VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2013. gada 11. decembrī (*)

Šķīrējklauzula – Sestā pamatprogramma pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem, kas palīdz izveidot Eiropas Pētniecības telpu un ieviest jauninājumus (2002.–2006. gads) – Līgumi Dicoems un Cocoon – Daļas no paziņotos izdevumus pamatojošiem dokumentiem neatbilstība līguma nosacījumiem – Līgumu izbeigšana – Daļas no samaksātajām summām atmaksa – Zaudējumu atlīdzība – Pretprasība – Ārpuslīgumiskā atbildība – Nepamatota iedzīvošanās – Prasība atcelt tiesību aktu – Nepārsūdzams akts – Akts, kurš ir saistīts tikai ar līgumiskām attiecībām un ir no tām nenodalāms – Paziņojums par parādu – Nepieņemamība

Lieta T‑116/11

Association médicale européenne (EMA), Brisele (Beļģija), ko pārstāv A. Franchi un L. Picciano, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv S. Delaude un F. Moro, pārstāves, kurām palīdz D. Gullo, advokāts,

atbildētāja,

pirmām kārtām, par galveno prasību, pirmkārt, atlīdzināt izdevumus, kas radušies, izpildot līgumu Nr. 507126 attiecībā uz projektu Cocoon un līgumu Nr. 507760 attiecībā uz projektu Dicoems, kuri attiecīgi ir noslēgti 2003. gada 7. un 19. decembrī starp Komisiju un prasītāju, otrkārt, konstatēt Komisijas lēmuma izbeigt minētos līgumus prettiesiskumu, treškārt, atcelt atbilstošo paziņojumu par parādu un, ceturtkārt, izmaksāt atlīdzību par ciestajiem zaudējumiem, kā arī, otrām kārtām, pakārtota prasība par Komisijas ārpuslīgumisko atbildību.

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood], tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] (referents) un J. Švarcs [J. Schwarcz],

sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 27. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

1.     Līgums un ar to saistītie akti

1        EKL 166. panta 1. punktā ir paredzēts pieņemt daudzgadu pamatprogrammu, kas aptver visas Savienības darbības zinātnes un tehnoloģiju attīstības jomās.

2        Saistībā ar sesto pētniecības pamatprogrammu, kas tika pieņemta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 27. jūnija Lēmumu 1513/2002/EK par sesto Eiropas Kopienas pamatprogrammu attiecībā uz pētniecības, tehnoloģijas attīstības un izstāžu pasākumiem, kas veicina Eiropas pētniecības telpas izveidi un jauninājumus (no 2002. līdz 2006. gadam) (OV L 232, 1. lpp.), attiecīgi 2003. gada 7. un 19. decembrī Eiropas Kopienu Komisija, no vienas puses, un projektu dalībnieku koordinatori, tostarp prasītāja – Association médicale européenne (Eiropas Medicīnas asociācija, EMA), no otras puses, noslēdza līgumu Nr. 507126 attiecībā uz projektu Cocoon (turpmāk tekstā – “projekts Cocoon”) un līgumu Nr. 507760 attiecībā uz projektu Dicoems (turpmāk tekstā – “projekts Dicoems”).

3        Prasītājas un citu izvēlēto vienību dalība izpētes projektos notika, iesaistoties konsorcijos, kuri ir izveidoti atbilstoši Cocoon un Dicoems līgumu noteikumiem un kuri sastāv no, pirmkārt, koordinatora, kam bija uzticēti administratīva un vadības rakstura uzdevumi, un, otrkārt, no pārējiem projekta dalībniekiem.

4        Cocoon līguma 5. pantā ir noteikts maksimālais Eiropas finansiālais ieguldījums EUR 6,7 miljonu apmērā. Līguma, kas noslēgts uz 42 mēnešiem, 6. pantā ir paredzēts, ka projekts ir iedalīts četros ziņojuma periodos. No šīs normas un C veidlapām, kas ir iekļautas prasības pieteikuma pielikumā, izriet, ka pirmais periods bija no 2004. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim, otrais – no 2005. gada 2. janvāra līdz 31. decembrim, trešais – no 2006. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim un ceturtais – no 2007. gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam.

5        Dicoems līguma 5. pantā ir noteikts maksimālais Eiropas finansiālais ieguldījums EUR 2 miljonu apmērā. Līguma, kas noslēgts uz 30 mēnešiem, 6. pantā ir paredzēts, ka projekts ir iedalīts trijos ziņojuma periodos. No šīs normas un C veidlapām, kas ir iekļautas prasības pieteikuma pielikumā, izriet, ka pirmais periods bija no 2004. gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam, otrais – no 2004. gada 1. jūlija līdz 2005. gada 30. jūnijam un trešais – no 2005. gada 1. jūlija līdz 2006. gada 30. jūnijam.

6        Saskaņā ar abu līgumu 7. pantu atbilstoši katra ziņojuma periodam konsorciji noteiktā laikā nosūta Komisijai ziņojumus par veiktajām darbībām, projektu virzības stadiju, resursu izmantojumu, kā arī “formulaire C – Financial Statement” veidlapu, kuru sastāda un iesniedz katra no līgumslēdzējām pusēm saistībā ar izdevumiem, kurus tās uzņemas, izpildot līgumus, un kurus tās lūdz atmaksāt.

7        Abiem projektiem ir paredzēts priekšfinansēšanas mehānisms, un finanšu ieguldījuma piešķiršanas kārtība ir definēta tostarp Cocoon līguma 8. pantā un Dicoems līguma 8. pantā. Saskaņā ar attiecīgo līgumu 8. panta 2. punkta d) apakšpunktu katrs maksājums, ko veic ziņojuma perioda beigās un kam pievieno revīzijas apliecinājumu, tiks uzskatīts par galīgu, ņemot vērā jebkādas revīzijas vai kontroles rezultātus, kuras var tikt veiktas saskaņā ar vispārīgo nosacījumu, kas ir ietverti minēto līgumu II pielikumā (turpmāk tekstā – “vispārīgie nosacījumi”), II.29. pantu.

8        Saskaņā ar abu līgumu – Cocoon un Dicoems – 12. pantu tiem ir piemērojami Beļģijas likumi.

9        Minēto līgumu 13. pantā ir paredzēta šķīrējklauzula, kurā ir precizēts, ka tikai Vispārējai tiesai ir kompetence izšķirt strīdus starp Komisiju un pārējām līgumslēdzējām pusēm attiecībā uz minēto līgumu spēkā esamību, piemērošanu vai interpretāciju.

10      Vispārīgajos nosacījumos, kuri saskaņā ar katra līguma 14. pantu ir to sastāvdaļa, ietilpst pirmā daļa, kas tostarp attiecas uz attiecīgo projektu izpildi, līgumu beigām un atbildību (II.2.–II.18. punkts), otrā daļa attiecas uz finanšu noteikumiem un kontroli, revīziju, atmaksāšanu un sankcijām (II.19.–II.31. punkts) un trešā daļa ir par intelektuālā īpašuma tiesībām II.32.–II.36. punkts).

11      Vispārīgo nosacījumu II.6. punktā ir paredzēts, ka ir iespējams nolīgt apakšuzņēmējus maza apmēra pakalpojumiem, kuri nav projektu pamatā. Lai izdevumi par apakšuzņēmējiem būtu atlīdzināmi, ir jāizpilda daži nosacījumi.

12      Vispārīgo nosacījumu II.7. punkta 1. apakšpunktā ir paredzēts, ka ziņojumus iesniedz Komisijai 45 dienu laikā pēc atbilstošo periodu beigām. II.7. punkta 2. apakšpunktā ir precizēts, ka katram ziņojuma periodam konsorcijs iesniedz līgumos paredzētos ziņojumus (tostarp darbības un vadības pārskatus), kuros ietilpst tostarp finanšu deklarāciju C veidlapas, kuras līgumslēdzēji iesniedz par katru periodu.

13      Vispārīgo nosacījumu II.8. punkta 3. apakšpunktā ir paredzēts, ka Komisija apņemas izvērtēt iesniegtos ziņojumus 45 dienu laikā no to iesniegšanas. Atbildes nesniegšana šajā termiņā nenozīmē Komisijas piekrišanu. Komisija var noraidīt šos ziņojumus arī pēc līgumā noteiktā maksājuma termiņa. II.8. punkta 4. apakšpunktā ir noteikts, ka ziņojumu apstiprināšana neatbrīvo no revīzijas un kontroles, ko veic saskaņā ar II.29. punktu.

14      Vispārīgo nosacījumu II.16. punktā ir paredzētas situācijas, kurās var tikt izbeigta līgumslēdzējas puses dalība līgumā.

15      Vispārīgo nosacījumu II.16. punkta 1. apakšpunktā ir paredzēts, ka, ja līgumslēdzēja puse neizpilda savas līgumiskās saistības, Komisija uzdod konsorcijam rast piemērotu risinājumu ne ilgāk kā 30 dienu laikā un apmierinoša risinājuma neesamības gadījumā Komisija izbeidz attiecīgās līgumslēdzējas puses dalību.

16      Vispārīgo nosacījumu II.16. punkta 2. apakšpunktā ir paredzēts, ka Komisija var nekavējoties izbeigt līgumslēdzējas puses dalību, ja:

“a)      ja līgumslēdzēja puse apzināti vai aiz neuzmanības ir pieļāvusi “pārkāpumus” līguma izpildē;

b)      ja līgumslēdzēja puse ir pārkāpusi dalības noteikumos [rules for participation] norādītos ētikas pamatprincipus.”

17      Vispārīgo nosacījumu II.1. punkta 11. apakšpunktā “pārkāpuma” jēdziens ir definēts tādējādi, ka tas nozīmē “jebkādu Kopienas tiesību normas vai līguma noteikuma pārkāpumu, ko rada līgumslēdzējas puses darbība vai bezdarbība, kas kaitē vai varētu kaitēt Eiropas Kopienu vispārējam budžetam vai Eiropas Kopienu pārvaldītiem budžetiem, radot nepamatotus izdevumus”.

18      Vispārīgo nosacījumu II.16. punkta 8. apakšpunktā ir paredzēts, ka, ja konsorcijs turpina projektu, tad Komisija izdod piedziņas rīkojumu (recovery order) pret saistības nepildošo līgumslēdzēju pusi vai tai prasa, pievienojot kopiju konsorcijam, nodot konsorcijam Komisijai maksājamo naudas summu 30 dienu laikā. Ja līgumslēdzēja puse to neizpilda, tad Komisija izdod piedziņas rīkojumu par visu tās parādu summu. Daži līguma noteikumi (tostarp II.29., II.30. un II.31. punkts par kontroli, revīziju un atmaksāšanu) turpina būt piemērojami saistības nepildošajai līgumslēdzējai pusei pēc tās dalības beigām un līgumslēdzējām pusēm līguma izbeigšanas gadījumā.

19      Vispārīgo nosacījumu II.19. punkta 1. apakšpunktā ir definēti atlīdzināmie finansēšanas izdevumi un par tiem ir noteikts šādi:

“Atlīdzināmajiem izdevumiem, kas radušies, īstenojot projektu, ir jāatbilst šādiem nosacījumiem:

a)      tiem ir jābūt īstiem, ekonomiski racionāliem un nepieciešamiem projekta īstenošanai;

b)      tie jānosaka saskaņā ar parastajiem konkrētās līgumslēdzējas puses grāmatvedības principiem;

c)      tiem ir jābūt tādiem, kas radušies līguma darbības laikā, kā tas ir noteikts 4. panta 2. apakšpunktā [..];

d)      tiem ir jābūt reģistrētiem tās līgumslēdzējas puses grāmatvedībā, kura tos ir uzņēmusies, vēlākais II.26. punktā paredzētā revīzijas apliecinājuma pieņemšanas datumā. Grāmatvedības darbībām, ko veic, lai reģistrētu izdevumus un ienākumus, ir jāatbilst līgumslēdzējas puses reģistrācijas valsts normām par grāmatvedību, kā arī no tām ir jāizriet tiešai cēloņsakarībai starp uzņemtajiem izdevumiem un ienākumiem projekta īstenošanai un paziņojumiem kopumā attiecībā uz visu līgumslēdzējas puses darbību [..].”

20      Vispārīgo nosacījumu II.19. punkta 2. apakšpunkta a)–h) punktā ir minētas astoņas neatlīdzināmu izdevumu kategorijas. II.19. punkta 2. apakšpunkta i) punktā ir piebilde, ka nav atlīdzināmi jebkuri izdevumi, kas neatbilst 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

21      Vispārīgo nosacījumu II.20. un II.21. punktā ir definēti divi atlīdzināmu izdevumu veidi, tiem piemērojot II.19. punktā paredzētos nosacījumus, proti, pirmkārt, tieši izdevumi, kuri rodas saistībā ar projektiem, un, otrkārt, netiešie izdevumi, kuri nerodas tieši no projektiem, bet kurus var identificēt un attaisnot ar līgumslēdzējas puses grāmatvedības sistēmu kā tādus, kuri ir uzņemti saistībā ar tiešajiem izdevumiem.

22      Projektu īstenošanai radušos izdevumu deklarācijai un atbilstošo līgumu izpildei vispārīgo nosacījumu II.22. punktā ir paredzēti trīs izmaksu deklarēšanas modeļi (cost reporting models), tostarp papildizmaksu modelis (additional cost model), kuru var izmantot nekomerciālas organizācijas un privāto vai publisko tiesību bezpeļņas organizācijas vai starptautiskās organizācijas, kam nav tādas grāmatvedības sistēmas, kas ļauj nošķirt to izdevumu (tiešo un netiešo) daļu, ko tās uzņemas projektu īstenošanā.

23      Vispārīgo nosacījumu II.20. punkta 2. apakšpunktā ir paredzēts, ka līgumslēdzējas puses, kuras izmanto papildizmaksu modeli saistībā ar projektu, var deklarēt vienīgi papildu izdevumus to pastāvīgajiem izdevumiem. Tajā turklāt ir noteikts:

“Tiešie personāla izdevumi ir ierobežoti ar reālajiem izdevumiem saistībā ar projektā iesaistītajām personām, tiklīdz līgumslēdzēja puse ar šo personālu ir noslēgusi:

pagaidu līgumu darbam ar Kopienas RTD projektiem;

pagaidu līgumu doktorantūras pabeigšanai;

līgumu, kas pilnībā vai daļēji ir atkarīgs no ārējā finansējuma, kas nāk papildus līgumslēdzējas puses parastajam pastāvīgajam finansējumam. Šādā gadījumā no izdevumiem, kas rodas saistībā ar šo līgumu, ir jāizslēdz visi izdevumi, kas ir segti ar parasto pastāvīgo finansējumu.”

24      Vispārīgo nosacījumu II.26. punktā ir paredzēts, ka revīzijas apliecinājumus izstrādā ārējais revidents. Šajā noteikumā in fine ir paredzēts, ka ārējo auditoru veiktais apliecinājums nekādi nemazina līgumslēdzēju atbildību atbilstoši tam, kas paredzēts līguma noteikumos, ne arī Eiropas Savienībai piešķirtās tiesības atbilstoši vispārīgo nosacījumu II.29. punktam.

25      No vispārīgo nosacījumu II.27. punkta izriet, ka konsorcija vārdā koordinatoram izsniegtā avansa daļa paliek Savienības īpašumā.

26      Vispārīgo nosacījumu II.28. punkta 1. apakšpunktā ir paredzēts, ka – ņemot vērā revīziju un kontroli – līgumslēdzējas puses galīgā maksājuma apmērs tiek noteikts, balstoties uz II.7. punktā minētajiem ziņojumiem, kurus ir apstiprinājusi Komisija.

27      Vispārīgo nosacījumu II.29. punkts ir par kontroli un revīziju, kas var tikt veiktas attiecībā uz līgumslēdzējām pusēm. Tajā ir noteikts:

“1.      Komisija jebkurā brīdī, kamēr līgums ir spēkā, un piecu gadu laikā pēc projekta beigām var veikt revīzijas, kuras veic vai nu zinātniskie vai tehniskie revidenti, ārējie auditori, vai pašas Komisijas dienesti, ieskaitot OLAF [Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai]. Šādas revīzijas var būt par zinātniskiem, finanšu, tehnoloģiskiem vai citiem aspektiem (tostarp grāmatvedības un vadības principiem) saistībā ar pareizu projekta un līguma izpildi. Šīs revīzijas ir veicamas saskaņā ar konfidencialitātes principu. Iespējamās summas, kas ir maksājamas Komisijai kā sekas šo revīziju rezultātiem, var atgūt, kā tas ir paredzēts II.31. punktā.

[..]

2.      Līgumslēdzējām pusēm ir pienākums Komisijas rīcībā nodot visu detalizēto informāciju, ko tām var prasīt Komisija, lai pārbaudītu, vai līgums tiek pareizi pārvaldīts un izpildīts.

3.      Līgumslēdzējām pusēm ir pienākums saglabāt oriģinālu vai – pienācīgi pamatotos ārkārtas gadījumos – apliecinātas kopijas visiem dokumentiem, kas ir saistīti ar līgumu, vēl piecus gadus pēc projekta beigām. Šie dokumenti ir jānodod Komisijas rīcībā pēc lūguma, kas tiek izteikts saistībā ar jebkādu līgumā paredzēto revīziju.

[..]” [iepriekš 17. punktā minētais Vispārējās tiesas 2012. gada 2. oktobra spriedums lietā ELE.SI.A/Komisija, 20. punkts]

28      Vispārīgo nosacījumu II.31. punkta 1. apakšpunktā ir paredzēta Komisijas nepamatoti izmaksātu summu atgūšana no līgumslēdzējām pusēm vai tādu summu atgūšana, kuru atmaksāšana ir paredzēta, piemērojot līgumu. II.31. punkta 5. apakšpunktā ir noteikts, ka saskaņā ar EKL 256. pantu Komisija var pieņemt lēmumu par izpildi, kurā tiek noteikta summa, kas jāpiedzen no personām, kuras nav valstis.

29      Vispārīgo nosacījumu II.32. punktā ir paredzēts, ka zināšanas (“knowledge”), kas ir definētas šo vispārīgo nosacījumu II.1. punkta 14. apakšpunktā kā attiecīgo projektu rezultāti, kā arī tos pavadošās tiesības, ir puses, kas noslēgusi līgumu ar Komisiju un kura ir sniegusi ieguldījumu to iegūšanā, īpašums.

2.     Beļģijas tiesības

30      Beļģijas Civilkodeksa 1134. pantā ir paredzēts, ka “līgumiem, kas ir noslēgti saskaņā ar likumu, līgumslēdzēju pušu starpā ir likuma spēks” (pirmā daļa) un tos “var atcelt tikai pēc savstarpējas vienošanās vai likumā atļautu iemeslu dēļ” (otrā daļa).

31      1134. panta trešajā daļā ir noteikts, ka līgumi ir jāpilda labā ticībā. Šī paša kodeksa 1135. pantā ir noteikts, ka “līgumi ir saistoši ne tikai attiecībā uz tajos tieši paredzēto, bet arī [attiecībā uz ] visām sekām, kas ir obligātas pēc to rakstura, saskaņā ar taisnīguma principiem, paražām vai likumu”; līdz ar to tajā ir izteikts līgumu izpildes labā ticībā princips.

32      Ja rodas strīds par līguma izpildi, pierādīšanas pienākums ir regulēts Beļģijas Civilkodeksa 1315. pantā, atbilstoši kuram:

“Tam, kurš prasa izpildīt saistību, tā ir jāpierāda,

savukārt tam, kurš apgalvo, ka no tās ir atbrīvojies, ir jāpierāda samaksa vai fakts, kura sekas ir saistības izbeigšana.”

33      Beļģijas Civilkodeksa 1341. pantā ir noteikts, ka saistībā ar pierādījumiem “notariāli vai ar parakstu jāapliecina jebkura manta, kuras summa vai vērtība pārsniedz 375 EUR; tas attiecas arī uz labprātīgiem noguldījumiem”. Tajā ir precizēts, ka “netiek pieņemts neviens liecinieku sniegts pierādījums, kas ir pretējs aktu saturam vai pārsniedz to, ne arī tāds, par kuru tiek apgalvots, ka tas esot paziņots pirms aktu spēkā esamības, tās laikā vai pēc tās, ja vien tas attiecas uz summu vai vērtību, kas ir zemāka par 375 EUR”. Turklāt:

“Tas neattiecas uz likumiem, ar kuriem regulē komercdarbību”.

34      Minētā kodeksa 1347. pantā ir paredzēts:

“Iepriekš minētās normas nav piemērojamas, ja pastāv rakstveida pierādījumu aizmetnis.

Šādi sauc jebkuru rakstveida aktu, pret kura autoru, vai personu, kas viņu pārstāv, tiek celta prasība un kas apgalvotajam faktam piešķir ticamību.”

 Tiesvedības priekšvēsture

35      Prasītāja ir Beļģijā reģistrēta bezpeļņas organizācija ar juridisko adresi Briselē (Beļģija).

36      Tā norāda, ka tā ir ieguldījusi EUR 166 410,50 projektā Dicoems un EUR 260 756,53 projektā Cocoon, proti, kopā EUR 427 167,03. Tā norāda, ka ir saņēmusi summu EUR 176 167,87 apmērā un tātad tā joprojām ir kreditore summai EUR 250 999,16 apmērā attiecībā uz abiem projektiem.

37      Pēc koordinatora maksātnespējas attiecībā uz projektu Dicoems prasītāja tika iecelta tā vietā, sākot no 2007. gada 19. janvāra. Saistībā ar līgumu Cocoon, koordinators tika izslēgts no komercreģistra un aizstāts ar citu koordinatoru.

38      Ar 2009. gada 12. februāra vēstuli Komisija informēja prasītāju, ka tā ir nolēmusi veikt revīziju saskaņā ar vispārīgo nosacījumu II.29. punktu, lai pārbaudītu pareizu Dicoems un Cocoon līgumu grāmatvedības un finanšu plānu izpildi. Revīzija tika veikta 2009. gada 3. un 4. martā un 7. aprīlī.

39      Ar 2009. gada 19. maija vēstuli Komisija nodeva prasītājai revīzijas ziņojuma projektu (turpmāk tekstā – “revīzijas ziņojuma projekts”), to aicinot iesniegt apsvērumus 30 dienu laikā pēc tā saņemšanas.

40      Ar 2009. gada 18. jūnija vēstuli prasītāja lūdza Komisiju tai piešķirt četru mēnešu ilgu termiņa pagarinājumu, lai iesniegtu iepriekš minētos apsvērumus, tostarp atsaucoties uz pārcelšanos 2004. gadā un nepieciešamību pilnībā pārskatīt attiecīgo dokumentāciju, kā arī lai sameklētu nepieciešamos un/vai trūkstošos dokumentus.

41      Ar 2009. gada 23. jūnija vēstuli Komisija piešķīra prasītājai papildu 30 dienu termiņu apsvērumu iesniegšanai, paskaidrojot, ka sākotnēji prasītais četru mēnešu pagarinājums ir nesaprātīgs, jo saskaņā ar vispārīgo nosacījumu II.29. punkta 3. apakšpunktu līgumslēdzējām pusēm ir pienākums saglabāt oriģinālus (vai dažos gadījumos – apliecinātas kopijas) visiem dokumentiem, kas ir saistīti ar līgumu, vēl piecus gadus pēc projekta beigām un saskaņā ar šo pašu līguma noteikumu šie dokumenti ir jānodod Komisijas rīcībā pēc lūguma, ko tā izsaka saistībā ar iespējamu līgumā paredzēto revīziju.

42      Komisija turklāt precizēja, ka saskaņā ar vispārīgo nosacījumu II.19. punkta 1. apakšpunkta d) punktu atlīdzināmajiem izdevumiem projektu īstenošanai ir jābūt reģistrētiem līgumslēdzējas puses grāmatvedībā vēlākais II.26. punktā paredzētā revīzijas apliecinājumu pieņemšanas datumā. Tad Komisija norādīja, ka patiesībā visai dokumentācijai par izdevumiem, kas radušies, jau bija jābūt prasītājas rīcībā dienā, kad tās telpās tika veikta revīzija.

43      Ar 2009. gada 3. un 6. jūlija e‑pastiem prasītāja norādīja, ka dokumenti atrodas Itālijā, un ka projektam Cocoon ir nepieciešama tiesas atļauja. Tā lūdza Komisijai līgumu Dicoems un Cocoon kopijas, tostarp pilnīgu atbilstošo projektu un līgumslēdzēju pušu saistību aprakstu, kā arī kopiju par paziņotajiem izdevumiem, kas ir nodoti projektu koordinatoriem, paskaidrojot, ka tā vēlas pārbaudīt, vai Komisijas rīcībā esošā dokumentācija atbilst tai, kuru tā ir nodevusi.

44      Ar 2009. gada 10. jūlija e‑pastu Komisija nosūtīja prasītājai līgumu un to atbilstošo pielikumu kopijas, kā arī par prasītāju saņemto finanšu dokumentāciju.

45      Ar 2009. gada 19. augusta vēstuli prasītāja nosūtīja Komisijai apsvērumus par revīzijas ziņojuma projektu, kā arī dokumentus.

46      2009. gada 30. septembrī Komisija paziņoja prasītājai par revīzijas slēgšanu un nosūtīja tai galīgo revīzijas ziņojumu (turpmāk tekstā – “galīgais revīzijas ziņojums”).

47      Saistībā ar galīgo revīzijas ziņojumu Komisija uzskatīja, ka prasītāja ir pārkāpusi līguma noteikumus un ir pieļāvusi smagus pārkāpumus vispārīgo nosacījumu II.1. punkta 11. apakšpunkta izpratnē līgumu Dicoems un Cocoon izpildē. Tā tostarp norādīja uz neiespējamību izsekot informācijai prasītājas grāmatvedībā, izdevumos, ko tā ir lūgusi atlīdzināt, oriģinālu (vai apliecinātu kopiju – gadījumos, kad tās ir atļautas) trūkumu dokumentos par līgumu izpildi, faktu, ka daži no izdevumiem, kurus prasītāja lūdz atlīdzināt, nav patiesi un neatbilst tos pamatojošiem dokumentiem saistībā ar projektiem, faktu, ka prasītāja, parakstot Komisijai nodotos finanšu dokumentus, ir apstiprinājusi realitātei neatbilstošus apstākļus attiecībā uz izdevumiem, kas radušies, un tos attaisnojošajiem dokumentiem, un faktu, ka līgumi ar apakšuzņēmējiem ir tikuši noslēgti, pārkāpjot līguma noteikumus. Tā tādējādi uzskatīja, ka no summas EUR 329 140,69 apmērā, kas tika pieprasīta kā atlīdzināmie zaudējumi, ir jānoraida summa EUR 315 739,99 apmērā, un secināja, ka ir jāizbeidz prasītājas dalība projektos atbilstoši vispārīgo nosacījumu II.16. punktam.

48      2009. gada 3. decembrī notika saruna starp Komisiju un prasītāju.

49      Komisija ar 2010. gada 11. janvāra e‑pastu atbildēja uz prasītājas argumentiem un tai norādīja, ka tas, ka tā nav ievērojusi projektus Dicoems un Cocoon regulējošos finanšu un grāmatvedības noteikumus, nekādā gadījumā to nevar atbrīvot no atbildības par tās pieļautajiem pārkāpumiem.

50      Ar 2010. gada 20. janvāra vēstuli Komisija informēja prasītāju par tās gribu izbeigt prasītājas dalību projektos Dicoems un Cocoon atbilstoši vispārīgo nosacījumu II.16. punkta 2. apakšpunktam un tātad gribu atgūt nepamatoti izmaksātās summas kopā EUR 165 302,15 apmērā, proti, EUR 121 261,06 par projektu Cocoon un EUR 44 041,09 par projektu Dicoems.

51      Ar 2010. gada 24. februāra vēstuli prasītāja iesniedza savus apsvērumus par Komisijas 2010. gada 20. janvāra vēstuli.

52      Ar 2010. gada 21. aprīļa vēstuli Komisija atbildēja uz šiem apsvērumiem.

53      Prasītāja, tostarp ar 2010. gada 24. februāra un 3. un 10. maija vēstulēm, lūdza piekļuvi arī sarakstei starp Komisiju un pārējiem abu projektu konsorciju biedriem. 2010. gada 1. jūlijā notika tikšanās prasītājas un Komisijas pārstāvju tikšanās. 2010. gada 9. jūlijā prasītāja ierobežoja to dokumentu sarakstu, kuriem tā bija lūgusi piekļuvi. Prasītie dokumenti tai tika paziņoti 2010. gada 5. augustā.

54      Ar 2010. gada 15. septembra vēstuli prasītāja nosūtīja Komisijai apsvērumus par galīgo revīzijas ziņojumu.

55      2010. gada 22. oktobrī Komisija atbildēja uz šiem apsvērumiem un pēc vēl vienas prasītājas izmaksu, kuras tā lūdza atlīdzināt, un pamatu, kādēļ tās nav atlīdzināmas, analīzes līguma noteikumu izpratnē secināja, ka sniegtie pierādījumi un argumenti nav tādi, ar kuriem var tikt apstrīdēti secinājumi, kas veikti revīzijas procedūras noslēgumā.

56      Ar 2010. gada 4. novembra vēstuli prasītāja lūdza noteikt jaunu termiņu atbildei uz 22. oktobra vēstuli.

57      Ar 2010. gada 5. novembra vēstuli Komisija paziņoja prasītājai par tās dalības izbeigšanu projektos Cocoon un Dicoems, pamatojoties uz vispārīgo nosacījumu II.16. punkta 2. apakšpunktu, 2010. gada 20. janvāra vēstulē izklāstīto iemeslu dēļ. Tā arī norādīja, ka, piemērojot vispārīgo nosacījumu II.16. punkta 8. apakšpunktu, tā ar paziņojumu par parādu veiks summas EUR 164 080,03 apmērā, kas ir nepamatoti izmaksāta prasītājai (proti, EUR 121 098,51 par projektu Cocoon un EUR 42 981,52 par projektu Dicoems), atgūšanu.

58      2010. gada 1. decembrī prasītāja Eiropas ombudam iesniedza sūdzību par sliktu Komisijas pārvaldību. 2011. gada 1. februārī ombuds noraidīja šo sūdzību.

59      2010. gada 7. decembrī prasītāja nosūtīja galīgos apsvērumus, lūdzot tostarp atlikt 2010. gada 5. novembra vēstulē norādītās summas atgūšanu, kamēr nebūs pieņemts ombuda lēmums.

60      2010. gada 13. decembrī Komisija nosūtīja prasītājai paziņojumu par parādu par summu EUR 164 080,03 apmērā (turpmāk tekstā – “paziņojums par parādu”), precizējot attiecībā uz katru līgumu summu, kura uzskatāma par atlīdzināmu, jau izmaksātās summas un atmaksājamo summu.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

61      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2011. gada 21. februārī, prasītāja cēla šo prasību. Tās prasība apturēt Komisijas 2010. gada 5. novembra lēmuma, ar kuru tiek izbeigti līgumi par projektiem Cocoon un Dicoems, un paziņojuma par parādu izpildi, kas ar atsevišķu dokumentu 2011. gada 7. martā tika iesniegta Vispārējās tiesas kancelejā, tika noraidīta ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 18. novembra rīkojumu lietā T‑116/11 R EMA/Komisija, Krājums, II‑412. lpp.

62      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (otrā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu. Veicot Vispārējās tiesas reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, Vispārējā tiesa lūdza lietas dalībniekus atbildēt uz noteiktiem jautājumiem un nosūtīt tai konkrētus dokumentus, ko lietas dalībnieki izdarīja noteiktajā termiņā.

63      2013. gada 27. februāra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku prasījumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.

64      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu;

–        galvenokārt:

–        konstatēt un atzīt, ka tā ir pienācīgi izpildījusi savus līgumiskos pienākumus atbilstoši līgumiem Dicoems un Cocoon un ka tai līdz ar to ir tiesības uz to izdevumu atmaksu, kas tai radušies šo līgumu izpildes gaitā, kā norādīts Komisijai nosūtītajās C veidlapās, tostarp C veidlapā, kas attiecas uz Cocoon līguma ceturto periodu;

–        konstatēt un atzīt 2010. gada 5. novembra vēstulē ietvertā Komisijas lēmuma izbeigt minētos līgumus pretlikumību;

–        līdz ar to atzīt, ka Komisijas prasība par summas EUR 164 080,10 apmērā atmaksāšanu ir nepamatota, un tādēļ atcelt atbilstošo paziņojumu par parādu vai vismaz to atzīt par prettiesisku;

–        piespriest Komisijai samaksāt atlikušo summu, kura tai ir jāmaksā atbilstoši Komisijai nosūtītajām C veidlapām, EUR 250 999,16 apmērā;

–        piespriest Komisijai izmaksāt prasītājai taisnīgu atlīdzību par kaitējumu, ko tā ir cietusi Komisijas kontroles neesamības dēļ;

–        pakārtoti:

–        konstatēt Komisijas atbildību saistībā ar nepamatotu iedzīvošanos un pretlikumīgu rīcību;

–        līdz ar to piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājai nodarīto finansiālo un morālo kaitējumu, kura apmērs ir nosakāms šīs tiesvedības gaitā;

–        katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

65      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu un nepamatotu;

–        noraidīt prasību atlīdzināt zaudējumus kā nepieņemamu un nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

66      Atbildes rakstā uz repliku Komisija ir iesniegusi pretprasību. Tā lūdz Vispārējo tiesu apstiprināt paziņojumu par parādu un prasītājas darbības izbeigšanu līgumos un līdz ar to piespriest prasītājai atmaksāt summu EUR 164 080,03 apmērā, kurai pieskaitāmi procenti atbilstoši vispārīgo nosacījumu II.31. punkta 2. apakšpunktam.

 Juridiskais pamatojums

1.     Ievada apsvērumi

67      Pirmkārt, ir jāatzīmē, ka 2011. gada 20. jūlijā prasītāja kopā ar replikas rakstu iesniedza vēstuli, kas tika pievienota lietas materiāliem un uz kuru Komisija tika uzaicināta atbildēt ar atbildes rakstu uz repliku. Šajā 2011. gada 20. jūlija vēstulē prasītāja sūdzas par to, ka Komisijas aizstāvības rakstā ir ietverti daudzi argumenti un atsauces uz dokumentiem, kuri attiecas uz pagaidu noregulējuma tiesvedību, kura ir uzskatāma par atsevišķu tiesvedību. Prasītāja apgalvo, ka tas rada sajukumu un netieši palielina aizstāvības raksta lappušu skaitu, tādējādi pārsniedzot maksimālo lappušu skaitu, kas ir noteikts praktiskajos norādījumos lietas dalībniekiem.

68      Vispārējā tiesa norāda, ka tas nav atsevišķs prasības pamats un prasības pamatojumā par to nav iesniegts neviens arguments. Ja tiek pieņemts, ka tas ir arguments, kas celts šīs prasības atbalstam, tad tas ir jānoraida kā nelietderīgs.

69      Turklāt un katrā ziņā ir jānorāda, ka argumentus par pagaidu noregulējuma tiesvedību Komisija ir pārņēmusi pamattiesvedībā autonomi un neatkarīgi no tiem argumentiem, uz kuriem tā atsaucās pagaidu noregulējuma tiesvedībā, un tie tātad nav uzskatāmi par vienkāršām atsaucēm. Tātad šo argumentu dēļ nav palielinājies lappušu skaits, kas ir noteikts praktiskajos norādījumos lietas dalībniekiem. Turklāt argumenti ir attīstīti pilnīgi un strukturēti. Visbeidzot, dokumenti, kas uz tiem attiecas, ir skaidri citēti aizstāvības rakstā bez jebkādas sajukšanas iespējas un tie vēlreiz ir pievienoti atbildes rakstam uz repliku.

70      Šis arguments tātad katrā ziņā ir jānoraida.

71      Otrkārt, no prasības pieteikuma, it īpaši no tās ceturtā pamata, izriet, ka prasītāja būtībā lūdz atcelt paziņojumu par parādu, lai saņemtu attiecīgās summas atmaksu no prasītājas.

72      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka iestāžu pieņemtie tiesību akti, kam, nenoliedzami, ir vienīgi līgumisks raksturs un kuri nav nodalāmi no līguma, kā tādi vien nav pieskaitāmi LESD 288. pantā paredzētajiem tiesību aktiem, kuru atcelšana Savienības tiesām var tikt lūgta saskaņā ar LESD 263. pantu (skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 12. oktobra rīkojumu lietā T‑353/10 Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija, Krājums, II‑7213. lpp, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

73      Tomēr šajā lietā Komisija ar tās paziņojumu par parādu, kurā ir atsauce uz 2010. gada 5. novembra vēstuli, prasīja prasītājai samaksāt parādu, ko tā uzskata par savu īpašumu un ko veido izmaksātās summas, kas atbilst izdevumiem, kurus tā uzskata par neatlīdzināmiem saskaņā ar attiecīgajiem līgumiem un kuriem tā nav piekritusi. Šādi darot, Komisija tomēr nav rīkojusies ārpus līgumiskajām attiecībām, un tā pamatojas tostarp uz vispārīgo nosacījumu II.29. punkta 1. apakšpunktu un II.31. punktu, tos lasot kopsakarā.

74      Paziņojumi par parādu ir saistīti ar līgumiem, kas saista Komisiju ar prasītāju, ciktāl tie attiecas uz parāda piedziņu, kuras pamats ir rodams līguma noteikumos un ciktāl tās priekšmets ir tiesību īstenošana, kuras Komisijai izriet no to līgumu noteikumiem, kuri to saista ar prasītāju (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 17. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑428/07 un T‑455/07 CEVA/Komisija, Krājums, II‑2431. lpp., 53. punkts; Vispārējās tiesas 2011. gada 31. augusta rīkojumu lietā T‑435/10 IEM/Komisija, Krājums, II‑249. lpp., 44. punkts, un iepriekš 72. punktā minēto rīkojumu lietā Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija, 26. punkts).

75      Tā kā paziņojums par parādu nav nodalāms no līguma, tad ceturtais prasības pamats par tā atcelšanu vai atzīšanu par prettiesisku ir jāuzskata par nepieņemamu. Argumenti, kas izvirzīti šī prasības pamata atbalstam tādējādi ir noraidāmi kā tādi, ar ko tiek atbalstīts nepieņemams prasības pamats. Turklāt, pat ja tiktu pieņemts, ka prasības pamats par paziņojuma par parādu atcelšanu varētu tikt pārkvalificēts par tādu, kas attiecas uz attiecīgo summu atmaksāšanu atbilstoši Vispārējās tiesas judikatūrai (skat. iepriekš 72. punktā minēto rīkojumu lietā Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija, 34. un 35. punkts un tajos minētā judikatūra), tomēr ir jākonstatē, ka pret paziņojumu par parādu celtie pamati katrā ziņā sakrīt ar tiem, kas attiecas uz atmaksas prasību.

76      Saistībā ar prasību, kas ir pamatota ar LESD 268., 272. un 340. pantu, prasītāja izvirza piecus pamatus. Pirmie četri pamati tiek izvirzīti galvenokārt, bet piektais pamats, kurš attiecas uz Komisijas atbildību nepamatotas iedzīvošanās dēļ, ir izvirzīts kā pakārtots pamats.

2.     Par galveno prasību, kas ir pamatota ar četriem prasības pamatiem

77      Prasītāja izvirza četrus pamatus. Pirmais pamats ir par vispārīgo nosacījumu II.19., II.20., II.21. un II.25. punkta pārkāpumu. Otrais pamats ir par Komisijas uzraudzības pienākuma, labas ticības un lojālas sadarbības principu pārkāpumu, izpildot līgumus. Trešais pamats ir par to, ka Komisija ir pārkāpusi labas pārvaldības un samērīguma principus, bet ceturtais pamats ir par tiesību uz aizstāvību un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

 Par pirmo pamatu – vispārīgo nosacījumu II.19., II.20., II.21. un II.25. punkta pārkāpumu

78      Vispirms ir jālemj par prasītājas lūgumu attiecībā uz naudas summu par projekta Cocoon ceturto periodu, kas tai netika izmaksāta un uz kuru neattiecas revīzija. Tālāk prasītāja būtībā izvirza iebildumu par izmaksu modeļa izvēles neesamību, iebildumu par to, ka nav atmaksājami izdevumi, par ko tai jau izrakstīts rēķins, taču kurus tā vēl nav samaksājusi, iebildumu par tiešajiem izdevumiem par personālu, iebildumu par netiešajiem izdevumiem par personālu un, visbeidzot, par pretrunām galīgajā revīzijas ziņojumā, kuri ir jāizskata viens pēc otra.

 Par atmaksāšanas prasību attiecībā uz ceturto periodu

79      Iesākumā ir jānorāda, ka prasītāja savā atmaksāšanas prasībā ir ietvērusi summu EUR 98 030,42 apmērā par projekta Cocoon ceturto periodu. Tā apgalvo, ka no galīgā revīzijas ziņojuma izriet, ka Komisijas rīcībā bija informācija par izdevumiem un prasītāja nevar tikt vainota par kavēšanos, paziņojot dokumentus. Savās atbildēs uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem tā atbild, ka ir beidzies vispārīgo nosacījumu II.29. punktā paredzētais piecu gadu termiņš un tādēļ vairs nav iespējams veikt revīziju.

80      Vispārējā tiesa konstatē, ka naudas summa par ceturto periodu, par laiku no 2007. gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam, prasītājai nav tikusi izmaksāta un par to nav veikta revīzija. No atbildēm uz Vispārējās tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem izriet, ka Komisija pašlaik izskata finanšu dokumentus, kuri attiecas uz šo periodu.

81      Ir jāatgādina, ka, ja no līguma noteikumiem, kuri ir piemērojami šajā lietā, pašiem par sevi neizriet prasība veikt revīziju, tad no līgumu 8. panta 2. punkta un vispārīgo nosacījumu II.28. punkta 1. apakšpunkta izriet, ka galīgā maksājuma apmērs līgumslēdzējai pusei tiek noteikts, pamatojoties uz šo vispārīgo nosacījumu II.7. punktā paredzētajiem ziņojumiem, kurus Komisija ir apstiprinājusi. Turklāt no vispārīgo nosacījumu II.8. punkta 3. apakšpunkta izriet, ka tas, ka Komisija nesniedz atbildi, nav uzskatāms par šo ziņojumu apstiprināšanu.

82      Šajā lietā ir jānorāda, ka neatkarīgi no tā, kurš ir vainojams dokumentu par līguma Cocoon ceturto periodu novēlotā paziņošanā, Komisija nav ieņēmusi nostāju par to, vai attiecīgās summas ir atlīdzināmas, un tā nav apstiprinājusi ziņojumus par šo ceturto periodu. Tikai fakts vien, ka Komisija nav izteikusi kritiku par attiecīgajām naudas summām, nav pietiekams, lai uzskatītu, ka Komisija ir tās apstiprinājusi un ka attiecīgās summas ir atlīdzināmas.

83      Turklāt vispārīgo nosacījumu II.29. punktā minētais piecu gadu noilgums, sākot no projekta beigām, uz ko atsaucas prasītāja, nav atbilstošs, jo tas attiecas uz iespēju veikt revīziju vai kontroli, nevis Komisijas apstiprinājumu finanšu ziņojumiem.

84      Visbeidzot, prasītāja neatsaucas ne uz vienu dokumentu vai attaisnojumu saistībā ar summu, ko tā min, un izdevumiem par attiecīgo ceturto periodu.

85      Līdz ar to prasītājas prasība par summu EUR 98 030,42 apmērā, kura atbilst līguma Cocoon ceturtajam periodam, kura nav tikusi noraidīta un kuras apmēru un pamatotību prasītāja nav pat pamatojusi, ir jānoraida kā nepieņemama.

 Par iebildumu par izmaksu modeļa neesamību

86      Prasītāja uzsver, ka tās kā bezpeļņas organizācijas statusa dēļ tā bija spiesta izvēlēties papildizmaksu modeli. Šajā gadījumā tā esot izvēlējusies šo modeli, jo tās grāmatvedībā nebija iespējams nošķirt tiešos izdevumus, taču bija iespējams identificēt papildu izdevumus par šo projektu. Šī sistēma tātad prasītājas ieskatā bija “obligāta izvēle”.

87      Ir jānorāda, ka ir acīmredzams, ka prasītāja ir izvēlējusies papildu izmaksu modeli atbilstoši vispārīgo nosacījumu II.22. punkta 3. apakšpunktam.

88      Fakts, ka šī izvēle bija nepieciešama, ņemot vērā tās grāmatvedības sistēmu, ir vienīgi līguma noteikumu piemērošana, kuriem prasītāja ir piekritusi. Tātad tā nevar žēloties par to, ka tā ir izvēlējusies papildu izmaksu modeli.

89      Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

 Par iebildumu par neatmaksājamajiem izdevumiem, par kuriem ir izrakstīts rēķins, taču kuri vēl nav samaksāti

90      Prasītāja apgalvo, ka izdevumi par personālu, kas ir ietverti tās grāmatvedībā, atbilst jau sniegtiem pakalpojumiem, kurus attaisno konsultantu izsniegtie rēķini un laika grafiki, un tie ir atlīdzināmi izdevumi, pat ja rēķini vēl nav samaksāti. Prasīt naudas pārvedumu būtu pretrunā vispārīgo nosacījumu II.19. punkta 2. apakšpunktam, un tā būtu diskriminācija piemērojamo grāmatvedības noteikumu dēļ.

91      Ir jāatzīmē, ka vispārīgo nosacījumu II.19. punkta 1. apakšpunktā būtībā ir noteikts, ka, lai izdevumi būtu atlīdzināmi, tiem ir jāatbilst vairākiem nosacījumiem. It īpaši tiem ir jābūt tādiem, kas radušies līguma darbības laikā, izņemot izdevumus, kas radušies, lai sastādītu gala ziņojumu [II.19. punkta 1. apakšpunkta c) punkts], un tiem ir jābūt reģistrētiem tās līgumslēdzējas puses grāmatvedībā, kura tos ir uzņēmusies, vēlākais II.26. punktā paredzētā revīzijas apliecinājuma pieņemšanas datumā. Grāmatvedības darbībām, ko veic, lai reģistrētu izdevumus un ienākumus, ir jāatbilst līgumslēdzējas puses reģistrācijas valsts normām par grāmatvedību, kā arī no tām ir jāizriet tiešai cēloņsakarībai starp izdevumiem, kas radušies, un ienākumiem projekta īstenošanai un paziņojumiem kopumā attiecībā uz visu līgumslēdzējas puses darbību [II.19. punkta 1. apakšpunkta d) punkts].

92      Šajā lietā no galīgā revīzijas ziņojuma izriet, ka daži izdevumi, kuri tika uzrādīti revīzijas laikā, nav tikuši reģistrēti prasītājas grāmatvedībā un prasītāja tos arī nebija uzņēmusies, jo tā piemēro līdzekļu uzkrāšanas grāmatvedību. Šis secinājums tika apstiprināts, ņemot vērā grāmatvedību un 2009. gada 19. augustā paziņotās finanšu deklarācijas.

93      Vispārējā tiesa norāda, ka prasītājas 2009. gada 19. augusta vēstulē, kas tika nosūtīta Komisijai, tā ir apstrīdējusi, ka tā piemēro “līdzekļu uzkrāšanas” grāmatvedību. Tomēr Vispārējā tiesā, un kā to prasītāja atzina arī tiesas sēdē, tā norādīja, ka tā piemēro šādu “līdzekļu uzkrāšanas” grāmatvedību, un tas ir ierakstīts tiesas sēdes protokolā. Citiem vārdiem, tās ienākumi un izdevumi tiek ierakstīti grāmatvedībā tajā brīdī, kad attiecīgi tiek iekasēta nauda par precēm un faktiski izmaksāta nauda par izdevumiem.

94      No iesniegtajiem 2009. gada 19. augusta dokumentiem izriet, ka atsevišķi personāla izdevumi ir iekļauti C veidlapās kā izdevumi, “par kuriem ir jāsamaksā”.

95      Šie izdevumi, par kuriem vēl nav samaksāts, tātad nevar tikt uzskatīti par tādiem, kurus prasītāja ir reģistrējusi grāmatvedībā saistībā ar līdzekļu uzkrāšanas grāmatvedību.

96      Līdz ar to Komisija pamatoti ir secinājusi, ka prasītāja nav samaksājusi par dažiem no tās izdevumiem un ka tie nav “reģistrēti” tās grāmatvedībā vēlākais revīzijas apliecinājuma pieņemšanas datumā, kā tas ir prasīts vispārīgo nosacījumu II.19. punkta 1. apakšpunkta d) punktā.

97      Tātad prasītāja nav pierādījusi, ka Komisijas konstatējumi par līguma noteikumos noteikto grāmatvedības prasību, kas ir piemērojamas atlīdzināmajiem izdevumiem saskaņā ar vispārīgajiem nosacījumiem, it īpaši to II.19. punkta 1. apakšpunktu, neievērošanu bija nepamatoti.

98      Prasītājas izvirzītie argumenti neatspēko šo secinājumu.

99      Tā apgalvo, ka attiecīgie izdevumi atbilda reālajiem izdevumiem un ka tie nav pārmērīgi. Tomēr šis arguments neatbild uz Komisijas pārmetumu par to reģistrēšanas neesamību grāmatvedībā.

100    Prasītāja turklāt apgalvo, ka fakts, ka tiek prasīts naudas pārvedums, būtu pretējs vispārīgo nosacījumu II.19. punkta 2. apakšpunktam. Jāatgādina, ka II.19. punkta 2. apakšpunkta a)–h) punktā ir minētas astoņas neatlīdzināmo izdevumu kategorijas. II.19. punkta 2. apakšpunkta i) punktā ir piebilsts, ka nav atlīdzināmi tie izdevumi, kuri neatbilst 1. punktā minētajiem nosacījumiem. Līdz ar to šajā lietā izdevumi pamatoti ir tikuši uzskatīti par tādiem, kuri neatbilst dažiem vispārīgo nosacījumu II.19. punkta 1. apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem (iepriekš 97. punkts), tāpēc prasītājas arguments ir jānoraida atbilstoši vispārīgo nosacījumu II.19. punkta 2. apakšpunkta i) punktam.

101    Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka fakts, ka izdevumi, par kuriem tiešām ir samaksāts, nevar tikt uzskatīti par atlīdzināmiem izdevumiem, ir diskriminācija piemērojamo grāmatvedības noteikumu dēļ.

102    Tomēr arī šis arguments ir jānoraida. Komisija ir vienīgi piemērojusi līguma nosacījumus par atlīdzināmajiem izdevumiem, ņemot vērā prasītājai piemērojamos grāmatvedības noteikumus, kuri šajā lietā nozīmē, ka izdevumi, par kuriem vēl nav samaksāts, nevar tikt uzskatīti par grāmatvedībā reģistrētiem un tātad tie nav atlīdzināmi. Turklāt no lietas materiāliem, it īpaši no Komisijas 2010. gada 22. oktobra vēstules, izriet, ka prasītājai izmaksātie avansa maksājumi bija tāda veida, ar kuriem bija sedzami attiecīgo projektu īstenošanai radušies izdevumi.

103    Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nediskriminācijas princips prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu vērtētas atšķirīgi un dažādas situācijas netiktu vērtētas vienādi, ja vien tādai pieejai nav objektīva attaisnojuma (pēc analoģijas skat. Tiesas 2011. gada 8. septembra spriedumu lietā C‑177/10 Rosado Santana, Krājums, I‑7907. lpp., 65. punkts). Līdz ar to, pat ja tiktu pieņemts, kā uz to norāda prasītāja, ka komercsabiedrībām, kam piemēro citus grāmatvedības noteikumus, tiktu piemēroti citi līguma noteikumi, nevis tie, kuri tika piemēroti prasītājai, šāda konstatācija pati par sevi nebūtu pretrunā nediskriminācijas principam.

104    Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

 Par iebildumu par tiešajiem izdevumiem par personālu

105    Prasītāja apgalvo, ka tā ar rakstveida deklarācijām par sniegtajiem pakalpojumiem un saņemtajām summām, konsultantu izsniegtajiem rēķiniem un apliecinājumiem ar goda vārdu ir iesniegusi pierādījumus par darba līgumu pastāvēšanu projektos Cocoon un Dicoems nodarbinātajam personālam. Tā apgalvo, ka izdevumiem par personālu tātad bija jābūt atlīdzināmiem pat bez rakstveida līgumu esamības, jo Beļģijas tiesībās tiek atzīti mutvārdu līgumi.

106    Ir jānorāda, ka netiek apstrīdēts, ka Beļģijas tiesībās tiek atzīti mutvārdu līgumi. Komisija pati to ir atzinusi revīzijā (galīgā revīzijas ziņojuma 43. lappuse), kā arī tās 2010. gada 22. oktobrī prasītājai nosūtītajā vēstulē.

107    Turklāt vispārīgo nosacījumu II.20. punkta 2. apakšpunktā tostarp ir paredzēts, ka tiešie izdevumi par personālu ir jāierobežo ar tādiem reālajiem izdevumiem par personālu, kas ir norīkots darbam ar projektu, ja līgumslēdzēja puse ir noslēgusi līgumu ar šo personālu.

108    Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka jābūt līgumam, taču nav noteikts, ka tam jābūt rakstveida formā.

109    Šajā lietā uz sacīkstes principu balstītā procedūrā prasītāja ar 2009. gada 19. augusta vēstuli nosūtīja Komisijai dokumentus par vairākām personām saistībā ar projektiem Cocoon un Dicoems.

110    Iesākumā ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija ir pārbaudījusi šādi paziņotos dokumentus un tos ir ņēmusi vērā revīzijā. Prasītājas 2009. gada 19. augusta apsvērumi ir tieši minēti galīgajā revīzijas ziņojumā. It īpaši no šī ziņojuma 2. un 42. lappuses izriet, ka šie apsvērumi tika rūpīgi izskatīti un piemērotos gadījumos – piemēram, par ceļojuma izdevumiem un ar tiem saistītajiem netiešajiem izdevumiem – revīzijas secinājumi tika grozīti un atlīdzināmās summas pārrēķinātas. Galīgā revīzijas ziņojuma 12. punktā tādējādi ir rezumēti 2009. gada 19. augusta apsvērumi (galīgā revīzijas ziņojuma 42. lappuse) un tajā ir izklāstīti apsvērumi, kuru dēļ tajos ietvertā informācija tika vai netika ņemta vērā – attiecībā uz abiem līgumiem un attiecībā uz katru izdevumu kategoriju.

111    Tālāk ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā visus prasītājas iesniegtos dokumentus, līgumu pastāvēšana starp prasītāju un attiecīgajām dažādajām personām saistībā ar līgumiem Cocoon un Dicoems būtu bijusi jākonstatē, veicot revīziju, un vai ar tiem saistītie izdevumi par personālu būtu bijuši jāatzīst par atlīdzināmiem saistībā ar abiem šiem līgumiem.

112    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tā ir prasītāja, kurai ir jāpierāda, ka tās prasība ir juridiski pamatota, jāapgalvo un apstrīdēšanas gadījumā jāpierāda, ka izdevumi – kurus tā prasa atlīdzināt – ir iekļaujami Savienības finansējumā, ņemot vērā šajā nozarē piemērojamās normas (Vispārējās tiesas 2012. gada 25. aprīļa spriedums lietā T‑329/05 Movimondo Onlus/Komisija, 31. punkts).

–       Par izdevumiem par personālu, kuri tiek prasīti saistībā ar līgumu Cocoon

113    Saistībā ar līgumu Cocoon prasītāja 2009. gada 19. augustā nosūtīja Komisijai dokumentus par deviņām personām.

114    Pirmkārt, vienai no šīm personām (S. G.) par atlīdzināmiem tika atzīti vienīgi ceļojuma izdevumi, kā to arī uzsvēra Komisija, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, un tie tātad neattiecas uz šo lietu.

115    Otrkārt, attiecībā uz piecām no šīm personām (J. M., M. D., H.‑L. Y., I. A. un L. P.) tika iesniegti vienīgi viņu curriculum vitae. Tomēr līguma pastāvēšana nevar tikt atzīta vienīgi uz šāda pamata, un revīzijas konstatējumu kļūdainais raksturs tātad nav pierādīts, ciktāl tas attiecas uz šīm personām.

116    Treškārt, attiecībā uz prasītājas priekšsēdētāju (V. C.) tika iesniegts viņa curriculum vitae, kā arī rēķini. Tomēr ir jānorāda, ka prasītie izdevumi tika uzskatīti par neatlīdzināmiem tādēļ, ka šie izdevumi nebija reģistrēti grāmatvedībā vēlākais revīzijas apliecinājuma pieņemšanas datumā atbilstoši vispārīgo nosacījumu II.19. punkta 1. apakšpunkta d) punktam. Prasītājas iesniegtajā C veidlapā tik tiešām ir norādīts, ka par tajā norādītajām summām “vēl ir jānorēķinās”.

117    Līdz ar to nav jālemj par jautājumu, vai pastāvēja līgums, un ir jāuzskata, ka ar to saistītie prasītie izdevumi pamatoti tika atzīti par neatlīdzināmiem.

118    Ceturtkārt, attiecībā uz divām atlikušajām personām (L. S. un F. M.) prasītāja bez curriculum vitae iesniedza arī apliecinājumus ar goda vārdu, norādot sniegto pakalpojumu veidu saistībā ar projektu Cocoon, attiecīgo periodu, honorāra apmēru un nostrādāto stundu skaitu, kā arī rēķinus vai atbilstošos honorāru rēķinus. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka dažas no summām, par kurām tika šādā veidā sastādīts rēķins, tika izmaksātas attiecīgajām personām un reģistrētas grāmatvedībā. Turklāt projekta īstenošana nav apstrīdēta.

119    Saistībā ar šo lietu, ko raksturo fakts, ka ne līgumā Cocoon, ne Beļģijas tiesībās nav tieši prasīta līgumu rakstveida forma, ir jāuzskata, ka, aplūkojot šādus dokumentus kopumā, tie ir uzskatāmi par norāžu kopumu, ar ko var tikt pierādīta līguma pastāvēšana vispārīgo nosacījumu II.20. punkta izpratnē.

120    Šajā ziņā pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šajā tiesību normā nav prasīts ievērot noteiktu formu. It īpaši šīs tiesību normas formulējums neprasa rakstveida līgumu, kā to arī Komisija atzina tiesas sēdē.

121    Turklāt ar Beļģijas Civillikuma 1347. pantu tiek atzīti pierādījumi, kurus rakstveidā iesniedz puse, pret kuru ir vērsta prasība, un kuri piešķir ticamību apgalvotajam faktam. Prasītājas iesniegtie attaisnojošie dokumenti ir šādu rakstisku pierādījumu aizmetnis iepriekšminētā kodeksa panta izpratnē, tos aplūkojot kopumā, un tie piešķir ticamību līguma pastāvēšanai starp prasītāju un attiecīgajām personām.

122    Līdz ar to konstatācijas, kas ir veiktas saistībā ar revīziju, ar kurām ir izdarīts secinājums par līguma neesamību starp prasītāju un šīm divām personām, neraugoties uz sacīkstes procedūrā iesniegtajiem dokumentiem, ir kļūdainas.

123    Komisijas argumenti neļauj atspēkot šo secinājumu. Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem, tā apgalvo, ka Beļģijas Civillikuma 1347. pants nav atbilstošs, jo nav jāpierāda naudas saistības pastāvēšana, bet gan līguma pastāvēšana, kas noslēgts atbilstoši formai, kura ir prasīta vispārīgo nosacījumu II.20. punktā.

124    Tomēr, kā atgādināts iepriekš (120. punkts), šo vispārīgo nosacījumu II.20. punktā ir paredzēta līguma pastāvēšana, neprecizējot tā formu.

125    Turklāt Beļģijas Civilkodeksa 1347. pants ietilpst II sadaļā par liecinieku liecībām, kas ietilpst VI nodaļā ar nosaukumu “Par saistību un samaksas pierādījumiem”, kas savukārt ietilpst III daļā ar nosaukumu “Vispārīgi noteikumi par līgumiem vai līgumiskām saistībām”. Līdz ar to minētā kodeksa 1347. pants ir atbilstošs šajā lietā.

126    Komisija apgalvo, ka Beļģijas Civilkodeksa 1347. pants nav piemērojams, jo tas attiecas uz rakstveida aktiem, kurus ir pieņēmusi persona, pret kuru prasība ir vērsta (parādnieks). Tā apgalvo, ka prasītāja ir parādniece, savukārt rēķinu un apliecinājumu ar goda vārdu autori ir partneri, kas ir apgalvotie prasītājas kreditori, nevis pati prasītāja.

127    Tomēr šajā lietā ir jānosaka atlīdzināmie izdevumi par personālu un tātad jāpierāda starp prasītāju un tās personālu noslēgtu līgumu pastāvēšana. Prasītājas iesniegtie dokumenti tātad ir atbilstoši, lai pierādītu līgumu pastāvēšanu, kā tas ir prasīts vispārīgo nosacījumu II.20. punktā.

128    Komisijas argumenti, kas tika izvirzīti saistībā ar Vispārējās tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem, tātad ir jānoraida.

129    No tā izriet, ka, ņemot vērā sacīkstes procedūrā iesniegtos dokumentus, šāda līguma pastāvēšana vispārīgo nosacījumu II.20. punkta izpratnē būtu jāatzīst L. S. un F. M. gadījumā, pretēji revīzijas konstatējumiem šajā ziņā.

130    Tātad ir jāizskata, vai izdevumi par personālu saistībā ar šīm divām personām nav atlīdzināmi citu iemeslu, nevis līguma neesamības dēļ.

131    Pirmkārt, L. S. gadījumā revīzijas ziņojumā ir minēts, ka prasītie un atteiktie izdevumi saistībā ar pirmo periodu (no 2004. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim) bija EUR 6000 apmērā (168 stundas ar stundas likmi EUR 35,71). Revīzijas ziņojumā turklāt ir norādīts, ka papildus tam, ka nav līguma, grāmatvedībā ierakstītās summas ir pareizas un pastāv laika grafiki, izdevumi tomēr neatbilst rēķinos norādītajām summām un grafikiem.

132    No Komisijai 2009. gada 19. augustā nosūtītajai vēstulei pievienotajiem dokumentiem izriet, ka savā 2009. gada 14. augusta apliecinājumā ar goda vārdu L. S. apliecina, ka viņš saistībā ar projektu Cocoon no 2004. gada 1. janvāra līdz “2007. gada 31. jūnijam” prasītājai ir sniedzis intelektuālos pakalpojumus, kuri izpaudās kā administratīvā uzraudzība un kontaktu sniegšana, lai organizētu dažādas sanāksmes saistībā ar projektu. Ir norādīta stundas likme EUR 50 apmērā, kā arī viņa atlīdzības kopsumma EUR 4500 apmērā, kas tika iekasēta ar trīs honorāru rēķiniem, kuri bija datēti ar 2006. gada 1. janvāri un 27. decembri un 2007. gada 25. jūniju. Prasītāja norāda, ka pārskaitījumi par EUR 1500, 2000 un 1000 tika veikti attiecīgi 2006. gada 2. janvārī un 2007. gada 18. janvārī un 25. jūnijā.

133    Prasītāja turklāt ir iesniegusi Komisijai L. S. honorāru rēķinus ar stundas likmi EUR 30, kuri bija datēti ar 2006. gada 1. janvāri (EUR 1500) un 2006. gada 27. decembri (EUR 2000) par projektu Cocoon.

134    Laika grafikā ir norādīta stundas likme EUR 30 apmērā un tostarp minēti divi 2006. gada 1. janvāra un 27. decembra honorāru rēķini.

135    Turklāt summa EUR 3500 apmērā C veidlapās, kuras tika nosūtītas Komisijai 2009. gada 19. augustā par trešo periodu, ir minēta kā tāda, kas ir tikusi samaksāta. 2010. gada 22. oktobra vēstulē Komisija turklāt ir atzinusi, ka šī summa EUR 3500 apmērā ir tikusi samaksāta un reģistrēta grāmatvedībā.

136    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka prasītāja sacīkstes procedūrā, kuras noslēgumā tika pieņemts galīgais revīzijas ziņojums, ir iesniegusi apliecinošus dokumentus, kuri pierāda, ka attiecībā uz summu EUR 3500 apmērā deklarētie personāla izdevumi par L. S. atbilda faktiski sniegtiem pakalpojumiem saistībā ar projektu, par šiem izdevumiem ticis samaksāts un tie ir reģistrēti grāmatvedībā par trešo periodu. Tādējādi prasītāja EUR 3500 apmērā ir pierādījusi, ka pastāvēja reāli izdevumi par personālu, kas strādāja pie projekta, pirms tie tika uzskatīti par atlīdzināmiem izdevumiem vispārīgo nosacījumu II.19. un II.20. punkta izpratnē.

137    Ņemot vērā šādi atgādinātos (iepriekš 132.–136. punkts) lietas apstākļus, Komisijas argumenti par konstatētajām atšķirībām summās un periodos starp dokumentiem, kuri tika iesniegti revīzijas laikā un 2009. gada 19. augustā, proti, pirms revīzijas pabeigšanas 2009. gada 30. septembrī, nav pietiekami, lai uzskatītu, ka šī summa EUR 3500 apmērā nebija atlīdzināma.

138    Vispārējā tiesa norāda, ka summa EUR 3500 apmērā tika samaksāta un reģistrēta grāmatvedībā. To apstiprina Komisijai nosūtītie honorāru rēķini – 2006. gada 1. janvāra rēķins par summu EUR 1500 apmērā un 2006. gada 27. decembra rēķins par summu EUR 2000 apmērā, kuros ir norādīta stundas likme EUR 30. Atšķirība starp stundas likmi, kas tika norādīta apliecinājumā ar goda vārdu, un likmi honorāru rēķinos, kā to norādīja prasītāja atbildē uz Vispārējās tiesas uzdotu rakstveida jautājumu, ir radusies kļūdas dēļ, rakstot apliecinājumu ar goda vārdu, un tātad ir piemērojama stundas likme EUR 30 apmērā.

139    Apstākļi šajā lietā ir atšķirīgi no apstākļiem Vispārējās tiesas 2012. gada 2. oktobra spriedumā lietā T‑312/10 ELE.SI.A/Komisija (113. un 114. punkts), kura tika pieminēta tiesas sēdē. Minētajā lietā prasītāja ne kontroles, ne vēlāk uz sacīkstes principu balstītā procedūrā nebija pierādījusi attiecīgo izdevumu patieso un atlīdzināmo raksturu.

140    No tā izriet, ka L. S. gadījumā revīzija ir jāuzskata par kļūdainu, ciktāl tajā ir minēts, ka nebija līguma un ka izdevumi par personālu EUR 3500 apmērā ir uzskatāmi par neatlīdzināmiem.

141    Otrkārt, F. M. gadījumā revīzijā ir minēts, ka prasītie un atteiktie izdevumi par otro periodu ir par summu EUR 6540 apmērā (174 stundas ar stundas likmi EUR 37,59) un par trešo periodu par summu EUR 1224 apmērā (27,20 stundas ar stundas likmi EUR 50). Revīzijā turklāt ir norādīta ne vien līguma neesamība, bet arī tas, ka grāmatvedībā nav reģistrēta summa EUR 6540 apmērā, nav laika grafiku un summas nesakrīt ar rēķiniem (galīgā revīzijas ziņojuma 22. lappuse).

142    No Komisijai 2009. gada 19. augustā nosūtītajai vēstulei pievienotajiem dokumentiem izriet, ka savā 2009. gada 14. augusta apliecinājumā ar godavārdu F.M. apliecina, ka viņš saistībā ar projektu Cocoon no 2004. gada 1. janvāra līdz “2006. gada 31. jūnijam” prasītājai ir sniedzis intelektuālos pakalpojumus, kuri izpaudās kā projekta juridisko aspektu uzraudzīšana. Ir norādīta stundas likme EUR 37,50 apmērā, kā arī fakts, ka pakalpojumi, izņemot piecu dienu darbu, bija brīvprātīgi.

143    Ir pievienots arī 2006. gada 30. aprīļa honorāru rēķins, tajā ir norādīts, ka par projektu Cocoon ir izrakstīts rēķins EUR 4481,28 apmērā, kas atbilst 119,5 stundām ar stundas likmi EUR 37,50 par periodu no 2004. gada janvāra līdz 2005. gada decembrim.

144    Vairākos dokumentos ir norādīts, ka grāmatvedībā figurējošā summa EUR 4481,25 apmērā tika iekļauta rēķinā un samaksāta par otro periodu.

145    Vispārējā tiesa iesākumā konstatē, ka izdevumi par trešo periodu (EUR 1224) nav ne nepamatoti, ne reģistrēti grāmatvedībā pirms revīzijas apliecinājuma izdošanas, kā to norāda Komisija atbildē uz Vispārējās tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem.

146    Prasītāja nav sniegusi nevienu pierādījumu ne par to, ka šie izdevumi par trešo periodu tiešām ir radušies, ne par to ierakstīšanu grāmatvedībā.

147    Tātad šie izdevumi ir pamatoti atzīti par neatlīdzināmiem.

148    Attiecībā uz izdevumiem par otro periodu ir jānorāda, ka summa EUR 4481,28 apmērā tika samaksāta un reģistrēta grāmatvedībā. To apstiprina Komisijai nosūtītais 2006. gada 30. aprīļa honorāru rēķins. Turklāt savā 2010. gada 22. oktobra vēstulē Komisija pieļāva, ka summa EUR 4481,28 apmērā ir tikusi samaksāta un reģistrēta grāmatvedībā.

149    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka prasītāja sacīkstes procedūrā pirms revīzijas noslēguma ir iesniegusi apliecinošus dokumentus, ar kuriem var tikt pierādīts, ka izdevumi EUR 4481,28 apmērā, kurus tā ir deklarējusi attiecībā uz F. M., atbilda faktiski sniegtiem pakalpojumiem saistībā ar projektu par otro periodu, tie tika izmaksāti un reģistrēti grāmatvedībā. Tātad prasītāja EUR 4481,28 apmērā ir pierādījusi, ka pastāvēja reāli personāla, kas strādāja pie projekta Cocoon, izdevumi, kuri ir jāuzskata par atlīdzināmiem izdevumiem vispārīgo nosacījumu II.19. un II.20. punkta izpratnē.

150    Ņemot vērā iepriekš (142.–144. punkts) atgādinātos lietas apstākļus, Komisijas arguments par atbilstības starp pieprasītajām summām un rēķinos iekļautajām summām neesamību nav pietiekams, lai uzskatītu, ka summa EUR 4481,28 apmērā nebija atlīdzināma. Šajā ziņā iepriekš (139. punkts) ir norādīts, ka situācija šajā lietā atšķiras no situācijas, kāda bija radusies spriedumā lietā ELE.SI.A/Komisija, uz kuru tika izdarīta atsauce tiesas sēdē, jo minētajā lietā prasītāja nebija attaisnojusi attiecīgo izdevumu patieso un attaisnoto raksturu ne kontroles, ne sacīkstes procedūras laikā.

151    No tā izriet, ka F.M. gadījumā revīzija ir jāuzskata par kļūdainu, jo tajā ir minēta līguma neesamība un tajā par neatlīdzināmiem uzskatīti izdevumi par personālu EUR 4481,28 apmērā.

–       Par izdevumiem par personālu, kuri tiek prasīti saistībā ar līgumu Dicoems

152    Saistībā ar līgumu Dicoems prasītāja 2009. gada 19. augustā nosūtīja Komisijai dokumentus par deviņām personām.

153    Pirmkārt, attiecībā uz piecām personām (F. G., S. R., F. S., N. A. un M. R.) prasītāja uzsver, ka tā ir iesniegusi sadarbības līgumus par sniegtajiem pakalpojumiem. Tā apgalvo, ka izdevumi par personālu ir kļūdaini tikuši uzskatīti par neatlīdzināmiem tādēļ, ka tie bija saistīti ar apakšuzņēmēju līgumiem, kurus Komisija iepriekš nebija apstiprinājusi.

154    Ir acīmredzams, ka prasītājas un šo konsultantu starpā bija noslēgti sadarbības līgumi par pakalpojumiem, kuri tika veikti saistībā ar projektu Dicoems.

155    Tomēr ir jānorāda, ka izdevumi saistībā ar šīm personām revīzijā tika uzskatīti par neatlīdzināmiem citu iemeslu, nevis līgumu neesamības dēļ. Tādējādi galīgajā revīzijas ziņojumā ir norādīts, ka šie izdevumi nav reģistrēti grāmatvedībā. Turklāt no revīzijas izriet arī tas, ka nebija izpildīti nosacījumi, lai šīs personas uzskatītu par iekšējiem konsultantiem, ka līdz ar to izdevumi saistībā ar tiem bija jāuzskata par izdevumiem par apakšuzņēmējiem un ka attiecībā uz šo jomu paredzētie nosacījumi nebija izpildīti.

156    Vispārējā tiesa konstatē, ka no prasītājas 2009. gada 19. augustā iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka saskaņā ar revīzijā konstatēto izdevumi saistībā ar šīm personām nebija reģistrēti grāmatvedībā. Attiecīgās summas C veidlapā ir minētas kā vēl maksājamas (to be paid).

157    Līdz ar to šis konstatējums vien ir pietiekams, lai secinātu, ka galīgajā revīzijas ziņojumā ir pamatoti secināts, ka nav atlīdzināmi izdevumi saistībā ar šīm personām tādēļ, ka tie nav reģistrēti grāmatvedībā.

158    Tātad ir jāuzskata, ka šie izdevumi nav atlīdzināmi un nav vajadzības pārbaudīt prasītājas argumentu par revīzijas secinājumu kļūdaino raksturu attiecībā uz apakšuzņēmēju jomu.

159    Visbeidzot, ar prasītājas argumentu par to, ka neatkarīgs revidents attiecīgās summas ir apstiprinājis kā atlīdzināmas, nevar tikt atspēkots šis secinājums.

160    Ir jānorāda, ka saskaņā ar attiecīgo līgumu 8. panta 2. punkta d) apakšpunktu katrs maksājums, ko veic ziņojuma perioda beigās un kam pievieno revīzijas apliecinājumu, tiks uzskatīts par galīgu, ņemot vērā jebkādas revīzijas vai kontroles iznākumu, kuras varētu tikt veiktas saskaņā ar vispārīgo nosacījumu II.29. punktu. Turklāt II.26. punktā in fine ir precizēts, ka ārējo auditoru veiktais apliecinājums nekādi nemazina līgumslēdzēju atbildību atbilstoši līguma noteikumiem, ne arī Eiropas Savienībai piešķirtās tiesības atbilstoši vispārīgo nosacījumu II.29. punktam. Saskaņā ar vispārīgo nosacījumu II.29. punkta 1. apakšpunktu Komisija var veikt revīzijas jebkurā brīdī. Šīs revīzijas var būt par zinātniskiem, finanšu, tehniskiem vai citiem aspektiem, piemēram, grāmatvedības un vadības principiem saistībā ar pareizu projekta un līguma izpildi. No tā izriet, ka ārējās revīzijas apliecinājumu iesniegšana, kuros tiek apliecināts, ka visi prasītājas deklarētie papildu izdevumi ir atlīdzināmi, neliedz Komisijai iespēju veikt revīziju, pēc kuras tā var apšaubīt prasītājas deklarēto izdevumu atlīdzināmību (Vispārējās tiesas 2012. gada 17. oktobra spriedums lietā T‑286/10 Fondation IDIAP/Komisija, 80.–84. punkts).

161    Līdz ar to prasītāja nav pierādījusi, ka izdevumi par personālu saistībā ar šīm konsultācijām tika uzskatīti par neatlīdzināmiem.

162    Otrkārt, attiecībā uz prasītājas priekšsēdētāju (V. C.) no revīzijas izriet, ka prasītie izdevumi tika uzskatīti par neatlīdzināmiem tādēļ, ka šie izdevumi nebija reģistrēti grāmatvedībā vēlākais revīzijas apliecinājuma pieņemšanas datumā atbilstoši vispārīgo nosacījumu II.19. punkta 1. apakšpunkta d) punktam.

163    Vispārējā tiesa iesākumā konstatē, ka prasītājas arguments par to, ka nevar tikt pieprasīts, lai starp viņu un tās priekšsēdētāju pastāvētu daba līgums, jo tas nozīmētu, ka priekšsēdētājam līgums būtu jāparaksta pašam ar sevi, ir jānoraida. Pietiek konstatēt, ka šajā lietā, kā to uzsver Komisija un kā to apstiprina prasītājai nosūtītie honorāru rēķini, prasītājas priekšsēdētājs ir rīkojies kā no tās atsevišķs tiesību subjekts.

164    Tālāk Vispārējā tiesa norāda, ka no prasītājas 2009. gada 19. augustā Komisijai nosūtītajiem dokumentiem izriet, ka, izņemot summu EUR 3250 apmērā par līguma Dicoems pirmo periodu, visas attiecīgās summas ir iekļautas C veidlapā kā “vēl maksājamas”.

165    Līdz ar to ir pamatoti, ka šīs summas, kas nebija reģistrētas grāmatvedībā vēlākais revīzijas apliecinājuma pieņemšanas brīdī, tika uzskatītas par neatlīdzināmām (skat. iepriekš 90.–104. punktu). Prasītājas iesniegtie dokumenti attiecībā uz šo nesniedz pierādījumus, ka šie konstatējumi būtu kļūdaini.

166    Turpretī attiecībā uz summu EUR 3250 apmērā ir jākonstatē, ka dokumentā par ar V. C. saistītajiem izdevumiem, kā arī C veidlapā par līguma Dicoems pirmo periodu, kas tika nosūtīti Komisijai uz sacīkstes principu balstītās procedūras laikā 2009. gada 19. augustā, tā parādās kā samaksāta.

167    Turklāt šī summa atbilst tai, kura tika iekasēta ar 2004. gada 16. marta honorāru rēķinu, kura priekšmetā bija norādīts “Konsultācijas projektam Dicoems”. Šajā honorāru rēķinā turklāt ir precizēts mēnesī nostrādāto stundu skaits (12 stundas 2004. gada janvārī, 12 stundas 2004. gada februārī un 12,1 stunda 2004. gada martā) un stundas likme (EUR 90).

168    Turklāt informācijas lapā ir norādīts, ka V. C. honorāros ietilpst laiks, kas ir veltīts sanāksmju sagatavošanai un apmeklēšanai un projekta prezentācijai dažādās konferencēs.

169    Jānorāda arī, ka revīzijā šī summa tika uzskatīta par reģistrētu grāmatvedībā saistībā ar līguma Dicoems pirmo periodu (no 2004. gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam) un par tādu, kas atbilst iesniegtajam rēķinam (galīgā revīzijas ziņojuma tabulas 23. lappusē 1. rinda). Turklāt ir jāuzskata, ka izdevumi tika reģistrēti grāmatvedībā par pirmo periodu un tātad tas notika vēlākais 2004. gada 2. augusta revīzijas apliecinājuma izdošanas brīdī (skat. galīgā revīzijas ziņojuma 3. pielikumu, 65. lpp.) saskaņā ar vispārīgo nosacījumu II.19. punkta 1. apakšpunkta d) punktu.

170    Tātad ir jāuzskata, ka, neraugoties uz rakstveida līguma neesamību, šādi dokumenti, ņemot tos kopā, pirmkārt, ir norāžu kopums, ar kuru var tikt pierādīta līgumisku attiecību pastāvēšana starp prasītāju un tās priekšsēdētaju, un, otrkārt, tas ir tāds, ar ko var tikt pierādīts, ka izdevumi par personālu EUR 3250 apmērā attiecībā uz V. C. atbilda pakalpojumiem, kuri ir sniegti projektam Dicoems par pirmo periodu, un tie ir samaksāti un reģistrēti grāmatvedībā. Prasītāja tādējādi ir pierādījusi, ka EUR 3250 apmērā pastāv reāli izdevumi par personālu projektam Dicoems, kuri būtu bijuši jāuzskata par atlīdzināmiem vispārīgo nosacījumu II.19. un II.20. punkta izpratnē.

171    Ņemot vērā šīs lietas apstākļus, revīzija ir jāuzskata par kļūdainu, jo tajā ir minēts, ka nebija līguma un ka izdevumi par personālu attiecībā uz V. C. EUR 3250 apmērā nav atlīdzināmi.

172    Treškārt, attiecībā uz citu personu (E. C.) galīgajā revīzijas ziņojumā ir norādīts, ka izdevumi par personālu nav atlīdzināmi. Galīgajā revīzijas ziņojumā ir norādīts ne vien tas, ka nebija līguma vispārīgo nosacījumu II.20. punkta izpratnē, bet arī, ka nav izpildīti nosacījumi, kuri ir paredzēti saistībā ar iekšējo konsultāciju (in house) līgumu norāžu par finanšu jautājumu saistībā ar Sestās pamatprogrammas netiešajām darbībām 6.1.1. panta izpratnē. Tajā turklāt ir piebilsts, ka izdevumi attiecībā uz E. C. būtu jāuzskata par izdevumiem par apakšuzņēmēju un tie neatbilst nosacījumiem, kuri ir paredzēti vispārīgo nosacījumu II.6. punktā.

173    Prasītāja nav pierādījusi, ka revīzijas konstatējumi ir kļūdaini šajā ziņā. Tā nekādi neapstrīd, ka nosacījumi saistībā ar iekšējām konsultācijām nav izpildīti, ne arī to, ka izdevumi attiecībā uz E. C. būtu jāuzskata par izdevumiem par apakšuzņēmēju, kuri tomēr neatbilst nosacījumiem, kuri ir paredzēti vispārīgo nosacījumu II.6. punktā.

174    Līdz ar to ir jānoraida prasītājas prasība attiecībā uz E. C. un nav jāpārbauda, vai pastāvēja līgums vispārīgo nosacījumu II.20. punkta 2. apakšpunkta izpratnē.

175    Ceturtkārt, citas personas (J. G.) gadījumā bez līguma neesamības revīzijā ir minēti vēl arī citi neatlīdzināmības iemesli. It īpaši tajā ir uzsvērta norāžu neesamība par izdevumiem, par kuriem attiecīgā gadījumā esot samaksāts, un to reģistrācijas grāmatvedībā neesamība pirms vispārīgo nosacījumu II.19. punkta 1. apakšpunkta d) punktā minētā revīzijas apliecinājuma izdošanas. Turklāt revīzijā ir minēta nesakritība starp lūgumu atlīdzināt, kas ir iesniegts saistībā ar projektu Dicoems, un faktu, ka J. G. parādījās kā pastāvīgs projekta Cocoon personāla dalībnieks.

176    Prasītāja nav apstrīdējusi revīzijas konstatējumus šajā ziņā, it īpaši nesakritību starp lūgumu atlīdzināt un faktu, ka šī persona parādījās kā pastāvīgs projekta Cocoon personāla dalībnieks. Prasītāja tātad nav pierādījusi revīzijas konstatējumu kļūdaino raksturu.

177    No tā izriet, ka tās prasība par izdevumiem par personālu ir jānoraida neatkarīgi no jautājuma par to, vai pastāvēja līgums.

178    Visbeidzot, piektkārt, L. S. gadījumā revīzijā ir minēts, ka prasītie un atteiktie izdevumi par pirmo periodu ir EUR 4000 apmērā (127 stundas ar stundas likmi EUR 31,50) un par otro periodu summas EUR 3500 apmērā (116 stundas ar stundas likmi EUR 30,17). Vienīgais revīzijā norādītais atteikuma iemesls ir līguma neesamība vispārīgo nosacījumu II.20. punkta 2. apakšpunkta izpratnē.

179    No Komisijai 2009. gada 19. augustā nosūtītajai vēstulei pievienotajiem dokumentiem izriet, ka savā 2009. gada 14. augusta apliecinājumā ar goda vārdu L. S. apliecina, ka viņš saistībā ar projektu Dicoems no 2004. gada 1. janvāra līdz 2006. gada 31. jūnijam prasītājai ir sniedzis intelektuālos pakalpojumus, kuri izpaudās kā administratīvā uzraudzība un kontaktu sniegšana, lai organizētu dažādas sanāksmes saistībā ar projektu. Ir norādīta stundas likme EUR 50 apmērā. Viņa atlīdzības kopsumma ir EUR 7500 apmērā, par kuru arī ir norādīts, ka tā ir sadalīta trīs pievienotos honorāru rēķinos.

180    Prasītāja turklāt iesniedza Komisijai L. S. honorāru rēķinus ar stundas likmi EUR 30, kuri bija datēti ar 2004. gada 2. janvāri (EUR 1500), 2004. gada 1. martu (EUR 520), 2004. gada 1. jūniju (EUR 2000) un 2004. gada 30. jūniju (EUR 3480), tātad kopā par EUR 7500.

181    Ir pievienots arī laika grafiks, kurā ir norādīta stundas likme EUR 30 un tostarp ir pievienoti divi dokumenti, kuros ir norādīts, ka rēķinos minētās summas ir samaksātas. Šajā dokumentā, kas ir tabulas veidā, ir precizēts, ka pirmie trīs honorāru rēķini attiecas uz pirmo periodu, bet 2004. gada 30. jūnija honorāru rēķins attiecas uz otro periodu; to kopējā summa ir EUR 7500.

182    Turklāt no iesniegtajām 2009. gada 19. augusta C veidlapām izriet, ka ir samaksātas summas attiecīgi EUR 4000 apmērā par pirmo periodu un EUR 3500 apmērā par otro periodu, proti, kopā summa EUR 7500 apmērā, kas atbilst kopsummai, par kādu ir izrakstīts rēķins.

183    Turklāt projekta īstenošana nav apstrīdēta.

184    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka prasītāja sacīkstes procedūrā pirms revīzijas noslēguma ir iesniegusi apliecinošus dokumentus, ar kuriem var tikt pierādīta līguma pastāvēšana vispārīgo nosacījumu II.20. punkta izpratnē. Ar faktu, ka kļūdas dēļ apliecinājumā ar godavārdu stundas likme ir norādīta EUR 50, bet honorāru rēķinos EUR 30, kā prasītāja to ir norādījusi atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, nevar tikt atspēkots šis secinājums.

185    Saistībā ar attiecīgajām naudas summām ir jānorāda, ka galīgā kopsumma atbilst honorāru rēķiniem un C veidlapām un tā ir reģistrēta grāmatvedībā.

186    Tomēr no prasītājas iesniegtā laika grafika izriet, ka 2004. gada 2. janvāra honorāru rēķins par EUR 1500, kas attiecas uz projekta Dicoems pirmo periodu, atbilst decembrī nostrādāto stundu skaitam bez precizējuma par attiecīgo gadu. Tas tomēr var būt vienīgi 2003. gada decembris, jo pirmais projekta Dicoems periods bija no 2004. gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam. Vispārīgo nosacījumu II.19. punkta 1. apakšpunktā ir noteikts, ka atlīdzināmi ir izdevumi, kuri ir radušies projekta laikā. Līdz ar to summa EUR 1500 apmērā par stundām, kas nostrādātas 2003. gada decembrī un tātad pirms projekta Dicoems sākuma, nav atlīdzināma.

187    No tā izriet, ka prasītāja ir pierādījusi, ka izdevumi par personālu attiecībā uz L. S. EUR 6000 apmērā atbilst faktiski sniegtiem pakalpojumiem saistībā ar projektu, par šiem izdevumiem ir samaksāts, tie ir pareizi reģistrēti grāmatvedībā un tātad tie ir patiesi izdevumi par personālu, kuri ir jāuzskata par atlīdzināmiem vispārīgo nosacījumu II.19. un II.20. punkta izpratnē.

188    Ņemot vērā šīs lietas apstākļus, revīzija ir jāuzskata par kļūdainu, jo tajā ir minēts, ka nebija līguma un ka nav atlīdzināmi izdevumi par personālu attiecībā uz L. S. EUR 6000 apmērā.

189    No iepriekš minētā izriet, ka prasītājas argumenti par to, ka izdevumi par personālu esot bijuši jāatzīst par atlīdzināmiem, ir jāapmierina, ciktāl tas saistībā ar līgumu Cocoon attiecas uz summu EUR 3500 attiecībā uz L. S. un summu EUR 4481,28 apmērā attiecībā uz F. M., kā arī saistībā ar līgumu Dicoems – uz summu EUR 3250 apmērā attiecībā uz V. C. un summu EUR 6000 apmērā attiecībā uz L. S.

190    Līdz ar to tās prasība saistībā ar tiešajiem izdevumiem par personālu ir jāapmierina summas EUR 7981,28 apmērā saistībā ar līgumu Cocoon un summas EUR 9250 apmērā saistībā ar līgumu Dicoems, proti, kopsummā par EUR 17 231,28. Pārējā daļā tā ir jānoraida.

 Par iebildumu par netiešajiem izdevumiem

191    Prasītāja apgalvo, ka fakts, ka lielākā tiešo izdevumu daļa ir tikusi uzskatīta par neatlīdzināmu, ir nepamatoti radījusi proporcionālu atlīdzināmo netiešo izdevumu samazinājumu.

192    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka vispārīgo nosacījumu II.22. punkta 1. apakšpunkta trešajā ievilkumā ir paredzēts, ka saistībā ar papildizmaksu modeli netiešos izdevumus novērtē 20 % apmērā no tiešajiem papildu izdevumiem, no tiem atskaitot izdevumus par apakšuzņēmējiem.

193    Kā tika konstatēts iepriekš (189. un 190. punkts), galīgais revīzijas ziņojums ir jāuzskata par kļūdainu attiecībā uz tiešajiem izdevumiem par personālu EUR 7981,28 apmērā līgumam Cocoon un EUR 9250 apmērā līgumam Dicoems.

194    Tātad netiešo izdevumu aprēķins ir jāpārrēķina, lai ņemtu vērā pareizu proporciju, kas ir radusies no tiešo atlīdzināmo izdevumu paaugstināšanas, tajos neieskaitot izdevumus par apakšuzņēmējiem.

 Par iebildumu par neatbilstību galīgajā revīzijas ziņojumā

195    Prasītāja apgalvo, ka galīgais revīzijas ziņojums nav saskanīgs un tajā nav skaidri precizēts, uz kāda pamata atsevišķi izdevumi ir uzskatīti par neatlīdzināmiem. Tā apgalvo, ka, lai arī atsevišķi darba līgumi tika atzīti par spēkā neesošiem vai nepastāvošiem, tomēr atsevišķi izdevumi par personālu tika atzīti par atlīdzināmiem.

196    Vispārējā tiesa norāda, ka no galīgā revīzijas ziņojuma izriet, ka atsevišķi izdevumi tika atzīti par atlīdzināmiem, ja tie bija reģistrēti grāmatvedības dokumentos un pietiekami pamatoti. Piemēram, galīgā revīzijas ziņojuma 5.3.3. punktā (ziņojuma 28. lappuse) ir norādīts, ka prasītā summa EUR 250 apmērā par otro līguma Cocoon periodu atbilst izdevumiem, kas radušies par revīzijas apliecinājumu attiecībā uz pirmo periodu, ka šī summa tikusi samaksāta un tā ir iekļauta grāmatvedības dokumentos. Tātad šī summa ir atlīdzināma, pretēji summai, kas atbilst izdevumiem par otrā perioda revīzijas apliecinājumu, kas nav reģistrēts grāmatvedībā. Šis pats domu gājiens var tikt attiecināts uz projektu Dicoems.

197    Tāpat galīgā revīzijas ziņojuma 5.4.3. punktā (ziņojuma 31. lappuse) ir paskaidrots, kādēļ atsevišķi ar projektu saistīti tiešie izdevumi, kuri ir pienācīgi attaisnoti un ierakstīti prasītājas grāmatvedībā, tika atzīti par atlīdzināmiem saistībā ar projektu Cocoon, kaut arī tos netika prasīts atlīdzināt.

198    Ir jākonstatē, ka revīzijā ir izklāstīti iemesli, kādēļ atsevišķi izdevumi tika uzskatīti par atlīdzināmiem. Prasītāja nav pamatoti pierādījusi, kādēļ šis konstatējums būtu nesaskanīgs ar faktu, ka citi izdevumi ir tikuši kvalificēti par neatlīdzināmiem. Prasītājas mutvārdu apsvērumi šajā ziņā neatspēko šo secinājumu.

199    No tā izriet, ka iebildums par neatbilstību galīgajā revīzijas ziņojumā ir jānoraida.

 Secinājums par pirmo pamatu

200    No iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats ir jāapmierina, ciktāl tas attiecas uz tiešajiem izdevumiem par personālu, kuri ir jāuzskata par atlīdzināmiem EUR 17 231,28 apmērā, un attiecībā uz netiešajiem izdevumiem, kas ir ar tiem saistīti un kuri izriet no līgumu piemērošanas. Pārējā daļā tas ir jānoraida.

 Par otro pamatu – Komisijas uzraudzības pienākuma, labas ticības un lojālas sadarbības principu pārkāpumu, izpildot līgumus

201    Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi uzraudzības pienākumu, un šajā ziņā tā atsaucas atsevišķiem līguma noteikumiem. Tā apgalvo, ka nebija izpildīti tūlītējas līguma laušanas nosacījumi. Turklāt tā apgalvo, ka ir pārkāpti Beļģijas civiltiesību labas ticības un lojālas sadarbības principi. Tā prasa arī izmaksāt taisnīgu atlīdzību par kaitējumu, ko tā ir cietusi Komisijas kontroles neesamības dēļ.

202    Pirmkārt, tā atsaucas uz vairākām vispārīgām normām un nosacījumiem un apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi uzraudzības pienākumu projektu Cocoon un Dicoems izpildes stadijā.

203    Ir jānorāda, ka vispārīgo nosacījumu II.3. punkta 4. apakšpunkta a) punktā ir paredzēts, ka Komisija uzrauga projekta izpildes zinātniskos, tehnoloģiskos un finanšu aspektus.

204    Tomēr neviens no prasītājas argumentiem nepierāda, ka Komisija šajā gadījumā nebūtu izpildījusi savas līgumiskās uzraudzības saistības.

205    Vispārīgo nosacījumu II.8. punktā ir paredzēts, ka Komisijai tai iesniegtie ziņojumi ir jāizvērtē 45 dienu laikā, sākot no to iesniegšanas. Tomēr attiecībā uz vadības pārskatiem, tostarp II.7. punkta 2. apakšpunkta b) punktā paredzētajiem finanšu dokumentiem, II.8. punkta 3. apakšpunktā ir paredzēts, ka atbildes nesniegšana šajā termiņā nenozīmē, ka šie dokumenti ir tikuši apstiprināti, un tas neliedz Komisijai tos noraidīt, tostarp pēc maksājuma termiņa. Šajā lietā Komisijas neiesaistīšanās projektu izpildes stadijā tātad nav pretrunā šim līgumiskajam noteikumam.

206    Tāpat no vispārīgo nosacījumu II.28. punkta 8. apakšpunkta izriet, ka Komisija var apturēt maksājumus, ja finanšu deklarācijas nav pieņemamas, vai pretlikumības gadījumā, taču tajā Komisijai nav noteikts nekāds pienākums šajā ziņā.

207    Līdz ar to prasītājas apgalvojums, ka Komisijai esot bijis pienākums iesaistīties agrāk un tai prasīt izlabot pārkāpumus grāmatvedībā pirms projektu noslēguma un revīzijas veikšanas, nav pamatots ne ar vienu no šajā lietā piemērojamiem līgumtiesību noteikumiem.

208    Turklāt, kā to uzsver Komisija, fakts, ka tā ir veikusi grāmatvedības un finanšu revīzijas procedūru, kura ļāva atklāt attiecīgos pārkāpumus šajā lietā, apliecina, ka tā ir ievērojusi tās pienākumu veikt uzraudzību, piemērojot vispārīgo nosacījumu II.29. punktu, kurā ir paredzēts, ka tā var jebkurā brīdī veikt revīziju un to var darīt piecu gadu laikā pēc projekta beigām.

209    Visbeidzot, apgalvojums, ka Komisijai būtu bijis jāievēro lielāka piesardzība, jo tai bija zināms par projekta Dicoems koordinatora maksātnespēju un krāpšanu, neatspēko šo secinājumu un tas ir jānoraida kā tāds, kam turklāt nav saistības ar prasītājas pieļautajām pretlikumībām.

210    No tā izriet, ka iebildums par līgumisko noteikumu pārkāpumu uzraudzības neesamības dēļ ir jānoraida.

211    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka šajā lietā nebija izpildīti vispārīgo nosacījumu II.16. punkta 2. apakšpunkta noteikumi tūlītējai līguma laušanai. Komisijai, prasītājasprāt, pirms līguma laušanas esot bijis jāuzsāk uz sacīkstes principu balstīta stadija, kas ir paredzēta vispārīgo nosacījumu II.16. punkta 1. apakšpunktā. Komisija tādējādi esot pārkāpusi līgumiskos nosacījumus, kā arī līgumtiesību labas ticības un lojālas sadarbības principus.

212    Ir jāatgādina, ka vispārīgo nosacījumu II.16. punkta 2. apakšpunktā ir paredzēts, ka Komisija var nekavējoties izbeigt līgumslēdzējas puses dalību, ja tā apzināti vai aiz neuzmanības ir pieļāvusi pārkāpumu līguma izpildē (II.16. punkta 2. apakšpunkta a) punkts) vai ja tā nav ievērojusi uzvedību, kas ir paredzēta dalības noteikumos (II.16. punkta 2. apakšpunkta b) punkts).

213    Termins “pārkāpums” vispārīgo nosacījumu II.1. punkta 11. apakšpunktā ir definēts kā “jebkuras Kopienas tiesību normas vai līguma noteikuma pārkāpums, ko rada līgumslēdzējas puses darbība vai bezdarbība, kas kaitē vai varētu kaitēt Eiropas Kopienu vispārējam budžetam vai Eiropas Kopienu pārvaldītiem budžetiem, radot nepamatotus izdevumus”.

214    Šajā lietā, kā tika konstatēts iepriekš saistībā ar pirmo pamatu, prasītāja ir pieļāvusi pārkāpumus, uz kuriem ir norādīts galīgajā revīzijas ziņojumā, un ir pierādīts, ka šie pārkāpumi atbilda vispārīgo nosacījumu II.1. punkta 11. apakšpunktā sniegtajai definīcijai.

215    Revīzijā tostarp tika norādīts uz informācijas avotu trūkumu prasītājas grāmatvedībā, kā arī atsevišķos izdevumos, ko tā ir lūgusi atlīdzināt, oriģinālu (vai apliecinātu kopiju – gadījumos, kad tās ir atļautas) trūkumu dokumentos par līgumu izpildi, faktu, ka daži no izdevumiem, kurus prasītāja lūdza atlīdzināt, nebija īsti un neatbilda tos pamatojošiem dokumentiem saistībā ar projektiem, faktu, ka prasītāja, parakstot Komisijai nodotos finanšu dokumentus, ir apstiprinājusi realitātei neatbilstošus apstākļus attiecībā uz izdevumiem, kas radušies, un tos attaisnojošajiem dokumentiem, un faktu, ka līgumi ar apakšuzņēmējiem ir tikuši noslēgti, pārkāpjot līguma noteikumus (galīgā revīzijas ziņojuma 1.4. punkts, 10. un 11. lappuse).

216    Turklāt šie prasītājas līgumisko saistību pārkāpumi, tostarp vispārīgo nosacījumu II.19. un nākamo punktu pārkāpumi, atstāj ietekmi uz Savienības budžetu, jo Savienības finanšu ieguldījumi projektu Cocoon un Dicoems budžetā balstās uz otras līgumslēdzējas puses – šajā gadījumā prasītājas – deklarēto izdevumu atlīdzināmību un līgumisko saistību izpildi.

217    Turklāt, kā to uzsver Komisija, vispārīgo nosacījumu II.16. punkta 2. apakšpunktā nav noteikts, ka katrā ziņā būtu vajadzīgs prasītājas krāpniecisks nolūks, lai tiktu veikta tūlītēja līguma laušana.

218    Turklāt pretēji tam, ko replikas rakstā apgalvo prasītāja, fakts, ka attiecīgie pārkāpumi tika uzskatīti par tādiem, kurus var atklāt tikai pēc revīzijas, nenozīmē, ka šie pārkāpumi bija maznozīmīgi. Katrā ziņā pārkāpuma definīcijā, kāda tā izriet no vispārīgo nosacījumu II.1. punkta 11. apakšpunkta, nav noteikts nekāds smaguma līmenis (iepriekš 139. punktā minētais spriedums lietā ELE.SI.A/Komisija, 107. punkts). Tātad nav nekāda pretruna uzskatīt, ka šajā lietā pieļautie pārkāpumi attaisnoja tūlītēju līguma laušanu ar prasītāju, piemērojot vispārīgo nosacījumu II.16. punkta 2. apakšpunktu.

219    Līdz ar to vispārīgo nosacījumu II.16. punkta 2. apakšpunktā paredzētie nosacījumi šajā lietā bija izpildīti. Fakts, ka atsevišķas revīzijā noraidītās summas būtu uzskatāmas par atlīdzināmām (iepriekš 200. punkts), neatspēko šo secinājumu.

220    Tātad, izbeidzot prasītājas dalību, neuzsākot vispārīgo nosacījumu II.16. punkta 1. apakšpunktā paredzēto uz sacīkstes principu balstīto procedūru, Komisija nav pārkāpusi piemērojamos līgumiskos nosacījumus.

221    Treškārt, prasītāja apgalvo, ka ir pārkāpti labas ticības un lojālas sadarbības principi.

222    Ir jāatgādina, ka Beļģijas Civilkodeksa 1134. panta trešajā daļā ir noteikts, ka līgumi ir jāpilda labā ticībā, un šī paša kodeksa 1135. pantā ir noteikts, ka “līgumi ir saistoši ne tikai attiecībā uz tajos tieši paredzēto, bet arī visām sekām, kas ir obligātas pēc to rakstura, saskaņā ar taisnīguma principiem, paražām vai likumu”.

223    Tomēr, pirmkārt, faktam, ka Komisija nav formulējusi komentārus vai iebildumus par prasītājas finanšu deklarācijām, nav nozīmes attiecībā uz tās saistībām, kuras izriet no līguma (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2001. gada 16. maija spriedumu lietā T‑68/99 Toditec/Komisija, Recueil, II‑1443. lpp., 98. punkts).

224    Otrkārt, kā to uzsver Komisija, ja pirms revīzijas tā nav uzsākusi dialogu ar prasītāju, lai novērstu finanšu un grāmatvedības pārkāpumus, vai ja tā nav pievērsusi uzmanību katra projekta koordinatoram vai prasītājai, tas ir izskaidrojams ar faktu, ka finanšu un grāmatvedības revīzija bija nepieciešama, lai atklātu attiecīgos pārkāpumus.

225    Šajā ziņā no galīgā revīzijas ziņojuma secinājumiem, tostarp no atklātajiem grāmatvedības pārkāpumiem (izdevumu, kurus prasītāja lūdz atmaksāt, neizsekojamība, nesakritība starp izdevumiem, kurus prasītāja lūdz atmaksāt, un iesniegtajiem dokumentiem, dažu izdevumu, kuri ir kļūdaini atzīti par atlīdzināmiem, neatlīdzināmība), izriet, ka tikai rūpīga pārbaude ar grāmatvedības un finanšu revīziju varēja ļaut atklāt attiecīgos pārkāpumus.

226    Prasītājas argumenti, kurus tā izvirzījusi replikas rakstā, atbilstoši kuriem Komisijai bija zināms par projekta Dicoems koordinatora maksātnespēju, par kuru tika veiktas izmeklēšanas, un krāpšanas pastāvēšanu, kādēļ Komisijai esot bijis jāievēro lielāka piesardzība, neatspēko šo secinājumu vēl jo vairāk tādēļ, ka šiem faktiem – kā tas ir atgādināts arī iepriekš 209. punktā – nav saistības ar pārkāpumiem šajā lietā, kurus ir izdarījusi prasītāja. Tāpat pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisijas uzraudzības pienākums nezaudē visu lietderību, pat ja pārbaudes tika veiktas programmas noslēgumā, jo šādas pārbaudes tieši ļauj Komisijai pārliecināties, ka otra līgumslēdzēja puse ir izpildījusi līgumiskās saistības.

227    No tā izriet, ka iebildums par labas ticības un lojālas sadarbības principu pārkāpumu ir jānoraida.

228    Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijas kontroles neesamība tai radīja zaudējumus, jo summas tika uzskatītas par neatlīdzināmām, kaut arī pārkāpumus, ja tie būtu laicīgi konstatēti, varēja novērst pirms revīzijas noslēguma. Tā prasa taisnīgu atlīdzību par pakalpojumiem, kas ir sniegti saistībā ar sesto pamatprogrammu. Pakārtoti tā atsaucas uz nepamatotu iedzīvošanos.

229    Atbildot uz tiesas sēdē uzdotajiem jautājumiem, prasītāja norādīja, ka šī prasība ietilpst līgumiskajās attiecībās un ka arguments par nepamatotu iedzīvošanos ir skatāms kopā ar piekto pamatu (tālāk 281.–290. punkts); tas tika reģistrēts tiesas sēdes protokolā.

230    Ir jāatgādina, ka attiecībā uz līgumisko atbildību Beļģijas Civilkodeksa 1142. pantā, kurš ietilpst III grāmatas III sadaļā ar nosaukumu “Vispārīgi noteikumi par līgumiem vai līgumiskām saistībām”, ir noteikts, ka “jebkuras saistības darīt vai nedarīt neizpildes gadījumā rodas parādnieka pienākums atlīdzināt zaudējumus”.

231    Turklāt saskaņā ar Beļģijas Civilkodeksa 1147. pantu “kreditoram attiecīgā gadījumā ir jāatlīdzina zaudējumi vai nu saistības neizpildes, vai izpildes nokavējuma dēļ, ja viņš nepierāda, ka neizpilde ir radusies no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ un viņu tajā nevar vainot, ja vien parādnieks nav rīkojies nelabticīgi”.

232    No tā izriet, ka ir jābūt apvienotiem trīs nosacījumiem, lai atlīdzinātu līgumiska rakstura zaudējumus; tie ir šādi: līguma neizpilde, zaudējumi un cēloniskais sakars starp neizpildi un zaudējumiem.

233    Šajā lietā pietiek norādīt, kā tas jau ir konstatēts iepriekš, ka Komisija nav pārkāpusi ne savu uzraudzības pienākumu, kā tas ir paredzēts attiecīgo līgumu noteikumos, ne arī labas ticības principu, izpildot līgumu, ne lojālas darbības principu, kā uz to atsaucas prasītāja (iepriekš 201.–227. punkts).

234    Pirmais nosacījums tātad nav izpildīts.

235    Turklāt prasītāja apgalvo, ka projekti tika izpildīti un ka tā ir sniegusi pakalpojumus, no kuriem ir radušies izdevumi. Tomēr šis arguments ir jānoraida.

236    Kaut arī prasītāja pamatojas uz līgumisko atbildību, ir jāatgādina, ka, lai attaisnotu konkrētas dotācijas piešķiršanu, nepietiek pierādīt, ka projekts ir izpildīts. Atbalsta saņēmējam turklāt ir jāsniedz pierādījumi, ka tas ir iekļāvis tādus izdevumus, kas atbilst attiecīgā atbalsta piešķiršanai paredzētajiem nosacījumiem, jo tikai pienācīgi pamatoti izdevumi var tikt uzskatīti par attaisnotiem. Tā pienākums ievērot noteiktos finanšu noteikumus ir viena no būtiskām saņēmēja saistībām, un tādējādi tas ir Savienības finanšu atbalsta piešķiršanas nosacījums (Vispārējās tiesas 2007. gada 22. maija spriedums lietā T‑500/04 Komisija/IIC, Krājums, II‑1443. lpp., 94. punkts, un 2012. gada 17. oktobra spriedums lietā T‑220/10 Komisija/EU Research Projects, 29. punkts).

237    Šajā lietā, kā tika konstatēts iepriekš, prasītāja nav ievērojusi visus tai noteiktos finanšu un grāmatvedības pienākumus (iepriekš 200. punkts).

238    Līdz ar to prasība par zaudējumu atlīdzību ir jānoraida.

239    Kaut arī prasītāja pamatojas uz nepamatotu iedzīvošanos, ir jāatsaucas uz argumentāciju, kas ir piemērota saistībā ar piektā pamata pirmo daļu (tālāk 281.–290. punkts).

240    Visbeidzot, runājot par argumentiem saistībā ar paziņojuma par parādu atcelšanu, tie ir jānoraida, jo tie ir izvirzīti saistībā ar nepieņemamu prasījuma pamatu (iepriekš 75. punkts).

241    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, otrais pamats ir pilnībā noraidāms.

 Par trešo pamatu – Komisijas izdarītu labas pārvaldības un samērīguma principu pārkāpumu

242    Prasītāja šī pamata atbalstam izvirza divus iebildumus; viens ir par labas pārvaldības principa pārkāpumu, bet otrs – par samērīguma principa pārkāpumu.

243    Prasītāja ir precizējusi, ka šis pamats ir izvirzīts trešā un ceturtā prasības pamata atbalstam. Ciktāl šis pamats attiecas uz paziņojuma par parādu atcelšanu, tas ir jānoraida kā tāds, kas ir izvirzīts nepieņemama prasības pamata atbalstam (iepriekš 75. punkts). Tātad tālāk tas tiek izskatīts kā tāds, kas ir celts trešā pamata atbalstam, ar kuru tiek apstrīdēts lēmums lauzt attiecīgos līgumus, un ceturtā pamata atbalstam, ciktāl ar to tiek apstrīdēta Komisijas prasība par atmaksāšanu.

–       Par iebildumu par labas pārvaldības principa pārkāpumu

244    Prasītāja atsaucas uz Komisijas pienākumu kārtīgi, objektīvi un rūpīgi izmeklēt atbilstošos faktus. Pirmkārt, tā sūdzas par Komisijas kontroles neesamību līgumu izpildes stadijā. Tā uzsver šajā ziņā Komisijas klusējot dotu piekrišanu par līgumu izpildes stadiju, neraugoties uz tās lūgumiem iejaukties Komisijas ierēdņiem un reaģēt uz noteiktiem pārkāpumiem, kurus izdarījis viens no strīdīgo projektu koordinatoriem, un neraugoties uz tās nosūtītajām vēstulēm Komisijai. Tāpat tā uzsver, ka pēc projekta Dicoems koordinatora maksātnespējas šis projekts tika turpināts 18 mēnešus bez neviena koordinatora. Otrkārt, tā sūdzas par sanāksmju neesamību saistībā ar galīgo revīzijas ziņojumu. Treškārt, tā atsaucas uz 2009. gada 19. augustā iesniegto dokumentu ignorēšanu.

245    Ir jāatgādina, ka Savienības iestādēm ir uzlikti pienākumi saistībā ar vispārējo labas pārvaldības principu attiecībā uz administrācijai pakļautajām personām tikai tad, ja tās pilda administratīvos pienākumus. Turpretī tad, ja attiecības starp Komisiju un prasītāju ir skaidri līgumiskas, prasītājs var pārmest Komisijai tikai līguma noteikumu pārkāpumu vai līgumam piemērojamo tiesību pārkāpumu (Vispārējās tiesas 2009. gada 3. jūnija spriedums lietā T‑179/06 Komisija/Burie Onderzoek en advies, Krājums, II‑64. lpp., 118. punkts, un Vispārējās tiesas 2010. gada 8. februāra rīkojums lietā T‑481/08 Alisei/Komisija, Krājums, II‑117. lpp., 95. un 96. punkts).

246    Šajā lietā par šī strīda līgumisko raksturu nav šaubu un pati prasītāja to atzīst.

247    Tās argumenti par to, ka Komisijai esot īpašas funkcijas un prerogatīvas saistībā ar līgumu izpildi ir jānoraida.

248    Šajā ziņā prasītāja atsaucas uz Lēmumu 1513/2012. Šī lēmuma 6.1. punktā ir noteikts, ka “Komisija ar neatkarīgu kvalificētu ekspertu palīdzību pastāvīgi un sistemātiski uzrauga sestās pamatprogrammas un tās konkrēto programmu īstenošanu”. III pielikuma 2. punktā turklāt ir noteikts, ka “Komisija pētniecības pasākumus veic tā, lai nodrošinātu Kopienas finansiālo interešu aizsardzību ar efektīvu kontroli un, ja tiek atklāti pārkāpumi, ar preventīviem un proporcionāliem sodiem”.

249    Tāpat saistībā ar tās atbildi uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu prasītāja atsaucas uz Komisijas pilnvarām veikt revīzijas, vienpusēji lauzt līgumu vai pilnvarām atgūt apstrīdētās summas ar paziņojumu par parādu. Tādējādi prasītāja apgalvo tādu prerogatīvu esamību, kuras attiecas uz Komisijas administratīvajām pilnvarām.

250    Tomēr fakti, uz kuriem atsaucas prasītāja, nekādi negroza šī strīda līgumisko raksturu un to, ka šajā lietā Komisija, piemērojot attiecīgos līgumus, ir rīkojusies, neīstenojot publiskās varas prerogatīvas, kuras tai ir piešķirtas, kad tā rīkojas kā administratīva iestāde (šajā ziņā skat. arī Tiesas 2011. gada 31. marta rīkojumu lietā C‑433/10 P Mauerhofer/Komisija, Krājums, I‑48. lpp., 83. punkts, un Vispārējās tiesas 2008. gada 10. aprīļa rīkojumu lietā T‑97/07 Imelios/Komisija, Krājums, II‑54. lpp., 28. punkts).

251    Līdz ar to prasītāja var pārmest Komisijai tikai līguma noteikumu pārkāpumu vai līgumam piemērojamo tiesību pārkāpumu.

252    Tomēr šajā lietā pārmetuma par labas pārvaldības principa pārkāpumu atbalstam prasītāja atsaucas uz kontroles neesamību līgumu izpildes stadijā un par sanāksmju neesamību attiecībā uz galīgo revīzijas ziņojumu. Tomēr, pat ja tiktu pieņemts, ka šādi pārkāpumi ir pierādīti, tiem nebūtu nekādas ietekmes uz prasītājai atbilstoši attiecīgajiem līgumiem uzliktajām saistībām un uz minēto līgumu laušanu šajā lietā (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2012. gada 13. jūnija spriedumu lietā T‑246/09 Insula/Komisija, 274. punkts).

253    Līdz ar to šie argumenti ir jāuzskata par neefektīviem šīs lietas kontekstā.

254    Turklāt un katrā ziņā, kaut arī prasītāja atsaucas uz labas pārvaldības principa pārkāpumu, lai attiecīgo līgumu laušana tiktu atzīta par prettiesisku (trešais prasības pamats), ir jāatgādina, ka jau iepriekš tika konstatēts, ka šī laušana bija atbilstoša piemērojamajiem līgumu noteikumiem, kā arī labas ticības un lojālas sadarbības principiem (iepriekš 211.–227. punkts). Argumenti, kurus ir izvirzījusi prasītāja šī pārmetuma atbalstam, tātad nav tādi, lai atspēkotu šos konstatējumus.

255    Turklāt arī arguments par 2009. gada 19. augustā iesniegto dokumentu ignorēšanu ir jānoraida. Pirmkārt, Komisija ņēma vērā šos dokumentus (iepriekš 110. punkts). Otrkārt, prasītāja nav pierādījusi, kādēļ apgalvotajiem Komisijas pārkāpumiem šajā ziņā būtu jāizraisa cita veida sekas nekā tās, kas jau ir konstatētas saistībā ar pirmo pamatu (iepriekš 200. punkts).

256    Visbeidzot, kaut arī prasītāja atsaucas uz labas pārvaldības principa pārkāpumu, lai Komisijas prasība par atmaksāšanu tiktu atzīta par nepamatotu (ceturtais prasības pamats), ir jānorāda, ka prasītāja nav pierādījusi, kādēļ apgalvotajiem Komisijas pārkāpumiem šajā ziņā būtu jāizraisa cita veida sekas nekā tās, kas jau ir konstatētas saistībā ar pirmo pamatu (iepriekš 200. punkts).

257    No visa iepriekš minētā izriet, ka iebildums par labas pārvaldības principa pārkāpumu ir jānoraida.

–       Par iebildumu par samērīguma principa pārkāpumu

258    Prasītāja apgalvo, ka ar Komisijas veiktajiem pasākumiem, it īpaši lēmumu par tūlītēju līguma laušanu, ņemot vērā, ka pārmestie pārkāpumi ir saistīti tikai ar grāmatvedību, ir pārkāpts samērīguma princips.

259    Ir jāatgādina, ka LES 5. pantā paredzētā samērīguma principa mērķis ir aptvert visus Savienības rīcības veidus neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav līgumiski (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 25. maija spriedumu lietā T‑154/01 Distilleria Palma/Komisija, Krājums, II‑1493. lpp., 44. punkts). Šis princips prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu noteikto mērķi (skat. pēc analoģijas Tiesas 1984. gada 17. maija spriedumu lietā 15/83 Denkavit Nederland, Recueil, 2171. lpp., 25. punkts, un Vispārējās tiesas 1999. gada 12. oktobra spriedumu lietā T‑216/96 Conserve Italia/Komisija, Recueil, II‑3139. lpp., 101. punkts).

260    Šajā lietā no galīgā revīzijas ziņojuma izriet, ka prasītājai pārmestie pārkāpumi bija daudzi un dažādi. It īpaši galīgajā revīzijas ziņojumā ir norādīts uz informācijas avotu trūkumu prasītājas grāmatvedībā atsevišķiem izdevumiem, ko tā ir lūgusi atlīdzināt, un oriģinālu (vai apliecinātu kopiju – gadījumos, kad tās ir atļautas) trūkumu dokumentos par līgumu izpildi. Minētajā ziņojumā turklāt ir norādīts, ka daži no izdevumiem, kurus prasītāja lūdza atlīdzināt, nebija īsti un neatbilda tos pamatojošiem dokumentiem saistībā ar projektiem. Turklāt ir atzīmēts, ka prasītāja, parakstot Komisijai nodotos finanšu dokumentus, ir apstiprinājusi realitātei neatbilstošus apstākļus attiecībā uz izdevumiem, kas radušies, un tos attaisnojošajiem dokumentiem. Turklāt ir konstatēts, ka līgumi ar apakšuzņēmējiem ir tikuši noslēgti, pārkāpjot līguma noteikumus.

261    Šie galīgā revīzijas ziņojuma konstatējumi tika uzskatīti par kļūdainiem saistībā ar pirmo pamatu, ciktāl tas attiecās uz daļu no tiešajiem izdevumiem par personālu, kuri ir jāuzskata par atlīdzināmiem EUR 17 231,28 apmērā, un attiecībā uz netiešajiem izdevumiem, kas ir ar tiem saistīti un kuri izriet no līgumu piemērošanas (iepriekš 200. punkts).

262    Tomēr tas negroza to, ka pārējā daļā galīgā revīzijas ziņojuma konstatējumi ir pamatoti.

263    Ir jāatgādina, ka Komisijas pienākums nodrošināt Savienības resursu pareizu finanšu vadību atbilstoši LESD 317. pantam un vajadzība cīnīties pret krāpšanos ar Savienības finansējumu saistībām, kas attiecas uz finanšu nosacījumiem, piešķir būtisku nozīmi saistībām attiecībā uz finanšu nosacījumiem (skat. pēc analoģijas iepriekš 74. punktā minēto Vispārējās tiesas spriedumu apvienotajās lietās CEVA/Komisija, 126. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā lietā prasītājas pienākums ievērot tās saistības, tostarp attiecībā uz izmaksu izsekojamību, un iesniegt attaisnojošus dokumentus par izdevumiem, kas radušies, ir viena no galvenajām saistībām, kas ļauj Komisijai iegūt vajadzīgo informāciju, lai pārbaudītu, vai attiecīgie ieguldījumi ir izmantoti atbilstoši līgumu noteikumiem.

264    No tā izriet, ka Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka prasītāja, izpildot līgumus Dicoems un Cocoon, ir pieļāvusi nopietnus pārkāpumus, kuri var kaitēt Savienības finanšu interesēm vispārīgo nosacījumu II.1. punkta 11. apakšpunkta izpratnē.

265    No tā izriet, ka ar Komisijas noteiktajiem pasākumiem, it īpaši lēmumu par tūlītēju līguma laušanu, piemērojot vispārīgo nosacījumu II.16. punkta 2. apakšpunktu, kas turklāt, kā tika konstatēts iepriekš (211.–220. punkts), ir atbilstošo līgumisko nosacījumu piemērošana, nav pārkāpts samērīguma princips.

266    Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

267    Tātad trešais pamats ir noraidāms kopumā.

 Par ceturto pamatu – tiesību uz aizstāvību un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

268    Prasītāja apgalvo tiesību uz aizstāvību un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Atbildē uz vienu no rakstveida jautājumiem tā ir norādījusi, ka šis pamats ir izvirzīts trešā un ceturtā prasības pamata atbalstam. Ciktāl šis pamats attiecas uz paziņojuma par parādu atcelšanu, tas ir jānoraida kā tāds, kas ir izvirzīts nepieņemama prasības pamata atbalstam (iepriekš 75. punkts).

–       Par iebildumu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

269    Prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka tā nav varējusi lietderīgi darīt zināmu savu viedokli revīzijas laikā vai pēc revīzijas ziņojuma projekta un, otrkārt, ka 2009. gada 3. decembra un 2010. gada 1. jūlija sanāksmes par galīgo revīzijas ziņojumu esot notikušas, tajās nepiedaloties ierēdņiem, kuri veica šo revīziju.

270    Iesākumā ir jānorāda, ka prasītāja neatsaucas ne uz vienu konkrētu attiecīgo līgumu noteikuma pārkāpumu, ne arī jebkādu no šiem līgumiem piemērojamo tiesību normu pārkāpumu.

271    Tālāk, pat ja tiktu pieņemts, ka varētu uzskatīt, ka no līgumam piemērojamajām tiesībām var izsecināt Komisijas līgumiskos pienākumus šajā ziņā, prasītāja nepierāda, kādēļ tas var izraisīt cita veida sekas nekā tās, kas jau ir konstatētas iepriekš (200. punkts).

272    Visbeidzot, no lietas apstākļiem katrā ziņā izriet, ka šis pamats nav pamatots. No iepriekš atgādinātajiem lietas materiāliem (38.–46. punkts) izriet, ka prasītāja ir varējusi lietderīgi darīt zināmu savu viedokli pēc revīzijas projekta pieņemšanas, tostarp ar 2009. gada 19. augusta vēstuli, kuru – pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, – Komisija ir ņēmusi vērā saistībā ar galīgo revīzijas ziņojumu (iepriekš 110. punkts). Fakts vien, ka Komisija nav pilnībā apmierinājusi tās lūgumus, nenozīmē, ka Komisija nav izskatījusi šos dokumentus. Turklāt pēc galīgā revīzijas ziņojuma pieņemšanas starp Komisiju un prasītāju tika uzturēta apmaiņa ar informāciju (iepriekš 48.–59. punkts).

273    Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

–       Par iebildumu par pienākumu norādīt pamatojumu

274    Prasītāja replikas rakstā apgalvo, ka Komisija nav pamatojusi, kādēļ tā nav ņēmusi vērā papildu dokumentus, un ka tā nav norādījusi iemeslu, kādēļ summas, kuras ņēma vērā Komisija, bija atšķirīgas no tām, kuras izrietēja no tās grāmatvedības.

275    Nav vajadzības lemt par šī replikas rakstā izvirzītā iebilduma pieņemamību, un pietiek norādīt, ka šis pienākums Komisijai ir uzlikts atbilstoši LESD 296. pantam. Tas jebkurā gadījumā norāda tikai uz vienpusējiem šīs iestādes rīcības veidiem. Tas tātad nav noteikts Komisijai saskaņā ar līgumu, kurš saista šo iestādi ar prasītāju. Līdz ar to šis pienākums attiecīgā gadījumā var radīt vienīgi Komisijas ārpuslīgumisko atbildību (šajā ziņā skat. iepriekš 259. punktā minēto spriedumu lietā Distilleria Palma/Komisija, 46. punkts). Ne no prasības pieteikuma, ne no prasītājas atbildēm uz Vispārējās tiesas jautājumiem neizriet, ka tā būtu vēlējusies atsaukties uz Savienības ārpuslīgumisko atbildību šajā ziņā.

276    Turklāt un katrā ziņā prasītāja nepierāda, kādēļ šāds pārkāpums var izraisīt cita veida sekas nekā tās, kas jau ir konstatētas iepriekš (200. punkts).

277    Tātad šis iebildums un līdz ar to šis pamats ir jānoraida kopumā.

 Secinājums par galveno prasību

278    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, galvenā prasība ir daļēji apmierināma. Tādējādi tiek konstatēts, ka atlīdzināmie izdevumi, kuri ir jāsedz Komisijai strīdīgo līgumu izpratnē, ietver tostarp tiešos izdevumus par personālu EUR 17 231,28 apmērā, kā arī netiešos izdevumus, kas ir ar tiem saistīti un kuri izriet no līgumu piemērošanas.

279    Pārējā daļā galvenā prasība ir jānoraida, neesot vajadzībai noteikt papildu ekspertīzi, kuru prasītāja ieteica tiesas sēdē.

3.     Par pakārtoto prasību, kas ir pamatota ar piekto pamatu

280    Tās pakārtotās prasības piespriest Komisijai atlīdzināt zaudējumus par kaitējumu, kas tai esot nodarīts, atbalstam prasītāja izvirza piekto pamatu. Šis pamats ir izvirzīts, lai tiktu konstatēta Komisijas atbildība, pirmkārt, saistībā ar nepamatotu iedzīvošanos un, otrkārt, saistībā ar pretlikumīgu rīcību.

 Par pirmo daļu – nepamatotu iedzīvošanos

281    Saistībā ar šī pamata pirmo daļu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir ieguvusi attiecīgo projektu zinātniskos rezultātus, un, ņemot vērā līgumu laušanu, tā apgalvo nepamatotu iedzīvošanos.

282    Ir jāatgādina, ka prasībā, kas ir pamatota ar tādu nepamatotu iedzīvošanos, kāda ir paredzēta lielākajā daļā valsts tiesību sistēmu, nav iekļauts nosacījums par atbildētāja rīcības nelikumību vai tā vainu. Savukārt, lai šī prasība tiktu apmierināta, ir nepieciešams, lai iedzīvošanās būtu bez jebkāda spēkā esoša juridiskā pamata. Šis nosacījums nav izpildīts tostarp tad, ja mantas gūšanas attaisnojums ir līguma noteikumi (Tiesas 2008. gada 16. decembra spriedums lietā C‑47/07 P Masdar (UK)/Komisija, Krājums, I‑9761. lpp., 45. un 46. punkts).

283    Šajā lietā, kā to uzsver Komisija, tās apgalvoti gūtā labuma avots esot pušu starpā pastāvošās līgumiskās attiecības.

284    No tā izriet, ka iespējama Komisijas iedzīvošanās un prasītājas mantas samazinājums nevar tikt kvalificēts par tādu, kas ir neattaisnots, jo tā pamats ir noslēgtie līgumi.

285    Turklāt fakts, ka attiecīgie līgumi tika lauzti ar Komisijas 2010. gada 5. novembra vēstuli, šo konstatējumu negroza.

286    Patiesībā šī iebilduma priekšmets ir prasība par līgumiskas izcelsmes zaudējumu atlīdzību, neraugoties uz šo līguma laušanu. Turklāt no attiecīgajiem līgumiem izriet, ka atsevišķi līgumu noteikumi turpina būt piemērojami attiecībā uz dalībniekiem arī pēc līgumu laušanas, it īpaši tas ir sakāms par II.29., II.30. un II.31. punktu attiecībā uz revīziju, zaudējumu atlīdzību un nepamatoti izmaksātu summu atgūšanu.

287    Visbeidzot, prasītājai katrā ziņā nav pamata apgalvot, ka Komisija būtu nepamatoti iedzīvojusies no šiem līgumiem.

288    Saskaņā ar vispārīgo nosacījumu II.27. punktu un piemērojot finanšu regulu, konsorcija vārdā koordinatoram izsniegtā avansa daļa paliek Savienības īpašumā.

289    Turklāt no vispārīgo nosacījumu II.32. punkta, to lasot kopsakarā ar šo pašu vispārīgo nosacījumu II.1. punkta 14. apakšpunktu, teksta izriet, ka attiecīgo projektu rezultāti, kā arī no tiem izrietošās tiesības ir vienīgi to līgumslēdzēju pušu ar Komisiju īpašums, kuras ir devušas ieguldījumu šo rezultātu iegūšanā (šajā ziņā skat. arī iepriekš 252. punktā minēto spriedumu lietā Insula/Komisija, 264. punkts).

290    Tādējādi piektā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par otro daļu – atbildību Komisijas vainas dēļ

291    Prasītāja apgalvo, ka saistībā ar cita Savienības projekta finansēšanu (Pasodoble) Komisija Pētniecības izpildaģentūras (turpmāk tekstā – “REA”) vadītāja vārdā 2010. gada 16. aprīlī, proti, tūlīt pēc grāmatvedības pārbaudes, nosūtīja vēstuli šī cita projekta koordinatoram, to brīdinot par prasītājas operatīvajām spējām un iesakot tam iedalīt tikai daļu no priekšfinasējuma. Prasītāja apgalvo, ka šī vēstule ir kvalificējama kā Komisijas – kuras padotībā ir REA – vaina, kuras dēļ ir radušies ekonomiski zaudējumi un morālais kaitējums.

292    Ir jāatgādina, ka ar Padomes 2002. gada 19. decembra Regulu (EK) Nr. 58/2003, ar ko nosaka statūtus izpildaģentūrām, kurām uztic konkrētus Kopienas programmu pārvaldības uzdevumus (OV 2003, L 11, 1. lpp.), Komisijai ir piešķirtas pilnvaras dibināt izpildaģentūras un tām uzticēt uzdevumus, kuri jāveic, lai īstenotu vairākas Kopienas programmas. Ja Komisija turpina izpildīt uzdevumus, kuru īstenošanai ir vajadzīga rīcības brīvība, lai ar to izteiktu politiskas izvēles, tad aģentūru var dibināt, lai tiktu vadītas projekta stadijas, pieņemti budžeta izpildes akti un, pamatojoties uz Komisijas izdotu pilnvarojumu, tiktu veiktas vajadzīgās darbības, lai ieviestu Kopienas programmu, tostarp darbības, kuras ir nepieciešamas tiesību slēgt līgumus piešķiršanai un subsīdiju piešķiršanai (Regulas Nr. 58/2003 6. panta 1.  un 2. punkts).

293    Turklāt Regulas Nr. 58/2003 4. panta 2. punktā ir noteikts, ka izpildaģentūra ir juridiska persona. No šīs regulas 21. panta izriet, ka aģentūras līgumisko atbildību reglamentē tiesību akti, kas ir piemērojami līgumam, un ārpuslīgumisko saistību gadījumā tā saskaņā ar vispārīgiem tiesību principiem, kas ir kopīgi visu dalībvalstu tiesībās, atlīdzina visus zaudējumus, ko radījusi aģentūra vai tās darbinieki, pildot savus pienākumus. Eiropas Savienības Tiesas piekritībā ir strīdi, kas saistīti ar šādu zaudējumu atlīdzināšanu. Visi strīdi, kas attiecas uz šāda kaitējuma atlīdzināšanu, ir Eiropas Savienības Tiesas jurisdikcijā. Turklāt saskaņā ar šīs regulas 22. pantu jebkura persona vai dalībvalsts, kuru tieši vai individuāli skar jebkurš aģentūras akts, to var iesniegt Komisijā tā likumības pārbaudei. Komisijā iesniegto administratīvo pieteikumu var pārsūdzēt Eiropas Savienības tiesā, ceļot prasību atcelt tiesību aktu.

294    Komisija, piemērojot Regulu Nr. 58/2003, REA ir dibinājusi ar 2007. gada 14. decembra Lēmumu 2008/46/EK par Pētniecības izpildaģentūras izveidi, lai pārvaldītu dažas pētniecības jomas Kopienas īpašajās programmās “Cilvēki”, “Iespējas” un “Sadarbība” (OV 2008, L 11, 9. lpp.).

295    Lēmuma 2008/46 1. pantā ir noteikts, ka REA statūti ir noteikti Regulā Nr. 58/2003.

296    No tā izriet, ka REA ir juridiska persona. Tāpat no Lēmuma 2008/46 un Regulas Nr. 58/2003 21. panta, tos ņemot kopā, izriet, ka ārpuslīgumiskās atbildības jomā REA ir jāatlīdzina jebkādi tās vai tās darbinieku, pildot to pienākumus, radīti zaudējumi.

297    Turklāt no Lēmuma 2008/46 izriet, ka REA tostarp tiek uzticēti tādi uzdevumi kā pārvaldīt īpašu projektu stadijas, īstenojot konkrētas jomas īpašajās programmās “Cilvēki”, “Iespējas” un “Sadarbība”, un Komisijas pieņemto darba programmu, kā arī veikt tam nepieciešamās pārbaudes. Tai turklāt ir uzticēts pieņemt budžeta izpildes aktus par ieņēmumiem un izdevumiem un izpildīt vajadzīgās darbības šo programmu vadībai, tostarp tās, kas ir saistītas ar tiesību slēgt līgumus piešķiršanu un subsīdiju piešķiršanu (Lēmuma 2008/46 4. panta 1. punkts).

298    Šajā lietā prasītāja apgalvo, ka REA nodaļas vadītāja nosūtītā vēstule cita projekta koordinatoram rada Komisijas atbildību.

299    Tomēr ir jākonstatē, ka šai 2010. gada 16. aprīļa vēstulei ir REA rekvizīti un to ir parakstījis REA, kas ir juridiska persona, nodaļas vadītājs. Turklāt netiek apstrīdēts, ka šī vēstule ietilpst REA kompetencēs, ar kurām tiek īstenoti budžeta vadības un izpildes uzdevumi, tostarp kompetencēs, kuras ir saistītas ar tiesību slēgt līgumus piešķiršanu un subsīdiju piešķiršanu. Visbeidzot, ārpuslīgumiskās atbildības jomā REA ir jāatlīdzina jebkādi tās vai tās darbinieku, pildot to pienākumus, radīti zaudējumi (iepriekš 296. punkts).

300    No iepriekš minētā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, šo vēstuli nevar uzskatīt par tādu, ko ir nosūtījusi Komisija, vai par tādu, kas ir nosūtīta tās vārdā (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 2011. gada 10. novembra rīkojumu lietā C‑626/10 P Agapiou Joséphidès/Komisija un EACEA, Krājums, I‑169. lpp., 27.–30. un 52–55. punkts, un Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑411/06 Sogelma/AER, Krājums, II‑2771. lpp., 50–57. punkts).

301    Šo secinājumu neatspēko prasītājas apgalvojums, kurš turklāt nav pamatots, ka uz šajā vēstulē izklāstītajiem faktiem “acīmredzami” esot norādījuši Komisijas ierēdņi. Pat ja Komisija būtu informējusi REA par revīzijas rezultātiem, tomēr par 2010. gada 16. aprīļa vēstuli ir atbildīga vienīgi REA.

302    Līdz ar to vēstules, par kuru ir atbildīga REA, dēļ nevar iestāties Komisijas atbildība un šī pamata otrā daļa, kas ir vērsta pret Komisiju, nav pieņemama.

303    Katrā ziņā, pat ja Komisija būtu vainojama par šo vēstuli, ir jāatgādina, ka ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās un tiesību uz zaudējumu atlīdzību izmantošana saskaņā ar LESD 340. panta otro daļu ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi, kas saistīti ar iestādēm pārmestās rīcības prettiesiskumu, zaudējumu esamību un cēloņsakarības starp šo rīcību un konkrēto kaitējumu esamību (skat. tostarp pēc analoģijas 1982. gada 29. septembra spriedumu lietā 26/81 Oleifici Mediterranei/EEK, Recueil, 3057. lpp., 16. punkts, un 2008. gada 9. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑120/06 P un C‑121/06 P FIAMM u.c./Padome un Komisija, Krājums, I‑6513. lpp., 106. punkts). Tā kā šie trīs nosacījumi par atbildības iestāšanos ir jāizpilda kumulatīvi, ar to, ka viens no tiem nav izpildīts, pietiek, lai noraidītu prasību par zaudējumu atlīdzību (skat. Tiesas 2010. gada 18. marta spriedumu lietā C‑419/08 P Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija, Krājums, I‑2259. lpp., 41. punkts).

304    Šajā lietā pietiek norādīt, ka prasītāja nav pierādījusi, ka 2010. gada 16. aprīļa vēstulē būtu pieļauta prettiesiska vaina. Minētās vēstules autors norāda, ka tā šaubas par prasītājas operatīvajām spējām izpildīt uzdevumus, kas tai ir uzticēti saistībā ar projektu, nesen ir tikušas apstiprinātas ar Komisijas veiktu revīziju. Šajā ziņā viņš iesaka koordinatoram piešķirt prasītājai tikai daļu no priekšfinansējuma, pārējā daļa būtu izmaksājama tikai pēc tam, kad prasītāja būs sākusi savu darbību apmierinošu izpildi atbildoši tam, kas ir paredzēts uzdevumu aprakstā. Turklāt vēstules autors saglabā tiesības jebkurā laikā veikt pārbaudes apmeklējumu uz vietas pie prasītājas, lai pārliecinātos, ka tai radušies izdevumi ir faktiski identificējami un atmaksājami.

305    Šādi rīkojoties, vēstules autors ir rīkojies saistībā ar tā budžeta vadības uzdevumiem, un prasītāja nav pierādījusi, ka viņš būtu pārkāpis kādu tiesību normu vai izdarījis jebkādu citu pārkāpumu. Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, šīs vēstules saturs nav nomelnojošs, jo, neraugoties uz faktu, ka daļa no izdevumiem par personālu tika nepamatoti uzskatīti par neatlīdzināmiem, galīgajā revīzijas ziņojumā ir pamatoti secināts, ka pastāvēja pārkāpumi, kuri attaisno līgumu Cocoon un Dicoems laušanu.

306    No tā izriet, ka šī pamata otrā daļa katrā ziņā nav pamatota.

307    Piektais pamats tātad ir jānoraida bez vajadzības lemt par prasītājas lūgumu, lai Komisija iesniegtu dokumentus, kuri ļauj novērtēt zaudējumus, kuri, kā apgalvots, esot radušies šīs vēstules nosūtīšanas dēļ.

 Secinājums par pakārtoto prasību

308    Ņemot vērā iepriekš minēto, pakārtotā prasība tātad ir jānoraida.

4.     Par Komisijas pretprasību

309    Komisija apgalvo, ka līgumu Dicoems un Cocoon laušana un paziņojuma par parādu izdošana ir notikusi, pilnībā ievērojot piemērojamos līguma noteikumus. Atbildē uz repliku, pirmkārt, tā ceļ pretprasību par to, lai prasītājai tiktu piespriests tai atlīdzināt summu EUR 164 080,10 apmērā, kura ir norādīta paziņojumā par parādu, tai pieskaitot nokavējuma procentus, kā tas ir paredzēts vispārīgo nosacījumu II.31. punkta 2. apakšpunktā. Otrkārt, tā lūdz apstiprināt prasītājas dalības izbeigšanu projektos Dicoems un Cocoon, kas ir minēta 2010. gada 5. novembra vēstulē.

310    Ir jāatgādina, ka gadījumā, ja prasība Vispārējā tiesā ir celta, pamatojoties uz šķīrējklauzulu, tai ir jālemj par strīdu, pamatojies uz līgumam piemērojamajām valsts tiesību normām (Tiesas 1986. gada 18. decembra spriedums lietā 426/85 Komisija/Zoubek, Recueil, 4057. lpp., 4. punkts), proti, šajā lietā – pamatojoties uz Beļģijas tiesībām, kuras regulē šo līgumu piemērošanu saskaņā ar katra no šiem līgumiem 12. pantu.

311    Turpretī saskaņā ar vispārēji atzīto tiesību principu katra tiesa piemēro savas procesuālās normas, tostarp tiesas jurisdikcija, kā arī prasījumu pieņemamība ir novērtējama, vienīgi pamatojoties uz Savienības tiesībām (šajā ziņā skat. iepriekš 310. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Komisija/Zoubek, 10. punkts, un Vispārējās tiesas 2012. gada 13. jūnija spriedumu lietā T‑110/10 Insula/Komisija, 29. un 30. punkts).

312    Šajā lietā Komisijas pretprasība ir ietverta atbildē uz repliku.

313    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar reglamenta 48. pantu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus.

314    Turklāt no judikatūras izriet, ka, ja noteiktos apstākļos reglamenta 48. panta 2. punktā ir atļauts tiesvedības laikā izvirzīt jaunus pamatus, šī tiesību norma nekādā gadījumā nevar tikt interpretēta tādējādi, ka ar to vienai lietas dalībniecei ir atļauts tiesvedības laikā grozīt strīda priekšmetu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 1987. gada 14. oktobra spriedumu lietā 278/85 Komisija/Dānija, Recueil, 4069. lpp., 37. un 38. punkts, un Vispārējās tiesas 1992. gada 18. septembra spriedumu lietā T‑28/90 Asia Motor France u.c./Komisija, Recueil, II‑2285. lpp., 43. punkts).

315    Reglamenta 48. pantā nav paredzēta atšķirība starp prasītāju un atbildētāju.

316    Turklāt Tiesai, pamatojoties uz tās reglamentā noteikto normu, atbilstoši kurai tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, ir bijusi izdevība atzīt par nepieņemamu iebildi par nepieņemamību vai pamatu, kas pirmoreiz ir izvirzīts atbildē uz repliku un kas nav pamatots ar faktiskiem apstākļiem vai tiesību normām, uz kurām ir norādīts tiesvedībā (Tiesas 2002. gada 5. novembra spriedums lietā C‑471/98 Komisija/Beļģija, Recueil, I‑9681. lpp., 42. un 43. punkts, un 2005. gada 14. aprīļa spriedums lietā C‑519/03 Komisija/Luksemburga, Krājums, I‑3067. lpp., 22. un 23. punkts).

317    Šajā lietā atbildē uz repliku ietvertā pretprasība ir jauna prasība attiecībā pret Komisijas aizstāvības apsvērumiem. Šajā prasībā, pirmkārt, tiek lūgts piespriest prasītājai samaksāt Komisijai summu EUR 164 080,03 apmērā, kura ir norādīta paziņojumā par parādu, tai pieskaitot kavējuma procentus, un, otrkārt, apstiprināt prasītājas dalības izbeigšanu projektos Dicoems un Cocoon.

318    Ja prasītājas dalības izbeigšanu līgumos ipso facto apstiprina šīs lietas iznākums, tad prasība atlīdzināt, tai pieskaitot nokavējuma procentus, atbildes uz repliku stadijā ir jauns prasības pamats attiecībā pret aizstāvības apsvērumiem. Turklāt Komisija tiesas sēdē ir precizējusi, ka ar pretprasību aizstāvības rakstam ir pievienots lūgums saņemt izpildes rīkojumu.

319    Līdz ar to pretprasība, ciktāl tajā ir ietverta atmaksāšanas prasība, tai pieskaitot kavējuma procentus, ir uzskatāma par jaunu prasījumu, ar ko tiek grozīti un paplašināti Komisijas aizstāvības apsvērumi.

320    Atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem, Komisija apgalvo, ka Savienības tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā kompetence pieņemt lēmumu pamatlietā ietver arī kompetences pastāvēšanu attiecībā uz jebkuru pretprasību, kas ir iesniegta šajā pašā tiesvedībā, kura izriet no tā paša tiesību akta vai faktiem, kuri veido prasības priekšmetu (skat. Tiesas 2004. gada 27. maija rīkojumu lietā C‑517/03 Komisija/IAMA Consulting, Krājumā nav publicēts, 17. punkts). Tomēr šī lieta neattiecas uz Vispārējās tiesas kompetenci lemt par Komisijas izvirzītu pretprasību. Šis arguments neatspēko secinājumu, ka šajā lietā pretprasībā ir ietverts jauns pamats, ar ko tiek paplašināti aizstāvības apsvērumi.

321    Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Komisija, sacīkstes principa un tiesību uz aizstāvību ievērošana nozīmē, ka šāda prasība ir jāiekļauj aizstāvības rakstā pat tādā gadījumā, ja – kā šajā lietā – ar pretprasību tiek no jauna izteikta atmaksāšanas prasība, kas jau ir ietverta paziņojumā par parādu.

322    Šāda prasība tātad ir jāuzskata par novēlotu, un līdz ar to tā ir nepieņemama reglamenta 48. panta izpratnē.

323    Visbeidzot, ir jāpiebilst, ka šāds novēlojums neliedz Komisijai atgūt attiecīgās summas, piemērojot LESD 299. pantu, saskaņā ar kuru akti, kas uzliek finansiālas saistības personām, kuras nav valstis, ir izpildāmi. Kā turklāt ir paredzēts vispārīgo nosacījumu II.31. punkta 5. apakšpunktā, Komisija vienmēr var pieņemt lēmumu par piedziņu atbilstoši šai normai, un, pamatojoties uz 2012. gada 25. oktobra Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas [..] Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV L 298, 1. lpp.) 79. panta 2. punkta pirmo daļu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 252. punktā minēto 2012. gada 13. jūnija spriedumu lietā T‑246/09 Insula/Komisija, 95–99. punkts), kompetentā valsts iestāde vēlāk pievieno izpildes rīkojumu.

324    No tā izriet, ka Komisijas celtā pretprasība ir nepieņemama.

 Par tiesāšanās izdevumiem

325    Atbilstoši reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

326    Tādos apstākļos kā šajā lietā ir jālemj, ka katra lietas dalībniece sedz savus tiesāšanās izdevumus pati, tai skaitā tos, kas attiecas uz pagaidu noregulējuma tiesvedību lietā T‑116 R.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      Association médicale européenne (EMA) prasība ir jāapmierina, ciktāl tā attiecas uz prasību atlīdzināt tiešos izdevumus par personālu EUR 17 231,28 apmērā, kuri ir saistīti ar līgumiem Cocoon un Dicoems, kā arī netiešos izdevumus, kas ir ar tiem saistīti un kuri izriet no iepriekš minēto līgumu piemērošanas;

2)      pārejā daļā EMA prasību noraidīt;

3)      Eiropas Komisijas pretprasību noraidīt;

4)      katra lietas dalībniece sedz savus tiesāšanās izdevumus pati, tai skaitā tos, kas attiecas uz pagaidu noregulējuma tiesvedību lietā T‑116/11 R.

Forwood Dehousse Schwarcz

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā, 2013. gada 11. decembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normas

1.  Līgums un ar to saistītie akti

2.  Beļģijas tiesības

Tiesvedības priekšvēsture

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

1.  Ievada apsvērumi

2.  Par galveno prasību, kas ir pamatota ar četriem prasības pamatiem

Par pirmo pamatu – vispārīgo nosacījumu II.19., II.20., II.21. un II.25. punkta pārkāpumu

Par atmaksāšanas prasību attiecībā uz ceturto periodu

Par iebildumu par izmaksu modeļa neesamību

Par iebildumu par neatmaksājamajiem izdevumiem, par kuriem ir izrakstīts rēķins, taču kuri vēl nav samaksāti

Par iebildumu par tiešajiem izdevumiem par personālu

–  Par izdevumiem par personālu, kuri tiek prasīti saistībā ar līgumu Cocoon

–  Par izdevumiem par personālu, kuri tiek prasīti saistībā ar līgumu Dicoems

Par iebildumu par netiešajiem izdevumiem

Par iebildumu par neatbilstību galīgajā revīzijas ziņojumā

Secinājums par pirmo pamatu

Par otro pamatu – Komisijas uzraudzības pienākuma, labas ticības un lojālas sadarbības principu pārkāpumu, izpildot līgumus

Par trešo pamatu – Komisijas izdarītu labas pārvaldības un samērīguma principu pārkāpumu

–  Par iebildumu par labas pārvaldības principa pārkāpumu

–  Par iebildumu par samērīguma principa pārkāpumu

Par ceturto pamatu – tiesību uz aizstāvību un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

–  Par iebildumu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

–  Par iebildumu par pienākumu norādīt pamatojumu

Secinājums par galveno prasību

3.  Par pakārtoto prasību, kas ir pamatota ar piekto pamatu

Par pirmo daļu – nepamatotu iedzīvošanos

Par otro daļu – atbildību Komisijas vainas dēļ

Secinājums par pakārtoto prasību

4.  Par Komisijas pretprasību

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – itāļu.