumiem, kurus tā faktiski esot cietusi. Ievērojamu zaudējumu pastāvēšana nav iespējama, ņemot vērā, ka vienīgais prasītājas akcionārs ir Tadžikistānā reģistrēta sabiedrība, kura atbilstoši tās pašas apgalvotajam koncentrē savu uzmanību ieguldījumu projektiem Malaizijā.
97 Katrā ziņā nevar izslēgt, ka ar šiem ierobežojošajiem pasākumiem zināmā mērā tiek ierobežotas prasītājas tiesības uz īpašumu un tās brīvība veikt saimniecisku darbību, jo tā tostarp nevar izmantot savus līdzekļus, kuri attiecīgā gadījumā atrodas Savienības teritorijā vai kuri pieder tās pilsoņiem, ne arī pārskaitīt savus līdzekļus uz Savienību, izņemot saskaņā ar īpaši noteiktām atļaujām. Tāpat pret prasītāju noteiktie ierobežojošie pasākumi var izraisīt zināmu tās klientu un saimnieciskās darbības partneru neuzticību.
98 Tomēr no judikatūras izriet, ka pamattiesības, uz kurām atsaucas prasītāja, proti, tiesības uz īpašumu un tiesības veikt saimniecisku darbību, nav absolūtas prerogatīvas un to īstenošanā var tikt noteikti ierobežojumi, ko attaisno ar Savienības izvirzītu vispārējo interešu mērķi. Tā jebkurš ekonomiska vai finansiāla rakstura ierobežojošs pasākums pēc definīcijas rada sekas, kas skar tiesības uz īpašumu un tiesības brīvi veikt profesionālo darbību, tādējādi radot kaitējumu personām, kas nekādi nav atbildīgas par situāciju, kuras dēļ tika noteikts pats šis pasākums. Strīdīgā tiesiskā regulējuma izvirzīto mērķu nozīmīgums ir tāds, kas var pamatot negatīvās sekas, pat ja tās ir ievērojamas, noteiktiem saimnieciskās darbības subjektiem (skat. spriedumu, 2009. gada 9. jūlijs, Melli Bank/Padome, T‑246/08 un T‑332/08, Krājums, EU:T:2009:266, 111. punkts un tajā minētā judikatūra).
99 Šajā lietā, ņemot vērā starptautiskā miera un drošības uzturēšanas fundamentālo nozīmi, prasītajai izraisītās neērtības nav nesamērīgas, salīdzinot ar izvirzīto mērķi. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka, pirmkārt, ierobežojumi attiecas, lielākais, tikai uz daļu no prasītājas aktīviem un, otrkārt, Lēmumā 2010/413 un Regulā Nr. 267/2012 ir paredzēti zināmi izņēmumi, kas ļauj, tostarp vienībām, uz kurām attiecas līdzekļu iesaldēšanas pasākumi, segt pamatizdevumus.
100 Šajos apstākļos trešais pamats ir jānoraida.
101 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmkārt, ir jāatceļ Lēmums 2012/829 un Īstenošanas regula Nr. 1264/2012 un, otrkārt, prasība ir jānoraida, ciktāl tā ir vērsta pret lēmumu par paturēšanu spēkā.
102 Turklāt ir jānorāda, ka lēmums par paturēšanu spēkā nav tikai apstiprinošs akts, bet gan tas ir atsevišķs lēmums, kuru Padome ir pieņēmusi pēc Lēmuma 2010/413 26. panta 3. punktā un Regulas Nr. 267/2012 46. panta 6. punktā paredzētās periodiskās pārskatīšanas. Šādos apstākļos, lai arī Lēmuma 2012/829 un Īstenošanas regulas Nr. 1264/2012 atcelšanas sekas ir tādas, ka tiek atcelta prasītājas nosaukuma ietveršana Lēmuma 2010/413 II pielikumā ietvertajā sarakstā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā ietvertajā sarakstā attiecībā uz laikposmu pirms lēmuma par paturēšanu spēkā, šī atcelšana turpretī nevar ietekmēt šīs pašas ietveršanas sarakstā likumību attiecībā uz laikposmu pēc minētā lēmuma par paturēšanu spēkā pieņemšanas.
Par tiesāšanās izdevumiem
103 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats. Tomēr Vispārējā tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem. Šajā gadījumā ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem, kā arī atlīdzina pusi no otra lietas dalībnieka tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) atcelt, ciktāl tie attiecas uz First Islamic Investment Bank Ltd:
– Padomes 2012. gada 21. decembra Lēmuma 2012/829/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu, pielikuma I punktu;
– Padomes 2012. gada 21. decembra Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1264/2012, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu, pielikuma I punktu;
2) pārējā daļā prasību noraidīt.
3) First Islamic Investment Bank sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem, kā arī atlīdzina pusi no Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumiem. Padome sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem, kā arī atlīdzina pusi no First Islamic Investment Bank tiesāšanās izdevumiem.
Kanninen | Pelikánová | Buttigieg |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 22. septembrī.
[Paraksti]