Lieta C‑435/22 PPU
Kriminālprocess
pret
HF
(Oberlandesgericht München lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) 2022. gada 28. oktobra spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 50. pants – Konvencija, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu – 54. pants – Princips ne bis in idem – Nolīgums par izdošanu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm – Trešās valsts valstspiederīgā izdošana Amerikas Savienotajām Valstīm saskaņā ar dalībvalsts noslēgtu divpusēju līgumu – Valstspiederīgais, kurš citā dalībvalstī ir bijis galīgi notiesāts par tiem pašiem nodarījumiem un ir pilnībā izcietis sodu
1. Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Protokols, ar ko iekļauj Šengenas “acquis” – Konvencija, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu – Princips “ne bis in idem” – Piemērošanas joma – Izdošanas lūguma attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo izpilde – Iekļaušana – Attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās likumība vai nelikumība – Ietekmes neesamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants; Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu, 20. panta 1. punkts un 54. pants)
(skat. 64., 65. un 68.–86. punktu)
2. Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Protokols, ar ko iekļauj Šengenas “acquis” – Konvencija, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu – Princips “ne bis in idem” – Dalībvalsts veikta trešās valsts pilsoņa izdošana citai trešai valstij – Attiecīgais valstspiederīgais, kurš citā dalībvalstī ir bijis galīgi notiesāts par tiem pašiem nodarījumiem, kas minēti izdošanas lūgumā – Attiecīgais valstspiederīgais, kurš izcietis viņam piespriesto sodu – Izdošanas lūgums, kurš balstīts uz divpusēju līgumu par izdošanu un kurā “ne bis in idem” principa tvērums ir ierobežots, to attiecinot tikai uz lūguma saņēmējā dalībvalstī pasludinātiem spriedumiem – Nepieļaujamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants; Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu, 20. panta 1. punkts un 54. pants)
(skat. 71.–78., 90.–94., 106., 108.–110., 114. un 136. punktu un rezolutīvo daļu)
3. Starptautiskie nolīgumi – Starptautiskie nolīgumi krimināltiesību jomā – Nolīgums par izdošanu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm – Piemērošanas joma – Izdošanas lūgums, kas iesniegts, pamatojoties uz divpusēju līgumu par izdošanu, pēc minētā nolīguma stāšanās spēkā – Iekļaušana – Minētā nolīguma norma, kurā paredzēts, ka izdošanas pienākumam pastāv šķēršļi, kam pamatā lūguma saņēmējas valsts konstitucionālie principi vai galīgi tiesas nolēmumi – Attiecīgais nolīgums un divpusējais līgums, kas neļauj atrisināt jautājumu – Tiesību norma, kas ir autonoms un pakārtots juridiskais pamats “ne bis in idem” principa piemērošanai
(2003. gada 25. jūnija ES un ASV nolīguma 16. panta 1. punkts un 17. panta 2. punkts)
(skat. 98.–104. un 112. punktu)
4. Starptautiskie nolīgumi – Dalībvalstu nolīgumi – Pirms EK līguma vai dalībvalsts pievienošanās noslēgti nolīgumi – Ar tiem saistīto tiesību un pienākumu ievērošana – Tvērums – Pienākums novērst iespējamās nesaderības starp agrāku vienošanos un Līgumu – Nepiemērošana divpusējam līgumam, kas starp dalībvalsti un trešo valsti noslēgts pēc EK līguma vai tās pievienošanās dienas
(LESD 351. pants)
(skat. 119.–122., 126. un 127. punktu)
5. Pamattiesības – Princips “ne bis in idem” – Piemērošanas nosacījumi – Tā paša noziedzīga nodarījuma esamība – Vērtējuma kritērijs – Faktiskā sastāva identiskums
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants)
(skat. 128.–130. un 133. punktu)
6. Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Protokols, ar ko iekļauj Šengenas “acquis” – Konvencija, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu – Princips “ne bis in idem” – Piemērošanas nosacījums – Tie paši fakti – Jēdziens – Faktiskā sastāva identiskums – Identiskuma novērtējums, kas ietilpst valsts iestāžu kompetencē
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants; Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu, 54. pants)
(skat. 128.–130. un 133.–135. punktu)
Rezumējums
2022. gada janvārī Serbijas valstspiederīgajam HF Vācijā tika piemērots pagaidu apcietinājums, pamatojoties uz sarkano paziņojumu, kuru pēc Amerikas Savienoto Valstu iestāžu pieprasījuma bija publicējusi Starptautiskā Kriminālpolicijas organizācija (Interpols). Šīs pēdējās minētās iestādes lūdza HF izdot, lai veiktu kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas ietver vienošanās par dalību noziedzīgās koruptīvās organizācijās un par krāpšanu banku jomā un krāpšanu, izmantojot telekomunikāciju ierīces, un izdarīti laikā no 2008. gada septembra līdz 2013. gada decembrim. Aizturēšanas brīdī HF paziņoja, ka dzīvo Slovēnijā, un uzrādīja uzturēšanās atļauju Slovēnijā ar 2019. gada novembrī beigušos derīguma termiņu.
Attiecīgā persona 2012. gadā Slovēnijā ar spriedumu, kas kļuvis galīgs, jau ir tikusi notiesāta par tiem pašiem faktiem, kuri minēti izdošanas lūgumā, attiecībā uz noziedzīgajiem nodarījumiem, kas izdarīti līdz 2010. gada jūnijam. Turklāt viņš jau ir pilnībā izcietis savu sodu.
Tāpēc Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē, Vācija), kurai ir jāpieņem lēmums par HF izdošanas lūgumu, nolēma uzdot Tiesai jautājumu, vai saskaņā ar ne bis in idem principu tai ir noteikts pienākums atteikt šo izdošanu attiecībā uz noziedzīgajiem nodarījumiem, par kuriem Slovēnijā ir pieņemts galīgais spriedums. Šis princips, kurš ir nostiprināts gan Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (turpmāk tekstā – “Šengenas konvencija”) (1), 54. pantā, gan Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. pantā, aizliedz personu, attiecībā uz kuru kādā dalībvalstī jau ir pieņemts galīgais spriedums, atkārtoti saukt pie atbildības par to pašu noziedzīgo nodarījumu. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa arī vēlas noskaidrot, vai starp Vāciju un Amerikas Savienotajām Valstīm noslēgtais līgums par izdošanu (2), ciktāl tas pieļauj izdošanas atteikumu ne bis in idem principa dēļ tikai attiecībā uz notiesāšanas gadījumu lūguma saņēmējā valstī (šajā gadījumā – Vācijā), var ietekmēt šī principa piemērošanu pamatlietā.
Ar steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā pasludināto spriedumu Tiesa virspalātas sastāvā nospriež, ka Šengenas konvencijas 54. pants, to lasot Hartas 50. panta gaismā, liedz dalībvalsts iestādēm izdot trešās valsts valstspiederīgo citai trešai valstij, ja šis valstspiederīgais citā dalībvalstī ir galīgi notiesāts par tiem pašiem nodarījumiem, kas minēti izdošanas lūgumā, un ir izcietis tajā noteikto sodu. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka izdošanas lūgums ir balstīts uz divpusēju līgumu par izdošanu, kurā ne bis in idem principa tvērums ir ierobežots, to attiecinot tikai uz spriedumiem, kas pasludināti lūguma saņēmējā dalībvalstī.
Tiesas vērtējums
Pirmkārt, runājot par jautājumu, vai Šengenas konvencijas 54. pantā minētais jēdziens “persona” ietver trešās valsts valstspiederīgo, Tiesa vispirms norāda, ka šajā pantā ne bis in idem principa sniegtā aizsardzība ir garantēta, ja dalībvalstī ir pieņemts galīgais spriedums attiecībā uz personu. Tādējādi šīs tiesību normas formulējumā nav paredzēts nosacījums saistībā ar dalībvalsts pilsonības esamību. Turpinājumā – šādu interpretāciju apstiprina šī panta konteksts. Arī Hartas 50. pantā (3), kura gaismā ir jāinterpretē Šengenas konvencijas 54. pants, nav noteikta saikne ar Savienības pilsoņa statusu. Visbeidzot šīs tiesību normas mērķi, proti, it īpaši nodrošināt tiesisko drošību, ievērojot valsts iestāžu nolēmumus, kas kļuvuši galīgi, kā arī taisnīgumu, apstiprina interpretāciju, saskaņā ar kuru šī tiesību norma nav piemērojama tikai dalībvalsts pilsoņiem. Šajā ziņā Tiesa uzsver arī, ka no Šengenas konvencijas 54. panta nebūt neizriet, ka tajā paredzēto pamattiesību esamība attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem būtu padarīta atkarīga no tā, vai ir izpildīti nosacījumi saistībā ar viņu uzturēšanās likumību vai tiesībām brīvi pārvietoties Šengenas zonā. Tādā lietā kā pamatlieta neatkarīgi no tā, vai attiecīgās personas uzturēšanās ir likumīga, ir jāuzskata, ka uz to attiecas Šengenas konvencijas 54. panta piemērošanas joma.
Otrkārt, Tiesa konstatē, ka Nolīgums par izdošanu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm (turpmāk tekstā – “ES un ASV nolīgums”) (4), kas piemērojams pastāvošām attiecībām starp dalībvalstīm un šo trešo valsti izdošanas jomā, ir piemērojams pamatlietā, jo izdošanas lūgums, pamatojoties uz Vācijas un ASV Līgumu par izdošanu, tika iesniegts pēc šī ES un ASV nolīguma stāšanās spēkā. Lai gan ir taisnība, ka minētajā nolīgumā nav tieši paredzēts, ka ne bis in idem principa piemērojamība varētu pieļaut to, ka dalībvalsts atsaka ASV lūgtu izdošanu, tomēr tā 17. panta 2. punkts(5), ar ko principā tiek pieļauts, ka dalībvalsts aizliedz izdot personas, attiecībā uz kurām jau ir pieņemts galīgais spriedums par to pašu noziedzīgo nodarījumu, kas minēts izdošanas lūgumā, ir autonoms un pakārtots juridiskais pamats šī principa piemērošanai saistībā ar izdošanas lūgumu, ja piemērojamais divpusējais līgums šo jautājumu neļauj atrisināt. Pirmšķietami Vācijas un ASV Līgumā par izdošanu pamatlietā izvirzītais jautājums ir regulēts, jo šajā līgumā nav paredzēts, ka izdošanu varētu atteikt, ja attiecībā uz apsūdzēto personu par izdošanas lūgumā minēto noziedzīgo nodarījumu galīgo spriedumu ir pieņēmušas citas dalībvalsts, nevis lūguma saņēmējas valsts kompetentās iestādes (6). Tiesa tomēr atgādina, kā nosaka pārākuma princips, ka iesniedzējtiesai ir jānodrošina Šengenas konvencijas 54. panta un Hartas 50. panta pilnīga iedarbība pamatlietā, pēc savas ierosmes nepiemērojot nevienu tādu Vācijas un ASV Līguma par izdošanu normu, kas nav saderīga ar šajos pantos nostiprināto ne bis in idem principu. Ja no Vācijas un ASV Līguma par izdošanu noteikumiem par ne bis in idem principa piemērošanu atkāpjas tāpēc, ka tie ir pretrunā Savienības tiesībām, šis līgums vairs neļauj atrisināt pamatlietā izvirzīto izdošanas jautājumu, un tādējādi šī principa piemērošana var tikt balstīta uz autonomu un pakārtotu juridisko pamatu, kas ir ES un ASV nolīguma 17. panta 2. punkts.
Visbeidzot, lai gan konstatējusi, ka LESD 351. panta pirmā daļa (7) pamatlietā a priori nav piemērojama, ņemot vērā Vācijas un ASV Līguma par izdošanu noslēgšanas datumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šī tiesību norma nav jāinterpretē plaši – tā, ka tā attiecas arī uz nolīgumiem, ko kāda dalībvalsts ir noslēgusi pēc 1958. gada 1. janvāra vai pēc tās pievienošanās dienas, bet pirms datuma, kurā Savienība ir ieguvusi kompetenci jomā, uz kuru attiecas šie nolīgumi. Šajā ziņā, atgādinot, ka izņēmumi ir jāinterpretē šauri, lai vispārējie noteikumi nezaudētu jēgu, Tiesa precizē, ka šī atkāpi ietverošā tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas tikai uz nolīgumiem, kas noslēgti pirms 1958. gada 1. janvāra vai – attiecībā uz kandidātvalstīm – pirms to pievienošanās dienas, un tātad – ka tā Vācijas un ASV Līgumam par izdošanu nav piemērojama.