VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta paplašinātā sastāvā)
2014. gada 3. jūlijā (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu kodolieroču izplatīšanas novēršanai – Līdzekļu iesaldēšana – Pienākums norādīt pamatojumu – Kļūda vērtējumā – Atcelšanas iedarbības laikā pielāgošana
Lieta T‑565/12
National Iranian Tanker Company, Teherāna (Irāna), ko pārstāv R. Chandrasekera, S. Ashley, C. Murphy, solicitors, M. Lester, barrister, un D. Wyatt, QC,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv S. Boelaert un M. Bishop, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt, pirmkārt, Padomes 2012. gada 15. oktobra Lēmumu 2012/635/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 282, 58. lpp.), ciktāl prasītājas nosaukums ir ticis iekļauts sarakstā, kurš ir ietverts II pielikumā Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmumam 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.), un, otrkārt, Padomes 2012. gada 15. oktobra Īstenošanas Regulu (ES) Nr. 945/2012, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 282, 16. lpp.), ciktāl šī regula attiecas uz prasītāju.
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. van der Vaude [M. van der Woude] (referents), tiesneši I. Višņevska‑Bjalecka [I. Wiszniewska‑Białecka], M. Kančeva [M. Kancheva], K. Veters [C. Wetter] un I. Uljoa Rubio [I. Ulloa Rubio],
sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 31. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja, National Iranian Tanker Company, ir Irānas sabiedrība, kas ir specializējusies jēlnaftas un gāzes kravu pārvadāšanā. Tā apsaimnieko vienu no lielākajām dubultkorpusa naftas tankkuģu flotēm pasaulē.
2 Šī lieta ir saistīta ar ierobežojošiem pasākumiem, kas ir tikuši ieviesti nolūkā izdarīt spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai pēdējā minētā pārtrauktu ar kodolieroču izplatīšanu saistītās darbības vai kodolieroču piegādes sistēmu izstrādi.
3 Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome (turpmāk tekstā – “Drošības padome”) 2010. gada 9. jūnijā pieņēma Rezolūciju 1929 (2010) (turpmāk tekstā – Rezolūcija 1929) nolūkā paplašināt ierobežojošo pasākumu, kuri noteikti ar Drošības padomes Rezolūcijām 1737 (2006), 1747 (2007) un 1803 (2008), darbības jomu un ieviest papildu ierobežojošus pasākumus pret Irānas Islāma Republiku.
4 Eiropadome 2010. gada 17. jūnijā uzsvēra arvien pieaugošās bažas par Irānas kodolprogrammu, un tā pauda gandarījumu par Rezolūcijas 1929 pieņemšanu. Eiropadome, atgādinājusi par savu 2009. gada 11. decembra deklarāciju, aicināja Eiropas Savienības Padomi pieņemt pasākumus Rezolūcijā 1929 noteikto pasākumu īstenošanai, kā arī papildu pasākumus, lai sekmētu to, ka sarunās kliedē visas arvien vēl pastāvošās bažas saistībā ar divdomīgu tehnoloģiju izstrādi no Irānas puses, ar ko tā atbalsta savu kodolprogrammu un raķešu programmu. Šajos pasākumos bija jāpievēršas tirdzniecības jomām, finanšu nozarei, Irānas transporta nozarei, svarīgākajiem naftas un gāzes rūpniecības sektoriem, kā arī papildinājumiem, jo īpaši attiecībā uz Islāma revolucionāro gvardu korpusu.
5 2010. gada 26. jūlijā Padome pieņēma Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.), kura II pielikumā ir uzskaitītas personas un vienības – kas nav I pielikumā minētās vienības, kuras sarakstā ir iekļāvusi Drošības padome vai ar Rezolūciju 1737 (2006) izveidotā Sankciju komiteja –, kuru aktīvi ir tikuši iesaldēti. Šī lēmuma preambulas 22. apsvērumā ir atsauce uz Rezolūciju 1929 un ir minēts, ka šajā rezolūcijā ir atzīmēta īpaša saikne starp Irānas ienākumiem no enerģētikas nozares un ar kodolieroču izplatīšanu saistītu darbību finansēšanu.
6 2012. gada 23. janvārī Padome pieņēma Lēmumu 2012/35/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 19, 22. lpp.). Tā preambulas 8. apsvērumā ir atgādināts par iespējamo saikni starp Irānas ieņēmumiem, kas gūti no enerģētikas nozares, un ar kodolieroču izplatīšanu saistītu Irānas darbību finansēšanu, kā arī to, ka ķīmiskie procesi, iekārtas un materiāli, kas vajadzīgi naftas ķīmijas rūpniecībā, lielā mērā ir līdzīgi tiem, kas vajadzīgi dažām jutīgām kodoldegvielas cikla darbībām, kā uzsvērts Rezolūcijā 1929.
7 Ar Lēmuma 2012/35 1. panta 7. punkta a) apakšpunkta ii) punktu Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punktam ir ticis pievienots šāds apakšpunkts, kurā ir paredzēta tādu turpinājumā minētu personu un vienību līdzekļu iesaldēšana, kas ir:
“c) citas I pielikumā neietvertas personas un struktūras [vienības], kas sniedz atbalstu Irānas valdībai, un ar tām saistītas personas un struktūras [vienības], kā uzskaitīts II pielikumā.”
8 Vēlāk, 2010. gada 23. martā, Padome, piemērojot LESD, pieņēma Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu (OV L 88, 1. lpp.). Lai īstenotu Lēmuma 2012/35 1. panta 7. punkta a) apakšpunkta ii) punktu, šīs regulas 23. panta 2. punktā ir paredzēts iesaldēt to IX pielikumā uzskaitīto personu, vienību un struktūru līdzekļus, kuras ir apzinātas kā tādas, kas:
“d) ir citas personas, vienības vai struktūras, kas sniedz atbalstu, piemēram, materiālu atbalstu, loģistikas vai finansiālu atbalstu, Irānas valdībai, un personas un vienības, kas ir saistītas ar tām.”
9 2010. gada 10. augusta, 14. septembra un 10. oktobra vēstulēs Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos prasītāja informēja it īpaši par savām bažām saistībā ar to, kā tās floti ietekmēs Lēmuma 2010/413 12. pantā paredzētais aizliegums sniegt apdrošināšanas un pārapdrošināšanas pakalpojumus Irānas valdībai. Savā iepriekš minētajā 2010. gada 10. augusta vēstulē tā precizēja, ka 2009. gadā tā ir tikusi privatizēta.
10 Turklāt 2012. gada 19. janvāra vēstulē Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos prasītāja apstrīdēja faktus, par kuriem bija ziņots jūrlietu nozares specializētajā laikrakstā Lloyd’s List publicētajā rakstā ar nosaukumu “NITC to be targeted by sanctions” (Uz National Iranian Tanker Company gatavojas attiecināt sankcijas), kas iepriekšējā dienā bija ticis izplatīts internetā. Šajā ziņā prasītāja noliedza jebkādu saikni ar Irānas kodolprogrammu. Tās naftas tankkuģi netiekot izmantoti saistībā ar šo programmu aizliegtu materiālu pārvadāšanai. Piedevām ne prasītāja sabiedrība, ne tās valdes priekšsēdētājs, ne arī tās akcionāri nesaglabājot saikni ar Islāma revolucionāro gvardu korpusu.
11 Padome 2012. gada 15. oktobrī pieņēma Lēmumu 2012/635/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV L 282, 58. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Saskaņā ar šī lēmuma 16. apsvērumu Lēmuma 2010/413 II pielikumā ietvertajā to personu un vienību sarakstā, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, būtu jāiekļauj arī citu personu un vienību, jo īpaši vienību, kuras ir Irānas valsts īpašumā un kuras darbojas naftas un gāzes nozarē, nosaukumi, jo tās nodrošina būtisku ienākumu avotu Irānas valdībai.
12 Ar Lēmuma 2012/635 1. panta 8. punkta a) apakšpunktu tika grozīts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts, kurā tādējādi ir paredzēts, ka ierobežojoši pasākumi tiks attiecināti uz personām, kas ir:
“c) citas I pielikumā neietvertas personas un struktūras [vienības], kas sniedz atbalstu Irānas valdībai, un [personas] un vienības, kuras ir to īpašumā vai kontrolē, vai ar tām saistītas personas un struktūras [vienības], kā uzskaitīts II pielikumā.”
13 Ar Lēmuma 2012/635 2. pantu prasītājas nosaukums tika iekļauts Lēmuma 2010/413 II pielikumā ietvertajā tabulā ar sarakstu, [kurā ir uzskaitītas] “Personas un vienības, kuras ir iesaistītas kodolprogrammas vai ballistisko raķešu programmas darbībās, un personas un vienības, kuras atbalsta Irānas valdību”.
14 Vēlāk tajā pašā dienā Padome pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 945/2012, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 282, 16. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”). Ar šīs regulas 1. pantu prasītājas nosaukums tika iekļauts IX pielikumā ietvertajā tabulā ar sarakstu, [kurā ir uzskaitītas] “Personas un vienības, kas iesaistītas ar kodolenerģiju vai ballistiskajām raķetēm saistītās darbībās, un personas un vienības, kuras atbalsta Irānas valdību”.
15 Prasītājas nosaukums sarakstos ir ticis iekļauts ar šādu pamatojumu: “Atrodas Irānas valdības faktiskā kontrolē. Sniedz finanšu atbalstu Irānas valdībai, izmantojot akcionārus, kuri saglabā saikni ar valdību.”
16 Apstrīdētais lēmums un regula prasītājai tika paziņoti ar 2012. gada 16. oktobra vēstuli, kurā Padome vērsa prasītājas uzmanību uz iespēju iesniegt apsvērumus un lūgt Padomei pārskatīt tās nostāju.
17 Ar 2012. gada 13. decembra vēstuli prasītāja apstrīdēja sava nosaukuma iekļaušanu sarakstos ar apstrīdēto lēmumu un regulu un lūdza Padomi tai paziņot precīzāku informāciju par šīs iekļaušanas motīviem, kā arī pierādījumus, ar kuriem tā ir tikusi pamatota.
18 Padome atbildēja ar 2013. gada 12. marta vēstuli, kurai bija pievienotas prasītājas lietas dokumentu kopijas. Šajā vēstulē Padome precizēja, ka tās īpašumā nav citu dokumentu vai informācijas attiecībā uz prasītāju.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
19 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 27. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.
20 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas septītajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta. Atbilstoši septītās palātas priekšlikumam Vispārējā tiesa nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.
21 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– nekavējoties atcelt apstrīdēto lēmumu un regulu, ciktāl tie attiecas uz prasītāju;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt kā nepieņemamu vai, pakārtoti, kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 23. jūlijā, prasītāja iesniedza pieteikumu par procesa organizatorisko pasākumu un pierādījumu savākšanas pasākumu noteikšanu. Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 19. septembrī, Padome iesniedza savus apsvērumus par šo pieteikumu.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
24 Padome, formāli neizvirzot iebildi par nepieņemamību, atsaucas uz to, ka šī prasība ir nepieņemama. Tā apgalvo, ka, tā kā prasītāja atrodas Irānas valsts faktiskā kontrolē, tā ir jāuzskata par valsts iestādi. Prasītājai kā Irānas valsts veidojumam līdz ar to neesot vajadzīgo īpašību, lai celtu prasību, atsaucoties uz īpašumtiesību vai citu pamattiesību pārkāpumu. Šajā ziņā Padome nošķir, no vienas puses, noteiktas valstīs atzītas procesuālās tiesības un, no otras puses, pamattiesības, kuras valstis nevar izmantot.
25 Šī iebilde par nepieņemamību attiecoties uz visiem izvirzītajiem pamatiem, jo šīs prasības mērķis faktiski ir panākt, lai tiktu atcelta līdzekļu iesaldēšana, kas esot – pamatots – īpašumtiesību aizskārums. Tam, ka ne visos pamatos esot atsauces specifiski uz šīm tiesībām, līdz ar to neesot lielas nozīmes.
26 Šīs iebildes par nepieņemamību pamatošanai Padome atsaucas it īpaši uz 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 34. pantu, ar kuru ir tikušas noteiktas personas, kas drīkst iesniegt prasības pieteikumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un no tās jurisdikcijas ir tikušas izslēgtas valsts organizācijas. Kā uzskata Padome, ECPAK 34. panta ratio legis slēpjas pašu pamattiesību būtībā, jo valstij ir jāgarantē to ievērošana attiecībā uz fiziskajām un juridiskajām personām, uz kurām ECPAK izpratnē attiecas šīs valsts jurisdikcija. Valsts vai valsts veidojums līdz ar to nevar izmantot pamattiesības, jo suverēna valsts neietilpst citas valsts jurisdikcijā.
27 Prasītāja uzskata, ka tās prasība un visi tas izvirzītie pamati ir pieņemami.
28 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Padomes arguments, saskaņā ar kuru prasītāja kā Irānas valsts veidojums, nevar atsaukties uz īpašumtiesībām, ietilpst ceturtā pamata pamatotības izvērtējumā, [bet šis pamats] attiecas it īpaši uz īpašumtiesību pārkāpumu, nevis šīs prasības pieņemamību vai minētā pamata pieņemamību (šajā ziņā skat. Tiesas 2013. gada 28. novembra spriedumu lietā C‑348/12 P Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, 51. punkts).
29 Tādējādi šī prasība ir jāatzīst par pieņemamu.
Par lietas būtību
30 Lai pamatotu savu prasību, prasītāja izvirza četrus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Otrais pamats attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Trešais pamats attiecas uz prasītājas tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu. Ceturtais pamats attiecas uz samērīguma principa, kā arī prasītājas pamattiesību, it īpaši tiesību uz tās īpašuma, uzņēmējdarbības un reputācijas aizsardzību, neievērošanu.
31 Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms izskatīt otro pamatu.
Par otro pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi
32 Prasītāja apgalvo, ka tās iekļaušanai sarakstos nav norādīts pietiekams pamatojums. Tā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā un regulā minētie motīvi ir nenoteikti un neatbilst prasībai sniegt specifisku un konkrētu pamatojumu. Turklāt prasītāja pārmet Padomei, ka tā iebildumu rakstā norāda jaunu iekļaušanas pamatojumu, kuram neesot saiknes ar juridisko kritēriju, kas ir saistīts ar finanšu atbalsta sniegšanu.
33 Padome, no savas puses, uzsver, ka vispārējā kontekstā, kas prasītājai ir ļoti labi zināms, apstrīdētajā lēmumā un regulā minētais pamatojums ļauj tai saprast tās iekļaušanas sarakstos specifiskos un konkrētos iemeslus un tādējādi atbilst pienākuma norādīt pamatojumu prasībām. Tas, ka Eiropas Savienības iestādes novēro prasītājas darbības, kopš 2012. gada 1. jūlija esot vispārzināms fakts, ņemot vērā ar Lēmumu 2012/35 ieviesto aizliegumu importēt Savienības dalībvalstīs Irānas naftu un veikt jūras apdrošināšanu, it īpaši saistībā ar Irānas jēlnaftas pārvadāšanu. Iepriekšējā mēnesī pirms prasītājas nosaukuma iekļaušanas sarakstos virknē preses publikāciju esot tikusi atklāta saikne starp Irānas valdību un prasītāju, kā arī prasītājas darbības, lai izvairītos no ierobežojošajiem pasākumiem, it īpaši reģistrējot savus naftas tankkuģus zem trešo valstu karogiem, lai tādējādi saņemtu apdrošināšanas pakalpojumus no trešo valstu sabiedrībām.
34 Vēstules, kuras prasītāja ir adresējusi Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos pirms tās nosaukuma iekļaušanas sarakstos, un konkrēti 2012. gada 19. janvāra vēstule (skat. iepriekš 10. punktu), esot apstiprinājums tam, ka ieinteresētajai personai šis vispārējais konteksts ir bijis zināms.
35 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu, kas ir saistīts ar tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu, mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai varētu noteikt, vai tiesību akts ir pareizi pamatots vai arī saistībā ar to, iespējams, ir pieļauti pārkāpumi, kuri ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai veikt savu pārbaudi par šī tiesību akta likumību (skat. Tiesas 2012. gada 15. novembra spriedumu lietā C‑417/11 P Padome/Bamba, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Saskaņā ar LESD 296. pantu prasītajam pamatojumam ir skaidrā un nepārprotamā veidā jāparāda Savienības iestādes, kas ir apstrīdētā tiesību akta autore, argumentācija tādējādi, lai ieinteresētā persona varētu uzzināt veikto pasākumu attaisnojošos iemeslus un kompetentā tiesa varētu veikt savu pārbaudi (iepriekš minētais spriedums lietā Padome/Bamba, 50. punkts).
37 Turpinājumā attiecībā uz ierobežojošajiem pasākumiem, kas ir tikuši noteikti saskaņā ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku, ir jāuzsver, ka, ja attiecīgajai personai nav tiesību tikt uzklausītai pirms sākotnējā lēmuma par iekļaušanu sarakstā pieņemšanas, pienākuma norādīt pamatojumu izpilde ir vēl jo svarīgāka, jo tā ir vienīgā garantija, kas ļauj ieinteresētajai personai vismaz pēc šī lēmuma pieņemšanas lietderīgi izmantot tās rīcībā esošos tiesību aizsardzības līdzekļus, lai apstrīdētu minētā lēmuma likumību (iepriekš minētais spriedums lietā Padome/Bamba, 51. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 12. decembra spriedums lietā T‑228/02 Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, saukts par “OMPI I”, Krājums, II‑4665. lpp., 140. punkts).
38 Līdz ar to tāda Padomes akta pamatojumā, ar ko nosaka ierobežojošu pasākumu, ir jānorāda ne tikai šī pasākuma juridiskais pamats, bet arī specifiskie un konkrētie iemesli, kuru dēļ Padome, īstenojot savu rīcības brīvību, uzskata, ka ieinteresētajai personai šāds pasākums ir jāpiemēro (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Padome/Bamba, 52. punkts; lietā OMPI I, 146. punkts, un Vispārējās tiesas 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā T‑390/08 Bank Melli Iran/Padome, Krājums, II‑3967. lpp., 83. punkts).
39 Tomēr pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā tiesību akta būtībai un apstākļiem, kādos tas ticis pieņemts. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā tiesību akta saturu, norādīto motīvu būtību un akta adresātu vai citu personu, uz kurām tas attiecas tieši un individuāli, iespējamo interesi saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā būtu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī kontekstu, kā arī visu tiesību normu, ar kurām ir regulēta attiecīgā joma, kopumu. It īpaši nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts ieinteresētajai personai zināmā kontekstā, kas ļauj tai izprast attiecībā uz to veiktā pasākuma nozīmi (iepriekš minētais spriedums lietā Padome/Bamba, 53. un 54. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā OMPI I, 141. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Bank Melli Iran/Padome, 82. punkts).
40 Šajā lietā prasītājas nosaukuma iekļaušana sarakstos ir pamatota ar diviem turpinājumā minētajiem motīviem. Prasītāja atrodoties “Irānas valdības faktiskā kontrolē”. Tā “[sniedzot] finanšu atbalstu Irānas valdībai, izmantojot akcionārus, kuri saglabā saikni ar valdību”.
41 Attiecībā uz jautājumu, vai šajā pamatojumā atbilstoši šī sprieduma 38. punktā minētajai judikatūrai ir norādīts pasākuma, ko Padome ir veikusi attiecībā uz prasītāju, juridiskais pamats, no otrā Padomes norādītā motīva izriet, ka tā pamatā ir Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā definētais un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2 punkta d) apakšpunktā precizētais juridiskais kritērijs, kas ir saistīts ar finanšu atbalsta sniegšanu Irānas valdībai (skat. šī sprieduma 7. un 8. punktu). Turklāt šis motīvs skaidri norāda, ka no Padomes viedokļa šāds finanšu atbalsts izriet no saiknes, kuru prasītājas akcionāri saglabā ar Irānas valdību.
42 Turpretim, kā norāda prasītāja, pirmais motīvs, saskaņā ar kuru tā atrodoties Irānas valdības faktiskā kontrolē, ja to aplūko atsevišķi, neļauj atklāt juridisko kritēriju, ar kuru tas ir pamatots. Šis motīvs līdz ar to ir jāizvērtē apvienojumā ar otro motīvu.
43 Attiecībā uz jautājumu, vai abu motīvu kopējs izvērtējums juridiski pietiekami parāda Padomes argumentāciju, pirmkārt, ir jānorāda, ka šie motīvi ir jāvērtē pasākumu, ko Padome ir veikusi attiecībā uz Irānas Islāma Republiku, vispārējā kontekstā (skat. šī sprieduma 39. punktu). Šajā ziņā gan no Lēmuma 2010/413 preambulas 22. apsvēruma (šī sprieduma 5. punkts), gan no Lēmuma 2012/635 preambulas 16. apsvēruma (šī sprieduma 11. punkts) ir redzams, ka Padome ir konstatējusi saikni starp ieņēmumiem no naftas un gāzes nozares, no vienas puses, un kodolieroču izplatīšanas darbību finansēšanu, no otras puses. Tā kā prasītāja darbojas šajā nozarē kā naftas un gāzes pārvadātāja, tā varēja saprast, ka apstrīdētā lēmuma un regulas pamatojumā minētais finanšu atbalsts attiecas uz šo konkrēto saikni.
44 Kā pamatoti norāda Padome, prasītāja tiešām apzinājās Padomes nodomu iekļaut tās nosaukumu personu un vienību, pret kurām ir noteiktas sankcijas, sarakstā. Faktiski jau pirms apstrīdētā lēmuma un regulas pieņemšanas prasītāja vērsās pie Padomes, lai informētu par savām bažām saistībā ar to, kā iespējama iekļaušana sarakstos ietekmētu tās floti (šī sprieduma 9. un 10. punktu). No tā izriet, ka prasītāja uzmanīgi sekoja Padomes īstenotajai politikai attiecībā uz Irānas Islāma Republiku un ka tai tādējādi bija jābūt informētai par Padomes konstatēto saikni starp ieņēmumiem no naftas un gāzes nozares, no vienas puses, un kodolieroču izplatīšanas darbību finansēšanu, no otras puses.
45 Otrkārt, kaut gan ir taisnība, ka Padomes norādītie specifiskie iemesli, lai pamatotu prasītājas nosaukuma iekļaušanu sarakstos, ir īsi un konkrēti, jo tajos nav precizēts ne finanšu atbalsta, ko prasītāja it kā ir sniegusi Irānas valdībai, veids, ne arī starp [pēdējo minēto] un prasītājas akcionāriem pastāvošās saiknes raksturs, no šiem skaidrojumiem prasītājai tik un tā bija iespējams saprast, ka runa ir par atbalstu, kas tiek īstenots ar tās akcionāru starpniecību.
46 Prasītāja, protams, uzsver, ka tās akcionāri neesot saglabājuši saikni ar Irānas valdību, jo prasītāja 2000. gadā ir tikusi privatizēta. Tomēr šis arguments attiecas uz Padomes izvirzīto motīvu pamatotības novērtējumu, nevis uz jautājumu, vai šie motīvi atbilst LESD 296. panta prasībām. Faktiski jautājums par pamatojumu, kas ir būtiska formāla prasība, atšķiras no jautājuma par apgalvotās rīcības pierādījumu, kurš attiecas uz attiecīgā tiesību akta likumību pēc būtības un ir saistīts ar to faktu patiesuma novērtēšanu, kuri ir minēti šajā aktā, kā arī ar šo faktu atzīšanu par tādiem, kas pamato ierobežojošu pasākumu piemērošanu attiecībā uz konkrēto personu (iepriekš minētais spriedums lietā Padome/Bamba, 60. punkts).
47 Tādējādi ir jāsecina, ka, ņemot vērā vispārējo kontekstu, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums un regula, Padomes norādītais pamatojums, lai attaisnotu prasītājas nosaukuma iekļaušanu to personu un vienību sarakstos, pret kurām ir noteiktas sankcijas, atbilst LESD 296. panta prasībām, un līdz ar to, ka otrais pamats ir jānoraida.
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā
48 Prasītāja uzsver, ka neatrodas Irānas valdības kontrolē un ka nesniedz tai finanšu atbalstu. Tā apgalvo, ka tās akcionāriem privātajiem pensiju fondiem, kuru nosaukumi turklāt nav tikuši iekļauti sarakstos, kamēr tā pati ir tikusi tajos iekļauta, cik prasītājai esot zināms, neesot nekādas saiknes ar Irānas valdību. Prasītāja esot tikusi privatizēta 2000. gadā, un tās faktiskie īpašnieki (beneficial owners) esot pieci miljoni Irānas pensionāru. Katrā ziņā tā strādājot ar zaudējumiem un kopš 2010. gada neesot saviem akcionāriem izmaksājusi dividendes.
49 Savukārt preses publikācijas, uz kurām Padome atsaucas kā uz “informāciju no atklātiem avotiem”, Vispārējā tiesa nevarot ņemt vērā, jo, kā norāda prasītāja, no Padomes 2013. gada 12. marta vēstules izrietot, ka Padome neesot tās ņēmusi vērā, iekļaujot prasītājas nosaukumu sarakstos.
50 Padome savukārt uzskata, ka prasītāja atbilst kritērijam, kas attiecas uz atbalsta sniegšanu Irānas valdībai. Pirmkārt, tā atgādina, ka Savienības lēmuma aizliegt Irānas naftas importu mērķis ir atņemt Irānas Islāma Republikai ieņēmumus no naftas, kuri atbilstot 70 % šīs valsts ieņēmumu, nolūkā izdarīt uz to spiedienu, lai tā ierobežotu savu kodolprogrammu. Proti, prasītāja esot pārvadājusi aptuveni pusi no Irānas 2011. gadā saražotās jēlnaftas, kā liecinot it īpaši Institute for the Study of War (Kara pētījumu institūts) 2012. gada 16. aprīļa raksts un Amerikas Savienoto Valstu Kongresa Pētniecības dienesta 2013. gada 10. janvārī sagatavotais ziņojums (iebildumu raksta 3. un 18. pielikums).
51 Otrkārt, attiecībā uz prasītājas kapitāla struktūru Padome skaidro, ka ir pamatojusies uz dalībvalstu sniegto informāciju, ko apstiprina dati no atklātiem avotiem, saskaņā ar kuriem 33 % no šī kapitāla piederot State Pension Fund, 33 % – Social Security Retirement Fund un 33 % – NIOC Pension and Savings Fund. Prasītājas sniegtie paskaidrojumi, it īpaši prasības pieteikumam pievienotajā eksperta atzinumā (3. pielikums), nespējot atspēkot to, ka prasītāja atrodas Irānas valsts faktiskā kontrolē. Faktiski šajā atzinumā esot vienīgi norādīts, ka 66 % no prasītājas kapitāla esot 2000. gadā tikuši pārvesti diviem privāto tiesību subjektiem un ka kopš tā laika prasītāja esot pilnībā privatizēta, neminot pircēju vārdus. Par patieso prasītājas īpašnieku struktūru tādējādi apzināti [tiekot saglabāta] neskaidrība. Katrā ziņā prasītājas akcionāri esot valsts pensiju fondi, tātad valsts kontrolējot prasītāju un gūstot no šīs sabiedrības peļņu ar tās akcionāru starpniecību.
52 Piedevām 2012. gada janvārī prasītājas sabiedrības valdes priekšsēdētājs S. esot pēkšņi ticis nomainīts ar B., kādreizējo Irānas Ceļu un transporta ministru, kurš saglabājot ciešu saikni ar Irānas prezidentu. Turklāt prasītāja esot mēģinājusi noslēpt, ka ir savas flotes kuģu īpašniece, nomainot to nosaukumus un karoga valsti.
53 Attiecībā uz pierādījumiem Padome uzsver, ka tās apgalvojumi ir juridiski pietiekami pamatoti ar tās rīcībā esošajiem lietas materiāliem, kuri prasītājai ir tikuši nosūtīti pēc tās pieprasījuma, un prasītājai zināmo, no atklātiem avotiem iegūto informāciju, kas izriet no ziņojumiem un preses publikācijām, kuras ir pievienotas iebildumu rakstam.
54 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru Padomei ir zināma rīcības brīvība, katrā atsevišķajā gadījumā nosakot, vai juridiskie kritēriji, ar kuriem ir pamatoti attiecīgie ierobežojošie pasākumi, ir izpildīti (šajā ziņā skat. Tiesas 2012. gada 13. marta spriedumu lietā C‑380/09 P Melli Bank/Padome, 41. punkts, un Vispārējās tiesas 2013. gada 6. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑42/12 un T‑181/12 Bateni/Padome, 45. punkts).
55 Tomēr Savienības tiesām ir jānodrošina principā pilnīga visu Savienības tiesību aktu likumības pārbaude, ņemot vērā pamattiesības, kas ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa, tostarp tad, ja ar šiem aktiem ir paredzēts īstenot Drošības padomes saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu VII nodaļu pieņemtās rezolūcijas (Tiesas 2013. gada 18. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P Komisija/Kadi, sauktu par “Kadi II”, 97. punkts).
56 Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā garantētās pārbaudes tiesā efektivitāte ir saistīta it īpaši ar prasību, ka, pārbaudot lēmuma par noteiktas personas nosaukuma iekļaušanu vai saglabāšanu sarakstos pamatā esošo motīvu likumību, Savienības tiesai ir jāpārliecinās, ka šis lēmums ir pamatots ar pietiekami drošiem faktiem. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā apgalvotie fakti, kas ir minētā lēmuma pamatā, un tādējādi pārbaudē tiesā nav jāizvērtē tikai norādīto motīvu abstrakta ticamība, bet arī tas, vai ir pamatoti šie motīvi vai vismaz viens no tiem, kurš pats par sevi tiek uzskatīts par pietiekamu šī paša lēmuma pamatošanai (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Kadi II, 119. punkts).
57 Tieši kompetentajai Savienības iestādei apstrīdēšanas gadījumā ir jāpierāda pret attiecīgo personu vērsto motīvu pamatotība, nevis pēdējai minētajai ir jāiesniedz attaisnojoši pierādījumi par to, ka minētie motīvi nav pamatoti. Ir svarīgi, lai sniegtā informācija vai iesniegtie pierādījumi pamatotu pret attiecīgo personu vērstos motīvus (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Kadi II, 121.–122. punkts).
58 Otrkārt, attiecībā uz argumentu, ko tiesas sēdē izklāstīja Padome, ka prasītājas saistība ar Irānas naftas un gāzes nozari – jo tā nodarbojas ar Irānā ražotas jēlnaftas un gāzes pārvadāšanu – pati par sevi ļaujot pierādīt, ka prasītāja sniedz finanšu atbalstu Irānas valdībai, pietiek vien atgādināt, ka prasītājas nosaukuma iekļaušana sarakstos ir pamatota ar finanšu atbalsta sniegšanu Irānas valdībai saiknes, kuru prasītājas akcionāri saglabā ar Irānas valdību, dēļ. Tomēr naftas pārvadāšana nekādi nav saistīta ar apgalvotās saiknes esamību starp prasītājas akcionāriem un valdību. Saskaņā ar judikatūru apstrīdētu tiesību aktu likumība var tikt novērtēta tikai, pārbaudot faktiskos un juridiskos apstākļus, uz kuru pamata tie ir tikuši pieņemti. Faktiski Vispārējā tiesa nevar pieņemt Padomes aicinājumu galīgi aizstāt šo tiesību aktu pamatojumu, uz kura tie ir balstīti (skat. Vispārējās tiesas 2013. gada 12. novembra spriedumu lietā T‑552/12 North Drilling/Padome, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
59 Ir jānoraida arī skaidrojumi, kurus tiesas sēdē sniedza Padome, ka prasītāja, kas ir agrākais National Iranian Oil Company (turpmāk tekstā – “NIOC”) meitasuzņēmums, pēc tās privatizācijas ir palikusi šī valsts uzņēmuma – kas pilnībā pieder Irānas valstij un kā nosaukums ir iekļauts vienību, pret kurām ir noteiktas sankcijas Irānas valdībai sniegtā finanšu atbalsta dēļ, sarakstā – kontrolē. Faktiski šo argumentāciju, kuras būtība ir apstiprināt, ka prasītāja finanšu atbalsta sniegšanu Irānas valdībai īsteno, izmantojot trešo personu, proti, sabiedrību NIOC, nevar pieņemt. Prasītājas nosaukuma iekļaušanas sarakstos pamatojumā ir atsauce nevis uz netiešu finanšu atbalstu, kas izriet no saiknes starp prasītāju un NIOC, bet gan uz prasītājas finanšu atbalstu Irānas valdībai, izmantojot saikni starp prasītājas akcionāriem un Irānas valdību.
60 Turklāt un katrā ziņā, ciktāl iepriekš minēto Padomes argumentu mērķis ir pierādīt, ka prasītāja Irānas valdībai sniedz netiešu finanšu atbalstu, jo tā nodarbojas ar Irānā ražotas jēlnaftas un gāzes pārvadāšanu, ir jākonstatē, ka piemērojamajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēts kritērijs, kas ir saistīts ar finanšu atbalsta sniegšanu Irānas valdībai, nevis netieša finanšu atbalsta sniegšanu. Tādējādi pretēji Padomes apgalvojumiem nevar tikt uzskatīts, ka vienīgi tā apstākļa dēļ, ka prasītāja savas pārvadāšanas darbības dēļ ir saistīta ar Irānas naftas un gāzes nozari, kas ir viens no galvenajiem Irānas valdības ienākumu avotiem, ir piemērojams juridiskais kritērijs, kurš ir saistīts ar finanšu atbalsta sniegšanu šai valdībai.
61 Treškārt, attiecībā uz tās kapitāla struktūru prasītāja pamatoti norāda, ka Padomes savāktajos lietas materiālos nav ietverts neviens pierādījums. Konkrēti, ne trīs dalībvalstu iesniegtajos priekšlikumos par prasītājas nosaukuma iekļaušanu sarakstos, kuri ir datēti ar 2012. gada 19., 24. un 28. septembri, ne arī citos šīs lietas materiālos ietvertajos dokumentos prasītājas akcionāri nav tikuši identificēti, un tie nesatur ne mazāko norādi, kas spētu pamatot apgalvojumus, saskaņā ar kuriem prasītāja atrodas Irānas valdības kontrolē vai sniedz pēdējai minētajai finanšu atbalstu, izmantojot akcionārus, kuri saglabā saikni ar valdību. Vienīgie lietas materiālu elementi, kas attiecas uz prasītāju, izriet no apgalvojumiem, kuri būtībā ir atkārtoti apstrīdētajā lēmumā un regulā.
62 Līdz ar to, lai pamatotu šos apgalvojumus, kuri ir atkārtoti prasītājas nosaukuma iekļaušanas sarakstos pamatojumā, Padome nevar Vispārējā tiesā derīgi atsaukties uz faktiskajiem argumentiem, kuri tika īsi izklāstīti šī sprieduma 51. un 52. punktā, jo šie argumenti nav ietverti tās savāktajos lietas materiālos un tādējādi arī nav tikuši pēc tās pieprasījuma paziņoti prasītājai Padomes 2013. gada 12. marta vēstulē ietvertajā atbildē. Faktiski ar šādu argumentu ņemšanu vērā tiktu pārkāpts, pirmkārt, princips, saskaņā ar kuru apstrīdētu tiesību aktu likumība var tikt novērtēta tikai, pārbaudot faktiskos un juridiskos apstākļus, uz kuru pamata tie ir tikuši pieņemti, un, otrkārt, prasītājas tiesības uz aizstāvību (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Bateni/Padome, 57. punkts). Faktiski, tā kā prasītājai nav savlaicīgi ticis paziņots jaunais pamatojums, tai, pirmkārt, tiktu laupīta iespēja administratīvajā procesā lietderīgi norādīt savu viedokli par to. Otrkārt, prasītājai nebūtu iespējams novērtēt tās nosaukuma iekļaušanas sarakstos pamatotību, kā arī celt prasību. Tiktu ietekmēts arī princips par lietas dalībnieku vienlīdzību Savienības tiesā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā North Drilling/Padome, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
63 Tāpat Padomes argumentācija, saskaņā ar kuru prasītājas sabiedrības valdes priekšsēdētāja atkārtotā nomaiņa 2013. gada martā apstiprinot ciešo saikni starp pēdējās minētās akcionāriem un Irānas valdību, ir neefektīva, jo tā ir pamatota ar faktiem, kas ir iestājušies pēc apstrīdētā lēmuma un regulas pieņemšanas.
64 Līdz ar to apstākļi, kurus Vispārējā tiesa var ņemt vērā, neietver nevienu norādi, kas spētu pamatot Padomes apgalvojumus, saskaņā ar kuriem prasītāja atrodas Irānas valdības kontrolē un sniedz Irānas valdībai finanšu atbalstu.
65 No tā izriet, ka prasītājas nosaukuma iekļaušana sarakstos nav pamatota.
66 Līdz ar to pirmais pamats ir jāapmierina.
67 Visu šo iemeslu dēļ apstrīdētais lēmums un regula, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, ir jāatceļ un izvērtēt trešo un ceturto pamatu nav vajadzības.
Par apstrīdētā lēmuma un regulas atcelšanas iedarbību laikā
68 Prasītāja prasa, lai apstrīdētā lēmuma un regulas atcelšana stātos spēkā nekavējoties. Tā uzsver, ka Padomes lēmumam iekļaut to sarakstos ir individuāla lēmuma, nevis regulas raksturs, kā apliecina Padomes pienākums ierobežojošos pasākumus personām un vienībām, uz kurām tie attiecas, paziņot individuāli. Prasītāja atsaucas uz iepriekš minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome (86. un 87. punkts), kurā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka lēmumam, ar ko tiek īstenots Padomes 2007. gada 19. aprīļa Regulas (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 103, 1. lpp.) 7. pants, nav tikai un vienīgi vispārējs raksturs, bet ir individuāla akta raksturs attiecībā uz personām vai vienībām, kuru nosaukumi ar šo lēmumu ir tikuši iekļauti minētās regulas V pielikumā.
69 Kā norāda prasītāja, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. panta otrajā daļā ir paredzēta vienīgi regulas, nevis lēmuma atstāšana spēkā pēc tam, kad Vispārējā tiesa to ir atcēlusi, līdz apelācijas termiņa beigām vai, ja šajā termiņā iesniegta apelācija, līdz Tiesa to ir noraidījusi, lai ierobežotu traucējošo iedarbību, kas rodas, kad Vispārējā tiesa atceļ vispārējas tiesību normas, kuras ir piemērojamas visā Savienībā, ja šīs tiesību normas apelācijas tiesvedībā galu galā var tikt atzītas par spēkā esošām.
70 Padome apgalvo, ka Tiesas statūtu 60. pants liedz apstrīdētās regulas tūlītēju atcelšanu. Tā līdz ar to uzskata, ka Vispārējai tiesai arī vajadzētu noteikt, ka līdz šī termiņa beigām tiek apturēta arī iespējamās apstrīdētā lēmuma atcelšanas iedarbība.
71 Padome tādējādi pamatojas uz pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru attiecībā uz Vispārējās tiesas veiktas regulas, tādas kā Regula Nr. 267/2012, ar kuru tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, atcelšanas iedarbību laikā ir piemērojama Tiesas statūtu 60. panta otrā daļa. Faktiski Savienības tiesa līdz šim ir uzskatījusi, ka Regulai Nr. 267/2012, tostarp tās IX pielikumam, ir regulas raksturs, jo tās 51. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs – kas atbilst regulas iedarbībai, kāda tā ir paredzēta LESD 288. pantā (iepriekš minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā Bateni/Padome, 83. punkts, un spriedums lietā T‑110/12 Iranian Offshore Engineering & Constructions/Padome, 74. punkts; pēc analoģijas skat. arī Tiesas 2011. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑548/09 P Bank Melli Iran/Padome, Krājums, I‑11381. lpp., 45. punkts).
72 Prasītājas argumentācijai nevar piekrist.
73 Faktiski pietiek vien norādīt, ka saskaņā ar LESD 264. panta otro daļu Savienības tiesa, ja tā to uzskata par vajadzīgu, katrā ziņā var noteikt, kuras no šī tiesību akta sekām jāuzskata par galīgām, un nav jāizskata jautājums, vai lēmumam iekļaut prasītājas nosaukumu strīdīgajos sarakstos ir regulas raksturs Tiesas statūtu 60. panta otrās daļas izpratnē. Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka Vispārējā tiesa, pamatojoties uz šo tiesību normu, var izlemt, kurā datumā stājas spēkā tās spriedumi par tiesību akta atcelšanu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2013. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑58/12 Nabipour u.c./Padome, 250. un 251. punkts).
74 Šīs lietas apstākļos turpmāk tekstā izklāstīto iemeslu dēļ Vispārējā tiesa uzskata, ka šī sprieduma stāšanās spēkā ir jāaptur līdz Tiesas statūtu 56. panta pirmajā daļā minētā apelācijas termiņa beigām vai, ja šajā termiņā iesniegta apelācija, līdz Tiesa to ir noraidījusi.
75 Irānas Islāma Republikas īstenotā kodolprogramma rada nopietnas bažas gan starptautiskā, gan Eiropas mērogā. Tieši šajā kontekstā Padome, īstenojot Drošības padomes rezolūcijas, ir pakāpeniski palielinājusi pret šo valsti veikto ierobežojošo pasākumu skaitu, lai kavētu darbību, kuras apdraud starptautisko mieru un drošību, izvēršanu.
76 Līdz ar to ir jārada līdzsvars starp prasītājas interesi, lai šis spriedums par tiesību akta atcelšanu stātos spēkā nekavējoties, un vispārējo interešu mērķi, kas ir izvirzīts Savienības politikas ierobežojošu pasākumu pret Irānas Islāma Republiku jomā. Ierobežojoša pasākuma atcelšanas iedarbības laikā pielāgošana tādējādi var būt attaisnojama ar vajadzību nodrošināt ierobežojošo pasākumu efektivitāti un galu galā ar primāriem apsvērumiem, kas attiecas uz drošību un Savienības un tās dalībvalstu starptautisko attiecību īstenošanu (pēc analoģijas ar pienākuma neesamību ieinteresētajai personai iepriekš paziņot tās sākotnējās iekļaušanas sarakstos pamatojumu skat. Tiesas 2011. gada 21. decembra spriedumu lietā C‑27/09 P Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, Krājums, I‑13427. lpp., 67. punkts).
77 Proti, apstrīdēto tiesību aktu tūlītēja atcelšana, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, ļautu pēdējai minētajai pārvest visus savus līdzekļus vai to daļu ārpus Savienības teritorijas, un Padome vajadzības gadījumā nevarētu savlaicīgi piemērot LESD 266. pantu, lai izlabotu šajā spriedumā konstatētos trūkumus, un tādējādi varētu tikt radīts nopietns un neatgriezenisks kaitējums jebkādas līdzekļu iesaldēšanas, ko Padome nākotnē varētu izlemt piemērot attiecībā uz prasītāju, efektivitātei. Faktiski attiecībā uz LESD 266. panta piemērošanu šajā lietā ir jānorāda, ka prasītājas nosaukuma iekļaušanas sarakstos atcelšana ar šo spriedumu izriet no fakta, ka šīs iekļaušanas pamatojums nav balstīts uz pietiekamiem pierādījumiem (skat. šī sprieduma 65. punktu). Lai gan Padomei ir jālemj par šī sprieduma izpildes pasākumiem, prasītājas nosaukuma iekļaušana sarakstos no jauna nevar tikt automātiski izslēgta. Faktiski, īstenojot šo jauno pārbaudi, Padome var iekļaut prasītājas nosaukumu sarakstos vēlreiz, pamatojoties uz motīviem, kas ir juridiski pietiekami pamatoti.
78 No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma un regulas sekas attiecībā uz prasītāju ir jāatstāj spēkā līdz apelācijas termiņa beigām vai, ja šajā termiņā iesniegta apelācija, līdz tās noraidīšanai.
Par tiesāšanās izdevumiem
79 Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktā ir noteikts, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz tās galvenajiem prasījumiem, tai ir jāpiespriež atlīdzināt šajā tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) atcelt Padomes 2012. gada 15. oktobra Lēmumu 2012/635/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu, ciktāl ar to National Iranian Tanker Company nosaukums ir ticis iekļauts II pielikumā Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmumam 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP;
2) atcelt Padomes 2012. gada 15. oktobra Īstenošanas Regulu (ES) Nr. 945/2012, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu, ciktāl ar to National Iranian Tanker Company nosaukums ir ticis iekļauts IX pielikumā Padomes 2010. gada 23. marta Regulai (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu;
3) Lēmuma 2012/635 un Īstenošanas regulas Nr. 945/2012 sekas attiecībā uz National Iranian Tanker Company tiek atstātas spēkā līdz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta pirmajā daļā minētā apelācijas termiņa beigām vai, ja šajā termiņā iesniegta apelācija, līdz Tiesa to ir noraidījusi;
4) Eiropas Savienības Padome sedz savus, kā arī atlīdzina National Iranian Tanker Company tiesāšanās izdevumus.
van der Woude | Wiszniewska‑Białecka | Kancheva |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 3. jūlijā.
[Paraksti]