ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,

sniegti 2011. gada 17. februārī ¹(1)

Lieta C‑543/09

Deutsche Telekom AG

pret

Vācijas Federatīvo Republiku

(Bundesverwaltungsgericht (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesiskais regulējums elektroniskās komunikācijas jomā – Direktīva 2002/22/EK – 5. pants – Publisku uzziņu dienestu un abonentu sarakstu nodrošināšana – Universāls pakalpojums – 17. pants – Valsts regulatīvo iestāžu kompetence – 25. pants – Pienākums izpaust abonentu datus – Direktīva 2002/58/EK – 12. pants – Abonenta piekrišana iekļaut viņa personas datus publiskā abonentu sarakstā

Satura rādītājs

I –IevadsI – 3

II –Atbilstošās tiesību normasI – 4

A –Savienības tiesības I – 4

1)PārskatsI – 4

2)DirektīvasI – 5

a)Universālā pakalpojuma direktīvaI – 5

b)Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikācijuI – 8

c)Direktīva 2002/77I – 9

B –Valsts tiesībasI – 9

III –Faktiskie apstākļi un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumuI – 11

IV –Tiesvedība TiesāI – 13

V –Lietas dalībnieku argumentiI – 13

A –Par pirmo prejudiciālo jautājumuI – 13

B –Par otro prejudiciālo jautājumuI – 14

VI –Tiesiskais vērtējumsI – 15

A –Pirmais prejudiciālais jautājumsI – 15

1)Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktā noteiktā pienākuma izpaust datus priekšmetsI – 15

a)Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta gramatiskā interpretācijaI – 15

b)Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta struktūras interpretācijaI – 16

c)Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta mērķa interpretācijaI – 17

d)SecinājumsI – 19

2)Ar Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktu nav pilnīgi saskaņots pienākums izpaust datusI – 19

3)Dalībvalstu pienākums ievērot valsts regulatīvo iestāžu pilnvarasI – 20

a)Valsts regulatīvo iestāžu kompetence sabiedrībai tieši vai ar uzziņu dienestu starpniecību pieejamo sarakstu tirgūI – 21

b)TKG 47. pantā noteiktais pienākums izpaust svešus datus kā valsts pasākums, kas ietekmē valsts regulatīvās iestādes kompetences jomuI – 23

c)Valsts regulatīvo iestāžu kompetences jomu ietekmējošo valsts pasākumu atbilstības direktīvai vērtējumsI – 24

d)SecinājumiI – 28

B –Otrais prejudiciālais jautājumsI – 29

VII –SecinājumiI – 34

I –    Ievads

1.        Šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, kas uzsākta atbilstoši LESD 267. pantam, Bundesverwaltungsgericht [Federālā Administratīvā tiesa] (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) uzdod Tiesai divus prejudiciālus jautājumus par Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (turpmāk tekstā – “Universālā pakalpojuma direktīva”) (2), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvas 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (turpmāk tekstā – “Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju”) (3) interpretāciju.

2.        Uzdodot šos prejudiciālos jautājumus, iesniedzējtiesa būtībā lūdz skaidrojumu par uzņēmumiem, kas piešķir telefonu numurus abonentiem (turpmāk tekstā – “telekomunikāciju uzņēmumi”), Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktā noteiktā pienākuma padarīt pieejamus abonentu datus pakalpojumu sniedzējiem, kas gatavo abonentu sarakstus, kas sabiedrībai pieejami tieši vai ar uzziņu dienesta starpniecību, nosacījumiem un piemērojamību.

3.        Šie jautājumi ir radušies saistībā ar tiesvedību starp Deutsche Telekom AG (turpmāk tekstā – “prasītāja pamata lietā”) un Vācijas Federatīvo Republiku (turpmāk tekstā – “atbildētāja pamata lietā”), kuru pārstāv Bundesnetzagentur für Elektrizität, Gas, Telekommunikation, Post und Eisenbahnen (Federālā Elektroenerģijas, gāzes, telekomunikāciju, pasta un dzelzceļa aģentūra, turpmāk tekstā – “Bundesnetzagentur”). Šī tiesvedība ir par Bundesnetzagentur lēmuma likumību, ar kuru tā strīda izšķiršanas procedūras ietvaros prasītājai pamata lietā noteica pienākumu ar precīzi noteiktiem nosacījumiem pēc pieprasījuma un, lai nodrošinātu publiski pieejamus abonentu sarakstus, padarīt pieejamus to abonentu datus, kurus saskaņā ar abonentu vai to telefonpakalpojuma sniedzēju gribu var publiskot tikai viens vai daži uzņēmumi, un uzņēmums, kurš ir iesniedzis pieprasījumu, nav šo “izvēlēto” uzņēmumu vidū.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības (4)

1)      Pārskats

4.        Kopš 80. gadu vidus Savienības likumdevējs atbalsta valsts telekomunikāciju tirgu kontrolētu atvēršanu un liberalizāciju. Pirmajā posmā, kas ilga no 80. gadiem līdz 2002. gadam, Padome un Komisija pieņēma daudzas direktīvas. Turklāt Komisijas pieņemto (liberalizācijas) direktīvu mērķis bija tirgu atvēršana. Turpretī Eiropas Parlamenta un Padomes (5) (saskaņošanas) direktīvām bija jāvienādo atšķirīgie valstu tiesiskie regulējumi telekomunikāciju jomā.

5.        2002. gadā šie tiesiskais regulējums elektroniskās komunikācijas jomā tika aizstāts ar jauniem tiesību aktiem, kurus galvenokārt veido Eiropas Parlamenta un Padomes pamatdirektīva (6) un četras īpašās direktīvas (7), kā arī viena Komisijas (konkurences) direktīva (8). Universālā pakalpojuma direktīva un Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju, uz kurām attiecas konkrētais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, pieder pie četrām īpašajām Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvām.

2)      Direktīvas

a)      Universālā pakalpojuma direktīva

6.        Ar Universālā pakalpojuma direktīvu tika aizstāta Direktīva 98/10 (9), kā arī daļa no Direktīvas 97/33 (10).

7.        Universālā pakalpojuma direktīvas preambulas vienpadsmitajā apsvērumā ir noteikts:

“Abonentu saraksts un informācijas dienests veido būtisku piekļuves instrumentu publiski pieejamiem telefonpakalpojumiem un ir daļa no universālā pakalpojuma saistības. Lietotāji un patērētāji vēlas visaptverošus sarakstus un informācijas dienestu, kas iekļauj visus uzskaitītos telefonu abonentus un to numurus (tostarp fiksētos un mobilos numurus), un vēlas, lai šī informācija tiktu sniegta bezpreferenču veidā. Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīva 97/66/EK par personu datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību telekomunikāciju sektorā nodrošina abonentu tiesības uz privāto dzīvi attiecībā uz šo personas datu iekļaušanu publiskajā abonentu sarakstā.”

8.        Saskaņā ar Universālā pakalpojuma direktīvas preambulas 35. apsvērumu:

“Informācijas dienesta pakalpojumi un saraksti jau ir atvērti konkurencei. Šīs direktīvas noteikumi papildina Direktīvas 97/66/EK noteikumus, sniedzot abonentiem tiesības iekļaut savus personīgos datus sarakstā iespiestā formā vai sarakstā elektroniskā formā. Visiem pakalpojuma sniedzējiem, kas piešķir saviem abonentiem telefona numurus, ir pienākums attiecīgo informāciju padarīt pieejamu godīgā, uz izmaksām vērstā un nediskriminējošā veidā.”

9.        Universālā pakalpojuma direktīvas 5. pantā, kam dots virsraksts “Izziņu dienestu pakalpojumi un saraksti”, ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis nodrošina to, ka:

a)      vismaz viens visaptverošs saraksts ir pieejams lietotājiem attiecīgās iestādes apstiprinātā formā, iespiestā vai elektroniskā, vai abās, un tas tiek regulāri atjaunināts vismaz reizi gadā;

b)      vismaz viens telefona uzziņu dienests ir pieejams lietotājiem, ieskaitot taksofonu lietotājus.

2.      Saraksti, kas minēti 1. punktā, saskaņā ar Direktīvas 97/66/EK 11. pantu, iekļauj visus publiski pieejamu telefonpakalpojumu abonentus.

3.      Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmumi, kas nodrošina 1. punktā minētos pakalpojumus, piemēro nediskriminējošu principu tās informācijas apstrādē, ko tiem ir snieguši citi uzņēmumi.”

10.      Ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK, ar ko groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem, Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē un Regulu (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (11), Universālā pakalpojuma direktīvas 5. panta 2. punkts tika grozīts tādā ziņā, ka tajā ietvertā atsauce uz Direktīvas 97/66 11. pantu tika aizstāta ar atsauci uz Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. pantu. Šis ir tikai precizējošs grozījums, jo saskaņā ar Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 19. panta otro daļu atsauces uz Direktīvu 97/66 uzskata par atsaucēm uz Direktīvu par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju.

11.      Universālā pakalpojuma direktīvas 25. pantā, kam dots virsraksts “Operatoru pakalpojumi un uzziņu dienesti”, ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis nodrošina to, ka publiski pieejamu telefona pakalpojumu abonentiem ir tiesības būt ierakstītiem publiski pieejamā sarakstā, kas minēts 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

2.      Dalībvalstis nodrošina to, ka visi uzņēmumi, kas piešķir telefonu numurus abonentiem, pilda visus pamatotos pieprasījumus publiski pieejamu uzziņu dienestu un sarakstu nodrošināšanas nolūkā, lai padarītu pieejamu attiecīgo informāciju norunātā formātā [piemērotā formā] un ar noteikumiem, kas ir godīgi, objektīvi, uz izmaksām vērsti un nediskriminējoši.

3.      Dalībvalstis nodrošina to, ka visiem lietotājiem, kas nodrošināti ar pieslēgumu publiskajam telefonu tīklam, ir piekļuve operatoru palīdzības pakalpojumiem un uzziņu dienestiem saskaņā ar 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

[..]      

5.      Saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem par personas datu un privātās dzīves aizsardzību un jo īpaši Direktīvas 97/66/EK 11. pantu piemēro 1., 2., 3. un 4. punktu.”

12.      Ar Direktīvu 2009/136 Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 1., 3. un 5. punktā ir izdarīti šādi grozījumi:

“1.      Dalībvalstis nodrošina, ka publiski pieejamu telefona pakalpojumu abonentiem ir tiesības uz ierakstu publiski pieejamā sarakstā, kā minēts 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā, un uz to, ka viņu informācija ir pieejama telefona uzziņu dienestu pakalpojumu sniedzējiem un/vai uzziņu dienestiem saskaņā ar šā panta 2. punktu.

[..]

3.      Dalībvalstis nodrošina, ka visiem tiešajiem lietotājiem, kas nodrošināti ar publiski pieejamiem telefona pakalpojumiem, ir pieejami telefona uzziņu dienesti. Valsts regulatīvās iestādes spēj noteikt pienākumus un nosacījumus uzņēmumiem, kas kontrolē piekļuvi tiešajiem lietotājiem, lai sniegtu sarakstu aptauju pasākumus saskaņā ar Direktīvas 2002/19/EK (Piekļuves direktīva) 5. pantu. Šādi pienākumi un nosacījumi ir objektīvi, taisnīgi, nediskriminējoši un pārredzami.

[..]

5.      Šā panta 1. līdz 4. punktu piemēro saskaņā ar Kopienas tiesību aktu prasībām par personas datu un privātās dzīves aizsardzību un jo īpaši saskaņā ar Direktīvas 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) 12. pantu.”

13.      Direktīvas 2009/136 preambulas 38. apsvērumā ir ietverts šī grozījuma skaidrojums:

“Sarakstu aptauju [uzziņu] pakalpojumi būtu jāsniedz, un bieži vien tos sniedz tirgus konkurences apstākļos, saskaņā ar 5. pantu Komisijas Direktīvā 2002/77/EK [..]. Veicot vairumtirdzniecības pasākumus, ar kuriem nodrošina tiešo lietotāju (gan fiksēto, gan mobilo sakaru lietotāju) datu iekļaušanu datu bāzēs, būtu jāievēro personas datu aizsardzības noteikumi, tostarp Direktīvas 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) 12. pants. Būtu jāparedz šādu datu uz izmaksām orientēta sniegšana pakalpojumu sniedzējiem, paredzot iespēju dalībvalstīm izveidot centralizētu mehānismu, lai uzziņu dienestiem sniegtu apkopotu visaptverošu informāciju, un jānodrošina tīkla piekļuve atbilstīgi pamatotiem un pārredzamiem nosacījumiem, lai nodrošinātu, ka tiešie lietotāji var pilnībā izmantot konkurences sniegtās iespējas, kuras galīgais mērķis ir atcelt šo pakalpojumu mazumtirdzniecības regulējumu un sniegt uzziņu pakalpojumus saskaņā ar pamatotiem un pārredzamiem nosacījumiem.”

b)      Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju

14.      Ar Direktīvu par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju tika aizstāta Direktīva 97/66 (12).

15.      Direktīvas preambulas otrajā apsvērumā ir noteikts:

“Šī direktīva respektē pamattiesības un ievēro principus, kas jo īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Šī direktīva jo īpaši nodrošina pilnībā tiesības, kas izklāstītas minētās hartas 7. un 8. pantā.”

16.      Direktīvas preambulas 38. un 39. apsvērums ir formulēti šādi:

“Elektronisko komunikāciju pakalpojumu abonentu saraksti ir plaši izplatīti un publiski. Fizisku personu tiesības uz privāto dzīvi un juridisku personu likumīgās intereses nosaka, ka abonentiem jābūt iespējai noteikt, vai to personas dati tiek publicēti sarakstā, un ja tiek, tad kādi dati. Publisko abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējiem jāinformē šādos sarakstos iekļaujamie abonenti par saraksta nolūku un jebkādu īpašu veidu, kā var izmantot publisko abonentu sarakstu elektroniskās versijas, jo īpaši ar meklēšanas funkciju palīdzību, kas izvietotas programmatūrā, piemēram, apgrieztas meklēšanas funkcijas, kas ļauj abonentu saraksta lietotājam uzzināt abonenta vārdu vai nosaukumu un adresi, pamatojoties tikai uz telefona numuru.

Pienākums informēt abonentus par to publisko abonentu sarakstu nolūku, kuros tā personas dati tiek iekļauti, jāuzliek personai, kas ievāc datus šādiem sarakstiem. Ja datus var pārsūtīt vienai vai vairākām trešajām personām, abonents jāinformē par šādu iespēju un par saņēmēju vai iespējamo saņēmēju kategorijām. Jebkurā pārraidīšanā jāievēro noteikums, ka datus nedrīkst izmantot citam nolūkam nekā tam, kuram tie ir ievākti. Ja persona, kas ievāc datus no abonentiem vai jebkuras trešās personas, kurai dati ir pārsūtīti, vēlas izmantot šos datus papildus nolūkam, jauna piekrišana no abonenta ir jāiegūst vai nu personai, kas sākotnēji ievāca datus, vai trešai personai, kurai dati ir pārsūtīti.”

17.      Šīs direktīvas 12. pantā, kam dots virsraksts “Abonentu saraksti”, ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis nodrošina, ka abonenti bez maksas un pirms tie ir iekļauti abonentu sarakstā tiek informēti par drukāta vai elektroniska tādu abonentu sarakstu nolūku, par kuriem informācija ir pieejama publiski vai ir iegūta uzziņu dienestos, kuros var būt iekļauti to personas dati, kā arī par tālākām izmantošanas iespējām, pamatojoties uz meklēšanas iespējām, kas iestrādātas sarakstu elektroniskajās versijās.

2.      Dalībvalstis nodrošina, ka abonentiem ir iespēja noteikt, vai to personas dati iekļaujami abonentu sarakstā, un ja tā, tad kādi dati līdz līmenim, kad šādi dati ir atbilstoši sarakstam, kā noteicis saraksta pakalpojumu sniedzējs, un pārbaudīt, labot vai atsaukt šādus datus. Personas datu neiekļaušana publiski pieejamā abonentu sarakstā, to pārbaude, labošana un atsaukšana ir bez maksas.

3.      Dalībvalstis var pieprasīt, ka, izmantojot publiski pieejama abonentu sarakstu tādam nolūkam, kas nav personu kontaktinformācijas meklēšana, pamatojoties uz to vārdiem vai nosaukumiem un nepieciešamības gadījumā uz citu minimālo identifikācijas informāciju, ir jāsaņem papildu piekrišana no abonentiem.

4.      Šā panta 1. un 2. punkts attiecas uz abonentiem, kas ir fiziskas personas. Saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem un katrā valstī spēkā esošajiem tiesību aktiem, dalībvalstis arī nodrošina, ka attiecībā uz datu iekļaušanu publiskajos abonentu sarakstos tiek pienācīgi aizsargātas to abonentu likumīgās intereses, kuri nav fiziskas personas.”

c)      Direktīva 2002/77

18.      Direktīvas 2002/77 5. pantā, kam dots virsraksts “Uzziņu pakalpojumi”, ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka to teritorijā atceļ visas ekskluzīvās un/vai īpašās tiesības organizēt un sniegt uzziņu pakalpojumus, ieskaitot tālruņu katalogu publicēšanu un reģistra uzziņu pakalpojumus.”

B –    Valsts tiesības

19.      Likuma par telekomunikācijām (Telekommunikationsgesetz, turpmāk tekstā – “TKG”) 47. pantā, kam dots virsraksts “Abonentu datu pieejamība”, ir noteikts:

“1.      Uzņēmumiem, kas sabiedrībai sniedz telekomunikāciju pakalpojumus un tiešajiem lietotājiem piešķir telefonu numurus, ir pienākums, ievērojot piemērojamās personas datu aizsardzības normas, atbilstoši [šā likuma] 2. punkta ceturtajam teikumam padarīt pieejamus abonentu datus jebkuram uzņēmumam pēc tā pieprasījuma, lai nodrošinātu publiski pieejamus uzziņu dienestus un abonentu sarakstus. Dati jānodod nekavējoties un bez diskriminācijas.

2.      Abonentu dati ir dati, kas atbilstoši [šā likuma] 104. pantam ir publicēti abonentu sarakstos. Līdztekus numuram tie ir gan publiskojamie dati, tādi kā uzvārds vai nosaukums un adrese, gan papildu dati, tādi kā profesija, nozare, pieslēguma veids un papildu lietotāji, ja šādi dati ir uzņēmuma rīcībā. Tā ir arī visa informācija, saites un klasifikācija, kas vajadzīga šo datu publiskošanai publiski pieejamos uzziņu dienestos un sarakstos saskaņā ar pirmā teikuma noteikumiem, kas klientu prasībām atbilstošā veidā ir sagatavota atbilstoši attiecīgajam tehnikas attīstības līmenim, ievērojot datu aizsardzības normu prasības. Datiem jābūt sagatavotiem pilnībā, pēc būtības un tehniski tā, lai tos atbilstoši attiecīgajam tehnikas attīstības līmenim bez grūtībām varētu iekļaut klientiem draudzīgā abonentu sarakstā vai atbilstošā uzziņu dienesta datu bāzē.

3.      Gadījumā, ja starp uzņēmumiem rodas strīdi par tiesībām un pienākumiem, kas izriet no [šā panta] 1. un 2. punkta, atbilstoši ir piemērojams [šā likuma] 133. pants.

4.      Par abonentu datu nodošanu var tikt pieprasīta atlīdzība. Atlīdzība parasti tiek kontrolēta atbilstoši [šā likuma] 38. panta 2.–4. punkta noteikumiem. Pienākums iegūt [šā likuma] 31. pantā paredzēto atļauju atlīdzības saņemšanai ir piemērojams tikai tādā gadījumā, ja uzņēmumam mazumtirdzniecības pakalpojumu tirgū ir būtiska ietekme.”

20.      TKG 104. pantā, kam dots virsraksts “Abonentu saraksti”, ir noteikts:

“Ziņas par abonentiem var iekļaut publiski pieejamos sarakstos drukātā vai elektroniskā formā, norādot abonenta uzvārdu vai nosaukumu un papildu datus, tādus kā profesija, nozare un pieslēguma veids, ja abonents to pieprasa. Turklāt abonenti var noteikt, kādi dati sarakstos ir publiskojami. Pēc abonenta pieprasījuma sarakstā var tikt iekļauti lietotāji, ja viņi tam piekrīt.”

21.      TKG 105. pantā, kam dots virsraksts “Informācijas sniegšana”, ir noteikts:

“1.      Izziņas par abonentu sarakstos iekļautajiem telefonu numuriem var sniegt, ievērojot [šā likuma] 104. pantā, kā arī [šā panta] 2. un 3. punktā noteiktos ierobežojumus.

2.      Informācija par abonentu telefonu numuriem var tikt sniegta tikai tad, ja abonenti ir atbilstīgi informēti par to, ka viņi var iebilst pret savu telefona numuru izpaušanu un nav izmantojuši šīs savas tiesības. Informāciju par datiem, kas publiskoti atbilstoši [šā likuma] 104. pantam un satur vairāk informācijas nekā tikai telefona numuru, drīkst sniegt tikai tad, ja abonents ir piekritis papildu informācijas sniegšanai.

3.      Informāciju par tāda abonenta uzvārdu/nosaukumu vai uzvārdu/nosaukumu un adresi, par kuru ir zināms tikai telefona numurs, var sniegt, ja abonentu sarakstā iekļautais abonents, kuram pakalpojumu sniedzējs ir norādījis uz iespēju iebilst pret šādas informācijas sniegšanu, šo iespēju nav izmantojis.

4.      Pakalpojumu sniedzēja un [šā panta] 1. punktā minētā pakalpojumu sniedzēja klientu datu bāzē, kas tiek izmantota, sastādot abonentu sarakstus, nekavējoties jāatzīmē, ka abonents ir iebildis pret savu datu publiskošanu atbilstoši [šā panta] 2. punkta pirmajai daļai vai 3. punktam vai arī ir devis savu piekrišanu atbilstoši [šā panta] 2. punkta otrajai daļai. Tas jāievēro arī citiem pakalpojumu sniedzējiem, tiklīdz tiem atbilstīgā veidā varējis kļūt zināms, ka pakalpojumu sniedzēja un [šā panta] 1. punktā minētā pakalpojumu sniedzēja sarakstos ir izdarīts ieraksts par abonenta celto iebildumu vai doto piekrišanu.”

22.      TKG 133. panta, kam dots virsraksts “Citi strīdi starp uzņēmumiem”, 1. punktā ir noteikts:

“Ja sakarā ar no šā likuma izrietošām saistībām vai, pamatojoties uz šo likumu, rodas strīdi starp uzņēmumiem, kas sniedz publisko telekomunikāciju tīklu pakalpojumus vai sabiedrībai piedāvā telekomunikāciju pakalpojumus, [Bundesnetzagentur] Beschlusskammer [lēmējinstitūcija], pamatojoties uz viena lietas dalībnieka iesniegumu, pēc visu ieinteresēto personu uzklausīšanas pieņem saistošu lēmumu, ja likumā nav noteikts citādi. Tai lēmums jāpieņem vēlākais četru mēnešu laikā no brīža, kad viens no lietas dalībniekiem ir iesniedzis iesniegumu par strīdu.”

III – Faktiskie apstākļi un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

23.      Prasītāja pamata lietā ir telekomunikāciju uzņēmums, kas ar analogā vai ISDN pieslēguma palīdzību nodrošina tiešajiem lietotājiem piekļuvi publiskajam telefonu tīklam un iespēju izmantot balss telefonijas pakalpojumus. Kā tīkla operatore tā saviem abonentiem piešķir telefonu numurus. Prasītāja pamata lietā turklāt visā valstī sniedz telefona uzziņu dienesta, kā arī interneta uzziņu dienesta pakalpojumus. Bez tam ar meitas sabiedrību starpniecību tā izdod abonentu sarakstus. Vajadzīgos datus prasītāja pamata lietā administrē abonentu datu bāzē. Tajā ir ietverti ne tikai prasītājas klientu dati, bet arī citu telefonpakalpojuma sniedzēju abonentu dati, it īpaši tādu telefonpakalpojuma sniedzēju, kuri paši neizdod abonentu sarakstus un, lai izpildītu savu klientu tiesības uz ierakstu, uz līguma pamata izmanto prasītājas pamata lietā sarakstus.

24.      Prasītājas pamata lietā abonentu datu bāzi veido “publiski pieejams” un “publiski nepieejams” apakšsaraksts. “Publiski pieejamajā” apakšsarakstā ir iekļauti dati, pret kuru publiskošanu konkurējošo pakalpojumu sniedzēju sarakstā nav iebildis ne konkrētais abonents, ne viņa telefonpakalpojuma sniedzējs. Prasītāja pamata lietā šos datus nodod arī citu uzņēmumu rīcībā publiskošanai viņu abonentu sarakstos un uzziņu dienestos. Prasītājas pamata lietā dienesti ekskluzīvi saņem vēl citus datus no “publiski nepieejamā” apakšsaraksta. Tajā ir iekļauti dati, kurus konkrētais abonents vai viņa telefonpakalpojuma sniedzējs ļauj publiskot tikai prasītājai pamata lietā, un dati, kurus prasītājas pamata lietā uzziņu dienesti ir sameklējuši paši, kā arī no telefongrāmatu izdevējiem iegūtie tā dēvētie izdevēju dati.

25.      To uzņēmumu vidū, kuru rīcībā par maksu tiek nodoti publiski pieejamajā apakšsarakstā iekļautie abonentu dati, ir GoYellow GmbH, kā arī Telix AG, personas, kas iestājušās pamata lietā (turpmāk tekstā – “personas, kas iestājušās pamata lietā”), kuras sniedz interneta vai telefona uzziņu dienesta pakalpojumus. Pēc domstarpībām starp šiem uzņēmumiem un prasītāju pamata lietā par to rīcībā nododamo datu apjomu personas, kas iestājušās pamata lietā, lūdza Bundesnetzagentur [Federālo tīklu aģentūru] piemērot strīda izšķiršanas procedūru, lai prasītājai pamata lietā noteiktu vienreizēju pienākumu nodot tiem visu tās rīcībā esošo abonentu datu bāzi, ko atļauts publiskot uzziņu dienestam, un ļaut tiem katru darba dienu aktualizēt šos datus.

26.      Ar 2006. gada 11. septembra lēmumu Bundesnetzagentur noteica prasītājai pamata lietā pienākumu ar precīzi noteiktiem nosacījumiem nodot personu, kas iestājušās pamata lietā, rīcībā arī to abonentu datus, kurus saskaņā ar abonentu vai to telefonpakalpojuma sniedzēju gribu var publiskot tikai viens vai daži uzņēmumi. Šis lēmums balstījās uz TKG 47. pantu. Personu, kas iestājušās pamata lietā, pārējās prasības iestāde noraidīja, jo nekas neliecina, ka prasītāja pamata lietā šajā ziņā sistemātiski pārkāptu savus pienākumus.

27.      Prasītāja pamata lietā cēla prasību par šo pienākumu nodot tās rīcībā esošos datus, kas tai noteikts saskaņā ar TKG 47. pantu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz citu telekomunikācijas uzņēmumu abonentu datiem (turpmāk tekstā – “svešie dati”). Verwaltungsgericht [Administratīvā tiesa] prasību noraidīja. Ar Verwaltungsgericht pieņemto Revision [kasācijas] sūdzību prasītāja pamata lietā apgalvo tiesvedībā iesniedzējtiesā, ka Federālās aģentūras lēmums, kas pieņemts, balstoties uz TKG 47. pantu, ir nelikumīgs, ciktāl tas attiecas uz citu telefonpakalpojuma sniedzēju abonentu datiem. Savā Revision sūdzībā prasītāja pamata lietā lūdz atcelt Bundesnetzagentur 2006. gada 11. septembra lēmumu, grozot apstrīdēto spriedumu daļā, kurā tai noteiktais pienākums attiecas arī uz citu balss saziņas pakalpojumu sniedzēju abonentu datiem. Atbildētāja pamata lietā, kā arī personas, kas iestājušās pamata lietā, lūdz Revision sūdzību noraidīt.

28.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka saskaņā ar valsts tiesību normām prasītājas pamata lietā Revision sūdzība nav pamatota. Prasība par Bundesnetzagentur lēmumu gan ir pieņemama, tomēr pēc valsts tiesību normu kritērijiem tā pēc būtības ir lemta neveiksmei. Tomēr iesniedzējtiesai nav skaidrības par to, vai prasītājas pamata lietā pienākums, ko tai uzliek TKG 47. pants, nodot abonentu datus publisku abonentu sarakstu un uzziņu dienestu pakalpojumu sniedzējiem, kas attiecas arī uz svešiem datiem un nav atkarīgs no abonenta vai tā telefonpakalpojuma sniedzēja piekrišanas vai iebildumu trūkuma, ir saderīgs ar Savienības tiesībām.

29.      Šādos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību pamata lietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (Universālā pakalpojuma direktīva) 25. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm ir ļauts visiem uzņēmumiem, kas piešķir telefonu numurus abonentiem, noteikt pienākumu padarīt pieejamus to abonentu datus, kuriem šis uzņēmums telefonu numurus nav piešķīris, ja vien šādi dati uzņēmumam ir, publiski pieejamu uzziņu dienestu un abonentu sarakstu sniegšanai?

2)      Ja atbilde uz iepriekš minēto jautājumu ir apstiprinoša:

      vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvas 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka iepriekš minētais pienākums, ko paredz valsts likumdevējs, ir atkarīgs no tā, ka citi telefonpakalpojuma sniedzēji vai to abonenti piekrīt datu tālāknodošanai vai katrā ziņā pret to neiebilst?”

IV – Tiesvedība Tiesā

30.      Lēmums uzdot prejudiciālus jautājumus, kas pieņemts 2009. gada 28. oktobrī, Tiesas kancelejā tika saņemts 2009. gada 22. decembrī. Rakstveida procesā paskaidrojumus sniedza prasītāja pamata lietā, atbildētāja pamata lietā, personas, kas iestājušās pamata lietā, Apvienotās Karalistes un Itālijas Republikas valdības, kā arī Eiropas Komisija. 2010. gada 2. decembra tiesas sēdē piedalījās prasītājas pamata lietā, atbildētājas pamata lietā, personu, kas iestājušās pamata lietā, Apvienotās Karalistes un Komisijas pārstāvji.

V –    Lietas dalībnieku argumenti

A –    Par pirmo prejudiciālo jautājumu

31.      Komisija uzskata, ka uz pirmo prejudiciālo jautājumu jāatbild tādējādi, ka Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkts aizliedz dalībvalstīm noteikt uzņēmumiem, kas abonentiem piešķir telefonu numurus, pienākumu publiski pieejamu uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumu sniegšanai padarīt pieejamus to abonentu datus, kuriem šis uzņēmums telefonu numurus nav piešķīris, pat ja šādi dati uzņēmumam ir.

32.      Noteicošais ir fakts, ka Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktā paredzētais pienākums izpaust datus attiecas tikai uz tiem uzņēmumiem, kas piešķir telefonu numurus. No iepriekš minētā izriet, ka izpaušanas pienākumam pakļautā “attiecīgā informācija” attiecas tikai uz datiem, kas saistīti ar telefonu numuriem, kurus ir piešķīris attiecīgais uzņēmums. Ņemot vērā šā noteikuma saturu un mērķi, tas nenosaka telekomunikāciju uzņēmumiem plašāku pienākumu izpaust savu kopējo datu bāzi, kurā ir iekļauta informācija arī par citu telekomunikāciju uzņēmumu abonentiem. Starp atbilstošajām tiesību normām nav identificējams arī neviens cits noteikums, kas varētu būt par pamatu šādam plašākam pienākumam.

33.      Līdzīgus argumentus min Apvienotās Karalistes valdība, norādot, ka Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta paplašināta interpretācija ir pretrunā tās saturam, struktūrai un mērķim. Tādējādi direktīvā paredzētais pienākums izpaust datus attiecas tikai uz attiecīgo informāciju par uzņēmumu, kas piešķir telefonu numurus, abonentiem. Turklāt dalībvalstis nevar noteikt telekomunikāciju uzņēmumiem plašāku pienākumu izpaust datus.

34.      Arī prasītāja pamata lietā vispirms uzsver, ka Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkts neliek dalībvalstīm paredzēt pienākumu izpaust svešus datus. Tomēr šī atziņa vēl galīgi neatrisina jautājumu, vai atbilstoši Savienības tiesībām dalībvalstīm ir tiesības pieņemt šādu tiesisko regulējumu. Tādējādi pirmā prejudiciālā jautājuma mērķis ir precizēt, vai 25. panta 2. punkta mērķis ierobežo dalībvalstu pilnvaras noteikt telekomunikāciju uzņēmumiem papildu pienākumus. Īpaši ņemot vērā Tiesas judikatūru par Direktīvām 98/10, 2002/19 un 2002/22, kā arī Direktīvu 2002/21 un 2002/22 saturu, mērķus un normatīvo struktūru, galarezultātā uz pēdējo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši.

35.      Turpretī atbildētāja pamata lietā, gramatiski, vēsturiski, sistēmiski un teleoloģiski interpretējot Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktu, secina, ka tajā noteiktais pienākums izpaust datus principā attiecas vai varētu attiekties uz šajā lietā strīdīgajiem svešajiem datiem. Arī Itālijas valdība uzskata, ka, ņemot vērā Universālā pakalpojuma direktīvas saturu un struktūru, uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši.

36.      Līdzīgu secinājumu izdara personas, kas iestājušās pamata lietā, kuras uzskata, ka Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka dalībvalstis var noteikt uzņēmumiem pienākumu padarīt pieejamus publiski pieejamu uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumu sniegšanai visus abonentu datus, kas ir uzņēmuma rīcībā.

B –    Par otro prejudiciālo jautājumu

37.      Komisija uzskata, ka Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts likumdevējs telekomunikāciju uzņēmumam pienākumu izpaust svešus datus var noteikt tikai tad, ja attiecīgie abonenti ir informēti par šādu datu izpaušanas iespēju. Ja abonents ir skaidri iebildis pret šādu datu izpaušanu, tā nav pieļaujama. Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka jebkāda abonentu datu publiskošana citā abonentu sarakstā paredz, ka pirms tam ir jāsaņem attiecīgo personu piekrišana.

38.      Turpretī atbildētāja pamata lietā, gramatiski, vēsturiski, sistēmiski un teleoloģiski interpretējot Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. pantu, secina, ka telekomunikāciju uzņēmums var izpaust svešos datus neatkarīgi no tā, vai attiecīgais tiešais klients vai telekomunikāciju uzņēmums, kuram ir pienākums izpaust datus, pirms tam ir devis savu piekrišanu vai nav iebildis pret datu izpaušanu.

39.      Arī personas, kas iestājušās pamata lietā, uzskata, ka telefonpakalpojuma sniedzējiem un viņu abonentiem nav tiesību iebilst pret viņu datu, kas publiskoti kādā abonentu sarakstā, izpaušanu trešām personām uzziņu dienesta vai abonentu saraksta pakalpojumu sniegšanai vai ierobežot savu datu publiskošanu, atļaujot to darīt tikai konkrētā abonentu sarakstā vai noteiktam uzziņu dienestam.

40.      Līdzīgu secinājumu izdara Itālijas valdība, kura uzskata, ka Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. pants ir interpretējams tādējādi, ka dalībvalsts var noteikt telekomunikāciju uzņēmumam pienākumu izpaust svešos datus neatkarīgi no tā, vai abonents ir piekritis savu datu izpaušanai vai katrā ziņā nav iebildis pret to. Tas ir piemērojams tiktāl, ciktāl sarakstam vai uzziņu dienestam, ko paredzēts izveidot, ir tie paši mērķi kā tie, attiecībā uz kuriem abonents ir devis piekrišanu savu datu iekļaušanai abonentu sarakstā, ko ir veidojis viņa pakalpojumu sniedzējs.

VI – Tiesiskais vērtējums

A –    Pirmais prejudiciālais jautājums

41.      Uzdodot pirmo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkts pieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas paredz, ka telekomunikāciju uzņēmumiem ir pienākums publiski pieejamu uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumu sniegšanai padarīt pieejamus [citiem uzņēmumiem] ne tikai savu klientu datus, bet arī to rīcībā esošos svešos datus.

42.      Lai atbildētu uz šo jautājumu, pirmajā posmā jāanalizē, vai Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktā raksturotais telekomunikāciju uzņēmumu pienākums izpaust datus attiecas arī uz to rīcībā esošiem svešiem datiem. Tā kā, pēc manām domām, uz šo jautājumu galarezultātā ir jāatbild noliedzoši, pēc tam otrajā posmā ir jāizvērtē, vai Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkts galīgi reglamentē telekomunikāciju uzņēmumu pienākumu izpaust datus un, ja tas tā nav, vai pastāv cits tiesiskais regulējums elektroniskās komunikācijas jomā, kas varētu aizliegt dalībvalstīm noteikt telekomunikāciju uzņēmumiem pienākumu izpaust svešus datus.

1)      Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktā noteiktā pienākuma izpaust datus priekšmets

a)      Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta gramatiskā interpretācija

43.      Saskaņā ar Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktu dalībvalstīm jānodrošina tas, ka visi uzņēmumi, kas piešķir telefonu numurus abonentiem, pilda visus pamatotos pieprasījumus padarīt pieejamu “attiecīgo informāciju” piemērotā formā publiski pieejamu uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumu sniegšanai.

44.      No teikuma uzbūves izriet, ka izpaužamā “attiecīgā informācija” attiecas uz abonentiem, kuriem uzņēmumi, kuriem ir pienākums izpaust datus, piešķir telefonu numurus. Saskaņā ar Direktīvas 2002/21 2. panta k) punktu “abonents” nozīmē jebkuru fizisku vai juridisku personu, kas ir līgumslēdzēja puse ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu nodrošinātāju šādu pakalpojumu sniegšanai. Tādējādi izpaužamā “attiecīgā informācija” attiecas uz tām fiziskām un juridiskām personām, kas ir noslēgušas līgumu ar telekomunikāciju uzņēmumu, kuram ir pienākums izpaust datus.

45.      Līdz ar to 25. panta 2. punkta teksta un teikuma uzbūves interpretācija netieši norāda uz to, ka telekomunikāciju uzņēmumu pienākums izpaust datus attiecas uz šo uzņēmumu tiešo klientu, kuriem tie ir piešķīruši telefona numurus, datiem.

b)      Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta struktūras interpretācija

46.      Gramatiskās interpretācijas rezultātā izdarīto secinājumu apstiprina Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta sistēmiskā interpretācija.

47.      Universālā pakalpojuma direktīva tiesiskā regulējuma elektroniskās komunikācijas jomā kontekstā primāri skar attiecības starp elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu sniedzējiem un tiešajiem klientiem. Šajā līmenī direktīva izvirza trīs galvenos mērķus, turklāt katrs no tiem tiek aplūkots atsevišķā nodaļā.

48.      Universālā pakalpojuma direktīva, pirmkārt, izvirza mērķi visās dalībvalstīs nodrošināt tiešajiem lietotājiem komunikāciju pakalpojumu minimālo kopumu visā teritorijā par pieejamu cenu, kas atbilst konkrētām kvalitātes prasībām. Šis kā “universāls pakalpojums” raksturotais minimālais kopums (13) noteikumu veidā ir iestrādāts Universālā pakalpojuma direktīvas II nodaļā (3.–15. pants) un ietver sevī 5. pantā noteikto vismaz viena visaptveroša saraksta un vismaz viena telefona uzziņu dienesta nodrošināšanu. Universālā pakalpojuma direktīva, otrkārt, izvirza mērķi noteiktos apstākļos nodrošināt zināmu konkurenci mazumtirdzniecības tirgos, kuros tādēļ, ka vienam pakalpojumu sniedzējam ir būtiska ietekme, neeksistē efektīva konkurence. Šajā sakarā Universālā pakalpojuma direktīvas III nodaļā (16.–19. pants) ir noteikumi par valsts regulatīvo iestāžu regulējošu kontroli. Treškārt, Universālā pakalpojuma direktīvā ietverts patērētāju aizsardzības elements. Šajā sakarā IV nodaļā (20.–31. pants) ir vairākas normas par tiešo lietotāju interešu un tiesību aizsardzību.

49.      No sistēmas viedokļa raugoties, 25. pants ir iekļauts IV nodaļā un līdz ar to – Universālā pakalpojuma direktīvas nodaļā, kuras uzmanības centrā ir tiešo lietotāju intereses. Ņemot vērā iepriekš minēto, 25. panta 1. punkts orientējas uz publiski pieejamu telefona pakalpojumu abonenta tiesībām, kuram ir nodrošināmas tiesības uz ierakstu visaptverošā sarakstā. Arī 25. panta 3. un 4. punkts ir vērsts uz tiešo lietotāju tiesībām, kuriem ir nodrošināma piekļuve uzziņu dienestam (3. punkts) un kuriem jābūt iespējai piekļūt citu dalībvalstu uzziņu dienestiem (4. punkts).

50.      Kaut arī Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktā nav tiešas atsauces uz abonentiem, bet prima facie šķiet, ka tas reglamentē tikai telekomunikāciju uzņēmumu pienākumu izpaust datus, tomēr no tā izvietojuma direktīvas struktūrā izriet, ka arī šis punkts pirmām kārtām skar abonenta tiesības saistībā ar telekomunikāciju uzņēmumu, ar kuru viņam ir līgumattiecības. Skatoties no šī viedokļa, dalībvalstīm saskaņā ar Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktu ir jānodrošina, lai telekomunikāciju uzņēmumi attiecīgo informāciju par saviem abonentiem pēc pieprasījuma padarītu pieejamu, lai varētu sniegt publiski pieejamus uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumus.

51.      Svarīgs netiešs pierādījums tam, ka šī sistēmiskā analīze ir pareiza, izriet no grozījumiem, kas Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 1. punktā izdarīti ar Direktīvu 2009/136. Jaunajā redakcijā 25. panta 1. punkts līdztekus publiski pieejamu telefona pakalpojumu abonenta tiesībām uz ierakstu abonentu sarakstā paredz, ka šiem abonentiem ir arī tiesības uz to, ka viņu informācija ir pieejama telefona uzziņu dienestu pakalpojumu sniedzējiem un/vai uzziņu dienestiem saskaņā ar 25. panta 2. punktu. Līdz ar to Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktā raksturotais telekomunikāciju uzņēmumu pienākums izpaust savu abonentu datus uzziņu dienestu un/vai sarakstu pakalpojumu sniedzējiem ir no jauna definēts abonentu tiesību veidā un tādējādi skaidri apstiprināts.

c)      Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta mērķa interpretācija

52.      Universālā pakalpojuma direktīvas preambulas apsvērumi nevieš lielu skaidrību par mērķiem, kas tiek izvirzīti 25. panta 2. punktā raksturotajam pienākumam izpaust datus. Šajā sakarā direktīvas preambulas 35. apsvērumā tikai ir teikts, ka visiem pakalpojuma sniedzējiem, kas piešķir saviem abonentiem telefona numurus, ir pienākums attiecīgo informāciju padarīt pieejamu godīgā, uz izmaksām vērstā un nediskriminējošā veidā.

53.      Aplūkojot Universālā pakalpojuma direktīvu vispārīgi, var secināt, ka, nosakot pienākumu izpaust datus atbilstoši Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktam, likumdevējs ir izvirzījis divus galvenos mērķus.

54.      Pirmkārt, šim izpaušanas pienākumam jānodrošina, ka sabiedrībai pieejamo abonentu sarakstu tirgū faktiski tiek izveidots minimālais kopums, kas saskaņā ar 5. panta 1. punktu jānodrošina kā universāls pakalpojums. Nosakot telekomunikāciju uzņēmumiem pienākumu pēc pieprasījuma izpaust attiecīgos savu tiešo klientu datus, tiek nodrošināts, ka var tikt izveidots vismaz viens visaptverošs abonentu saraksts (14).

55.      Otrkārt, pienākums izpaust datus garantē, ka tiks izpildītas tagad Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 1. punktā skaidri nostiprinātās abonentu tiesības uz to, ka viņu dati tiek izpausti telefona uzziņu dienestu pakalpojumu sniedzējiem un/vai uzziņu dienestiem, lai izveidotu šim nolūkam nepieciešamo datu bāzi.

56.      Šie abi galvenie mērķi prasa, lai telekomunikāciju uzņēmumi attiecīgo informāciju par saviem klientiem pēc pieprasījuma un ar mērķi nodrošināt publiski pieejamus abonentu sarakstus izpaustu atbilstoši Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta normām. Tomēr, lai sasniegtu šos mērķus, nav nepieciešams telekomunikāciju uzņēmumiem noteikt vēl arī pienākumu pēc pieprasījuma izpaust to rīcībā esošos svešos datus abonentu sarakstu sagatavošanai.

57.      Atbildētāja pamata lietā uzskata, ka likumdevējs ar Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktu ir gribējis izveidot funkcionējošu konkurenci abonentu sarakstu un uzziņu dienestu pakalpojumu sniedzēju tirgū. Šis mērķis liek telekomunikāciju uzņēmumu pienākumu izpaust datus, kas noteikts Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktā, interpretēt tādējādi, ka tas attiecas arī uz svešiem datiem, kas ir šo uzņēmumu rīcībā. Tas tādēļ, ka šajā jomā ilgtspējīgu konkurētspēju var sasniegt tikai tad, ja šo pakalpojumu sniedzēji datus var iegūt vienkārši, efektīvi un pilnā apmērā. Abonentu datu iegūšana no katra telekomunikāciju uzņēmuma atsevišķi neatbilstu šīm prasībām.

58.      Šis atbildētājas pamata lietā arguments nepārliecina.

59.      Kaut gan nevar noliegt, ka tiesiskā regulējuma elektroniskās komunikācijas jomā mērķis kopumā ir arī ļaut tiešajiem lietotājiem uzziņu dienestu nodrošināšanas tirgū pilnībā izmantot konkurences sniegtās iespējas, šis vispārējais mērķis nepamato Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta interpretāciju, ko piedāvā atbildētāja pamata prāvā. Proti, šajā ziņā noteicošais ir apstāklis, ka Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkts nepieder pie noteikumiem, kuru mērķis kopējo tiesisko regulējumu elektroniskās komunikācijas jomā kontekstā konkrēti ir atbalstīt un nodrošināt ilgtspējīgu konkurētspēju uzziņu dienestu tirgū.

60.      Lai gan ir taisnība, ka arī Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktā noteiktais pienākums izpaust datus, kas attiecas tikai uz attiecīgā telekomunikāciju uzņēmuma abonentiem, var pozitīvi ietekmēt konkurenci uzziņu dienestu nodrošināšanas tirgū, jo šādā veidā visiem uzziņu dienestu un sarakstu pakalpojumu sniedzējiem tiek dota iespēja veidot visaptverošas datu bāzes, tomēr šī konkurenci veicinošā funkcija ir jāaplūko kā – principā atbalstāms – papildu elements, kas, Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktu interpretējot teleoloģiski, tomēr ir jāatvirza otrajā plānā, dodot vietu abiem iepriekš minētajiem galvenajiem mērķiem.

61.      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, arī Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta teleoloģiskā interpretācija apstiprina, ka par izpaužamiem datiem šī noteikuma izpratnē ir uzskatāmi tikai telekomunikāciju uzņēmumu tiešo abonentu dati.

d)      Secinājums

62.      Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta satura, sistēmas un mērķu interpretācija liek man izdarīt secinājumu, ka tajā raksturotais telekomunikāciju uzņēmumu pienākums izpaust datus attiecas tikai uz attiecīgo informāciju par abonentiem, kuriem šis telekomunikāciju uzņēmums ir piešķīris telefona numuru.

2)      Ar Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktu nav pilnīgi saskaņots pienākums izpaust datus

63.      No maniem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka saskaņā ar Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktu principā nav jānosaka pienākums telekomunikāciju uzņēmumiem izpaust to rīcībā esošos svešos datus. Lai atbildētu uz jautājumu, vai šī noteikuma dēļ dalībvalstīm ir aizliegts likumā paredzēt pienākumu izpaust šādus svešos datus, ir jāprecizē, kādu saskaņošanas līmeni likumdevējs ir gribējis sasniegt ar Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktu. Proti, ja ar šo noteikumu būtu pilnībā jāsaskaņo telekomunikāciju uzņēmumu pienākums izpaust datus, tad būtu aizliegts ieviest vai atstāt spēkā likumā noteiktu pienākumu izpaust svešus datus, kas pārsniedz direktīvā noteiktās prasības.

64.      Pēc manām domām, Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta mērķis nav pilnībā saskaņot telekomunikāciju uzņēmumu pienākumu izpaust datus (15).

65.      Kā es jau esmu norādījusi, viens no Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktā noteiktā pienākuma izpaust datus galvenajiem mērķiem ir nodrošināt, ka faktiski tiek izveidots minimālais kopums, kas saskaņā ar 5. panta 1. punktu jānodrošina kā universāls pakalpojums, sabiedrībai pieejamo abonentu sarakstu un uzziņu dienestu tirgū.

66.      Saskaņā ar Universālā pakalpojuma direktīvas 5. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina to, ka lietotājiem ir pieejams vismaz viens visaptverošs saraksts, kā arī vismaz viens telefona uzziņu dienests. No šī noteikuma satura tieši izriet, ka runa ir par minimālajām prasībām, kas jāievēro dalībvalstīm. No iepriekš minētā izriet, ka dalībvalstis principā var pieņemt plašāku tiesisko regulējumu ar mērķi nodrošināt attiecīgajos mazumtirdzniecības tirgos vairāku visaptverošu sarakstu vai uzziņu dienestu pakalpojumus.

67.      Īpaši ņemot vērā sistemātisko kopsakaru starp Universālā pakalpojuma direktīvas 5. panta 1. punktu un 25. panta 2. punktu, 5. panta 1. punkta kvalifikācija par minimālo saskaņošanas klauzulu nenoliedzami ietekmē atbildi uz jautājumu, vai ar 25. panta 2. punktu ir pilnībā saskaņots telekomunikāciju uzņēmumu pienākums izpaust datus.

68.      Ņemot vērā, ka saskaņā ar Universālā pakalpojuma direktīvas 5. panta 1. punktu dalībvalstis var radīt priekšnoteikumus, ka tiešajiem lietotājiem ir pieejami vairāki visaptveroši saraksti un uzziņu dienesti, ko piedāvā dažādi pakalpojumu sniedzēji, Universālā pakalpojuma direktīvas sistēmiskā un teleoloģiskā interpretācija liek izdarīt secinājumu, ka dalībvalstis šajā nolūkā principā var arī pārsniegt 25. panta 2. punktā noteiktās prasības.

69.      Ieviešot telekomunikāciju uzņēmumiem pamata lietā strīdīgo pienākumu izpaust svešus datus, Vācijas Federatīvā Republika ir izmantojusi šo rīcības brīvību. Proti, ieviešot šo pienākumu, tā, ievērojot Vācijas abonentu sarakstu mazumtirdzniecības tirgus īpatnības, ir mēģinājusi radīt tādu stāvokli tirgū, kas veicinātu vairāku sabiedrībai tieši vai arī ar uzziņu dienestu starpniecību pieejamu sarakstu pakalpojumu sniedzēju pastāvēšanu (16).

70.      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es secinu, ka ar Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktu nav pilnībā saskaņots telekomunikāciju uzņēmumu pienākums izpaust datus.

3)      Dalībvalstu pienākums ievērot valsts regulatīvo iestāžu pilnvaras

71.      Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktā raksturotā pienākuma izpaust datus kā minimālās saskaņošanas klauzulas klasifikācija nozīmē, ka dalībvalstīm principā ir tiesības pieņemt plašākus pasākumus. Gadījumā, ja dalībvalstis izmanto šo rīcības brīvību, tām tomēr ir pienākums ievērot pārējās Universālā pakalpojuma direktīvas prasības un noteikumus, kā arī pārējās direktīvas par tiesisko regulējumu elektroniskās komunikācijas jomā.

72.      Šajā sakarā, cita starpā, ir jāievēro Universālā pakalpojuma direktīvas 3. panta 2. punkta normas. Tajā ir noteikts, ka, pieņemot tiesību normas universālā pakalpojuma nodrošināšanai, dalībvalstīm jāievēro objektivitātes, pārskatāmības, nediskriminācijas un samērīguma principi. Šis noteikums paredz, ka dalībvalstis arī cenšas samazināt tirgus izkropļošanu un šajā sakarā aizsargā sabiedrības intereses. Tomēr šajā lietā nav minēti argumenti, kas ļautu secināt, ka, atbilstoši TKG 47. pantam atzīstot pienākumu izpaust svešus datus, šīs prasības nebūtu ievērotas.

73.      Ņemot vērā pamata lietas faktiskos apstākļus, saistībā ar tāda valsts noteiktā pienākuma izpaust svešus datus ieviešanu, kāds ir paredzēts TKG 47. pantā, tomēr rodas jautājums, vai, pieņemot šo tiesību normu, valsts likumdevējs, neievērojot direktīvu, ir ietekmējis pilnvaras, kas atbilstoši tiesiskajam regulējumam elektroniskās komunikācijas jomā ir jāpiešķir valsts regulatīvajām iestādēm sabiedrībai tieši vai ar uzziņu dienestu starpniecību pieejamo sarakstu mazumtirdzniecības tirgū (17).

74.      Lai atbildētu uz šo jautājumu, es vispirms raksturošu valsts regulatīvo iestāžu funkcijas un kompetenci šajā mazumtirdzniecības tirgū un paskaidrošu, kādā veidā tāda valsts noteiktā pienākuma izpaust svešus datus ieviešana, kāds ir paredzēts TKG 47. pantā, ietekmē šo kompetenci. Pēc tam es pievērsīšos jautājumam, kādu nosacījumu gadījumā dalībvalstis drīkst ietekmēt valsts regulatīvo iestāžu kompetences jomu un vai, pieņemot TKG 47. pantā noteikto pienākumu izpaust svešus datus, Vācijas Federatīvā Republika ir pārkāpusi Savienības tiesību normas, kas jāievēro šajā sakarā.

a)      Valsts regulatīvo iestāžu kompetence sabiedrībai tieši vai ar uzziņu dienestu starpniecību pieejamo sarakstu tirgū

75.      Par valsts regulatīvo iestāžu funkcijām un pilnvarām, kas noteiktas tiesiskajā regulējumā elektroniskās komunikācijas jomā, Tiesa 2009. gada 3. decembra spriedumā lietā Komisija/Vācija (18) ir uzsvērusi, ka Pamatdirektīvā ir noteikti saskaņoti noteikumi elektronisko komunikāciju pakalpojumu, elektronisko komunikāciju tīklu, saistītu iekārtu, kā arī saistītu iestāžu un pakalpojumu reglamentēšanai un tādējādi ir paredzētas valsts regulatīvo iestāžu funkcijas.

76.      Šajā sakarā publiski pieejamu uzziņu dienestu un sarakstu pakalpojumu sniegšana ir kvalificējama kā “saistīts pakalpojums” Pamatdirektīvas izpratnē (19), kuru reglamentēt ir pilnvarotas valsts regulatīvās iestādes, īstenojot Pamatdirektīvā un Universālā pakalpojuma direktīvā noteiktās pilnvaras.

77.      Regulatīvo iestāžu pilnvaras pieņemt regulatīvus pasākumus uzziņu dienestu un sarakstu mazumtirdzniecības tirgos galvenokārt ir noteiktas Universālā pakalpojuma direktīvas 17. pantā (20).

78.      17. panta 1. punktā ir noteikts, ka valsts regulatīvā iestāde uzliek atbilstīgas regulējošas saistības uzņēmumiem, kas attiecīgajā mazumtirdzniecības tirgū – kas noteikts saskaņā ar Pamatdirektīvas 15. pantu – tiek uzskatīti par uzņēmumiem ar būtisku ietekmi tirgū Pamatdirektīvas 14. panta izpratnē, ja – saskaņā ar Pamatdirektīvas 16. pantu veiktās – tirgus analīzes rezultātā tā nosaka, ka attiecīgais tirgus nav efektīvi konkurētspējīgs, un ja tā secina, ka saistības, kas uzliktas saskaņā ar Direktīvu 2002/19, neradīs Direktīvas 2002/21 8. pantā noteikto mērķu sasniegšanu.

79.      Šajā sakarā Universālā pakalpojuma direktīvas 17. panta 2. punktā cita starpā ir noteikts, ka saskaņā ar šā panta 1. punktu uzliktajām saistībām ir jāatbilst noteiktās problēmas raksturam un ir jābūt samērīgām un attaisnojamām, ņemot vērā mērķus, kas noteikti saskaņā ar Pamatdirektīvas 8. pantu.

80.      No šiem apsvērumiem izriet, ka valsts regulatīvajām iestādēm, kuras – ievērojot atbilstošās direktīvu normas – ir atzinušas, ka attiecīgais abonentu sarakstu un uzziņu dienestu mazumtirdzniecības tirgus nav efektīvi konkurētspējīgs, ir jāuzliek vai tās var uzlikt atbilstīgas regulējošas saistības uzņēmumiem, kuriem šajā tirgū ir būtiska ietekme.

b)      TKG 47. pantā noteiktais pienākums izpaust svešus datus kā valsts pasākums, kas ietekmē valsts regulatīvās iestādes kompetences jomu

81.      Pēc manām domām, nevar pārliecinoši apstrīdēt, kā tāda likumā noteikta pienākuma izpaust svešus datus ieviešana, kāds ir paredzēts TKG 47. pantā, ietekmē valsts regulatīvās iestādes kompetences jomu.

82.      Šajā sakarā iesniedzējtiesa, analizējot TKG 47. panta rašanās vēsturi un izvietojumu likuma sistēmā, norāda uz to, ka likumdevējam brīdī, kad tas radīja pienākumu izpaust svešus datus, bija skaidrs priekšstats par prasītājas pamata lietā kā vertikāli integrēta uzņēmuma modeli, kas, piešķirot saviem klientiem telefona numurus, pats rada datus un turklāt izdod abonentu sarakstus, kā arī sniedz uzziņu dienestu pakalpojumus (21).

83.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka TKG 47. panta normatīvais mērķis liek to interpretēt tādējādi, ka tajā noteiktais pienākums izpaust datus nav paredzēts tikai tādēļ, lai izpildītu obligātās prasības universālā pakalpojuma nodrošināšanai. Likumdevēja motīvi jāinterpretē tādējādi, ka TKG 47. panta izpaušanas pienākumam jādod iespēja izveidot uzziņu dienestu un sarakstu pakalpojumu, kas pārsniedz viena komunikāciju tīkla un pakalpojuma robežas. Šādā veidā paredzēts sasniegt ne tikai universālā pakalpojuma tiesību normu mērķus, bet arī TKG 2. panta 2. punktā noteiktos regulējuma mērķus (22). Šie mērķi ir taisnīgas konkurences garantēšana un ilgtspējīga konkurētspējīga telekomunikāciju tirgus veicināšana telekomunikāciju tīklu un pakalpojumu jomā, kā arī saistīto iekārtu un resursu veicināšana gan pilsētās, gan lauku rajonos (23).

84.      Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesa, teleoloģiski interpretējot TKG 47. pantu, secina, ka TKG 47. pantā noteiktais pienākums izpaust datus ir aktīvas konkurences veicināšanas instruments un tādējādi ir kas vairāk par vienkāršu kontroles mehānismu pārkāpumu novēršanai. Likumdevējs ir gribējis novērst konkurenci traucējošus apgrūtinājumus ne tikai obligāti vajadzīgā, bet iespējami maksimālā apmērā (24).

85.      Ņemot vērā šos iesniedzējtiesas apsvērumus, nepārprotami ir redzams, ka TKG 47. pantā noteiktais pienākums izpaust svešus datus ir vērtējams kā strukturāla iejaukšanās abonentu sarakstu un uzziņu dienestu mazumtirdzniecības tirgū, kam šajos tirgos jārada ilgtspējīga konkurētspēja. Ja šis mērķis tiek sasniegts, Universālā pakalpojuma direktīvas 17. pantā izvirzītie nosacījumi valsts regulatīvo iestāžu iespējamai vēlākai aktivitātei šajā tirgū vairs nevar rasties. Tas tādēļ, ka starp tiem ir arī nosacījums par efektīvas konkurences trūkumu attiecīgajā mazumtirdzniecības tirgū (25). No šāda viedokļa, Vācijas likumdevējs, pieņemot likumā noteikto pienākumu izpaust svešus datus, ir aktīvi ietekmējis valsts regulatīvās iestādes kompetences jomu.

c)      Valsts regulatīvo iestāžu kompetences jomu ietekmējošo valsts pasākumu atbilstības direktīvai vērtējums

86.      Ņemot vērā manus iepriekš minētos apsvērumus, jāuzskata, ka tāda valsts noteiktā pienākuma izpaust svešus datus ieviešana, kāds ir paredzēts TKG 47. pantā, ietekmē valsts regulatīvo iestāžu kompetences jomu.

87.      Kaut gan principā nevar izslēgt, ka arī valsts likumdevējs var rīkoties valsts regulatīvās iestādes statusā (26), lietas materiālos nav nevienas norādes, ka, pieņemot TKG 47. pantu, Vācijas likumdevējs būtu rīkojies valsts regulatīvās iestādes statusā.

88.      Līdz ar to tālāk jāprecizē, vai un, ja jā, ar kādiem nosacījumiem valsts likumdevējs atbilstoši kopējam tiesiskajam regulējumam elektroniskās komunikācijas jomā drīkst iejaukties, pieņemot tiesību normas, valsts regulatīvo iestāžu kompetences jomā.

89.      Pēc manām domām, šajā jomā jau pieņemtie Tiesas spriedumi ir interpretējami tādā izpratnē, ka dalībvalstīm ir aizliegts tieši īstenot vai ierobežot pilnvaras, kas saskaņā ar direktīvām par kopējo tiesisko regulējumu elektroniskās komunikācijas jomā ir piešķiramas regulatīvajām iestādēm. Tomēr tas nenozīmē, ka dalībvalstis vairs nedrīkstētu īstenot tām palikušo kompetenci jau tādā gadījumā, ja valsts pasākumi, kas pieņemti, īstenojot šo kompetenci, netieši varētu skart valsts regulatīvo iestāžu pilnvaras (27).

90.      Piemērs tam, ka direktīvas, kas nosaka kopējo tiesisko regulējumu elektroniskās komunikācijas jomā, neļauj dalībvalstīm tieši iejaukties pilnvarās, kas piešķiramas valsts regulatīvajām iestādēm, ir 2009. gada 3. decembra spriedums lietā Komisija/Vācija (28). Šajā procesā par pienākumu neizpildi Tiesai bija jālemj par valsts tiesiskā regulējuma atbilstību Savienības tiesībām, kas noteiktus tirgus principā izslēdza no valsts regulatīvās iestādes regulējuma un ierobežoja valsts regulatīvās iestādes rīcības brīvību, īstenojot tai pieejamās regulatīvās iespējas šajos tirgos. Tā kā šis tiesiskais regulējums galarezultātā radīja situāciju, ka pilnvaras, kas saskaņā ar Direktīvām 2002/19, 2002/21 un 2002/22 ir piešķiramas valsts regulatīvajām iestādēm, tika direktīvām neatbilstoši ierobežotas, Tiesa atzina šo direktīvu attiecīgo noteikumu pārkāpumu.

91.      Arī 2010. gada 6. oktobra spriedums lietā Komisija/Beļģija (29) galarezultātā ir interpretējams tādā izpratnē, ka dalībvalstis nedrīkst tieši iejaukties pilnvarās, kas ir piešķiramas valsts regulatīvajām iestādēm. Šajā procesā par pienākumu neizpildi Tiesai bija jālemj par tāda tiesiskā regulējuma atbilstību direktīvai, kurā cita starpā bija atzīts, ka jebkura nerentabilitāte, kas uzņēmumam radās, sniedzot noteiktu universālo pakalpojumu, bija jākvalificē kā “netaisnīgs apgrūtinājums” Universālā pakalpojuma direktīvas 12. panta izpratnē un tādējādi attiecīgajam uzņēmumam, kas sniedza universālo pakalpojumu, pamatoja tiesības saņemt kompensāciju. Šis tiesiskais regulējums radīja problēmas galvenokārt tādēļ, ka Universālā pakalpojuma direktīvas 12. un 13. pants valsts regulatīvajām iestādēm piešķir plašas pilnvaras, aprēķinot un finansējot “netaisnīgu apgrūtinājumu”, kas radies uzņēmumam, sniedzot universālo pakalpojumu.

92.      Ņemot vērā strīdīgā valsts tiesiskā regulējuma niansētu analīzi, Tiesa vispirms ir uzsvērusi, ka likumdevējs Universālā pakalpojuma direktīvas 12. pantā nav vēlējies noteikt nosacījumus, kādos valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāuzskata, ka universālā pakalpojuma sniegšana varbūt ir netaisnīgs apgrūtinājums. Tādējādi valsts likumdevējs var paredzēt nosacījumus, saskaņā ar kuriem valsts regulatīvajām iestādēm jānosaka, vai konkrētais apgrūtinājums ir netaisnīgs Universālā pakalpojuma direktīvas 12. panta izpratnē (30). Tomēr šiem nosacījumiem, no vienas puses, jāatbilst obligātajām Universālā pakalpojuma direktīvas prasībām (31). No otras puses, valsts likumdevējs nedrīkst iet tik tālu, ka tas valsts regulatīvās iestādes vietā un, neievērojot Universālā pakalpojuma direktīvas nosacījumus, pēc vienotas likmes konstatē kompensējamo netaisnīgo apgrūtinājumu (32). Tā kā Beļģijas likumdevējs nebija ievērojis šīs prasības, Tiesa beigās atzina Universālā pakalpojuma direktīvas pārkāpumu.

93.      Kaut gan Tiesa šajā spriedumā ir atzinusi par principā saderīgu ar Universālā pakalpojuma direktīvu to, ka valsts likumdevējs paredz valsts regulatīvajām iestādēm nosacījumus “netaisnīga apgrūtinājuma” noteikšanai Universālā pakalpojuma direktīvas 12. panta izpratnē, tā šajā ziņā ir balstījusies uz pamatpieņēmumu, ka dalībvalstis tādējādi īsteno kompetenci, kas tām piemīt atbilstoši Universālā pakalpojuma direktīvai. Ņemot vērā iepriekš minēto, spriedumā lietā Komisija/Beļģija galu galā tiek apstiprināts, ka valsts likumdevējs drīkst likt lietā tam pieejamās pilnvaras, lai precizētu “netaisnīga apgrūtinājuma” koncepciju Universālā pakalpojuma direktīvas 12. panta izpratnē, ievērojot šajā direktīvā noteiktās robežas, tomēr tieši neīstenojot valsts regulatīvo iestāžu pilnvaras. Tā kā Beļģijas likumdevējs nebija ievērojis šīs prasības, Tiesa loģiski atzina direktīvas pārkāpumu.

94.      Šajā sakarā dalībvalstīm saskaņā ar Tiesas judikatūru turklāt ir jāseko, lai valsts regulatīvās iestādes organizatoriski un funkcionāli būtu spējīgas izpildīt uzdevumus, kas ir paredzēti Pamatdirektīvā un Universālā pakalpojuma direktīvā (33).

95.      Tomēr aizliegums tieši iejaukties valsts regulatīvo iestāžu pilnvarās nenozīmē, ka dalībvalstis nedrīkst pieņemt vispār nekādus pasākumus, kas var ietekmēt regulatīvo iestāžu darbu, kā arī to kompetences īstenošanu kontrolējamos tirgos. Gluži pretēji, ir jāuzskata, ka ir pieļaujami valsts pasākumi, kas valsts regulatīvo iestāžu pilnvaras skar tikai netieši. Tas tādēļ, ka tiesiskā regulējuma elektroniskās komunikācijas jomā kopējā sistēmā, kā arī mijiedarbībā starp Savienības tiesībām un valsts tiesībām dalībvalstu un valsts regulatīvo iestāžu pilnvaras saskaras vairākās jomās (34), tādēļ dalībvalstu netieša ietekme uz valsts regulatīvo iestāžu kompetenci atbilstoši kopējam tiesiskajam regulējumam elektroniskās komunikācijas jomā ir ne tikai pieļaujama, bet gan tieši ieprogrammēta.

96.      Šo analīzi apstiprina spriedums lietā Telekomunikacja Polska (35). Šajā spriedumā prejudiciālā nolēmuma lietā Tiesai bija jālemj par to, vai direktīvas par kopējo tiesisko regulējumu elektroniskās komunikācijas jomā nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru ir aizliegts līguma par publiski pieejamu telekomunikāciju pakalpojumu – ieskaitot pieslēguma nodrošināšanu publiskam telekomunikāciju tīklam – sniegšanu slēgšanu pakārtot līguma ar abonentu par citu pakalpojumu sniegšanu noslēgšanai. Strīdīgs bija it īpaši tas, vai tādējādi nav notikusi nepieņemama valsts regulatīvo iestāžu pilnvaru ietekmēšana. Tas tādēļ, ka ar šo valsts tiesisko regulējumu tika aizliegta noteikta telekomunikāciju uzņēmumu prakse, kaut gan arī valsts regulatīvā iestāde – visu Pamatdirektīvas 15. un 16. punktā un Universālā pakalpojuma direktīvas 17. punktā minēto nosacījumu izpildes gadījumā – būtu varējusi regulējoši vērsties pret šo praksi.

97.      Pēc Tiesas domām, attiecīgais valsts pasākums neietekmēja direktīvai neatbilstošā veidā pilnvaras, kas piešķiramas valsts regulatīvajām iestādēm. Šajā sakarā tā, pirmkārt, ir atzinusi, ka šajā lietā attiecīgo regulatīvo iestāžu pilnvaras nav ietekmētas (36). Otrkārt, tā ir uzsvērusi, ka strīdīgā valsts pasākuma mērķis bija labāk aizsargāt patērētājus to attiecībās ar telekomunikāciju pakalpojumu uzņēmumiem, kaut gan pamatdirektīvā un universālā pakalpojuma direktīvā nav paredzēta pilnīga ar patērētāju aizsardzību saistītu aspektu saskaņošana (37).

98.      Vēl viens pierādījums tam, ka netieša ietekme uz pilnvarām, kas ir piešķiramas valsts regulatīvajām iestādēm, atbilst Savienības tiesībām, ir rodams Direktīvas 2009/136, ar kuru cita starpā tika grozīts Universālā pakalpojuma direktīvas 25. pants, apsvērumos. Saistībā ar uzziņu dienestu pakalpojumu sniegšanu direktīvas preambulas 38. apsvērumā ir skaidri norādīts, ka būtu jāparedz tiešo lietotāju (gan fiksēto, gan mobilo sakaru lietotāju) datu uz izmaksām orientēta sniegšana pakalpojumu sniedzējiem, paredzot iespēju dalībvalstīm izveidot centralizētu mehānismu, lai uzziņu dienestiem sniegtu apkopotu visaptverošu informāciju, un jānodrošina tīkla piekļuve atbilstīgi pamatotiem un pārredzamiem nosacījumiem, lai nodrošinātu, ka tiešie lietotāji var pilnībā izmantot konkurences sniegtās iespējas, kuras galīgais mērķis ir atcelt šo pakalpojumu mazumtirdzniecības regulējumu un sniegt uzziņu pakalpojumus saskaņā ar pamatotiem un pārredzamiem nosacījumiem.

99.      Tādējādi šajā direktīvas preambulas 38. apsvērumā ir skaidri redzams likumdevēja viedoklis, ka Universālā pakalpojuma direktīvas piemērošanas jomā dalībvalstis var pieņemt valsts pasākumus, lai vienkāršotu klientu datu sniegšanu uzziņu dienestu pakalpojumu sniedzējiem, lai šādā veidā netieši dotu iespēju atcelt šo pakalpojumu mazumtirdzniecības regulējumu.

100. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es secinu, ka direktīvas par kopējo tiesisko regulējumu elektroniskās komunikācijas jomā aizliedz dalībvalstīm tieši ietekmēt pilnvaras, kas ir piešķiramas valsts regulatīvajām iestādēm. Turpretī dalībvalstīm ir atļauts netieši ietekmēt valsts regulatīvo iestāžu kompetences jomu.

101. Ņemot vērā šīs norādes, atbilde uz jautājumu par pamata lietā strīdīgā pienākuma izpaust svešus datus, kas noteikts TKG 47. pantā, saderību ar Universālā pakalpojuma direktīvu galu galā ir atkarīga no tā, vai valsts likumdevēja noteiktais pienākums izpaust svešus datus ir vērtējams kā tieša kompetences, kas piešķirama valsts regulatīvajām iestādēm, ietekmēšana. Tas savukārt ir atkarīgs no TKG 47. pantā noteiktā pienākuma izpaust svešus datus mērķa, kā arī tā nosacījumiem saistībā ar valsts abonentu sarakstiem un uzziņu dienestu mazumtirdzniecības tirgu.

102. Ja Vācijas likumdevējs ar TKG 47. pantā noteikto pienākumu izpaust svešus datus ir mērķtiecīgi pieņēmis pasākumu, kas vērsts pret vienu vai vairākiem abonentu sarakstu un uzziņu dienestu mazumtirdzniecības tirgū strādājošiem uzņēmumiem, jo attiecīgais tirgus nebija efektīvi konkurētspējīgs un šiem uzņēmumiem bija būtiska ietekme tirgū, kas tādējādi apgrūtināja citu pakalpojumu sniedzēju ienākšanu tirgū, šāds valsts pasākums ir kvalificējams kā tieša un līdz ar to nepieņemama valsts regulatīvo iestāžu pilnvaru ietekmēšana. Proti, šādā gadījumā Vācijas likumdevējs, nosakot strīdīgo pienākumu izpaust svešus datus, būtu tieši īstenojis pilnvaras, kas saskaņā ar Universālā pakalpojuma direktīvas 17. pantu, ievērojot tajā paredzētos nosacījumus, piemīt valsts regulatīvajām iestādēm.

103. Turpretī, ja Vācijas Federatīvā Republika, TKG 47. pantā nosakot pienākumu izpaust svešus datus, ir tikai objektīvi un vispārīgi pieņēmusi pamatnoteikumus, lai vienkāršotu klientu datu sniegšanu uzziņu dienestu un sarakstu pakalpojumu sniedzējiem, tad tā ir netieša un līdz ar to pieņemama valsts regulatīvo iestāžu pilnvaru ietekmēšana.

104. Šajā sakarā TKG 47. pantā paredzētā pienākuma izpaust svešus datus mērķa noteikšana, kā arī tā nosacījumu vērtējums saistībā ar valsts abonentu sarakstiem un uzziņu dienestu mazumtirdzniecības tirgiem ir jāveic iesniedzējtiesai.

d)      Secinājumi

105. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkts pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā TKG 47. pants, kas paredz visiem uzņēmumiem, kas piešķir telefonu numurus abonentiem, pienākumu padarīt pieejamus to abonentu datus, kuriem šis uzņēmums telefona numurus nav piešķīris, publiski pieejamu uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumu sniegšanai.

106. Tomēr, pieņemot šādu tiesisko regulējumu, valsts likumdevējs direktīvai neatbilstošā veidā ietekmē pilnvaras, kas saskaņā ar Universālā pakalpojuma direktīvu ir piešķiramas valsts regulatīvajām iestādēm, ja šis pienākums ir mērķtiecīgi pieņemts attiecībā uz vienu vai vairākiem abonentu sarakstu un uzziņu dienestu mazumtirdzniecības tirgū strādājošiem uzņēmumiem, jo attiecīgajam vai attiecīgajiem uzņēmumiem ir būtiska ietekme tirgū, kas tādējādi apgrūtina citu pakalpojumu sniedzēju ienākšanu tirgū, un attiecīgais tirgus nav efektīvi konkurētspējīgs. Iesniedzējtiesai ir jākonstatē, vai valsts tiesiskajam regulējumam ir šāds mērķis un nosacījumi.

B –    Otrais prejudiciālais jautājums

107. Uzdodot otro prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa jautā par valsts tiesiskā regulējuma saderību ar Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. pantu, ja valsts tiesiskais regulējums paredz, ka telekomunikāciju uzņēmumiem, kuriem publiski pieejamu uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumu sniegšanai ir lūgts izpaust to rīcībā esošos citu telekomunikāciju uzņēmumu abonentu datus, šie dati ir jāizpauž arī tad, ja attiecīgais abonents vai telekomunikāciju uzņēmums, kas ir piešķīris telefona numuru, nav piekritis šādai datu izpaušanai vai pat ir iebildis pret to.

108. Tādējādi iesniedzējtiesa vēlas, pirmkārt, noskaidrot, vai atbilstoši tiesiskajam regulējumam elektroniskās komunikācijas jomā abonentiem ir tiesības atļaut vai iebilst pret savu personas datu izpaušanu publiski pieejamu uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumu sniegšanai. Iesniedzējtiesa vēl arī jautā, vai uzņēmumi, kas ir piešķīruši telefonu numurus abonentiem, var neizpaust šos abonentu datus, lai tie tiktu iekļauti abonentu sarakstos, kas sabiedrībai pieejami tieši vai ar uzziņu dienestu starpniecību.

109. Lai atbildētu uz otro prejudiciālo jautājumu, vispirms ir jāpievēršas Universālā pakalpojuma direktīvas 5. panta 2. punktam. Saskaņā ar šo noteikumu sabiedrībai tieši vai ar uzziņu dienestu starpniecību pieejamie saraksti iekļauj visus publiski pieejamu telefonpakalpojumu abonentus, ievērojot Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. panta nosacījumus (38).

110. Šī norāde uz Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. pantu apliecina, ka sabiedrībai tieši vai ar uzziņu dienestu starpniecību pieejamo sarakstu izveides datu aizsardzības aspekti primāri vērtējami, pamatojoties uz šo direktīvu un nevis uz “vispārējo” Datu aizsardzības direktīvu 95/46 (39). Proti, Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju salīdzinājumā ar “vispārīgo” Datu aizsardzības direktīvu 95/46 ir jāuzskata par lex specialis, un tajā skaidri reglamentētās jomās tai ir augstāks spēks nekā vispārīgajai Datu aizsardzības direktīvai (40).

111. Saskaņā ar Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina, ka abonenti bez maksas un, pirms tie ir iekļauti abonentu sarakstā, tiek informēti par drukātu vai elektronisku tādu abonentu sarakstu nolūku, par kuriem informācija ir pieejama publiski vai ir iegūta uzziņu dienestos, kuros var būt iekļauti to personas dati, kā arī par tālākām izmantošanas iespējām, pamatojoties uz meklēšanas iespējām, kas iestrādātas sarakstu elektroniskajās versijās.

112. Saskaņā ar šīs direktīvas 12. panta 2. punktu dalībvalstis nodrošina, ka abonentiem ir iespēja noteikt, vai to personas dati iekļaujami abonentu sarakstā, un, ja tā, ciktāl šādi dati ir atbilstoši norādītajam saraksta mērķim, un pārbaudīt, labot vai atsaukt šādus datus. Šis noteikums paredz, ka personas datu neiekļaušana publiski pieejamā abonentu sarakstā, to pārbaude, labošana un atsaukšana ir bez maksas.

113. 12. panta 4. punktā ir noteikts, ka šā panta 1. un 2. punkts attiecas uz abonentiem, kas ir fiziskas personas. Šis noteikums paredz, ka saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un katrā valstī spēkā esošajiem tiesību aktiem dalībvalstis arī nodrošina, ka attiecībā uz datu iekļaušanu publiskajos abonentu sarakstos tiek pienācīgi aizsargātas to abonentu likumīgās intereses, kuri nav fiziskas personas.

114. Tādējādi, pirmkārt, no Universālā pakalpojuma direktīvas 5. panta 2. punkta, skatīta kopā ar Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. pantu, noteikumiem izriet, ka abonenti, kas ir fiziskas personas, vienmēr paši drīkst lemt par savu datu iekļaušanu publiskā sarakstā. Šajā sakarā tiem vispirms jābūt informētiem par attiecīgā saraksta nolūku, kā arī pieejamām meklēšanas iespējām. Turklāt pēc šo datu iekļaušanas publiskā sarakstā abonenti var brīvi izlemt, ka viņu dati tiek dzēsti.

115. Otrkārt, no Universālā pakalpojuma direktīvas 5. panta 2. punkta, apvienojumā ar Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. pantu, skaidri izriet, ka uzņēmumi, kas abonentiem ir piešķīruši telefona numurus, šajā sakarā nevar ietekmēt lēmumu, vai un, ja tā, kādā apjomā viņu abonentu dati tiek iekļauti abonentu sarakstos, kas sabiedrībai pieejami tieši vai ar uzziņu dienestu starpniecību.

116. Tomēr šiem uzņēmumiem principā ir pienākums ievērot savu abonentu tiesības pieņemt lēmumus par viņu datu publiskošanu sabiedrībai pieejamos sarakstos. Proti, īpaši ņemot vērā sistēmisko saistību starp Universālā pakalpojuma direktīvas 5. un 25. pantu, ir jāuzskata, ka arī telekomunikāciju uzņēmumu pienākuma izpaust datus gadījumā, kas noteikts Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktā, ir jāievēro Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. panta noteikumi par datu aizsardzību, kas skaidri ir apstiprināts Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 5. punktā (41). Tāds pats noteikums jāpiemēro tādam valsts pienākumam izpaust svešus datus kā TKG 47. pants, kas ir plašāks par Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktā noteikto pienākumu izpaust datus. Tas tādēļ, ka arī šī pienākuma mērķis ir izveidot visaptverošus uzziņu dienestus un abonentu sarakstus Universālā pakalpojuma direktīvas 5. panta izpratnē un tādējādi ir jāvērtē, ņemot vērā Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. panta normas.

117. No šiem apsvērumiem izriet, ka telekomunikāciju uzņēmumam, kurš ir saņēmis lūgumu saskaņā ar Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta vai attiecīgi TKG 47. panta normām paziņot viņa rīcībā esošos abonentu datus, lai tos publiskotu kādā sabiedrībai pieejamā abonentu sarakstā, vienmēr ir jāievēro Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. panta normas par datu aizsardzību. Tādējādi šie telekomunikāciju uzņēmumi lūgumu izpaust datus drīkst izpildīt tikai tad, ja to rīcībā ir iepriekš informēta abonenta piekrišana šādai savu datu publiskošanai publiskā abonentu sarakstā.

118. Ņemot vērā faktiskos pamata lietas apstākļus, šajā sakarā it īpaši jāprecizē, vai abonenti piekrišanu iekļaut savus personas datus abonentu sarakstā, kas sabiedrībai pieejams tieši vai ar uzziņu dienestu starpniecību, var dot tikai vienam konkrētam pakalpojumu sniedzējam vai arī piekrišana iekļaut datus kādā konkrētā publiskā abonentu sarakstā noteiktu nosacījumu gadījumā ir attiecināma arī uz citiem līdzīga veida publiskiem abonentu sarakstiem.

119. Šajā ziņā Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. panta formulējums neļauj izdarīt skaidrus secinājumus. Tomēr šīs direktīvas preambulas 38. un 39. apsvērumā ir skaidras norādes par izvēles brīvības robežām, kas abonentiem, kuri savus datus vēlas iekļaut sabiedrībai pieejamā abonentu sarakstā, saskaņā ar Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. pantu ir nodrošināma attiecībā uz medija izvēli, kas publisko datus.

120. Direktīvas preambulas 38. apsvērumā ir secināts, ka abonentiem jābūt iespējai noteikt, vai to personas dati tiek publicēti sarakstā. Direktīvas preambulas 39. apsvērumā tiek precizēts, ka uzņēmumiem, kas ievāc abonentu datus, lai publiskotu tos sabiedrībai pieejamā abonentu sarakstā, ir jāinformē abonenti par šo sarakstu nolūku. Saskaņā ar šo direktīvas preambulas apsvērumu abonentu datus var izpaust trešām personām tikai tad, ja abonents ir informēts par šādu iespēju un par saņēmēju vai iespējamo saņēmēju kategorijām un dati netiek izmantoti citam nolūkam nekā tam, kuram tie ir ievākti. Ja persona, kas ievāc datus no abonentiem vai jebkuras trešās personas, kurai dati ir pārsūtīti, vēlas izmantot šos datus papildus nolūkam, tad saskaņā ar šo direktīvas preambulas apsvērumu viņai no abonenta ir jāiegūst jauna piekrišana.

121. Šo direktīvas preambulas apsvērumu galvenie aspekti ir tādi, ka abonentiem ir tiesības izlemt, vai viņu dati tiek publiskoti kādā publiskā abonentu sarakstā, un ka viņiem pirms tam jābūt informētiem par attiecīgā saraksta nolūku. Ja šādu sarakstu pakalpojumu sniedzēji vai tās personas, kas šos datus ievāc, var izpaust apkopotos datus trešām personām tādam pašam nolūkam kā tam, kuram tie tika ievākti, abonenti ir jāinformē par šo iespēju, norādot saņēmēju vai saņēmēju kategorijas. Šajā sakarā netiek minētas abonenta tiesības iebilst pret šādu izpaušanu. Papildu atļauja jāsaņem tikai tādā gadījumā, ja datus paredzēts izpaust citam nolūkam.

122. Tādējādi no šiem direktīvas preambulas apsvērumiem izriet, ka atbilstoši likumdevēja gribai abonentam ir jāizlemj, vai viņa dati konkrētam nolūkam tiek iekļauti kādā publiskā sarakstā. Tomēr šajā sakarā piekrišana primāri attiecas uz datu publiskošanas nolūku publiskā sarakstā, nevis uz attiecīgā saraksta pakalpojumu sniedzēju. Tas izskaidro, kāpēc saskaņā ar direktīvas preambulas 39. apsvērumu abonentam, ja viņa dati var tikt paziņoti trešām personām, lai tos izmantotu tādam pašam nolūkam, ir jābūt tikai informētam par to un papildu piekrišana ir saņemama tikai tajā gadījumā, ja datu saņēmējs tos vēlas izmantot citam nolūkam.

123. Tādējādi šajos direktīvas preambulas apsvērumos paustais vērtējums rosina Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. pantu interpretēt tādējādi, ka abonentiem principā ir tiesības izlemt, vai viņu personas dati tiek iekļauti publiskā abonentu sarakstā, tomēr šī piekrišana nav patvaļīgi ierobežojama, piemērojot to konkrētam pakalpojumu sniedzējam. Tādējādi, ja tirgū ir vairāki līdzvērtīgi publisku abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzēji un šiem sarakstiem ir vienāds nolūks un salīdzināmas meklēšanas iespējas, tas nozīmē, ka abonenti nevar savu piekrišanu datu publiskošanai patvaļīgi ierobežot, piemērojot to vienam no šiem pakalpojumu sniedzējiem.

124. Šādu interpretāciju atbalsta Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. panta sistēmiski teleoloģiskā interpretācija saistībā ar kopējo tiesisko regulējumu elektroniskās komunikācijas jomā.

125. Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. panta mērķis ir fizisko personu privātās dzīves, kā arī juridisko personu likumīgo interešu aizsardzība jautājumos, kas attiecas uz viņu datu publiskošanu publiskos abonentu sarakstos. Šis mērķis ir jāsaskaņo ar Universālā pakalpojuma direktīvas 5. pantā noteikto uzdevumu nodrošināt vismaz vienu visaptverošu abonentu sarakstu un vismaz vienu visaptverošu uzziņu dienestu, kā arī ar šajā sakarā paredzēto telekomunikāciju uzņēmumu pienākumu izpaust datus, kas noteikts šīs direktīvas 25. panta 2. punktā.

126. Ja abonentiem piešķiramā izvēles brīvība lemt par savu datu publiskošanu būtu tik plaša, ka viņi varētu piekrist savu datu publiskošanai kāda konkrēta pakalpojumu sniedzēja publiski pieejamā abonentu sarakstā un vienlaicīgi varētu aizliegt to tālāku publiskošanu līdzvērtīga konkurenta sarakstā, kam ir līdzīgs nolūks un salīdzināmas meklēšanas iespējas, tad būtu nopietni apdraudēta Universālā pakalpojuma direktīvas 5. pantā noteiktā mērķa nodrošināt vismaz vienu visaptverošu abonentu sarakstu un vismaz vienu visaptverošu uzziņu dienestu sasniegšana. Ja kādas dalībvalsts tirgū darbojas vairāki publisko abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzēji un abonenti varētu brīvi izlemt, ka viņu dati ir publiskojami tikai vienā sarakstā, kaut gan šiem sarakstiem ir vienāds nolūks un attiecīgie pakalpojumu sniedzēji ir līdzvērtīgi, neviens no šiem pakalpojumu sniedzējiem nevarētu garantēt visaptveroša abonentu saraksta nodrošināšanu.

127. Ņemot vērā šos apsvērumus, es secinu, ka Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. pants ir interpretējams tādējādi, ka abonentu piekrišanai iekļaut to personas datus konkrēta pakalpojumu sniedzēja abonentu sarakstā, kas sabiedrībai pieejams tieši vai ar uzziņu dienestu starpniecību, jāattiecas arī uz šo datu iekļaušanu līdzvērtīgu pakalpojumu sniedzēju sarakstos, kam ir līdzīgs nolūks un salīdzināmas meklēšanas iespējas, ja abonenti ir informēti par šo pakalpojumu sniedzēju esamību un savu datu publiskošanas iespējām šādos papildu sarakstos.

128. Šī Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. panta interpretācija turklāt atbilst vērtējumiem, kas sniegti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pantā, kas šai direktīvai bija jāprecizē (42). Kā Tiesa vēl nesen ir apstiprinājusi spriedumā apvienotajās lietās Volker un Markus Schecke (43), Hartas 8. panta 1. punktā noteiktās pamattiesības uz personas datu aizsardzību, kas ir cieši saistītas ar tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību, kas paredzētas šīs pašas hartas 7. pantā, nav absolūta prerogatīva. Gluži pretēji, šīs tiesības jāņem vērā saistībā ar to funkciju sabiedrībā un tā arī jāinterpretē.

129. Tādējādi kopumā es secinu, ka telekomunikāciju uzņēmumiem, kuriem saskaņā ar Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta vai attiecīgi TKG 47. panta normām tiek lūgts paziņot to rīcībā esošos abonentu datus, ir jāievēro Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. panta normas par datu aizsardzību. Tās paredz, ka abonentiem ir tiesības izlemt, vai viņu dati tiek iekļauti abonentu sarakstā, kas sabiedrībai pieejams tieši vai ar uzziņu dienestu starpniecību. Tomēr gadījumā, ja abonents izlemj, ka viņa dati ir publiskojami šādā publiskā sarakstā, viņam saskaņā ar Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. pantu nav tiesību piekrist vai iebilst pret šo datu izpaušanu līdzvērtīgiem pakalpojuma sniedzējiem, kuru publiskiem abonentu sarakstiem vai uzziņu dienestiem ir līdzīgs nolūks un salīdzināmas meklēšanas iespējas, ja viņš ir informēts par šādu izpaušanas iespēju un par saņēmējiem vai iespējamo saņēmēju kategorijām (44) un ja saņēmējs šos datus neparedz izmantot citam nolūkam kā tam, kuram abonents tos ir atļāvis publiskot.

130. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums, kas uzņēmumiem, kas abonentiem piešķir telefona numurus, paredz pienākumu publiski pieejamu uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumu sniegšanai pēc pieprasījuma padarīt pieejamus to abonentu datus, kuriem attiecīgais uzņēmums pats nav piešķīris telefona numurus, ir saderīgs ar Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. pantu, ja tiek nodrošināts, ka abonenti ir informēti gan par šo pienākumu izpaust datus publiski pieejamu abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējiem, gan par šādu sarakstu pakalpojumu sniedzēju loku, kā arī sarakstu saturu, nolūku un meklēšanas iespējām un ir piekrituši savu datu publiskošanai attiecīgajos sarakstos. Ja attiecīgajā tirgū darbojas vairāki līdzvērtīgi publiski pieejamu abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzēji un šiem sarakstiem ir līdzīgs nolūks un salīdzināmas meklēšanas iespējas, abonents nevar patvaļīgi ierobežot savu piekrišanu publiskot datus, piemērojot to tikai vienam no šiem pakalpojumu sniedzējiem.

VII – Secinājumi

131. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Bundesverwaltungsgericht prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)         Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem 25. panta 2. punkts pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā Telekommunikationsgesetz 47. pants, kas visiem uzņēmumiem, kas piešķir telefonu numurus abonentiem, paredz pienākumu publiski pieejamu uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumu sniegšanai padarīt pieejamus to abonentu datus, kuriem šis uzņēmums telefona numurus nav piešķīris.

Tomēr, pieņemot šādu tiesisko regulējumu, valsts likumdevējs direktīvai neatbilstošā veidā ietekmē pilnvaras, kas saskaņā ar Direktīvu 2002/22 ir piešķiramas valsts regulatīvajām iestādēm, ja šis pienākums ir mērķtiecīgi noteikts attiecībā uz vienu vai vairākiem abonentu sarakstu un uzziņu dienestu mazumtirdzniecības tirgū strādājošiem uzņēmumiem, jo attiecīgajam vai attiecīgajiem uzņēmumiem ir būtiska ietekme tirgū, kas tādējādi apgrūtina citu pakalpojuma sniedzēju ienākšanu tirgū, un attiecīgais tirgus nav efektīvi konkurētspējīgs. Iesniedzējtiesai ir jākonstatē, vai valsts tiesiskajam regulējumam ir šāds mērķis un nosacījumi;

2)         valsts tiesiskais regulējums, kas uzņēmumiem, kas abonentiem piešķir telefona numurus, nosaka pienākumu publiski pieejamu uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumu sniegšanai pēc pieprasījuma padarīt pieejamus to abonentu datus, kuriem attiecīgais uzņēmums pats nav piešķīris telefona numurus, ir saderīgs ar 2002. gada 12. jūlija Direktīvas 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē 12. pantu, ja tiek nodrošināts, ka abonenti ir informēti gan par šo pienākumu izpaust datus publiski pieejamu abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējiem, gan par šādu sarakstu pakalpojumu sniedzēju loku, kā arī sarakstu saturu, nolūku un meklēšanas iespējām un ir piekrituši savu datu publiskošanai attiecīgajos sarakstos. Ja attiecīgajā tirgū darbojas vairāki līdzvērtīgi publiski pieejamu abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzēji un šiem sarakstiem ir līdzīgs nolūks un salīdzināmas meklēšanas iespējas, abonents nevar patvaļīgi ierobežot savu piekrišanu publiskot datus, piemērojot to tikai vienam no šiem pakalpojumu sniedzējiem.

1 – Secinājumu oriģinālvaloda – vācu. Tiesvedības valoda – vācu.

2 – OV L 108, 51. lpp.

3 – OV L 201, 37. lpp.

4 – Atsaucoties uz EKL un LESD izmantotajiem apzīmējumiem, jēdziens “Savienības tiesības” tiek izmantots kā kopīgs jēdziens Kopienas tiesībām un Savienības tiesībām. Tiktāl, ciktāl turpmāk ir runa par atsevišķām primāro tiesību normām, tiek nosauktas tiesību normas, kas ir spēkā ratione temporis.

5 – Piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīva 97/33/EK par savstarpēju savienojumu telekomunikācijās attiecībā uz universālā pakalpojuma un savstarpējas savietojamības nodrošināšanu, piemērojot atvērtā tīkla nodrošināšanas principus (ONP) (OV L 199, 32. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīva 97/66/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību telekomunikāciju nozarē (OV L 24, 1. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 26. februāra Direktīva 98/10/EK par atvērtā tīkla noteikuma (ONP) piemērošanu balss telefonijai un universālo pakalpojumu telekomunikācijās konkurences apstākļos (OV L 101, 24. lpp.).

6 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV L 108, 33. lpp.).

7 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (piekļuves direktīva) (OV L 108, 7. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (atļauju izsniegšanas direktīva) (OV L 108, 21. lpp.), Universālā pakalpojuma direktīva (minēta iepriekš 2. zemsvītras piezīmē), Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju (minēta iepriekš 3. zemsvītras piezīmē).

8 – Komisijas 2002. gada 16. septembra Direktīva 2002/77/EK par konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu tirgū (OV L 249, 21. lpp.).

9 – Minēta iepriekš 5. zemsvītras piezīmē.

10 – Minēta iepriekš 5. zemsvītras piezīmē.

11 – OV L 337, 11. lpp. Saskaņā ar Direktīvas 2009/136 5. pantu šī direktīva stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Tādējādi šī direktīva ir stājusies spēkā 2009. gada 19. decembrī. Saskaņā ar tās 4. panta 1. punktu dalībvalstīm direktīva jātransponē līdz 2011. gada 25. maijam.

12 – Minēta iepriekš 5. zemsvītras piezīmē.

13 – Šajā ziņā skat. jēdziena “universāls pakalpojums” definīciju Direktīvas 2002/21 2. panta j) punktā.

14 – Šis mērķis īpaši skaidri izpaudās tiesību normā, kas bija spēkā pirms Direktīvas 98/10 6. panta 3. punkta. Tajā tika uzsvērts, ka tajā noteiktā telekomunikāciju uzņēmumu pienākuma izpaust datus mērķis, cita starpā, bija nodrošināt visaptverošu abonentu sarakstu izveidi. Šajā ziņā skat. 2004. gada 25. novembra spriedumu lietā C‑109/03 KPN Telecom (Krājums, I‑11273. lpp., 20. punkts).

15 – Par tiesību normu, kas bija spēkā pirms Direktīvas 98/10 6. panta 3. punkta, Tiesa spriedumā lietā KPN Telecom (minēts iepriekš 14. zemsvītras piezīmē, 35. punkts) jau ir secinājusi, ka likumdevējs nav tiecies pēc direktīvā raksturoto izpaužamo datu pilnīgas saskaņošanas, tādēļ dalībvalstis saglabā pilnvaras valsts apstākļos noteikt, kādi papildu dati ir izpaužami. 2010. gada 11. marta spriedumā lietā C‑522/08 Telekomunikacja Polska (Krājums, I‑2079. lpp., 29. punkts) Tiesa turklāt vispārīgi ir secinājusi, ka Pamatdirektīvā un Universālā pakalpojuma direktīvā nav paredzēta pilnīga ar patērētāju aizsardzību saistītu aspektu saskaņošana.

16 – Skat. šo secinājumu 83. un 84. punktu.

17 – Tiesas sēdē prasītāja pamata lietā vēl arī ir norādījusi, ka tāda valsts noteiktā pienākuma izpaust svešus datus ieviešana, kāds ir paredzēts TKG 47. pantā, ir nelikumīga iejaukšanās darījumdarbības brīvības un tiesību uz īpašumu pamattiesībās, kas nu jau ir skaidri atzītas Pamattiesību hartā. Tomēr, balstoties uz lietas materiālos esošo informāciju, nekas neliecina, ka šāda nelikumīga iejaukšanās būtu notikusi. Šajā sakarā iesniedzējtiesa savā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu (23. un 24. punkts) turklāt ir skaidri uzsvērusi, ka pienākums izpaust visus datus, kas ir prasītājas pamata lietā rīcībā, tostarp citu pakalpojumu sniedzēju abonentu svešos datus, nesamērīgi neietekmē prasītājas pamata lietā konstitucionālās brīvības, kas ir paredzētas Vācijas Konstitūcijas 14. panta 1. punktā, 12. panta 1. punktā un 2. panta 1. punktā. Iesniedzējtiesa uzskata, ka tāpat nav pārkāpts arī vienlīdzīgas attieksmes princips, kas ir noteikts Vācijas Konstitūcijas 3. panta 1. punktā.

18 –      C‑424/07 (Krājums, I‑11431. lpp., 53. punkts).

19 – Saskaņā ar Pamatdirektīvas 2. panta ea) punktu, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/140/EK, ar ko izdara grozījumus Direktīvā 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem, Direktīvā 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu un Direktīvā 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (OV L 337, 37. lpp.), “saistītie pakalpojumi” ir pakalpojumi, kas saistīti ar elektronisko sakaru tīklu un/vai ar elektronisko sakaru pakalpojumu un kas pieļauj un/vai atbalsta pakalpojumu nodrošināšanu ar minētā tīkla un/vai pakalpojuma palīdzību, vai kam ir minētajām darbībām vajadzīgais potenciāls. Šis noteikums paredz, ka tie cita starpā ietver arī lietotāja identifikācijas, atrašanās vietas noteikšanas un klātbūtnes noteikšanas pakalpojumu. Šī juridiskā definīcija ir ieviesta ar Direktīvu 2009/140, kurai atbilstoši tās preambulas 12. apsvērumam mērķis cita starpā bija precizēt dažas definīcijas, lai novērstu neskaidrību.

20 – Direktīvas 2002/22 sākotnējā redakcijā 18. pants noteica valsts regulatīvo iestāžu regulējošas kontroles minimālajam nomāto līniju kopumam. 19. pants regulēja operatora izvēles un operatora iepriekšējas izvēles īstenošanu tiešo lietotāju interesēs. Ar Direktīvu 2009/136 šie abi noteikumi tika svītroti. Skaidrojumu par šo grozījumu iemesliem skat. Direktīvas 2009/136 preambulas 19. un 20. apsvērumā.

21 – Lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu 16. punkts.

22 – Lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu 15. punkts.

23 – TKG 2. panta 2. punkts, uz ko iesniedzējtiesa skaidri atsaucas lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu 19. punktā.

24 – Lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu 22. punkts.

25 – Šajā ziņā skat. Universālā pakalpojuma direktīvas 17. panta 5. punktu.

26 – 2010. gada 6. oktobra spriedums lietā C‑389/08 Base u.c. (Krājums, I‑0000. lpp., 30. punkts).

27 – Šajā ziņā skat. arī ģenerāladvokāta Krusa Viljalona [Cruz Villalón] 2010. gada 22. jūnija secinājumus lietā C‑389/08 (spriedums minēts iepriekš 26. zemsvītras piezīmē), 46. punkts, kuros līdzīgā veidā tiek argumentēts, ka ir pat iespējams, ka likumdevējs pieņem lēmumus, kas tieši attiecas uz regulatīvo iestāžu funkcijām, tomēr šādus lēmumus tas drīkst pieņemt, tikai nepiesavinoties valsts regulatīvo iestāžu statusu un ja šie lēmumi nedz ierobežo, nedz izslēdz funkcijas, kuras direktīvās ir īpaši piešķirtas valsts regulatīvajām iestādēm.

28 – Minēts iepriekš 18. zemsvītras piezīmē.

29 – 2010. gada 6. oktobra spriedums lietā C‑222/08 Komisija/Beļģija (Krājums, I‑0000. lpp.).

30 – Turpat, 44. un 45. punkts un 55. un 56. punkts.

31 – Turpat, 84. punkts.

32 – Turpat, 57. un nākamie punkti.

33 – Spriedums lietā Base u.c. (minēts iepriekš 26. zemsvītras piezīmē, 27. un nākamie punkti).

34 – Šī dalībvalstu un valsts regulatīvo iestāžu pilnvaru līdzāspastāvēšana ir atrodama vairākās vietās Universālā pakalpojuma direktīvā, piemēram, 25. panta 3. punktā, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2009/136.

35 – Spriedums lietā Telekomunikacja Polska (minēts iepriekš 15. zemsvītras piezīmē).

36 – Turpat, 28. punkts.

37 – Turpat, 29. punkts. Šajā sakarā Tiesa ir norādījusi uz Universālā pakalpojuma direktīvas 20. panta 1. punktu, kas paredz, ka, neierobežojot Kopienas noteikumus par patērētāju aizsardzību, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 20. maija Direktīvu 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem (OV L 144, 19. lpp.) un Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvu 93/13/EK [EEK] par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, un ar Kopienas tiesībām saderīgās atsevišķo valstu tiesību normas, piemēro [šā panta] 2., 3. un 4. punktu. Ar Direktīvu 2009/136 grozot Universālā pakalpojuma direktīvu, šis noteikums no 20. panta tika svītrots. Tā vietā Universālā pakalpojuma direktīvas 1. pants tika papildināts ar jaunu 4. punktu, kurā ir paredzēts, ka šajā direktīvā iekļautos noteikumus par tiešo lietotāju tiesībām piemēro, neskarot Kopienas noteikumus par patērētāju aizsardzību, jo īpaši Direktīvu 93/13 un Direktīvu 97/7, un ar Kopienas tiesībām saderīgās valstu tiesību normas.

38 – Universālā pakalpojuma direktīvas 5. panta 2. punkta sākotnējā redakcijā ir atsauce uz Direktīvas 97/66 11. pantu. Ar Direktīvu par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju šī direktīva no 2003. gada 31. oktobra ir atcelta (19. panta pirmā daļa). Saskaņā ar Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 19. panta otro daļu atsauces uz Direktīvu 97/66 uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu. Ar Direktīvu 2009/136 Universālā pakalpojuma direktīvas 5. panta 2. punkta formulējums tika pielāgots šai jaunajai juridiskajai situācijai.

39 – Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 31. lpp.).

40 – Tas tieši izriet no Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 1. panta 1. un 2. punkta, kā arī tās preambulas 10. desmitā apsvēruma.

41 – Šajā ziņā skat. arī Universālā pakalpojuma direktīvas 20. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2009/136, kas paredz, ka rakstiskajam līgumam, kas noslēdzams starp telekomunikāciju uzņēmumu un abonentu, ir skaidri jāatspoguļo abonenta lēmums, vai iekļaut savus personas datus kādā sarakstā un, ja tā, tad kādus. Tādā pašā izpratnē dalībvalstīm saskaņā ar Universālā pakalpojuma direktīvas 21. panta 3. punktu, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2009/136, ir jānodrošina, ka valsts regulatīvajām iestādēm ir iespēja telekomunikāciju uzņēmumiem noteikt pienākumu informēt abonentus par tiesībām noteikt, vai iekļaut viņu personas datus un attiecīgu tipu datus sarakstā.

42 – Šajā ziņā skat. Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju preambulas otro apsvērumu.

43 – 2010. gada 9. novembra spriedums apvienotajās lietās C‑92/09 un C‑93/09 Volker un MarkusSchecke (Krājums, I‑0000. lpp., 47. un 48. punkts).

44 – Ņemot vērā, ka telekomunikāciju uzņēmumi, kuriem saskaņā ar Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta vai attiecīgi TKG 47. panta normām ir pienākums paziņot abonentu datus publisku abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējiem, šo pienākumu drīkst pildīt tikai tad, ja attiecīgais abonents tam ir piekritis, tiem principā ir jāinformē vai jāliek informēt abonenti par šo pienākumu izpaust datus vai attiecīgi pienākumu izpaust svešus datus un šajā sakarā jānoskaidro, vai abonenti piekrīt savu datu izpaušanai, lai tie tiktu publiskoti publiski pieejamā sarakstā; skat. Universālā pakalpojuma direktīvas 20. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2009/136.