CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)
2011. gada 11. maijā
Lieta F‑53/09
J
pret
Eiropas Komisiju
Civildienests – Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Civildienesta noteikumu 73. pants – Atteikums atzīt par arodslimību – Pienākums pabeigt procedūru saprātīgā termiņā
Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru prasītājs lūdz, pirmkārt, atcelt Komisijas 2008. gada 31. jūlija lēmumu, ar kuru atteikts atzīt slimību, ar kuru viņš sirgst, par arodslimību, un, otrkārt, piespriest Komisijai samaksāt viņam simbolisku summu EUR 1 apmērā kā zaudējumu atlīdzību par viņam radīto morālo kaitējumu
Nolēmums Piespriest Komisijai samaksāt prasītājam EUR 1 kā zaudējumu atlīdzību. Pārējos prasībā ietvertos prasījumus noraidīt. Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina vienu ceturtdaļu no prasītāja tiesāšanās izdevumiem. Prasītājs trīs ceturtdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem sedz pats.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Invaliditāte – Dažādi tiesiskie režīmi – Vienots arodslimības jēdziens
(Civildienesta noteikumu 73. un 78. pants; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 3. panta 2. punkts un 25. pants)
2. Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Arodslimības cēloņa noteikšana – Ierēdnim uzliktais pierādīšanas pienākums
(Civildienesta noteikumu 73. pants; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 3. pants)
3. Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Medicīniskā ekspertīze – Ārstu komisijas rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Robežas – Pienākums norādīt pamatojumu – Piemērojamība
(Civildienesta noteikumu 73. pants; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 23. pants)
4. Savienības tiesības – Principi – Saprātīga termiņa ievērošana – Pārkāpums administratīvajā procedūrā – Sekas
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts)
1. Ja vien Civildienesta noteikumos nav ietverta norāde par pretējo, arodslimības jēdzienam šajā tiesību aktā nevar būt atšķirīgs saturs atkarībā no tā, vai ir piemērojams Civildienesta noteikumu 73. vai 78. pants, pat ja katrs no šiem noteikumiem attiecas uz tādu tiesisko režīmu, kuram piemīt pašam savas īpatnības.
Tomēr tas, ka arodslimības jēdzienam ir viens un tas pats juridiskais saturs neatkarīgi no tā, vai ir piemērojams Civildienesta noteikumu 73. vai 78. pants, nenozīmē, ka Kopējos noteikumos par Eiropas Savienības ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem paredzētajai ārstu komisijai ir saistošs atbilstoši Civildienesta noteikumu 78. pantam izveidotās invaliditātes komisijas veiktais faktiska un medicīniska rakstura izvērtējums un otrādi. Līdz ar to pastāvīgas pilnīgas vai daļējas invaliditātes atzīšanas procedūra atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam un invaliditātes pensijas piešķiršanas procedūra atbilstoši Civildienesta noteikumu 78. pantam leģitīmi var radīt atšķirīgu iznākumu vienā un tajā pašā faktiskajā situācijā, it īpaši attiecībā uz jautājumu par slimības, ar kuru sirgst tas pats ierēdnis, atzīšanu par arodslimību.
Pirmkārt, Civildienesta noteikumu 73. un 78. pantā paredzētie pabalsti ir atšķirīgi un neatkarīgi viens no otra, lai gan tie var tikt izmaksāti arī vienlaicīgi; tāpat arī šajos noteikumos ir paredzētas divas atšķirīgas procedūras, kuru noslēgumā var tikt pieņemti atsevišķi, viens no otra neatkarīgi lēmumi. Otrkārt, kaut arī būtu vēlams, lai attiecīgā gadījumā abas šīs procedūras tiktu īstenotas paralēli un lai tās pašas medicīnas iestādes varētu izskatīt dažādos tās invaliditātes aspektus, kas ir skārusi ierēdni, tas tomēr nav vienas vai otras procedūras tiesiskuma priekšnosacījums un iecēlējinstitūcijai atkarībā no apstākļiem šajā ziņā ir rīcības brīvība. Visbeidzot, treškārt, Noteikumu par apdrošināšanu 25. pantā ir tieši paredzēts, ka pilnīgas pastāvīgas vai daļējas invaliditātes atzīšana saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu un šiem noteikumiem nekādā veidā neietekmē Civildienesta noteikumu 78. panta piemērošanu un otrādi.
Šādu tiesisko stāvokli varētu uzskatīt par tādu, kas nav pilnībā apmierinošs. Tomēr šāds acīmredzama pretrunīguma risks ir raksturīgs vienlaicīgai – kas ir bijusi likumdevēja vēlme – tādu divu tiesisko režīmu pastāvēšanai, kuros ir iesaistīti dažādi medicīniskie dienesti, kuri darbojas atbilstoši atšķirīgām procesuālo tiesību normām. It īpaši ārstu komisija savu nostāju pauž, ņemot vērā administratīvās pārbaudes rezultātus, bet invaliditātes komisijas gadījumā tas tā nav. Līdz ar to saskaņā ar šobrīd spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem nevar izslēgt, ka abas šīs komisijas var izdarīt dažādus secinājumus saistībā ar vienu un to pašu faktisko situāciju.
(skat. 55.–60. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1991. gada 4. oktobris, C‑185/90 P Komisija/Gill, 13.–16. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1998. gada 14. maijs, T‑165/95 Lucaccioni/Komisija, 150. punkts; 2008. gada 1. jūlijs, T‑262/06 P Komisija/D, 73. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 74. punkts.
2. Saskaņā ar Kopējo noteikumu par Eiropas Savienības ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 3. pantu ir izveidots divkāršs apdrošināšanas pret arodslimībām tiesiskais režīms.
Noteikumu par apdrošināšanu 3. panta 1. punktā ir paredzēts – ja attiecīgā slimība ir minēta “Eiropas arodslimību sarakstā”, kas ietverts Komisijas rekomendācijā 90/326 vai tās iespējamajos papildinājumos, tā ir atzīstama par arodslimību. Ar šo noteikumu ir izveidota juridiska prezumpcija, kas ietver atkāpi no vispārīgā pierādījumus reglamentējošā regulējuma, ar mērķi aizsargāt attiecīgo ierēdņu tiesības tādu slimību gadījumā, attiecībā uz kurām ir zinātniski pierādīts, ka tās principā ir saistītas ar noteiktu profesionālo darbību veikšanu. Līdz ar to ir pietiekami, ja attiecīgais ierēdnis pierāda, ka tam saistībā ar tā pienākumu pildīšanu ir bijis risks saslimt ar šo slimību. Ar iespējamo nenoteiktību attiecībā uz cēloņsakarību starp pienākumu pildīšanu un slimību nevar atspēkot šo prezumpciju.
Savukārt Noteikumu par apdrošināšanu 3. panta 2. punkta gadījumā ir jābūt pierādītai cēloņsakarībai starp pienākumu pildīšanu un slimības rašanos. Kaut arī nepieciešamības pierādīt šādu cēloņsakarību dēļ dažas daudzpusīgas slimības varētu netikt atzītas par arodslimībām, tomēr tikai pierādījumi par pienākumu pildīšanas iespējamo ietekmi uz daudzpusīgas slimības rašanos, pasliktināšanos vai attīstīšanos vien neļauj uzskatīt, ka ir pietiekamā apmērā pierādīts, ka šī slimība ir atzīstama par arodslimību. Šajā ziņā tiesa nevar aizstāt likumdevēju, lai atzītu, ka dažu daudzpusēju slimību gadījumā šaubas ir interpretējamas par labu attiecīgajam ierēdnim, ja objektīvi nav iespējams noteikt, pirmkārt, vai tā pienākumu pildīšanai ir bijusi neapšaubāma ietekme uz ieinteresētās personas veselības stāvokļa pasliktināšanos un, otrkārt, kādā mērā šī pienākumu pildīšana ir veicinājusi – ņemot vērā iespējamos ar darba pienākumu veikšanu nesaistītos apstākļus – šo pasliktināšanos.
Līdz ar to Noteikumu par apdrošināšanu 3. panta 2. punktā ir garantēta individuālo gadījumu apdrošināšana, tomēr ar nosacījumu, ka juridiski pietiekami tiek pierādīts, ka attiecīgā slimība ir aroda izraisīta. Šajā juridiskajā kontekstā dažu daudzpusēju slimību gadījumā, paredzot atteikšanos no prasības par šādu pierādīšanu, kaut vai atvieglotā veidā, un aprobežojoties tikai ar pierādījumiem par iespējamo cēloņsakarību, netiktu ievērots ne vien Noteikumu par apdrošināšanu 3. panta 2. punkta formulējums, bet arī šī panta priekšmets un mērķis, kas ir nodrošināt īpašu apdrošināšanu pret arodslimību riskiem atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam.
Turklāt sarežģītos gadījumos, kad ierēdņa slimība ir radusies vairāku cēloņu dēļ – ar amatu saistītu un nē, fizisku un psihisku – un katrs no tiem ir vainojams pie tās parādīšanās, ārstu komisijai ir jānosaka, vai pienākumu pildīšanai Savienības iestādēs ir tiešs sakars ar ierēdņa slimību, piemēram, vai pienākumu pildīšana ir apstāklis, kas izraisīja šo slimību. Šādos gadījumos, lai slimību atzītu par aroda izraisītu, netiek prasīts, lai tās vienīgais, būtiskais, izšķirošais vai galvenais cēlonis būtu pienākumu pildīšana.
(skat. 64.–69. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 2003. gada 26. februāris, T‑145/01 Latino/Komisija, 83., 84. un 86.–89. punkts.
Civildienesta tiesa: 2010. gada 14. septembris, F‑79/09 AE/Komisija, 83. punkts un tajā minētā judikatūra.
3. Kopējo noteikumu par Savienības ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 23. pantā paredzētais ārstu komisijas uzdevums objektīvi un neatkarīgi veikt izvērtējumu par medicīniska rakstura jautājumiem prasa, pirmkārt, lai šīs komisijas rīcībā būtu visa vajadzīgā informācija un, otrkārt, lai tai būtu pilnīga rīcības brīvība. Ārstu komisijas sniegtais medicīniskais izvērtējums ir uzskatāms par galīgu, ja tas ir pieņemts likumīgos apstākļos. Tiesa var pārbaudīt vienīgi to, vai, pirmkārt, minētā komisija ir likumīgi izveidota un darbojas likumīgi un, otrkārt, vai tās viedoklis ir likumīgs, tostarp, vai tajā ir ietverts pamatojums, uz kāda tas ir balstīts, un pierādījumi par saprotamu saikni starp medicīniskajiem konstatējumiem un tajā izdarītajiem secinājumiem.
Ņemot vērā tiesas veicamo ierobežoto pārbaudi tiesā, pārmetumus par ārstu komisijas pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā nevar akceptēt.
Ja ārstu komisijai ir jāizskata sarežģīti medicīniska rakstura jautājumi saistībā ar grūti uzstādāmu diagnozi vai par cēloņsakarību starp slimību, ar ko sirgst ieinteresētā persona, un tās amata pienākumu pildīšanu kādā iestādē, tad tai savā atzinumā tostarp ir jānorāda tie lietas fakti, uz kuriem tā pamatojas, un būtisku atšķirību gadījumā jāprecizē iemesli, kuru dēļ tās secinājumi atšķiras no tiem, kas izdarīti noteiktos iepriekšējos atbilstošos ārstu atzinumos, kuri ir ieinteresētajai personai labvēlīgāki.
(skat. 70., 91., 92. un 104. punktu)
Atsauce
Civildienesta tiesa: AE/Komisija, minēts iepriekš, 64. un 65. punkts un tajos minētā judikatūra, kā arī 89. punkts.
4. Pienākums ievērot saprātīgu termiņu administratīvajā procesā ir Savienības tiesību vispārīgs princips, kura ievērošanu nodrošina tiesa un kas turklāt kā tiesību uz labu pārvaldību sastāvdaļa ir pārņemts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā.
Tomēr saprātīga termiņa ievērošanas principa pārkāpums parasti neattaisno pārmērīgi ilgas administratīvās procedūras noslēgumā pieņemta lēmuma atcelšanu. Vienīgi tad, ja pagājušais laiks ir tik pārmērīgi ilgs, ka tas var ietekmēt pašu administratīvajā procedūrā pieņemtā lēmuma saturu, principa ievērot saprātīgu termiņu pārkāpums ietekmē administratīvās procedūras spēkā esamību. Tādējādi pārmērīgs laikposms, lai izskatītu lūgumu atzīt slimību par arodslimību, principā neietekmē ne ārstu komisijas atzinumu, ne arī iestādes pieņemto galīgo lēmumu. Šāds laikposms, izņemot ārkārtas gadījumu, nevar grozīt ārstu komisijas vērtējumu par to, vai slimības cēlonis ir arods. Ja Civildienesta tiesa atceltu pieņemto lēmumu, pamatojoties uz šiem konstatējumiem, tad galvenās praktiskās sekas būtu neracionālas, ciktāl procedūra tiktu vēl vairāk pagarināta tādēļ, ka tā jau ir pārāk gara.
Tomēr Savienības tiesai ir iespēja pēc savas iniciatīvas piespriest administrācijai atlīdzināt zaudējumus saprātīga termiņa neievērošanas gadījumā, jo šāda zaudējumu atlīdzība ir labākais veids, kā atlīdzināt attiecīgajam ierēdnim, ar nosacījumu, ka visiem lietas dalībniekiem ir tikušas dotas vienlīdzīgas iespējas izteikt savus apsvērumus par šādu risinājumu.
(skat. 113.–115. un 120. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2009. gada 17. decembris, C‑197/09 RX‑II M/EMA, 41. punkts.
Pirmās instances tiesa: 2006. gada 11. aprīlis, T‑394/03 Angeletti/Komisija, 162.–167. punkts.
Vispārējā tiesa: 2010. gada 12. maijs, T‑491/08 P Bui Van/Komisija, 88. punkts.
Civildienesta tiesa: 2009. gada 21. oktobris, F‑33/08 V/Komisija, 211. punkts, spriedums pārsūdzēts Vispārējā tiesā, lieta T‑510/09 P.