VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
2023. gada 5. jūlijā (*)
Civildienests – Pagaidu darbinieki – Pieņemšana darbā – Darba līgums – PDNK 2. panta b) punkts – Kandidatūras noraidīšana – Paaugstināšana amatā – Pārklasificēšana – Jauns līgums – Līguma termiņa beigas – PDNK 8. panta otrā daļa un 10. panta 3. punkts – Tiesību kļūda – Vienlīdzīga attieksme – Atcelšanas prasība – Pieņemamība
Lietā T‑223/21
SE, ko pārstāv L. Levi, advokāte,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv T. Bohr, L. Vernier un I. Melo Sampaio, pārstāvji,
atbildētāja,
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos], tiesneši S. Žervazonī [S. Gervasoni], N. Pultoraka [N. Półtorak] (referente), I. Reine un T. Pinne [T. Pynnä],
sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
pēc 2023. gada 19. janvāra tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 270. pantu, prasītājs SE lūdz, pirmkārt, atcelt Eiropas Komisijas 2020. gada 4. augusta lēmumu, ar kuru ir noraidīta viņa kandidatūra uz vakanto amatu, kas publicēts ar atsauces numuru COM/2020/1474 (turpmāk tekstā – “lēmums par kandidatūras noraidīšanu”), un 2020. gada 28. oktobra atbildi uz viņa lūgumu, kurš balstīts uz Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. panta 1. punktu, par viņa piemērotību paaugstināšanai amatā, pārklasificēšanai un iecelšanai citā amatā, un, otrkārt, atlīdzināt kaitējumu, kas tam esot nodarīts ar šiem lēmumiem.
Tiesvedības priekšvēsture
2 2018. gada 16. maijā prasītājs stājās dienestā Komisijā kā pagaidu darbinieks AST 3 pakāpē, pamatojoties uz Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 2. panta b) punktu, uz trīs gadu laika posmu. 2021. gada 18. janvārī sākotnējais līgums tika pagarināts ar pielikumu uz diviem gadiem un beidzās 2023. gada 15. maijā.
3 Sākot no viņa darbā pieņemšanas dienas un līdz 2018. gada 30. jūnijam prasītājs bija iecelts amatā [konfidenciāli] (1) kā [konfidenciāli]. 2018. gada 1. jūlijā [konfidenciāli] reorganizācijas dēļ viņš tika pārcelts darbā šajā pašā nodaļā [konfidenciāli] amatā.
4 2020. gada 1. aprīlī prasītājas nodaļā kļuva vakants pastāvīgais administratora (AD) amats. Viņš iesniedza savu kandidatūru uz šo amatu, atsaucoties uz paziņojumu par vakanci COM/2020/816.
5 2020. gada 15. maijā prasītāja nodaļas vadītājs viņu informēja, ka Cilvēkresursu un drošības ĢD ir iesniedzis iebildumu pret viņa kandidatūru, jo atbilstoši PDNK 8. panta otrajai daļai tādam pagaidu darbiniekam kā viņš, kas ir pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, var būt tikai viens šāda veida līgums viņa karjeras laikā.
6 2020. gada 29. jūnijā prasītājs atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktam iesniedza pieteikumu (turpmāk tekstā – “2020. gada 29. jūnija pieteikums”), lai noskaidrotu administrācijas galīgo nostāju par jautājumu, vai viņš ir tiesīgs uz paaugstināšanu amatā, pārkvalificēšanu vai uz iecelšanu augstākas pakāpes amatā un vai viņš drīkst iesniegt savu kandidatūru un tikt iecelts citos pagaidu darbinieka amatos Komisijā.
7 2020. gada 10. jūlijā prasītājs iesniedza savu kandidatūru uz citu pastāvīgu amatu AD funkciju grupā, kas bija kļuvis vakants viņa nodaļā un par kuru bija izdots paziņojums par vakanci COM/2020/1474 (turpmāk tekstā – “strīdīgais amats”).
8 2020. gada 24. jūlijā prasītāja nodaļas vadītājs izdeva paziņojumu, kurā, ņemot vērā to, ka neviens atbilstošs iekšējs vai ārējs kandidāts nebija iesniedzis savu kandidatūru, tika piedāvāts strīdīgajā amatā iecelt prasītāju.
9 2020. gada 29. jūlijā prasītāja nodaļas vadītājs mutiski viņam norādīja, ka Cilvēkresursu un drošības ĢD ir izsniedzis iebildumus pret viņa kandidatūru strīdīgajam amatam, jo viņam ir tāda pagaidu darbinieka statuss, kas pieņemts darbā atbilstoši PDNK 2. panta b) punktam.
10 2020. gada 4. augustā kļūdas dēļ prasītāja uzvārda kodā viņam ar Komisijas personāla vadības informātikas sistēmu SysPer 2 uz nepareizu elektroniskā pasta adresi tika nosūtīts paziņojums par viņa kandidatūras uz strīdīgo amatu noraidīšanu. Šī lēmuma kopija prasītājam tika nosūtīta 2021. gada 4. marta elektroniskā pasta vēstulē.
11 2020. gada 10. septembrī – pēc tam, kad prasītājs lūdza sniegt informāciju par viņa kandidatūras izskatīšanas norisi, – Cilvēkresursu un drošības ĢD vadītāja vietnieks viņu ar atbildes elektroniskā pasta vēstuli informēja, ka “Komisijas pagaidu darbiniekam nav iespējams iegūt otru pagaidu darbinieka līgumu Komisijā viņa karjeras laikā”, un aicināja sagaidīt institūcijas, kas pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “IPNL”) secinājumus par viņa 2020. gada 29. jūnija pieteikumu.
12 2020. gada 15. septembrī prasītājs uzzināja, ka strīdīgā amata pienākumus ir sākusi pildīt cita persona.
13 2020. gada 16. septembrī prasītājs iesniedza sūdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam, apstrīdot viņa kandidatūras noraidīšanu (turpmāk tekstā – “sūdzība R/440/20”).
14 2020. gada 28. oktobrī prasītājs no administrācijas saņēma atbildi uz viņa 2020. gada 29. jūnija pieteikumu (turpmāk tekstā – “2020. gada 28. oktobra atbilde”).
15 2020. gada 2. novembrī prasītājs iesniedza sūdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam par 2020. gada 28. oktobra atbildi (turpmāk tekstā – “sūdzība R/507/20”).
16 2020. gada 3. novembrī prasītājs sūdzībā R/440/20 formulēja apsvērumus un papildu pamatus.
17 Ar 2021. gada 18. janvāra lēmumu administrācija noraidīja sūdzību R/440/20 (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības R/440/20 noraidīšanu”).
18 2021. gada 19. janvārī – pēc tam, kad prasītājs uzzināja par lēmumu par sūdzības R/440/20 noraidīšanu, – viņš vērsās Komisijas mediācijas dienestā ar lūgumu, lai tas piedalās sūdzības R/507/20 izskatīšanā un nodrošina, ka Komisija pienācīgi izskata norādītos principus.
19 2021. gada 3. martā Komisija pieņēma lēmumu par sūdzības R/507/20 nepieņemamību, kurā tomēr tikai pakārtoti ir izskatīti daži prasītāja argumenti (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības R/507/20 noraidīšanu”).
Lietas dalībnieku prasījumi
20 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt lēmumu par kandidatūras noraidīšanu;
– atcelt 2020. gada 28. oktobra atbildi;
– ciktāl nepieciešams, atcelt lēmumu par sūdzības R/440/20 noraidīšanu un lēmumu par sūdzības R/507/20 noraidīšanu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt mantisko kaitējumu, kas ir nodarīts ar iespējas zaudēšanu tikt ieceltam vai pārceltam uz strīdīgo amatu no 2020. gada 1. septembra;
– piespriest Komisijai atlīdzināt mantisko kaitējumu, kas ir aplēsts 24 245 EUR apmērā un kas ir nodarīts ar iespējas zaudēšanu tikt paaugstinātam amatā no 2020. gada 16. maija;
– piespriest Komisijai atlīdzināt mantisko kaitējumu, kas izriet no zaudētās iespējas kļūt par apstiprinātu ierēdni, piedaloties iekšējos konkursos, kuros piedalīties var vienīgi AD līmeņa pagaidu darbinieki, kuri ir pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
21 Komisija lūdz Vispārējo tiesu:
– noraidīt prasību kā acīmredzami nepieņemamu;
– katrā ziņā noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par strīda priekšmetu
22 Prasītājs lūdz Vispārējai tiesai ne tikai atcelt lēmumu par kandidatūras noraidīšanu un 2020. gada 28. oktobra atbildi, bet arī, ciktāl nepieciešams, lēmumus par sūdzību R/440/20 un R/507/20 noraidīšanu.
23 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atcelšanas, kas formāli vērsta pret lēmumu par sūdzības noraidīšanu, gadījumā, kad šim lēmumam nav autonoma satura, Vispārējā tiesā izskatīšanai tiek iesniegts akts, par kuru ir iesniegta sūdzība (skat. spriedumu, 2019. gada 5. jūnijs, Bernaldo de Quirós/Komisija, T‑273/18, nav publicēts, EU:T:2019:371, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Proti, ikviens – tiešs vai netiešs – lēmums par sūdzības noraidīšanu, ja šajā lēmumā runa ir tikai par noraidīšanu, vienīgi apstiprina darbību vai bezdarbību, par kuru sūdzības iesniedzējs ir sūdzējies, un, aplūkots atsevišķi, nav uzskatāms par apstrīdamu tiesību aktu, un līdz ar to prasījumi, kas vērsti pret šo lēmumu, kuram nav patstāvīga satura salīdzinājumā ar sākotnējo lēmumu, ir jāuzskata par prasījumiem, kas vērsti pret sākotnējo aktu (spriedums, 2019. gada 12. septembris, XI/Komisija, T‑528/18, nav publicēts, EU:T:2019:594, 20. punkts).
25 Tomēr tiešs lēmums par sūdzības noraidīšanu, ņemot vērā tā saturu, var nebūt prasītāja apstrīdētā akta apstiprinājums. Tas tā ir gadījumā, kad lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir pārskatīta prasītāja situācija, ņemot vērā jaunus tiesiskos un faktiskos apstākļus, vai kad ar to ir grozīts vai papildināts sākotnējais lēmums. Šādos gadījumos sūdzības noraidījums ir akts, kas ir pakļauts pārbaudei tiesā, kura to ņem vērā, izvērtējot apstrīdētā akta tiesiskumu, vai pat uzskata to par nelabvēlīgu aktu, ar ko tiek aizstāts apstrīdētais akts (šajā ziņā skat. spriedumu, 2019. gada 12. septembris, XI/Komisija, T‑528/18, nav publicēts, EU:T:2019:594, 21. punkts).
26 Pirmkārt, runājot par atcelšanas prasījumiem pret lēmumu par kandidatūras noraidīšanu, jānorāda, ka lēmums par sūdzības R/440/20 noraidīšanu apstiprina Komisijas atteikumu izskatīt prasītāja kandidatūru uz strīdīgo amatu kā pieņemamu un vienlaikus tajā ir precizēti šī atteikuma iemesli. Līdz ar to ir jāuzskata, ka ar šo prasību Vispārējā tiesā tiek iesniegti prasījumi atcelt lēmumu par kandidatūras noraidīšanu, kura tiesiskums ir jāizskata, ņemot vērā lēmuma par sūdzības R/440/20 noraidīšanu pamatojumu.
27 Otrkārt, runājot par atcelšanas prasījumiem pret 2020. gada 28. oktobra atbildi, jānorāda, ka iecēlējinstitūcija sūdzību R/507/20 noraidīja kā nepieņemamu, bet tā tomēr pakārtoti izskatīja prasītāja argumentus pret 2020. gada 28. oktobra atbildi. Šo iemeslu dēļ minētie pamatojumi ir jāņem vērā, novērtējot 2020. gada 28. oktobra atbildes tiesiskumu iepriekš 25. punktā minētās judikatūras izpratnē.
Par atcelšanas prasījumiem pret lēmumu par kandidatūras noraidīšanu
Par pieņemamību
28 Jāatgādina, ka Komisija norādīja, ka šie prasījumi esot nepieņemami atbilstoši Vispārējās tiesas reglamenta 130. panta 1. punktam, un būtībā apgalvoja, ka prasītājai nav intereses celt prasību pret lēmumu par kandidatūras noraidīšanu.
29 Tomēr ir jāprecizē, ka tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai Komisija norādīja, ka tā atsakās no saviem prasījumiem saistībā ar atcelšanas prasījumu pret lēmumu par kandidatūras noraidīšanu nepieņemamību, kas tika piefiksēts tiesas sēdes protokolā.
Par lietas būtību
30 Atcelšanas prasījumu pret lēmumu par kandidatūras noraidīšanu pamatojumam prasītājs izvirza četrus pamatus, kuri ir par: pirmais – lēmuma nepaziņošanu un pamatojuma neesamību, otrais – PDNK 8. panta otrās daļas un 10. panta 3. punkta kļūdainu interpretāciju un šo pantu pārkāpumu, trešais – pastāvīgās administratīvās prakses neievērošanu, nevienlīdzīgu attieksmi un diskrimināciju vecuma dēļ un ceturtais – par pārskatāmības trūkumu, tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu.
– Par pirmo pamatu – lēmuma par kandidatūras noraidīšanu nepaziņošana un pamatojuma neesamība
31 Prasītājs apgalvo, ka viņš neesot saņēmis formālu paziņojumu par viņa kandidatūras pieteikuma uz strīdīgo amatu izskatīšanas rezultātu, pārkāpjot Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā paredzēto pienākumu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. pantā nostiprināto labas pārvaldības principu. Viņš uzskata, ka tikai 2020. gada 15. septembrī viņš ir uzzinājis, ka viņa kandidatūra ir noraidīta, kad cita persona uzsāka pildīt strīdīgā amata pienākumus kā pagaidu darbinieks, kas pieņemts darbā uz PNDK 2. panta b) punkta pamata. Tādējādi nevarot uzskatīt, ka ar lēmumu par sūdzības R/440/20 noraidīšanu ir labota lēmuma par kandidatūras noraidīšanu pamatojuma neesamība.
32 Komisija apstrīd prasītāja argumentāciju.
33 Vispirms ir jākonstatē, ka prasītājs būtībā apgalvo, ka lēmuma par kandidatūras noraidīšanu pamatojums nav tam ticis paziņots tādēļ, ka šī lēmuma paziņošanā notikusi kļūda. Viņš tātad cenšas pierādīt, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.
34 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākums sniegt pamatojumu, kurš ir noteikts Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā, ir tikai pārņemtais LESD 296. panta otrajā daļā noteiktais vispārējais pienākums, kura mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamas norādes, lai novērtētu tai nelabvēlīgā akta pamatotību un sniegtu iespēju celt prasību Vispārējā tiesā, un, otrkārt, lai šai pēdējai minētajai ļautu īstenot pārbaudi par šī akta tiesiskumu (skat. spriedumu, 2019. gada 16. oktobris, ZV/Komisija, T‑684/18, nav publicēts, EU:T:2019:748, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 Pamatojuma pietiekamība ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, it īpaši akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus (spriedums, 2019. gada 9. jūlijs, VY/Komisija, T‑253/18, nav publicēts, EU:T:2019:488, 49. punkts). It īpaši lēmums ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajam ierēdnim zināmos apstākļos, kas ļauj tam izprast pret to noteiktā pasākuma apmēru (spriedums, 2005. gada 29. septembris, Napoli Buzzanca/Komisija, T‑218/02, EU:T:2005:343, 64. punkts).
36 Jāatgādina, ka IPNL nav pienākuma pamatot lēmumus par kandidatūras noraidīšanu. Savukārt tai ir pienākums pamatot savu lēmumu, ar kuru noraida kandidāta iesniegto sūdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam, ja šī lēmuma pamatojums sakrīt ar tā lēmuma pamatojumu, par kuru ir iesniegta sūdzība (skat. spriedumu, 2019. gada 9. jūlijs, VY/Komisija, T‑253/18, nav publicēts, EU:T:2019:488, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Prasītājs apgalvo, ka tas caur SySPer 2 neesot saņēmis paziņojumu no Cilvēkresursu un drošības ĢD 5. nodaļas “Rēķinu pārvaldes centrs”, kurā būtu norādīts, ka viņš nav tiesīgs pieteikties uz strīdīgo amatu. Turklāt, pieņemot, ka viņš būtu saņēmis šādu paziņojumu, tā saturs nebūtu bijis pietiekams, lai viņš būtu pareizi informēts.
38 Šajā ziņā jānorāda, ka no lietas materiāliem izriet, ka Komisija piekrita tam, ka ir pieļauta kļūda, SySPer 2 kodā norādot lēmuma par kandidatūras noraidīšanu paziņojuma adresātu. Lai gan šis paziņojums tika nosūtīts 2020. gada 4. augustā, prasītājs to šajā datumā nesaņēma, jo tas viņam tika paziņots tikai 2021. gada 4. martā.
39 Šādos apstākļos jālemj par jautājumu, vai novēlota lēmuma par kandidatūras noraidīšanu paziņojuma gadījumā prasītājs tomēr ir varējis saprast pamatojumu, ar kādu Komisija ir uzskatījusi viņa kandidatūru uz strīdīgo amatu par nepieņemamu.
40 Pirmkārt, jāpiezīmē, ka prasītāja nodaļas vadītājs 2020. gada 29. jūlijā mutiski viņu informēja, ka Cilvēkresursu un drošības ĢD, jeb IPNL, ir iesniegusi iebildumus pret viņa kandidatūru strīdīgajam amatam, jo viņam ir pagaidu darbinieka, kas pieņemts darbā atbilstoši PDNK 2. panta b) punktam, statuss.
41 Otrkārt, 2020. gada 10. septembrī pēc lūguma par informāciju par viņa kandidatūras izskatīšanas norisi prasītājs saņēma īsu paziņojumu no Cilvēkresursu un drošības ĢD saistībā ar viņa kandidatūru uz strīdīgo amatu (turpmāk tekstā – “2020. gada 10. septembra elektroniskā pasta vēstule”). Tostarp tas prasītājam norādīja, ka “Komisijas pagaidu darbiniekam nav iespējams iegūt otru pagaidu darbinieka līgumu Komisijā viņa karjeras laikā”.
42 Treškārt, prasītājs – kā tas tika atzīts viņa prasības pieteikumā – 2020. gada 15. septembrī zināja, ka viņa kandidatūra ir noraidīta, jo cita persona sāka pildīt šos strīdīgā amata pienākumus.
43 Ņemot vērā iepriekš minēto, brīdī, kad prasītājs uzzināja par lēmumu par viņa kandidatūras noraidīšanu, t.i., visvēlākais – 2020. gada 15. septembrī, viņam kļuva zināms lēmuma pieņemšanas konteksts iepriekš šī sprieduma 35.punktā minētās judikatūras izpratnē.
44 Šajā nozīmē 2020. gada 10. septembra elektroniskā pasta vēstulē ir ietverts pamatojums, kas nav mazāk precīzs vai detalizēts un ar ko tiek paskaidroti iemesli, kuri neļāva prasītāja kandidatūru atzīt par pieļaujamu uz strīdīgo amatu, proti, ka tas nevarēja saņemt otru pagaidu darbinieka līgumu Komisijā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata.
45 Apstāklis, ka prasītājs sūdzībā R/440/20 varēja apstrīdēt Komisijas sniegto PDNK 8. panta otrās daļas interpretāciju, parāda, ka viņš bija sapratis savas kandidatūras noraidīšanas iemeslu saistībā ar viņa uz PDNK 2. panta b) punkta pamata nodarbināta pagaidu darbinieka statusu.
46 Visbeidzot, ņemot vērā, ka lēmumam par kandidatūras noraidīšanu nebija obligāti jābūt pamatotam atbilstoši iepriekš šīs sprieduma 36. punktā minētajai judikatūrai, lai noraidītu prasītāja argumentāciju par pamatojuma neesamību, pietiek konstatēt, ka 2021. gada 18. janvārī Komisija pieņēma tiešu lēmumu par sūdzības R/440/20 noraidīšanu un ka šajā lēmumā IPNL prasītājam sniedza pietiekamu norādi, lai viņš varētu izvērtēt lēmuma par kandidatūras noraidīšanu pamatotību un viņam ļautu apstrīdēt tā tiesiskumu. Tāpat lēmumā par sūdzības R/440/20 noraidīšanu ietvertais pamatojums ļauj Vispārējai tiesai īstenot pārbaudi par lēmuma par kandidatūras noraidīšanu tiesiskumu.
47 Runājot par prasītāja apgalvojumu, ka 2020. gada 10. septembra elektroniskās pasta vēstules autoram nebija kompetences pieņemt lēmumu par kandidatūras noraidīšanu, ir jānorāda, ka šī elektroniskā pasta vēstule nav lēmums par kandidatūras noraidīšanu, bet ar to tiek apstiprināts un paskaidrots lēmuma par kandidatūras noraidīšanu pamatojums. Tāpat ir jāņem vērā prasītājam zināmais konteksts, kas viņam ir ļāvis – kā tas tika konstatēts iepriekš šī sprieduma 43. punktā – saprast attiecībā uz to pieņemtā pasākuma apjomu. Līdz ar to ir jākonstatē, ka šim argumentam nav nozīmes, analizējot pamatojuma pietiekamību.
48 Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.
– Par otro pamatu – PDNK 8. panta otrās daļas un 10. panta 3. punkta kļūdainu interpretāciju
49 Prasītājs norāda, ka Komisija esot pārkāpusi PDNK 8. panta otro daļu, jo tā uzskatīja, ka pagaidu darbinieki, kas pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, Komisijā nevar noslēgt otru pagaidu darbinieka līgumu uz PDNK 2. panta b) punkta pamata.
50 Šajā ziņā prasītājs būtībā apgalvo, ka, pretēji Komisijas apgalvotajam, ne no vienas PDNK normas neizriet, ka Komisijas pagaidu darbinieks, kas pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, nevarētu saņemt otru līgumu šajā pašā statusā savas karjeras laikā. It īpaši no PDNK 8. panta otrās daļas neizrietot, ka pagaidu darbinieks, kurš ir pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, var noslēgt tikai vienu pagaidu darbinieka līgumu uz šī pamata.
51 Prasītājs piebilst, ka, pieņemot, ka PDNK 8. panta otrā daļa kaut kādā veidā ierobežo līgumu skaitu sākotnējās pieņemšanas darbā laikā, šis pants nav piemērojams, jo persona atbilstoši PDNK 10. panta 3. punktam var vienmēr tikt iecelta jaunā amatā, tostarp – augstākā pakāpē, parakstot sava līguma pielikumu, un tātad bez nepieciešamības noslēgt jaunu līgumu.
52 Komisija apstrīd prasītāja argumentus.
53 Komisija apgalvo, ka strīdīgais amats esot bijis pastāvīgs amats, kurš, ciktāl tas attiecas uz pagaidu darbiniekiem, tātad varēja būt pieejams tikai tiem pagaidu darbiniekiem, kuri ir pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, izslēdzot citas pagaidu darbinieku kategorijas. Taču tiktāl, ciktāl prasītājs jau bija pagaidu darbinieks, kas pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, tas atbilstoši PDNK 8. panta otrajai daļai Komisijā nevarēja saņemt citu pagaidu darbinieka līgumu, kas būtu noslēgts uz šī paša pamata. Turklāt prasītāja pieņemšana darbā šajā amatā būtu bijusi iespējama tikai tad, ja tam nav vajadzīgs noslēgt jaunu līgumu.
54 Vispirms ir jānorāda, ka brīdī, kad prasītājs iesniedza savu kandidatūru uz strīdīgo amatu, tas veica pienākumus atbilstoši līgumam kā pagaidu darbinieks, kas pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata AST 3 pakāpē uz sākotnējo laika posmu trīs gadi, pirms tas tika pagarināts uz diviem gadiem un kura gala termiņš bija paredzēts 2023. gada maijā. Tātad sava sākotnējā līguma laikā prasītājs iesniedza savu kandidatūru uz strīdīgo amatu – vakanto pastāvīgā administratora amatu dienestā, kurā viņš strādāja kandidatūras iesniegšanas laikā.
55 Lēmumā par kandidatūras noraidīšanu IPNL uzskatīja, ka prasītāja kandidatūra uz strīdīgo amatu nebija pieņemama, jo tā pieņemšanai darbā šajā amatā viņam būtu jānoslēdz jauns pagaidu darbinieka līgums uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, kas, pēc Komisijas domām, bija pretrunā PDNK 8. panta otrai daļai. Tādējādi Komisija pamato tikai savu lēmumu ar tās izvēlēto PDNK 8. panta otrās daļas interpretāciju.
56 Prasītājs šo interpretāciju apstrīd, apgalvojot, ka Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot ka PDNK 8. panta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj pagaidu darbiniekam, kurš pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, kura sākotnējais līgums – tāpat kā prasītājam – bija spēkā, saņemt citu pagaidu darbinieka līgumu uz PDNK 2. panta b) punkta pamata.
57 Jāatgādina, ka, lasot Civildienesta noteikumu 1.a panta 1. punktu kopā ar PDNK 2.–5. pantu, jāsecina, ka pastāvīgie iestāžu amati principā tiek piešķirti ierēdņiem un citi darbinieki šos amatus var ieņemt tikai izņēmuma kārtā (skat. spriedumu, 2022. gada 13. jūlijs, TL/Komisija, T‑438/21, nav publicēts, EU:T:2022:455, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 Tā, lai gan PDNK 2. panta b) punktā ir tieši paredzēts, ka pagaidu darbiniekus var pieņemt darbā, lai tie ieņemtu pastāvīgu amatu, vienlaikus šajā pantā ir precizēts, ka to var darīt tikai uz laiku. Turklāt saskaņā ar PDNK 8. panta otro daļu redakcijā, kas ir piemērojama šajā lietā, 2. panta b) vai d) punktā minēto pagaidu darbinieku var pieņemt darbā ne vairāk kā uz četriem gadiem, bet šo termiņu var saīsināt un viņa līgumu var atjaunot tikai vienu reizi uz maksimums diviem gadiem, ar nosacījumu, ka pagarināšanas iespēja bija paredzēta sākotnējā līgumā, ievērojot šajā līgumā paredzēto maksimālo laiku. Pēc šī laikposma beigām atbilstoši šīm normām obligāti ir jāizbeidz minētā darbinieka līgums pagaidu darbinieka statusā. Pēc viņa līguma beigām darbinieks nevar ieņemt pastāvīgu amatu iestādē, ja vien viņš netiek iecelts amatā kā ierēdnis, ievērojot Civildienesta noteikumos noteiktos nosacījumus.
59 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Eiropas Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un mērķi, kas ir izvirzīti ar tiesisko regulējumu, kurā šī norma ir ietverta. Viens no Savienības tiesību normas interpretācijā vērā ņemamajiem apstākļiem var būt arī tās rašanās vēsture (skat. spriedumu, 2022. gada 7. septembris, LR/EIB, T‑529/20, EU:T:2022:523, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).
60 Pirmām kārtām, runājot par PDNK 8. panta otrās daļas gramatisko interpretāciju, kas ir atkārtota iepriekš šī sprieduma 58. punktā, vispirms jānorāda, ka šajā pantā nav paredzēts neviens tiešs ierobežojums tam līgumu skaitam, ko var noslēgt pagaidu darbinieks, kas ir pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, visā kopējā tā pagaidu darbinieka pakalpojumu sniegšanas laikā, kas pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, – un tas ir seši gadi. Turklāt PDNK 8. panta otrās daļas angļu valodas versijā ir atsauce uz vairākiem darba līgumiem un nevis uz vienu līgumu, runājot par pagaidu darbinieku, kurš ir pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata. Tādējādi šajā versijā vārdkopās “their contrats may be renewed” un “on the expiry of their contracts” tiek skaidri izmantots daudzskaitlis.
61 Tomēr Komisija uzskata, ka no PDNK 8. panta otrās daļas gramatiskās interpretācijas un it īpaši no frāzes “šā termiņa beigās” un “beidzoties līguma termiņam” interpretācijas izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies nepieļaut to, ka pagaidu darbinieks, kurš ir pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, varētu sava pagaidu darbinieka līguma, kurš balstīts uz PDNK 2. panta b) punktu, darbības beigās noslēgt jaunu pagaidu darbinieka līgumu uz PDNK 2. panta b) punkta pamata. Viennozīmīgi tas nozīmējot, ka pagaidu darbinieks, kurš ir pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, savas atlikušās karjeras laikā nevar saņemt citu pagaidu darbinieka līgumu uz šī paša pamata. Šādā perspektīvā, ja pagaidu darbinieks, kurš ir pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, veiksmīgi nenokārto konkursu, kas tam ļauj tikt ieceltam amatā kā ierēdnim ar Civildienesta noteikumos noteiktajiem nosacījumiem, iesniedz savu kandidatūru uz pastāvīgu amatu, tas noteikti nav pieļaujami, ja vien viņš nevar pierādīt, ka viņa atkārtotai iecelšanai amatā nav nepieciešams noslēgt jaunu pagaidu darbinieka līgumu uz PDNK 2. panta b) punkta pamata.
62 Prasītājs uzskata, ka līguma izbeigšanās ir jānošķir no līguma priekšlaicīgas izbeigšanas vai laušanas. Šajā ziņā viņš uzskata, ka jēdziens līguma “izbeigšanās” nevar tikt interpretēts tādā veidā, lai tas iekļautu līguma iepriekšēju izbeigšanu vai laušanu, lai arī kāda būtu izmantotā interpretācijas metode. Šo interpretāciju atbalsta PDNK 47. panta b) punkta teksts.
63 Pirmkārt, runājot par jēdzienu “šis termiņš”, kas ir minēts PDNK 8. panta otrajā daļā, ir jāpiezīmē, ka tas apzīmē PDNK 8. panta otrajā daļā minēto sākotnējā ilguma termiņu, kurš nevar pārsniegt četrus gadus un eventuāli var tikt paildzināts ar pagarinājumu uz vēl diviem gadiem.
64 Līdz ar to jāsaprot, ka frāzes “šā termiņa beigās” daļas apzīmē pagaidu darbinieka, kurš pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, nodarbinātības beigu datumu, kas gadījumā, ja pagarināšana nenotiek, tiek saprasts kā sākotnējā līguma izbeigšanās, vai, ja ir notikusi pagarināšana,– kā piešķirtā pagarinājuma beigu datums.
65 Taču lēmuma par kandidatūras noraidīšanu pieņemšanas brīdī prasītāja pagaidu darbinieka līgums uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, kurš tajā brīdī vēl nebija pagarināts, joprojām bija spēkā un tas nebija “šā termiņa beigās” minētās normas izpratnē.
66 Otrkārt, runājot par PDNK 8. panta otrajā daļā minēto vārdkopu “beidzoties līguma termiņam”, tā kā Civildienesta noteikumos jēdziens “izbeigšanās” nav definēts, tas ir jāinterpretē atbilstoši tā ierastajai nozīmei ikdienas valodā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2022. gada 7. septembris, LR/EIB, T‑529/20, EU:T:2022:523, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
67 Taču ir jāpiezīmē, ka jēdziena “izbeigšanās” ierastā nozīme ir “termiņa beigas”, kas šajā lietā ir termiņa beigas, uz kuru bija noslēgts pagaidu darbinieka līgums.
68 Otrām kārtām, PDNK 8. panta otrās daļas ceturtā teikuma kontekstuālā interpretācija apstiprina šīs normas gramatisko interpretāciju.
69 Proti, šajā ziņā jānorāda, ka PDNK 47. panta b) punkta ii) apakšpunktā ir noteikts, ka “ja līgumu izbeidz pēc iestādes iniciatīvas, darbiniekam ir tiesības saņemt kompensāciju, kas vienāda ar vienu trešo daļu no viņa pamatalgas par laikposmu starp dienu, kurā beidzas viņa pienākumu pildīšana, un dienu, kurā beidzas viņa darba līgums”. Tādējādi pagaidu darbinieka līguma laušana un izbeigšanās tiek nošķirtas.
70 Taču, tā kā vienā aktā esošie vienādie izteicieni ir jāinterpretē vienveidīgi (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 18. septembris, Peters, C‑700/17, EU:C:2019:753, 18. punkts), nav šaubu, ka šajā lietā likumdevējs Civildienesta noteikumu normās ir nošķīris līguma laušanu no tā izbeigšanās.
71 Tādējādi, pretēji Komisijas apgalvotajam, jēdziens “beidzoties līguma termiņam”, kas ir minēts PDNK 8. panta otrās daļas ceturtajā teikumā, nav vienāds ar jēdzienu “līguma laušana”.
72 Līdz ar to gadījumā, ja, kā apgalvo Komisija, prasītāja pieņemšanai darbā apstrīdētajā amatā būtu jāizbeidz viņa pagaidu darbinieka līgums, kurš noslēgts uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, PDNK 8. panta otrās daļas ceturtais teikums prasītājam nebūs piemērojams.
73 Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka no PDNK 8. panta otrās daļas teksta neizriet, ka pagaidu darbinieks, kurš ir pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, nevarētu noslēgt jaunu pagaidu darbinieka līgumu uz PDNK 2. panta b) punkta pamata sava sākotnējā darba līguma darbības laikā.
74 Trešām kārtām, PDNK 8. panta otrās daļas teleoloģiskā interpretācija apstiprina šīs normas gramatisko un kontekstuālo interpretāciju.
75 Saskaņā ar iepriekš šī sprieduma 59. punktā minēto judikatūru PDNK 8. panta otrā daļa ir jāinterpretē, ievērojot tās mērķus un vispār PDNK pamatā esošos mērķus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 5. februāris, Drakeford/EMA, F‑29/13, EU:F:2014:10, 45. punkts).
76 Pirmkārt, jāatgādina, ka atbilstoši iepriekš šī sprieduma 57. punktā minētajai judikatūrai pastāvīgie iestāžu amati principā tiek piešķirti ierēdņiem un citi darbinieki, tādi kā pagaidu darbinieki, kas ir pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, šos amatus var ieņemt tikai izņēmuma kārtā.
77 Sekojot šai loģikai, Komisijas Lēmuma C(2013) 9049 (2013. gada 16. decembris) par pagaidu darbinieku darbā pieņemšanas politiku 3. panta 1. punktā ir tostarp noteikts, ka “pastāvīgie amati, kas paredzēti ierēdņu iecelšanai, pagaidu darbinieku, kas pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, kopējais skaits nevar pārsniegt 3 % no kopējā Komisijā atļauto pastāvīgo amatu skaita”. Turklāt minētā lēmuma 3. panta 2. punktā ir noteikts, ka “šādu saistību izmantošana var tikt atļauta tikai pēc tam, kad publicētā amata vakance ir bijusi neveiksmīga atbilstoši Civildienesta noteikumu 4. un 29. pantam”.
78 No tā izriet, ka PDNK 8. panta otrās daļas galvenais mērķis ir ierobežot pagaidu darbinieku, kas ir pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata un kuri uz pagaidu laiku ieņem pastāvīgos amatus, kas jāaizpilda ierēdņiem, izmantošanu un ka pagaidu darbinieka, kurš ir pieņemts darbā šādā statusā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, darba attiecību maksimālais sešu gadu ilgums kalpo šim mērķim.
79 Otrkārt, tā kā nav speciālu noteikumu, kas šādu pieeju nepieļautu, lai interpretētu PDNK 8. panta otro daļu, ir jāiedvesmojas no 1999. gada 18. martā noslēgtā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku (turpmāk tekstā – “Pamatnolīgums”), kas ir ietverts Padomes Direktīvas 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV 1999, L 175, 43. lpp.) pielikumā (spriedums, 2014. gada 5. februāris, Drakeford/EMA, F‑29/13, EU:F:2014:10, 44. punkts).
80 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka apstāklis, ka direktīva pati par sevi nav saistoša iestādēm vai aģentūrām, neizslēdz to, ka tām to vajadzētu netieši ņemt vērā savās attiecībās ar ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem (spriedums, 2011. gada 13. aprīlis, Scheefer/Parlaments, F‑105/09, EU:F:2011:41, 54. punkts).
81 Turklāt attiecīgās personas var atsaukties uz Direktīvu 1999/70 un Pamatnolīgumu, kuru judikatūrā noteiktās robežās pirmā minētā īsteno, strīdā ar Savienības iestādēm, lai sniegtu tādu Civildienesta noteikumu un PDNK normu interpretāciju, kura būtu pēc iespējas saderīgāka ar Pamatnolīgumā paredzētajām prasībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. septembris, Adjemian u.c./Komisija, T‑325/09 P, EU:T:2011:506, 57. punkts).
82 No tā izriet, ka likumdevējam, īstenojot EKL 336. pantā paredzētās likumdošanas pilnvaras, lai pieņemtu PDNK, un IPNDL, īstenojot tās plašo rīcības brīvību saskaņā ar PDNK noteikumiem, ir pienākums, pieņemot vai ieviešot noteikumus par Savienības un tās darbinieku attiecību regulējumu, novērst ļaunprātīgu tiesību izmantošanu, kas var izrietēt no secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku pielietošanas, atbilstoši darba ņēmēju dzīves un darba apstākļu uzlabošanas un viņu pienācīgas sociālās aizsardzības mērķiem, kā ir paredzēts LESD 151. pantā (spriedums, 2011. gada 21. septembris, Adjemian u.c./Komisija, T‑325/09 P, EU:T:2011:506, 61. punkts).
83 Minētais Pamatnolīgums nosaka, ka nodarbinātības stabilitāte ir viens no galvenajiem elementiem darbinieku aizsardzības jomā Savienībā (spriedums, 2012. gada 8. marts, Huet, C‑251/11, EU:C:2012:133, 35. un 44. punkts). Precīzāk – tā 5. klauzulas 1. punktā konkrēti tiek paredzēts ierobežot secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību lietošanu, kas ir uzskatāma par iespējamu ļaunprātīgas izmantošanas līdzekli par ļaunu darba ņēmējiem, paredzot noteiktu skaitu minimālo aizsardzības noteikumu, lai novērstu, ka darbinieku situācija tiek padarīta nedroša. It īpaši Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts maksimālais šādu līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku atjaunojumu skaits (skat. spriedumu, 2014. gada 5. februāris, Drakeford/EMA, F‑29/13, EU:F:2014:10, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
84 Jānorāda, ka PDNK 8. pants jau ir ticis atzīts par atbilstošu Pamatnolīgumam, jo ar to netiek apdraudēti tā mērķi un minimālie priekšraksti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 11. jūlijs, AI/Tiesa, F‑85/10, EU:F:2012:97, 140. punkts).
85 Jānorāda, ka PDNK 8. panta otrajā daļā ir paredzēts, pirmkārt, maksimālais pagaidu darbinieka nodarbināšanas ilgums uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, un, otrkārt, ierobežots maksimālais līgumu atjaunošanas skaits, ko var piešķirt vienam darbiniekiem, proti, šajā gadījumā – viens pagarinājums.
86 Lai veiktu PDNK 8. panta otrās daļas teleoloģisko interpretāciju, jāņem vērā arī ar šiem diviem ierobežojumiem sasniedzamie mērķi.
87 Attiecībā uz maksimālo nodarbinātības ilgumu – atbilstoši judikatūrai PDNK 8. panta otrā daļa, ar ko nosaka maksimālo darba attiecību ilgumu pagaidu darbiniekam, kas ir nodarbināts uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, ietver vienu no Pamatnolīguma 5. klauzulā uzskaitītajiem pasākumiem, kas paredzēts, lai novērstu secīgu līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, šajā gadījumā to, kas ir paredzēts šīs klauzulas 1. punkta b) apakšpunktā (spriedums, 2012. gada 11. jūlijs, AI/Tiesa, F‑85/10, EU:F:2012:97, 138. punkts).
88 Šajā ziņā tiesas sēdē lietas dalībnieki apstiprināja, ka kopējais prasītāja nodarbinātības ilgums pagaidu darbinieka, kas nodarbināts uz PDNK 2. panta b) punkta pamata – neatkarīgi no tā, vai viņš tiks vai netiks pieņemts darbā strīdīgajā amatā –, nevarēja pārsniegt maksimālo PDNK 8. panta otrajā daļā paredzēto sešu gadu periodu.
89 Runājot par iespējamo līguma pagarinājumu skaita ierobežojumu, kā to Komisija atzina tiesas sēdē, PDNK 8. panta otrā daļa, ar ko tiek ierobežots pagaidu darbinieka, kas pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, līguma atjaunošanas reižu skaits, tiek ietverts arī viens no Pamatnolīguma 5. klauzulā uzskaitītajiem pasākumiem, kura mērķis ir novērst secīgu noteikta laika līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, kas šajā gadījumā ir paredzēts šīs klauzulas 1. punkta c) apakšpunktā, tādējādi šīs iespējas tikai vienu reizi pagarināt darba līgumu pagaidu darbiniekam, kas pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, mērķis ir garantēt to, ka iestāde, kas viņu pieņem darbā, ievēro pagaidu darbinieka, kurš pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, aizsardzību pret ļaunprātīgu izmantošanu, kura var izrietēt no daudzu secīgu noteikta laika līgumu izmantošanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. septembris, Adjemian u.c./Komisija, T‑325/09 P, EU:T:2011:506, 66. punkts).
90 Taču ir jākonstatē, ka pagaidu darbinieka, kas pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, iespēja noslēgt jaunu pagaidu darbinieka līgumu uz šī paša pamata uz laika posmu, kas nepārsniedz maksimālo PDNK 8. panta otrajā daļā paredzēto sešu gadu periodu, pati par sevi nepārkāpj šīs normas mērķi ierobežot laiku, kurā pagaidu darbinieki ieņem pastāvīgos amatus.
91 Līdz ar to nav norāžu par to, ka jauna līguma noslēgšana varētu izraisīt tiesību ļaunprātīgas izmantošanas risku par sliktu prasītājam, kas izrietētu no secīgu noteikta laika darba līgumu izmantošanas.
92 Līdz ar to PDNK 8. panta otrā daļa neliedz iespēju pagaidu darbiniekam, kas pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, noslēgt jaunu pagaidu darbinieka līgumu uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, ja tiek ievērota šajā normā paredzētais laika ierobežojums – seši gadi.
93 Šo PDNK 8. panta otrās daļas interpretāciju apstiprina arī citu Savienības iestāžu un aģentūru prakse. Proti, atbildot uz procesa organizatorisko pasākumu, Komisija ir sniegusi tās 2022. gada jūnijā veiktās konsultācijas ar citām Savienības iestādēm un aģentūrām rezultātus par iespēju pagaidu darbiniekam, kas pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, noslēgt jaunu līgumu šajā statusā maksimālajā PDNK 8. panta otrajā daļā paredzētajā termiņā. Minētie rezultāti parāda, ka vairākums konsultēto iestāžu un aģentūru pieļauj vai paredz šādu iespēju.
94 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka lēmums par kandidatūras noraidīšanu, ar kuru prasītāja kandidatūra ir atzīta par nepieļaujamu, ir pamatots ar kļūdainu PDNK 8. panta otrās daļas interpretāciju.
95 Līdz ar to šis pamats ir jāapmierina un lēmums par kandidatūras noraidīšanu ir jāatceļ, neizskatot citus šajā pamatā izvirzītos argumentus, kā arī citus prasījumu atbalstam izvirzītos pamatus pret lēmumu par kandidatūras noraidīšanu.
Par atcelšanas prasījumiem pret 2020. gada 28. oktobra atbildi
Par pieņemamību
96 Komisija izvirzīja iebildi par šo prasījumu nepieņemamību atbilstoši Reglamenta 130. panta 1. punktam, jo 2020. gada 28. oktobra atbilde neesot prasītājam nelabvēlīgs akts.
97 Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka 2020. gada 28. oktobra atbilde esot tikai atbilde uz prasītāja 2020. gada 29. jūnija pieteikumā uzdotajiem jautājumiem un tās mērķis ir tikai interpretēt pieminētās Civildienesta noteikumu normas. Tādējādi sniegtās atbildes negroza prasītāja juridisko statusu.
98 Otrkārt, Komisija apgalvo, ka tā neesot atturējusies rīkot pagaidu darbinieku, kas pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, amatā paaugstināšanas procedūru un ka, ja prasītājs esot vēlējies apstrīdēt nenotikušo amatā paaugstināšanu, tam vajadzēja apstrīdēt to lēmumu par paaugstināšanu amatā, kurā nebija ietverts viņa uzvārds.
99 Prasītājs apgalvo, ka viņa prasība esot pieņemama.
100 Jānorāda, ka 2020. gada 28. oktobra atbildē IPNL pēc prasītāja lūguma izsaka savu nostāju par juridisko normu piemērošanu viņam četros jautājumos, kas principā ir par Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkta, PDNK 10. un 15. panta un Pamatnolīguma 4. panta 1. punkta piemērošanu viņa individuālajā situācijā.
101 Šajā ziņā IPNL norāda, pirmkārt, ka PDNK 10. un 15. panta nepiešķir darbiniekiem “tiešas tiesības” uz paaugstināšanu amatā, tāpat arī tie nerada administrācijai nekādu pienākumu veikt pagaidu darbinieku pārklasificēšanu. Otrkārt, IPNL precizē, ka prasītāja gadījumā otra darba līguma noslēgšana uz PDNK 2. panta b) punkta pamata nav iespējama un ka principā un izņemot ārkārtas apstākļus prasītāja pārcelšana uz citu pastāvīgo amatu, kuru viņš patreiz neieņem, nav iespējama. Treškārt, tas izklāsta, ka Civildienesta noteikumu 45. panta 1. punkts nav tieši piemērojams viņa situācijai, un, ceturtkārt, ka Pamatnolīgums nav piemērojams prasītāja gadījumā, jo viņa faktiskā situācija – pagaidu darbinieks, kas nodarbināts uz PDNK 2. panta b) punkta pamata – atšķiras no to pagaidu darbinieku situācijas, kuri ir pieņemti darbā uz citu juridisko normu pamata.
102 Tādējādi 2020. gada 28. oktobra atbildē būtībā tiek aplūkotas divas tēmas, kas ir saistītas ar, pirmkārt, iespēju “paaugstināt amatā” vai “pārklasificēt” pagaidu darbinieku, kurš ir pieņemts amatā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, un, otrkārt, iespēju pagaidu darbiniekam, kas ir pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, iegūt jaunu līgumu, lai gan viņa līgums vēl ir spēkā.
103 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nelabvēlīgs akts ir tas, kurš rada saistošas tiesiskās sekas, kas var tieši un nekavējoties ietekmēt prasītāja intereses, konkrētā veidā grozot tā tiesisko stāvokli, ja šādu aktu ir pieņēmusi kompetentā iestāde un tajā ir pausta administrācijas galīgā nostāja (skat. rīkojumu, 2021. gada 10. septembris, Kühne/Parlaments, T‑691/20, nav publicēts, EU:T:2021:600, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
104 Runājot par atcelšanas prasījumiem pret 2020. gada 28. oktobra atbildi, kas ir vērsta pret pamatiem, kuros prasītājam tiek paskaidrots, ka atbilstoši PDNK 8. panta otrai daļai tas nevar iegūt citu pagaidu darbinieka līgumu uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, jānorāda, ka IPNL pamatojumā šajā ziņā tiek tikai atkārtota tās nostāja, kas ir formulēta lēmumā par kandidatūras noraidīšanu. No tā izriet, ka šī 2020. gada 28. oktobra atbildes daļa, pirms kuras jau bija pieņemts lēmums par kandidatūras noraidīšanu, konkrētā veidā negroza prasītāja tiesisko stāvokli šī sprieduma 103. punktā minētās judikatūras izpratnē.
105 Tātad prasījumi par 2020. gada 28. oktobra atbildes – kurā prasītājam tiek izklāstīts, ka atbilstoši PDNK 8. panta otrajai daļai viņš nevar iegūt citu pagaidu darbinieka līgumu uz PDNK 2. panta b) punkta pamata,– atcelšanu ir jānoraida kā nepieņemami.
106 Attiecībā uz pārējiem atcelšanas prasījumiem pret 2020. gada 28. oktobra vēstuli ir jāatgādina, ka Savienības tiesa atkarībā no katras lietas konkrētajiem apstākļiem var novērtēt, vai pareiza tiesvedība attaisno to, ka pēc būtības tiek noraidīta prasība, iepriekš neizskatot tās pieņemamību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2002. gada 26. februāris, Padome/Boehringer, C‑23/00 P, EU:C:2002:118, 52. punkts).
107 Taču, ņemot vērā lietas apstākļus, kā arī pareizas tiesvedības principu, ir jāizskata atcelšanas prasījumi par 2020. gada 28. oktobra atbildi daļā par Komisijas iespēju paaugstināt amatā vai pārklasificēt pagaidu darbinieku, kas nodarbināts uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, iepriekš nelemjot par šo prasījumu pieņemamību, ciktāl tie jebkurā gadījumā un tālāk izklāstīto iemeslu dēļ nav pamatoti.
Par lietas būtību
108 Savu atcelšanas prasījumu pret 2020. gada 28. oktobra atbildi pamatojumam prasītājs būtībā izvirza divus pamatus par, pirmkārt, PDNK 8. panta otrās daļas un 10. panta 3. punkta kļūdainu interpretāciju un pārkāpumu un, otrkārt, par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.
– Par pirmo pamatu – PDNK 8. panta otrās daļas un 10. panta 3. punkta kļūdainu interpretāciju un pārkāpumu
109 Prasītājs uzskata, ka administrācijas atbilde, kura viņaprāt esot interpretējama kā atteikums viņu paaugstināt amatā, pārklasificēt vai iecelt citā amatā, esot acīmredzami kļūdaina un esot Civildienesta noteikumu 45. panta un PDNK 8. panta otrās daļas un 10. panta 3. punkta pārkāpums.
110 Komisija apstrīd prasītāja argumentāciju.
111 Pirmkārt, attiecībā uz prasītāja iespēju tikt paaugstinātam amatā atbilstoši Civildienesta noteikumu 45. pantam ir jākonstatē – kā pareizi uzsver Komisija –, ka PDNK nav atsauču uz paaugstināšanu amatā. Atbilstoši Civildienesta noteikumu 45. pantam paaugstināšanu amatā “veic, izvēloties tikai no to ierēdņu vidus, kuri ir nostrādājuši ne mazāk kā divus gadus savā pakāpē”.
112 Tātad PDNK nav paredzēta iespēja paaugstināt amatā pagaidu darbiniekus, bet drīzāk, piemērojot tās 15. un 16. pantu, tos klasificēt pakāpē, kas atbilst viņu veicamajiem pienākumiem to līguma darbības laikā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 14. decembris, Todorova Androva/Padome u.c., T‑366/15 P, nav publicēts, EU:T:2016:729, 48. punkts).
113 Tātad ir jāsecina, ka Komisija 2020. gada 28. oktobra atbildē ir pamatoti uzskatījusi, ka Civildienesta noteikumu 45. pantā paredzētā amatā paaugstināšanas procedūra attiecas tikai uz ierēdņiem.
114 Otrkārt, attiecībā uz pārklasifikācijas iespēju PDNK 10. panta 3. punkta izpratnē, ir jānorāda, ka 2020. gada 28. oktobra atbildē Komisija – pretēji prasītāja apgalvojumiem – neapgalvo, ka PDNK 8. panta otrā daļa aizliedz pārklasificēt pagaidu darbiniekus, kas ir nodarbināti uz PDNK 2. panta b) punkta pamata. Ievērojot tai noteikto novērtējuma brīvību šajā ziņā, tā tikai apgalvo, ka tai ir iespēja neparedzēt to, ka tiktu organizēta uz noteiktu laiku nodarbinātu pagaidu darbinieku, tostarp uz PDNK 2. panta b) punkta pamata nodarbināto pagaidu darbinieku, pārklasificēšanas procedūra.
115 Turklāt ir jāuzsver, ka PDNK 10. panta 3. punktā, kas ir par iespēju veikt pārklasificēšanu, nav noteikta nekāda veida tiesības pagaidu darbiniekiem pēc to pieprasījuma tikt pārklasificētiem.
116 Jāatgādina, ka, lai gan saskaņā ar civildienesta vienotības principu uz visiem Savienības ierēdņiem attiecas vieni Civildienesta noteikumi, šāds princis nenozīmē, ka iestādēm ir identiski jāizmanto novērtējuma brīvība, kas tām ir atzīta Civildienesta noteikumos, bet ka, tieši pretēji, to personāla pārvaldē tām ir “neatkarības princips” (spriedums, 2021. gada 9. jūnijs, KZ/Komisija, T‑453/20, nav publicēts, EU:T:2021:339, 52. punkts). Tādā pašā veidā ir jāargumentē attiecībā uz pagaidu darbiniekiem, uz kuriem attiecas PDNK.
117 Līdz ar to ir jāuzskata, ka, ciktāl PDNK nav paredzēts administrācijas pienākums veikt pagaidu darbinieku pārklasificēšanu, Komisija nav pārkāpusi PDNK 8. panta otro daļu un 10. panta 3. punktu, savas administratīvās neatkarības ietvaros neparedzot organizēt pagaidu darbinieku, kas ir pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, pārklasificēšanu.
118 Šo konstatējumu nevar atspēkot ar prasītāja argumentu, saskaņā ar kuru 2021. gada 28. aprīļa sprieduma Correia/EESK (T‑843/19, EU:T:2021:221) 60.–63. punktā Vispārējā tiesa būtībā precizē, ka rakstveida normu trūkums un ad hoc lēmumu prakse, kad tie netiek publicēti, parādot pārskatāmības trūkumu, ar ko tiekot pārkāpts tiesiskās drošības princips.
119 Proti, iepriekš šī sprieduma 118. punktā minētā judikatūra attiecas uz gadījumu, kad iestāde paredz iespēju pārklasificēt pagaidu darbiniekus, bet neparedz skaidrus kritērijus šādai procedūrai. Tomēr šajā gadījumā tas tā nav. Turklāt šis arguments nav tāds, kas apšaubītu Komisijas neatkarību tādēļ, ka lēmums neparedzēt iespēju tikt pārklasificētiem tiem pagaidu darbiniekiem, kas ir pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata.
120 Līdz ar to attiecībā uz SySPer 2 ekrānuzņēmumu prasītājs apgalvo, ka Komisija līdz 2017. gadam visticamāk ir veikusi amatā paaugstināšanas procedūras, ka konkrēti domātas ierēdņiem, līgumdarbiniekiem un pagaidu darbiniekiem.
121 Šajā ziņā jānorāda, ka Komisija pat noliedz, ka pagaidu darbiniekiem pastāvētu atšķirīga matā paaugstināšanas prakse, paskaidrojot prasītāja iesniegtos datus kā tādus, ka izriet no tehniskas kļūdas SySPer 2 sistēmā, kas ir tikusi atrisināta. Tomēr, pieņemot, ka šāda prakse jau pastāvēja, Komisija varēja pamatoti mainīt šo praksi atbilstoši administratīvās autonomijas principam, kas ir norādīts šī sprieduma 116. punktā.
122 Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.
– Par otro pamatu – diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu
123 Ar savu otro pamatu prasītājs būtībā norāda, ka, pieņemot 2020. gada 28. oktobra atbildi, Komisija vairākos veidos esot pārkāpusi diskriminācijas aizlieguma principu.
124 Šis pamats sastāv no trim daļām. Pirmā daļa ir par nevienlīdzīgu attieksmi un diskrimināciju starp dalībniekiem programmā Pilot Junior Professionals (turpmāk tekstā – “JPP programma”) un pagaidu darbiniekiem, kas ir pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata Komisijā, otrā daļa ir par nevienlīdzīgu attieksmi pret pagaidu darbiniekiem, kas ir pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, un citiem Komisijas pagaidu darbiniekiem un trešā daļa – par nevienlīdzīgu attieksmi dažādās Savienības iestādēs vai struktūrās pret pagaidu darbiniekiem, kas ir pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata.
125 Komisija apstrīd šo argumentāciju.
126 Vispirms ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir vispārējais Savienības tiesību princips, kas noteikts Hartas 20. pantā, kura īpaša izpausme ir Hartas 21. panta 1. punktā noteiktais diskriminācijas aizlieguma princips. Šis princips prasa, lai salīdzināmas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un lai atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (skat. spriedumu, 2018. gada 27. novembris, Hebberecht/EĀDD, T‑315/17, EU:T:2018:842, 58. un 59. punkts un tajā minētā judikatūra).
127 Attiecībā uz prasību par situāciju salīdzināmību – tā tiek novērtēta, ņemot vērā visus to raksturojošos elementus. Tostarp šie elementi ir jānosaka un jānovērtē, ņemot vērā Savienības tiesību akta, ar ko tiek ieviesta attiecīgā atšķirība, priekšmetu un mērķi. Turklāt ir jāņem vērā tās nozares principi un mērķi, kurai pieder aplūkojamais akts (skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, HK/Komisija, C‑460/18 P, EU:C:2019:1119, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).
128 Ar pirmo daļu prasītājs apgalvo, ka Komisijas prakse esot diskriminējoša pret viņu salīdzinājumā ar JPP programmas dalībniekiem, kuri tāpat kā viņš esot pagaidu darbinieki, kas ir pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata. Proti, ciktāl JPP programmas dalībnieki ir pagaidu darbinieki, kas var tikt pārcelti citos amatos Komisijas dienestos, kuri ir jūtami atšķirīgi no veicamo pienākumu viedokļa, neesot nepieciešamībai noslēgt jaunu līgumu, attieksme pret šiem kandidātiem esot labvēlīgāka nekā pret citiem pagaidu darbiniekiem, kas ir pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, attiecībā uz kuriem administrācija uzskata, ka ir nepieciešams jauns līgums un līdz ar to pārcelšana ir aizliegta.
129 Vispirms, kā Komisija paskaidroja lēmumā par sūdzības R/507/20 noraidīšanu, ja pagaidu darbinieks, kas ir pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata un pieder AST funkciju grupai, būtu jāizvēlas dalībai JPP programmā, viņam tiktu piedāvāts pagaidu darbinieka līgums uz PDNK 2. panta a) punkta pamata, nevis uz PDNK 2. panta b) punkta pamata.
130 Tālāk – attiecībā uz prasītāja apgalvojumu, saskaņā ar kuru viņš esot diskriminēts tādēļ, ka JPP programmas dalībnieku regulārai pārcelšanai citā amatā jaunu līgumu noslēgšana nebija nepieciešama, jāatgādina, ka prasītājs jau tika pārcelts amatā, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 3. punktā, ar pielikumu viņa līgumam, tātad jauns līgums nebija noslēgts. Tātad var pamatoti apgalvot, ka viņu varēja pārcelt citā amatā un tam nebija nepieciešams jauns līgums.
131 Visbeidzot, runājot par apgalvojumu, atbilstoši kuram prasītājs esot cietis no diskriminācijas vecuma dēļ, jo JPP programmas kandidāti bija tikai jauni profesionāļi ar maksimums triju gadu darba pieredzi, tas ir jānoraida, ievērojot – kā izriet no iepriekš šī sprieduma 129. un 130. punkta –, ka nav konstatēta atšķirīga attieksme starp JPP programmas dalībniekiem un citiem pagaidu darbiniekiem, kas ir pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, sakarā ar pārcelšanu citā amatā bez jauna līguma noslēgšanas.
132 Līdz ar to prasītājs ir nepamatoti apgalvojis, ka pret pagaidu darbiniekiem, kas ir pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata JPP programmas ietvaros, esot labvēlīgāka attieksme nekā pret personu, kas var tik pārcelta amatā bez jauna pagaidu darbinieku līguma noslēgšanas uz PDNK 2. panta b) punkta pamata.
133 Ar otro daļu prasītājs norāda, ka apstāklis, ka administrācija neorganizē amatā paaugstināšanas procedūru vai neļauj individuāli paaugstināt amatā tos pagaidu darbiniekus, kas ir pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, izraisot nevienlīdzīgu attieksmi pret viņu kā pagaidu darbinieku, kas ir pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, un citām pagaidu darbinieku kategorijām, it īpaši tiem pagaidu darbiniekiem, kas pieņemti darbā uz PDNK 2. panta a) punkta pamata un PDNK 2. panta c) punkta pamata.
134 Prasītājs apgalvo, ka pagaidu darbinieki, kas pieņemti darbā uz PDNK 2. panta c) punkta pamata, veicot pienākumus tieši pie mandātu izpildošās personas, lai gan pagaidu darbiniekiem, kas pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, nav šāda speciāla uzdevuma. Tomēr PDNK 2. pantā nav noteikta nekāda būtiska atšķirība starp pienākumu veidu un šai atšķirībai nav īpašas nozīmes vienlīdzīgas attieksmes jomā.
135 Šajā jautājumā prasītājs norāda, ka Komisija mēģina attaisnot nevienlīdzīgo attieksmi, paskaidrojot, ka pagaidu darbinieki, kas pieņemti darbā uz nenoteiktu laiku, esot tikai ļoti ierobežots štata darbinieku skaits. Turklāt prasītājs apgalvo, ka būtiskā atšķirība starp pagaidu darbiniekiem, kas pieņemti darba uz PDNK 2. panta a) punkta pamata, un tiem, kas pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, ir viņu amatu klasifikācija budžeta apsvērumu dēļ. Taču šiem kritērijiem neesot nozīmes, analizējot vienlīdzīgo attieksmi.
136 Kā tas tika atgādināts šī sprieduma 126. punktā, vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma princips prasa, lai salīdzināmas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi, bet atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota.
137 Attiecībā uz jautājumu par dažādu pagaidu darbinieku situāciju salīdzināšanu, pirmkārt, jāatgādina, ka pagaidu darbinieku, kas pieņemti darbā uz PDNK 2. panta a) punkta pamata, amati ir ietverti štata sarakstos un atbilst pastāvīgajiem civildienestā definētajiem uzdevumiem, bet pēc budžeta iestādes izvēles tomēr nav “pastāvīgam amatam” atbilstoši (spriedums, 2012. gada 27. novembris, Sipos/ITSB, F‑59/11, EU:F:2012:164, 39. punkts).
138 Otrkārt, pagaidu darbinieki, kas pieņemti darbā uz PDNK 2. panta c) punkta pamata, ir noslēguši darba līgumu intuitu personae, kura būtiska sastāvdaļa ir abpusēja uzticēšanās (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 17. oktobris, Bonnet/Tiesa, T‑406/04, EU:T:2006:322, 47. un 101. punkts).
139 Treškārt, attiecībā uz pagaidu darbiniekiem, kas pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, – lai gan PDNK ir tieši paredzēts, ka tos var pieņemt darbā, lai tie ieņemtu pastāvīgu amatu, vienlaikus tiek precizēts, ka tas var būt tikai uz pagaidu laiku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. septembris, Adjemian u.c./Komisija, T‑325/09 P, EU:T:2011:506, 79. punkts).
140 Šajā ziņā Komisija pamatoti apgalvo, ka likumdevējs ir radījis dažādas pagaidu darbinieku kategorijas, izmantojot dažādus darba apstākļus, kas tos nostāda nesalīdzināmās situācijās, tādā veidā, ka nav iespējams konstatēt tādu atšķirīgu attieksmi pret pagaidu darbiniekiem, kas būtu diskriminācija Hartas 21. panta 1. punkta izpratnē.
141 Tomēr prasītājs norāda, ka šāda prakse esot pretēja Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktam, kurš aizliedz pret darbiniekiem uz noteiktu laiku attiekties mazāk labvēlīgi nekā pret darbiniekiem uz nenoteiktu laiku tikai tādēļ, ka pirmie minētie strādā konkrētu ilgumu, ja vien šāda atšķirīga attieksme ir pamatota ar objektīviem iemesliem.
142 Taču Komisija pamatoti ir secinājusi, ka pagaidu darbinieki, kas ir pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, nav salīdzināmā situācijā ar citām pagaidu darbinieku kategorijām. Būtiskā atšķirība starp pagaidu darbinieku kategorijām ir “amata veidā”, kuru ieņem katra no attiecīgajām kategorijām, nevis tieši līguma ilgumā. Proti, šīs trīs pagaidu darbinieku kategorijas atbilst dažādām iestāžu, organizāciju un struktūrvienību vajadzībām. Līdz ar to līgumu ilgums, kādus var noslēgt dažādas pagaidu darbinieku kategorijas, tieši izriet no konkrēto amatu veida, kurus tie var ieņemt, un tādējādi – no to atšķirīgā rakstura.
143 Ar trešo daļu prasītājs apgalvo, ka citas Savienības iestādes un organizācijas esot tieši atzinušas pagaidu darbinieku, kas ir pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, iespēju tik pārklasificētiem.
144 Komisija apstrīd trešās daļas pieņemamību tādēļ, ka pirmo reizi tā esot izvirzīta prasības pieteikumā.
145 Šajā ziņā jāatgādina, ka noteikums par sūdzības un prasības savstarpēju atbilstību prasa, lai Savienības tiesā izvirzīts prasības pamats būtu izvirzīts jau pirmstiesas procedūrā – pretējā gadījumā tas nebūs pieņemams –, lai IPNL pietiekami precīzi varētu zināt iebildumus, ko ieinteresētā persona ceļ pret apstrīdēto lēmumu (skat. spriedumu, 2013. gada 25. oktobris, Komisija/Moschonaki, T‑476/11 P, EU:T:2013:557, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).
146 Šajā lietā 2020. gada 29. jūnija pieteikumā prasītājs ir pieminējis citu Savienības iestāžu praksi, lai pamatotu savu argumentu par viņa tiesībām tikt pārklasificētam. Turklāt sūdzībās tas arī atsaucas uz pastāvīgās administratīvās prakses neievērošanu. Turklāt ir jākonstatē, ka sūdzībā ir ietverti argumenti par iespējamo dažādu pagaidu darbinieku diskrimināciju, kas ir pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, it īpaši vecuma dēļ un par nevienlīdzīgu attieksmi pret pagaidu darbiniekiem, kas pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, un citām pagaidu darbinieku kategorijām. Papildus šiem apgalvojumiem savā prasības pieteikumā prasītājs plašākā tā pamata kontekstā, kurš ir par diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu, norāda trešo daļu par iespējamo diskrimināciju citās iestādēs esošās atšķirīgās prakses dēļ.
147 Šādos apstākļos jāuzskata, ka tas, ka prasītājs savā prasības pieteikumā pirmo reizi tieši norādīja uz atšķirīgo attieksmi pret pagaidu darbiniekiem, kas pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata Komisijā un citās iestādēs, organizācijās un struktūrvienībās, nemaina nedz sūdzības mērķi, nedz priekšmetu.
148 Līdz ar to ir jānoraida Komisijas apgalvojumi par trešās daļas pieņemamību.
149 Prasītājs norāda, ka, neorganizējot paaugstināšanas amatā procedūru un nepiešķirot vienādas tiesības uz paaugstināšanu amatā pagaidu darbiniekiem, kas nodarbināti uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, Komisija salīdzinājumā ar citām iestādēm un organizācijām, tādām kā Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) vai Eiropas Savienības Aģentūra tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust), pret šiem pagaidu darbiniekiem attiecoties nelabvēlīgāk. Turklāt, lai gan dažādām Savienības iestādēm un aģentūrām ir konkrēts administratīvās autonomijas līmenis attiecībā uz to, kā veikt pārklasificēšanu, tās tomēr nevar atšķirīgi interpretēt PDNK, pagaidu darbiniekiem piešķirot mazāk labvēlīgu attieksmi.
150 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītājs nevar pamatoti atsaukties uz iekšējiem citu institūciju darbiniekiem piemērojamām normām. Proti, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iestādēm ir plaša rīcības brīvība, organizējot savus dienestus atkarībā no tām uzticētajiem uzdevumiem, kā arī ieceļot amatā to rīcībā esošo personālu (skat. spriedumu, 2004. gada 14. oktobris, Pflugradt/ECB, C‑409/02 P, EU:C:2004:625, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
151 Līdz ar to, kā tas norādīts šī sprieduma 117. punktā, Komisija tās rīcībā esošās administratīvās autonomijas ietvaros varēja izlemt nerīkot pagaidu darbinieku, kas ir pieņemti darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, paaugstināšanas amatā procedūru. Šāds lēmums nekādi nav pretrunā diskriminācijas aizlieguma principam, it īpaši tāpēc, ka tas ir piemērojams vienām un tām pašām pagaidu darbinieku kategorijām vienā iestādē.
152 No visa iepriekš minētā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida un līdz ar to prasījumi par 2020. gada 28. oktobra atbildes atcelšanu ir jānoraida kopumā.
Par prasījumiem par kaitējuma atlīdzību
153 Prasītājs lūdz viņam piešķirt zaudējumu atlīdzību un kompensēt mantisko kaitējumu, kas tam esot nodarīts ar iespējami prettiesisko lēmumu par kandidatūras noraidīšanu un 2020. gada 28. oktobra atbildi. Prasītāja prasījumi par kaitējuma atlīdzību būtībā ir iedalīti divās daļās. Pirmajā daļā, kas saistīta ar lēmumu par kandidatūras noraidīšanu, prasītājs apgalvo, ka šis lēmums viņam esot radījis mantisku kaitējumu, ko veido iespējas zaudēšana, no vienas puses, tikt pieņemtam darbā strīdīgajā amatā, un, no otras puses, kļūt par apstiprinātu ierēdni, piedaloties iekšējos konkursos, kas ir rezervēti tikai AD grupai piederošiem pagaidu darbiniekiem. Otrajā daļā, kas ir saistīta ar 2020. gada 28. oktobra atbildi, prasītājs apgalvo, ka šī atbilde viņam esot radījusi mantisko kaitējumu, kas ir iespējas zaudēšana tikt pārklasificētam AST 4 pakāpē no 2020. gada 16. maija.
154 Komisija apstrīd prasītāja argumentāciju.
Par mantisko kaitējumu sakarā ar lēmumu par kandidatūras noraidīšanu
155 Prasītājs apgalvo, ka viņš esot zaudējis iespēju tikt pieņemts darbā strīdīgajā amatā lēmuma par kandidatūras noraidīšanu dēļ. Šajā ziņā viņš apgalvo, ka, tā kā 2020. gada 24. jūlijā atlases komisija bija iesniegusi lūgumu par viņa pieņemšanu amatā un viņa iecelšanu strīdīgajā amatā, lēmuma par kandidatūras noraidīšanu dēļ iespējas tikt pieņemtam darbā zaudēšana ir jāvērtē 100 % apmērā. Šajā ziņā viņš lūdz piešķirt zaudējumu atlīdzību 24 245 EUR apmērā, kas atbilst starpībai starp viņa pašreizējo atalgojumu un to atalgojumu, uz kuru viņam būtu bijušas tiesības, ja viņš tiktu pieņemts strīdīgajā amatā AD 5 pakāpē no 2020. gada 1. septembra līdz viņa līguma beigām.
156 Turklāt prasītājs esot zaudējis iespēju kļūt par ierēdni, piedaloties iekšējos konkursos, kas ir rezervēti AD grupai piederošajiem pagaidu darbiniekiem. Proti, ja viņš no 2020. gada 1. septembra būtu pieņemts strīdīgajā amatā un tātad pārklasificēts AD 5 pakāpē, prasītājs apgalvo, ka viņš būtu varējis piedalīties minētajos 2021. un 2022. gadā organizētajos iekšējos konkursos. Prasītājs apgalvo, ka konkursos, kas norisinājās šīs prasības celšanas brīdī, apmēram 90 kandidāti uz 20 ierēdņu amatiem juridiskajā jomā veiksmīgi nokārtoja datorizētos pārbaudījumus, un tas ar 44 % iespējamību ļaujot novērtēt iespēju, ka viņš būtu kļuvis par ierēdni. Saistībā ar iespējas zaudēšanu kļūt par ierēdni prasītājs lūdz atlīdzināt kaitējumu 600 000 EUR apmērā, kas atbilst zaudētajam atalgojumam, ieskaitot algu un pabalstus par apgādībā esošām personām, kurš viņam būtu izmaksāts katru gadu 20 gadu garumā, un kam esot jāpiemēro varbūtības koeficients 0,44.
157 Vispirms jāatgādina, ka Savienības atbildība iestājas, ja tiek izpildīts nosacījumu kopums attiecībā uz iestādēm pārmestās rīcības prettiesiskumu, kaitējuma faktisko pastāvēšanu un cēloņsakarības esamību starp rīcību un minēto kaitējumu (spriedums, 2008. gada 21. februāris, Komisija/Girardot, C‑348/06 P, EU:C:2008:107, 52. punkts). Tā kā šiem nosacījumiem jābūt izpildītiem vienlaikus, lai prasība par kaitējuma atlīdzību tiktu noraidīta, pietiek ar to, ka nav izpildīts viens no tiem (spriedums, 1999. gada 9. septembris, Lucaccioni/Komisija, C‑257/98 P, EU:C:1999:402, 14. punkts).
158 Attiecībā uz divām šī sprieduma 155. un 156. punktā norādītajām kaitējuma daļām ir jānorāda, ka to izcelsme ir lēmumā par kandidatūras noraidīšanu.
159 Jākonstatē, ka, runājot par atcelšanas prasījumiem pret lēmumu par kandidatūras noraidīšanu, tā kā otrais pamats par šo lēmumu ir apmierināts, tad pirmais Komisijas atbildības iestāšanās nosacījums, proti, par pārmestās rīcības prettiesiskums, ir izpildīts.
160 Tātad ir jāpārbauda divi pārējie Komisijas atbildības iestāšanās nosacījumi, proti, kaitējuma faktiskums un cēloņsakarība.
161 Attiecībā uz mantiskā kaitējuma faktiskumu, pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka tam jābūt pienācīgi konstatētam un noteiktam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 21. februāris, Komisija/Girardot, C‑348/06 P, EU:C:2008:107, 54. punkts). It īpaši, ja apgalvotais kaitējums – kā tas ir šajā lietā – ir iespējas zaudēšana, no vienas puses, zaudētajai iespējai jābūt īstai un, no otras puses, šai zaudēšanai jābūt galīgai (skat. spriedumu, 2018. gada 24. oktobris, Fernández González/Komisija, T‑162/17 RENV, nav publicēts, EU:T:2018:711, 110. punkts un tajā minētā judikatūra).
162 Attiecībā uz cēloņsakarības esamības pārliecinātības pakāpi – to sasniedz, līdzko Savienības iestādes pieļautais prettiesiskums pārliecinošā veidā ir liedzis personai nevis obligāti tikt pieņemtai darbā, ko ieinteresētā persona nekad nevarētu pierādīt, ka tas ir noticis, bet nopietni liedzis iespēju tikt pieņemtai darbā par ierēdni vai darbinieku, kā rezultātā ieinteresētajai personai radies mantisks kaitējums – ienākumu zaudēšana (skat. spriedumu, 2018. gada 24. oktobris, Fernández González/Komisija, T‑162/17 RENV, nav publicēts, EU:T:2018:711, 111. punkts un tajā minētā judikatūra).
163 Pirmkārt, jāizskata nosacījums par apgalvotās iespējas zaudēšanas faktiskumu.
164 Saskaņā ar judikatūru, lai izvērtētu iespēju zaudēšanas faktisko raksturu, ir jāņem vērā datums, kurā tika pieņemts lēmums par kandidatūras noraidīšanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2022. gada 14. decembris, SU/EAAPI, T‑296/21, EU:T:2022:808, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).
165 Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka, ja lēmums par kandidatūras noraidīšanu nebūtu bijis prettiesisks, prasītājs būtu varējis tikt pieņemts darbā strīdīgajā amatā.
166 Vispirms, kā apgalvo prasītājs, viņš bija pilnībā apmierināts, strādājot amatā, kuru viņš ieņēma kandidatūras iesniegšanas brīdī, kas bija līdzīgs strīdīgajam amatam. Proti, no prasītāja novērtējuma ziņojumiem par 2019. un 2020. gadu izriet, ka viņš veicis savus pienākumus ļoti labi, viņa snieguma līmenis tika atzīts par izcilu, tādēļ sākotnējā trīs mēnešu termiņa beigās, uz kuru tas bija pieņemts darbā, viņa līgums tika pagarināts. Ir taisnība, ka veiksmīgas darba pieredzes esamība ir svarīgs rādītājs, kas jāņem vērā, izvēloties kandidātu, kuru pieņemt darbā (skat. spriedumu, 2011. gada 13. septembris, AA/Komisija, F‑101/09, EU:F:2011:133, 91. punkts un tajā minētā judikatūra).
167 Turklāt jānorāda, ka 2020. gada 24. jūlijā prasītāja nodaļas vadītājs bija izdevis paziņojumu, kurā bija norādīts, ka, tā kā strīdīgajā amatā nevarēja pieņemt nevienu no iekšējiem kandidātiem vai atbilstošiem ārējiem kandidātiem, arī ne no Eiropas Personāla atlases biroja (EPSO) organizētā atklāta konkursa laureātiem, un, balstoties uz prasītāja nopelniem, viņš darbā strīdīgajā amatā ieteica pieņemt prasītāju.
168 Šie apsvērumi ir pietiekami precīzu un ticamu elementu virkne, lai pierādītu, ka 2020. gadā prasītājam atlases procedūrā uz strīdīgo amatu bija patiesa iespēja tikt ieceltam šajā amatā, neraugoties uz plašo administrācijas rīcības brīvību pieņemšanas darbā jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 14. decembris, TM/ECB, T‑440/21, nav publicēts, EU:T:2022:800, 113. punkts).
169 Otrkārt, iespēju zaudēšanas galīgais raksturs tiek novērtēts brīdī, kad Savienības tiesa pieņem lēmumu, ņemot vērā visus attiecīgās lietas apstākļus, tostarp apstākļus, kas radušies pēc kaitējumu izraisošā prettiesiskā akta pieņemšanas (skat. spriedumu, 2022. gada 14. decembris, SU/EAAPI, T‑296/21, EU:T:2022:808, 90. punkts un tajā minētā judikatūra).
170 Lai izvērtētu šo galīgo raksturu, ir jāpārbauda, vai šī sprieduma pasludināšanas dienā un ņemot vērā šī sprieduma īstenošanas pasākumus, kas ir jānosaka Komisijai, prasītāja ir galīgi zaudējusi iespēju tikt ieceltai strīdīgajā amatā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 14. decembris, SU/EAAPI, T‑296/21, EU:T:2022:808, 91. punkts).
171 Jāatgādina, ka šajā lietā 2021. gada 18. janvārī prasītāja sākotnējais līgums, kurš bija noslēgts 2018. gada 16. maijā uz trim gadiem, tika pagarināts par diviem gadiem, proti, līdz 2023. gada 15. maijam. Tiktāl, ciktāl atbilstoši PDNK 8. panta otrajai daļai pēc darba līguma izbeigšanās darbinieks, kas pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, var ieņemt pastāvīgu amata vietu tikai tad, ja tas ir iecelts ierēdņa statusā Civildienesta noteikumos noteiktajos apstākļos, ir jākonstatē, ka šī sprieduma pasludināšanas dienā prasītājs vairs nevar tikt pieņemts darbā konkrētajos amatos uz PDNK 2. panta b) punkta pamata.
172 Turklāt jāpiebilst, ka strīdos saistībā ar lēmumiem par kandidatūru noraidīšanu – kāds ir šīs prasības priekšmets – Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka iespējas tikt pieņemtam darbā zuduma galīgais raksturs izriet no to trešo personu tiesību aizsardzības, kuru kandidatūras tika izraudzītas attiecīgajiem amatiem (šajā ziņā skat. spriedumus, 2006. gada 6. jūnijs, Girardot/Komisija, T‑10/02, EU:T:2006:148, 49. punkts, un 2018. gada 24. oktobris, Fernández González/Komisija, T‑162/17 RENV, nav publicēts, EU:T:2018:711, 91. punkts), un nevis no administrācijas nespējas juridiski izlabot pieļauto prettiesiskumu (spriedums, 2022. gada 14. decembris, SU/EAAPI, T‑296/21, EU:T:2022:808, 95. punkts).
173 Tādējādi, ievērojot iepriekš minēto, prasītājs ir pamatoti apgalvojis, ka viņš ir galīgi zaudējis iespēju tikt pieņemtam darbā strīdīgajā amatā.
174 Līdz ar to, pamatojoties uz šiem elementiem, ir jāuzskata, ka Komisijas pieļautais prettiesiskums ir liedzis prasītājam faktisku iespēju tikt pieņemtam darbā strīdīgajā pamatā, tādējādi pastāv cēloņsakarība starp lēmuma par kandidatūras noraidīšanu prettiesiskumu un apgalvoto iespējas zaudēšanu.
175 Tādējādi ir izpildīts otrais un trešais nosacījums, lai iestātos Komisijas atbildība.
176 Saskaņā ar judikatūru – lai noteiktu kaitējuma atlīdzības summu, kas jāmaksā par šādas iespējas zaudēšanu, pēc tam, kad ir noteikta ierēdņa vai darbinieka zaudētās iespējas būtība, ir jānosaka datums, no kura viņš būtu varējis gūt labumu no šīs iespējas, tad šī iespēja ir jāaprēķina skaitļos un, visbeidzot, jāprecizē minētās iespējas zaudēšanas finansiālās sekas (skat. spriedumu, 2022. gada 14. decembris, SU/EAAPI, T‑296/21, EU:T:2022:808, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).
177 Attiecībā uz iespējas zaudēšanas veidu un apmēru, ja tas ir iespējams, ierēdņa vai darbinieka zaudētā iespēja ir jānosaka objektīvi, izmantojot no precīzas analīzes izrietošu matemātisko koeficientu (skat. spriedumu, 2022. gada 14. decembris, SU/EAAPI, T‑296/21, EU:T:2022:808, 103. punkts un tajā minētā judikatūra), vienlaikus uzskatot, ka ir ļoti sarežģīti vai pat neiespējami definēt metodi, kas ļauj precīzi aprēķināt iespēju tikt pieņemtam darbā iestādē, un līdz ar to novērtēt kaitējumu, kas rodas no šīs iespējas zaudēšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 21. februāris, Komisija/Girardot, C‑348/06 P, EU:C:2008:107, 59. un 60. punkts).
178 Turklāt jau ir ticis nospriests, ka atalgojuma zaudēšanas kritērijs vien neļauj noteikt to kaitējumu atlīdzības apmēru, kas radušies pēc iespējas tikt pieņemtam darbā zaudēšanas. Proti, šādā gadījumā izraisītais kaitējums nav pielīdzināms tā atalgojuma apmēram, kas varētu tikt saņemts, ja šī iespēja būtu īstenojusies, jo, ņemot vērā Komisija novērtējuma brīvību šajā jomā, ieinteresētā persona nevar atsaukties uz tiesībām tikt pieņemtai darbā. Tādējādi kaitējums, par kuru ieinteresētā persona ir tiesīga saņemt atlīdzību, neatbilst neiegūtajai peļņai, kas rodas tiesību zaudēšanas dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 21. februāris, Komisija/Girardot, C‑348/06 P, EU:C:2008:107, 65. punkts).
179 Šajā lietā prasītājs ir sniedzis skaitlisku novērtējumu summai, kas būtu izmantojama kā pamats, lai aprēķinātu atlīdzības summu par zaudēto iespēju. Tomēr šim novērtējumam nevar piekrist. Proti, šo iespēju nav iespējams aprēķināt un precizēt iespējas zaudēšanas finanšu sekas, jo pareizs prasītāja mantiskā kaitējuma aprēķins ir atkarīgs no vairākām hipotēzēm, it īpaši no dienesta interešu ietekmes uz prasītāja pieņemšanas darbā iespējamību un uz kopējo šīs nodarbinātības ilgumu, ņemot vērā, ka kopējais maksimālais pagaidu darbinieka, kas pieņemts darbā uz PDNK 2. panta b) punkta pamata, darba attiecību ilgums ir seši gadi un ka šajā lietā prasītāja sākotnējais līgums jau bija noslēgts uz trim gadiem un sākotās 2018. gada 16. maijā.
180 Līdz ar to izraisītais kaitējums jānovērtē ex æquo et bono, ņemot vērā visus lietas apstākļus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2020. gada 16. decembris, VP/Cedefop, T‑187/18, nav publicēts, EU:T:2020:613, 200. punkts un tajā minētā judikatūra).
181 Šajā kontekstā būtu taisnīgi novērtēt visu mantisko kaitējumu, kuru prasītājs cietis iespējas tikt pieņemtam darbā strīdīgajā amatā zaudēšanas dēļ, un piespriest Komisijai viņam izmaksāt ex æquo et bono vienotu summu 10 000 EUR.
182 Attiecībā uz kaitējumu daļu saistībā ar zaudēto iespēju kļūt par ierēdni, piedaloties Komisijas organizētajos iekšējos konkursos 2021. un 2022. gadā, kuri ir rezervēti AD funkciju grupas pagaidu darbiniekiem, jānorāda, ka nav izpildīts nosacījums par faktiska un noteikta zaudējuma esamību, kā arī par cēloņsakarību pierādīšanu attiecībā uz iespējas veiksmīgi nokārtot minētos Komisijas iekšējos konkursus 2021. un 2022. gadā un pēc tam tikt pieņemtam darbā Savienības ierēdņa statusā zaudēšanu. Proti, lēmuma par kandidatūras noraidīšanu sekas nav likt šķēršļus prasītājam, lai tas varētu kļūt par administratoru Komisijā. Lēmums par kandidatūras noraidīšanu neliedz prasītājam iesniegt savu kandidatūru uz citiem AD funkciju grupas amatiem, kas ir vakanti Komisijā pēc šī lēmuma pieņemšanas, tāpat kā tas neliedz viņam nākotnē tikt pieņemtam darbā AD līmeņa amatā, piemēram, pamatojoties uz PDNK 2. panta a) punktu.
183 Tādējādi ir jānoraida lūgums par tā mantiskā kaitējuma, kas izriet no iespējamās iespējas kļūt par ierēdni, piedaloties Komisijas organizētajos iekšējos konkursos 2021. un 2022. gadā, kas ir rezervēti AD funkciju grupas pagaidu darbiniekiem, atlīdzināšanu.
Par mantisko kaitējumu saistībā ar 2020. gada 28. oktobra atbildi
184 Prasītājs norāda, ka tas esot zaudējis iespēju tikt paaugstinātam amatā AST 4 pakāpē no 2020. gada 16. maija. Tā kā šī iespēja tikt paaugstinātam amatā esot jānovērtē uz 100 %, ņemot vērā viņa snieguma izcilo līmeni, lūgtā kaitējuma atlīdzības summa ir 13 152 EUR.
185 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasījumi par mantiskā vai morālā kaitējuma atlīdzināšanu ir jānoraida, ja tie ir cieši saistīti ar atcelšanas prasījumiem, kuri paši ir noraidīti kā nepieņemami vai nepamatoti (skat. spriedumu, 2022. gada 12. janvāris, MW/Parlaments, T‑630/20, nav publicēts, EU:T:2022:3, 137. punkts un tajā minētā judikatūra).
186 Šajā lietā ir cieša saikne starp kaitējumu daļu sakarā ar iespējas zaudēšanu tikt paaugstinātam amatā AST 4 pakāpē no 2020. gada 16. maija un atcelšanas prasījumiem pret 2020. gada 28. oktobra atbildi.
187 Šajos apstākļos, tā kā atcelšanas prasījumu pret 2020. gada 28. oktobra atbildi pamatojumam iesniegto pamatu pārbaude nav atklājusi nekādu Komisijas pieļautu prettiesiskumu, ir jānoraida arī pamats par iespējas zaudēšanu tikt paaugstinātam amatā AST 4 pakāpē no 2020. gada 16. maija.
188 No tā izriet, ka prasība par mantiskā kaitējuma atlīdzināšanu saistībā ar iespējamo iespējas zaudēšanu tikt paaugstinātam amatā AST 4 pakāpē, sākot no 2020. gada 16. maija, ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
189 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki savus tiesāšanās izdevumus sedz paši. Tomēr Vispārējā tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem. Saskaņā ar šā Reglamenta 135. panta 1. punktu, ja to prasa taisnīgums, Vispārējā tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma.
190 Šajā lietā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz lielāko daļu prasītāja prasījumu. Turklāt Komisija ir iesniegusi iebildi par pieņemamību attiecībā uz prasījumiem par lēmumu par kandidatūras noraidīšanu, kuru tā vēlāk atsauca, un arī tam ir ietekme uz tiesāšanās izdevumiem. Šādos apstākļos izskatāmās lietas apstākļi tiks taisnīgi novērtēti, nospriežot, ka Komisija atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Komisijas 2020. gada 4. augusta lēmumu, ar kuru ir noraidīta SE kandidatūra uz vakanto amatu, kas publicēts ar atsauces numuru COM/2020/1474.
2) Komisija izmaksā SE summu 10 000 EUR kā viņam nodarītā mantiskā kaitējuma atlīdzinājumu.
3) Prasību pārējā daļā noraidīt.
4) Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
da Silva Passos | Gervasoni | Półtorak |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 5. jūlijā.
[Paraksti]