EIROPAS SAVIENĪBAS VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS
(apelāciju palāta)
2012. gada 15. maijā
Lieta T‑184/11 P
Bart Nijs
pret
Eiropas Savienības Revīzijas palātu
Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Atstādināšana no amata, nesamazinot tiesības uz izdienas pensiju – Civildienesta noteikumu 22.a pants un 22.b pants – Prasība precizēt apelācijas sūdzību – Jauns pamats – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā – Pamattiesību hartas 47. pants – Pienākuma pēc savas ierosmes norādīt pamatu par saprātīga termiņa pārkāpumu neesamība
Priekšmets Apelācijas sūdzība, kas iesniegta par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2011. gada 13. janvāra spriedumu lietā F‑77/09 Nijs/Revīzijas palāta, kurā lūgts atcelt šo spriedumu
Nolēmums Apelācijas sūdzību noraidīt. Bart Nijs sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Revīzijas palātas šajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Apelācija – Pamati – Pamats, kas izvirzīts pret tādu sprieduma motīvu, kas nav vajadzīgs tā rezolutīvās daļas pamatošanai – Neefektīvs pamats
2. Apelācija – Pamati – Kļūdains faktu vērtējums – Nepieņemamība – Faktu vērtējuma pārbaude Vispārējā tiesā – Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu
(LESD 257. pants; Tiesas statūtu I pielikuma 11. panta 1. punkts)
3. Apelācija – Pamati – Norādītās kļūdas tiesību piemērošanā neidentificēšana – Nepieņemamība
(Vispārējās tiesas Reglamenta 138. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts)
4. Apelācija – Pamati – Pamats, kas pirmoreiz izvirzīts apelācijas tiesvedībā – Nepieņemamība
(Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkts, 139. panta 2. punkts un 144. pants)
5. Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Atzīšana Eiropas Cilvēktiesību konvencijā – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas ņemšana vērā
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants un 52. panta 3. punkts)
6. Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Disciplinārsoda pārbaude neierobežotas kompetences tiesā
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)
7. Ierēdņi – Prasība – Pamats par disciplinārlietas procesa, iespējams, nesamērīgo ilgumu – Pienākums izvirzīt šādu pamatu pēc savas ierosmes –Neesamība
1. Ja viens no Civildienesta tiesas sniegtajiem motīviem ir pietiekams, lai pamatotu tās sprieduma rezolutīvo daļu, jebkādas nepilnības, kas varētu būt citam motīvam, kurš arī ir sniegts attiecīgajā spriedumā, katrā ziņā neietekmē minēto rezolutīvo daļu un tādējādi pamats, kurā norādīts uz šīm nepilnībām, nav efektīvs un ir jānoraida.
(skat. 24. punktu)
Atsauce
Tiesa: 2004. gada 29. aprīlis, C‑496/99 P Komisija/CAS Succhi di Frutta, Recueil, I‑3801. lpp., 68. punkts un tajā minētā judikatūra.
2. Atbilstoši LESD 257. pantam un Tiesas statūtu I pielikuma 11. panta 1. punktam apelācijas Vispārējai tiesai iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Tikai pirmās instances tiesas kompetencē ir, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, ja tās konstatējumi, kas izriet no tai iesniegtajiem lietas materiāliem, nav precīzi pēc būtības, un, otrkārt, izvērtēt šos faktus. Tādējādi faktu vērtējums, izņemot šajā tiesā iesniegto pierādījumu sagrozīšanas gadījumu, nav tiesību jautājums, uz kuru kā uz tiesību jautājumu attiektos Vispārējās tiesas pārbaude. Šādai sagrozīšanai acīmredzami ir jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, ka nav nepieciešams no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus.
(skat. 29. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 2008. gada 8. septembris, T‑222/07 P Kerstens/Komisija, Krājums‑CDL, I‑B‑1‑37. un II‑B‑1‑267. lpp., 60.–62. punkts un tajos minētā judikatūra.
3. Tiesas statūtu 21. pantā ir noteikts, ka pieteikumā par lietas ierosināšanu ir ietverts kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem. Turklāt Vispārējās tiesas Reglamenta 138. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā ir precizēts, ka apelācijas sūdzībā jāietver izvirzītos tiesību pamatus un argumentus. No šīm tiesību normām izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda tā sprieduma, kuru ir lūgts atcelt, pārsūdzētie elementi, kā arī juridiskie argumenti, kas īpaši pamato šo lūgumu.
(skat. 36. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 2008. gada 12. marts, T‑107/07 P Rossi Ferreras/Komisija, Krājums‑CDL, I‑B‑1‑5. un II‑B‑1‑31. lpp., 27. punkts un tajā minētā judikatūra.
4. Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 139. panta 2. punktu apelācijā nedrīkst grozīt Civildienesta tiesā izskatītās lietas priekšmetu.
Ļaut vienam lietas dalībniekam apelācijas instances tiesā pirmoreiz norādīt pamatu, ko tas nav norādījis pirmās instances tiesā, nozīmētu ļaut tam vērsties tiesā, kuras kompetence apelāciju izskatīšanā ir ierobežota, ar lietu, kas ir plašāka nekā tā, kura tikusi izskatīta pirmās instances tiesā. Tādējādi, izskatot apelācijas sūdzību, Vispārējās tiesas kompetence aprobežojas ar vērtējumu par to, vai risinājums, ko attiecībā uz izskatītajiem pamatiem ir izvēlējusies Civildienesta tiesa, ir likumīgs.
(skat. 58. un 66. punktu)
Atsauce
Tiesa: 2007. gada 1. februāris, C‑266/05 P Sison/Padome, Krājums, I‑1233. lpp., 95. punkts un tajā minētā judikatūra.
5. Tiesību uz efektīvas tiesību aizsardzību tiesā princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas pašlaik ir noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā. Tādējādi aizsardzība, kas piešķirta ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta l. punktu, Savienības tiesībās ir īstenota ar Pamattiesību hartas 47. pantu. Tomēr ar to netiek iepriekš paredzēts, ka saskaņā ar Pamattiesību hartas 52. panta 3. punktu tiktāl, ciktāl Pamattiesību hartas 47. pantā ietvertās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību atbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijā garantētām tiesībām, to būtība un apjoms būtu tādi paši kā minētajā konvencijā paredzētā būtība un apjoms, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas interpretāciju.
(skat. 84. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2010. gada 22. decembris, C‑279/09 DEB, Krājums, I‑13849. lpp., 29.–31. punkts; 2011. gada 1. marts, C‑457/09 Chartry, Krājums, I‑819. lpp., 25. punkts; 2011. gada 28. jūlijs, C‑69/10 Samba Diouf, Krājums, I‑7151. lpp., 49. punkts.
6. No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka Pamattiesību hartas 47. panta ievērošana neizslēdz to, ka administratīvā procesā “sodu” vispirms piemēro administratīva iestāde. Tomēr tas nozīmē, ka administratīvās iestādes lēmumu, kas pats neatbilst šajā pantā paredzētajiem nosacījumiem, vēlāk pārbauda “neierobežotas kompetences tiesā”. Lai tiesu iestāde varētu tikt kvalificēta kā neierobežotas kompetences tiesa, tai, konkrēti, ir jābūt kompetencei izskatīt visus faktiskos un tiesību jautājumus, kas attiecas uz tajā iesniegto lietu; disciplinārsoda gadījumā tas nozīmē, ka tā, konkrēti, ir pilnvarota izvērtēt samērīgumu starp pārkāpumu un sodu.
(skat. 85. punktu)
Atsauces
ECT: 1983. gada 10. februāris, Albert un Le Compte pret Beļģiju, A sērija, Nr. 58, 29. punkts; 1995. gada 23. oktobris, Schmautzer, Umlauft, Gradinger, Pramstaller, Palaoro un Pfarrmeier pret Austriju, A sērija, Nr. 328 A‑C un Nr. 329 A‑C, attiecīgi 34., 37., 42., 39., 41. un 38. punkts; 2009. gada 24. septembris, Mérigaud pret Franciju, Nr. 32976/04, 68. punkts.
7. Savienības tiesai nav pēc savas ierosmes jāizvirza pamats par disciplinārlietas, iespējams, nesamērīgo ilgumu, ja Savienības tiesā nav apgalvots vai pierādīts, ka šāds pārkāpums ir ietekmējis pašu šīs iestādes pieņemtā galīgā nolēmuma saturu.
(skat. 100. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2000. gada 13. decembris, C‑39/00 P SGA/Komisija, Recueil, I‑11201. lpp., 41.–45. punkts; 2001. gada 20. septembris, C‑1/01 P Asia Motor France u.c./Komisija, Recueil, I‑6349. lpp., 33.–36. punkts.