VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)
2011. gada 14. decembrī (*)
Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Iecelšana amatā – Paziņojums par konkursu – Atklāts konkurss – Nepielaišana pie rakstveida pārbaudījuma, pamatojoties uz pielaišanas testa rezultātiem – Kompetenču sadale starp EPSO un konkursa komisiju
Lieta T‑361/10 P
par apelācijas sūdzību par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2010. gada 15. jūnija spriedumu lietā F‑35/08 Pachtitis/Komisija (Krājums, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp.), ar ko tiek lūgts šo spriedumu atcelt,
Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja J. Kurals [J. Currall] un I. Hadzijanis [I. Chatzigiannis], pēc tam M. Kurals [M. Currall], pārstāvji, kuriem palīdz E. Antipass [E. Antypas] un E. Burdzalass [E. Bourtzalas], advokāti,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
otrs lietas dalībnieks –
Dimitrios Pachtitis, ar dzīvesvietu Atēnās (Grieķija), ko pārstāv P. Jatagandzidis [P. Giatagantzidis] un K. Kirjazi [K. Kyriazi], advokāti,
prasītājs pirmajā instancē,
ko atbalsta
Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs (EDAU),
persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē.
VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Jēgers [M. Jaeger], tiesneši N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] un A. Ditrihs [A. Dittrich] (referents),
sekretārs S. Spiropuls [S. Spyropoulos], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 9. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Apelācijas sūdzībā, kas ir iesniegta atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu I pielikuma 9. pantam, Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2010. gada 15. jūnija spriedumu lietā F‑35/08 Pachtitis/Komisija (Krājums, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā atcēla Eiropas Personāla atlases biroja (EPSO) 2007. gada 31. maija un 6. decembra lēmumu, ar kuriem Dimitrijs Pahtitis [Dimitrios Pachtitis] nav iekļauts to 110 kandidātu skaitā, kuri atklātā konkursa EPSO/AD/77/06 pielaišanas testos ir ieguvuši visaugstāko punktu skaitu.
Tiesvedības rašanās fakti
2 Šīs apelācijas sūdzības vērtējumam nozīmīgie prāvas rašanās fakti ir minēti pārsūdzētajā spriedumā šādi:
“16 2006. gada 15. novembrī EPSO publicēja paziņojumu par atklātu konkursu EPSO/AD/77/06 (OV C 277 A, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais konkurss”), lai izveidotu AD5 pakāpes grieķu valodas administratoru lingvistu tulkošanas jomā rezerves sarakstu. Atbilstoši paziņojumam par konkursu kandidātiem no divām izvēles iespējām, kuras tika nosauktas par 1. opciju un 2. opciju, bija jāizvēlas tā, kura atbilst šo kandidātu valodu zināšanām [..].
17 Prasītājs, kurš ir Grieķijas pilsonis, iepriekš minētajā konkursā pieteica savu kandidatūru attiecībā uz 1. opciju.
18 Konkurss ietvēra trīs kārtas. Atbilstoši paziņojuma par konkursu B sadaļai pirmā kārta vai sākotnējais posms ietvēra divus pielaišanas testus. Katrā no šiem testiem bija uzdoti 30 jautājumi ar iespējamiem atbilžu variantiem. Pirmā testa mērķis bija novērtēt zināšanas par Eiropas Savienību, tās iestādēm un politiku (turpmāk tekstā – “a) tests”), bet otrā testa nolūks bija novērtēt kandidātu vispārējās spējas un kompetenci teksta loģiskajā analīzē un matemātiskajās iemaņās (turpmāk tekstā – “b) tests”). Saskaņā ar paziņojuma par konkursu C sadaļu otrajā kārtā bija ietverti rakstveida pārbaudījumi, bet trešajā kārtā – mutvārdu pārbaudījums. Atbilstoši paziņojuma par konkursu B sadaļai attiecībā uz 1. opciju tikai 110 kandidāti, kuri būs ieguvuši visaugstāko novērtējumu pielaišanas testos un katrā ziņā minimālo punktu skaitu, proti, piecus punktus no desmit a) testā un desmit punktus no divdesmit b) testā, tiks uzaicināti iesniegt pilnīgu kandidatūras pieteikumu, lai viņus pielaistu konkursa otrajai kārtai. Attiecībā uz 2. opcijas kandidātiem tika noteikts, ka otrajai kārtai ir pielaižami 30 kandidāti.
19 No paziņojuma par konkursu D sadaļas izriet, ka kandidatūras pieteikums bija jāiesniedz elektroniski. Proti, katram kandidātam tika lūgts EPSO informātikas sistēmā elektroniski izveidot personīgo profilu, norādot savus personas datus. Pēc šī profila reģistrācijas kandidāts elektroniski varēja iesniegt pieteikumu dalībai konkursā. Ja pieteikums tika iesniegts, ievērojot termiņu, EPSO viņam elektroniski nosūtīja uzaicinājumu piedalīties konkursa sākotnējā posmā, norādot uz ārštata līgumslēdzēja, kuram EPSO uzticējis konkursa sākotnējā posma organizēšanu un īstenošanu, tīmekļa vietni. Šī līgumslēdzēja tīmekļa vietnē kandidātam elektroniski bija jārezervē pārbaudījuma norises datums un laiks laikposmā no 2007. gada 10. aprīļa līdz 4. maijam, kurā dažādos vērtēšanas centros bija jānotiek pielaišanas testiem.
20 Šie testi, kuri, kā bija paredzēts paziņojuma par konkursu B sadaļā, tika izpildīti ar datoru, līdz ar to katram kandidātam notika citā vietā un laikā. Tāpat atšķīrās katram kandidātam uzdotie jautājumi, kas datu bāzē, kurā bija ietverti vairāki jautājumi, ko ārštata līgumslēdzējs bija iesniedzis EPSO, tika izvēlēti nejauši. Strīdīgā konkursa atlases komisija iesaistījās tikai pēc pielaišanas testu pabeigšanas un tādējādi vienīgi rakstveida pārbaudījumu un mutvārdu pārbaudījuma kārtā. Saskaņā ar paziņojuma par konkursu E sadaļas 2. punktu atlases komisijas locekļu uzvārdi tika publicēti EPSO tīmekļa vietnē 15 dienas pirms rakstisko pārbaudījumu norises.
21 Pēc prasītāja dalības pielaišanas testos EPSO 2007. gada 31. maijā elektroniski viņam nosūtīja a) testā un b) testā iegūtos punktus, informējot viņu, ka šie punkti, “kaut arī tie pārsniedza vai bija vienādi ar testu nokārtošanai vajadzīgo punktu skaitu, nebija pietiekami, lai viņš varētu tikt iekļauts to kandidātu vidū, kuri saņēmuši 110 visaugstākos novērtējumus punktu skaita ziņā atbilstoši paziņojuma par konkursu B sadaļai” [..].
[..]
[..]
24 Prasītājs apstrīdēja EPSO 2007. gada 31. maija lēmuma “spēkā esamību un saturu” un šajā ziņā iesniedza sūdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam, kurā viņš, sūdzoties, pirmkārt, par vienlīdzīgas attieksmes, objektivitātes un pārskatāmības principu pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt 2007. gada 31. maija lēmuma pamatojumu pārkāpumu un, otrkārt, par kļūdām vērtējumā, kuras “pielaišanas testu atlases komisija (proti, dators)” neizbēgami pieļāvis, pārbaudot šos pielaišanas testus, un, ņemot vērā viņa profesionālo pieredzi, lūdza, lai EPSO pēc šo pielaišanas testu pārskatīšanas grozītu šī lēmuma saturu un darītu viņam zināmu, vai un – apstiprinošas atbildes gadījumā – kurus pielaišanas testos iekļautos jautājumus atlases komisija “nebija pieņēmusi”.
[..]
26 Ar 2007. gada 6. decembra lēmumu, kurā EPSO paziņoja, ka ir pārskatījis, pirmkārt, prasītāja lietu saistībā ar šo pielaišanas testu automatizēto apstrādi un, otrkārt, atsevišķu jautājumu nepieņemšanas ietekmi uz viņa saņemtajiem punktiem, EPSO noraidīja sūdzību un apstiprināja savu 2007. gada 31. maija lēmumu. Attiecībā it īpaši uz nepieņemtajiem jautājumiem EPSO norādīja, ka patiešām “konsultatīvā komiteja”, kuras pienākumos ietilpa datu bāzē ievietoto jautājumu kvalitātes pārbaude, nebija pieņēmusi septiņus jautājumus, bet ka prasītāja izpildītajos pielaišanas testos nav bijis iekļauts neviens no nepieņemtajiem jautājumiem.”
Tiesvedība pirmajā instancē un pārsūdzētais spriedums
3 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 14. martā un reģistrēts ar numuru F‑35/08, D. Pahtitis cēla prasību šajā tiesā.
4 D. Pahtitis pirmajā instancē lūdz Civildienesta tiesu atcelt EPSO 2007. gada 31. maija un 6. decembra lēmumus, kā arī visos ar tiem saistītos tiesību aktus, kā arī piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus (pārsūdzētā sprieduma 27. punkts).
5 Komisija pirmajā instancē lūdz Civildienesta tiesu atcelt prasību kā acīmredzami nepamatotu un piespriest D. Pahtitim atlīdzināt tiesāšanās izdevumus (pārsūdzētā sprieduma 28. punkts).
6 Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 29. un 30. punkta, Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs (EDAU), kam ar Civildienesta tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 2008. gada 20. novembra rīkojumu atļauts iestāties lietā D. Pahtita prasījumu atbalstam, iestājās lietā pirmajā instancē.
7 Ar pārsūdzēto spriedumu (43.–72. punkts) Civildienesta tiesa apmierināja prasību atcelt tiesību aktu, norādīdama, ka otrais D. Pahtita pamats par EPSO kompetences neesamību attiecībā uz kandidātu izslēgšanu strīdīgā konkursa sākotnējā posmā, bija pamatots. Civildienesta tiesa tādējādi secināja, ka EPSO 2007. gada 31. maija un 6. decembra lēmumi ir jāatceļ, nepastāvot vajadzībai lemt par pārējiem trim D. Pahtita izvirzītajiem pamatiem.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
8 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 25. augustā, Komisija cēla šo prasību un lūdza lietu izskatīt prioritāri saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 55. panta 2. punkta pirmo daļu.
9 Ar vēstuli, kas iesniegta 2010. gada 30. novembrī, EDAU atteicās piedalīties šajā tiesvedībā un iesniegt atbildes rakstu.
10 2010. gada 29. decembrī D. Pahtitis iesniedza savu atbildes rakstu.
11 Ar vēstuli, kas iesniegta 2011. gada 21. janvārī, Komisija iesniedza lūgumu atļaut iesniegt īsu replikas rakstu.
12 Ar 2011. gada 3. februāra lēmumu apelācijas palātas priekšsēdētājs apmierināja šo pēdējo minēto lūgumu.
13 2011. gada 14. martā Komisija iesniedza replikas rakstu.
14 2011. gada 5. maijā D. Pahtitis iesniedza atbildes rakstu uz repliku.
15 2011. gada 24. maija un 14. jūnija iesniegtajās vēstulēs Komisija un D. Pahtitis attiecīgi atbilstoši Reglamenta 146. pantam formulēja lūgumu tikt uzklausītiem procesa mutvārdu daļā.
16 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (apelācijas palāta) šo lūgumu apmierināja atbilstoši Reglamenta 146. pantam un uzsāka mutvārdu procesu.
17 Ar 2011. gada 13. oktobra lēmumu apelācijas palātas priekšsēdētājs apmierināja Komisijas lūgumu šo apelācijas sūdzību izskatīt prioritāri atbilstoši Reglamenta 55. panta 2. punkta pirmajai daļai.
18 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2011. gada 9. novembra tiesas sēdē.
19 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– nodot lietu otrreizējai izskatīšanai Civildienesta tiesā, lai tā izvērtē citus tiesību akta atcelšanas pamatus;
– piespriest D. Pahtitim atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies apelācijas instancē un pirmajā instancē.
20 D. Pahtita prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– apelācijas sūdzību noraidīt kopumā;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
Par apelācijas sūdzību
21 Savas apelācijas sūdzības atbalstam Komisija izvirza vienu vienīgu pamatu par Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) III pielikuma 1., 5. un 7. panta, Eiropas Parlamenta, Padomes, Komisijas, Tiesas, Revīzijas palātas, Ekonomikas un sociālo lietu komitejas, Reģionu komitejas un Eiropas Ombuda 2002. gada 25. jūlija Lēmuma 2002/620/EK par Eiropas Kopienu Personāla atlases biroja izveidi (OV L 197, 53. lpp.), Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas ģenerālsekretāru, Tiesas sekretāra, Revīzijas palātas, Ekonomikas un sociālo lietu komitejas un Reģionu komitejas ģenerālsekretāru un Eiropas Ombuda pārstāvja 2002. gada 25. jūlija Lēmuma 2002/621/EK par Eiropas Kopienu Personāla atlases biroja uzbūvi un darbību (OV L 197, 56. lpp.) pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanu.
22 Komisija būtībā apgalvo, ka Civildienesta tiesa kļūdaini esot uzskatījusi, ka EPSO kompetencē nav izslēgt D. Pahtiti no attiecīgā konkursa otrās kārtas, kas sastāv no rakstveida pārbaudījuma. Komisijas skatījumā minētā konkursa pirmās kārtas, kurā ietilpst divi pielaišanas testi, ietvaros EPSO kompetencē ietilpa definēt tāda priekšatlases eksāmena saturu, kas dod tiesības piedalīties otrajā konkursa kārtā. Konkursa otrā un trešā kārta, kurā ietilpst mutvārdu pārbaudījums, esot pats konkurss. Nav nevienas tiesību normas, ar ko EPSO tiek aizliegts organizēt minētā konkursa pirmo kārtu, jo šo konkursu, sākot no tā otrās kārtas, faktiski uzrauga atlases komisija.
23 Pirms izskatīt iepriekš 22. punktā minētos iebildumus, ir jāizvērtē apgalvojums, ka nav ievērots pienākums pārsūdzētajā spriedumā norādīt pamatojumu.
Par pienākumu norādīt pamatojumu pārsūdzētajā spriedumā
24 Sava apgalvojuma par to, ka Civildienesta tiesa pārsūdzētajā spriedumā neesot ievērojusi tai piemītošo pienākumu norādīt pamatojumu, Komisija norāda, ka Civildienesta tiesa nav paskaidrojusi savu viedokli, saskaņā ar kuru konkursu nevar rīkot “divās kārtās”, kur pirmajā ir pirmsatlases pārbaudījumi, savukārt otrā kārta ir pats konkurss. Tāpat nav minēta neviena tiesību norma, ar kuru attiecīgi uz konkursiem “divās kārtās” tiktu aizliegts, ka pirmo kārtu organizē EPSO. Turklāt Civildienesta tiesa nepamatoti neesot ņēmusi vērā Lēmumu 2002/620 un Lēmumu 2002/621.
25 Jānorāda, ka Vispārējai tiesai nav pienākuma izsmeļoši izklāstīt vienu pēc otra lietas dalībnieku izteiktos argumentus. Tādējādi pamatojums var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, kuru dēļ tikuši veikti attiecīgie pasākumi, un kompetentajai tiesai – gūt pietiekamu informāciju kontroles veikšanai (skat. šajā ziņā pēc analoģijas Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 372. punkts, un 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā C‑3/06 P Groupe Danone/Komisija, Recueil, I‑1331. lpp., 46. punkts).
26 Attiecībā, pirmkārt, uz Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru Civildienesta tiesa nav paskaidrojusi savu apsvērumu par to, ka konkursu nevar rīkot “divās kārtās”, ir jāatzīst, ka Civildienesta tiesa nav minējusi šādu apsvērumu. Faktiski pārsūdzētā sprieduma 64. punktā Civildienesta tiesa skaidri ir norādījusi, ka pārsūdzētajā spriedumā izvērstā argumentācija nekādi neapšauba iecēlējinstitūcijas rīcības brīvību organizēt konkursu, kurā ir ietvertas divas atšķirīgas kārtas, proti, pirmā – priekšatlases kārta, kura ir balstīta uz jautājumiem ar iespējamiem atbilžu variantiem, un otrā kārta – konkurss šī vārda īstajā nozīmē, kurā var piedalīties ar nosacījumu, ka ir sekmīgi nokārtota pirmā kārta, un kurā var tikt pielaists tikai ierobežots skaits kandidātu.
27 Attiecībā, otrkārt, uz Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru Civildienesta tiesa neesot minējusi nevienu tiesību normu, ar kuru konkursos ar “divām kārtām” tiek aizliegts, ka EPSO rīko pirmo kārtu, jānorāda, ka Civildienesta tiesa nav secinājusi, ka EPSO šo pirmo kārtu nav varējis organizēt. Savukārt pārsūdzētā sprieduma 57. un 58. punktā tā secināja, ka gan konkursa ietvaros uzdoto jautājumu izvēle, gan temata noteikšana nav EPSO kompetencē un ka tā loma – kas, protams, ir būtiska, jo EPSO asistē atlases komisijai, – tik un tā ir pakārtota salīdzinājumā ar atlases komisiju, kuru turklāt EPSO nekādi nevar aizstāt. Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 50.–56. punktā juridiski pietiekami paskaidroja savu argumentu šajā sakarā, pārsūdzētā sprieduma 50.–56. punktā ierēdņu iecelšanas amatā kontekstā vērtēdama pilnvaru sadalījumu starp EPSO un konkursa atlases komisiju, ko iecēlusi iecēlējinstitūcija. Šajā ziņā tā vispirms salīdzināja iecēlējinstitūcijas un atlases komisijas pilnvaras, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 50.–55. punktā vērtējot Civildienesta noteikumu 30. panta pirmo daļu, saskaņā ar kuru katram konkursam iecēlējinstitūcija ieceļ atlases komisiju, un Civildienesta noteikumu III pielikumā paredzēto konkursa procedūru. Tālāk tā pārsūdzētā sprieduma 56. punktā norādīja, ka pilnvaru sadalījumu, kā tas aprakstīts iepriekšējos punktos, starp iecēlējinstitūciju un atlases komisiju nav ietekmējis 2002. gadā izveidotais EPSO, kura izveides lēmuma 2. pantā expressis verbis ir noteikts, ka EPSO īsteno atlases pilnvaras, kuras konkursu jomā piešķirtas iecēlējinstitūcijām. Tādējādi Komisijas arguments ir jānoraida.
28 Attiecībā, treškārt, uz Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru Civildienesta tiesa neesot ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā kļūdaini neesot ņēmusi vērā Lēmumu 2002/620 un Lēmumu 2002/621, pietiek vien atzīt, ka Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 56. punktā norādīja savu argumentu, saskaņā ar kuru minētie lēmumi nekādi nav pretrunā iznākumam par pilnvaru sadalījumu starp EPSO un atlases komisiju. Faktiski tās skatījumā šie lēmumi katrā ziņā tiesību normu hierarhijā ieņem zemāku vietu nekā Civildienesta noteikumi.
29 Tādējādi Komisijas arguments par iespējamo pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanu ir jānoraida.
Par EPSO kompetenci izslēgt D. Pahtiti no attiecīgā konkursa otrās kārtas
30 Komisija būtībā apgalvo, ka Civildienesta tiesa kļūdaini pārsūdzētā sprieduma 65. punktā atzinusi, ka EPSO kompetencē nav bijis D. Pahtiti izslēgt no konkursa otrās kārtas. Šajā ziņā tā norāda, ka Civildienesta tiesa kļūdaini esot interpretējusi tiesību normas par Civildienesta noteikumu III pielikumā minēto konkursa procedūru. Tādējādi tā neesot ņēmusi vērā EPSO visas ar minēto pielikumu, proti, 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 7. panta 1. un 2. punktu, kā arī ar Lēmumu 2002/620 un Lēmumu 2002/621 piešķirtās pilnvaras.
31 Attiecībā, pirmkārt, uz attiecīgā konkursa organizēšanu – pretēji tam, ko apgalvo Komisija, – Civildienesta tiesa nav atzinusi, ka EPSO kompetencē neietilpa organizēt šo konkursu “divās kārtās”. Faktiski tā, atsaukdamās uz Vispārējās tiesas 2004. gada 26. oktobra spriedumu lietā T‑207/02 Falcone/Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑305. un II‑1393. lpp.), pārsūdzētā sprieduma 64. punktā norādīja, ka pārsūdzētajā spriedumā izvērstā argumentācija nekādā veidā neapšauba iecēlējinstitūcijas rīcības brīvību organizēt konkursu, kurā ir ietvertas divas atšķirīgas kārtas, proti, pirmā – priekšatlases kārta, kura ir balstīta uz jautājumiem ar iespējamiem atbilžu variantiem, un otrā kārta – konkurss šī vārda īstajā nozīmē, kurā var piedalīties ar nosacījumu, ka ir sekmīgi nokārtota pirmā kārta, un kurā var tikt pielaists tikai ierobežots skaits kandidātu. Civildienesta tiesas skatījumā pārsūdzētajā spriedumā apspriestais jautājums ir par to, vai konkursa pirmo kārtu, kā minēts spriedumā lietā Falcone/Komisija, vai šajā lietā, kura ir pamats pārsūdzētajam spriedumam, var organizēt un pabeigt vienīgi EPSO, nemaz nepiedaloties atlases komisijai.
32 Attiecībā, otrkārt, uz attiecīgā konkursa pirmo kārtu, Komisija norāda, ka šajā kārtā ir pirmsatlases pārbaudījumi, kas ļauj piedalīties “otrajā kārtā”, kura savukārt ir pats konkurss.
33 Attiecībā uz konkursa pirmo kārtu ir jāatgādina, ka atbilstoši pārsūdzētā sprieduma 18. punktam šajā kārtā ir divi pielaišanas testi, katrā no kuriem bija 30 jautājumi ar iespējamiem atbilžu variantiem; pirmā testa mērķis bija novērtēt zināšanas par Eiropas Savienību, tās iestādēm un politiku, bet otrā testa nolūks bija novērtēt kandidātu vispārējās spējas un kompetenci teksta loģiskajā analīzē un matemātiskajās iemaņās.
34 Pārsūdzētā sprieduma 61. punktā Civildienesta tiesa konstatēja, ka kopā no 1772 kandidātiem, kuri bija rezervējuši datumu strīdīgā konkursa pielaišanas testu kārtošanai, vienīgi 140 kandidāti varēja tikt uzaicināti iesniegt pilnīgu kandidatūras pieteikumu, lai viņus pielaistu otrajai konkursa kārtai. Pārsūdzētā sprieduma 62. punktā Civildienesta tiesa atsaucās – un to īpaši Komisija neapstrīdēja – uz pirmās kārtas, kas ir neatņemama konkursa jēdziena sastāvdaļa, testu salīdzināmību, jo nepietiek vien ar vidēju novērtējumu attiecīgajos testos; lai iekļūtu konkursa otrajā kārtā, ir jābūt starp iepriekš noteiktā kandidātu skaitā, kas saņēmuši labākos novērtējumus pielaišanas testā. Šī kārta tādējādi esot ne tikai formāla attiecīgā konkursa procedūras daļa, bet tā arī konkursam piešķir raksturīgas iezīmes.
35 Attiecībā, treškārt, uz pilnvaru sadali iecēlējinstitūcijas un atlases komisijas starpā Komisija apgalvo, ka iecēlējinstitūcija vienmēr saskaņā ar Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. pantu ir bijusi pilnvarota noteikt priekšatlases pārbaudījumu saturu un EPSO izveides vienīgās sekas ir bijušas šīs īpašās pilnvaras nodot pēdējam minētajam.
36 Šajā ziņā ir jāizvērtē, vai Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 51.–55. punktā vērtējot pilnvaru sadali starp iecēlējinstitūciju un atlases komisiju ierēdņu iecelšanas amatā kontekstā.
37 Pārsūdzētā sprieduma 51. punktā Civildienesta tiesa norādīja: kā tas izriet no Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punkta pirmās daļas un minētā pielikuma 4. panta, iecēlējinstitūcijai ir, no vienas puses, jāsagatavo pēc apspriešanās ar Apvienoto komiteju paziņojums par konkursu un, otrkārt, ir jāizveido to kandidātu saraksts, kuri atbilst Civildienesta noteikumu 28. pantā minētajiem pirmajiem trīs nosacījumiem, lai viņus varētu iecelt ierēdņa amatā, proti, ka viņi ir kādas dalībvalsts pilsoņi, ka viņi ir izpildījuši visas saistības, kuras noteiktas ar likumiem par militāro dienestu, un ka viņi uzrāda atbilstošas rekomendācijas par piemērotību savu pienākumu veikšanai.
38 Pārsūdzētā sprieduma 52. punktā Civildienesta tiesa norādīja, ka pēc tam, kad iecēlējinstitūcija šo sarakstu ir nosūtījusi atlases komisijas priekšsēdētājam, pašai atlases komisijai, kā norādīts Civildienesta noteikumu III pielikuma 5. pantā, pirmkārt, ir jāizveido to kandidātu saraksts, kuri atbilst paziņojumā par konkursu noteiktajām prasībām, otrkārt, ir jāorganizē pārbaudījumi un, treškārt, ir jāizveido piemēroto kandidātu saraksts un jānosūta tas iecēlējinstitūcijai.
39 Pārsūdzētā sprieduma 53.–55. punktā Civildienesta tiesa minēja, ka, ņemot vērā šo konkursa atlases komisijai uzticēto svarīgo lomu, Civildienesta noteikumu pieņēmējs ir paredzējis vairākas garantijas gan attiecībā uz atlases komisijas izveidi un tās sastāvu, gan arī tās darbību. Šajā ziņā tā it īpaši atsaucās uz Civildienesta noteikumu 30. panta pirmo daļu, saskaņā ar kuru katram konkursam iecēlējinstitūcija ieceļ atlases komisiju, kura sagatavo piemēroto kandidātu sarakstu.
40 Komisijas skatījumā Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā, izvērtēdama pilnvaru sadali iecēlējinstitūcijas un atlases komisijas starpā, nav ņēmusi vērā nedz Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punkta b) un e) apakšpunktu, ne arī to, ka šajā pielikumā nav ietverta neviena tiesību norma, ar ko administrācijai ir aizliegts noteikt priekšatlases pārbaudījumu saturu.
41 Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punkta b) un e) apakšpunktā, saskaņā ar kuru iecēlējinstitūcijai paziņojumā par konkursu ir jānorāda konkursa procedūra (pamatojoties uz kvalifikāciju vai pārbaudījumiem vai kvalifikāciju un pārbaudījumiem) un konkursa, pamatojoties uz pārbaudījumiem, gadījumā – kādi tie būs un kā tos vērtēs, ir jāatzīst, ka tiesību normās nav minētas nekādas iecēlējinstitūcijas pilnvaras attiecībā uz konkursa ietvaros uzdoto jautājumu izvērtēšanu un tematiku. Saistībā ar konkursa procedūru atbilstoši Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punkta b) apakšpunktam runa ir par konkursu, pamatojoties uz pārbaudījumiem vai kvalifikāciju vai pārbaudījumiem, un nevis par pārbaudījumu noteikšanu vai saturu. Attiecībā uz minētā pielikuma 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu jānorāda, ka, lai arī pamatnosacījumu izvirzīšana pārbaudījumu pastāvēšanai iekļaujas jēdziena “kādi tie būs un kā tos vērtēs” tvērumā, tā tas nav attiecībā uz konkursa ietvaros uzdodamo jautājumu satura noteikšanu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 5. marta spriedumu lietā T‑24/01 Staelen/Parlaments (Recueil FP, I‑A‑79. un II‑423. lpp., 51. punkts).
42 Attiecībā uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru Civildienesta noteikumu III pielikumā nav ietverta neviena tiesību norma, ar ko administrācijai ir aizliegts noteikt priekšatlases pārbaudījumu saturu, ir jānorāda, ka šajā pielikumā skaidri nav noteikts, kurš nosaka priekšatlases pārbaudījumu saturu un kurš uzrauga šo konkursa kārtu. Šādas īpašas pilnvaras skaidri nav piešķirtas nedz iecēlējinstitūcijai, nedz arī konkursa atlases komisijai.
43 Tajā pašā laikā Civildienesta tiesa, lai izvērtētu pilnvaru sadalījumu starp iecēlējinstitūciju un atlases komisiju, pamatoti atsaucas uz Civildienesta noteikumu 30. panta pirmo daļu un III pielikuma 5. panta pirmo daļu. Šajās tiesību normās attiecīgi ir paredzēts, ka atlases komisija ir tā, kas izveido to kandidātu sarakstu, kuri atbilst konkursa paziņojumā noteiktajām prasībām. Ievērojot šīs pilnvaras, Civildienesta tiesa pamatoti varēja pārsūdzētā sprieduma 53. punktā uzskatīt, ka atlases komisijai ir svarīga loma konkursa norises laikā.
44 It īpaši attiecībā uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru iecēlējinstitūcijai vienmēr ir bijušas pilnvaras noteikt priekšatlases pārbaudījumu saturu, jānorāda, ka Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 64. punktā pamatoti ir atzinusi, ka atbilstoši pirms EPSO izveides spēkā esošajai tiesiskajai kārtībai priekšatlases testu, kuri ir analogi šajā lietā apspriestajiem pielaišanas testiem, norise tika uzticēta vienīgi konkursa atlases komisijai. Jo no labi iedibinātas judikatūras izriet, ka pirms EPSO izveides ar Lēmumu 2002/620 iecēlējinstitūcijai bija plaša rīcības brīvība izvirzīt konkursa priekšnosacījumus un noteikt tā procedūru, savukārt atlases komisijai bija plaša rīcības brīvība attiecībā uz konkursa ietvaros paredzēto pārbaudījumu procedūru un detalizētu saturu (iepriekš 41. punktā minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā Staelen/Parlaments, 51. punkts; iepriekš 31. punktā minētais spriedums lietā Falcone/Komisija, 31. un 38. punkts, un 2005. gada 14. jūlija spriedums lietā T‑371/03 Le Voci/Padome, Krājums‑CDL, I‑A‑209. un II‑957. lpp., 41. punkts). Pirms EPSO izveides atlases komisijas kompetencē arī ietilpa uzraudzīt iespējamo pirmo kandidātu priekšatlases kārtu, ko organizēja iecēlējinstitūcija (Vispārējās tiesas 2003. gada 17. septembra spriedums lietā T‑233/02 Alexandratos un Panagiotou/Padome, Recueil FP, I‑A‑201. un II‑989. lpp., 26. punkts, un iepriekš 31. punktā minētais spriedums lietā Falcone/Komisija, 39. punkts). Tādēļ šis Komisijas arguments ir jānoraida.
45 No tā izriet, ka, pārsūdzētā sprieduma 51.–55. punktā vērtēdama pilnvaru sadalījumu starp iecēlējinstitūciju un atlases komisiju ierēdņu iecelšanas amatā kontekstā, Civildienesta tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Šajā ziņā tādējādi Komisijas arguments ir jānoraida.
46 Attiecībā, ceturtkārt, uz Civildienesta tiesas pārsūdzētā sprieduma 56.–58. punktā minētajiem apsvērumiem, saskaņā ar kuriem šo pilnvaru sadalījumu starp iecēlējinstitūciju un atlases komisiju nav skārusi EPSO izveide 2002. gadā, Civildienesta tiesa atsaucas uz Civildienesta noteikumu III pielikuma 7. pantu, kā arī uz Lēmumu 2002/620 un Lēmumu 2002/621.
47 Attiecībā, pirmkārt, uz Civildienesta noteikumu III pielikuma 7. pantu, Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 56. punktā norādīja, ka no šīs tiesību normas izriet, ka, runājot par ierēdņu darbā iecelšanas amatā konkursu, EPSO uzdevumi būtībā ir organizatoriska rakstura. Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 57. punktā Civildienesta tiesa norādīja uz to, ka Civildienesta noteikumu III pielikuma 7. pantā nav minēts neviens EPSO uzdevums, kas attiektos uz “pārbaudījumu satura” noteikšanu vai definēšanu konkursos ierēdņu iecelšanai amatā. Savukārt ar šo pašu 7. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 4. punktu EPSO expressis verbis tiek paredzēti šādi uzdevumi, it īpaši attiecīgi ierēdņu eksaminācijas vai pagaidu darbinieku un līgumdarbinieku atlases jomā.
48 Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka EPSO savu uzdevumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu III pielikuma 7. panta 1. punktu nodrošināt ierēdņu atlases procedūrās vienotu atlases kritēriju piemērošanu var veikt vienīgi tad, ja EPSO piedalās pārbaudījumu satura noteikšanā. Dažādi uzdevumi ir skaidri definēti Civildienesta noteikumu III pielikuma 7. panta 2. punktā. Lai arī šie uzdevumi nešaubīgi ir jāinterpretē EPSO uzdevuma kontekstā – kā tas izriet no 7. panta 1. punkta –, uzdevuma definēšana kā tāda nevar EPSO piešķirt jaunas pilnvaras. Tāpat ir jānorāda, ka šis EPSO uzdevums vispārīgi attiecas uz ierēdņu atlases procedūru noteikšanu un nevis uz īpašu konkursu pārbaudījumu satura noteikšanu.
49 Attiecībā uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru likumdevējs Civildienesta noteikumu III pielikuma 7. pantā EPSO pilnvaras noteikt konkursa ierēdņu iecelšanai amatā pārbaudījumu saturu – pretēji tam, ko tas dara saistībā ar pagaidu darbinieku un līgumdarbinieku pieņemšanu darbā un procedūru, kuras mērķis ir AST pakāpes ierēdņu karjeras attīstība, – nav skaidri minējis tādēļ, ka tas to minēt ir uzskatījis par nevajadzīgu, jo šīs pilnvaras jau ir minētas Civildienesta noteikumu III pielikuma ietvaros, ir jānorāda, ka no 35.–45. punktā atrodamajiem apsvērumiem izriet, ka iecēlējinstitūcijai šādu pilnvaru nav. It īpaši no iepriekš 44. punktā minētā formulējuma izriet, ka atbilstoši spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam pirms EPSO izveides izriet, ka priekšatlases testa norise tika uzticēta tikai konkursa atlases komisijai. Tādēļ Civildienesta tiesa pamatoti varēja uzskatīt, ka, tā kā Civildienesta noteikumu III pielikuma 7. pantā nav nevienas atsauces uz jebkādu EPSO uzdevumu saistībā ar “pārbaudījumu satura” noteikšanu vai definēšanu konkursos ierēdņu iecelšanai amatā, tad tas apstiprina šīs tiesas secinājumu, saskaņā ar kuru EPSO kompetencē nav nedz uzdoto jautājumu tēmas izvēle, nedz novērtēšana konkursa ietvaros.
50 Attiecībā, otrkārt, uz Lēmumu 2002/620 un Lēmumu 2002/621 Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 56. punktā norādīja, ka Lēmuma 2002/620 2. pantā ir skaidri paredzēts, ka EPSO īsteno atlases pilnvaras, kuras konkursu jomā piešķirtas iecēlējinstitūcijām. Turklāt Civildienesta tiesa tajā pašā pārsūdzētā sprieduma punktā minēja, ka tas, ka EPSO uzdevumi galvenokārt ir organizatoriska rakstura, nav pretrunā Lēmumā 2002/620 un Lēmumā 2002/621 ietvertajiem īpašajiem noteikumiem, pat ja šajos lēmumos dažviet ir ietverti maldinoši formulējumi, kā, piemēram, ka EPSO “izveido rezerves sarakstus”, kas liek domāt, ka EPSO kompetencē ir noteikt, kuri no kandidātiem tajā ir jāiekļauj, jo šie lēmumi tiesību aktu hierarhijā katrā ziņā ir zemākā vietā par Civildienesta noteikumiem.
51 Komisijas skatījumā Civildienesta tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā neesot ņēmusi vērā minētos lēmumus apgalvotās to vietas tiesību normu hierarhijā dēļ. Tā kā pilnvaras formulēt jautājumus konkursa ietvaros neesot piešķirtas tikai atlases komisijai, EPSO kompetencē ietilpst – kā tas izriet no Lēmuma 2002/621 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta – noteikt šo jautājumu saturu.
52 Šajā ziņā jānorāda, ka Civildienesta tiesa pamatoti uzskatīja, ka saskaņā ar Lēmuma 2002/620 2. panta 1. punktu EPSO īsteno atlases pilnvaras, kuras konkursu jomā piešķirtas iecēlējinstitūcijām. No šīs tiesību normas izriet, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu III pielikuma 30. panta otro daļu iecēlējinstitūcijas pilnvaras ir nodotas EPSO. Tā kā jau tika konstatēts, ka, vērtēdama pilnvaru sadalījumu starp iecēlējinstitūciju un atlases komisiju attiecībā uz ierēdņu iecelšanu amatā, Civildienesta tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, tā no šī apsvēruma pārsūdzētā sprieduma 57. punktā varēja secināt, ka EPSO kompetencē konkursa ietvaros neietilpst nedz uzdoto jautājumu izvēle, nedz temata vērtēšana.
53 Attiecībā uz Lēmumu 2002/621 jānorāda, ka Civildienesta tiesa pamatoti uzskatīja, ka tam ir zemāka vieta tiesību normu hierarhijā salīdzinājumā ar Civildienesta noteikumiem. It īpaši – tā kā Lēmums 2002/621 ir ticis pieņemts, pamatojoties uz Lēmuma 2002/620 5. pantu, tas ieņem zemāku vietu tiesību normu hierarhijā salīdzinājumā ar šo pēdējo minēto lēmumu. No šo tiesību normu hierarhijas, kas jāievēro saskaņā ar tiesiskuma principu, izriet, ka Lēmumu 2002/621 nevar interpretēt pretēji Civildienesta noteikumiem un Lēmumam 2002/621. Tajā pašā laikā Lēmums 2002/621, šajā lietā piemērojot Civildienesta noteikumus un Lēmumu 2002/620, var būt atsauces punkts to interpretēšanā.
54 Saskaņā ar Lēmuma 2002/621 1. panta 2. punkta c) apakšpunktu, ar kuru Komisijas skatījumā EPSO ir piešķirtas pilnvaras noteikt attiecīgo jautājumu saturu, EPSO uzdevums ir noteikt atlases metodes, pamatojoties uz paraugpraksi un saskaņā ar profesionālajām prasmēm, kas paredzētas dažādajām iestāžu darbinieku kategorijām. Taču no šīs tiesību normas teksta neizriet, ka EPSO būtu apgalvotā kompetence. Lēmuma 2002/621 1. panta 1. punkta pirmā teikuma kontekstā, kurā noteikts, ka EPSO organizē atklātus konkursus, lai ar optimāliem profesionāliem un finansiāliem nosacījumiem nodrošinātu ierēdņu sniegtos pakalpojumus iestādēm, ar minētā panta 2. punkta c) apakšpunktu EPSO tiek drīzāk noteikta atlases komisijas palīga loma konkursa norisē, tam uzdodot attīstīt personāla atlases metodes un tehniku. Šajā gadījumā tātad nav runas par Lēmuma 2002/621 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta interpretāciju, kas ir pretēja Civildienesta noteikumiem vai Lēmumam 2002/620, saskaņā ar kuriem EPSO arī nav apgalvoto pilnvaru.
55 Ņemot vērā iepriekš minēto, Civildienesta tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 56.–58. punktā uzskatīdama, ka EPSO izveide, un it īpaši Civildienesta noteikumu III pielikuma 7. panta, kā arī Lēmuma 2002/620 un Lēmuma 2002/621 pieņemšana, nekādi nav skārusi pilnvaru sadalījumu starp iecēlējinstitūciju un atlases komisiju. Tādēļ Komisijas arguments šajā ziņā ir jānoraida.
56 Attiecībā uz to, ka Komisija apstrīd pārsūdzētā sprieduma 71. punktā atrodamo Civildienesta tiesas apsvērumu, saskaņā ar kuru darba pārslodze, kuru atlases komisijai rada sākotnējā kārtā notiekošo pielaišanas testu uzraudzība un pārraudzība, pat ja galu galā pie šo pārbaudījumu kārtošanas tiek pielaists neliels skaits kandidātu, ir tikai niecīga daļa salīdzinājumā ar apjomīgo darbu, ko prasa rakstveida un mutvārdu pārbaudījumi, ir jānorāda, ka tas ir tikai pakārtots apsvērums, kas nevar būt pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai. Šis iebildums tādējādi nav vērā ņemams un ir jānoraida.
57 Visbeidzot, ciktāl lietas dalībniekiem ir pretēji uzskati attiecībā uz ārštata līgumslēdzēja, kuram EPSO uzticēja konkursa sākotnējā posma organizēšanu un īstenošanu, izvēles likumību, jānorāda, ka pārsūdzētajā spriedumā nav atrodams neviens Civildienesta tiesas apsvērums par šādas izvēles likumību; šāds apsvērums pat nav bijis minēts pakārtotā pamatā. Atbilstoši Tiesas Statūtu I pielikuma 11. panta 1. punktam apelācijas sūdzībai, kas iesniegta Vispārējai tiesai, ir jāattiecas tikai uz tiesību jautājumiem. To var pamatot ar to, ka Civildienesta tiesa nav bijusi kompetenta, tajā pieļauti procedūras minētajā tiesā pārkāpumi, kas apdraud attiecīgā lietas dalībnieka intereses, vai ka Civildienesta tiesa pārkāpusi Savienības tiesības. Šādos apstākļos Vispārējai tiesai nav jālemj par minēto ārštata līgumslēdzēja izvēli.
58 Tādējādi Civildienesta tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinādama, ka D. Pahtitis no konkursa norises otrās kārtas tika izslēgts tādas procedūras dēļ, ko veica iestāde, kurai nav attiecīgu pilnvaru, un saskaņā ar lēmumu, kuru pieņēma šī pati iestāde. Tādējādi Komisijas arguments ir jānoraida.
59 No visa iepriekš minētā izriet, ka apelācijas sūdzība ir noraidāma kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
60 Atbilstoši Reglamenta 148. panta pirmajai daļai, ja apelācijas sūdzība ir nepamatota, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.
61 Atbilstoši minētā Reglamenta 87. panta 2. punkta pirmajai daļai, kas piemērojama apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 144. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
62 Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs un D. Pahtitis ir prasījis tai piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tā sedz savus, kā arī atlīdzina D. Pahtita tiesāšanās izdevumus, kas viņam radušies šajā tiesvedībā.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)
nospriež:
1) apelācijas sūdzību noraidīt;
2) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina tos, kas šajā instancē radušies D. Pahtitim.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 14. decembrī.
[Paraksti]