VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

2017. gada 25. janvārī (*)

Dempings – Dažu veidu alumīnija folijas, kuras izcelsme ir Armēnijā, Brazīlijā un Ķīnas Tautas Republikā, imports – Galīgais antidempinga maksājums – Uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statuss – Regulas (EK) Nr. 384/96 2. panta 7. punkta b) apakšpunkts un c) apakšpunkta otrais ievilkums – Importa, par ko tiek veikta antidempinga izmeklēšana, kumulatīvs novērtējums – Regulas Nr. 384/96 3. panta 4. punkta a) un b) apakšpunkts – Piedāvājums uzņemties saistības – Regulas Nr. 384/96 8. panta 3. punkts

Lieta T‑512/09 RENV

Rusal Armenal ZAO, Erevāna (Armēnija), ko pārstāv B. Evtimov, E. Borovikov, advokāti, un D. O’Keeffe, solicitor,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko sākotnēji pārstāvēja S. Boelaert un J.-P. Hix, pārstāvji, vēlāk – J.-P. Hix, kam palīdz B. O’Connor, solicitor, un S. Gubel, advokāts,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Parlaments, ko pārstāv D. Warin un A. Auersperger Matić, pārstāvji,

un

Eiropas Komisija, ko pārstāv J.-F. Brakeland, M. França un A. Demeneix, pārstāvji,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, atcelt Padomes 2009. gada 24. septembra Regulu (EK) Nr. 925/2009, ar ko piemēro galīgu antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kurš noteikts tādas dažu veidu alumīnija folijas importam, kuras izcelsme ir Armēnijā, Brazīlijā un Ķīnas Tautas Republikā (OV 2009, L 262, 1. lpp.).

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Preks [M. Prek] (referents), tiesneši I. Labucka, J. Švarcs [J. Schwarcz], V. Tomļenoviča [V. Tomljenović] un V. Kreišics [V. Kreuschitz],

sekretāre K. Hērena [C. Heeren], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2016. gada 1. jūnija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītāja Rusal Armenal ZAO ir sabiedrība, kas ražo un eksportē alumīnija izstrādājumus un kopš 2000. gada ir reģistrēta Armēnijā. 2003. gada 5. februārī Armēnijas Republika pievienojās Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu (OV 1994, L 336, 3. lpp.).

2        Pēc sūdzības, ko 2008. gada 28. maijā iesniedza Eurométaux, Eiropas Kopienu Komisija uzsāka antidempinga procedūru par dažu veidu alumīnija folijas, kuras izcelsme ir Armēnijā, Brazīlijā un Ķīnas Tautas Republikā (turpmāk tekstā – “ĶTR”), importu. Paziņojums par šīs procedūras uzsākšanu tika publicēts 2008. gada 12. jūlija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2008, C 177, 13. lpp.).

3        Ar 2008. gada 25. jūlija un 1. septembra vēstulēm prasītāja tostarp apstrīdēja Armēnijas klasificēšanu par valsti, kurā nav tirgus ekonomikas, saskaņā ar Padomes 1995. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”), redakcijā, kas bija piemērojama faktu norises laikā, 2. panta 7. punktu. Turklāt prasītāja ir konstatējusi trūkumus attiecībā uz tās izstrādājumiem saistībā ar analīzi par cenu samazinājumu/references cenu samazinājumu; par šo jautājumu tā ir sniegusi papildu informāciju 2008. gada 7. oktobra vēstulē.

4        Turklāt prasītāja lūdza piešķirt tai uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusu vai pretējā gadījumā piemērot tai individuālu režīmu (turpmāk tekstā – “TER lūgums”). Šajā ziņā ar 2008. gada 19. decembra vēstuli Komisija paziņoja prasītājai apsvērumus, uz kuriem pamatojoties tā secināja, ka nav izpildīti pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā un trešajā ievilkumā minētie kritēriji attiecībā uz grāmatvedību un ražošanas izmaksām. Ar 2009. gada 5. janvāra vēstuli prasītāja atkārtoja savus iebildumus pret pamatregulas 2. panta 7. punkta piemērošanu Armēnijai un apstrīdēja Komisijas vērtējumus attiecībā uz kritērijiem, kurus tā bija uzskatījusi par neizpildītiem. Ar 2009. gada 13. marta vēstuli prasītāja iesniedza Komisijai papildu informāciju saistībā ar TER lūgumu.

5        2009. gada 7. aprīlī Komisija pieņēma Regulu (EK) Nr. 287/2009, ar ko piemēro pagaidu antidempinga maksājumu tādas dažu veidu alumīnija folijas importam, kuras izcelsme ir Armēnijā, Brazīlijā un [ĶTR] (OV 2009, L 94, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “pagaidu regula”). Ar 2009. gada 8. aprīļa vēstuli Komisija, piemērojot pamatregulas 14. panta 2. punktu un 20. panta 1. punktu, paziņoja prasītājai pagaidu regulu, kā arī apsvērumus par dempinga un kaitējuma starpības aprēķinu attiecībā uz prasītāju.

6        Turcija tika izvēlēta par analogo valsti, lai aprēķinātu normālo vērtību attiecībā uz ražotājiem eksportētājiem, kuriem varētu netikt piešķirts uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statuss. Turcijā reģistrēts līdzīgas preces ražotājs atbildēja uz Komisijas nosūtīto aptauju (pagaidu regulas preambulas 10., 12. un 52. apsvērums).

7        Saskaņā ar pagaidu regulas preambulas 13. apsvērumu dempinga un kaitējuma izmeklēšana attiecās uz laikposmu no 2007. gada 1. jūlija līdz 2008. gada 30. jūnijam (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas laikposms”). Pārbaude attiecībā uz faktoriem, kuri bija lietderīgi kaitējuma novērtēšanai, attiecās uz laikposmu no 2005. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 30. jūnijam (turpmāk tekstā – “aplūkotais laikposms”).

8        Saskaņā ar pagaidu regulas 19. apsvērumu attiecīgais produkts ir Armēnijas, Brazīlijas vai ĶTR izcelsmes alumīnija folija, kuras biezums nav mazāks par 0,008 mm un nepārsniedz 0,018 mm, bez pamatnes, tālāk citādi neapstrādāta kā vien velmēta, ruļļos, kuru platums nepārsniedz 650 mm un svars nav lielāks par 10 kg, un kuru parasti klasificē ar KN kodu ex 7607 11 19. Attiecībā uz līdzīgu produktu pagaidu regulas preambulas 20. apsvērumā ir noteikts, ka alumīnija folijai, kuru Eiropas Savienības ražošanas nozare ražo un pārdod Savienībā, alumīnija folijai, kura tiek ražota un pārdota Armēnijas, Brazīlijas un ĶTR iekšzemes tirgos, un alumīnija folijai, kura no šīm valstīm tiek importēta Savienībā, kā arī alumīnija folijai, kura tiek ražota un pārdota Turcijā, ir vienas un tās pašas fiziskās un tehniskās pamatīpašības un viens un tas pats pamata gala izlietojums.

9        Attiecībā uz uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusa piešķiršanu Komisija secināja, ka Armēnija nevar tikt uzskatīta par valsti ar tirgus ekonomiku, jo tā ir minēta pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunkta zemsvītras piezīmē. Turklāt Komisija norādīja, ka prasītāja neatbilst grāmatvedības un ražošanas izmaksu kritērijiem, kuri ir minēti pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā un trešajā ievilkumā. Šajā ziņā Komisija norādīja, pirmkārt, ka attiecībā uz prasītājas grāmatvedību par 2006. gadu tika saņemts negatīvs revidentu atzinums, turklāt šī pēdējā neesot paziņojusi pienācīgi pārbaudītus grāmatvedības ierakstus par 2007. gadu, un, otrkārt, cena, kas samaksāta Armēnijas valstij, lai iegūtu uzņēmuma, kas ekspluatēja agrāko ražošanas vietu, akcijas, atbilda apmēram vienai trešdaļai no to normālās vērtības un prasītāja turklāt esot saņēmusi nekustamā īpašuma izmantošanas tiesības bez atlīdzības (pamatregulas preambulas 24., 25. un 27.–31. apsvērums).

10      Attiecībā uz dempinga starpības aprēķinu Komisija savas 2009. gada 8. aprīļa vēstules pielikumā (skat. iepriekš 5. punktu) izklāstīja, ka prasītāja atbilst kritērijiem, lai tai tiktu piemērots individuālais režīms. Turklāt no vidējo svērto normālo vērtību katram attiecīgā produkta veidam, kurš tiek eksportēts uz Savienību un kuru ir saražojis Turcijas ražotājs, kas atbildēja uz attiecīgo aptauju, salīdzinājumā ar prasītājas atbilstošajām vidējām svērtajām eksporta cenām esot izrietējusi dempinga starpība 37 % apmērā. Šie fakti ir minēti pagaidu regulas preambulas 42., 74. un 77. apsvērumā.

11      Komisija turklāt uzskatīja, ka ir iespējams veikt kumulatīvu novērtējumu par attiecīgā importa sekām, jo ir izpildīti nosacījumi šāda novērtējuma veikšanai, kas paredzēti pamatregulas 3. panta 4. punktā (pagaidu regulas preambulas 91.–94. apsvērums).

12      Turklāt, kā apgalvo Komisija, no analīzes par patēriņu Savienībā, importa no attiecīgajām valstīm apmēru un cenām un Savienības ražošanas nozares situāciju izrietēja, ka Savienības ražošanas nozare ir cietusi būtiskus zaudējumus pamatregulas 3. panta 5. punkta izpratnē (pagaidu regulas preambulas 88.–90 un 95.–118. apsvērums). Pēc analīzes attiecībā uz importa par dempinga cenām un citu faktoru sekām Komisija arī secināja, ka zaudējumos ir vainojams imports par dempinga cenām no trešajām valstīm, uz kurām attiecas izmeklēšana (pagaidu regulas preambulas 119.–138. apsvērums).

13      Tā kā Komisija nekonstatēja, ka pastāv primāri vispārējo interešu apsvērumi pagaidu pasākumu nenoteikšanai, šī iestāde piemēroja pagaidu antidempinga maksājumu tādā apmērā, lai novērstu kaitējumu, ņemot vērā cenu, kas nerada kaitējumu un kas būtu jāsaņem Savienības ražošanas nozarei. Tādējādi pagaidu antidempinga maksājums prasītājas ražojumiem tika noteikts 20 % apmērā (pagaidu regulas preambulas 164.–170. apsvērums).

14      Ar 2009. gada 15. jūlija vēstuli Komisija atbilstoši pamatregulas 20. panta 2.–4. punktam nosūtīja prasītājai galīgo informācijas dokumentu par svarīgākajiem faktiem un apsvērumiem, ar ko ir pamatots priekšlikums noteikt galīgos antidempinga maksājumus. Komisija aicināja prasītāju iesniegt tai savus apsvērumus par galīgo informācijas dokumentu līdz 2009. gada 30. jūlijam.

15      Ar 2009. gada 22. jūlija vēstuli prasītāja iesniedza savus apsvērumus par galīgo informācijas dokumentu un piedāvāja uzņemties saistības pamatregulas 8. panta 1. punkta izpratnē, vienlaikus tā lūdza rīkot sanāksmi minēto saistību analīzei. Ar 2009. gada 27. jūlija e-pastu Komisija nosūtīja prasītājai saistību uzņemšanās veidlapu un piedāvāja rīkot sanāksmi 29. jūlijā, vienlaikus atgādinot, ka termiņš galīgajai saistību iesniegšanai beidzas 30. jūlijā. Ar 2009. gada 30. jūlija vēstuli prasītāja iesniedza Komisijai savu saistību piedāvājumu.

16      Ar 2009. gada 7. augusta vēstuli Komisija darīja zināmus prasītājai iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka saistības, kādas tā piedāvā uzņemties, nevarēja tikt pieņemtas. Komisija aicināja prasītāju iesniegt savus apsvērumus šajā ziņā vēlākais līdz 2009. gada 12. augustam, ko prasītāja izdarīja ar 2009. gada 10. augusta e-pastu.

17      2009. gada 24. septembrī Eiropas Savienības Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 925/2009, ar ko piemēro galīgu antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kurš noteikts tādas dažu veidu alumīnija folijas importam, kuras izcelsme ir Armēnijā, Brazīlijā un [ĶTR] (OV 2009, L 262, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”). Turklāt ar 2009. gada 5. oktobra Lēmumu 2009/736/EK, ar ko pieņem saistības, kas piedāvātas saistībā ar antidempinga procedūru attiecībā uz inter alia Brazīlijas izcelsmes dažu veidu alumīnija folijas importu (OV 2009, L 262, 50. lpp.), Komisija piekrita saistībām, kādas uzņēmās Brazīlijas eksportētājs ražotājs – Companhia Brasileira de Aluminio (CBA).

18      Attiecībā uz prasītājas TER lūgumu Padome apstrīdētās regulas 18.–26. un 32. apsvērumā apstiprināja pagaidu regulā izdarīto vērtējumu attiecībā uz Armēnijas statusu, kritērijiem, kurus Komisija uzskatīja par neizpildītiem no prasītājas puses, kā arī individuālā režīma piešķiršanu tai (skat. iepriekš 9. un 10. punktu). Šādos apstākļos prasītājas dempinga starpība tika noteikta 33,4 % apmērā (apstrīdētās regulas 4.4. punkts). Padome apstrīdētās regulas 55. un 56. apsvērumā turklāt apstiprināja pagaidu regulā ietvertos vērtējumus par attiecīgā importa ietekmes kumulatīvo novērtējumu. (skat. iepriekš 11. punktu). Visbeidzot apstrīdētās regulas 44.–48. un 59.–109. apsvērumā Padome apstiprināja arī pagaidu regulā ietverto un iepriekš 12. un13. punktā rezumēto vērtējumu un noteica kaitējuma, kas ir nodarīts ar prasītājas preču importu, novēršanas līmeni 13,4 % apmērā.

19      Attiecībā uz prasītājas piedāvāto saistību uzņemšanos Padome apstrīdētās regulas 114. apsvērumā ir paskaidrojusi, ka šīs saistības nevarēja tikt pieņemtas būtībā tādu apstākļu dēļ, kas ir saistīti ar vairākkārtējas kompensācijas risku, kāds rodas grupas, kurā ietilpa prasītāja, struktūras un tās komerciālo attiecību ar tās klientiem Savienībā dēļ. Saskaņā ar apstrīdētās regulas 115. apsvērumu arī šī saistību uzņemšanās tika noraidīta, pamatojoties uz konstatējumiem par prasītājas grāmatvedību, kuri ir formulēti šīs pašas regulas 21. un 22. apsvērumā.

20      Šādos apstākļos Padome saskaņā ar apstrīdētās regulas 1. panta 2. punktu attiecībā uz prasītājas ražojumu importu noteica galīgo antidempinga maksājumu 13,4 % apmērā.

 Tiesvedība Vispārējā tiesā un Tiesā

21      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 21. decembrī, apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza atcelt apstrīdēto regulu.

22      Pēc attiecīga lūguma Komisijai tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.

23      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz prasītāju;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

24      Padomes un Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

25      Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirzīja piecus pamatus, no kuriem pirmais ir par iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz pamatregulas 2. panta 7. punktu, kas tostarp esot pretrunā Nolīguma par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI panta īstenošanu (GATT) (OV 1994, L 336, 103. lpp.; turpmāk tekstā – “antidempinga nolīgums”), kas ir iekļauts 1.A pielikumā Līgumam par PTO izveidošanu, 2.7. pantam, otrais pamats ir par pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, trešais pamats ir par pamatregulas 3. panta 4. punkta pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, ceturtais pamats ir par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā un piektais pamats ir par labas pārvaldības principa pārkāpumu.

26      Ar 2013. gada 5. novembra spriedumu Rusal Armenal/Padome (T‑512/09, EU:T:2013:571) Vispārējā tiesa apmierināja prasības pirmo pamatu un līdz ar to atcēla apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecās uz prasītāju.

27      Ar pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 16. janvārī, Komisija iesniedza apelācijas sūdzību, ar kuru tā lūdza Tiesu atcelt 2013. gada 5. novembra spriedumu Rusal Armenal/Padome (T‑512/09, EU:T:2013:571).

28      Pēc attiecīga lūguma Eiropas Parlamentam tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

29      Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Komisija izvirzīja trīs pamatus, no kuriem pirmais bija par to, ka Vispārējā tiesa esot lēmusi ultra petita, otrais pamats bija par to, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, tai lemjot, ka pamatregulas 2. panta 7. punkta mērķis ir izpildīt īpašās saistības, kādas paredz PTO, un trešais pamats bija par vispārējā institucionālā līdzsvara principa pārkāpumu.

30      Ar 2015. gada 16. jūlija spriedumu Komisija/Rusal Armenal (C‑21/14 P, turpmāk tekstā – “apelācijas spriedums”, EU:C:2015:494) Tiesa apmierināja otro pamatu un atcēla 2013. gada 5. novembra spriedumu Rusal Armenal/Padome (T‑512/09, EU:T:2013:571).

31      Iesākumā Tiesa atgādināja, ka uz starptautiskā nolīguma, kura līgumslēdzēja puse ir Savienība, noteikumiem var atsaukties prasības atcelt atvasināto Savienības tiesību aktu vai iebildes par prettiesiskumu pamatojumam tikai ar divkāršo nosacījumu, ka, pirmkārt, tas nav pretrunā šī nolīguma būtībai un sistēmai un, otrkārt, ka šī nolīguma noteikumi to satura ziņā šķiet beznosacījuma un pietiekami precīzi, un ka tikai tad, ja šie abi nosacījumi ir kumulatīvi izpildīti, Savienības tiesā var atsaukties uz šādiem noteikumiem, lai tos izmantotu par kritēriju Savienības tiesību akta tiesiskuma novērtēšanai. Tiesa turklāt uzsvēra, ka, ņemot vērā to raksturu un sistēmu, PTO nolīgumi principā nav pieskaitāmi normām, uz kurām pamatojoties varētu tikt pārbaudīts Savienības iestāžu tiesību aktu tiesiskums (apelācijas sprieduma 37. un 38. punkts).

32      Tiesa tomēr norādīja, ka tā ir atzinusi divus īpašus gadījumus, kuri izriet no Savienības likumdevēja vēlmes pašam ierobežot savu rīcības brīvību PTO noteikumu piemērošanā, un tā ir Savienības tiesa, kas attiecīgajā gadījumā pārbauda Savienības tiesību akta un aktu, kas pieņemti tā piemērošanai, tiesiskumu attiecībā pret PTO nolīgumiem, proti, pirmkārt, gadījumā, kad Savienība ir vēlējusies izpildīt īpašu pienākumu, ko tā ir uzņēmusies saistībā ar šiem nolīgumiem, un, otrkārt, ja attiecīgajā Savienības tiesību aktā ir tieša atsauce uz precīziem šo pašu nolīgumu noteikumiem (apelācijas sprieduma 40. un 41. punkts).

33      Tiesa pēc tam norādīja, ka ar pamatregulas 2. panta 7. punktu ir noteikts īpašs režīms, ar ko paredz detalizētas normas attiecībā uz parastās vērtības aprēķināšanu saistībā ar importu no PTO valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas, tostarp no Armēnijas, un ar ko izpaudās Savienības likumdevēja griba šajā jomā pieņemt nostāju, kura atbilst Savienības tiesiskajai iekārtai (apelācijas sprieduma 47. un 48. punkts). Ciktāl Antidempinga nolīgumā nav konkrētu normu par importu no PTO dalībvalstīm, kurās nav tirgus ekonomikas, nevar tikt konstatēta atbilsme starp pamatregulas 2. panta 7. punktā ietvertajām normām, kas attiecas uz importu no PTO dalībvalstīm, kurās nav tirgus ekonomikas, no vienas puses, un Antidempinga nolīguma 2. pantā definētajām normām, no otras puses. Tiesa no tā secināja, ka minētā pamatregulas norma nav jāuzskata par pasākumu, kas vērsts uz to, lai Savienības tiesiskajā iekārtā nodrošinātu konkrēta pienākuma izpildi, kas ir uzņemts saistībā ar PTO (apelācijas sprieduma 49.–53. punkts).

34      Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantam Tiesa atcēla Vispārējās tiesas 2013. gada 5. novembra spriedumu Rusal Armenal/Padome (T‑512/09, EU:T:2013:571) un pieņēma galīgo nolēmumu par prasītājas izvirzīto pirmo prasības pamatu, to noraidot (apelācijas sprieduma 57.–60. punkts). Tiesa nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par otro līdz piekto pamatu.

35      Pēc šīs lietas nodošanas atpakaļ tā tika iedalīta Vispārējās tiesas ceturtajai palātai paplašinātā sastāvā.

36      Lietas dalībnieki neizmantoja Vispārējās tiesas Reglamenta 217. panta 1. punktā paredzēto iespēju iesniegt rakstveida apsvērumus.

37      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt mutvārdu procesu.

38      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem tika uzklausīti 2016. gada 1. jūnija tiesas sēdē. Saistībā ar to lietas dalībnieki tika aicināti iesniegt savus apsvērumus par iespējamo apelācijas sprieduma ietekmi uz šīs prasības otro līdz piekto pamatu, par ko tika izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā.

 Juridiskais pamatojums

39      Pēc apelācijas sprieduma pasludināšanas joprojām ir jāizskata četri pamati attiecīgi par pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu (otrais pamats), pamatregulas 3. panta 4. punkta pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi (trešais pamats), vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā (ceturtais pamats) un labas pārvaldības principa pārkāpumu (piektais pamats).

 Par otro pamatu saistībā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu

40      Saistībā ar savu otro pamatu prasītāja apgalvo, ka iestāžu vērtējumā par tās TER lūgumu ir pieļautas acīmredzamas kļūdas. Šis pamats sastāv no divām daļām. Ar pirmo daļu prasītāja apstrīd konstatējuma par pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrā ievilkuma neievērošanu pamatotību. Ar otro daļu prasītāja apstrīd konstatējuma par pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta trešā ievilkuma neievērošanu pamatotību.

41      Padome, kuru atbalsta Komisija, lūdz noraidīt šo pamatu.

42      Atbilstoši pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajam un trešajam ievilkumam “saskaņā ar b) apakšpunktu [pieprasījumā] ir jābūt pietiekamiem pierādījumiem par to, ka ražotājs darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, tas ir, ja: [..] uzņēmumiem ir viena, skaidri saprotama pamata grāmatvedības uzskaite, kuru pārbauda neatkarīgs revidents saskaņā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem un kuru izmanto visiem nolūkiem [otrais ievilkums], [..] ražošanas izmaksas un finansiālo stāvokli neietekmē nozīmīgi izkropļojumi, kas mantoti no agrākās sistēmas, kurā nebija tirgus ekonomikas, jo īpaši attiecībā uz aktīvu nolietojumu, citiem norakstījumiem, bartera darījumiem un samaksu, kompensējot parādus [trešais ievilkums]”.

43      Ciktāl, pirmkārt, pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā ietvertajiem nosacījumiem ir kumulatīvs raksturs (spriedums, 2009. gada 18. marts, Shanghai Excell M&E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome, T‑299/05, EU:T:2009:72, 76. punkts) un, otrkārt, ar abām šī pamata daļām prasītāja apstrīd to konstatējumu pamatotību, kas ir izdarīti par minētā 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otro un trešo ievilkumu, ir jānorāda, ka pietiek noraidīt vienu no šī pamata daļām, lai pamatu noraidītu kopumā.

44      Šīs lietas apstākļos vispirms ir jāpārbauda šī pamata pirmā daļa.

45      Ir jāatgādina, ka apstrīdētās regulas 21. un 22. apsvērumā Padome uzskatīja, ka prasītājas izvirzītie pierādījumi neatbilda pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā ievilkumā paredzētajiem nosacījumiem un apstiprināja pagaidu regulā ietverto analīzi.

46      Apstrīdētās regulas 22. apsvēruma redakcija ir šāda: “[..] Uzņēmumā ir jābūt vienam skaidram pārskatu komplektam, kas atbilst starptautiskajiem grāmatvedības standartiem[;] neatbilstības, ko atzīmēja revidenti attiecībā uz 2006. un 2007. finanšu gadu, bija tādas, kas skaidri parādīja, ka pārskati nav sagatavoti atbilstīgi starptautiskajiem grāmatvedības standartiem [..], un tāpēc uzņēmums nevarēja pierādīt, ka atbilst otrajam TER kritērijam [par uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos statusa piešķiršanu; uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos statusa piešķiršanas] kritēriji patiesībā norāda uz starptautiskajiem standartiem, un PTO biedra statuss to nemaina[;] turklāt PTO biedra statuss pats par sevi negarantē tirgus nosacījumu izpildi kāda uzņēmuma saimnieciskajā darbībā”.

47      Pagaidu regulas preambulas 27. apsvērumā Komisija norādīja, ka par prasītājas grāmatvedību par 2006. gadu tika sniegts negatīvs revidenta atzinums un tā neesot paziņojusi pienācīgi pārbaudītus grāmatvedības ierakstus par 2007. gadu.

48      Šīs pašas regulas preambulas 28. un 29. apsvērumā Komisija noraidīja prasītājas argumentu, kas bija balstīts uz, pirmkārt, prasītājas grāmatvedības par 2006. gadu revīzijas procesa atbilstības panākšanu, otrkārt, apņemšanos iesniegt grāmatvedības datus par 2007. gadu, kuri ir pārbaudīti atbilstoši starptautiskajiem grāmatvedības standartiem, un, treškārt, revidenta negatīvā novērtējuma neatbilstošo raksturu, jo revīzija tika veikta saskaņā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem. Pirmkārt, Komisija atgādināja, ka tai nav paziņoti grāmatvedības dati par 2007. gadu, neraugoties uz lūgumiem to veikt. Otrkārt, tā norādīja, ka pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunkts, kurā ir paredzēta uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos (turpmāk tekstā – “TER”), statusa piešķiršana, bija šauri interpretējama atkāpes veida norma, no kā Komisija secināja, ka grāmatvedība ne tikai bija jāpārbauda atbilstoši starptautiskiem standartiem, bet arī bija jāizveido atbilstoši tiem.

49      Prasītājas argumentus, kuri ir iesniegti šīs analīzes atspēkošanai, var iedalīt divos iebildumos. Pirmais iebildums, kas izvirzīts kā galvenais, ir par kļūdu pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrā ievilkuma interpretācijā saistībā ar kļūdaina juridiskā kritērija piemērošanu. Ar otro iebildumu, kas izvirzīts pakārtoti, prasītāja apgalvo acīmredzamu Padomes kļūdu vērtējumā, kritērija, kuram tā deva priekšroku, piemērošanā.

 Par iebildumu attiecībā uz kļūdaina juridiskā kritērija piemērošanu

50      Kā apgalvo prasītāja, pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, lai tiktu ņemta vērā Armēnijas Republikas dalība PTO un lai neradītu nesaprātīgi smagu pierādīšanas pienākumu. Tā uzskata, ka Padome ir piemērojusi kļūdainu juridisko kritēriju, izvēloties pārmērīgi plašu pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā ievilkumā ietvertās prasības “neatkarīga revīzija saskaņā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem” interpretāciju. Tam esot bijušas tādas sekas, ka prasītājai tika uzlikts pienākums sagatavot grāmatvedību, strikti ievērojot visas starptautiskās grāmatvedības normas, lai tajā nebūtu nekādu nepilnību un nekādu atkāpju un lai tā būtu sertificēta ar revidenta ziņojumu, bez norādēm uz trūkumiem. Šāda prasība pārsniedzot 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrā ievilkuma tekstu, kurā tiekot prasīts vienīgi tas, lai grāmatvedības dokumenti būtu skaidri, lai attiecībā uz tiem tiktu veikta neatkarīga revīzija atbilstoši starptautiskajiem standartiem un lai tie tiktu izmantoti visiem nolūkiem.

51      Tādējādi Padome kļūdaini apgalvojot, ka tāda atsauces uz “neatkarīgu revīziju saskaņā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem” interpretācija, atbilstoši kurai tā attiecas tikai uz starptautiskajiem grāmatvedības standartiem atbilstošas revīzijas veikšanu, esot pretrunā pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta loģikai.

52      Iesākumā prasītāja norāda, ka revīzijas veikšana nozīmē ne tikai starptautisko revīzijas normu ievērošanu, bet arī grāmatvedības dokumentu pārbaudi saskaņā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem (International Financial Reporting Standards). Prasītāja no tā būtībā secina, ka tai nav pienākuma sagatavot grāmatvedības dokumentus atbilstoši starptautiskajiem grāmatvedības standartiem, jo pietiek ar revīzijas veikšanu. Prasītāja šajā ziņā uzsver, ka revīzijas ziņojums, kas tika sniegts par 2007. gadu (turpmāk tekstā – “revīzijas ziņojums par 2007. gadu”), attiecas uz finanšu rezultātu un tās naudas plūsmu attēlojumu atbilstoši starptautiskajiem grāmatvedības standartiem. Tālāk prasītāja apgalvo, ka, ja revidenti konstatē būtiskus trūkumus, tie nevar izsniegt sertifikātu. Visbeidzot, prasītāja uzskata, ka nav loģiski attiekties pret viņu tāpat kā pret uzņēmumu, kas nav veicis revīziju savai grāmatvedībai vai to ir veicis tikai, pamatojoties uz vietējām neatzītajām normām.

53      Prasītāja būtībā piebilst, ka gadījumā, ja tai būtu piešķirts TER statuss, iestādes katrā ziņā būtu varējušas pielāgot tās izmaksas atbilstoši pamatregulas 2. panta 5. punktam.

54      Padome lūdz noraidīt šo iebildumu.

55      Strīds ir par to, kāda nozīme piešķirama prasībai, atbilstoši kurai uzņēmumam ir jāizmanto “viena pamata grāmatvedības uzskaite, ko pārbauda neatkarīgs revidents saskaņā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem un ko izmanto visiem nolūkiem”, kura ir ietverta pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā.

56      Pirmkārt, attiecībā uz normām, atbilstoši kurām ir jāpārbauda šis iebildums, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas interpretācijā ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un tā tiesiskā regulējuma mērķi, kurā tā iekļaujas (skat. spriedumu, 2005. gada 7. jūnijs, VEMW u.c., C‑17/03, EU:C:2005:362, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      Turklāt, ciktāl strīds ir par viena no TER statusa piešķiršanas nosacījumiem interpretāciju, kas paredzēti pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktā, ir jāņem vērā arī fakts, ka šajā normā paredzētā preces normālās vērtības noteikšanas metode ir izņēmums no šim nolūkam minētās regulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktā noteiktās speciālās metodes, kas principā ir piemērojama importam no valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jebkura atkāpe vai izņēmums no vispārējas normas ir interpretējams šauri (skat. spriedumu, 2012. gada 10. oktobris, Gem-Year un Jinn-Well Auto-Parts (Zhejiang)/Padome, T‑172/09, nav publicēts, EU:T:2012:532, 118. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā kā pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā ir precizēti nosacījumi, kas ir jāievēro, lai būtu piemērojams šis izņēmums, minētie nosacījumi ir interpretējami šauri.

58      Iesākumā ir jānorāda, ka prasītāja, iebilstot pret šo šaurās interpretācijas principu, apgalvo, ka TER statusa piešķiršanas nosacījumu interpretācijai, tieši otrādi, būtu jāņem vērā Armēnijas Republikas dalība PTO.

59      Patiešām, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesību teksti, cik vien iespējams, ir jāinterpretē, ņemot vērā starptautiskās tiesības, it īpaši, ja ar šādiem tekstiem ir paredzēts tieši īstenot Savienības noslēgtu starptautisku līgumu (skat. spriedumu, 2012. gada 15. marts, SCF Consorzio Fonografici, C‑135/10, EU:C:2012:140, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

60      Tomēr ir jāuzsver, ka viena no galvenajām apelācijas sprieduma tēzēm ir balstīta uz pamatregulas 2. panta 7. punkta īpašo raksturu tajā ziņā, ka tas izriet no Savienības likumdevēja vēlmes paredzēt speciālas normas importam no PTO dalībvalstīm, kurās nav tirgus ekonomikas, lai gan antidempinga nolīgumā nav paredzētas speciālas normas attiecībā uz importu no šādām valstīm (skat. iepriekš 33. punktu).

61      Jākonstatē, ka šis Tiesas uzsvērtais Savienības pieejas īpašais raksturs un arī atbilstošas normas neesamība antidempinga nolīgumā padara nenozīmīgu apstākli, ka Armēnijas Republika ir PTO dalībniece, saistībā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā paredzēto nosacījumu interpretāciju.

62      Otrkārt, attiecībā uz pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrā ievilkuma interpretāciju ir jāatgādina, ka šīs pašas regulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktā izņēmuma kārtā ir atļauts, ka uzņēmuma no valsts, kurā nav tirgus ekonomikas, preču normālo vērtību nosaka atbilstoši normām, kas piemērojamas uzņēmumiem, kuri darbojas valstīs ar tirgus ekonomiku.

63      Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā ietverto nosacījumu mērķis ir noteikt zināmu skaitu pienākumu TER lūdzējam, lai iestādes varētu pārbaudīt, ka tas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos. No šādas perspektīvas raugoties, ir jākonstatē, ka ir sevišķi svarīgi, lai grāmatvedības dokumenti, kurus uzņēmums izmanto, atspoguļotu reāli uzņemtos ražošanas izdevumus, jo uz šo izdevumu pamata tiks noteikta tā saražoto preču normālā vērtība.

64      Atbilstoši šim mērķim atsauce pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā ievilkumā uz to, ka ir jāizmanto “viena pamata grāmatvedības uzskaite, kuru pārbauda neatkarīgs revidents saskaņā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem un ko izmanto visiem nolūkiem”, nav saprotama nekā citādi kā vien tā, lai iestādēm ļautu pārliecināties par attiecīgā uzņēmuma grāmatvedības dokumentu patiesumu.

65      Līdz ar to prasītāja būtībā kļūdaini apgalvo, ka šādu nosacījumu varot izpildīt vienīgi, veicot pārbaudes procedūru, kas atbilst starptautiskajiem revīzijas standartiem, neatkarīgi no tajā ietvertajiem secinājumiem attiecībā uz konkrētā uzņēmuma grāmatvedības atbilstību starptautiskajiem grāmatvedības standartiem. Pirmkārt, šāda pieeja būtu pretrunā pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrā ievilkuma mērķim, jo tādā gadījumā TER statusu varētu piešķirt uzņēmumam, kura grāmatvedības dokumentiem nav pietiekami uzticama rakstura. Otrkārt, šāda pieeja būtu arī pretrunā pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunkta šauras interpretācijas principam, kas atgādināts iepriekš 57. punktā.

66      No tā izriet, ka juridiskais kritērijs, kurš bija jāpiemēro Padomei, izpaudās kā pārbaude par to, vai prasītājas iesniegtie pierādījumi atbilstoši pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajam ievilkumam ļauj pārliecināties par tās grāmatvedības dokumentu uzticamību. Tātad Padomei bija pienākums ņemt vērā secinājumus, kas izdarīti pārbaudēs attiecībā uz grāmatvedības dokumentu atbilstību starptautiskajiem grāmatvedības standartiem.

67      Līdz ar to apstrīdētās regulas 22. apsvērumā norādot, ka “neatbilstības, ko atzīmēja revidenti attiecībā uz 2006. un 2007. finanšu gadu, bija tādas, kas skaidri parādīja, ka grāmatvedības ieraksti nav sagatavoti atbilstīgi starptautiskajiem grāmatvedības standartiem, un tāpēc uzņēmums nevarēja pierādīt, ka atbilst otrajam TER [uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusa piešķiršanas] kritērijam”, Padome nav pieļāvusi prasītājas apgalvoto kļūdu tiesību piemērošanā.

68      Šo secinājumu nevar atspēkot ar prasītājas izdarīto atsauci uz pamatregulas 2. panta 5. punktu. Tas ļauj iestādēm attiecībā uz uzņēmumu, kurš darbojas tirgus ekonomikas apstākļos un kura izmaksas, kas saistītas ar izstrādājuma, par kuru veic izmeklēšanu, ražošanu un pārdošanu, nav pienācīgi atspoguļotas tā ierakstos, šīs izmaksas koriģēt vai noteikt, pamatojoties uz citu tās pašas valsts ražotāju vai eksportētāju izmaksām, vai arī, ja tāda informācija nav pieejama vai izmantojama, uz citiem pamatotiem apsvērumiem, tostarp informāciju, kas iegūta no citiem reprezentatīviem tirgiem.

69      Būtībā šķiet, ka prasītāja apgalvo, ka iespējamās kļūdas tās grāmatvedības dokumentos nav šķērslis, lai tai atzītu TER statusu, jo tā atradās tādā pašā situācijā, kādā atrodas uzņēmums valstī ar tirgus ekonomiku, kuram piemēro pamatregulas 2. panta 5. punktu.

70      Šāda argumentācija nepārliecina.

71      Pirmkārt, tā ir tiešā pretrunā TER statusa piešķiršanas nosacījumu šaurai interpretācijai, kas precizēta iepriekš 57. punktā minētajā judikatūrā.

72      Otrkārt, ir jānorāda, ka pamatregulas 2. panta 5. punkts ir balstīts galvenokārt uz attiecīgā uzņēmuma izdevumu pielāgošanas vai noteikšanas principu, ņemot par pamatu salīdzinājumu ar citu ražotāju vai eksportētāju izdevumiem tajā pašā valstī. Ir jākonstatē, ka salīdzinājuma veikšana tajā pašā valstī ir iespējama vienīgi attiecībā uz uzņēmumu, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, un tas nav iespējams attiecībā uz TER lūdzēju, kurš pēc definīcijas darbojas tādā valstī, kur nav šādas ekonomikas. Tādējādi, ja ir šaubas par TER lūdzēja faktiskajām izmaksām, minētais lūgums ir jānoraida un preces normālā vērtība jānosaka, pamatojoties uz salīdzinājumu ar trešo valsti, kurā ir tirgus ekonomika, saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu.

73      Līdz ar to pirmais iebildums ir jānoraida.

 Par iebildumu saistībā ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā

74      Pakārtoti prasītāja apgalvo, ka apstrīdētās regulas 22. apsvērumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, tādēļ ka Padome esot pārvērtējusi ar revīzijas ziņojumu saistītās kritiskās piezīmes par 2007. gada finanšu gadu sekas, jo revīzijas ziņojums kopumā esot pozitīvs.

75      Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka atsauce uz “atbilstību” starptautiskajiem standartiem nenozīmē, ka nevar būt atsevišķas kritiskas piezīmes, kas neietekmē lielākās daļas grāmatvedības, par kuru ir veikta revīzija, uzticamību.

76      Otrkārt, prasītāja atgādina, ka finanšu pārskatus par 2007. gadu tā iesniedza 2009. gada 12. un 13. martā, proti, nākamajā dienā pēc tam, kad neatkarīgi revidenti par tiem bija iesnieguši paziņojumu, un trīs nedēļas pirms pagaidu regulas pieņemšanas. Izņemot kritisku piezīmi par krājumu vērtību 2006. gada 31. decembrī, revidenti esot snieguši pozitīvu atzinumu, kas apliecinot atbilstību starptautiskajiem standartiem, tostarp grāmatvedības standartiem.

77      Treškārt, prasītāja būtībā apgalvo, ka revīzijas ziņojumā par 2007. gadu revidentiem nebija iespējams pieņemt atzinumu bez nevienas kritiskas piezīmes, jo finanšu pārskatu 2007. gadam pieņem, pamatojoties uz 2006. finanšu gada slēgšanu, par kuru tika pieņemts negatīvs atzinums. Tā apgalvo, ka atzinums ar kritisku piezīmi pēc nelabvēlīga atzinuma norāda uz atzīšanu, ka ir sasniegts ievērojams progress grāmatvedības sastādīšanā, un tas nozīmē, ka tās lielākajā daļā kritika uz to neattiecas un tā atbilst starptautiskajiem standartiem. Prasītāja šajā ziņā atgādina, ka atzinumu ar kritisku piezīmi var izdot tikai tad, ja kritiskās piezīmes svarīgums nav tāds, ka tās dēļ tiktu apdraudēts pozitīva atzinuma princips, un tā neattiecas uz ievērojamu elementu skaitu, kas ietverti finanšu pārskatā. Tātad no Padomes puses esot bijis acīmredzami kļūdaini uzskatīt, ka kritiskajai piezīmei par krājumu vērtību ir bijusi ietekme uz izmaksām izmeklēšanas laikposmā, šī ietekme turklāt esot pietiekami nopietna, lai grāmatvedību neuzskatītu par tādu, kas atbilst starptautiskajiem grāmatvedības standartiem.

78      Ceturtkārt, prasītāja pārmet iestādēm, ka nav ņemta vērā tās rūpnīcas slēgšana uz trīs gadu laikposmu no 2004. līdz 2006. gadam, lai veiktu tās iekārtu nomaiņu un modernizāciju, un šī slēgšana atstāja sekas uz tās grāmatvedību par 2006. gadu. Tā apgalvo, ka ir pielikusi pūles un kopš tā laika tai ir izdevies kvantitatīvi noteikt un izlabot šim finanšu gadam norādītās nepilnības, un tas izskaidro revīzijas ziņojuma par 2007. gadu novēloto iesniegšanu. Prasītāja norāda, ka nebūtu saprātīgi no tās prasīt izlabot visas kļūdas par 2006. finanšu gadu. Replikā tā apgalvo, ka nepilnības attiecībā uz inventāra novērtējumu un atlikšanu jau bija izlabotas 2007. gada revīzijas ziņojumā un šīs kritiskās piezīmes nevarēja atkārtoties 2008. gada revīzijas ziņojumā.

79      Iesākumā Vispārējā tiesa norāda, ka šis iebildums attiecas uz pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrā ievilkuma piemērošanu šīs lietas apstākļiem un ka veiktās pārbaudes apjomā ir jāņem vērā plašā novērtējuma brīvība, kāda ir atzīta iestādēm tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā, to ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ, kuras tām ir jāpārbauda (skat. spriedumu, 2009. gada 18. marts, Shanghai Excell M&E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome, T‑299/05, EU:T:2009:72, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

80      No tā izriet, ka, pārbaudot iestāžu veikto vērtējumu, Savienības tiesai ir vienīgi jāveic procesuālo normu ievērošanas pārbaude, faktu, uz kuriem balstīta apstrīdētā izvēle, materiālās precizitātes pārbaude, pārbaude par to, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda šo faktu vērtējumā un pilnvaru nepareiza izmantošana (skat. spriedumu, 2009. gada 18. marts, Shanghai Excell M&E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome, T‑299/05, EU:T:2009:72, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

81      Tomēr ir jāatgādina, ka, lai arī jomās, kurās ir jāveic sarežģīti ekonomiski vērtējumi, tautsaimniecības jautājumos Komisijai ir plaša rīcības brīvība, tas vēl nenozīmē, ka Savienības tiesai ir jāatturas pārbaudīt, kā iestādes interpretē ekonomiska rakstura informāciju. Savienības tiesai tostarp ir ne tikai jāpārbauda izvirzīto pierādījumu faktiskā pareizība, to ticamība un konsekvence, bet arī tas, vai šie pierādījumi ir uzskatāmi par visu atbilstošo informāciju, kas var tikt ņemta vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai tie ir tādi, ar kuriem var pamatot izdarītos secinājumus (spriedums, 2014. gada 29. janvāris, Hubei Xinyegang Steel/Padome, T‑528/09, EU:T:2014:35, 53. punkts).

82      Visbeidzot ir jāuzsver, ka pierādīšanas pienākums ir ražotājam eksportētājam, kas vēlas iegūt TER statusu. Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka lūgumā “[..] jābūt pietiekamiem pierādījumiem”. Līdz ar to Savienības iestādēm nav jāpierāda, ka ražotājs eksportētājs neatbilst šī statusa saņemšanai paredzētajiem nosacījumiem. Savienības iestādēm turpretim ir jānovērtē, vai ražotāja eksportētāja iesniegtie pierādījumi ir pietiekami, lai pierādītu to, ka pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā noteiktie nosacījumi ir izpildīti, un Savienības tiesai ir jāpārbauda, vai šajā vērtējumā nav pieļauta acīmredzama kļūda (skat. spriedumu, 2009. gada 18. marts, Shanghai Excell M&E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome, T‑299/05, EU:T:2009:72, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

83      Ievērojot iepriekš minēto, šis iebildums nozīmē, ka ir jāpārbauda, vai konstatēdama, ka revidentu norādītās nepilnības neļauj iegūt pārliecību par prasītājas grāmatvedības uzticamību, Padome nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

84      Pirmkārt, ir jānorāda, ka izmeklēšanas laikposms ilga no 2007. gada 1. jūlija līdz 2008. gada 30. jūnijam un prasītāja spēja iesniegt revīzijas ziņojumu tikai par daļu no šī laikposma, proti, par 2007. gadu.

85      Otrkārt, no lietas materiāliem izriet, ka revīzijas ziņojumā par 2007. gadu bija ietverta kritiska piezīme, kura bija pamatota ar šādu apsvērumu: “2006. gada 31. decembrī uzņēmums uzrāda noteiktu skaitu nesakritību starp kontiem attiecībā uz kustamo inventāru un grāmatvedības reģistriem, un līdz šai dienai tas nav spējis apmierinoši novērst šīs nesakritības[;] nebija iespējams pārliecināties par inventāra apjomu, izmantojot citas pārbaudes procedūras[,] līdz ar to nebija iespējams noteikt, vai 2006. gada 31. decembrī būtu nepieciešams veikt inventāra pielāgojumus, kā arī pielāgojumus pārdošanas izmaksām un neto zaudējumiem par finanšu gadiem, kas beigušies attiecīgi 2006. un 2007. gada 31. decembrī.” Tas noveda pie šādas kritiskas piezīmes revidentu pieņemtajā labvēlīgajā atzinumā: “Mūsu ieskatā, ar kritisku piezīmi par šādu pielāgojumu sekām uz pašreizējiem skaitļiem, kā arī atbilstošajiem skaitļiem, tie ir pielāgojumi, kurus attiecīgā gadījumā varētu uzskatīt par nepieciešamiem, ja būtu bijis iespējams iegūt pietiekamu un piemērotu pierādošu informāciju, kas aprakstīta fragmentos, kuros ir pamatota kritiskā piezīme; finanšu pārskatā visos nozīmīgajos aspektos ir uzticami atspoguļota uzņēmuma finansiālā situācija 2007. gada 31. decembrī, kā arī tās finanšu rezultāti un naudas plūsma par šajā datumā noslēgto finanšu gadu atbilstoši starptautiskajiem grāmatvedības standartiem.”

86      Tādējādi kritiskā piezīme attiecās uz trīs elementiem: krājumu inventāru 2006. gada 31. decembrī, pārdošanas izmaksām un neto zaudējumiem 2006. un 2007. gadā.

87      Treškārt, prasītāja patiešām pamatoti norāda, ka no minētā revīzijas ziņojuma m) sadaļas izriet, ka 2007. gadā tika pieliktas pūles, lai izlabotu 2006. gada revīzijas ziņojumā konstatētās kļūdas. Tomēr minētā revīzijas ziņojuma m) sadaļu nevar lasīt atrauti no revidentu izteiktās kritiskās piezīmes. No tā izriet, ka, ja prasītāja ir veikusi jaunu novērtējumu par zināmiem kļūdainiem datiem par 2006. gadu (tostarp par iekārtu un krājumu vērtību), šo korekciju uzticamība saglabājas neskaidra.

88      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka pati prasītāja savos procesuālajos rakstos atzīst sava atkārtoti veiktā novērtējuma nepilnīgo raksturu, jo replikā tā apgalvo, ka “izlabot antidempinga izmeklēšanās laikā pilnīgi visas ierakstu kļūdas, kuras ieviesušās grāmatvedībā, par finanšu gadu, kas noslēdzās 2006. gada 31. decembrī, un uz kurām ir norādījuši ārējie revidenti, būtu bijis nesamērīgs slogs uzņēmuma vadībai”.

89      Ceturtkārt, no iepriekš minētā izriet, ka prasītājas, kura nes pierādījumu slogu par pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā ietverto nosacījumu izpildi, atbilstoši iepriekš 82. punktā minētajai judikatūrai iesniegtie elementi neļāva iestādēm pārliecināties par prasītājas grāmatvedības patiesumu attiecībā uz trīs elementiem: krājumu inventāru 2006. gada 31. decembrī, pārdošanas izmaksām un neto zaudējumiem par 2006. un 2007. gadu.

90      No vienas puses, nevar pamatoti noliegt, ka šie elementi attiecas uz prasītājas izdevumiem, kuri var ietekmēt tās preču normālo vērtību.

91      No otras puses, no tā katrā ziņā izriet, ka prasītājas grāmatvedības dokumenti neļāva iestādēm noteikt minēto normālo vērtību, piemērojot pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktā noteikto metodi.

92      Līdz ar to Padome nav pieļāvusi apgalvoto acīmredzamo kļūdu vērtējumā, tai uzskatot, ka prasītāja nav pierādījusi, ka bija izpildīti pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā ievilkumā paredzētie nosacījumi.

93      Ņemot vērā iepriekš minēto, otrais iebildums ir jānoraida un līdz ar to pirmā pamata pirmā daļa jānoraida kopumā. Iepriekš 43. punktā minēto iemeslu dēļ šis secinājums ir pietiekams, lai noraidītu šo pamatu, un nav vajadzības izskatīt tā otro daļu.

 Par trešo pamatu saistībā ar pamatregulas 3. panta 4. punkta pārkāpumu un pamatojuma nenorādīšanu

94      Ar šo pamatu prasītāja pārmet Padomei, ka tā ir pārkāpusi pamatregulas 3. panta 4. punktu, kumulatīvi aplūkodama Armēnijas izcelsmes importu un importu no Brazīlijas un ĶTR.

95      Padome, kuru atbalsta Komisija, lūdz noraidīt šo pamatu.

96      Saskaņā ar pamatregulas 3. panta 4. punktu, “ja vienlaicīgi antidempinga izmeklēšanai tiek pakļauts kādas preces imports no vairākām valstīm, šāda importa ietekmi vērtē kopumā tikai tad, ja konstatē, ka a) dempinga starpība, kas noteikta katras valsts importam, pārsniedz 9. panta 3. punktā definēto minimālo apjomu, un katras valsts importa apjoms nav nenozīmīgs, un b) importa ietekmes novērtējums kopumā ir vēlams, ņemot vērā importēto ražojumu savstarpējo konkurenci un importēto preču un līdzīgu Kopienas preču konkurenci”.

97      Apstrīdētās regulas 55.–57. apsvērumā Padome noraidīja prasītājas argumentu par to, ka importu no Armēnijas nevar aplūkot kumulatīvi ar importu no Brazīlijas un ĶTR, to redakcija ir šāda:

“(55)      Pēc pagaidu paziņojuma sniegšanas Armēnijas ražotājs eksportētājs apgalvoja, lai veiktu kaitējuma analīzi, Armēnijas importa apjomi nav jākumulē ar citiem, jo importa apjomi un tirgus daļa nav lieli un importa tendences nav nozīmīgas, turklāt ir acīmredzamas kvalitātes atšķirības ražojumiem, kas eksportēti no Armēnijas, un tiem, kas eksportēti no Brazīlijas un ĶTR.

(56)      Šo prasību nevar pieņemt, jo konstatēja, ka ir izpildīti visi pamatregulas 3. panta 4. punktā izklāstītie kumulatīvie nosacījumi.

–        Kā provizoriski noteikts un apstiprināts iepriekš 38.–39. apsvērumā, Armēnijai noteiktā dempinga starpība bija virs de minimis sliekšņa, kas definēts pamatregulas 9. panta 3. punktā,

–        no Armēnijas, Brazīlijas un ĶTR veiktā importa apjoms pamatregulas 5. panta 7. punkta nozīmē bija nenozīmīgs, t.i., tā tirgus daļas sasniedza 5,26 %, kā norādīts pamatregulas 96. apsvērumā (4. tabula)[;] konstatēja arī, ka no 2006. gada līdz IP beigām importa apjomi no Armēnijas ievērojami palielinājušies, neraugoties uz ĶTR importa atkārtotu ienākšanu tirgū un ievērojamajiem importa apjomiem no Brazīlijas attiecīgajā periodā,

–        attiecībā uz konkurences apstākļiem starp ražojumiem, kas importēti no attiecīgajām valstīm, un jo īpaši attiecībā uz argumentiem, kuri izteikti saistībā ar importēto ražojumu ievērojamām kvalitātes atšķirībām, kā izklāstīts 52. apsvērumā, konstatēja, ka Armēnijas ražojumiem ir līdzīgas pamata fiziskās un tehniskās īpašības un tos izmanto vieniem un tiem pašiem galvenajiem mērķiem, neskatoties uz to īpašo kvalitāti[;] atzīmē arī to, ka šis ražotājs eksportētājs paziņoja savu nolūku pārslēgt ražošanu pat uz augstākas kvalitātes pārveidotu foliju, kas norāda uz to, ka arguments par izgatavoto ražojumu iespējami slikto kvalitāti var būt pārspīlēts.

(57)      Tāpēc prasības, ko šajā sakarā iesniedza Armēnijas ražotājs eksportētājs, noraidīja.”

98      Turklāt apstrīdētās regulas 52. apsvērums, kurš attiecas uz Brazīlijas ražotāja eksportētāja argumentu atspēkošanu, bet uz kuru ir izdarīta atsauce 56. apsvēruma trešajā ievilkumā, ir izteikts šādā redakcijā: “Attiecībā uz pirmo apgalvojumu, t.i., atšķirību kvalitātes standartos, izmeklēšana noskaidroja, ka, neskatoties uz kvalitātes atšķirībām, alumīnija folijas tirgu galvenokārt virza cena, un kvalitātes atšķirībām ir vien neliela nozīme piegādātāja izvēlē[;] šos konstatējumus apstiprināja importētāji, kas sadarbojās, un attiecīgie lietotāji[;] tādējādi Brazīlijas ražotāja eksportētāja nepamatoto apgalvojumu, t.i., ka alumīnija folijas tirgus ir sadalīts vairākos segmentos atbilstīgi ražojuma kvalitātes atšķirībām, šajā izmeklēšanā nevarēja apstiprināt, un šajā sakarā iesniegtā prasība ir jānoraida.”

99      Vispārējā tiesa uzskata, ka prasītājas izvirzītos argumentus saistībā ar šo pamatu var iedalīt divās daļās atkarībā no tā, vai tiek apstrīdēts novērtējums attiecībā uz nosacījumiem, kuri ir ietverti, pirmkārt, pamatregulas 3. panta 4. punkta a) apakšpunktā un ir saistīti ar kumulatīvā importa ievērojamo raksturu un, otrkārt, pamatregulas 3. panta 4. punkta b) apakšpunktā par konkurences nosacījumu pārbaudi. Saistībā ar šo otro pamatu tiks arī pārbaudīta prasītājas veiktā apstrīdēšana par apstrīdētās regulas nepietiekami pamatoto raksturu attiecībā uz minētā 3. panta 4. punkta b) apakšpunkta piemērošanu.

 Par pirmo daļu saistībā ar kumulatīvā importa ievērojamo raksturu

100    Prasītāja būtībā izvirza piecus iebildumus attiecībā uz Padomes novērtējumu par kumulatīvā importa ievērojamo raksturu.

101    Pirmais iebildums ir par to, kā interpretēt nosacījumu par to, ka importa apjoms no katras valsts, kas ietverts pamatregulas 3. panta 4. punkta a) apakšpunktā, nevar būt neievērojams. Prasītāja pārmet Padomei, ka tā ir kļūdaini ņēmusi vērā 1 % tirgus daļas kritēriju, kas minēts pamatregulas 5. panta 7. punktā, lai novērtētu importa neievērojamo raksturu šīs pašas regulas 3. panta 4. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Pirmkārt, prasītāja norāda, ka pamatregulas 3. panta 4. punktā nav nekādas atsauces uz šīs pašas regulas 5. panta 7. punktu. Otrkārt, tā apgalvo, ka zemam importa apjomam nav viena un tā pati nozīme abās šajās tiesību normās. Ja neievērojama importa apjoma sekas ir procedūras izbeigšana pamatregulas 5. panta 7. punkta gadījumā, tas tā obligāti neesot šīs pašas regulas 3. panta 4. punkta a) apakšpunkta gadījumā. Prasītāja turklāt norāda, ka attiecībā uz pamatregulas interpretāciju Padome nevar atsaukties uz nekāda veida novērtējuma brīvību.

102    Iesākumā ir jānorāda, ka Padome apstrīdētās regulas 56. apsvēruma otrajā ievilkumā prasītājas importa kvalificēšanai par tādu, kas “nav neievērojams”, nav veikusi pašu par sevi saprotamo novērtējumu par minētā importa apjomu, bet gan ir pamatojusies uz kombinētu interpretāciju, kura sastāv no, pirmkārt, pamatregulas 3. panta 4. punkta a) apakšpunkta un, otrkārt, no šīs pašas regulas 5. panta 7. punkta.

103    No judikatūras izriet, ka pamatregulas 3. panta 4. punkta a) apakšpunkts ir ticis interpretēts tādējādi, ka ar to ir atļauts ņemt vērā noteiktas valsts izcelsmes importu saistībā ar kumulatīvu importu tikai tad, ja importu veic ražotājs eksportētājs, attiecībā uz kuru ir konstatēts, ka tas veic dempingu (spriedums, 2004. gada 28. oktobris, Shanghai Teraoka Electronic/Padome, T‑35/01, EU:T:2004:317, 161. punkts). No tā izriet, ka šīs tiesību normas mērķis ir novērst to, ka tiek veikts kumulatīvs novērtējums par importa sekām, ieskaitot valstis, kuru izcelsmes ražotāja eksportētāja veiktais attiecīgais imports nav par dempinga cenām, vai nu tādēļ, ka dempinga starpība ir zemāka par de minimis slieksmi, vai arī tādēļ, ka importa apjoms ir neievērojams.

104    Ir jākonstatē, ka pamatregulas 5. panta 7. punkts, ciktāl tajā ir precizēts, ka “lietas izskatīšanu neuzsāk valstīs, no kurām importēto preču tirgus daļa ir mazāka par 1 %, ja vien šādas valstis kopā nenodrošina 3 % vai vairāk no Kopienas patēriņa”, ir tieši domāts, lai paskaidrotu apstākļus, kuros importa daļa no Savienības patēriņa ir pārāk niecīga, lai šo importu varētu uzskatīt par importu par dempinga cenām.

105    Līdz ar to abas tiesību normas ir viena otru papildinošas, tādēļ Padome, nepieļaujot prasītājas apgalvoto kļūdu tiesību piemērošanā, ir ņēmusi vērā pamatregulas 5. panta 7. punktā minēto 1 % slieksni, lai interpretētu nosacījumu par importa ievērojamo raksturu, kas minēts pamatregulas 3. panta 4. punkta a) apakšpunktā.

106    Līdz ar to pirmais iebildums ir noraidāms.

107    Otrais iebildums ir balstīts uz salīdzinājumu ar Padomes veikto kvalifikāciju par importu no Krievijas. Padomei tiek pārmests, ka tā ir uzskatījusi, ka importam no Armēnijas bija būtiska ietekme tirgū, lai gan imports no Krievijas, neraugoties uz tā lielāko apjomu, esot ticis uzskatīts par ierobežotu un par tādu, kam nav negatīvas ietekmes uz Savienības ražošanas nozares situāciju.

108    Ir jākonstatē, ka prasītāja nav veikusi juridisku kvalifikāciju attiecībā uz šo iebildumu.

109    Gadījumā, ja šis iebildums būtu izvirzīts, lai pierādītu, ka iestādes ir kļūdaini uzskatījušas, ka prasītājas imports ir ievērojams atbilstoši pamatregulas 3. panta 4. punkta a) apakšpunktam, tas ir uzreiz noraidāms, ciktāl iepriekš 103.–105. punktā ir secināts, ka jēdziena “ievērojams” interpretācijai atbilstoši pamatregulas 5. panta 7. punktam nebija nekāda kļūdaina rakstura.

110    Gadījumā, ja šis iebildums būtu jāsaprot kā tāds, ar kuru būtībā tiek apgalvots vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums par sliktu prasītājai, arī tas ir jānoraida. Neesot pat vajadzībai pārbaudīt, vai Krievijas un Armēnijas izcelsmes imports tiek veikts salīdzināmās situācijās, pietiek atgādināt, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāievēro atbilstoši tiesiskuma principam, saskaņā ar kuru persona savās interesēs nevar atsaukties uz citas personas interesēs izdarītu nelikumību (skat. spriedumu, 2011. gada 14. aprīlis, Visa Europe un Visa International Service/Komisija, T‑461/07, EU:T:2011:181, 219. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi, pieņemot, ka Padome ir kļūdījusies, kvalificēdama importu no Krievijas kā ierobežotu, tādai kļūdai nebūtu ietekmes uz importa no Armēnijas kvalifikāciju kā “ievērojamu”.

111    Līdz ar to arī otrais iebildums ir jānoraida.

112    Trešais, ceturtais un piektais iebildums ir par laikposma, kas jāņem vērā, izvēli saistībā ar novērtējumu attiecībā uz prasītājas veiktā importa neievērojamo vai neievērojamo raksturu.

113    Ar trešo iebildumu Padomei tiek pārmests, ka tā ir noteikusi prasītājas importa apjomu vienīgi, ņemot vērā izmeklēšanas laikposmu (no 2007. gada jūlija līdz 2008. gada jūnijam), nevis visu aplūkoto laikposmu (no 2005. gada janvāra līdz 2008. gada jūnijam). Būtībā tiek apgalvots, ka izmeklēšanas laikposms vien attiecībā uz prasītāju nav reprezentatīvs, jo tajā nav ņemta vērā to seku ietekme, kuras radīja tās darbības pilnīga apturēšana laikā no 2004. līdz 2006. gadam. Tādējādi tajā nav ņemta vērā importa no Armēnijas neesamība līdz 2006. gada beigām, tā būtībā novedot pie sagrozīta importa atspoguļojuma. Eksporta apjoma ņemšana vērā aplūkotajā laikposmā būtu bijusi pietiekama, lai pierādītu prasītājas veiktā importa neievērojamo raksturu. Tā piebilst, ka vienīgi izmeklēšanas laikposmā veiktā importa ņemšana vērā nav pietiekama, lai noteiktu kaitējumu pamatregulas 3. panta 2. punkta izpratnē. Prasītāja turklāt būtībā apgalvo, ka Padomes analīze ir pretrunīga, jo, lai gan tajā vidējā importa apjoma aprēķināšanai nav ņemtas vērā prasītājas rūpnīcas slēgšanas sekas, tajā ir izdarīta atsauce uz importa pieaugumu, ko izraisīja minētais darbības apturēšanas laikposms.

114    Apstrīdētās regulas 3. apsvērumā ir nošķirts, pirmkārt, izmeklēšanas laikposms attiecībā uz dempingu un kaitējumu (no 2007. gada 1. jūlija līdz 2008. gada 30. jūnijam) un, otrkārt, aplūkotais laikposms, kas attiecas uz kaitējuma novērtējumam lietderīgo tendenču pārbaudi (no 2005. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 30. jūnijam).

115    Apstrīdētās regulas 56. apsvēruma otrajā ievilkumā Padome ir ņēmusi vērā importa no Armēnijas apjomu izmeklēšanas laikposmā (proti, 5,26 %), lai uzskatītu, ka tas nebija neievērojams. Padome arī konstatēja, ka no 2006. gada līdz izmeklēšanas laikposma beigām importa apjomi no Armēnijas ievērojami palielinājās, neraugoties uz ĶTR importa atkārtotu ienākšanu tirgū un ievērojamajiem importa apjomiem no Brazīlijas attiecīgajā periodā.

116    Tādējādi, lai pamatotu savu secinājumu par importa ievērojamo raksturu, Padome balstījās, pirmkārt, uz prasītājas importa apjomu izmeklēšanas laikposmā un, otrkārt, uz importa tendenču izmaiņām ilgākā laikposmā, proti, aplūkotajā laikposmā.

117    Ciktāl no 104. un 105. punkta izriet, ka apstrīdētās regulas 56. apsvēruma otrajā ievilkumā izdarītais konstatējums par tirgus daļas pastāvēšanu 5,26 % apmērā pats par sevi ir pietiekams, lai pierādītu prasītājas importa ievērojamo raksturu, Vispārējā tiesa uzskata, ka pietiek pārbaudīt, vai Padome ir pierādījusi minētās tirgus daļas apmēru, nepieļaudama acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pamatodamās vienīgi uz informāciju, kas attiecās uz izmeklēšanas laikposmu, kurš ilga no 2007. gada 1. jūlija līdz 2008. gada 30. jūnijam.

118    Atbilstoši pamatregulas 6. panta 1. punktam “pēc lietas izskatīšanas uzsākšanas Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm sāk izmeklēšanu Kopienas līmenī[;] šāda izmeklēšana ietver gan dempinga, gan zaudējumu izmeklēšanu[;] lai konstatējumi būtu reprezentatīvi, izvēlas attiecīgu izmeklēšanas laikposmu, kas dempinga gadījumā parasti ir vismaz seši mēneši tieši pirms lietas izskatīšanas uzsākšanas”.

119    No judikatūras izriet, ka izmeklēšana ir jāvada, balstoties uz, cik vien iespējams, aktuālu informāciju, lai varētu noteikt antidempinga maksājumus, kas ir piemēroti, lai Savienības ražošanas nozari aizsargātu pret dempinga praksi (spriedumi, 2000. gada 3. oktobris, Industrie des poudres sphériques/Padome, C‑458/98 P, EU:C:2000:531, 92. punkts, un 2016. gada 28. janvāris, CM Eurologistik un GLS, C‑283/14 un C‑284/14, EU:C:2016:57, 66. punkts).

120    No judikatūras arī izriet, ka Padome var konstatēt Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu attiecībā uz ilgāku laikposmu nekā to, kas ir aptverts ar izmeklēšanu par to, vai pastāv dempinga prakse (šajā ziņā skat. spriedumu, 1991. gada 7. maijs, Nakajima/Padome, C‑69/89, EU:C:1991:186, 87. punkts), tādēļ ka aplūkotajā laikposmā ir veikta pārbaude attiecībā uz tendencēm, kas bija lietderīgas kaitējuma novērtēšanai.

121    Prasītāja uzskata, ka tās importa ievērojamais raksturs bija jānovērtē saistībā ar šādu ilgāku laikposmu.

122    Šajā ziņā pietiek uzsvērt, ka Padome pamatoti atbild, ka tas būtu novedis pie sagrozītas ainas par reālo eksporta apmēru uz Savienību, ciktāl šādā gadījumā tiktu ņemts vērā prasītājas rūpnīcas slēgšanas laikposms, kuru nevar uzskatīt par tādu, kas atspoguļo tās ražošanas un eksporta darbību realitāti.

123    Tātad, nosakot prasītājas veiktā importa ievērojamo raksturu, pamatojoties uz datiem vienīgi saistībā ar izmeklēšanas laikposmu, nevis aplūkoto laikposmu, Padome nav pieļāvusi prasītājas apgalvoto acīmredzamo kļūdu novērtējumā.

124    Šo secinājumu neatspēko prasītājas replikā ietvertie argumenti par iestāžu pienākumu veikt objektīvu novērtējumu atbilstoši pamatregulas 3. panta 2. punktam. Neesot vajadzībai pārliecināties par šī argumenta pieņemamību, ko apstrīd Padome, pietiek uzsvērt, ka laikposma, kas neatspoguļo parasto prasītājas darbību, neņemšanas vērā jēga ir tāda, ka tiek ievākta, cik vien iespējams, aktuāla informācija, kas tātad ir atbilstoši objektīvās pārbaudes loģikai, uz kuru ir atsauce pamatregulas 3. panta 2. punktā.

125    Līdz ar to trešais iebildums ir noraidāms.

126    Saistībā ar ceturto iebildumu prasītāja apgalvo, ka tās importa analīze ir veikta par 18 mēnešu laikposmu, lai gan imports no citām eksportētājām valstīm tika analizēts 42 mēnešu laikposmā, un tas esot kvalificējams kā diskriminējoša attieksme attiecībā pret viņu.

127    Tomēr ir jākonstatē, ka šis iebildums nav pamatots ar faktiem. No pagaidu regulas preambulas 93. apsvēruma otrā ievilkuma, uz kuru ir izdarīta atsauce apstrīdētās regulas preambulas 58. apsvērumā, izriet, ka importa apjoms gan no Armēnijas, gan no Brazīlijas un ĶTR tika noteikts, balstoties uz vienāda ilguma laikposmu, proti, izmeklēšanas laikposmu.

128    Ar piekto iebildumu prasītāja pārmet Padomei, ka tā nav ņēmusi vērā importa apjomus pēc izmeklēšanas laikposma. Tā atgādina, ka pārdošanai, ko tā Savienībā veica 2008. gadā, parādījās ievērojama krituma tendences, kas saglabājās arī pēc izmeklēšanas laikposma. Tā apgalvo, ka importa apjoma ņemšana vērā pēc izmeklēšanas laikposma atbilst prasībai ņemt vērā, cik vien iespējams, aktuālu informāciju un, ciktāl importa apjoma kritums sākās divus mēnešus pirms administratīvā procesa uzsākšanas, tas nebija administratīvais process, kas varēja būt tā pamatā.

129    Kā Vispārējai tiesai jau bija iespēja norādīt, izmeklēšanas laikposms un aizliegums ņemt vērā pēc izmeklēšanas radušos apstākļus ir paredzēts, lai garantētu, ka izmeklēšanas rezultāti ir reprezentatīvi un ticami, lai nodrošinātu, ka apstākļus, pamatojoties uz kuriem ir konstatēts dempings un kaitējums, neietekmē attiecīgo ražotāju rīcība pēc antidempinga procedūras uzsākšanas un ka tādējādi ar galīgo procedūras beigās uzlikto maksājumu faktiski tiek segts ar dempingu radītais kaitējums (skat. spriedumu, 2008. gada 17. decembris, HEG un Graphite India/Padome, T‑462/04, EU:T:2008:586, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

130    Turklāt, izmantojot terminu “parasti”, pamatregulas 6. panta 1. punktā ir pieļauti izņēmumi no aizlieguma ņemt vērā informāciju, kas attiecas uz laikposmu pēc izmeklēšanas laikposma. Attiecībā uz apstākļiem, kas ir labvēlīgi izmeklēšanā iesaistītajiem uzņēmumiem, ir lemts, ka Savienības iestādēm nevar uzlikt pienākumu ņemt vērā pierādījumus, kuri attiecas uz laikposmu pēc izmeklēšanas laikposma, ja vien šie pierādījumi neatklāj jaunus faktus, kas paredzēto antidempinga maksājuma piemērošanu padara acīmredzami neatbilstošu. Ja turpretī apstākļi par laikposmu pēc izmeklēšanas aptvertā laikposma attaisno antidempinga maksājuma piemērošanu vai palielināšanu, jo tie atspoguļo attiecīgo uzņēmumu pašreizējo rīcību, pamatojoties uz iepriekš izklāstīto, ir jāsecina, ka iestādēm ir tiesības vai pat pienākums tos ņemt vērā (skat. spriedumu, 2008. gada 17. decembris, HEG un Graphite India/Padome, T‑462/04, EU:T:2008:586, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

131    Savos apsvērumos par pagaidu secinājumu publiskošanu prasītāja norādīja uz importa statistikas grafisku attēlojumu, kura avots bija Eiropas Savienības Statistikas birojs (Eurostat), no kura satura izriet prasītājas importa samazināšanās laikā starp 2008. gada martu un aprīli un pēc tam tās importa stabilizēšanās līdz aplūkotā laikposma beigām, proti, 2009. gada janvārim.

132    Patiešām, no šī dokumenta izriet, ka tās importa kritums galvenokārt bija 2008. gada aprīlī un maijā, kas bija ne tikai pirms Komisijas antidempinga procedūras uzsākšanas (2008. gada 12. jūlijā), bet arī pirms pašas Eiropas Savienības ražošanas nozares sūdzības (2008. gada 28. maijā), un tas varētu norādīt uz to, ka minētā krituma izraisītājs nebija antidempinga procedūras uzsākšana.

133    Tomēr ir jānorāda, ka iepriekš 130. punktā norādītajā judikatūrā attiecībā uz apstākļiem, kas ir labvēlīgi uzņēmumiem, par kuriem veic izmeklēšanu, ir paredzēts ņemt vērā pierādījumus, kuri attiecas uz laikposmu pēc izmeklēšanas aptvertā laikposma tikai tad, ja šo pierādījumu dēļ iestādes iecerētā antidempinga maksājuma piemērošana izrādās acīmredzami nepiemērota.

134    Ir jākonstatē, ka importa krituma iepriekšējais raksturs attiecībā pret procedūras uzsākšanu ir pavisam relatīvs, jo patiesībā minētais kritums praktiski sakrita ar Savienības ražošanas nozares sūdzību un tātad nevar izslēgt, ka šo divu notikumu starpā pastāv cēloņsakarība. Turklāt šīs procedūras uzsākšana varēja ietekmēt prasītājas rīcību, liekot tai saglabāt relatīvi zemu importa apjomu līdz antidempinga procedūras noslēgumam. Attaisnojums saistībā ar iespējamo prasītājas rīcību antidempinga procedūras uzsākšanas dēļ tātad nav acīmredzami neatbilstošs.

135    Tātad Padome nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, netieši atsakoties ņemt vērā importa apjomus pēc izmeklēšanas laikposma.

136    Tādējādi ir pilnībā jānoraida piektais iebildums un pamata pirmā daļa.

 Par otro daļu saistībā ar konkurences apstākļu novērtējumu

137    Šajā pamata daļā ietverto argumentāciju var iedalīt trīs iebildumos, prasītājai izsakot kritiku, pirmkārt, par apstrīdētās regulas pamatojumu attiecībā uz pamatregulas 3. panta 4. punkta b) apakšpunkta piemērošanu, otrkārt, attiecībā uz neatbilstošu kritēriju piemērošanu un, treškārt, par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, piemērojot šo tiesību normu šīs lietas apstākļiem.

138    Attiecībā uz pirmo iebildumu prasītāja tajā izsaka kritiku par apstrīdētās regulas pamatojumu saistībā ar to pierādījumu elementu atspēkošanu, kurus tā ir izvirzījusi, lai pierādītu, ka tās preču sliktā kvalitāte to nostādot citos konkurences apstākļos salīdzinājumā ar, pirmkārt, Brazīlijas un ĶTR importētājiem un, otrkārt, Savienības ražotājiem. Šajā ziņā tā norāda, ka Padome vienīgi ir uzsvērusi prasītājas nolūku pārorientēt savu ražošanu uz pārveidoto alumīnija foliju, kurai būtu vēl augstāks kvalitātes līmenis.

139    No pastāvīgās judikatūras izriet, ka pamatojumā, kāds prasīts LESD 296. pantā, skaidri un nepārprotami ir jābūt norādītai apstrīdētā tiesību akta izdevējas iestādes argumentācijai, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt, kāds ir veiktā pasākuma pamatojums, un aizstāvēt savas tiesības un lai Savienības tiesa varētu veikt savu pārbaudi (skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Hangzhou Duralamp Electronics/Padome, T‑459/07, nav publicēts, EU:T:2013:369, 86. punkts un tajā minētā judikatūra).

140    Pamatojumā netiek prasīts uzskaitīt visus atbilstošos faktiskos vai juridiskos apstākļus, un pamatojuma prasības ir izvērtējamas, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas attiecīgo jautājumu regulējošās tiesību normas. Pietiek, ka Padome izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kam ir būtiska nozīme apstrīdētās regulas kontekstā (skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Hangzhou Duralamp Electronics/Padome, T‑459/07, nav publicēts, EU:T:2013:369, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

141    It īpaši iestādēm nav jāieņem nostāja attiecībā uz visiem argumentiem, kurus tai izvirza ieinteresētās personas, bet pietiek ar to, ka tās izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma kontekstā (skat. spriedumu, 2015. gada 16. decembris, VTZ u.c./Padome, T‑108/13, nav publicēts, EU:T:2015:980, 157. punkts un tajā minētā judikatūra).

142    Pirmkārt, ir jānorāda, ka, lasot kopā apstrīdētās regulas 52. apsvērumu un 56. apsvēruma trešo ievilkumu, no tiem skaidri un nepārprotami izriet Padomes argumentācija attiecībā uz pamatregulas 3. panta 4. punkta b) apakšpunktā ietvertā nosacījuma ievērošanu. No tā būtībā izriet trīs apstākļi, vispirms, cenu dimensijas svarīgums konkurencē alumīnija folijas tirgū un nenozīmīgā kvalitātes atšķirību loma (52. apsvērums), tālāk – konstatējums, ka prasītājas precēm ir tādas pašas pamata fiziskās un tehniskās īpašības un tās izmanto vieniem un tiem pašiem galvenajiem mērķiem, neskatoties uz to specifisko kvalitāti (56. apsvēruma trešais ievilkums), un, visbeidzot, prasītājas paziņotais nolūks pārorientēt savu ražošanu uz vēl augstākas kvalitātes pārveidoto alumīnija foliju, kas norādot uz to, ka arguments par saražoto preču apgalvoti viduvējo kvalitāti varētu būt pārspīlēts (56. apsvēruma trešais ievilkums). Šis apstrīdētās regulas pamatojuma aspekts tātad ir atbilstošs iepriekš 139. punktā paskaidrotajām prasībām.

143    Otrkārt un atbilstoši iepriekš 140. un 141. punktā minētajai judikatūrai, ir jāpieņem, ka apstrīdētās regulas 52. apsvērumā un 56. apsvēruma trešajā ievilkumā sniegtais pamatojums attiecībā uz pamatregulas 3. panta 4. punkta b) apakšpunktā ietvertā nosacījuma ievērošanu ir pietiekams, lai izpildītu LESD 296. panta prasības attiecībā uz šo Padomes pamatojuma aspektu, nepastāvot Padomes pienākumam pieņemt tiešu nostāju par dažādajiem pierādījumu elementiem, kurus prasītāja ir izvirzījusi administratīvajā procesā.

144    Līdz ar to pirmais iebildums ir noraidāms.

145    Saistībā ar otro iebildumu prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā regulā ir pieļauta kļūda vērtējumā, jo tās argumentācija attiecībā uz konkurences apstākļiem tika noraidīta balstoties uz neatbilstošu pamatojumu. Apstrīdētās regulas 56. apsvēruma trešajā ievilkumā ietvertais konstatējums par to, ka Armēnijas izcelsmes precēm bija tādas pašas pamata fiziskās un tehniskās īpašības un tās izmanto vieniem un tiem pašiem galvenajiem mērķiem, neskatoties uz to specifisko kvalitāti, esot atbilstošs vienīgi tam, lai noteiktu, kādas ir līdzīgas attiecīgās preces atbilstoši pamatregulas 1. panta 4. punktam, un nevis novērtējuma par konkurences apstākļiem veikšanai atbilstoši šīs pašas regulas 3. panta 4. punkta b) apakšpunktam.

146    Ir jāatgādina, ka apstrīdētās regulas 56. apsvērumā Padome konstatēja, ka “Armēnijas izcelsmes precēm bija tādas pašas pamata fiziskās un tehniskās īpašības un tās izmanto vieniem un tiem pašiem galvenajiem mērķiem, neskatoties uz to īpašo kvalitāti”. Prasītāja uzskata, ka tie ir atbilstošie kritēriji saistībā ar pamatregulas 1. panta 4. punktu attiecībā uz līdzīgas preces noteikšanu, nevis saistībā ar šīs regulas 3. panta 4. punkta b) apakšpunktu.

147    Tādējādi ar šo iebildumu prasītāja pārmet Padomei neatbilstošu kritēriju piemērošanu, tai veicot novērtējumu par konkurences apstākļiem saskaņā ar pamatregulas 3. panta 4. punkta b) apakšpunktu. Līdz ar to šis iebildums attiecas uz iespējamu Padomes pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, nevis, kā to, šķiet, apgalvo prasītāja, uz acīmredzamas kļūdas vērtējumā pastāvēšanu.

148    Iepriekš 103. punktā tika atgādināts, ka Vispārējā tiesa ir interpretējusi pamatregulas 3. panta 4. punkta a) apakšpunktu tādējādi, ka no tā izriet, ka nevar veikt kumulatīvu novērtējumu par importa sekām, iekļaujot valsti, kuras izcelsmes ražotāja eksportētāja veiktais attiecīgais imports nav dempinga pamatā, vai nu tādēļ, ka dempinga starpība ir zemāka par de minimis slieksmi, vai arī tādēļ, ka importa apjoms ir neievērojams.

149    Jākonstatē, ka ir jāizvēlas tāda pati pieeja saistībā ar pamatregulas 3. panta 4. punkta b) apakšpunkta interpretāciju. Tādējādi atsauce uz “importa ietekme[s,] [..] ņemot vērā importēto ražojumu savstarpējo konkurenci,” kumulatīva novērtējuma atbilstošo raksturu ir jāsaprot tādējādi, ka ar to ir domāts, lai netiktu akumulētas importa sekas precēm, kas neatrodas pietiekamas savstarpējas konkurences apstākļos, lai tās būtu tā paša Savienības ražošanas nozarei nodarītā kaitējuma pamatā. Tāpat atsauce uz “importa ietekme[s,] [..] ņemot vērā importēto ražojumu savstarpējo konkurenci,” kumulatīva novērtējuma atbilstošo raksturu ir jāsaprot tādējādi, ka ar to ir domāts novērst to, lai par importu, kas neatrodas pietiekamas konkurences apstākļos ar Savienības ražošanas nozares saražotām precēm un kas tātad nevar būt šai nozarei nodarīta kaitējuma pamatā, netiktu veikts kumulatīvs novērtējums ar pārējo importu.

150    Līdz ar to Padome nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, izmantojot līdzvērtīgus kritērijus tiem, kuri ir piemēroti līdzīgas preces noteikšanai atbilstoši pamatregulas 1. panta 4. punktam, jo ar tiem būtībā ir domāts nodrošināt to, ka pastāv pietiekams konkurences līmenis starp attiecīgo preci un līdzīgo preci.

151    Saskaņā ar pamatregulas 1. panta 4. punktu terminu “līdzīga prece” definē kā “preci, kas ir identiska, t.i., vienāda ar attiecīgo preci, raugoties no visiem aspektiem, vai arī, ja šādas preces nav, ar to saprot citu preci, kuras īpašības ir ļoti līdzīgas attiecīgās preces īpašībām, kaut arī, raugoties no visiem aspektiem, tās nav identiskas”. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru saistībā ar antidempinga izmeklēšanu attiecīgās preces definīcijas mērķis ir palīdzēt izstrādāt tādu preču sarakstu, kuras attiecīgā gadījumā kļūs par antidempinga maksājumu objektu. Lai definētu attiecīgo preci, iestādes var ņemt vērā vairākus faktorus, piemēram, ražojumu fiziskās, tehniskās un ķīmiskās īpašības, to izmantojumu, to savstarpēju aizstājamību, to, kā ražojumu uztver patērētājs, izplatīšanas kanālus, ražošanas procesu, ražošanas izmaksas un kvalitāti (skat. spriedumu, 2012. gada 10. oktobris, Gem-Year un Jinn-Well Auto-Parts (Zhejiang)/Padome, T‑172/09, nav publicēts, EU:T:2012:532, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

152    No iepriekš minētā izriet, ka Padome, ņemdama vērā apstākli, ka “Armēnijas izcelsmes precēm bija tādas pašas pamata fiziskās un tehniskās īpašības un tās izmanto vieniem un tiem pašiem galvenajiem mērķiem, neskatoties uz to īpašo kvalitāti”, nav pieļāvusi prasītājas apgalvoto kļūdu tiesību piemērošanā.

153    Līdz ar to otrais iebildums ir noraidāms.

154    Saistībā ar trešo iebildumu prasītāja apgalvo, ka Padome nav pietiekami ņēmusi vērā tās preču slikto kvalitāti novērtējumā par konkurences apstākļiem, kā arī pierādījumu elementus, kurus tā izvirzījusi, lai pierādītu minēto slikto kvalitāti.

155    Saistībā ar šī iebilduma pārbaudi, atbilstoši iepriekš 79. punktā minētajai judikatūrai ir jāņem vērā iestādēm atzītā plašā novērtējuma brīvība tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā, to ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ, kuras tām jāpārbauda.

156    Līdz ar to prasītājai bija jāpierāda, ka tās importa zemā kvalitāte to ir nostādījusi tik krasi atšķirīgos konkurences apstākļos no pārējā importa un no attiecīgās preces, ka Padomes izvēle piemērot pamatregulas 3. panta 4. punkta b) apakšpunktu ir acīmredzami kļūdaina.

157    Tādējādi, kā jau tika norādīts iepriekš 142. punktā, Padome būtībā ir konstatējusi trīs elementus, lai secinātu, ka pamatregulas 3. panta 4. punkta b) apakšpunkta nosacījums ir izpildīts: cenu dimensijas noteicošā ietekme konkurencē alumīnija folijas tirgū un nenozīmīgā kvalitātes atšķirību loma; konstatējums, ka prasītājas precēm ir tādas pašas pamata fiziskās un tehniskās īpašības un tās izmanto vieniem un tiem pašiem galvenajiem mērķiem, neskatoties uz to specifisko kvalitāti, un prasītājas paziņotais nolūks pārorientēt savu ražošanu uz pārveidoto alumīnija foliju, kam būtu vēl augstāka kvalitāte.

158    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka prasītājas izvirzītie pierādījumu elementi neatspēko visus Padomes vērā ņemtos elementus. Tādējādi ar tiem netiek atspēkots prasītājas nolūks uzlabot tās preču kvalitāti, kuru tā pati arī neapstrīd savos procesuālajos rakstos.

159    Šajā ziņā var norādīt, ka Vispārējai tiesai jau bija izdevība saistībā ar līdzīgas preces noteikšanu ņemt vērā ne tikai pieprasījuma savstarpējo aizstājamību, bet arī piedāvājuma savstarpējo aizstājamību no tādas perspektīvas, ka pastāv iespēja pāriet no noteiktas kvalitātes preču ražošanas uz cita līmeņa kvalitātes preču ražošanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 10. oktobris, Gem-Year un Jinn-Well Auto-Parts (Zhejiang)/Padome, T‑172/09, nav publicēts, EU:T:2012:532, 75. punkts). Iepriekš 149.–151. punktā minēto apsvērumu dēļ argumentācija, kura ir attīstīta saistībā ar attiecīgās preces analīzi atbilstoši pamatregulas 1. panta 4. punktam, ir atbilstoša arī attiecībā uz konkurences apstākļu noteikšanu šīs pašas regulas 3. panta 4. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

160    No tā katrā ziņā izriet, ka iespēja, ko prasītāja neapstrīd, pāriet uz augstākas kvalitātes ražošanu ievērojami sašaurina tās argumentācijas tvērumu par tās apgalvoti viduvējās kvalitātes preču ietekmi uz konkurences apstākļiem.

161    Otrkārt un katrā ziņā, ir jānorāda arī tas, ka Padome pamatoti uzsver prasītājas izvirzīto pierādījumu zemo pierādījuma vērtību.

162    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesībās prevalē brīvas pierādījumu iesniegšanas princips un vienīgais atbilstīgais kritērijs iesniegto pierādījumu izvērtēšanai ir to ticamība. Tādējādi, lai novērtētu dokumenta pierādījuma vērtību, vispirms jāpārbauda tajā ietvertās informācijas ticamība. Līdz ar to ir jāņem vērā arī dokumenta izcelsme, tā sagatavošanas apstākļi, tā adresāts un, vērtējot tā saturu, ir jānoskaidro, vai tas šķiet saprātīgs un uzticams (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 29. jūnijs, GDF Suez/Padome, T‑370/09, EU:T:2012:333, 161. punkts un tajā minētā judikatūra).

163    Pirmkārt, attiecībā uz sabiedrību Timos, DLR, RONCORNI, SPHERE France, FRIO COMSET un Cogepack vēstulēm ir jākonstatē vispirms, ka šīs vēstules ir sagatavotas pēc prasītājas lūguma pēc procedūras uzsākšanas, tālāk – to rakstības stils ir ļoti līdzīgs, ja ne identisks, un, visbeidzot, tajās visās ir lūgts izbeigt antidempinga procedūru, kas bija uzsākta pret prasītāju. Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka ar minētajām vēstulēm ir paredzēts sniegt objektīvu novērtējumu par prasītājas preču kvalitāti. Tātad šajās vēstulēs ietvertajam punktam par prasītājas preču apgalvoto slikto kvalitāti var piešķirt vienīgi ierobežotu pierādījuma vērtību.

164    Otrkārt, attiecībā uz sabiedrības Achenbach vēstuli, šķiet, arī tā ir sagatavota pēc prasītājas lūguma pēc procedūras uzsākšanas. Tajā būtībā ir uzsvērts, ka jauno iekārtu palaišanas laikā, kuras prasītājai piegādāja minētā sabiedrība, bija zināmi sarežģījumi, kuri ietekmēja alumīnija folijas ražošanas izmaksas. Šādai vēstulei līdz ar to nav īstas pierādījuma vērtības attiecībā uz prasītājas preču apgalvotās sliktās kvalitātes pierādīšanu.

165    Tādējādi, treškārt, vienīgais elements, kas patiesi apliecina prasītājas preču sērijas slikto kvalitāti, ir sabiedrības LENZING sūdzības vēstule, ar kuru tiek uzteikti pasūtījumi no prasītājas. Tomēr šis apstrīdējums ir par relatīvi zemu summu (EUR 3176), kuru nevar saprātīgi uzskatīt par kopējo situāciju atainojošu vai par pietiekami reprezentatīvu paraugu no visa prasītājas saražotā.

166    Ņemot vērā visus šos apstākļus, ir jāsecina, ka prasītāja nav spējusi pierādīt pamatregulas 3. panta 4. punkta b) apakšpunkta piemērošanas tās importam acīmredzami kļūdaino raksturu.

167    Tātad ir jānoraida arī trešais iebildums un līdz ar to ir arī pilnībā jānoraida trešais pamats.

 Par ceturto pamatu saistībā ar to, ka prasītājas iesniegtā saistību piedāvājuma noraidījumā ir pieļauts vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums un acīmredzamas kļūdas vērtējumā

168    Prasītāja uzskata, ka tās saistību piedāvājums tika noraidīts, pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu un pamatojoties uz acīmredzami kļūdainu vērtējumu.

169    Padome, kuru atbalsta Komisija, lūdz noraidīt šo pamatu.

170    Saskaņā ar pamatregulas 8. panta 1. punktu “gadījumā, ja provizoriski ir konstatēts, ka dempings pastāv un ka tas ir radījis zaudējumus, Komisija var piekrist, ka eksportētāji brīvprātīgi uzņemas pietiekamas saistības pārskatīt savas cenas vai pārtraukt eksportu par dempinga cenām, ja pēc īpašām konsultācijām ar Padomdevēju komiteju tā ir pārliecināta, ka tādējādi tiek novērsta dempinga zaudējumus radošā ietekme”.

171    Atbilstoši šīs pašas regulas 8. panta 3. punktam “piedāvātos cenu labojumus nav jāpieņem, ja to pieņemšana ir nepraktiska, ja faktisko vai potenciālo eksportētāju skaits ir pārāk liels vai arī citu iemeslu dēļ, ietverot iemeslus, kas saistīti ar vispārējo politiku[;] attiecīgo eksportētāju var informēt par iemesliem, kuru dēļ ir ieteikts noraidīt piedāvājumu, un viņam var dot iespēju šajā sakarā izteikt savus komentārus[;] noraidīšanas iemeslus izklāsta galīgajā lēmumā”.

172    Apstrīdētās regulas 113.–115. apsvēruma redakcija ir šāda:

“(113)      Izmeklēšanas laikā vienīgais sadarbībā iesaistījies ražotājs eksportētājs Armēnijā un vienīgais sadarbībā iesaistījies ražotājs eksportētājs Brazīlijā piedāvāja cenu saistības saskaņā ar pamatregulas 8. panta 1. punktu.

(114)      Abus piedāvājumus pārbaudīja. Brazīlijas eksportētāja piedāvājums nepieļauj kaitējumu nodarošu dempingu un līdz pietiekamai pakāpei ierobežo pasākumu apiešanas risku. Attiecībā uz Armēnijas eksportētāja piedāvājumu ir liels vairākkārtējas kompensācijas risks – viena un tā paša ražojuma pārdošana vienam un tam pašam pircējam, nosūtot no dažādām vietām, un dažādu ražojumu pārdošana vieniem pircējiem, izmantojot vienas grupas dažādus tirdzniecības uzņēmumus, – kura iemesls ir uzņēmumu grupas sarežģītā struktūra un tirdzniecības kanāli. Armēnijas eksportētājs būtiski pārskatītu saistību piedāvājumu iesniedza pēc pamatregulas 8. panta 2. punktā minētā termiņa. Jāmin, ka pārskatītais piedāvājums ne vien netika iesniegts laikā, bet turklāt nav pieņemams šāda iemesla dēļ: lai gan uzņēmums piedāvāja pārdot vien tieši pirmajam neatkarīgajam pircējam ES, proti, tirdzniecības kanālā neiekļaujot savus divus saistītos uzņēmumus, izmeklēšana liecina, ka uzņēmums citus ražojumus pārdevis tiem pašiem pircējiem ES. Turklāt uzņēmums paziņoja, ka plāno ražot un pārdot uz ES jaunu ražojuma veidu, proti, pārveidoto alumīnija foliju. Tā kā pastāv iespēja, ka šis jaunais ražojuma veids tiks pārdots tiem pašiem pircējiem ES, pat pārskatītais piedāvājums pietiekamā mērā neizslēdz vairākkārtējas kompensācijas risku.

(115)      Ar Lēmumu 2009/736[..] Komisija pieņēma [CBA] saistību piedāvājumu. Padome atzīst, ka saistības nepieļauj kaitējumu nodarošu dempingu un līdz pietiekamai pakāpei ierobežo pasākumu apiešanas risku. Rusal Armenal piedāvājumu noraida 114. apsvērumā izklāstīto iemeslu dēļ un uzņēmuma grāmatvedības ierakstos konstatēto problēmu dēļ, kā paskaidrots iepriekš 21. un 22. apsvērumā.”

173    Saistībā ar šo pamatu prasītāja apstrīd tiesiskumu tam, ko tā uzskata par četriem tās saistību piedāvājuma noraidījuma pamatiem, proti, apgalvoto novēloto saistību piedāvājuma iesniegšanu, minētā piedāvājuma kvalificēšanu par “būtiski pārskatītu”, “vairākkārtējas kompensācijas risku”, kas izrietētu no šī piedāvājuma pieņemšanas, un trūkumus tās grāmatvedībā.

174    Tomēr ir jākonstatē, ka, lasot apstrīdētās regulas 114. un 115. apsvērumu, ir redzams, ka ir tikai divi prasītājas iesniegtā saistību piedāvājuma noraidījuma pamati, pirmkārt, konstatējums, ka piedāvājuma pārskatītā versija pietiekami neierobežoja “vairākkārtējas kompensācijas risk[u] – viena un tā paša ražojuma pārdošan[u] vienam un tam pašam pircējam, nosūtot no dažādām vietām, un dažādu ražojumu pārdošan[u] vieniem pircējiem, izmantojot vienas grupas dažādus tirdzniecības uzņēmumus” (114. apsvērums), otrkārt, trūkumi prasītājas grāmatvedībā (115. apsvērums). No apstrīdētās regulas preambulas 114. apsvēruma neizriet, ka abi pārējie prasītājas identificētie elementi veido pamatus, uz kuriem ir balstījusies Padome minētā piedāvājuma noraidīšanai.

175    Attiecībā uz pamatojuma par trūkumiem prasītājas grāmatvedībā, kas ir ietverts apstrīdētās regulas 115. apsvērumā, tiesiskumu vispirms ir jānorāda, ka prasītājai tas ir sīkāk izskaidrots Komisijas 2009. gada 7. augusta vēstulē, kurā būtībā tika uzsvērts, ka pārbaude par saistību ievērošanu nozīmē iespēju pārbaudīt prasītājas grāmatvedību un trūkumi, kādi tika novēroti prasītājas grāmatvedībā tās TER lūguma izskatīšanas laikā, apdraudēja šādas pārbaudes iespējamību.

176    Kā to bija iespēja uzsvērt Vispārējai tiesai, no pamatregulas 8. panta 3. punkta izriet, ka Savienības iestādes, pārbaudīdamas saistību piedāvājumu, var ņemt vērā visus faktiskos apstākļus (spriedums, 2009. gada 10. marts, Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP/Padome, T‑249/06, EU:T:2009:62, 224. punkts). Turklāt nevienā pamatregulas normā Savienībās iestādēm nav paredzēts pienākums pieņemt piedāvājumus uzņemties saistības attiecībā uz cenām, ko piedāvā tirgus dalībnieki, uz kuriem attiecas iepriekšējā izmeklēšana antidempinga maksājumu noteikšanai. Turpretī no minētās regulas izriet, ka to, vai šādas saistības ir pieņemamas, nosaka iestādes atbilstoši to rīcības brīvībai (skat. spriedumu, 2009. gada 10. marts, Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP/Padome, T‑249/06, EU:T:2009:62, 225. punkts un tajā minētā judikatūra).

177    No tā loģiski izriet, ka Vispārējā tiesa var īstenot tikai ierobežotu pārbaudi par saistību piedāvājuma atteikuma pamatotību. Šajā ziņā var norādīt, ka iestādēm piešķirtā plašā rīcības brīvība izriet ne tikai no ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības, kas piemīt tirdzniecības aizsardzības pasākumiem. Tās ir arī likumdevēja izvēles sekas atstāt lemšanas brīvību iestādēm par to, vai ir izdevīgi pieņemt saistību piedāvājumu.

178    Pirmkārt, ir jānorāda, ka obligātais pienākums nodrošināt adekvātu saistību piedāvājuma pārbaudi ir apsvērums, kuru iestādes var pamatoti ņemt vērā pārbaudes laikā par prasītājas saistību piedāvājumu.

179    Otrkārt un secīgi, ir jāpārbauda, vai apstrīdētajā regulā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, ciktāl tajā ir konstatēti tāda veida trūkumi prasītājas grāmatvedībā, kas varēja apdraudēt prasītājas uzņemto saistību ievērošanas uzraudzību.

180    Kā jau ir ticis uzsvērts iepriekš 89. punktā, no apstrīdētās regulas 22. apsvēruma, uz kuru ir izdarīta atsauces šīs pašas regulas 115. apsvērumā, izriet, ka iestāžu rīcībā bija tikai revīzijas ziņojumi par 2006. un 2007. gadu, kuros bija norādīti trūkumi attiecībā uz trīs elementiem: krājumu inventāru 2006. gada 31. decembrī, pārdošanas izmaksām un neto zaudējumiem 2006. un 2007. gadā.

181    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka šādi trūkumi, neatkarīgi no to ietekmes uz prasītājas preču normālās vērtības aprēķināšanu, ir tādi, kuri var radīt leģitīmas aizdomas par prasītājas grāmatvedības uzticamību.

182    Šo secinājumu neatspēko prasītājas norādītais apstāklis, ka tai tika piemērots individuālais režīms, jo pamatregulas 9. panta 5. punktā nav ietverts neviens nosacījums saistībā ar attiecīgā uzņēmuma grāmatvedību. Līdz ar to šādam apstāklim nav nekādas nozīmes.

183    Otrkārt, kā to pamatoti norāda Padome savos procesuālajos rakstos, vairākkārtējas kompensācijas risks, kurš bija jānovērš prasītājas saistību piedāvājumam, piešķīra vēl lielāku nozīmi Komisijas uzraudzībai pār prasītājas grāmatvedības ierakstiem un dokumentiem attiecībā uz pirkumiem, ražošanu un krājumiem. Gadījumā, ja prasītājas saistību piedāvājums tiktu pieņemts, Komisijai būtu jānodrošina, ka prasītāja tieši vai caur sabiedrību grupā, kurā tā ietilpst, nepārdod kādam no tās klientiem Savienībā citas preces, samazinot to cenu, kam būtu tādas sekas, ka prasītājas preces, uz kuru attiecas tās saistību piedāvājums, cenu paaugstināšanas sekas tiktu pilnībā atceltas vai ierobežotas. Ir jākonstatē, ka iespēja nodrošināt šādu pārbaudi ir atkarīga no prasītājas grāmatvedības ierakstu uzticamības.

184    Ņemot vērā iepriekš minēto, apstrīdētās regulas 115. apsvērumā nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Ar šo apsvērumu ir diezgan, lai juridiski pietiekami pamatotu iestāžu atteikumu pieņemt prasītājas iesniegto saistību piedāvājumu, nav jāpārbauda par šīs pašas regulas 114. apsvērumu izteiktā kritika.

185    Līdz ar to ceturtais pamats ir jānoraida.

 Par piekto pamatu saistībā ar labas pārvaldības principa pārkāpumu

186    Saistībā ar piekto pamatu prasītāja atsaucas uz rakstu, kas 2008. gada 12. oktobrī Apvienotajā Karalistē tika publicēts laikrakstā Sunday Times, kurā tika uzsvērta, pirmkārt, sabiedrisko kontaktu pastāvēšana starp tās īpašnieku D. k-gu un bijušo Komisijas locekli, kas bija atbildīgs par Tirdzniecības ģenerāldirektorātu (ĢD), un, otrkārt, pret prasītāju uzsāktā antidempinga izmeklēšana. Būtībā prasītāja uzskata, ka no šī raksta, kā arī no vēlākiem rakstiem izriet apgalvojumi par priekšrocību sniegšanu, un tie tika pārņemti arī Parlamenta jautājumā. Prasītāja arī norāda, ka 2008. gada 16. oktobra vēstulē, kas tika darīta publiski pieejama 2008. gada 19. oktobrī, Tirdzniecības ĢD ģenerāldirektors darīja zināmu, ka, ja attiecībā uz prasītāju tiks konstatēts dempings, iespējams, no tās tiks ieturēts maksājums un “tālu no labvēlīgas attieksmes saņemšanas” prasītājai galu galā var būt jāmaksā maksājumi par tās eksportu.

187    Būtībā prasītāja pārmet Komisijai, ka tā ir publiski pamatojusies uz procedūru, kas uzsākta pret prasītāju, lai aizstāvētos pret apgalvojumiem par labvēlīgu attieksmi, kuri bija izvirzīti pret šo iestādi. Tā arī uzskata par iespējamu, ka 2008. gada 16. oktobra vēstuli Komisijas personāls ir sapratis kā pamudinājumu veikt izmeklēšanu tā, lai nonāktu pie nelabvēlīga iznākuma attiecībā pret šo uzņēmumu, ar mērķi pierādīt savu neatkarību. Tas esot kvalificējams kā labas pārvaldības principa pārkāpums, kura sekas var būt apstrīdētās regulas atcelšana.

188    Padome, kuru atbalsta Komisija, lūdz noraidīt šo pamatu.

189    No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijai un Padomei ir pienākums ievērot Savienības pamattiesības administratīvajā procesā aizsardzības pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Savienības dalībvalstis, jomā un šajās tiesībās ietilpst arī tiesības uz labu pārvaldību, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā (skat. spriedumu, 2014. gada 12. decembris, CrownEquipment (Suzhou) un Crown Gabelstapler/Padome, T‑643/11, EU:T:2014:1076, 45. punkts un tajā minētā judikatūra). Saskaņā ar judikatūru par labas pārvaldības principu gadījumos, kad Savienības iestādēm ir novērtējuma brīvība, Savienības tiesību sistēmā nodrošināto garantiju ievērošanai administratīvajos procesos ir vēl jo lielāka nozīme. Viena no šīm garantijām tostarp ir kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un neatkarīgi pārbaudīt visus apstākļus, kam ir nozīme attiecīgajā lietā (spriedumi, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München, C‑269/90, EU:C:1991:438, 14. punkts, un 2012. gada 10. oktobris, Ningbo Yonghong Fasteners/Padome, T‑150/09, nav publicēts, EU:T:2012:529, 77. punkts).

190    Šajā lietā jākonstatē, ka Komisija ir tikai atgādinājusi apstākļus, kuri ir publiski zināmi, nenovirzīdamās no sava objektivitātes pienākuma.

191    Pirmkārt, ciktāl prasītāja apgalvo, ka laikraksta Sunday Times raksta informācijas avots ir Komisija, pirmkārt, ir jānorāda, ka tas, ka bija uzsākta izmeklēšana par Armēnijas izcelsmes dažu veidu alumīnija folijas importu, bija publiski zināms, jo minētais raksts parādījās pēc antidempinga procedūras uzsākšanas paziņojuma publikācijas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2008. gada 12. jūlijā. Otrkārt, attiecībā uz apstākli, ka D. k-gs ir sabiedrības, par kuru notika minētā izmeklēšana, īpašnieks, pietiek norādīt, ka šo informāciju varēja viegli izsecināt no vispārzināmas informācijas. Var saprātīgi pieņemt, ka gan apstāklis, ka prasītāja ir vienīgā alumīnija ražotāja Armēnijā, gan fakts, ka D. k-gs ir tās īpašnieks, ir publiski pieejama informācija.

192    Otrkārt, attiecībā uz 2008. gada 16. oktobra vēstules saturu ir jākonstatē, ka tajā ir vienīgi atgādināta pamatregulas loģika, proti, ka importam par dempinga cenām, kas nodara kaitējumu Savienības ražošanas nozarei, var piemērot antidempinga maksājumus.

193    Līdz ar to nav konstatējams nekāda veida labas pārvaldības principa pārkāpums.

194    Ņemot vērā iepriekš minēto, piektais pamats un attiecīgi prasība kopumā ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

195    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 219. pantam Vispārējā tiesa nolēmumos, kas pasludināti pēc tās nolēmumu atcelšanas un lietas nodošanas atpakaļ, lemj par tiesāšanās izdevumiem attiecībā uz tiesvedību Vispārējā tiesā un apelācijas tiesvedību Tiesā. Ciktāl apelācijas spriedumā Tiesa atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu, Vispārējai tiesai šajā spriedumā ir jālemj arī par tiesāšanās izdevumiem attiecībā uz apelācijas tiesvedību.

196    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus un atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.

197    Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to Parlaments un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Rusal Armenal ZAO sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus tiesvedībā Vispārējā tiesā un Tiesā;

3)      Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

Prek Labucka Schwarcz

Tomljenović       Kreuschitz

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2017. gada 25. janvārī.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – angļu.