Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2014. gada 14. marta spriedumu lietā T-306/11 Schwenk Zement KG/Eiropas Komisija 2014. gada 23. maijā iesniedza Schwenk Zement KG

(lieta C-248/14 P)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Schwenk Zement KG (pārstāvji – M. Raible un S. Merz, advokāti)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

atcelt Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2014. gada 14. marta spriedumu lietā T-306/11, ciktāl ar to tika noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība;

saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu pilnībā atcelt Eiropas Komisijas 2011. gada 30. marta Lēmumu C(2011) 2367, galīgā redakcija, lietā COMP/39520 – Cements un saistītie produkti, ciktāl tas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju;

pakārtoti otrajam prasījumam, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai jauna sprieduma taisīšanai atbilstoši vērtējumam Tiesas spriedumā;

jebkurā gadījumā piespriest Komisijai atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesāšanās izdevumus Vispārējā tiesā un Tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzība ir iesniegta par Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk tekstā – “Tiesa”) 2014. gada 14. marta spriedumu lietā T-306/11, ciktāl tas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju. Spriedums ticis paziņots SCHWENK Zement AG 2014. gada 14. martā. Spriedumā Tiesa ir daļēji apmierinājusi un daļēji noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību, kas celta par Komisijas 2011. gada 30. marta Lēmumu C(2011) 2367, galīgā redakcija, par Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 1 18. panta 3. punkta piemērošanas procedūru (Lieta 39520 – Cements un saistītie produkti).

Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza trīs pamatus.

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, izvērtējot Komisijas rīcību, Vispārējā tiesa nav ievērojusi samērīguma principu. Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Savienības tiesības, ciktāl tā neesot ievērojusi hierarhiju, kas ir raksturīgs samērīguma principam un atbilstoši kuram šaubu gadījumā ir jāpiemēro līdzeklis, kas no abiem ir mazāk ierobežojošs. Vispārējā tiesa, atsaukdamās uz vislielāko pārliecību par informācijas iegūšanu, esot nospriedusi, ka var vērsties tieši pret apelācijas sūdzības iesniedzēju, pieņemot lēmumu par informācijas pieprasīšanu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktam. Tas pietiekami neatbilstot samērīguma principam.

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot veikusi nepietiekamu konkrētā gadījuma pārbaudi un tādējādi neesot ņēmusi vērā būtiskus apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus. Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi konkrēto gadījumu un neesot ņēmusi vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas īpašos apstākļus. Tieši otrādi, Vispārējā tiesa esot balstījusies uz cementa ražotāju vairākumu.

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa, neievērojot pienākumu norādīt pamatojumu, esot uzskatījusi par pietiekamiem Komisijas formāli norādītos argumentus. Vispārējā tiesa nesot ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu divos aspektos. Pirmām kārtām, tā neesot ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu, kas attiecībā uz Komisijas tiesību aktiem izriet no LESD 296. panta otrās daļas un Regulas Nr. 1/2003 18. panta. Otrām kārtām, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz pašas argumentāciju. Visbeidzot Vispārējās tiesas vērtējuma dēļ nav iespējams pārbaudīt, vai ir ticis ievērots samērīguma princips. Ja Vispārējās tiesas spriedums šajā ziņā tiktu apstiprināts, samērīguma princips saistībā ar izmeklēšanas pasākumiem atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. pantam zaudētu savu saturu.

____________

1 Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003 L 1, 1. lpp.).