Language of document : ECLI:EU:T:2022:483

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2022. gada 27. jūlijā (*)

[Teksts labots ar 2022. gada 14. oktobra rīkojumu]


Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar Krievijas darbībām, kas destabilizē situāciju Ukrainā – Noteiktu mediju satura pārraidīšanas pagaidu aizliegums un šādas pārraidīšanas atļauju apturēšana – Iekļaušana to vienību sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi – Padomes kompetence – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības tikt uzklausītam – Vārda un informācijas brīvība – Samērīgums – Darījumdarbības brīvība – Diskriminācijas aizlieguma pilsonības dēļ princips

Lietā T‑125/22

RT France, BoulogneBillancourt (Francija), ko pārstāv E. Piwnica un M. Nguyen Chanh, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv S. Lejeune, R. Meyer un S. Emmerechts, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Beļģijas Karaliste, ko pārstāv C. Pochet, M. Van Regemorter un L. Van den Broeck, pārstāves,

un

Igaunijas Republika, ko pārstāv N. Grünberg un M. Kriisa, pārstāves,

un

Francijas Republika, ko pārstāv A.L. Desjonquères, J.L. Carré, W. Zemamta un T. Stéhelin, pārstāvji,

un

Latvijas Republika, ko pārstāv K. Pommere, J. Davidoviča, I. Hūna, D. Ciemiņa un V. Borodiņeca, pārstāves,

un

[labots ar 2022. gada 14. oktobra rīkojumu] Lietuvas Republika, ko pārstāv K. Dieninis un V. KazlauskaitėŠvenčionienė, pārstāvji,

un

Polijas Republika, ko pārstāv B. Majczyna un A. Miłkowska, pārstāvji,

un

Eiropas Komisija, ko pārstāv D. Calleja Crespo, V. Di Bucci, J.F. Brakeland un M. Carpus Carcea, pārstāvji,

kā arī

Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos, ko pārstāv F. Hoffmeister, L. Havas un M. A. De Almeida Veiga, pārstāvji,

personas, kas iestājušās lietā,

VISPĀRĒJĀ TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši H. Kanninens [H. Kanninen], V. Tomljenoviča [V. Tomljenović], S. Žervazonī [S. Gervasoni], D. Špīlmans [D. Spielmann], S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen], J. Švarcs [J. Schwarcz], E. Butidžidžs [E. Buttigieg], U. Ēbergs [U. Öberg], R. Mastrojāni [R. Mastroianni] (referents), M. Brkana [M. Brkan], J. Gilja [I. Gâlea], J. Dimitrakopuls [I. Dimitrakopoulos], D. Kukovecs [D. Kukovec] un S. Kingstone [S. Kingston],

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

pēc 2022. gada 10. jūnija tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja RT France lūdz atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2022/351 (2022. gada 1. marts), ar ko groza Lēmumu 2014/512/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar Krievijas darbībām, kas destabilizē situāciju Ukrainā (OV 2022, L 65, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), un Padomes Regulu (ES) 2022/350 (2022. gada 1. marts), ar ko groza Regulu (ES) Nr. 833/2014 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar Krievijas darbībām, kas destabilizē situāciju Ukrainā (OV 2022, L 65, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”) (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie akti”), ciktāl šie akti attiecas uz prasītāju.

 Tiesvedības priekšvēsture

2        Prasītāja ir Francijā reģistrēta vienkāršotā akciju sabiedrība ar vienu dalībnieku, kuras darbība ir tematisku kanālu pārraidīšana. Viss prasītājas pamatkapitāls pieder apvienībai ANO “TV Novosti” (turpmāk tekstā – “TV Novosti”), kas ir neatkarīga Krievijas Federācijas bezpeļņas apvienība bez pamatkapitāla, kuras juridiskā adrese ir Maskavā (Krievija) un kura gandrīz pilnībā tiek finansēta no Krievijas valsts budžeta.

3        2015. gada 2. septembrī prasītāja ar Conseil supérieur de l’audiovisuel [Radio un televīzijas augstā padome] (CSA, Francija), kas kļuvusi par Autorité de régulation de la communication audiovisuelle et numérique [Audiovizuālo un digitālo saziņu regulējošā iestāde] (Arcom, Francija), noslēdza līgumu par bezhercu televīzijas, sauktu par RT France, pakalpojuma pārraidīšanu. Francijā tā darbojas kopš 2017. gada, un tās saturs tiek pārraidīts arī visās frankofonajās valstīs, izmantojot satelītu vai internetu.

4        Krievijas Federācija 2014. gada martā nelikumīgi anektēja Krimas Autonomo Republiku, kā arī Sevastopoles pilsētu un kopš tā laika veic ilgstošas destabilizēšanas darbības Ukrainas austrumos. Reaģējot uz to, Eiropas Savienība ieviesa ierobežojošus pasākumus attiecībā uz Krievijas Federācijas darbībām, ierobežojošus pasākumus attiecībā uz darbībām, ar kurām tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, kā arī ierobežojošus pasākumus, atbildot uz Krievijas Federācijas veikto Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles pilsētas prettiesisko aneksiju.

5        Kopš 2021. gada pavasara situācija pie Krievijas un Ukrainas robežas kļuva arvien saspīlētāka, jo Krievijas Federācija robežas ar Ukrainu tuvumā izvietoja ievērojamus bruņotos spēkus.

6        Eiropadome 2021. gada 24. un 25. jūnija secinājumos aicināja Krievijas Federāciju pilnībā uzņemties atbildību par to, lai tiktu nodrošināta Minskas vienošanos pilnīga īstenošana, kas ir galvenais nosacījums jebkādām būtiskām izmaiņām Savienības nostājā. Tā uzsvēra, ka Savienībai un tās dalībvalstīm ir “stingri un koordinēti jāreaģē uz jebkādu turpmāku Krievijas Federācijas ļaunprātīgu, nelikumīgu un destabilizējošu darbību, pilnībā izmantojot visus [Eiropas] Savienības rīcībā esošos instrumentus un nodrošinot koordināciju ar partneriem”. Tādēļ Eiropadome arī aicināja Eiropas Komisiju un Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (turpmāk tekstā – “Augstais pārstāvis”) nākt klajā ar piedāvājumiem papildu ierobežojošu pasākumu, tostarp ekonomisko sankciju noteikšanai.

7        Eiropadome 2021. gada 16. decembra sanāksmē pieņemtajos secinājumos uzsvēra, ka Krievijas Federācijai ir steidzami jāmazina spriedze, ko izraisījusi pastiprināta militārā klātbūtne pie tās robežas ar Ukrainu. Tā atkārtoti pauda absolūtu atbalstu Ukrainas suverenitātei un teritoriālajai integritātei. Vienlaikus mudinot diplomātiskos centienus, Eiropadome norādīja, ka jebkādai turpmākai militārajai agresijai pret Ukrainu atbildē sekos smagas sekas un augsta maksa, kas ietvers ierobežojošus pasākumus, kuri tiks koordinēti ar partneriem.

8        2022. gada 24. janvārī Eiropas Savienības Padome apstiprināja secinājumus, kuros tā bija nosodījusi Krievijas Federācijas agresīvās darbības pret Ukrainu un tās atkārtotu apdraudēšanu un aicināja Krievijas Federāciju mazināt saspīlējumu, ievērot starptautiskās tiesības un konstruktīvi iesaistīties dialogā, izmantojot izveidotos starptautiskos mehānismus. Atgādinādama Eiropadomes 2021. gada 16. decembra secinājumus, Padome vēlreiz apstiprināja, ka jebkādai turpmākai Krievijas veiktajai militārajai agresijai būs smagas sekas un augsta maksa, tostarp, izmantojot plašu ierobežojošo pasākumu klāstu, kuri skars nozares un indivīdus un kuri tiks pieņemti saskaņoti ar partneriem.

9        2022. gada 15. februārī Gosudarstvennaya Duma Federal’nogo Sobrania Rossiskoï Federatsii (Krievijas Federācijas Federālās asamblejas Valsts dome) balsoja par rezolūcijas nosūtīšanu prezidentam Vladimiram Putinam, kurā tiek lūgts separātistu pieprasītās Ukrainas austrumu daļas atzīt par neatkarīgām valstīm.

10      2022. gada 21. februārī Krievijas Federācijas prezidents parakstīja dekrētu, kurā tika atzīta pašpasludinātās “Doneckas Tautas Republikas” un pašpasludinātās “Luhanskas Tautas Republikas” neatkarība un suverenitāte, un izdeva rīkojumu par Krievijas bruņoto spēku izvietošanu šajās teritorijās.

11      2022. gada 22. februārī Augstais pārstāvis publicēja deklarāciju Savienības vārdā, nosodot šīs darbības, jo ar tām tika izdarīts smags starptautisko tiesību pārkāpums. Tā paziņoja, ka Savienība reaģēs uz minētajiem Krievijas Federācijas pārkāpumiem, steidzamības kārtā pieņemot papildu ierobežojošus pasākumus.

12      2022. gada 23. februārī Padome pieņēma pirmo ierobežojošo pasākumu virkni. Tie attiecās, pirmkārt, uz ierobežojumiem, kas piemērojami ekonomiskajām attiecībām ar Doneckas un Luhanskas apgabaliem, kurus nekontrolē valdība, otrkārt, uz ierobežojumiem piekļuvei kapitāla tirgum, it īpaši aizliedzot Krievijas Federācijas finansējumu, tās valdību un centrālo banku, un, treškārt, uz valdības, banku, uzņēmēju, ģenerāļu, kā arī 336 Krievijas Federācijas Federālās asamblejas Valsts domes locekļu iekļaušanu to personu un vienību sarakstā, kurām piemēro ierobežojošus pasākumus.

13      2022. gada 24. februārī Krievijas Federācijas prezidents paziņoja par militāro operāciju Ukrainā, un tajā pašā dienā Krievijas bruņotie spēki uzbruka Ukrainai vairākās vietās šajā valstī.

14      Tajā pašā dienā Augstais pārstāvis publicēja paziņojumu Savienības vārdā, nosodot Krievijas Federācijas bruņoto spēku “neprovocēto iebrukumu” Ukrainā un norādīja, ka Savienības atbildes reakcija ietvers gan nozaru, gan individuālus ierobežojošos pasākumus. Eiropadome tās pašas dienas ārkārtas sanāksmē pieņemtos secinājumos visstingrākajā veidā nosodīja šo “neprovocēto un nepamatoto agresiju”, uzskatot, ka Krievijas Federācija ar savām prettiesiskajām militārajām darbībām, par kurām tai būtu jāatbild, rupji pārkāpj starptautiskās tiesības un Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus un apdraud drošību un stabilitāti Eiropā un pasaulē. Viņš tostarp lūdza Krievijas Federācijai pārtraukt tās dezinformācijas kampaņu un piekrita jauniem ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz vairākām nozarēm ar nopietnām un smagām sekām Krievijas Federācijai.

15      2022. gada 25. februārī Eiropas Padomes Ministru komiteja nolēma apturēt Krievijas Federācijas pārstāvības tiesības Eiropas Padomē saskaņā ar Eiropas Padomes Statūtu, kas parakstīti Londonā 1949. gada 5. maijā, 8. pantu un piešķirt šim lēmumam tūlītēju iedarbību attiecībā uz Krievijas Federācijas pārstāvības tiesībām Eiropas Padomes Ministru komitejā un Parlamentārajā asamblejā.

16      Tās pašas dienas paziņojumā Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) prokurors atgādināja visām pusēm, kas iesaistās karadarbībā Ukrainas teritorijā, ka saskaņā ar 2015. gada 8. septembrī iesniegto paziņojumu, ar kuru ir atzīta minētās tiesas kompetence, tā ir pilnvarota izmeklēt jebkuru genocīdu, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu, kas izdarīts Ukrainas teritorijā kopš 2014. gada 20. februāra.

17      Tajā pašā dienā Padome pieņēma otru ierobežojošo pasākumu virkni. Pirmkārt, tie bija individuāli pasākumi, kas vērsti pret politiķiem un uzņēmējiem, kuri ir iesaistīti Ukrainas teritorijas integritātes pārkāpšanā. Otrkārt, runa bija par ierobežojošiem pasākumiem, kas ir piemērojami finanšu, aizsardzības, enerģētikas, aviācijas un kosmosa rūpniecības jomā. Treškārt, tie ir pasākumi, ar kuriem tika apturēta dažu tādu nolīguma noteikumu piemērošana, kuros paredzēti pasākumi vīzu izsniegšanas atvieglošanai attiecībā uz noteiktām Krievijas Federācijas pilsoņu kategorijām, kuri pieprasa īstermiņa vīzu.

18      2022. gada 28. februārī SKT prokurors paziņoja par savu lēmumu lūgt atļauju sākt izmeklēšanu par situāciju Ukrainā, pamatojoties uz secinājumiem, kurus tā birojs bija izdarījis pēc iepriekšējas pārbaudes, uzskatot, ka pastāv pietiekami pierādījumi, kas ļauj atzīt, ka apgalvotie kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci patiešām tika izdarīti Ukrainā saistībā ar notikumiem, kas jau bija ņemti vērā iepriekšējā pārbaudē.

19      Laikā no 2022. gada 28. februāra līdz 1. martam Padome pieņēma trešo ierobežojošo pasākumu virkni. Tie bija individuāli un ekonomiski pasākumi, kas tostarp attiecās uz Savienības gaisa telpas slēgšanu Krievijas gaisa kuģiem, SWIFT finanšu ziņojumapmaiņas sistēmu un Krievijas Centrālās bankas resursiem.

20      2022. gada 1. martā Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par Krievijas agresiju pret Ukrainu (2022/2564(RSP)), kurā tas tostarp visstingrākajā veidā nosodīja Krievijas Federācijas “nelikumīgo, neprovocēto un nepamatoto militāro agresiju” pret Ukrainu un iebrukumu šajā valstī; pieprasīja, lai Krievijas Federācija nekavējoties izbeidz visas militārās darbības Ukrainā, lai tā bez nosacījumiem izved visus savus militāros un paramilitāros spēkus, kā arī savu militāro ekipējumu no visas starptautiski atzītās Ukrainas teritorijas un lai tā pilnībā ievēro Ukrainas teritoriālo integritāti, suverenitāti un neatkarību tās starptautiski atzītajās robežās; uzsvēra, ka šī militārā agresija un šis iebrukums ir nopietns starptautisko tiesību pārkāpums, lūdza paplašināt sankciju piemērošanas jomu un uzsvēra arī, ka sankciju mērķis ir stratēģiski vājināt Krievijas ekonomiku un rūpniecisko pamatu, it īpaši militāri rūpniecisko kompleksu, un līdz ar to Krievijas Federācijas spēju nākotnē apdraudēt starptautisko drošību. Minētās rezolūcijas 31. punktā Parlaments arī nosodīja Krievijas valsts iestāžu, valsts mediju un Krievijas Federācijas pilnvaroto īstenoto informācijas karu, ar kuru tā mēģināja ticami noliegt savas “zvērības”, izplatot nomelnojošu saturu un nepatiesus vēstījumus par Eiropas Savienību, Ziemeļatlantijas līguma organizāciju (NATO) un Ukrainu, un līdz ar to aicināja visas dalībvalstis nekavējoties apturēt visu Krievijas valsts mediju kanālu apraides un retranslāciju licences.

21      Šajā kontekstā 2022. gada 1. martā Padome, pamatojoties uz LES 29. pantu, pieņēma apstrīdēto lēmumu un, pamatojoties uz LESD 215. pantu, apstrīdēto regulu, lai aizliegtu turpinātas un saskaņotas propagandas darbības Krievijas Federācijas militārās agresijas pret Ukrainu atbalstam, kuras vērstas pret pilsonisko sabiedrību Savienībā un kaimiņvalstīs, kuras tiek veiktas ar tādu noteiktu plašsaziņas līdzekļu starpniecību, kurus pastāvīgi tieši vai netieši kontrolē Krievijas Federācijas vadība, un kuras apdraud sabiedrisko kārtību un drošību Savienībā.

22      Apstrīdēto tiesību aktu 1.–11. apsvērumā ir minēti apstākļi pirms tajos paredzēto ierobežojošo pasākumu noteikšanas (turpmāk tekstā – “attiecīgie ierobežojošie pasākumi”). Konkrētāk, apstrīdētā lēmuma 5.–11. apsvērums ir formulēts šādi:

“5)      Padome 2021. gada 10. maija secinājumos uzsvēra, ka ir jāturpina stiprināt Savienības un dalībvalstu noturība, kā arī to spēja novērst hibrīddraudus, tostarp dezinformāciju, nodrošinot hibrīddraudu novēršanai paredzētu esošo un iespējamu jaunu instrumentu koordinētu un integrētu izmantošanu Savienības un dalībvalstu līmenī, un iespējamus atbildes pasākumus hibrīddraudu jomā, tostarp arī pret ārvalstu iejaukšanos un ietekmes operācijām, kuri var ietvert preventīvus pasākumus, kā arī izmaksu radīšanu naidīgiem valstiskiem un nevalstiskiem aktoriem [tiesību subjektiem].

(6)      Krievijas Federācija ir iesaistījusies sistemātiskā, starptautiskā plašsaziņas līdzekļu manipulēšanas un faktu sagrozīšanas kampaņā, lai uzlabotu savu stratēģiju destabilizēt savas kaimiņvalstis un Savienību un tās dalībvalstis. Konkrēti, propaganda tika atkārtoti un konsekventi vērsta pret Eiropas politiskajām partijām, it sevišķi vēlēšanu laikā, kā arī pret pilsonisko sabiedrību, patvēruma meklētājiem, Krievijas etniskām minoritātēm un dzimtiskām minoritātēm un pret demokrātisko iestāžu darbību Savienībā un tās dalībvalstīs.

(7)      Lai attaisnotu un pamatotu savu agresiju pret Ukrainu, Krievijas Federācija ir iesaistījusies nepārtrauktās un saskaņotās propagandas darbībās, kas vērstas pret pilsonisko sabiedrību Savienībā un kaimiņvalstīs, nopietni sagrozot faktus un manipulējot ar tiem.

(8)      Minētās propagandas darbības ir virzītas ar vairāku mediju kanālu starpniecību, kurus pastāvīgi tieši vai netieši kontrolē Krievijas Federācijas vadība. Šādas darbības rada būtisku un tiešu apdraudējumu Savienības sabiedriskajai kārtībai un drošībai.

(9)      Minētie mediju kanāli ir būtiski un noderīgi, lai sekmētu un atbalstītu agresiju pret Ukrainu un lai destabilizētu tās kaimiņvalstis.

(10)      Ņemot vērā situācijas nopietnību un reaģējot uz Krievijas darbībām, kas destabilizē situāciju Ukrainā, ievērojot Pamattiesību hartā atzītās pamattiesības un brīvības, jo īpaši vārda un informācijas brīvību, kā atzīts tās 11. pantā, ir jāievieš turpmāki ierobežojoši pasākumi, lai steidzami apturētu šādu mediju kanālu pārraides darbības Savienībā, vai tādas šo mediju kanālu pārraides darbības, kas vērstas uz Savienību. Šiem pasākumiem vajadzētu palikt spēkā līdz brīdim, kad tiks izbeigta agresija pret Ukrainu un kad Krievijas Federācija un ar to saistītie mediju kanāli pārstās izvērst propagandas darbības pret Savienību un tās dalībvalstīm.

(11)      Ievērojot Pamattiesību hartā atzītās pamattiesības un brīvības, jo īpaši vārda un informācijas brīvību, darījumdarbības brīvību, un tiesības uz īpašumu, kā atzīts tās 11., 16. un 17. pantā, šie pasākumi neliedz minētajiem mediju kanāliem un to personālam veikt citas darbības Savienībā, kas nav pārraidīšana, piemēram, pētniecību un intervijas. Jo īpaši šie pasākumi negroza pienākumu ievērot tiesības, brīvības un principus, kas minēti Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā, tostarp Pamattiesību hartā, un dalībvalstu konstitūcijās, to attiecīgajās piemērošanas jomās.”

23      Padomes Lēmuma 2014/512/KĀDP (2014. gada 31. jūlijs) par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar Krievijas darbībām, kas destabilizē situāciju Ukrainā (OV 2014, L 229, 13. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar apstrīdēto lēmumu, 4.g pants ir formulēts šādi:

“1.      Operatoriem ir aizliegts pārraidīt vai darīt iespējamu, veicināt vai kā citādi sekmēt to, ka tiek pārraidīts jebkāds IX pielikumā uzskaitīto juridisko personu, vienību vai struktūru saturs, tostarp to pārraidīt vai izplatīt ar jebkādiem līdzekļiem, piemēram, kabeli, satelītu, interneta protokola televīziju, interneta pakalpojumu sniedzējiem, interneta video koplietošanas platformām vai lietotnēm neatkarīgi no tā, vai tās ir jaunas vai iepriekš instalētas.

2.      Tiek apturētas visas apraides licences un atļaujas, pārraides un izplatīšanas vienošanās ar IX pielikumā uzskaitītajām juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām.”

24      Prasītājas nosaukums tika iekļauts Lēmuma 2014/512, kurā grozījumi izdarīti ar apstrīdēto lēmumu, IX pielikumā.

25      Padomes Regulas (ES) Nr. 833/2014 (2014. gada 31. jūlijs) par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar Krievijas darbībām, kas destabilizē situāciju Ukrainā (OV 2014, L 229, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar apstrīdēto regulu, 2.f pants ir formulēts šādi:

“1.      Operatoriem ir aizliegts pārraidīt vai padarīt iespējamu, veicināt vai kā citādi sekmēt to, ka tiek pārraidīts jebkāds XV pielikumā uzskaitīto juridisko personu, vienību vai struktūru saturs, tostarp to pārraidīt vai izplatīt ar jebkādiem līdzekļiem, piemēram, kabeli, satelītu, interneta protokola televīziju, interneta pakalpojumu sniedzējiem, interneta video koplietošanas platformām vai lietotnēm neatkarīgi no tā vai tās ir jaunas vai iepriekš instalētas.

2.      Tiek apturētas visas apraides licences un atļaujas, pārraides un izplatīšanas vienošanās ar XV pielikumā uzskaitītajām juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām.”

26      Prasītājas nosaukums tika iekļauts Regulas Nr. 833/2014, kurā grozījumi izdarīti ar apstrīdēto regulu, XV pielikumā.

27      Piemērojot šos noteikumus, uz laiku visās Savienības valstīs tika aizliegta tostarp prasītājas kanālu satura pārraidīšana ar jebkādiem līdzekļiem.

28      Saskaņā ar Lēmuma 2014/512, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Lēmumu (KĀDP) 2022/327 (2022. gada 25. februāris) (OV 2022, L 48, 1. lpp.), 9. pantu tas ir piemērojams līdz 2022. gada 31. jūlijam un tiek pastāvīgi pārskatīts. Vajadzības gadījumā to atjaunina vai groza, ja Padome uzskata, ka tā mērķi nav sasniegti.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

29      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2022. gada 8. martā, prasītāja cēla šo prasību.

30      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts tajā pašā dienā, prasītāja iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu. Šis pieteikums tika noraidīts ar 2022. gada 30. marta rīkojumu RT France/Padome (T‑125/22 R, nav publicēts, EU:T:2022:199), jo steidzamības nosacījums nebija izpildīts un attiecīgo interešu izsvēršana sliecās par labu Padomei, un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana tika atlikta.

31      Ar 2022. gada 22. marta lēmumu Vispārējā tiesa (piektā palāta), uzklausījusi lietas dalībniekus, pēc savas ierosmes pieņēma lēmumu izskatīt lietu paātrinātā tiesvedībā saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 151. panta 2. punktu.

32      Pēc Vispārējās tiesas priekšsēdētāja priekšlikuma šī tiesa saskaņā ar Reglamenta 28. pantu nolēma nodot lietu virspalātai.

33      Tā kā trīs no virspalātas locekļiem nevarēja piedalīties tiesas sēdē, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs iecēla trīs citus tiesnešus, lai nodrošinātu palātas sastāvu.

34      2022. gada 3. maijā Padome iesniedza iebildumu rakstu.

35      Ar Reglamenta 89. panta 3. punktā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem, kas prasītājai un Padomei paziņoti attiecīgi 2022. gada 6. un 18. maijā, saskaņā ar Reglamenta 154. panta 3. punktu tām tika atļauts iesniegt replikas rakstu un atbildes rakstu uz repliku attiecībā uz dažiem konkrētiem jautājumiem.

36      Prasītāja replikas rakstu iesniedza 2022. gada 16. maijā, un Padome atbildes rakstu uz repliku iesniedza 2022. gada 25. maijā.

37      Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2022. gada 14., 18. un 30. martā, 13. aprīlī, kā arī 10. un 13. maijā, Komisija, Beļģijas Karaliste, Polijas Republika, Francijas Republika, Igaunijas Republika, Augstais pārstāvis, Lietuvas Republika un Latvijas Republika lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam. Virspalātas priekšsēdētājs ar 2022. gada 4., 20. un 24. maija lēmumiem lietā atļāva iestāties Komisijai, Beļģijas Karalistei, Francijas Republikai, Polijas Republikai, Igaunijas Republikai, Lietuvas Republikai, Latvijas Republikai un ar 2022. gada 11. maija rīkojumu – Augstajam pārstāvim.

38      2022. gada 25. maijā tika pabeigta tiesvedības rakstveida daļa.

39      Veicot Reglamenta 89. panta 3. punktā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, lietas dalībnieki tiesas sēdē tika aicināti atbildēt uz konkrētiem tiem uzdotajiem jautājumiem.

40      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (virspalāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu un pēc savas ierosmes organizēt tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

41      Vispārējā tiesa lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem mutvārdu jautājumiem uzklausīja 2022. gada 10. jūnija tiesas sēdē.

42      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

–        atcelt apstrīdētos aktus, ciktāl tie attiecas uz prasītāju;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

43      Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

44      Beļģijas Karaliste, Igaunijas Republika, Francijas Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Polijas Republika, Komisija un Augstais pārstāvis tiesas sēdē lūdza noraidīt prasību.

 Juridiskais pamatojums

45      Prasības pamatošanai prasītāja izvirza četrus pamatus, attiecīgi atsaucoties uz tiesību uz aizstāvību, vārda un informācijas brīvības, darījumdarbības brīvības un diskriminācijas aizlieguma pilsonības dēļ principu neievērošanu. Saistībā ar otro pamatu tā netieši apšauba arī to, ka Padomei būtu kompetence pieņemt apstrīdētos tiesību aktus. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka nelabvēlīga akta izdevēja kompetences neesamība ir absolūts pamats, kas Vispārējai tiesai katrā ziņā ir jāpārbauda pēc savas ierosmes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. decembris, SV Capital/ABE, C‑577/15, EU:C:2016:947, 32. punkts un tajā minētā judikatūra). Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu pārbaudīt, pirmkārt, jautājumu par to, vai Padomei bija kompetence pieņemt apstrīdētos tiesību aktus.

 Par Padomes kompetenci pieņemt apstrīdētos tiesību aktus

46      Prasītāja būtībā apgalvo, ka tikai valsts regulatīvās iestādes, konkrētajā gadījumā – Arcom, var sankcionēt audiovizuālu mediju par neatbilstošu redakcionālo saturu.

47      Padome, kuru atbalsta Beļģijas Karaliste, Igaunijas Republika, Francijas Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Polijas Republika, Komisija un Augstais pārstāvis, apstrīd prasītājas argumentus.

48      Vispirms ir jāatgādina, ka LES 3. panta 5. punktā ir noteikts:

“Attiecībās ar citām pasaules daļām Savienība atbalsta un sekmē savas vērtības un intereses un palīdz aizsargāt savus pilsoņus. Tā veicina mieru, drošību, [..], kā arī starptautisko tiesību stingru ievērošanu un attīstību, tostarp respektējot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus.”

49      Attiecībā uz apstrīdēto lēmumu ir jānorāda, ka tas ir balstīts uz LES 29. pantu. Šī tiesību norma, kas iekļauta LES V sadaļas 2. nodaļā “Īpaši noteikumi par kopējo ārpolitiku un drošības politiku”, piešķir Padomei pilnvaras “pieņem[t] lēmumus, kuros nosaka Savienības attieksmi īpašos ģeogrāfiskos vai tematiskos jautājumos”. Atbilstoši LES 23. pantam saskaņā ar šo nodaļu Savienības starptautiskās darbības virzītājspēks ir 1. nodaļā izklāstītie principi, Savienība tiecas sasniegt tur minētos mērķus un rīkojas saskaņā ar tur izklāstītajiem vispārīgajiem noteikumiem, tostarp saskaņā ar LES 21. panta 1. punktu [šis virzītājspēks ir] – demokrātija, tiesiskums, universālas un nedalāmas cilvēktiesības, cilvēka cieņas neaizskaramība, Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošana. LES 24. panta 1. punktā ir precizēts, ka “Savienības kompetence kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumos attiecas uz visām ārpolitikas jomām un visiem jautājumiem saistībā ar Savienības drošību [..]”.

50      Saskaņā ar judikatūru, pirmām kārtām, no LES 21., 23. panta, 24. panta 1. punkta, 25. panta un 28. panta 1. punkta pirmās daļas normām, un, otrām kārtām, no LES 29. panta normas, lasot tās kopsakarā, izriet, ka “Savienības attieksmi” šī pēdējā minētā panta izpratnē veido lēmumi, kas, pirmkārt, iekļaujas kopējā ārpolitikā un drošības politikā, kāda tā ir definēta LES 24. panta 1. punktā, otrkārt, skar “īpašus ģeogrāfiskus vai tematiskus jautājumus” un, treškārt, tiem nav “operacionālas rīcības” LES 28. panta izpratnē rakstura, proti, tiem nav tādas civilas vai militāras operācijas rakstura, kuru viena vai vairākas dalībvalstis veic ārpus Savienības robežām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11 P, EU:T:2014:93, 41. un 46. punkts).

51      Tādējādi “Savienības attieksmes” jēdziens LES 29. panta izpratnē ir jāinterpretē plaši, no kā izriet, ka, ja vien ir ievēroti šī sprieduma 50. punktā paredzētie nosacījumi, uz minētā panta pamata var tikt pieņemti ne vien programatiska rakstura akti vai vienkārši nodoma deklarācijas, bet arī lēmumi, kuros paredzēti pasākumi, kuri tieši groza privātpersonu tiesisko stāvokli. Turklāt to apstiprina LESD 275. panta otrās daļas formulējums (spriedums, 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11 P, EU:T:2014:93, 42. punkts).

52      Ņemot vērā kopējās ārpolitikas un drošības politikas mērķu un uzdevumu, kas ir izklāstīti LES 3. panta 5. punktā un 21. pantā, kā arī īpašajās tiesību normās attiecībā uz to, tostarp LES 23. un 24. pantā, plašo tvērumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Ezz u.c./Padome, C‑220/14 P, EU:C:2015:147, 46. punkts), Padomei ir plaša rīcības brīvība to ierobežojošo pasākumu priekšmeta noteikšanā, kurus Savienība pieņem kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 88. punkts). Tādējādi Padomei nevar pārmest, ka tā ir uzskatījusi, ka, saskaroties ar starptautisko krīzi, ko izraisījusi Krievijas Federācijas agresija pret Ukrainu, to pasākumu vidū, kas ir lietderīgi, lai reaģētu uz nopietnu apdraudējumu mieram pie Savienības robežām un uz starptautisko tiesību pārkāpumu, varēja būt arī pagaidu aizliegums pārraidīt noteiktu tādu mediju saturu, kas pieder tostarp RT kanālu grupai (turpmāk tekstā – “RT grupa”), kura tiek finansēta no Krievijas valsts budžeta, pamatojoties uz to, ka tie atbalstīja minēto agresiju ar apstrīdētā lēmuma 7. apsvērumā minētajām darbībām.

53      No apstrīdētā lēmuma 8. apsvēruma izriet, ka saskaņā ar Padomes vērtējumu šādas darbības ir būtisks un tiešs apdraudējums Savienības sabiedriskajai kārtībai un drošībai, kas pamatoja tās iejaukšanos atbilstoši kompetencei, kas tai ir atzīta LES V sadaļas 2. nodaļā.

54      Šī iejaukšanās, kā to tiesas sēdē precizēja Padome, tātad ir tieši saistīta ar LES 21. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktā paredzētajiem kopējās ārpolitikas un drošības politikas mērķiem, jo tās mērķis ir, pirmkārt, aizsargāt Savienības vērtības, tās pamatintereses, drošību, neatkarību un integritāti un, otrkārt, saglabāt mieru, novērst konfliktus un stiprināt starptautisko drošību (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 115. un 116. punkts).

55      Runājot par Padomes izvirzītajiem mērķiem, apstrīdēto tiesību aktu 4.‑10. apsvērums attiecas uz nepieciešamību aizsargāt Savienību un tās dalībvalstis pret dezinformēšanas un destabilizēšanas kampaņām, kuras veic Krievijas Federācijas vadības kontrolē esoši mediji un kuras apdraud Savienības sabiedrisko kārtību un drošību Ukrainas militārās agresijas kontekstā. Tādējādi runa ir par sabiedrības interesēm, kuru mērķis ir aizsargāt Eiropas sabiedrību un kuras iekļaujas vispārējā stratēģijā (skat. šī sprieduma 11., 12., 14., 17. un 19. punktu), kuras mērķis ir iespējami ātri izbeigt agresiju, kas vērsta pret Ukrainu.

56      Tā kā propaganda un dezinformācijas kampaņas var likt apšaubīt demokrātisko sabiedrību pamatus un ir mūsdienu kara arsenāla neatņemama sastāvdaļa, attiecīgie ierobežojošie pasākumi ir arī daļa no Savienības sasniedzamajiem mērķiem, kas tai definēti LES 3. panta 1. un 5. punktā.

57      Tādējādi, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Padome ir īstenojusi Savienībai ar Līgumiem piešķirto kompetenci atbilstoši noteikumiem par kopējo ārpolitiku un drošības politiku. Šo secinājumu nevar atspēkot prasītājas norādītais apstāklis, saskaņā ar kuru atbilstoši Francijas valsts tiesību aktiem pilnvaras sankcionēt raidorganizāciju par neatbilstošu redakcionālu saturu ietilpstot Arcom kompetencē. Pirmkārt, Savienības kompetences, tostarp kompetences, kas attiecas uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku, nevar izslēgt un tās nav atkarīgas no fakta, ka administratīvajai iestādei ir vai tā īsteno ar valsts tiesību aktiem piešķirtas pilnvaras. Tālab apstāklis, ka valsts administratīvās iestādes kompetencē ir noteikt sankcijas, neizslēdz Padomei atzīto kompetenci pieņemt ierobežojošus pasākumus, kuru mērķis ir provizoriski un atgriezeniski aizliegt prasītājas kanālu satura pārraidīšanu.

58      Otrkārt, ir jānorāda, ka kompetencei, kas valsts administratīvajām iestādēm piešķirta ar valsts tiesību aktiem, nav tāds pats mērķis, tā nebalstās uz tiem pašiem principiem, tās pamatā nav tās pašas vērtības un ar to nevar sasniegt to pašu, ko ar vienotu un tūlītēju iejaukšanos visā Savienības teritorijā, rīkojoties saskaņā ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku. Tāpat ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa attiecas uz operatoriem, kuri pārraida prasītājas un citu tā IX pielikumā uzskaitīto televīzijas raidorganizāciju saturu, aizliedzot tiem pārraidīt minēto saturu, izmantojot jebkādus līdzekļus, tostarp kabeli, satelītu un interneta protokola televīziju (skat. šī sprieduma 23. punktu). Ciktāl šāds aizliegums ir piemērojams neatkarīgi no dalībvalsts, kurā minētie operatori veic uzņēmējdarbību, un neatkarīgi no prasītājas satura pārraidīšanas veida, no tā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā minēto rezultātu nevarēja sasniegt ar tādu valsts regulatīvo iestāžu starpniecību, kuru kompetence ir ierobežota ar tās dalībvalsts teritoriju, kuras darbības jomā tās ietilpst.

59      Turklāt, lai gan prasītāja nav atsaukusies uz Savienības iekšējo kompetenču sadalījumu, Padomes lēmuma pieņemšanu saskaņā ar LES 29. pantu nevar apšaubīt ar iespēju Savienībai iesaistīties audiovizuālo pakalpojumu jomā, pamatojoties uz citām LESD reglamentētajām kompetenču kategorijām, it īpaši kompetencēm, kas Savienībai piešķirtas iekšējā tirgus regulēšanai saskaņā ar LESD 4. panta 2. punktu.

60      Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka saskaņā ar LES 40. panta otro daļu LESD 3.–6. pantā minēto politiku īstenošana neietekmē iestāžu veikto procedūru un iestādēm piešķirto pilnvaru piemērošanu, kas Līgumos noteiktas Savienības kompetences īstenošanai saskaņā ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku.

61      No tā izriet, ka Savienības kompetences saskaņā ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku un citiem LESD III daļas noteikumiem, kas attiecas uz Savienības iekšpolitiku un rīcību, viena otru neizslēdz, bet drīzāk viena otru papildina, katrai no tām ir sava darbības joma un tās ir vērstas uz dažādu mērķu sasniegšanu (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 19. jūlijs, Parlaments/Padome, C‑130/10, EU:C:2012:472, 66. punkts).

62      Attiecībā uz Padomes kompetenci pieņemt apstrīdēto regulu ir jānorāda, ka atbilstoši LESD 215. panta 2. punktam, ja lēmums, kas pieņemts saskaņā ar LES V sadaļas 2. nodaļu, to paredz, Padome var pieņemt ierobežojošus pasākumus attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām, nevalstiskām grupām vai struktūrām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, CW/Padome, T‑224/14, nav publicēts, EU:T:2016:375, 68. punkts).

63      Šajā lietā, tā kā Padome varēja likumīgi pieņemt apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz LES 29. pantu, no tā izriet, ka apstrīdētās regulas pieņemšana, pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu, bija nepieciešama – kā tas izriet no tās 12. apsvēruma –, lai nodrošinātu tās vienveidīgu īstenošanu Savienības teritorijā. Tā kā attiecīgie ierobežojošie pasākumi var tikt īstenoti, vienīgi nosakot saimnieciskās darbības subjektiem prasītājas audiovizuālo satura pagaidu pārraidīšanas aizliegumu, ir acīmredzams – kā to uzsvērušas vairākas personas, kas iestājušās lietā –, ka prasītājas kanālu satura pārraidīšanas pagaidu aizlieguma visā Savienības teritorijā vienveidīga īstenošana labāk var tikt īstenota nevis valsts, bet Savienības līmenī. Šajā ziņā ir arī jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Padomes šajā lietā veiktos pasākumus nevar uzskatīt par pilnīgu ekonomisko un finansiālo attiecību pārtraukšanu ar trešo valsti atbilstoši LESD 215. panta 1. punktam, lai gan, kā tas ir precizēts iepriekš, apstrīdētā regula tika pieņemta saskaņā ar LESD 215. panta 2. punktu.

64      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iebildums par Padomes kompetences neesamību ir jānoraida kā nepamatots.

 Par pirmo pamatu – tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

65      Prasītāja pārmet Padomei, ka tā ir pieņēmusi apstrīdētos tiesību aktus, neievērojot tās tiesības uz aizstāvību un no šīm tiesībām izrietošo sacīkstes principu. Pirmkārt, tās tiesību uz aizstāvību, kas garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. un 48. pantā, ievērošana nozīmējot, ka to esot vajadzējis uzklausīt iepriekš vai vismaz tai bija jāļauj iesniegt apsvērumus pēc piekļuves lietas materiāliem iegūšanas. Otrkārt, Hartas 47. pantā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošana prasot, lai prasītāja varētu uzzināt iemeslus, uz kuriem Padome plānoja balstīt lēmumu iekļaut tās nosaukumu attiecīgajos sarakstos pirms tā pieņemšanas.

66      Prasītāja uzskata, ka apstrīdētie akti neapstrīdami nopietni un neatgriezeniski kaitē tās interesēm, radot dramatiskas ekonomiska, finansiāla un humāna aspekta sekas, jo tā vairs nevarot veikt savu darbību. Tā arī apgalvo, ka apstrīdētie akti būtiski aizskar tās reputāciju, jo tur tā ir norādīta kā medijs, kas ir pastāvīgā un ekskluzīvā Krievijas varas kontrolē, un tas diskreditē tās darbību.

67      Tā kā attiecīgie ierobežojošie pasākumi iepriekš netika paziņoti individuāli, prasītājai esot tikušas liegtas tās tiesības. Turklāt pirms apstrīdēto aktu pieņemšanas politiskie un institucionālie pārstāvji Eiropas vai valsts līmenī neesot sazinājušies ne oficiāli, ne arī neoficiāli.

68      Replikas rakstā prasītāja būtībā apgalvo, ka apstrīdēto tiesību aktu pamatojums ir apļveida un tautoloģisks, kā arī nepietiekams, ņemot vērā Savienības tiesas judikatūras prasības. Turklāt iebildumu rakstā Padome esot tikai pārfrāzējusi vai pat pārrakstījusi minēto aktu apsvērumus un prasītājas ieskatā tie neļaujot apliecināt vai pamatot tai pārmesto propagandas darbību. Turklāt fakts, ka tā varēja celt šo prasību kopā ar pieteikumu par pagaidu noregulējumu, nevar liecināt par to, ka tā bija pietiekami informēta par iemesliem, kas pamato attiecīgo pagaidu pārraidīšanas aizliegumu.

69      Turklāt prasītāja uzskata, ka ar ārkārtas steidzamības kontekstu, kas saistīts ar militārās agresijas pret Ukrainu sākumu, uz ko atsaucas Padome, pašu par sevi vien nepietiek, lai attaisnotu tās tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā neievērošanu.

70      Prasītājas ieskatā tai piemērotais vispārējais un absolūtais pārraidīšanas aizliegums ir tikai simbolisks un nevar tikt uzskatīts par atbildes reakciju, atjaunojot mieru un stabilitāti Eiropas kontinentā. Šāds aizliegums nekādā ziņā neesot nepieciešams, lai sasniegtu mērķi, ko, kā tā apgalvo, tā vēlas sasniegt, un tam piemītot tāda mērķtiecīga ierobežojoša pasākuma pazīmes, kas būtu bijis jāveic, ievērojot prasītājas tiesības uz aizstāvību. Apstāklis, ka uz to attiecoties efektīva pārbaude objektīvā tiesā, vēl jo mazāk ļaujot novērst pārkāpumu apstrīdēto aktu pieņemšanas procedūrā.

71      Visbeidzot, attiecībā uz argumentiem, kurus tā būtu varējusi izvirzīt, ja būtu tikusi uzklausīta vai ja tai būtu bijis zināms pamatojums pirms apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas, prasītāja apgalvo, ka tā būtu varējusi pierādīt, pirmkārt, līdzsvaru, ko tā bija ievērojusi runātāju izraudzīšanā un tās informācijas nesējos izplatītajos izteikumos, un, otrkārt, izmantoto terminu patiesumu. Turklāt fakts, ka Arcom to nekad nav sankcionējusi, esot taustāms pierādījums tam, ka pārraidītais saturs nav uzskatāms par propagandu. Ņemot vērā šos argumentus, procedūras iznākums būtu varējis būt citāds.

72      Padome, kuru atbalsta Beļģijas Karaliste, Igaunijas Republika, Francijas Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Polijas Republika, Komisija un Augstais pārstāvis, apstrīd prasītājas argumentus.

73      Ņemot vērā replikas rakstā sniegtos precizējumus, pirmais pamats ir jāuzskata par tādu, kuram būtībā ir divas daļas, no kurām pirmā attiecas uz pamatojuma apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanai attiecībā uz prasītāju nepietiekamību un otrā – uz tās tiesību tikt uzklausītai pirms apstrīdēto aktu pieņemšanas neievērošanu.

74      Vispirms ir jāizskata pirmā pamata otrā daļa.

 Par otro daļu, kas būtībā attiecas uz prasītājas tiesību tikt uzklausītai neievērošanu

75      Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētās tiesības tikt uzklausītam jebkurā procedūrā, kas ir tiesību uz aizstāvību ievērošanas neatņemama sastāvdaļa, ikvienai personai garantē iespēju administratīvajā procesā un pirms ikviena lēmuma, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās intereses, pieņemšanas izteikt savu viedokli lietderīgi un efektīvi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 11. decembris, Boudjlida, C‑249/13 P, EU:C:2014:2431, 34. un 36. punkts, un 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/RQ, C‑831/18 P, EU:C:2020:481, 65. un 67. punkts un tajos minētā judikatūra).

76      Procedūrā, kas attiecas uz lēmuma par personas vārda iekļaušanu akta, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus, pielikumā ietvertajā sarakstā, tiesību uz aizstāvību ievērošana nozīmē, ka kompetentajai Savienības iestādei ir jāpaziņo attiecīgajai personai pret viņu izvirzītie pamati un pierādījumi, uz kuriem šī iestāde plāno balstīt savu lēmumu. To paziņojot, kompetentajai Savienības iestādei ir jāļauj šai personai lietderīgi paust savus apsvērumus par pamatojumu, kas pret viņu ir vērsts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 111. un 112. punkts).

77      Tomēr Hartas 52. panta 1. punktā ir pieļauti tajā paredzēto tiesību īstenošanas ierobežojumi, ja, nosakot attiecīgo ierobežojumu, tiek ievērota attiecīgo pamattiesību būtība un ja, ievērojot samērīguma principu, tas ir nepieciešams un patiešām atbilst Savienības atzītiem vispārējo interešu mērķiem (skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 101. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka tiesības uz aizstāvību var ietvert ierobežojumus vai atkāpes gan ierobežojošu pasākumu jomā, kas pieņemti kopējās ārpolitikas un drošības politikas kontekstā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09, EU:C:2011:853, 67. punkts un tajā minētā judikatūra), gan citās jomās (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 15. jūnijs, Dokter u.c., C‑28/05, EU:C:2006:408, 75. un 76. punkts, un 2013. gada 10. septembris, G. un R., C‑383/13 PPU, EU:C:2013:533, 33. punkts).

78      Turklāt tas, vai ir tikušas pārkāptas tiesības uz aizstāvību, ir jāpārbauda atkarībā no katra gadījuma īpašajiem apstākļiem, tostarp no attiecīgā akta būtības un konteksta, kādā tas ir pieņemts, kā arī no attiecīgo jomu reglamentējošo tiesību normu kopuma (skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).

79      Vispirms ir jānorāda, ka saistībā ar šī pamata daļu prasītāja kādā prasības pieteikuma rindkopā citē Hartas 48. pantu “Nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību”, bet nepamato to ar konkrētiem argumentiem. Šajā ziņā ir jāmin, ka prasītāja nav paskaidrojusi, kādēļ tā varēja atsaukties uz Hartas 48. panta 2. punktu vai ar to gūt aizsardzību, kas atšķiras no tās, kuru tā varēja gūt no Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanas, vai arī uz vēl plašāku aizsardzību par šo. Šādos apstākļos atsevišķi nav jāizskata apgalvoto iebildumu par Hartas 48. panta pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 22. septembris, First Islamic Investment Bank/Padome, T‑161/13, EU:T:2015:667, 68. punkts).

80      Attiecībā uz tiesību tikt uzklausītam ievērošanu no judikatūras izriet, ka sākotnējā lēmuma par personas vārda vai organizācijas nosaukuma iekļaušanu to personu un organizāciju sarakstā, kuru līdzekļi tiek iesaldēti, gadījumā Padomei nav iepriekš jāpaziņo attiecīgajai personai vai organizācijai iemesli, pamatojoties uz kuriem šī iestāde plāno balstīt šo iekļaušanu. Šādam pasākumam – lai netiktu apdraudēta tā efektivitāte – pēc savas būtības ir jābūt tādam, lai radītu pārsteiguma efektu un lai to varētu piemērot nekavējoties (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 61. punkts). Pēc Padomei adresēta pieprasījuma attiecīgajai personai vai organizācijai ir tiesības paust savu viedokli par šiem pierādījumiem arī pēc akta pieņemšanas (spriedums, 2013. gada 20. februāris, Melli Bank/Padome, T‑492/10, EU:T:2013:80, 72. punkts).

81      Šādu atkāpi no pamattiesībām tikt uzklausītam procedūrā pirms ierobežojošo pasākumu noteikšanas pamato vajadzība nodrošināt iesaldēšanas pasākumu efektivitāti un galu galā primāri apsvērumi par Savienības un tās dalībvalstu starptautisko attiecību drošību vai norisi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

82      Konkrētajā gadījumā, pirmkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru Padomei bija atsevišķi jāpaziņo tai par apstrīdētajiem aktiem, jo šie akti paredz pret to vērstus ierobežojošus pasākumus, ir jānorāda, ka apstrīdēto tiesību aktu individuāla nepaziņošana, lai gan tā ietekmē prasības celšanas termiņa sākuma brīdi, kā tāda nepamato attiecīgo tiesību aktu atcelšanu. Šajā ziņā prasītāja nav izvirzījusi nevienu argumentu, ar ko varētu pierādīt, ka šajā gadījumā šo tiesību aktu individuāla nepaziņošana negatīvi ietekmēja tās tiesības, un kas pamatotu šo tiesību aktu atcelšanu, ciktāl tie skar prasītāju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, DenizBank/Padome, T‑798/14, EU:T:2018:546, 92. punkts un tajā minētā judikatūra).

83      Otrkārt, attiecībā uz to, ka Padome pirms ierobežojošo pasākumu noteikšanas nav paziņojusi iemeslus un pierādījumus, kas pamato attiecīgo ierobežojošo pasākumu noteikšanu prasītājai, kā arī par apgalvoto tās tiesību tikt uzklausītai pārkāpumu, ir jānorāda, ka šie pasākumi nosaka pagaidu pārraidīšanas aizliegumu, nevis personisko līdzekļu iesaldēšanu.

84      Taču, kaut arī judikatūrā ir pieļauta atkāpe no pamattiesībām, lai tiktu ievērotas tiesības tikt uzklausītam sākotnējā lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu gadījumā, kuram pēc sava satura ir jābūt tādam, lai radītu pārsteiguma efektu un lai to varētu piemērot nekavējoties, lai būtībā neapdraudētu tā efektivitāti (skat. šī sprieduma 80. punktu), nekas neliedz šādu atkāpi pieļaut arī tad, ja, ņemot vērā konkrētās lietas īpašos apstākļus, kurus raksturo nepieciešamība iejaukties ar ārkārtēju steidzamību, pasākuma tūlītēja īstenošana ir būtiska, lai, ņemot vērā tā mērķus, nodrošinātu tā efektivitāti, un it īpaši, lai izvairītos no tā, ka tas kļūst nebūtisks un ka zūd tā lietderīgā iedarbība.

85      Šajā lietā ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā prasības, kas izriet no LES 3. panta 1. un 5. punkta un LES 21. panta 1. punkta un 2. punkta a) un c) apakšpunkta un kas attiecas tostarp uz Savienības vērtību saglabāšanu un tās drošību, kā arī starptautiskā miera un drošības saglabāšanu, ievērojot starptautiskās tiesības, it īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus, tas, ka prasītāja netika informēta jau pirms Padomes lēmuma par pagaidu aizliegumu pārraidīt jebkāda veida saturu pieņemšanas, ir uzskatāms par tās tiesību tikt uzklausītai pārkāpumu.

86      Šajā ziņā, no vienas puses, pirmkārt, ir jānorāda, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi iekļaujas ārkārtas un īpašas steidzamības kontekstā (skat. šī sprieduma 9.–18. punktu), kas ir minēts apstrīdēto tiesību aktu 10. un 11. apsvērumā, kuros Padome arī izsver dažādās iesaistītās intereses, it īpaši ņemot vērā Hartā atzīto pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu. Otrkārt, minētajā kontekstā attiecīgie ierobežojošie pasākumi ir neatraujama tādu nebijuša mēroga pasākumu virknes daļa, kurus Padome bija noteikusi laikposmā no februāra pēdējās nedēļas, kuras laikā tika izdarīts pirmais Ukrainas teritoriālās integritātes pārkāpums, proti, kad 2022. gada 21. februārī Krievijas prezidents atzina Doneckas un Luhanskas apgabalu neatkarību un suverenitāti un deva pavēli saviem bruņotajiem spēkiem ieiet šajās zonās (skat. šī sprieduma 10.–12. punktu), līdz 2022. gada marta sākumam. Kā pamatoti uzsvēra Padome, situācijas strauja pasliktināšanās un izdarīto pārkāpumu smagums ir apgrūtinājuši jebkāda veida ierobežojošo pasākumu, kuru mērķis ir novērst konflikta izvēršanos, pielāgošanu. Tātad šajā kontekstā Savienība ātri reaģēja uz starptautiskajās tiesībās noteikto erga omnes pienākumu pārkāpumu, lai ar jebkādiem tās rīcībā esošiem pasākumiem, kas nav saistīti ar spēka pielietošanu, liktu šķēršļus Krievijas Federācijas militārajai agresijai pret Ukrainu.

87      Turklāt attiecīgo ierobežojošo pasākumu noteikšana uzreiz pēc militārās agresijas sākuma, lai nodrošinātu to pilnīgu lietderīgo iedarbību, atbilda arī prasībai īstenot vairākus ātras reakcijas uz šo agresiju veidus, it īpaši ņemot vērā apstākli, ko tiesas sēdē uzsvēra Padome un Augstais pārstāvis, ka šajā brīdī minētā agresija tika uzskatīta par tādu, kura būs īslaicīga. Šajā kontekstā ir jāpiemin, kā tiesas sēdē norādīja Padome, ka, ņemot vērā minēto prasību, nebūtu bijis iespējams prasītājai noteikt faktiski pietiekamu termiņu, lai tai ļautu iesniegt apsvērumus pirms apstrīdēto aktu pieņemšanas, nekaitējot attiecīgo ierobežojošo pasākumu iedarbībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 8. jūlijs, Ocean Capital Administration u.c./Padome, T‑332/15, nav publicēts, EU:T:2020:308, 191. punkts). Tādējādi saistībā ar Savienības kopējo stratēģiju ātrai, vienotai, pakāpeniskai un koordinētai atbildes reakcijai visu noteikto ierobežojošo pasākumu steidzamības un efektivitātes prasības pamato Hartas 52. panta 1. punktā pieļauto ierobežojumu (skat. šī sprieduma 77. punktu) tās 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanai, ja vien tie faktiski atbilst Savienības atzītiem vispārējo interešu mērķiem, tādiem kā Savienības sabiedriskās kārtības un drošības saglabāšana – kā norādīts apstrīdēto aktu 8. apsvērumā.

88      No otras puses, kā pamatoti uzsver Padome, saistībā ar stratēģiju cīņai pret tā sauktajiem hibrīddraudiem, uz kuru tā jau atsaucās 2021. gada 10. maija secinājumos (skat. apstrīdēto aktu 5. apsvērumu), prasība noteikt ierobežojošus pasākumus tādiem medijiem kā prasītāja, kuri tiek finansēti no Krievijas valsts budžeta un kurus tieši vai netieši kontrolē šīs valsts, kas ir agresorvalsts, vadība, jo tie tika uzskatīti par avotu turpinātai un saskaņotai dezinformācijas un faktu manipulācijas darbībai, pēc bruņotā konflikta sākuma ir kļuvusi galēji nepieciešama un steidzama, lai saglabātu demokrātisko debašu integritāti Eiropas sabiedrībā.

89      Proti, tāpat kā Padome, Augstais pārstāvis un citas personas, kas iestājušās lietā, ir jānorāda, ka militārās agresijas pret Ukrainu pirmo dienu intensīvais atspoguļojums medijos, kāds tas izriet no dažādiem elementiem, kas iegūti no publiskiem avotiem un kurus Padome pievienojusi lietas materiāliem, ir noticis kritiskā brīdī, kad tāda medija kā prasītāja darbības varēja būtiski kaitēt sabiedriskajai domai, radot arī potenciālu apdraudējumu Savienības sabiedriskajai kārtībai un drošībai.

90      Šajā ziņā ir arī jāņem vērā fakts, ka audiovizuālajiem medijiem, kuri tostarp ar veidu, kādā informācija tiek sniegta, var ietekmēt to, kā skatītāji to uztvers, ir daudz tiešāka un ietekmīgāka iedarbība nekā rakstītajai presei, jo kadros tie var nodot vēstījumus, ko rakstveidā nav iespējams izdarīt (šajā ziņā skat. ECT spriedumu, 2022. gada 5. aprīlis, NIT S.R.L. pret Moldovas Republiku, CE:ECHR:2022:0405JUD002847012, 181. un 182. punkts un tajos minētā judikatūra).

91      Tāpat šīs lietas ļoti īpašajos apstākļos, kuri atgādināti šī sprieduma 86.–90. punktā, Padome pēc Augstā pārstāvja un Komisijas priekšlikuma steigšus jau no kara sākuma pirmajām dienām pamatoti nolēma iejaukties, lai novērstu risku, ka attiecīgo ierobežojošo pasākumu iedarbība tiek pamatīgi vājināta vai pat būtībā likvidēta, it īpaši uz laiku aizliedzot tostarp prasītājas kanālu satura pārraidīšanu ar mērķi uz laiku apturēt šāda militārai agresijai pret Ukrainu labvēlīga propagandas izpausmes līdzekļa darbību Savienības teritorijā.

92      Ņemot vērā visu iepriekš minēto un ārkārtējo kontekstu, kādā tika pieņemti apstrīdētie akti, proti, kara pie Savienības robežām izcelšanos, to sasniedzamo mērķi un tajos paredzēto ierobežojošo pasākumu efektivitāti, ir jāsecina, ka Savienības iestādēm nebija pienākuma uzklausīt prasītāju pirms tās nosaukuma sākotnējās iekļaušanas attiecīgajos sarakstos un ka līdz ar to nav pārkāptas tās tiesības tikt uzklausītai.

93      Katrā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību, it īpaši tiesību tikt uzklausītam, pārkāpums ir pamats atcelt attiecīgo aktu tikai tad, ja šī pārkāpuma neesamības gadījumā, pieņemot, ka tas ir pierādīts, administratīvā procesa pirms šī akta pieņemšanas iznākums būtu varējis būt citāds, un tas ir jāpierāda personai, kura atsaucas uz šādu pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 10. septembris, G. un R., C‑383/13 PPU, EU:C:2013:533, 38. punkts; 2020. gada 25. jūnijs, Vnesheconombank/Padome, C‑731/18 P, nav publicēts, EU:C:2020:500, 73. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 13. septembris, Sberbank of Russia/Padome, T‑732/14, EU:T:2018:541, 125. punkts un tajā minētā judikatūra).

94      Savienības tiesai, ja ir apgalvots tiesību tikt uzklausītam pārkāpums, ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā konkrētos lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, attiecīgā procesa iznākums būtu varējis būt citāds (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 10. septembris, G. un R., C‑383/13, EU:C:2013:533, 40. punkts, un 2020. gada 12. februāris, Kibelisa Ngambasai/Padome, T‑169/18, nav publicēts, EU:T:2020:58, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

95      Jānorāda, ka šajā lietā pamatojums, uz kuru balstās Padome, lai noteiktu konkrētos ierobežojošos pasākumus, kas izklāstīti apstrīdēto aktu apsvērumos, būtībā ir fakts, ka prasītāja ir no Krievijas Federācijas budžeta finansēts un tās vadības pastāvīgi kontrolēts medijs. Turklāt Padome uzskatīja, ka prasītāja ar citām organizācijām, kuru nosaukumi bija iekļauti apstrīdēto aktu pielikumos, veica propagandas darbības, tostarp, lai veicinātu militāro agresiju pret Ukrainu. Šī pamatojuma atbalstam Padome lietas materiāliem kā iebildumu raksta pielikumus ir pievienojusi vairākus pierādījumus gan par prasītājas pastāvīgo kontroli, gan tās propagandas darbību.

96      Jākonstatē, ka attiecīgie pierādījumi ietver prasītājas televīzijas raidījumus un tās interneta vietnē publicētos rakstus, kas tika pārraidīti vai izplatīti sabiedrībai it īpaši ap to laiku, kad sākās karš, un uzreiz pēc tam. Ņemot vērā šos pierādījumus, Padome pamatoti uzskatīja, ka prasītājas izplatītais saturs bija uzskatāms par militārajai agresijai pret Ukrainu labvēlīgu atbalsta darbību (skat. šī sprieduma 172.–188. punktu). Līdz ar to ir jāuzskata – pat ja prasītāja būtu varējusi tikt uzklausīta, tās apsvērumi nebūtu atspēkojuši faktu, ka šie raidījumi ir tikuši pārraidīti, ka šie raksti ir tikuši publicēti un galu galā ka šis saturs tika izplatīts sabiedrībai Savienībā.

97      Turklāt replikas rakstā un tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, prasītāja norādīja, ka argumenti un pierādījumi, ko tā būtu varējusi iesniegt, ja tā būtu tikusi uzklausīta vai ja tai būtu bijis zināms pamatojums pirms apstrīdēto aktu pieņemšanas, bija tādi paši kā tie, kas minēti tās procesuālajos rakstos, un tie pierādot, pirmkārt, līdzsvaru, ko tā bija ievērojusi runātāju izraudzīšanā un tās informācijas nesējos izplatītajos izteikumos un, otrkārt, izmantoto terminu patiesumu. Tomēr, kā Padome uzsver atbildes rakstā uz repliku –, lai gan prasītājas norādītie elementi atspoguļo tādu sižetu esamību, kurās ir pausti citi viedokļi par situāciju Ukrainā, ar tiem nevar pierādīt, ka kopumā prasītāja, atspoguļodama agresiju, medijos ir ievērojusi līdzsvaru attiecībā uz šajos sižetos pārraidīto runātāju, satura, kadru, kā arī izteikumu izvēli (skat. šā sprieduma 189. un 190. punktu).

98      Visbeidzot, faktam, ka Arcom nekad nav sankcionējusi prasītāju, nav nozīmes un katrā ziņā ar to nevar pierādīt, ka videomateriālos, kurus Padome iekļāvusi lietas materiālos, atrodamie raidījumi nav militārajai agresijai pret Ukrainu labvēlīgas propagandas darbības.

99      No tā izriet, ka, ņemot vērā lietas apstākļus un visus prasītājas un Padomes iesniegtos pierādījumus, neviens no prasītājas izvirzītajiem argumentiem neļauj pierādīt, ka procesa iznākums būtu varējis būt citāds, ja tā būtu tikusi uzklausīta pirms attiecīgo pasākumu noteikšanas vai ja tai iepriekš būtu ticis darīts zināms to piemērošanas pamatojums.

100    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmā pamata otrā daļa, kas būtībā attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ir jānoraida.

 Par pirmo daļu – apstrīdēto aktu, ciktāl tie skar prasītāju, pamatojuma nepietiekamību

101    Vispirms jānorāda, ka šajā pamata daļā prasītāja vienīgi atsaucas uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, bet nepamato to ar konkrētiem argumentiem. Šādos apstākļos apgalvotais iebildums par tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu nav jāapskata atsevišķi (skat. šī sprieduma 79. punktu).

102    Attiecībā uz apgalvoto apstrīdēto aktu pamatojuma nepietiekamību ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu, kas izriet no principa par tiesību uz aizstāvību ievērošanas, mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai varētu noskaidrot, vai tiesību akts ir pamatots, vai arī tam, iespējams, ir kādi trūkumi, kas ļauj apstrīdēt tā spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai pārbaudīt šā tiesību akta tiesiskumu (skat. spriedumu, 2021. gada 14. aprīlis, AlTarazi/Padome, T‑260/19, nav publicēts, EU:T:2021:187, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

103    Tāpat ir jāatgādina, ka pamatojumam, kas prasīts LESD 296. pantā un Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā, ir jāatbilst attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši tiesību akta saturu, norādītā pamatojuma iedabu un tiesību akta adresātu vai citu ar šo tiesību aktu tieši un individuāli skarto personu intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu konkretizēti visi būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo akta pamatojuma pietiekamība ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī kontekstu un attiecīgo jomu reglamentējošo tiesību normu kopumu (skat. spriedumu, 2020. gada 17. septembris, Rosneft u.c./Padome, C‑732/18 P, nav publicēts, EU:C:2020:727, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

104    Tādējādi, pirmkārt, nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos, kas ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma apmēru (skat. spriedumu, 2020. gada 17. septembris, Rosneft u.c./Padome, C‑732/18 P, nav publicēts, EU:C:2020:727, 78. punkts un tajā minētā judikatūra). Otrkārt, akta pamatojuma precizitātes pakāpei ir jābūt samērīgai ar materiālajām iespējām un tehniskajiem nosacījumiem vai termiņu, kurā tas jāsniedz (skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Sberbank of Russia/Padome, T‑732/14, EU:T:2018:541, 93. punkts un tajā minētā judikatūra).

105    Turklāt judikatūrā ir precizēts, ka Padomes tiesību akta, ar ko ir noteikts ierobežojošs pasākums, pamatojumā ir jānorāda ne tikai šī pasākuma juridiskais pamats, bet arī īpašie un konkrētie iemesli, kuru dēļ Padome, īstenojot savu rīcības brīvību, uzskata, ka attiecīgajai personai ir jāpiemēro šāds pasākums (skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Sberbank of Russia/Padome, T‑732/14, EU:T:2018:541, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

106    Šajā lietā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka aplūkotie ierobežojošie pasākumi attiecas uz saturu, ko izplata noteikti audiovizuālie mediji, kuri ir pakļautības attiecībās ar Krievijas Federāciju, tostarp prasītāja, un tātad iekļaujas tai zināmā kontekstā (skat. šī sprieduma 9.–20. punktu).

107    Turklāt, kā pamatoti uzsver Padome, pirmkārt, apstrīdēto aktu 4. apsvērumā ir atsauce uz Eiropadomes 2022. gada 24. februāra secinājumiem (skat. šī sprieduma 14. punktu), ar kuriem tā visstingrākajā veidā nosodīja Krievijas Federācijas “neizprovocēto un nepamatoto militāro agresiju” pret Ukrainu, aicināja steidzami sagatavot un pieņemt jaunu individuālu un ekonomisku sankciju kopumu un tostarp pieprasīja Krievijas Federācijai izbeigt tās dezinformācijas kampaņu. Otrkārt, apstrīdēto aktu 5. apsvērumā ir atsauce uz Padomes 2021. gada 10. maija secinājumiem, kuros tā ir uzsvērusi nepieciešamību vēl vairāk stiprināt Savienības un dalībvalstu noturību, kā arī to spēju cīnīties pret hibrīddraudiem, tostarp dezinformāciju, it īpaši saistībā ar iejaukšanos un ārvalstu ietekmes darbībām.

108    Turklāt apstrīdēto aktu 6.–9. apsvērumā ir precizēts pamatojums juridisko personu, vienību un struktūru iekļaušanai attiecīgajos sarakstos. Konkrētāk, 7. apsvērumā ir atsauce uz Krievijas Federācijas nepārtrauktām un saskaņotām propagandas darbībām, kas adresētas tostarp pilsoniskajai sabiedrībai Savienībā, lai attaisnotu un atbalstītu tās agresiju pret Ukrainu. Apstrīdēto aktu 8. un 9. apsvērumā ir precizēts, ka mediji, uz kuriem attiecas pārraidīšanas darbību pagaidu aizlieguma pasākums, ir tie, ar kuru starpniecību tika veiktas minētās propagandas darbības un kas ir tiešā vai netiešā Krievijas Federācijas vadības kontrolē. Visbeidzot, šajos pēdējos minētajos apsvērumos ir precizēti arī iemesli, kas ir attiecīgo ierobežojošo pasākumu noteikšanas pamatā, proti, pirmkārt, tas, ka šādas darbības rada būtisku un tiešu apdraudējumu Savienības sabiedriskajai kārtībai un drošībai un, otrkārt, ka minētie mediji ir būtiski un nepieciešami, lai sekmētu un atbalstītu agresiju pret Ukrainu un lai destabilizētu kaimiņvalstis.

109    No šo apsvērumu formulējuma, it īpaši prasītājai zināmajā apstrīdēto pasākumu noteikšanas kontekstā, izriet, ka izklāstītie pamati nav vispārīgi un abstrakti izteikumi, bet gan pamatojums, kas ir tieši saistīts ar prasītāju un tās darbībām un kurā pietiekami konkrēti ir izklāstīti iemesli, kuru dēļ attiecībā uz to ir tikuši pieņemti konkrētie ierobežojošie pasākumi.

110    Otrkārt, ir jāatgādina, ka apstrīdēto aktu rezolutīvajā daļā, kas ir izklāstīta šī sprieduma 23.–26. punktā, Savienības operatoriem ir paredzēts aizliegums pārraidīt vai darīt iespējamu, veicināt vai kā citādi sekmēt to, ka tiek pārraidīts jebkāds apstrīdētā lēmuma IX pielikumā un apstrīdētās regulas XV pielikumā uzskaitīto juridisko personu, vienību vai struktūru saturs, tostarp to pārraidīt vai izplatīt ar jebkādiem līdzekļiem, piemēram, kabeli, satelītu, interneta protokola televīziju, interneta pakalpojumu sniedzējiem, interneta video koplietošanas platformām vai lietotnēm neatkarīgi no tā, vai tās ir jaunas vai iepriekš instalētas. Jākonstatē, ka pašos iepriekš minēto apstrīdēto aktu pielikumos nav ietverts nekāds īpašs pamatojums attiecībā uz katru no tajos uzskaitītajām vienībām, kuru saturu uz laiku ir aizliegts pārraidīt.

111    Tomēr ir jākonstatē, ka “īpašie un konkrētie iemesli”, kuru dēļ Padome, īstenojot savu rīcības brīvību, uzskatīja, ka attiecībā uz prasītāju ir jānosaka attiecīgie ierobežojošie pasākumi šī sprieduma 105. punktā minētās judikatūras izpratnē, šajā gadījumā atbilst apstrīdēto aktu 6.–9. apsvērumā noteiktajiem kritērijiem.

112    Proti, uz prasītāju [ierobežojošie pasākumi] tika attiecināti tikai tādēļ, ka tā atbilst apstrīdēto aktu 6.–9. apsvērumā paredzētajiem īpašajiem un konkrētajiem nosacījumiem, proti, tā ir medijs, ko pastāvīgi tiešā vai netiešā veidā kontrolē Krievijas Federācijas vadības un kas veica propagandas darbības tostarp ar mērķi attaisnot un atbalstīt Krievijas Federācijas militāro agresiju pret Ukrainu.

113    Šis pamatojums ir saprotams un pietiekami precīzs, ņemot vērā īpašo kontekstu un ārkārtīgi nopietnos un steidzamos apstākļus, kādos tika pieņemti apstrīdētie akti, lai prasītājai ļautu, pirmkārt, noskaidrot iemeslus, kuru dēļ Padome uzskatīja, ka tās nosaukuma iekļaušana attiecīgajos sarakstos ir pamatota, ņemot vērā šajā lietā piemērojamos juridiskos kritērijus, un Savienības tiesā apstrīdēt šīs iekļaušanas tiesiskumu, un, otrkārt, ļautu šai tiesai veikt pārbaudi.

114    Šādos apstākļos prasītāja varēja pienācīgi uzzināt īpašos un konkrētos iemeslus, kuru dēļ ir pieņemti apstrīdētie akti, kā rezultātā tai šajā ziņā nav iegansta atsaukties uz pamatojuma nepietiekamību.

115    Pirmā pamata daļa, kas attiecas uz pamatojuma, ar kuru ir attaisnota apstrīdēto aktu pieņemšana attiecībā uz prasītāju, nepietiekamību, līdz ar to ir jānoraida kā nepamatota un tādējādi pirmais pamats ir jānoraida kopumā.

 Par otro pamatu – vārda un informācijas brīvības neievērošanu

116    Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdētajiem aktiem esot pārkāpta Hartas 11. pantā garantētā vārda un informācijas brīvība, kurš atbilst 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 10. pantam.

117    Prasītāja atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūru vārda un informācijas brīvība ir viens no galvenajiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem un viens no tās attīstības un ikkatra indivīda izaugsmes pamatnosacījumiem, tāpēc šādā sabiedrībā valsts iejaukšanās nebūtu nepieciešama, ja tādējādi prese tiktu atturēta veicināt atklātas debates par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. No ECT judikatūras arī izrietot, ka audiovizuālās apraides jomā valstij, pirmkārt, ar televīzijas un radio starpniecību ir jānodrošina sabiedrības piekļuve viedokļu un komentāru daudzējādībai, kas atspoguļo tostarp politisko uzskatu daudzveidību valstī, un, otrkārt, jānodrošina audiovizuālo mediju žurnālistu un citu profesiju pārstāvju aizsardzība pret šķēršļiem šo informāciju un komentārus publiskot. Tādējādi valsts varai būtu jāatturas no jebkādu informācijas nesēju ierobežošanas. Tāpat kā ECPAK, Harta principā nepieļaujot nekādu publiskošanas un pārraidīšanas aizliegumu.

118    Replikas rakstā prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi nav piemēroti, lai sasniegtu Padomes minēto divkāršo vispārējo interešu mērķi, proti, pirmkārt, aizsardzības pret Krievijas Federācijas hibrīddraudiem mērķi un, otrkārt, mērķi saglabāt mieru un stiprināt starptautisko drošību. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka tā nav veikusi nekādas darbības, kas pamatotu attiecīgo ierobežojošo pasākumu noteikšanu, un ka tie esot tikai “politisks simbols”.

119    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka pasākums, kas uz to attiecas, pārmērīgi aizskar vārda un informācijas brīvību. Pirmkārt, esot aizskarta pati šīs brīvības būtība, jo pagaidu vispārīgas un absolūtas apraides aizliegums informācijas pakalpojumu visā Savienības teritorijā padara nepieejamu. Otrkārt, šāds aizliegums neesot samērīgs, jo informācijas pakalpojuma cenzūra nav efektīvs līdzeklis, lai sasniegtu apstrīdētajos aktos izvirzītos mērķus.

120    Turklāt attiecīgajiem ierobežojošajiem pasākumiem neesot nekāda skaidra un objektīva ierobežojuma laikā, jo to atcelšana esot atkarīga no nejauša vai pat patvaļīga Padomes vērtējuma. 2022. gada 31. jūlijā noteiktais apraides pagaidu aizlieguma termiņš tīri mākslīgi esot izcelts tikai aizstāvības vajadzībām, jo tas ir pagarināms.

121    Turklāt prasītāja pārmet Padomei, pirmkārt, ka tā nav argumentējusi apstrīdētajos aktos ietvertos apgalvojumus, saskaņā ar kuriem prasītāja nodarbojoties ar propagandu, un, otrkārt, ka tā attiecīgos ierobežojošos pasākumus ir pamatojusi ar prasītājas finansēšanas veidu, kurš tomēr kopš 2017. gada neesot mainījies. Tā uzskata, ka apgalvotās propagandas darbības, kas tai tiek pārmestas, un iemesli, kas pamatojot to, ka daļu savas darbības tā var turpināt, nekādi nav argumentēti.

122    Pirmām kārtām, prasītāja apgalvo, ka tā nekad nav vēlējusies slēpt savu finansēšanas veidu, turklāt pats par sevi tas neesot nosodāms un vienmēr esot bijis publisks. Turklāt esot riskanti izdarīt jebkādus secinājumus par medija redakcionālo darbu no tā vien, ka tas saņem valsts finansējumu, kā tas esot, piemēram, France 24 gadījumā.

123    Otrām kārtām, attiecībā uz apgalvojumiem par pašu propagandu prasītāja apstiprina savu neatkarību no Krievijas valsts un to, ka tā pilnībā kontrolē savu redakcionālo virzienu. Turklāt tā atgādina: kopš tai ir atļauts izplatīt savu kanālu saturu, CSA vai Arcom to nekad nav sankcionējusi, jo līgums, kas to saista ar Arcom, 2020. gadā bez sarežģījumiem tika atjaunots. Tātad prasītājas kanālos pārraidītais saturs šī fakta dēļ vien nevar tikt uzskatīts par nosodāmu, ņemot vērā tai noteiktos pienākumus.

124    Turklāt Padome nevar jaukt prasītājas un citu no prasītājas nošķirtu RT grupas kanālu mediju pārklājumu un informācijas atspoguļošanu, attiecībā uz kuriem noteiktas valsts regulatīvās iestādes un tostarp Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes regulatīvā iestāde ir pieņēmušas lēmumus.

125    Visbeidzot, runājot par replikas rakstā Padomes sniegtajiem pierādījumiem attiecībā uz apgalvoto prasītājas izvērsto dezinformācijas vai informācijas manipulēšanas darbību, tā uzskata, ka Padome nav pierādījusi, ka tā būtu Krievijas valsts ietekmes un propagandas struktūra, kura darbojas tās labā. Kāda Francijas pētnieka monogrāfija, uz kuru Padome esot vairākkārt balstījusies un attiecībā uz kuru citastarp ir ierosināts process par goda aizskaršanu un neslavas celšanu, neattaisnojot tādu aizlieguma pasākumu kā šajā lietā aplūkotais. Tas pats attiecoties uz Padomes iesniegto Amerikas Savienoto Valstu valsts sekretāra ziņojumu, kurā neesot atsauces uz konkrētu prasītājas rīcību.

126    Prasītājas ieskatā Padomes sniegtie nepilnīgie elementi nepierāda attieksmi, kāda tai esot bijusi attiecībā uz Krievijas militārajām operācijām Ukrainas teritorijā. Pamatojoties uz vairākiem Padomes iesniegtajiem pierādījumiem, prasītāja iesniedza dokumentu, kurā ir sniegta atbilde uz šiem dažādajiem elementiem. Pietiekot rūpīgi iepazīties ar lietas materiāliem pievienotajiem pierādījumiem replikas raksta pielikumā, lai pārliecinātos par Padomes argumentācijas, ar kuru tiek mēģināts a posteriori pamatot apstrīdētos aktus, maldinošo raksturu. Prasītāja uzskata, ka tā ir atspoguļojusi dažādus viedokļus par konfliktu Ukrainā, kur daudzi aptaujātie to nodēvēja par militāro agresiju, kas apdraud mieru Eiropā, nevis tikai kā Krievijas Federācijas defensīvu un preventīvu darbību. Tāpat prasītājas žurnālisti esot gādājuši par to, lai pretnostatītu atsevišķu runātāju izteikumus un nodrošinātu viedokļu līdzsvaru. Turklāt Krievijas Federācijas viedokļa translēšana pati par sevi neesot nosodāma, ja vien netiek uzskatīts, ka pārraidāms ir tikai vairākuma viedoklis.

127    Turklāt, lai pamatotu attiecīgā aizlieguma samērīgumu, esot kļūdaini apgalvot, ka šādi pasākumi neliedz prasītājai un tās darbiniekiem Savienībā veikt citas darbības, kas nav pārraidīšana, kā, piemēram, pētniecību un intervijas. To tostarp apstiprinot nesenais Commission de la carte d’identité des journalistes professionnels [Profesionālo žurnālistu identitātes kartes komisija] (CCIJP, Francija) prasītājas žurnālistiem adresētais akreditācijas atteikums. Tādējādi, piemērojot šo aizliegumu, tiktu radīts šķērslis visiem prasītājas uzdevumā strādājošajiem profesionālajiem žurnālistiem efektīvi darboties žurnālistikā. Tāpat pakalpojumu sniedzēji šobrīd atsakoties turpināt līgumattiecības ar prasītāju. Tāpēc ar pārraidīšanas pagaidu aizliegumu esot likti šķēršļi visai tās darbībai, it īpaši tās spējai tikt pārraidītai Francijas sabiedrībai, un tas neesot samērīgi.

128    Galu galā, lai arī kāds būtu medija redakcionālais virziens vai tā auditorija, vispārējs un absolūts apraides aizliegums esot īsta cenzūras darbība un to nevar uzskatīt par nepieciešamu vai samērīgu, lai efektīvi sasniegtu Padomes izvirzītos mērķus.

129    Visbeidzot, prasītāja apstrīd, ka attiecīgais pasākums būtu atgriezenisks. Ja prasītāja nevar veikt savu darbību, tā noteikti nonākšot līdz likvidācijai.

130    Padome, kuru atbalsta Beļģijas Karaliste, Igaunijas Republika, Francijas Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Polijas Republika, Komisija un Augstais pārstāvis, apstrīd prasītājas argumentus.

 Par judikatūrā iedibinātajiem principiem, kas piemērojami vārda brīvības jomā

131    Jāatgādina, ka pamattiesību ievērošana ir obligāta ikvienai Savienības rīcībai, tostarp kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, kā tas izriet no LES 21. un 23. panta normām, lasot tās kopsakarā (skat. spriedumu, 2018. gada 27. septembris, Ezz u.c./Padome, T‑288/15, EU:T:2018:619, 58. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā kā vārda brīvība ir garantēta Hartas 11. pantā, kas atbilst ECPAK 10. pantam, ir jāpārbauda, vai ar apstrīdētajiem aktiem ir ievērotas šīs tiesības.

132    Saskaņā ar Hartas 11. panta 1. punktu ikvienai personai ir tiesības uz vārda brīvību un šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un brīvību saņemt un izplatīt informāciju vai idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās un neatkarīgi no valstu robežām. Atbilstoši Hartas 11. panta 2. punktam tiek ievērota plašsaziņas līdzekļu brīvība un plurālisms. Kā izriet no Paskaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.) un saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu tās 11. pantā garantētajām tiesībām ir tāda pati nozīme un piemērojamība kā ECPAK 10. pantā garantētajām tiesībām (spriedums, 2022. gada 26. aprīlis, Polija/Parlaments un Padome, C‑401/19, EU:C:2022:297, 44. punkts; skat. arī spriedumu, 2021. gada 14. jūlijs, Cabello Rondón/Padome, T‑248/18, EU:T:2021:450, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

133    ECT jau ir nospriedusi, ka vārda brīvība ir viens no galvenajiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem un ka ECPAK 10. pantā nav paredzēts nošķīrums nedz atkarībā no izvirzītā mērķa rakstura, nedz fizisko vai juridisko personu lomas šīs brīvības īstenošanā (ECT spriedums, 1999. gada 28. septembris, Öztürk pret Turciju, CE:ECHR:1999:0928JUD002247993, 49. punkts). Ievērojot ECPAK 10. panta 2. punktu, šī brīvība ir piemērojama ne tikai “informācijai” vai “idejām”, kas tiek labvēlīgi uztvertas vai uzskatītas par neaizvainojošām vai neitrālām, bet arī tādai informācijai un idejām, kas aizvaino, šokē vai satrauc, saskaņā ar plurālisma, iecietības un atvērtības prasībām, bez kurām nav “demokrātiskās sabiedrības” (ECT spriedums, 1976. gada 7. decembris, Handyside pret Apvienoto Karalisti, CE:ECHR:1976:1207JUD000549372, 49. punkts; skat. arī ECT spriedumu, 2022. gada 5. aprīlis, NIT S.R.L. pret Moldovas Republiku, CE:ECHR:2022:0405JUD002847012, 177. punkts un tajā minētā judikatūra).

134    Šajā ziņā ECT arī precizēja, ka iecietība pret visiem cilvēkiem un viņu vienlīdzīgas cieņas ievērošana ir demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības pamats. No tā izriet, ka principā demokrātiskās sabiedrībās var uzskatīt par nepieciešamu sankcionēt, pat novērst visus izteiksmes veidus, kas sēj, kurina, veicina vai attaisno naidu, kurš balstīts uz neiecietību, vardarbības pielietošanu un slavināšanu, ja tiek nodrošināts, ka saistošās “formalitātes”, “nosacījumi”, “ierobežojumi” vai “sankcijas” ir samērīgas ar izvirzīto leģitīmo mērķi (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2006. gada 6. jūlijs, Erbakan pret Turciju, CE:ECHR:2006:0706JUD005940500, 56. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2022. gada 23. jūnijs, Rouillan pret Franciju, CE:ECHR:2022:0623JUD002800019, 66. punkts).

135    No paša ECPAK 10. panta teksta izriet, ka tiesības uz vārda brīvību nav absolūta prerogatīva un līdz ar to tās var tikt ierobežotas. Šajā ziņā vairāki principi var tikt identificēti ECT judikatūrā, saskaņā ar kuru, pirmkārt, ir jāizrāda vislielākā piesardzība, ja iestāžu veiktie pasākumi vai noteiktās sankcijas var atturēt presi no dalības diskusijā par leģitīmu vispārēju interešu problēmām un, otrkārt, minētajā tiesību normā tomēr vārda brīvība nav garantēta bez jebkādiem ierobežojumiem, pat ja runa ir par nopietnu vispārējo interešu jautājumu atspoguļošanu presē (skat. ECT spriedumu, 2022. gada 5. aprīlis, NIT S.R.L. pret Moldovas Republiku, CE:ECHR:2022:0405JUD002847012, 178. un 179. punkts un tajos minētā judikatūra).

136    Mediju un it īpaši žurnālistu tiesības publiskot informāciju par vispārējo interešu jautājumiem ir aizsargātas ar nosacījumu, ka tie rīkojas labā ticībā, balstās uz precīziem faktiem un sniedz “ticamu un precīzu” informāciju, ievērojot žurnālistikas ētiku vai, citiem vārdiem, ievērojot atbildīgas žurnālistikas principus (skat. ECT spriedumu, 2022. gada 5. aprīlis, NIT S.R.L. pret Moldovas Republiku, CE:ECHR:2022:0405JUD002847012, 180. punkts un tajā minētā judikatūra).

137    Šiem apsvērumiem šobrīd ir ļoti liela nozīme, ņemot vērā mediju varu mūsdienu sabiedrībā, jo tie ne tikai informē, bet vienlaikus ar savu informācijas pasniegšanas veidu var ietekmēt to, kā auditorija tos uztvers. Pasaulē, kur indivīds saskaras ar milzīgu informācijas plūsmu, klejojot pa tradicionālajiem vai elektroniskajiem informācijas nesējiem, kuros darbojas arvien pieaugošs autoru skaits, pieaug arī nozīme ievērot žurnālistikas ētiku (skat. ECT spriedumu, 2022. gada 5. aprīlis, NIT S.R.L. pret Moldovas Republiku, CE:ECHR:2022:0405JUD002847012, 181. punkts un tajā minētā judikatūra).

138    Visbeidzot, runājot par “pienākumiem un atbildību”, ko ietver vārda brīvības īstenošana, izvērtējot iejaukšanās samērīgumu, ir jāņem vērā attiecīgā izteiksmes līdzekļa potenciālā ietekme. Šajā kontekstā ir jāpatur prātā, ka audiovizuālajiem medijiem ir daudz tiešāka un spēcīgāka iedarbība nekā rakstītajai presei. Proti, kadros audiovizuālie mediji var nodot vēstījumus, ko rakstveidā nav iespējams izdarīt (skat. šī sprieduma 90. punktu). Funkcija, kas ir televīzijai un radio kā pazīstamiem izklaides avotiem televīzijas skatītāja vai radioklausītāja privātajā telpā, vēl vairāk pastiprina to ietekmi (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2022. gada 5. aprīlis, NIT S.R.L. pret Moldovas Republiku, CE:ECHR:2022:0405JUD002847012, 182. punkts un tajā minētā judikatūra).

139    Saskaņā ar šo judikatūru principā, pretēji izteikumiem par sabiedrības interešu jautājumiem, kas prasa pastiprinātu aizsardzību, izteikumi, kas aizstāv vai attaisno vardarbību, naidu, ksenofobiju vai citus neiecietības veidus, parasti netiek aizsargāti (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 1999. gada 8. jūlijs, Sürek pret Turciju (Nr. 1), CE:ECHR:1999:0708JUD002668295, 61. un 62. punkts, un 2015. gada 15. oktobris, Perinçek pret Šveici, CE:ECHR:2015:1015JUD002751008, 197. un 230. punkts).

140    ECT ieskatā, lai noteiktu, vai paustie izteikumi to kopumā var tikt izmantoti kā attaisnojums vardarbībai, ir jāpievērš uzmanība izmantotajam formulējumam, veidam, kādā tie ir formulēti, un kontekstam, kādā tie tiek izplatīti (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2010. gada 6. jūlijs, Gözel un Özer pret Turciju, CE:ECHR:2010:0706JUD004345304, 52. punkts, un 2015. gada 15. oktobris, Perinçek pret Šveici, CE:ECHR:2015:1015JUD002751008, 205. un 206. punkts).

141    Šis pamats ir jāizvērtē, ņemot vērā visus šos principus un apsvērumus.

 Par vārda brīvības ierobežojuma pastāvēšanu

142    Vispirms ir jānorāda, kā izriet no apstrīdēto aktu 7. un 8. apsvēruma, ka prasītājai bija noteikts kanālu satura pārraidīšanas pagaidu aizliegums kā medijam, kurš ir Krievijas Federācijas vadības pastāvīgā tiešā vai netiešā kontrolē, jo tā bija veikusi propagandas darbības, ar kurām tostarp tika attaisnota un atbalstīta Krievijas Federācijas militārā agresija pret Ukrainu.

143    Šis pagaidu apraides aizliegums ir iejaukšanās prasītājas tiesību uz vārda brīvību īstenošanā Hartas 11. panta 1. punkta izpratnē, kā tas turklāt izriet no apstrīdēto aktu 10. un 11. apsvēruma.

144    Šajā ziņā ir jāatgādina, kā norādīts iepriekš 135. punktā, ka tiesības uz vārda brīvību, uz kurām atsaucas prasītāja un kuras ir aizsargātas ar Hartas 11. pantu, var tikt ierobežotas, ievērojot Hartas 52. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus, un saskaņā ar to, pirmkārt, “visiem [minētajā] Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība” un, otrkārt, “ievērojot proporcionalitātes [samērīguma] principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības”.

145    Tādējādi, lai panāktu atbilstību Savienības tiesībām, vārda brīvības ierobežojumam ir jāatbilst četriem nosacījumiem. Pirmkārt, attiecīgajam ierobežojumam ir jābūt “noteiktam tiesību aktos” tādējādi, ka Savienības iestādei, kas nosaka pasākumus, kuri var ierobežot fiziskas vai juridiskas personas vārda brīvību, šim nolūkam ir jābūt juridiskajam pamatam. Otrkārt, attiecīgajā ierobežojumā ir jāņem vērā vārda brīvības būtība. Treškārt, tam faktiski ir jāatbilst Savienības atzītam vispārējo interešu mērķim. Ceturtkārt, attiecīgajam ierobežojumam ir jābūt samērīgam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 15. jūnijs, Kiselev/Padome, T‑262/15, EU:T:2017:392, 69. un 84. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2018. gada 13. septembris, VTB Bank/Padome, T‑734/14, nav publicēts, EU:T:2018:542, 140. punkts un tajā minētā judikatūra).

146    Šie nosacījumi būtībā atbilst tiem, kas ir paredzēti ECT judikatūrā, saskaņā ar kuru, lai no ECPAK 10. panta 2. punkta viedokļa varētu attaisnot tiesību uz vārda brīvības izmantošanas ierobežojumu, tam jābūt “noteiktam tiesību aktos”, tam ir jāatbilst vienam vai vairākiem leģitīmajiem mērķiem un tam ir jābūt “nepieciešamam demokrātiskā sabiedrībā” šo mērķu sasniegšanai (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2012. gada 7. jūnijs, Centro Europa 7 S.r.l. un Di Stefano pret Itāliju, CE:ECHR:2012:0607JUD003843309, 135. punkts).

147    No tā izriet, ka Padome varēja noteikt ierobežojošus pasākumus, ar ko var tikt ierobežota prasītājas vārda brīvība, ja šie ierobežojumi atbilst iepriekš atgādinātajiem nosacījumiem, kuri ir jāizpilda, lai šo brīvību varētu leģitīmi ierobežot (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 15. jūnijs, Kiselev/Padome, T‑262/15, EU:T:2017:392, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

148    Tādējādi ir jāpārbauda, vai attiecīgie ierobežojošie pasākumi ir paredzēti likumā, vai tajos tiek ņemta vērā vārda brīvības galvenā būtība, vai tiem ir vispārējo interešu mērķis un tie nav nesamērīgi, tomēr ir jāprecizē, ka procesuālajos rakstos prasītāja savu argumentāciju ir koncentrējusi uz pēdējo minēto nosacījumu.

 Par nosacījumu, saskaņā ar kuru jebkuram vārda brīvības ierobežojumam ir jābūt noteiktam tiesību aktos

149    Attiecībā uz jautājumu par to, vai konkrētie ierobežojošie pasākumi bija paredzēti tiesību aktos, jānorāda, ka tie ir paredzēti aktos, kuri tostarp ir vispārpiemērojami, un tiem ir skaidrs juridiskais pamats Savienības tiesībās, proti, LES 29. pants attiecībā uz apstrīdēto lēmumu un LESD 215. pants attiecībā uz apstrīdēto regulu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 15. jūnijs, Kiselev/Padome, T‑262/15, EU:T:2017:392, 72. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 14. jūlijs, Cabello Rondón/Padome, T‑248/18, EU:T:2021:450, 121. punkts). Šie Līgumu noteikumi ieinteresētajām personām ir pietiekami paredzami attiecībā uz to mērķi būt par juridisko pamatu ierobežojošu pasākumu, kas var apdraudēt vai ierobežot vārda brīvību, noteikšanai (skat. šī sprieduma 49.–52. un 62. punktu).

150    Attiecībā uz paredzamības prasību ECT vairākkārt ir precizējusi, ka par “tiesību aktu” ECPAK 10. panta 2. punkta izpratnē var uzskatīt tikai pietiekami precīzi norādītu normu, lai ļautu attiecīgajai personai pielāgot savu rīcību. Vajadzības gadījumā saņemot profesionālus padomus, tai attiecīgās lietas apstākļos ir jāspēj saprātīgi paredzēt sekas, kas var izrietēt no konkrētā akta. Šīm sekām nav obligāti jābūt absolūti droši paredzamām. Tādējādi paredzamības prasība kā tāda nav pārkāpta tiesību aktā, kurā, lai gan ar to ir piešķirta rīcības brīvība, ir pietiekami skaidri precizēts tā īstenošanas apjoms un kārtība, ņemot vērā izvirzīto leģitīmo mērķi, lai indivīdam sniegtu adekvātu aizsardzību pret patvaļu (skat. ECT spriedumu, 2022. gada 5. aprīlis, NIT S.R.L. pret Moldovas Republiku, CE:ECHR:2022:0405JUD002847012, 159. punkts un tajā minētā judikatūra).

151    Šajā lietā, ievērojot iepriekš minēto, kā arī plašo rīcības brīvību, kāda ir Padomei attiecībā uz ierobežojošo pasākumu noteikšanu (skat. šī sprieduma 52. punktu), bija paredzams, ka – ņemot vērā to, cik svarīga loma mūsdienu sabiedrībā ir medijiem, it īpaši audiovizuālajiem medijiem – uz mediju vērienīgo atbalstu Krievijas Federācijas militārajai agresijai pret Ukrainu, ko televīzijā un internetā pārraidīto raidījumu laikā sniedza medijs, kas pilnībā tiek finansēts no Krievijas valsts budžeta, varētu tikt attiecināti ierobežojošie pasākumi, ar kuriem tiek aizliegta šādai agresijai labvēlīgu propagandas darbību pārraidīšana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 15. jūnijs, Kiselev/Padome, T‑262/15, EU:T:2017:392, 76. punkts).

152    Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka nosacījums, ka vārda brīvības ierobežojumiem ir jābūt paredzētiem tiesību aktos, šajā lietā ir izpildīts.

 Par vārda brīvības galvenās būtības ņemšanu vērā

153    Ir jāpārbauda, vai prasītājas kanālu satura pārraidīšanas pagaidu aizlieguma raksturs vai apjoms apdraud vārda brīvības galveno būtību.

154    Šajā lietā ir jākonstatē, ka attiecīgajiem ierobežojošajiem pasākumiem ir pagaidu un atgriezenisks raksturs. No Lēmuma 2014/512, redakcijā ar grozījumiem, 9. panta izriet, ka tas ir piemērojams līdz 2022. gada 31. jūlijam un ka tas tiek pastāvīgi pārskatīts (skat. šī sprieduma 28. punktu). Lai attiecīgie ierobežojošie pasākumi būtu spēkā pēc 2022. gada 31. jūlija, Padomei būs jāpieņem jauns lēmums un jauna regula.

155    Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, no apstrīdēto aktu 10. apsvēruma pēdējās daļas, lasot un interpretējot to kopsakarā ar prasību pēc iespējas ierobežot iejaukšanos prasītājas vārda brīvībā, formulējuma izriet, ka attiecīgo ierobežojošo pasākumu saglabāšana pēc 2022. gada 31. jūlija ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi. Proti, šos pasākumus var saglabāt līdz brīdim, kamēr, pirmkārt, tiek izbeigta agresija pret Ukrainu un, otrkārt, līdz brīdim, kad Krievijas Federācija un ar to saistītie mediji pārstāj izvērst propagandas darbības pret Savienību un tās dalībvalstīm. Ja viens no abiem kumulatīvajiem nosacījumiem vairs nebūtu izpildīts, attiecīgos pasākumus vairs nevarētu uzturēt spēkā. Tādējādi prasītāja nevar apgalvot, ka tie ir piemērojami bez Padomes iepriekš noteikta ierobežojuma laikā.

156    Turklāt ir jānorāda, ka apstrīdētie akti neliedz jebkādu informācijas un vārda brīvībai raksturīgu darbību. Proti, kā ir norādīts apstrīdēto aktu 11. apsvērumā, prasītājai noteiktais pārraidīšanas pagaidu aizliegums neliedz tai Savienībā veikt citas darbības, kas nav pārraidīšana, piemēram, pētniecību un intervijas. Tātad, var apgalvot, tāpat kā to dara Padome, ka prasītājai un tās žurnālistiem joprojām ir atļauts veikt noteiktas ar informācijas un vārda brīvību saistītas darbības un ka principā minētais aizliegums nevar traucēt prasītājai veikt citas ienākumus nesošas darbības.

157    Turklāt ir jānorāda, līdzīgi kā to dara Padome, ka ar apstrīdētajiem tiesību aktiem prasītājai nav aizliegts pārraidīt tās kanālu saturu ārpus Savienības, tostarp frankofonās valstīs, tādējādi attiecīgie ierobežojošie pasākumi neskar tās tiesības īstenot vārda brīvību ārpus Savienības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 15. jūnijs, Kiselev/Padome, T‑262/15, EU:T:2017:392, 123. punkts un tajā minētā judikatūra). Galu galā, prasītājai netika liegts nedz veidot raidījumus un redakcionālu saturu, nedz tos pārdot tiesību subjektiem, uz kuriem attiecīgie pasākumi neattiecas, tostarp TV Novosti un citiem RT grupas medijiem, kuri ir reģistrēti trešās valstīs un kuri tādējādi varētu pārraidīt šo saturu ārpus Savienības.

158    Turklāt attiecībā uz argumentu saistībā ar CCIJP lēmumu noraidīt ikvienu jaunu preses kartes pieteikumu, ko iesniedz prasītājas uzdevumā strādājoši žurnālisti, ir jānorāda, ka šis atteikums ir tiešs minētās komitejas vienpusēja lēmuma rezultāts, kura pieņemšana neizriet no apstrīdētajiem aktiem un kurš turklāt ir patlaban Francijas kompetentajās tiesās izskatāmās prasības priekšmets. Līdz ar to prasītāja kļūdaini apgalvo, ka neiespējamība tās žurnālistiem strādāt savā profesijā Francijas teritorijā ir apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas sekas.

159    Šo iemeslu dēļ ir jāsecina, ka attiecīgā pagaidu aizlieguma raksturs un apjoms ir tāds, kurā ir ņemta vērā vārda brīvības galvenā būtība un kurš neliek apšaubīt šo brīvību kā tādu.

 Par vispārējo interešu mērķa, ko par tādu atzinusi Savienība, īstenošanu

160    Attiecībā uz nosacījumu par vispārējo interešu mērķa, ko par tādu atzinusi Savienība, īstenošanu ir jānorāda, līdzīgi kā to dara Padome, – kā izriet no apstrīdēto tiesību aktu 1.–10. apsvēruma – ar attiecīgajiem ierobežojošajiem pasākumiem Padome tiecas sasniegt divkāršu mērķi.

161    Pirmkārt, Padome, kā norādīts apstrīdēto aktu 6.–8. apsvērumā, vēlas aizsargāt Savienības sabiedrisko kārtību un drošību, ko apdraud Krievijas Federācijas organizēta sistemātiska starptautiska propagandas kampaņa ar tādu mediju starpniecību, ko tieši vai netieši kontrolē tās vadība, lai destabilizētu kaimiņvalstis, Savienību, kā arī tās dalībvalstis un atbalstītu militāro agresiju pret Ukrainu, un tas atbilst vienam no kopējās ārpolitikas un drošības politikas mērķiem. Proti, tādu ierobežojošu pasākumu noteikšana attiecībā uz medijiem, kuru uzdevums ir šāda propagandas darbība, atbilst LES 21. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētajam mērķim saglabāt Savienības vērtības, pamatintereses, drošību un integritāti.

162    Turklāt, kā jau tika norādīts šī sprieduma 56. punktā, tā kā propaganda un dezinformācijas kampaņas var likt apšaubīt demokrātisko sabiedrību pamatu un ir mūsdienu kara arsenāla neatņemama sastāvdaļa, attiecīgie ierobežojošie pasākumi iekļaujas LES 3. panta 1. un 5. punktā noteiktajos Savienības sasniedzamajos mērķos un it īpaši mērķī veicināt mieru.

163    Otrkārt, kā uzsver Padome, attiecīgie ierobežojošie pasākumi iekļaujas mērķos, kas izvirzīti vispārējā stratēģijā par ātru, vienotu, pakāpenisku un koordinētu atbildes reakciju, ko Savienība īsteno, nosakot virkni ierobežojošu pasākumu (skat. šī sprieduma 12., 17. un 19. punktu) ar galveno nolūku izdarīt maksimālu spiedienu uz Krievijas iestādēm, lai tās izbeigtu savas Ukrainu destabilizējošās darbības un politiku, kā arī militāro agresiju pret šo valsti. Šādā perspektīvā attiecīgie ierobežojošie pasākumi atbilst LES 21. panta 2. punkta c) apakšpunktā norādītajam mērķim saglabāt mieru, novērst konfliktus un stiprināt starptautisko drošību atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu mērķiem un principiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 15. jūnijs, Kiselev/Padome, T‑262/15, EU:C:2017:392, 81. punkts).

164    Līdzīgi kā to dara vairākas personas, kas iestājušās lietā, ir jānorāda, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi var tikt saprasti kā starptautisko tiesību subjekta reakcija – ar miermīlīgiem Savienības rīcībā esošiem līdzekļiem un lai sasniegtu LES 3. panta 5. punktā noteiktos mērķus – uz agresiju, kas izdarīta, pārkāpjot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 2. panta 4. punktu un līdz ar to starptautiskajās tiesībās noteiktos erga omnes pienākumus.

165    Turklāt šāda pārkāpuma esamību apstiprina Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2022. gada 2. marta Rezolūcija “Agresija pret Ukrainu” (A/ES‑11/L.1). Tajā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja – atsaucoties uz tās 1950. gada 3. novembra Rezolūciju 377 A(V) “Vienoti mieram” un uzskatot, ka tas, ka starp Drošības padomes pastāvīgajiem locekļiem nav vienprātības, ir liedzis tai izpildīt savu galveno pienākumu starptautiskā miera un drošības uzturēšanai, – tostarp stingri nosodīja Krievijas Federācijas agresiju pret Ukrainu, Krievijas Federācijai tādējādi pārkāpjot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 2. panta 4. punktu, pieprasīja, lai Krievijas Federācija nekavējoties pārtrauc spēka pielietošanu pret Ukrainu un lai tā nekavējoties, pilnībā un bez nosacījumiem izved visus savus militāros spēkus no Ukrainas teritorijas saskaņā ar starptautiski atzītajām šīs valsts robežām. Tā arī atgādināja visām valstīm saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 2. pantu saistošo pienākumu savās starptautiskajās attiecībās atturēties no draudu vai spēka pielietošanas vai nu pret kādas valsts teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību, vai arī jebkādā citā veidā, kas nav saderīgs ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem, un atrisināt savas starptautiskās domstarpības miermīlīgā ceļā. Konstatējot, ka tāds Krievijas militāro operāciju, kas veiktas Ukrainas suverēnajā teritorijā, mērogs Eiropā nav pieredzēts jau vairākus gadu desmitus, tā uzskatīja, ka ir jāveic steidzami pasākumi, lai pasargātu šābrīža paaudzi no kara posta. Tā aicināja Krievijas Federāciju nekavējoties pārtraukt spēka pielietošanu pret Ukrainu un atturēties no jebkādas prettiesiskas draudu vai spēka pielietošanas pret kādu dalībvalsti. Šīs rezolūcijas rezolutīvajā daļā Ģenerālā asambleja tostarp atkārtoti apstiprināja ģenerālsekretāra, dalībvalstu un starptautisko organizāciju pieliktās pūles, lai novērstu pašreizējo situāciju un risinātu humāno, kā arī bēgļu krīzi, ko izraisījusi Krievijas Federācijas agresija pret Ukrainu.

166    Tādējādi, kā pamatoti uzsver Padome, kara stāvokļa un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu izbeigšana, ko karš var izraisīt, atbilst arī starptautiskās sabiedrības galvenajam vispārējo interešu mērķim (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1996. gada 30. jūlijs, Bosphorus, C‑84/95, EU:C:1996:312, 26. punkts).

167    Līdz ar to nosacījums par vispārējo interešu mērķa īstenošanu šajā lietā ir izpildīts.

 Par attiecīgo ierobežojošo pasākumu samērīgumu

168    Attiecībā uz aplūkojamo ierobežojumu samērīgumu ir jāatgādina, ka samērīguma princips prasa, lai ierobežojumi, kurus var noteikt ar Savienības tiesību aktiem attiecībā uz Hartā nostiprinātajām tiesībām un brīvībām, nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un nepieciešams noteikto leģitīmo mērķu sasniegšanai, vai nepieciešamībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības, ievērojot, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (skat. spriedumu, 2022. gada 26. aprīlis, Polija/Parlaments un Padome, C‑401/19, EU:C:2022:297, 65. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2017. gada 15. jūnijs, Kiselev/Padome, T‑262/15, EU:T:2017:392, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

169    Tādējādi, lai pārbaudītu attiecīgo ierobežojošo pasākumu samērīgumu, vispirms ir jāpārbauda, vai Padomes sniegtie pierādījumi var pamatot secinājumu, kuru tā ir izdarījusi būtībā attiecībā uz prasītājas kontroli un tās kanālos pārraidītā satura būtību, un pēc tam, vai attiecīgie ierobežojošie pasākumi ir piemēroti un nepieciešami, lai sasniegtu Savienības izvirzītos vispārējo interešu mērķus.

–       Par Padomes iesniegto pierādījumu atbilstību un pietiekamību

170    Vispirms ir jānorāda, ka, pārbaudot lēmuma par personas vārda iekļaušanu to personu sarakstā, kurām piemērojami ierobežojoši pasākumi, pamatā esošo iemeslu tiesiskumu, Savienības tiesai ir jānodrošina, lai šis lēmums, kam attiecībā uz šo personu ir individuāla piemērojamība, būtu balstīts uz pietiekami drošiem faktiem. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, uz kuriem balstās apstrīdētie akti, un tādējādi pārbaudē tiesā ir jāizvērtē ne tikai abstrakta norādīto iemeslu ticamība, bet arī tas, vai šie apsvērumi vai vismaz viens no tiem, kurš tiek uzskatīts par pašu par sevi pietiekamu šo pašu aktu pamatojumam, ir izklāstīti pietiekami precīzi un konkrēti (spriedumi, 2015. gada 21. aprīlis, Anbouba/Padome, C‑605/13 P, EU:C:2015:248, 45. punkts, un 2017. gada 15. jūnijs, Kiselev/Padome, T‑262/15, EU:T:2017:392, 62. punkts).

171    Pirmkārt, ir jānoskaidro, vai Padome pamatoti varēja uzskatīt prasītāju par tādu mediju, ko pastāvīgi tieši vai netieši kontrolē Krievijas Federācijas vadība.

172    Vispirms no lietas materiāliem izriet – un prasītāja to neapstrīd –, ka tās pamatkapitāls, tāpat kā citu RT grupas kanālu pamatkapitāls, pieder saskaņā ar Krievijas tiesībām reģistrētai apvienībai TV Novosti, kas būtībā pilnībā tiek finansēta no Krievijas valsts budžeta (skat. šī sprieduma 2. punktu), un to tiesas sēdē apstiprināja pati prasītāja. No lietas materiāliem arī izriet, ka šo apvienību 2005. gadā izveidoja valsts preses aģentūra RIA Novosti, kas 2013. gadā tika likvidēta ar lēmumu, kurā bija noteikts, ka tās aktīvi tiks nodoti jaunizveidotajai Valsts starptautiskās preses aģentūrai Rossiya Segodnya. Turpinot, kā to ir uzsvērusi Padome, no RT grupas galvenās redaktores pasaulē, kura kā tāda ir norādīta prasītājas tīmekļvietnē, vairākkārt sniegtajiem paziņojumiem būtībā izriet, ka RT grupa ir Krievijas valsts informācijas struktūra, proti, “starptautisks kanāls, kas pārstāv valsti”, kuras uzdevums tostarp ir izveidot lielu auditoriju valstīs, kurās tās kanāli darbojas, un tikt izmantotai kritiskos brīžos, piemēram, kara gadījumā kā “informācijas ierocim” pret Rietumu pasauli. Šajā kontekstā RT grupas funkcija būtībā tika salīdzināta ar Krievijas Aizsardzības ministrijas funkcijām. Šajā ziņā ir arī jākonstatē, ka, lai gan RT grupas galvenā redaktore pasaulē formāli nav RT France vadītāja, no vairākiem tās paziņojumiem, kurus Padome ir pievienojusi lietas materiāliem, izriet, ka viņa sistemātiski par prasītājas žurnālistiem runā kā par “saviem” žurnālistiem. Turklāt, atbildot uz tiesas sēdē Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, prasītāja precizēja, ka TV Novosti, neatkarīgi no to satura, iegādājas tās redakcionālos produktus un tai piegādāja arī audiovizuālu materiālu, piemēram, dokumentālās filmas un reportāžas, kas tiek veidotas visiem RT grupas kanāliem. Visbeidzot, no lietas materiāliem izriet, ka Krievijas Federācijas prezidents ir paziņojis, pirmkārt, ka “RT nevar neatspoguļot valsts varas nostāju par to, kas notiek [viņu] valstī un ārvalstīs”, un, otrkārt, plānojot apmeklējumu prasītājas telpās, ka, “ja jau pastāv tādas bažas, ka šis medijs ietekmēs cilvēku prātus, tas nozīmē, ka [viņi] ir uzvarētāji šajā cīņā”.

173    Replikas rakstā prasītāja ir tikai atkārtojusi, ka, lai gan dažādie RT kanāli piederot vienai un tai pašai grupai un tiem ir konkrētas kopīgas vērtības, tā ir pilnīgi neatkarīga un pilnībā kontrolē savu redakcionālo virzienu. Tomēr tā nav iesniegusi nevienu pierādījumu par Krievijas vienību Rossiya Segodnya un TV Novosti darbību reglamentējošo tiesisko un institucionālo ietvaru, kas ļautu konstatēt tās redakcionālās neatkarības un institucionālās autonomijas iepretim šīm vienībām pastāvēšanu. Kad tai tas skaidri tika jautāts tiesas sēdē, šajā ziņā tā nespēja izskaidrot, vai tās redakcionālo neatkarību un institucionālo autonomiju RT grupas kontekstā varētu izsecināt no tiesību aktiem vai katrā ziņā no publiskiem dokumentiem.

174    No tā izriet, ka Padome ir iesniegusi pietiekami konkrētu, precīzu un saskanīgu norāžu kopumu, kas pierāda, ka prasītāja bija tiešā vai netiešā Krievijas Federācijas vadības pastāvīgā kontrolē.

175    Otrkārt, ir jānoskaidro, vai Padome pamatoti varēja uzskatīt, ka prasītāja bija uzsākusi turpinātas un saskaņotas propagandas darbības, kas adresētas pilsoniskajai sabiedrībai Savienībā un kaimiņvalstīs, ar mērķi attaisnot un atbalstīt Krievijas Federācijas agresiju pret Ukrainu.

176    Šajā lietā ir jānorāda, ka apstrīdēto tiesību aktu pamatošanai Padome ir iesniegusi vairākus pierādījumus, kuri visi ir datēti pirms minētajiem tiesību aktiem un ir publiski pieejami.

177    Pirmkārt, no šiem elementiem izriet, ka prasītāja ir veikusi darbības Krievijas valdības darbību un politiku, ar kurām tika destabilizēta Ukraina, atbalstam laikposmā pirms militārās agresijas pret Ukrainu, izmantojot tās tīmekļvietnē publicētus rakstus un intervijas, kuros bija vērojama tendence tostarp Krievijas bruņoto spēku izvietošanu atspoguļot kā preventīvu darbību Doneckas un Luhanskas pašpasludināto republiku aizsardzībai. 2022. gada 21. februāra rakstā, kurā ir pārņemti Krievijas ārlietu ministra izteikumi, kuros “Rietumi” tiek apsūdzēti” “nepārvaramas konfrontācijas radīšanā starp Krieviju un NATO”, tāpat ir arī norādīts, pirmkārt, ka “Amerikas Savienotās Valstis joprojām apgalvo [..], ka Krievija “grasās” iekarot Ukrainu, kas ir hipotēze, ko Maskava stingri noliedz, un tā apsūdz Rietumus centienos pasliktināt situāciju” un, otrkārt, ka “situācija Ukrainas austrumos šajās pēdējās dienās ir nopietni pasliktinājusies, no Ukrainas teritorijas ir izšauts nezināmas izcelsmes lādiņš, kas pilnībā iznīcinājis Krievijas Federācijas FSB robežsargu posteni”. Pirms dažām nedēļām, 2021. gada 1. decembrī, prasītāja publicēja video Youtube, atkārtojot Krievijas diplomātijas vadītāja izteikumus, saskaņā ar kuriem “Krievija neizslēdz, ka Ukraina ar Rietumu atbalstu nolems iesaistīties militārā avantūrā”. Kādā 2022. gada 24. janvāra rakstā, kurā apgalvots par ukraiņu veiktām “etniskām tīrīšanām” Donbasā, ir norādīts: “Neaizmirstiet, ka šie apgabali, Donecka un Luhanska, ir Krievijas apgabali, kurus Ukrainai atdeva Ļeņins un boļševiki”. Kādā 2022. gada 12. februāra rakstā ir ietverts kādas runātājas, kura iepazīstināta kā Maskavas Valsts universitātes viesprofesore, videomateriāls, kurā apgalvots, ka daudzas džihādistu grupas esot ieradušās pie frontes līnijas Ukrainas pusē un ka būtu jābaidās no provokācijām. Kādā 2022. gada 21. februāra rakstā ir apgalvots, ka Ukrainas armijas “neizbēgamās zvērības” apdraud Donbasa krievvalodīgos iedzīvotājus. Kādā 2022. gada 22. februāra intervijā kāds politikas analītiķis apgalvo, ka Amerikas Savienotās Valstis īsteno propagandu, “kas pilnībā safabricē iedomātu karu”, un ka tās rada “kaitīgu ietekmi, apdraudot Krievijas drošību pie tās robežām, bet vienlaikus izliekas, ka skrien glābt mazu nabaga tautu”.

178    Otrkārt, kopš 2022. gada 24. februāra, dienas, kad notika militārā agresija pret Ukrainu, līdz 2022. gada 27. februārim prasītājas televīzijas kanālā pārraidītajiem raidījumiem izriet, ka uzreiz pēc tam, kad tika uzsākta militārā agresija, prasītāja turpināja pārņemt Krievijas Federācijas iestāžu oficiālo nostāju, saskaņā ar kuru ofensīva atbilstoši Krievijas prezidenta 2022. gada 24. februāra uzrunai esot “īpaša operācija”, proti, Rietumvalstu un NATO agresīvas attieksmes, kā arī ukraiņu provokācijas izraisīta preventīva, defensīva un ierobežota darbība, kuras mērķis ir aizsargāt pašpasludinātās Doneckas un Luhanskas republikas.

179    Šajā ziņā īpaša uzmanība ir jāpievērš šajos raidījumos izmantotajai terminoloģijai, veidam, kādā izteikumi ir formulēti, un kontekstam, kādā minētie raidījumi tika pārraidīti, proti, notiekoša kara kontekstam.

180    2022. gada 24. februāra rītā, Krievijas ofensīvas pirmajā dienā, daži runātāji šo televīzijas raidījumu laikā notiekošās militārās operācijas raksturoja kā Krievijas Federācijas “defensīvu darbību”. Konkrētāk, kāds uzaicinātais, kurš tika iepazīstināts kā politologs, atkārtoti apgalvoja, ka Krievijas reakcija ir “defensīva” un “ierobežota” un ka karu Donbasā izraisīja “Rietumu” manipulācijas, piebilstot: “Patiesie vainīgie objektīvi ir tikai NATO un tās ukraiņu marionetes.” Šis uzaicinātais arī apgalvoja, ka Donbasa teritorijām drīz jātiek atbrīvotām no “Kijivas militārā režīma ietekmes” un ka notiekošo militāro operāciju vienīgais mērķis ir atgūt abas Donbasa separātiskās republikas un atjaunot mieru pie Krievijas robežām. Turklāt viņš atzina: “Krievijai nav nodoma karot ar Ukrainu un to anektēt, pretēji tam, kam Rietumu propaganda vēlas mums likt noticēt”. Tā paša raidījuma laikā kāds cits studijā uzaicinātais apgalvoja: “Skaidrs, ka runa nav par iebrukumu, kā to anglosakšu, Eiropas Savienības un NATO komunikāciju aģentūras mēģina pierādīt, runa ir par drošības nostiprināšanu Donbasa republikās un, mēs to redzēsim, [..] Donbasa pilsoņu atbrīvošanu, mēs vēl redzēsim, kā Donbasa pilsoņi sagaidīs Krievijas karaspēku ar prieku, jo ukraiņi bombardē Donbasu kopš 2014. gada”. Šī uzaicinātā ieskatā tas nav “agresijas karš, tas ir defensīvs karš, lai nostiprinātu drošību savā teritorijā un tās apkaimē”. Šis uzaicinātais arī piebilda: “Pastāv risks, ka Ukraina pievienosies NATO, jo šī komunikācijas kampaņa, lai pierādītu, ka Krievija ir agresors, ļauj izvairīties no sarunām [..] un pastāvīgi piegādāt ieročus Ukrainai un tātad eskalācijas un Ukrainas uzbrukuma Donbasa teritorijai risks pastiprinās. [..] Neatkarīgas republikas ir lūgušas palīdzību Krievijai”. Cits uzaicinātais, kurš stādīts priekšā kā politikas analītiķis un kurš arī runāja tajā pašā rītā, norādīja, ka “neraugoties uz to, ka Maskava ir nosūtījusi nolīgumu piedāvājumus [..], neraugoties uz diplomātiju, pēc astoņiem gadiem [..] vienīgais risinājums, ko Maskava rada šodien, ir karš”. Kā uzsver Padome, no šiem raidījumiem izriet, ka raidījuma dalībnieki norādīja uz provokācijām, kuras ilgu laiku esot tikušas vērstas pret Krievijas Federāciju, un tas attaisnojot militāro uzbrukumu, un uz to, ka konflikta izraisīšana esot jāpiedēvē Rietumvalstu darbībām, kā arī apgalvotajām Ukrainas provokācijām.

181    2022. gada 24. februāra pēcpusdienā vairāki uzaicinātie turpināja par Krievijas ofensīvu runāt kā par Krievijas Federācijas defensīvu un preventīvu darbību. Tāpat tika norādīts, ka konflikta izraisīšana atkārtoti tika piedēvēta Rietumvalstu darbībām, kā arī Ukrainas provokācijām. Kāds žurnālists, kurš tika stādīts priekšā kā stratēģiskās izlūkošanas konsultants, apgalvoja, ka “Ukraina ir Krievijas izveidota”. Saskaņā ar kāda runātāja izteikumiem, kurš tika stādīts priekšā kā politologs – Amerikas Savienoto Valstu speciālists: “Ukrainā ir daudz teritoriālo problēmu, tā ir valsts, kurai patiešām ir ļoti grūti apvienoties, tas nu tiešām ir jāatzīst, un vēl šodien, ja mēs runājam par Piedņestru, Donbasu vai arī Krimu, tās ir teritorijas, kuras vēlas kļūt par Krievijas Federācijas daļu, tas mums var patikt vai nepatikt, [bet] šis process ir jāņem vērā, lai saprastu visus neatklātos procesus, tostarp Krievijas militāro izlūkošanu.” Atbilstoši kāda analītiķa teiktajam: “Nepārprotami runa ir par pašpasludināto Donbasa republiku nostiprināšanu un par liegšanu Ukrainas valstij nākotnē turpināt īstenot tādu politiku [..] pret šīm divām vienībām, kas pēdējos astoņus gadus ir izpaudusies kā nepārtraukta to bombardēšana, tātad faktiski runa ir par pašreizējā Ukrainas režīma spējas nodarīt kaitējumu neitralizēšanu.” Pēc šī analītiķa domām, “Donbasa nostiprināšana ir ļoti svarīga, un, kā ir teicis prezidents Putins, tā ir Ukrainas neitralizācija, kura Maskavā kopš 2014. gada tiek uztverta kā naidīgs veidojums”. Viņš piebilst, pirmkārt, ka “ir vēlme atrisināt strīdu, kuru nevarēja atrisināt sarunu ceļā, citastarp lielā mērā Ukrainas un tās Rietumu sponsoru vainas dēļ [..] un Krievija tātad nolemj rīkoties un pielietot spēku”, un, otrkārt, ka “Krievijas ieskatā runa ir par teritoriālās konfigurācijas formu, kurā ņemta vērā ievērojamas krievvalodīgo minoritātes klātbūtne, atjaunošanu”. Cits uzaicinātais, kurš tika prezentēts kā stratēģiskās izlūkošanas konsultants, izteicās: “Daudzi cilvēki notiekošo uzskata par agresiju, bet es to drīzāk vērtētu kā aizsardzību [..]. 1991. gada nolīgumos Amerikas Savienotās Valstis apņēmās nepaplašināt NATO uz austrumiem, bet, ņemot vērā šodien notiekošo, tostarp Ukrainas vēlmi pievienoties NATO, mēs varam pārliecināties par pretējo.” Saskaņā ar šī uzaicinātā teikto: “Lai gan separātisma mēģinājumi var palīdzēt Krievijai ieņemt mazliet teritorijas, šodien tā ir sava veida prevencija, lai sevi pasargātu, un tas nedaudz attaisno visu, ko mēs redzam.”

182    2022. gada 25. februāra rītā kāds studijas viesis, kas tika stādīts priekšā kā kāda Serbijas žurnāla galvenais redaktors, apgalvoja, ka pastāv paralēles starp situāciju Ukrainā un situāciju Serbijā pirms 30 gadiem. Viņš atsaucas uz “250 000 serbu izraidīšanu no Horvātijas”, uz faktu, ka viņu “toreizējais prezidents Miloševičs tika saukts par jauno Hitleru” un runā par “genocīdu, ko [..] gatavojusi Kijivas valdība ar Amerikas Savienoto Valstu un pat Briseles atbalstu”. Tajā pašā rītā kāda runātāja, kura tika stādīta priekšā kā Maskavas Valsts universitātes viesprofesore, Krievijas ofensīvu Ukrainā atkārtoti nosauca par defensīvu un preventīvu darbību. Viņas ieskatā: “[Šīs ofensīvas mērķis ir] Ukrainas demilitarizēšana, jo pēdējā laikā NATO valstis Ukrainu ir “pārmilitarizējušas”, lai gan tā nav NATO dalībvalsts, un Ukrainas denacifikācija, jo kopš 2014. gada “maidana” visās struktūrās ir iefiltrējušies neonacistu grupējumi, [..] valsti, kurā korupcija ir vēl nepieredzētā līmenī un kas tiek vadīta no ārvalstīm, kļūst absolūti bīstami atstāt šādā stāvoklī ne tikai Krievijas, bet arī tās iedzīvotāju un Eiropas dēļ [..], tāpēc tiešais mērķis ir demilitarizēt valsti un ļaut tās iedzīvotājiem, kā jau tika minēts, pašiem noteikt virzienu, kuram tie vēlas sekot, nevis [sekot] tam virzienam, ko tiem kopš 2004. gada ir uzspieduši secīgie “maidani”. Šī uzaicinātā uzskata: “Pastāv vispārēja Ukrainas oficiālās valdības pārvaldības un ideoloģiskās orientācijas problēma [..], viņi ir atzinuši par kara varoņiem personas, kas bija nacistu pusē [..], kad nonākam līdz nacistu varoņu, kuri masveidā slepkavoja civiliedzīvotājus un kuri bija integrēti tā laika Vācijas armijā, slavināšanai, tomēr rodas ļoti nopietna starptautiskās drošības problēma, jo Ukraina tomēr ir uz Savienības sliekšņa”. Viņa arī apgalvo: “Ir svarīgi nošķirt politiskos un juridiskos aspektus; patiešām, politiski tas vienmēr ir apstrīdams, jo politikā visu nosaka stiprākais, starptautiskā sabiedrība uzskata, ka ir pilnīgi leģitīmi iet un bombardēt bijušo Dienvidslāviju [..], savukārt, [..] tas, ka Krievija vēlas atbrīvot iedzīvotājus, kas atrodas zem ekstrēmistu valdības jūga, vairs tā nav [..] ja starptautiskā sabiedrība izvēlas aizstāvēt nacistisko režīmu uz sava sliekšņa, tā ir tās izvēle, amorāla, necilvēcīga [..]; no juridiskā viedokļa jautājums ir par to, cik lielā mērā Doneckas apgabaliem ir tiesības uz neatkarību [..], lai uz to atbildētu, ir jāsaprot, ka faktiski no vienas puses pastāv valsts tiesības sevi aizstāvēt un aizsargāt savu teritoriālo integritāti, bet, lai tas tā būtu, valstij ir jāeksistē; un valsts juridiski eksistē, ja tās tiesību akti tiek [...] globāli un vispārēji piemēroti un tie ir iedarbīgi visā teritorijā [...]; vai mēs tiešām varam teikt, ka Ukrainas valsts eksistē? Ja mēs uzskatām, ka valstij ir jābūt demokrātiskai un tiesiskai, kā to vismaz teorētiski atzīst un uzspiež starptautiskā sabiedrība, tad Ukrainas valsts neeksistē. Šajā saistībā ir pilnīgi normāli, ka Donecka un Luhanska lūdz aizsardzību [...], ir normāli, ka Krievija juridiski iejaucas, lai ļautu šiem iedzīvotājiem tieši atjaunot valsti.” Viņa piebilst: “Teritoriālā integritāte var pastāvēt tikai tad, ja ir valsts, bet no brīža, kad valsts vairs nav, pastāv tautu tiesības uz pašnoteikšanos; vai nu viens, vai otrs; pirmo reizi Ukrainas valsts tika iznīcināta, iedragāta 2004. gadā [..], pēc tam 2014. gadā tā tika pilnībā iznīcināta [..]; tātad no tā brīža valsts nepastāv, un tai nevar būt teritoriālās integritātes.”

183    2022. gada 25. februāra pēcpusdienā kāds uzaicinātais, kurš tika iepazīstināts kā ģeopolitologs un Ženēvas Universitātes (Šveice) pasniedzējs, izteicās: “Tā ir policijas operācija [...], un tāpēc krievi savā ziņā ir veikuši tīrīšanu, un šajā ziņā tā ļoti stipri atšķiras no iebrukuma kā tāda [..] [Ir jādomā] par robežu pārdefinēšanu, ko mēs esam darījuši kopš PSRS sabrukuma.” Par šiem izteikumiem nebija nekādu komentāru vai reakcijas, tostarp no žurnālista, kurš vadīja šo raidījumu, puses. Kāds cits uzaicinātais, kurš tika stādīts priekšā kā ģeostratēģijas eksperts, tostarp paziņoja: “Amerikas Savienoto Valstu stratēģija ir aplenkt Krieviju un galu galā likt tai izzust. Tā to gandrīz veiksmīgi īstenoja Jeļcina laikā, bet pēc tam Krievija atveseļojās.” Viņš izsaka secinājumu, ka attiecībā uz Krieviju Ukraina ir “stratēģiska valsts, kura nekādā gadījumā nedrīkst iestāties NATO, proti, naidīgā organizācijā, un ka tātad tas, kas notiek, ir normāli, Kremļa oficiālā pārstāvja paziņojumi ir pilnībā leģitīmi”.

184    2022. gada 26. februāra pēcpusdienā kāds pieaicinātais žurnālists apgalvoja, ka Francijā valda “rusofobisks” noskaņojums, un raksturoja Krievijas Federāciju kā atvērtu sarunu dalībnieku, minot, ka Krievijas Federācija jau gadiem ir atvērta tam, lai notiktu diskusijas par demilitarizētas buferzonas izveidi Ukrainā. Lai izskaidrotu Krievijas Federācijas īstenoto militāro agresiju, raidījuma viesi uzstāja uz Eiropas valstu nostāju un situāciju Donbasā.

185    Visbeidzot svētdien, 2022. gada 27. februārī, vairāki uzaicinātie turpināja norādīt uz militāro agresiju kā leģitīmu iejaukšanos, lai aizsargātu Donbasa pašpasludinātās republikas un lai reaģētu uz Rietumu draudiem, tostarp norādot uz Amerikas Savienoto Valstu manipulācijām, tostarp attiecībā uz Krievijas Federācijai piemērotajām sankcijām. Konkrētāk rīta cēlienā īpašais korespondents Donbasā (titros viņa attēlam labajā pusē bija norāde “Donecka. Doneckas Republika”) tostarp paziņoja, ka “vietējās iestādes baidās, ka Ukrainas spēki varētu par mērķi izraudzīties naftas krātuves, kā tas [bija] Luhanskas apgabala gadījumā”. Pēcpusdienā kāds pieaicinātais žurnālists, kurš tika stādīts priekšā kā stratēģiskās izlūkošanas konsultants, kurš bija studijā un kuru intervēja žurnālists, izteicās šādi: “Nav citas alternatīvas dialogam, jo īpaši tāpēc, ka, lai gan šis Krievijas iebrukums Ukrainā tiek uztverts kā agresija, kā prettiesiska darbība, tomēr to var ietērpt arī zināmā leģitimitātes veidolā, ņemot vērā, ka Krievija var attaisnot šo iejaukšanos, apelējot pie Donbasā dzīvojošajiem iedzīvotājiem, kuri ir krievvalodīgie.” Šajā pašā pēcpusdienā tika pārraidīta nepārprotama reportāža par situāciju Donbasā, kura bija sagatavota pirms agresijas pret Ukrainu un kurā būtībā tika atspoguļots vienīgi Donbasa pašpasludināto republiku prokrieviskais noskaņojums. Ukraina tajā ir prezentēta gandrīz tikai kā agresīva valsts, kas ir vienīgā atbildīgā par Donbasa bombardēšanu, un tas izrietēja gan no aptaujāto iedzīvotāju liecībām, gan no vienīgā reportāžā iesaistītā žurnālista liecības. Ukrainas iestāžu viedoklis vai arī starptautiskās pretrunas par to, kas ir tā vara, kura ir atbildīga par Donbasa bombardēšanu, vispār netika pieminēti.

186    Tādējādi, pamatojoties uz šī sprieduma 180.–185. punktā izvērtētajiem pierādījumiem, Padome varēja pamatoti uzskatīt, ka prasītāja pārraidīja programmas, kas ietvēra ar militāro agresiju pret Ukrainu saistītu notikumu interpretāciju par labu šai agresijai, kā arī Krievijas Federācijas politisko līderu retoriku par tiem, tostarp attiecībā uz nenovēršamu agresijas draudu no Ukrainas un NATO puses pastāvēšanu (skat. šī sprieduma 180.–182. punktu), un kurā izmantots tāds vārdu krājums, kas ir līdzīgs vai pat identisks tam, ko izmanto Krievijas valdības iestādes, kā, piemēram, norāde uz “speciālo militāro operāciju”, “policijas operāciju” vai “Krievijas Federācijas defensīvu un preventīvu darbību”, nevis uz “karu” (skat. šī sprieduma 178., 180. un 181. punktu).

187    Konkrētāk, no šī sprieduma 180.–185. punkta izriet, ka prasītājas raidījumos nozīmīga vieta tika atvēlēta ārējiem komentētājiem, kurus kanāla redakcija uzaicināja, zinot viņu attaisnojošo nostāju par militāro agresiju pret Ukrainu, un kuru apgalvojumiem, izņemot retus gadījumus, nesekoja nekāda reakcija no raidījumu vadītāju puses. Lai gan reizēm viņu viedokļiem iepretim tika atspoguļoti citu dažādu runātāju paustie viedokļi, tas tomēr nav pietiekami, lai atsvērtu izteikumus, kuros lielā mērā pausta retorika par labu militārajai agresijai pret Ukrainu. Šajā ziņā turklāt ir jāatgādina, ka ECT uzskata – tā kā izdevējam ir tiesības noteikt redakcionālo virzienu, tas netieši dala “pienākumus un atbildību”, ko uzņemas redaktori un žurnālisti, iegūstot un pārraidot informāciju sabiedrībai, un šai lomai ir jo lielāka nozīme konflikta un spriedzes situācijā (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 1999. gada 8. jūlijs, Sürek pret Turciju (Nr. 1), CE:ECHR:1999:0708JUD002668295, 63. punkts).

188    Līdz ar to Padome pamatoti varēja uzskatīt, ka dažādie iepriekš minētie pierādījumi ir pietiekami konkrētu, precīzu un saskanīgu pierādījumu kopums, ar ko var pierādīt, pirmkārt, ka prasītāja pirms attiecīgo ierobežojošo pasākumu noteikšanas aktīvi atbalstīja Krievijas Federācijas destabilizējošo un agresīvo politiku attiecībā uz Ukrainu, kas galu galā ir novedusi pie plaša mēroga militārās ofensīvas, un, otrkārt, ka prasītāja tostarp bija pārraidījusi informāciju, kas attaisno militāro agresiju pret Ukrainu, un šī informācija varēja radīt būtisku un tiešu apdraudējumu Savienības sabiedriskajai kārtībai un drošībai.

189    Šo secinājumu neatspēko dokumenti un video datnes, kurus prasītāja ir iesniegusi pievienošanai lietas materiāliem. Nav vajadzības lemt par šo elementu pieņemamību, ko Padome ir apstrīdējusi, pamatojoties uz Reglamenta 76. panta d) punkta pārkāpumu, jo prasītāja ikreiz esot vispārīgi atsaukusies uz replikas raksta pielikumiem, bet ir jānorāda, ka bieži vien runa ir par sižetu fragmentiem, kuros ļoti reti kad tiek atspoguļota bruņotā konflikta realitāte, kuri ne vienmēr ir izkārtoti kontekstā vai kuri reizēm tika pārraidīti citos raidlaikos nekā tie, kuros tika pārraidīti šī sprieduma 180.–185. punktā atgādinātie izteikumi. Šādi sižeti kā tādi nevar apliecināt, ka prasītāja informāciju par notiekošo karu kopumā ir atspoguļojusi līdzsvaroti (skat. šī sprieduma 187. punktu), ievērojot principus audiovizuālo mediju “pienākumu un atbildības” jomā, kādi tie formulēti šī sprieduma 136.–140. punktā atgādinātajā ECT judikatūrā. Attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru tā konkrētu informāciju esot apspoguļojusi un noteiktus terminus esot lietojusi tieši tāpat, kā to būtu darījuši citi mediji, šī apgalvojuma pamatojumam sniegtie pierādījumi nepierāda, ka tās minētie mediji būtu sistemātiski pārraidījuši tādu saturu, kāds izklāstīts šī sprieduma 180.–185. punktā.

190    Turklāt dažos no šiem videomateriāliem ir redzams, ka, pārraidot kadrus ar Doneckas un Luhanskas apgabaliem laikposmā no 2022. gada 24. līdz 27. februārim, informatīvajos titros bija rakstīts “Donecka. Doneckas Republika” un “Luhanska. Luhanskas Republika”. Pietiek norādīt, ka šīs teritorijas, kas ir Ukrainas daļa, par neatkarīgām “republikām” nosauca Krievijas Federācija, kura turklāt ir atzinusi to suverenitāti un neatkarību (skat. šī sprieduma 10. punktu), un tas liecina par to, ka informācija ir sagrozīta, lai piebalsotu Krievijas Federācijas propagandai.

191    Ņemot vērā visus šos apsvērumus, prasītāja nav pierādījusi, ka Padome būtu pieļāvusi kļūdu faktu vērtējumā, uzskatot, ka tā ir medijs, ko būtībā pastāvīgi kontrolē Krievijas Federācijas vadības un ka tā savās programmās pārraidīja nepārtrauktus un saskaņotus izteikumus, kuri adresēti pilsoniskajai sabiedrībai Savienībā, ar mērķi attaisnot un atbalstīt Krievijas Federācijas agresiju pret Ukrainu, kas veikta, pārkāpjot starptautiskās tiesības un Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus. Tāpat tā nav pierādījusi, ka Padome būtu pieļāvusi kļūdu vērtējumā, kad tā šos izteikumus kvalificēja par minētajai agresijai labvēlīgām propagandas darbībām, kā tas izriet no apstrīdēto aktu 7. apsvēruma.

–       Par ierobežojumu piemērotību

192    Ir jāpārbauda, vai attiecīgie ierobežojošie pasākumi ir piemēroti Savienības vispārējo interešu mērķu sasniegšanai.

193    Šajā ziņā ir jāuzskata, ka, ņemot vērā Padomei šajā jomā piešķirto plašo rīcības brīvību (skat. šī sprieduma 52. punktu), tā varēja pamatoti uzskatīt, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi, kas attiecās uz Krievijas Federācijas kontrolētajiem medijiem, kuri veic propagandas darbības par labu militārajam iebrukumam Ukrainā, varēja aizsargāt Savienības sabiedrisko kārtību un drošību un saglabāt Eiropas sabiedrības demokrātisko debašu integritāti, mieru un starptautisko drošību.

194    Šajā lietā ir jānorāda, ka prasītājas satura pārraidīšanas pagaidu aizliegums kā pasākums, kas ir daļa no ātras, vienotas, pakāpeniskas un koordinētas atbildes reakcijas, kas ir ieviesta ar ierobežojošu pasākumu virkni, ir arī piemērots pasākums, lai sasniegtu mērķi izdarīt maksimālu spiedienu uz Krievijas iestādēm, lai tās izbeigtu savas darbības un politiku, ar kurām destabilizē Ukrainu, kā arī militāro agresiju pret šo valsti (skat. šī sprieduma 163. punktu).

195    No tā izriet, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi ir piemēroti Savienības vispārējo interešu mērķu sasniegšanai.

–       Par ierobežojumu nepieciešamību

196    Ir jāpārbauda, vai Savienības vispārējo interešu mērķus būtu ļāvuši sasniegt citi mazāk ierobežojoši pasākumi.

197    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, ņemot vērā prasītājas nepārtrauktās informācijas kanāla raksturu, tādi alternatīvi un mazāk apgrūtinoši ierobežojoši pasākumi kā aizliegums pārraidīt noteiktās Savienības valstīs vai aizliegums, kurš attiecas tikai uz noteiktiem programmu pārraidīšanas nosacījumiem, vai noteikta veidu satura ierobežošana, vai arī pienākums titros norādīt atrunu, pat brīdinājumu, ar apstrīdētajiem aktiem sasniedzamos mērķus neļauj sasniegt tik efektīvi, proti, neļauj novērst tiešu apdraudējumu Savienības sabiedriskajai kārtībai un drošībai, un izdarīt maksimālu spiedienu uz Krievijas iestādēm, lai tās izbeigtu militāro agresiju pret Ukrainu (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 15. jūnijs, Kiselev/Padome, T‑262/15, EU:T:2017:392, 85. punkts un tajā minētā judikatūra). Kā pamatoti norādīja Padome un vairākas personas, kas iestājušās lietā, ar citiem pasākumiem nebūtu sasniegts tāds pats rezultāts, jo dažus no tiem, piemēram, aizliegumu pārraidīt noteiktu saturu, ja runa ir par nepārtrauktas informācijas kanālu, praktiski nebūtu iespējams īstenot, savukārt citiem pasākumiem, piemēram, pienākumam titros izvietot atrunu vai pat brīdinājumu, būtu bijusi ierobežota iedarbība.

198    It īpaši ir jānorāda, pirmkārt, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi iekļaujas ārkārtas un īpašas steidzamības kontekstā (skat. šī sprieduma 9.–18. punktu), kuru raksturo tostarp militārās agresijas pret Ukrainu pastiprināšanās, un, otrkārt, tas, ka tie ir nesaraujami saistīti ar nebijuša apmēra pasākumu virkni, kurus Padome ir noteikusi laikā no 2022. gada februāra pēdējās nedēļas līdz 2022. gada marta sākumam, lai ar Savienības rīcībā esošiem miermīlīgiem instrumentiem pretotos Krievijas Federācijas militārajai agresijai pret Ukrainu, atturētu to turpināt šādu agresiju un tādējādi aizsargātu Savienības robežas. Saistībā ar Savienības ieviesto vispārējo stratēģiju ātrai, vienotai, pakāpeniskai un koordinētai atbildes reakcijai šādu pasākumu noteikšanu, ciktāl tie patiešām atbilst Savienības atzītiem vispārējo interešu mērķiem (skat. iepriekš 160.–165. punktu), var uzskatīt par nepieciešamu.

199    Turklāt, līdzīgi kā to dara Padome un vairākas personas, kas iestājušās lietā, ir jānorāda, ka militārās agresijas pret Ukrainu pirmo dienu intensīvais atspoguļojums neapšaubāmi bija izšķirošs brīdis, kad tāda medija kā prasītājas darbības varēja pastiprināties un ievērojamā apmērā kaitīgi ietekmēt sabiedrisko domu Savienībā ar manipulācijas darbībām un naida kurināšanu, ņemot vērā iepriekš minēto prasītājas pārraidīto raidījumu saturu, kas ir vērsts uz to, lai attaisnotu un atbalstītu Krievijas Federācijas agresiju pret Ukrainu. Šādā kontekstā Padome pamatoti varēja uzskatīt, ka Savienībai bija būtiski iesaistīties kopš šīs agresijas sākuma pirmajām dienām, tostarp aizliedzot prasītājas kanālu satura pārraidīšanu, lai Savienības teritorijā uz laiku apturētu šādu militārajai agresijai pret Ukrainu labvēlīgas propagandas izteiksmes līdzekli.

200    No tā izriet, ka Padome nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka mazāk ierobežojoši pasākumi nebūtu ļāvuši sasniegt izvirzītos mērķus.

–       Par interešu izsvēršanu

201    Runājot par attiecīgo ierobežojošo pasākumu samērīgumu šaurā nozīmē, attiecīgo interešu izsvēršana atspoguļo to, ka neērtības, ko rada satura pārraidīšanas pagaidu aizliegums, nav nesamērīgas salīdzinājumā ar sasniedzamajiem mērķiem, kuri savukārt atbilst vispārējo interešu mērķiem (skat. šī sprieduma 160. un 165. punktu).

202    Proti, ar apstrīdētajiem aktiem sasniedzamo mērķu nozīmīgums, tātad, pirmkārt, tādas turpinātas un saskaņotas, militārajai agresijai pret Ukrainu labvēlīgas propagandas darbības izbeigšana, kura ir adresēta pilsoniskajai sabiedrībai Savienībā un kaimiņvalstīs, kas iekļaujas mērķī saglabāt Savienības vērtības, tās pamatintereses, drošību, integritāti un sabiedrisko kārtību, un, otrkārt, Ukrainas teritoriālās integritātes, suverenitātes un neatkarības saglabāšana, kā arī krīzes šajā valstī miermīlīgas atrisināšanas veicināšana, kas ir daļa no plašāka mērķa uzturēt mieru un starptautisko drošību saskaņā ar LES 21. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktā noteiktajiem Savienības ārējās darbības mērķiem, atsver šo pasākumu negatīvās sekas attiecībā uz dažiem tiesību subjektiem, pat ja šīs sekas ir ievērojamas (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 149. un 150. punkts un tajā minētā judikatūra).

203    Kā apgalvo Padome, starptautiskā miera un drošības uzturēšanas mērķa nozīmīgumu apliecina arī fakts, ka citas Eiropas iestādes un citas daudzpusējas starptautiskās organizācijas kopš 2022. gada 24. februāra, proti, militārās agresijas pret Ukrainu sākuma dienas, ir pieņēmušas dažādus paziņojumus, lēmumus, nostājas un pasākumus, kuriem ir tādi paši mērķi kā Savienībai (skat. šī sprieduma 15., 16., 18. un 20. punktu).

204    Turklāt šis nozīmīgums tika apstiprināts pēc tam, kad šādas organizācijas bija pieņēmušas apstrīdētos aktus. Tā tas it īpaši bija Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas gadījumā, kā izriet no šī sprieduma 165. punkta, kā arī Starptautiskās Tiesas (ST) gadījumā. Proti, ar 2022. gada 16. marta rīkojumu lietā “Apsūdzības genocīdā, pamatojoties uz Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to (Ukraina pret Krievijas Federāciju)” ST uzskatīja, ka Ukrainai ir pamatotas tiesības netikt pakļautai Krievijas Federācijas militārajām operācijām, lai novērstu un sodītu par iespējamo genocīdu Ukrainas teritorijā, un kā aizsardzības pasākumus noteica tostarp to, ka Krievijas Federācijai nekavējoties ir jāaptur 2022. gada 24. februārī sāktās militārās operācijas Ukrainas teritorijā un ka tai ir jānodrošina, lai neviena no militārajām vienībām vai pretlikumīgajām bruņotajām vienībām, kuras varētu darboties tās vadībā vai saņemt tās atbalstu, un neviena organizācija vai persona, kas varētu būt tās kontrolē vai vadībā, neveiktu darbības, turpinot iepriekš minētās militārās operācijas.

205    Runājot par Savienības vērtību, tās pamatinterešu, drošības un integritātes saglabāšanu, Savienībai, sākot no pirmajām agresijas sākuma dienām, bija arī svarīgi uz laiku apturēt prasītājas propagandas darbību militārās agresijas pret Ukrainu atbalstam.

206    Šo iemeslu dēļ, ņemot vērā, ka vārda brīvības īstenošana ietver pienākumus un atbildību, kas ir vēl jo svarīgāki attiecībā uz tādiem audiovizuālajiem medijiem (skat. šī sprieduma 136.–138. punktu) kā prasītāja, nevar apgalvot, ka attiecīgās informācijas atspoguļošana, kas ietver propagandas darbības, lai attaisnotu un atbalstītu Krievijas Federācijas prettiesisko, neizprovocēto un nepamatoto militāro agresiju pret Ukrainu, bija tāda, kas radīja nepieciešamību pēc pastiprinātas aizsardzības, kura preses brīvībai ir noteikta ar Hartas 11. pantu (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. ECT spriedumu, 2022. gada 5. aprīlis, NIT S.R.L. pret Moldovas Republiku, CE:ECHR:2022:0405JUD002847012, 215. punkts), it īpaši, ja uz šādu aizsardzību atsaucas medijs, ko būtībā tieši vai netieši kontrolē agresorvalsts, kā tas ir šajā lietā (skat. šī sprieduma 172.–174. punktu).

207    Turklāt ir jānorāda, ka pamattiesību jomā, kas ir vispārējo tiesību principu, kuru ievērošanu nodrošina Savienības tiesa, neatņemama sastāvdaļa, tā tostarp uzskatīja, ka starptautiskajos instrumentos cilvēktiesību aizsardzības jomā, ar kuriem dalībvalstis ir sadarbojušās vai kuriem tās ir pievienojušās, arī var būt norādes, kuras ir jāņem vērā Savienības tiesībās (spriedums, 1974. gada 14. maijs, Nold/Komisija, 4/73, EU:C:1974:51, 13. punkts), it īpaši, lai interpretētu un piemērotu Hartas 11. pantu.

208    Šajā aspektā, kā to tiesas sēdē pamatoti uzsvēra Padome, Beļģijas Karaliste, Igaunijas Republika, Francijas Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Polijas Republika, Komisija un Augstais pārstāvis, ir jāņem vērā Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ko 1966. gada 16. decembrī pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, kuras puses ir ne tikai dalībvalstis, bet arī Krievijas Federācija, un kas ir viens no starptautiskajiem cilvēktiesību aizsardzības instrumentiem, kurus Savienības Tiesa ņem vērā, piemērojot Savienības tiesību vispārējos principus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 27. jūnijs,  Parlaments/Padome, C‑540/03, EU:C:2006:429, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

209    Minētā pakta 20. panta 1. punktā ir noteikts, ka “jebkāda kara propaganda jāaizliedz ar likumu”. Šajā ziņā ir jānorāda, ka tas, ka “kara propaganda[s]” aizliegums ir ietverts punktā, kas ir autonoms attiecībā pret tā paša panta 2. punktā paredzēto “jebkāda[s] rīcība[s], kas aizstāv nacionālu, rasu vai reliģisku naidu un kūda uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību” aizliegumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka “kara propagandai” ir piešķirta absolūta nopietnība.

210    Šajā lietā, pirmkārt, ir jānorāda, ka prasītāja propagandas darbību ir īstenojusi saistībā ar notiekošo karu, ko izraisīja tāda valsts darbība, kuru starptautiskā sabiedrība ir kvalificējusi kā “agresiju” (skat. tostarp šī sprieduma 15., 165. un 204. punktu), pārkāpjot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 2. panta 4. punktā paredzēto spēka izmantošanas aizliegumu. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar Rezolūciju 110 (II), kas tika apstiprināta ar Rezolūciju 381 (V), Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja nosodīja “jebkādu propagandu neatkarīgi no valsts, kurā tā tiek īstenota, kuras mērķis vai būtība ir provocēt vai veicināt apdraudējumu mieram, miera pārkāpšanu vai agresijas aktus”. Otrkārt, ir jānorāda, ka minētā pakta 20. panta 1. punktā noteiktā aizlieguma, kas attiecas uz “jebkādu” kara propagandu, tvērumā ir ietverta ne tikai pamudināšana uz karu nākotnē, bet arī turpināti, ar starptautiskajām tiesībām nesavienojami atkārtoti un saskaņoti izteikumi par labu notiekošam karam, it īpaši, ja šie izteikumi izskan no medija, kuru tieši vai netieši kontrolē agresorvalsts.

211    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, veicot savu darbību laikposmā pirms Krievijas Federācijas militārās agresijas pret Ukrainu un it īpaši dienās pēc šīs agresijas, prasītāja sistemātiski īstenoja “selektīvas”, tostarp acīmredzami nepatiesas vai maldinošas informācijas izplatīšanu, kas atklāj acīmredzamu līdzsvara trūkumu dažādu pretrunīgu viedokļu atspoguļojumā ar konkrētu mērķi attaisnot un atbalstīt minēto agresiju.

212    Šādos apstākļos Padome pamatoti varēja uzskatīt par nepieciešamu, ievērojot Hartas 11. pantu, novērst izteiksmes formas, kuru mērķis ir attaisnot un atbalstīt militārās agresijas aktu, kas ir izdarīts, pārkāpjot starptautiskās tiesības un Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus.

213    Iepriekš minētie apsvērumi, ņemot vērā visus šajā spriedumā izklāstītos apstākļus un it īpaši šīs lietas ārkārtējo kontekstu, ir pietiekami, lai konstatētu, ka prasītājas vārda brīvības ierobežojumi, kurus var ietvert attiecīgie ierobežojošie pasākumi, ir samērīgi, jo tie ir piemēroti un nepieciešami sasniedzamajiem mērķiem.

214    Attiecībā uz argumentu, kuru prasītāja pakārtoti secina no vārda un informācijas brīvības Hartas 11. panta izpratnē, skatot to pasīvi, proti, sabiedrības tiesībām tikt informētai, neatkarīgi no jebkura jautājuma par prasītājas interesi atsaukties uz šīm tiesībām, pietiek konstatēt, ka, ja iejaukšanās tiesībās pārraidīt programmas, kurās ir pausts atbalsts agresijas aktam, ir pamatota un samērīga (skat. šī sprieduma 149.–191. punktu), tad tas pats a fortiori attiecas arī uz sabiedrības tiesību piekļūt šādām programmām ierobežojumu.

215    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, otrais pamats ir jānoraida.

 Par trešo pamatu – darījumdarbības brīvības neievērošanu

216    Prasītājas ieskatā ar apstrīdētajiem aktiem esot pārkāpta darījumdarbības brīvība, kas ir aizsargāta ar Hartas 16. pantu. Proti, jebkurš mediju brīvības ierobežojums automātiski ietekmējot šo brīvību. Tas tā esot it īpaši šajā lietā, jo ar attiecīgajiem ierobežojošajiem pasākumiem noteiktais vispārējais un absolūtais apraides aizliegums būtībā liedzot prasītājas žurnālistiem un darbiniekiem turpināt savas darbības ar konkrētu risku, ka tā īsā laikposmā būs jālikvidē.

217    Padome, kuru atbalsta Beļģijas Karaliste, Igaunijas Republika, Francijas Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Polijas Republika, Komisija un Augstais pārstāvis, apstrīd prasītājas argumentus.

218    Saskaņā ar Hartas 16. pantu “darījumdarbības brīvību atzīst saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi”.

219    Šajā lietā nav nekādu šaubu, ka ierobežojošie pasākumi, kas ietverti apstrīdētajos aktos, prasītājai rada ierobežojumus tās tiesību uz darījumdarbības brīvību īstenošanā.

220    Tomēr šāda brīvība, tāpat kā citas pamattiesības, nav absolūta prerogatīva un tās īstenošanā var noteikt ierobežojumus, kas attaisnoti ar Savienības izvirzītiem vispārējo interešu mērķiem, ar nosacījumu, ka šādi ierobežojumi faktiski atbilst minētajiem vispārējo interešu mērķiem un saistībā ar izvirzīto mērķi nav uzskatāmi par pārmērīgu un nepieņemamu iejaukšanos, kas aizskar pašu šādi garantēto pamattiesību būtību (skat. spriedumu, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 148. punkts un tajā minētā judikatūra).

221    Turklāt ierobežojošajiem pasākumiem, kā likums, ir sekas, kas skar tiesības brīvi veikt profesionālo darbību, tādējādi radot kaitējumu lietas dalībniekiem, kuri nekādi nav atbildīgi par situāciju, kas novedusi pie sankciju noteikšanas. Tā a fortiori mērķtiecīgie ierobežojošie pasākumi iedarbojas uz tajos minētajām vienībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 149. punkts un tajā minētā judikatūra).

222    Kā tika atgādināts šī sprieduma 145. punktā, lai darījumdarbības brīvības ierobežojums būtu saderīgs ar Savienības tiesībām, tam ir jāatbilst šādiem nosacījumiem: tam ir jābūt noteiktam tiesību aktos, ar to ir jāņem vērā minētās brīvības galvenā būtība, tam ir jāatbilst Savienības atzītam vispārējo interešu mērķim un tas nedrīkst būt nesamērīgs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, VTB Bank/Padome, T‑734/14, nav publicēts, EU:T:2018:542, 140. punkts un tajā minētā judikatūra).

223    Ir jākonstatē, ka šajā gadījumā minētie nosacījumi ir ievēroti.

224    Pirmkārt, attiecīgie ierobežojošie pasākumi ir “noteikti tiesību aktos”, jo tie ir iekļauti aktos, kuri tostarp ir vispārpiemērojami un kuriem ir skaidrs juridiskais pamats Savienības tiesībās, kā arī pietiekama paredzamība (skat. šī sprieduma 149. punktu).

225    Otrkārt, tā kā minētajiem pasākumiem ir pagaidu un atgriezenisks raksturs, ir jāuzskata, ka tie neietekmē darījumdarbības brīvības galveno būtību (skat. šī sprieduma 154. un 155. punktu), un tā tas ir vēl jo vairāk tāpēc, ka prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas varētu atspēkot šo secinājumu.

226    Treškārt, kā jau norādīts šī sprieduma 202. punktā, ar apstrīdētajiem aktiem sasniedzamo to mērķu nozīmīgums, kas tostarp ir, pirmkārt, saglabāt Savienības vērtības, tās pamatintereses, drošību, integritāti un sabiedrisko kārtību, un, otrkārt, uzturēt mieru un stiprināt starptautisko drošību, un kas – kā tas izriet no šī sprieduma 160.–166. punktā minētajiem elementiem – iekļaujas Savienības ieviestās vispārējās stratēģijas mērķos, ātri pieņemot virkni ierobežojošu pasākumu, kuru galīgais mērķis ir izdarīt maksimālu spiedienu uz Krievijas Federāciju, lai tā izbeigtu militāro agresiju pret Ukrainu, kura notikusi, pārkāpjot starptautiskās tiesības un Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus, saskaņā ar LES 21. pantā noteiktajiem Savienības ārējās darbības mērķiem ir tāds, kas attaisno pat ievērojamas negatīvas sekas atsevišķiem tiesību subjektiem.

227    Ceturtkārt, runājot par attiecīgo ierobežojošo pasākumu piemērotību, nepieciešamību un samērīgumu, ir jāatsaucas uz šī sprieduma 193.–213. punktu.

228    Ir taisnība, ka šajā lietā prasītājai kopš attiecīgo ierobežojošo pasākumu īstenošanas uz laiku ir liegts veikt pārraidīšanu Savienībā vai uz Savienību. Tomēr šādu aizliegumu, pat ja tam ir pārejošs raksturs, šķiet, pilnībā attaisno ar minētajiem pasākumiem sasniedzamie vispārējo interešu mērķi (skat. šī sprieduma 161.–166. punktu). Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdētajiem aktiem tiek apdraudēta visu tās darbinieku darbavietu, it īpaši darbavietu, kas ir saistītas ar pārraidīšanas darbību, stabilitāte, kā arī tās finansiālā dzīvotspēja, un tuvākajā nākotnē tas var novest pie likvidācijas. Tomēr tā nav iesniegusi pierādījumus, kas ļautu secināt, ka pastāv nenovēršams risks tās finansiālajai dzīvotspējai, ņemot vērā, pirmkārt, ka apstrīdētie akti neliedz tai turpināt veikt noteiktas darbības (skat. šī sprieduma 156. un 157. punktu), un, otrkārt, ka tā pieder apvienībai, kas būtībā pilnībā tiek finansēta no Krievijas valsts budžeta (skat. šī sprieduma 172. punktu).

229    Tādējādi Padome pamatoti uzskatīja – tas, ka līdz 2022. gada 31. jūlijam uz laiku tika aizliegta prasītājas apraide Savienībā un uz Savienību, varēja efektīvi veicināt šī sprieduma 226. punktā atgādināto apstrīdēto aktu mērķu sasniegšanu.

230    Ir jāsecina, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi nav nesamērīgi apdraudējuši prasītājas darījumdarbības brīvību un ka tās argumentācija šajā ziņā ir jānoraida kā nepamatota.

231    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, trešais pamats ir jānoraida.

 Par ceturto pamatu – diskriminācijas aizlieguma pilsonības dēļ principa neievērošanu

232    Prasītāja uzskata, ka ar apstrīdētajiem aktiem esot pārkāpts Hartas 21. pantā atzītais diskriminācijas aizlieguma princips, jo tie esot balstīti tikai uz tās finansējuma izcelsmi un, konkrētāk, uz pastāvošo saikni starp prasītāju un Krievijas Federāciju, nevis uz tās individuālo rīcību. Tomēr jebkurš medija aizliegums tikai tā akcionāru pilsonības dēļ vien, neatkarīgi no tā, vai tie ir valsts vai privātie akcionāri, esot pretrunā diskriminācijas aizlieguma principam.

233    Padome, kuru atbalsta Beļģijas Karaliste, Igaunijas Republika, Francijas Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Polijas Republika, Komisija un Augstais pārstāvis, apstrīd prasītājas argumentus.

234    Saskaņā ar Hartas 21. panta 1. punktu “jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ” ir aizliegta. Saskaņā ar šī paša panta 2. punktu, ievērojot Līgumu piemērošanas jomu un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, arī jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ ir aizliegta.

235    Runājot par diskriminēšanas aizliegumu pilsonības dēļ, ir jāatgādina, ka atbilstoši LES 6. panta 1. punkta trešajai daļai un Hartas 52. panta 7. punktam, Hartas interpretēšanā ir jāņem vērā skaidrojumi attiecībā uz to.

236    Atbilstoši minētajiem skaidrojumiem Hartas 21. panta 2. punkts “atbilst [LESD] 18. panta pirmajai daļai un ir jāpiemēro saskaņā ar to”. Turklāt saskaņā ar Hartas 52. panta 2. punktu tajā atzītās tiesības, kuras ir paredzētas Līguma noteikumos, izmanto saskaņā ar tajos noteiktajiem nosacījumiem un ierobežojumiem. No minētā izriet, ka Hartas 21. panta 2. punkts ir jāinterpretē tā, ka tam ir tāds pats tvērums kā LESD 18. panta pirmajai daļai (skat. spriedumu, 2019. gada 30. aprīlis, Wattiau/Parlaments, T‑737/17, EU:T:2019:273, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

237    LESD 18. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka, “piemērojot Līgumus un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ”. Tas ir ietverts LESD otrajā daļā “Diskriminācijas aizliegums un Savienības pilsonība”. Šī tiesību norma attiecas uz situācijām, kuras ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā un kurās attiecībā uz vienas dalībvalsts pilsoni tiek piemērota diskriminējoša attieksme salīdzinājumā ar citas dalībvalsts pilsoņiem vienīgi viņa pilsonības dēļ (skat. spriedumu, 2017. gada 20. novembris, Petrov u.c./Parlaments, T‑452/15, EU:T:2017:822, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

238    Ņemot vērā diskrimināciju pilsonības dēļ, uz ko atsaucas prasītāja, proti, to, ka būtībā tā esot diskriminēta ar attiecīgajiem ierobežojošajiem pasākumiem, pamatojoties uz to, ka tai ir krievu tautības akcionāri, un ka tādējādi šī iemesla dēļ attieksme pret viņu esot bijusi mazāk labvēlīga nekā pret citiem Francijas audiovizuālajiem medijiem, saistībā ar kuriem trešās valsts iestāde neveica tāda paša veida kontroli, ir jānorāda, ka, pat pieņemot, ka juridiska persona var lietderīgi atsaukties uz tiesībām, kas izriet no 21. panta 2. punkta, tomēr šāda veida attieksmes atšķirība neietilpst minētās normas piemērošanas jomā, kā norādīts šī sprieduma 237. punktā.

239    Katrā ziņā ir jānorāda, tāpat kā to dara Padome, ka prasītājai ir noteikti attiecīgie ierobežojošie pasākumi pēc konkrētu pierādījumu saistībā ar tās lomu Krievijas Federācijas militārajai agresijai pret Ukrainu labvēlīgās propagandas darbībās izvērtēšanas. Iemesli, kurus Padome ir ņēmusi vērā, pieņemot apstrīdētos aktus, ir balstīti uz prasītājas lomu kā stratēģiskās informācijas un propagandas “ieroci”, ko pastāvīgi tieši vai netieši kontrolē Krievijas Federācijas vadība. Protams, tas, ka tās pamatkapitāls pieder Krievijā reģistrētai apvienībai, kas pilnībā tiek finansēta no Krievijas valsts budžeta, nebija otršķirīgs elements, vērtējot tās propagandas darbību. Tomēr no apstrīdētajiem aktiem izriet, ka atšķirīga attieksme pret prasītāju salīdzinājumā ar citiem audiovizuālajiem medijiem ir balstīta uz diviem kritērijiem, no kuriem viens attiecas uz to, ka to kontrolē Krievijas Federācijas valdība, un otrs – uz militārajai agresijai pret Ukrainu labvēlīgas propagandas darbībām. Līdz ar to, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, tās kapitāla struktūra vai finansējuma izcelsme nav vienīgais iemesls, kura dēļ Padome ir pieņēmusi apstrīdētos aktus.

240    Turklāt prasītāja nav identificējusi nevienu citu personu kategoriju, kurām būtu piemērota labvēlīgāka attieksme, lai gan tās atrodas ar prasītājas situāciju salīdzināmā situācijā, proti, ir Krievijas Federācijas vadības tiešā vai netiešā kontrolē.

241    Tādējādi prasītāja nav pierādījusi, ka tā tika pakļauta jebkāda veida ar Hartas 21. pantu aizliegtai diskriminācijai.

242    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jānoraida ceturtais pamats un tātad arī prasība kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

243    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem, tostarp tos, kas saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.

244    Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Līdz ar to Beļģijas Karaliste, Igaunijas Republika, Francijas Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Polijas Republika un Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

245    Atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam Vispārējā tiesa var nolemt, ka personai, kas iestājusies lietā un kas nav šā panta 1. vai 2. punktā minētā persona, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašai. Šajā gadījumā ir jānolemj, ka Augstais pārstāvis savus tiesāšanās izdevumus sedz pats.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (virspalāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      RT France savus tiesāšanās izdevumus sedz pati, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tiesāšanās izdevumus saistībā ar pagaidu noregulējuma procedūru.

3)      Beļģijas Karaliste, Igaunijas Republika, Francijas Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Polijas Republika, Eiropas Komisija un Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.

Papasavvas

Kanninen

Tomljenović

Gervasoni

Spielmann

Frimodt Nielsen

Schwarcz

Buttigieg

Öberg

Mastroianni

Brkan

Gâlea

Dimitrakopoulos

Kukovec

Kingston

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 27. septembrī.

[Paraksti]


Satura rādītājs


Tiesvedības priekšvēsture

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par Padomes kompetenci pieņemt apstrīdētos tiesību aktus

Par pirmo pamatu – tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

Par otro daļu, kas būtībā attiecas uz prasītājas tiesību tikt uzklausītai neievērošanu

Par pirmo daļu – apstrīdēto aktu, ciktāl tie skar prasītāju, pamatojuma nepietiekamību

Par otro pamatu – vārda un informācijas brīvības neievērošanu

Par judikatūrā iedibinātajiem principiem, kas piemērojami vārda brīvības jomā

Par vārda brīvības ierobežojuma pastāvēšanu

Par nosacījumu, saskaņā ar kuru jebkuram vārda brīvības ierobežojumam ir jābūt noteiktam tiesību aktos

Par vārda brīvības galvenās būtības ņemšanu vērā

Par vispārējo interešu mērķa, ko par tādu atzinusi Savienība, īstenošanu

Par attiecīgo ierobežojošo pasākumu samērīgumu

– Par Padomes iesniegto pierādījumu atbilstību un pietiekamību

– Par ierobežojumu piemērotību

– Par ierobežojumu nepieciešamību

– Par interešu izsvēršanu

Par trešo pamatu – darījumdarbības brīvības neievērošanu

Par ceturto pamatu – diskriminācijas aizlieguma pilsonības dēļ principa neievērošanu

Par tiesāšanās izdevumiem


*      Tiesvedības valoda – franču.