Lieta C‑171/17

Eiropas Komisiju

pret

Ungārija

Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 2006/123/EK – 15. līdz 17. pants – LESD 49. pants – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – LESD 56. pants – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Valsts mobilo maksājumu sistēma – Monopols

Kopsavilkums – Tiesas (ceturtā palāta) 2018. gada 7. novembra spriedums

1.        Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Pakalpojumi iekšējā tirgū – Direktīva 2006/123 – Piemērojamība – Vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi un monopoli, kas izveidoti pēc Direktīvas 2006/123 stāšanās spēkā – Iekļaušana

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123 1. panta 2.  un 3. punkts)

2.        Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Pakalpojumi iekšējā tirgū – Direktīva 2006/123 – Vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi – Noteikšana – Dalībvalstu rīcības brīvība – Tvērums – Pakalpojums, ko jau sniedz attiecīgajā tirgū darbojošies operatori – Apstāklis, kas ir nepietiekams, lai konstatētu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma neesamību

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123 15. panta 4. punkts un 17. pants)

3.        Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Pakalpojumi iekšējā tirgū – Direktīva 2006/123 – Novērtējamās prasības – Valsts tiesiskais regulējums vispārēju tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu jomā – Izslēgšana – Nosacījumi

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123 15. pants)

4.        Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Pakalpojumi iekšējā tirgū – Direktīva 2006/123 – Novērtējamās prasības – Valsts tiesiskais regulējums, ar ko ir izveidota obligāta valsts mobilo maksājumu sistēma, kuru pārvalda valsts uzņēmums – Pieļaujamība – Nosacījumi – Nediskriminācijas, nepieciešamības un samērīguma nosacījumu ievērošana – Neesamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123 15. panta 2. punkta d) apakšpunkts un 3. punkts)

5.        Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Valsts tiesiskais regulējums, ar ko ir izveidota obligāta valsts mobilo maksājumu sistēma, kuru pārvalda valsts uzņēmums – Attaisnojums – Primāri vispārējo interešu apsvērumi – Samērīgums – Neesamība

(LESD 56. pants)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 41.–43. punktu)

2.      Direktīvā 2006/123 par pakalpojumiem iekšējā tirgū ir iekļauti īpaši noteikumi attiecībā uz šo normu piemērošanu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, proti, pirmkārt, tās 15. panta 4. punkts un, otrkārt, 17. pants.

Šajā kontekstā dalībvalstis, ievērojot Savienības tiesības, ir tiesīgas noteikt savu vispārējās tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu tvērumu un organizēšanas kārtību, ņemot it īpaši vērā savas valsts politikas mērķus. Šajā ziņā dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, kuru Komisija var apšaubīt tikai acīmredzamas kļūdas gadījumā

Tikai apstāklis vien, ka pakalpojumu, kuru dalībvalsts ir kvalificējusi par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu, jau sniedz tirgū darbojošies operatori, nav pietiekams, lai pierādītu, ka saistībā ar šo kvalifikāciju ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Proti, fakts, ka pakalpojums tirgū jau tiek sniegts, taču nosacījumos, kas ir neapmierinoši un nesaderīgi ar vispārējām interesēm, kā tās definējusi attiecīgā dalībvalsts, var attaisnot to, ka šis pakalpojums tiek kvalificēts kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojums.

(skat. 47., 49., 55. un 56. punktu)

3.      Direktīvas 2006/123 par pakalpojumiem iekšējā tirgū 15. panta 4. punkts automātiski neizslēdz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus no šā panta piemērošanas jomas. Proti, minētajā 4. punktā ir paredzēts, ka 15. panta 1., 2. un 3. punkts attiecas uz tiesību aktiem vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu jomā vienīgi tiktāl, ciktāl šo punktu piemērošana juridiski vai faktiski nekavē veikt tiem uzticēto uzdevumu.

No tā izriet, ka minētais 15. pants neliedz tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru ir uzlikts pienākums tā 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē, ciktāl minētā prasība nav nepieciešama, lai ekonomiski dzīvotspējīgos apstākļos īstenotu īpašu ar attiecīgo sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu.

(skat. 62. un 85. punktu)

4.      Savus Direktīvas 2006/123 par pakalpojumiem iekšējā tirgū 15. panta 2. punkta d) apakšpunktā noteiktos pienākumus neizpilda dalībvalsts, kas ievieš un uztur tādu mobilo maksājumu valsts sistēmu, kuru pārvalda viens valsts kontrolēts uzņēmums un kuras lietošana ir obligāta mobilo maksājumu veikšanai dažādās izmantošanas jomās, proti, attiecībā uz publiskām stāvvietām, piekļuves nodrošināšanu ceļu tīklam satiksmes vajadzībām, valsts uzņēmuma sniegtiem pasažieru pārvadājumiem un citiem valsts uzņēmumu sniegtiem pakalpojumiem.

Proti, sistēma, ar kuru publiska institūcija piekļuvi mobilo maksājumu pakalpojumu sniegšanai rezervē valsts uzņēmumam, ir uzskatāma par prasību Direktīvas 2006/123 15. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē, attiecībā uz kuru dalībvalstīm ir jāpārbauda, vai tā ir saderīga ar nediskriminācijas, nepieciešamības un samērīguma prasībām, kuras ir paredzētas minētas direktīvas 15. panta 3. punktā. Taču šāda prasība nevar atbilst nosacījumam, ka ir jāpastāv mazāk ierobežojošiem pasākumiem, lai sasniegtu vēlamo mērķi, jo pastāv brīvību veikt uzņēmējdarbību mazāk ierobežojoši pasākumi, kuri ļauj sasniegt izvirzītos mērķus, piemēram, koncesiju sistēma, kas ir balstīta uz konkurencei atvērtu procedūru. Tā kā Direktīvas 2006/123 15. panta 3. punktā paredzētie nosacījumi ir kumulatīvi, ar šādu konstatējumu pietiek, lai secinātu, ka šī tiesību norma nav ievērota.

(skat. 76., 79., 81.–83. un 87. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

5.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 88.–92. un 96. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)