ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 2. martā (1)
Lieta C‑54/16
Vinyls Italia SpA, par kuru ir uzsākta maksātnespējas procedūra,
pret
Mediterranea di Navigazione SpA
(Tribunale Ordinario di Venezia (Venēcijas tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu sadarbība civillietās – Maksātnespējas procedūras – Akti, kas kaitē visiem kreditoriem – Apstākļi, kādos akts var tikt apstrīdēts – Regula (EK) Nr. 593/2008 (Roma I) – Tiesību izvēle attiecībā uz līgumsaistībām – Tiesību izvēle Romas I regulas 3. panta 3. punktā paredzētajos apstākļos
I. Ievads
1. Šajā lietā iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu dod Tiesai iespēju attīstīt judikatūru par maksātnespējas procedūras uzsākšanas ietekmi uz iespēju apstrīdēt juridiskus aktus, kas kaitē visiem kreditoriem. Savienības tiesībās šim jautājumam ir veltīts Padomes 2000. gada 29. maija Regulas (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām 13. pants (2). Šī problemātika, kā liecina šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, joprojām rada dažādas šaubas, lai gan pēdējā laikā par to ir tikuši pasludināti vairāki Tiesas nolēmumi (3). Turklāt Tiesas sniegtā atbilde noteikti ietekmēs jaunās 2015. gada 20. maija Maksātnespējas Regulas 2015/848 (4) piemērošanas praksi nākotnē, kurā tiesiskais regulējums par tiesībām, kas ir piemērojamas juridiskiem aktiem, kuri kaitē visiem kreditoriem, ar negrozītu formulējumu tika paredzēts šīs regulas 16. pantā.
2. Tiesai vienlaikus būs iespēja izskaidrot jautājumus, kam ir būtiska nozīme ne tikai starptautisko maksātnespējas procedūru kontekstā, bet arī vispārējo starptautisko privāttiesību jautājumu kontekstā. Pirmkārt, būs jāinterpretē formulējums “gadījumos, kas saistīti ar tiesību normu kolīziju”, ar kura palīdzību ir noteikta Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulas (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (5) materiāltiesiskā piemērošanas joma. Otrkārt, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ļaus izvērtēt tās piemērojamo tiesību izvēles sekas, kas tiek veikta attiecībā uz situācijām, kuras ir izveidojušās tikai vienas valsts ietvaros, proti, tādām, kurām nav saiknes ar vairāk nekā vienas valsts tiesībām.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
3. Saskaņā ar Regulas Nr. 1346/2000 4. panta 2. punkta m) apakšpunktu:
“2. Procedūras sākšanas valsts tiesību akti paredz nosacījumus šādu procedūru sākšanai, to izpildei un izbeigšanai. Cita starpā tie nosaka:
[..]
m) noteikumus attiecībā uz to juridisko aktu spēkā neesamību, atzīšanu par spēkā neesošiem un nepiemērošanu, kas kaitē kreditoriem.”
4. Šīs pašas regulas 13. pantā ir paredzēts:
“Šīs regulas 4. panta 2. punkta m) apakšpunktu nepiemēro, ja persona, kas guvusi labumu no akta, kas kaitē visiem kreditoriem, sniedz pierādījumu, ka:
– uz minēto juridisko aktu attiecas tādas dalībvalsts tiesību akts, kas nav procedūras sākšanas valsts,
– minētais tiesību akts nekādiem līdzekļiem neļauj apstrīdēt attiecīgo lietu [šo aktu].”
5. Romas I regulas 1. panta “Materiāltiesiskā darbības joma” 1. punktā ir noteikts:
“Šo regulu piemēro līgumsaistībām civillietās un komerclietās gadījumos, kas saistīti ar tiesību normu kolīziju.”
6. Savukārt saskaņā ar Regulas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, 3. panta “Izvēles brīvība” 1. un 3. punktā ir noteikts:
“1. Līgumu reglamentē tiesību akti, kurus izvēlas puses. Izvēli vai nu skaidri izdara, vai arī to nepārprotami izsaka līguma noteikumi vai lietas apstākļi. Izdarot izvēli, puses var izraudzīties tiesību aktus, kas piemērojami visam līgumam vai tikai kādai tā daļai.
[..]
3. Ja izvēles izdarīšanas laikā visi citi būtiskie situācijas elementi atrodas citā valstī, kas nav valsts, kuras tiesību aktiem par labu izdarīta izvēle, pušu izvēle neskar to minētās citas valsts tiesību aktu piemērošanu, no kuriem nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties.”
B. Itālijas tiesības
7. Itālijas tiesību normas legge fallimentare (Maksātnespējas likums) 67. panta 2. punktā ir paredzēts:
“Ja likvidators pierāda, ka otra puse zināja par parādnieka maksātnespējas stāvokli, tiek atsaukti arī trešo personu nomaksāti un veicami parādu maksājumi, akti par atlīdzību un akti, kas rada pirmtiesības attiecībā uz parādu [nomaksāšanu], kuri radušies vienlaikus, ja tie ir veikti ne vairāk kā sešus mēnešus pirms paziņojuma par maksātnespēju.”
8. Savukārt codice di procedura civile (Itālijas Civilprocesa kodekss) 167. pantā ir noteikts:
“Atbildē uz prasību atbildētājam ir jāizmanto visi aizstāvības līdzekļi [pamati], ieņemot nostāju attiecībā uz prasītāja norādītajiem apstākļiem, norādot savu adresi, nodokļu maksātāja identifikācijas numuru, pierādījumi, uz kuriem tas plāno atsaukties, kā arī dokumenti, kurus tas pievieno procesuālajam dokumentam, un savi prasījumi.
Lietas dalībniekam ir jāiesniedz pretprasība, kā arī jāizvirza procesuālie pamati un pamati pēc būtības, kurus tiesa neņem vērā pēc savas ierosmes, citādi šīs tiesības tiks zaudētas.”
C. Apvienotās Karalistes tiesības
9. Saskaņā ar Anglijā un Velsā spēkā esošā Insolvency Act 1986 (Maksātnespējas likums) 239. panta 2. un 3. punktu:
“2. Ja sabiedrība [maksātnespējas tiesību normās] noteiktā laikā ir piešķīrusi priekšrocību citai personai [ir devusi priekšroku citai personai], maksātnespējas administrators var pieprasīt tiesā piemērot līdzekļus, kas ir noteikti šajā tiesību normā.
3. Ievērojot turpmākos šīs tiesību normas noteikumus, tiesa, kurā ir iesniegts šāds lūgums, atbilstoši tās uzskatam piemēro atbilstošus līdzekļus, lai atjaunotu situāciju, kāda būtu bijusi, ja sabiedrība nebūtu piešķīrusi šo priekšrocību [nebūtu devusi priekšroku citai personai].”
III. Pamatlieta
10. Atbilstoši Itālijas tiesībām reģistrēta sabiedrība Vinyls Italia SpA (turpmāk tekstā – “Vinyls Italia”), ar juridisko adresi Venēcijā (Itālija), veic darbību ķīmijas nozarē.
11. Lai transportētu ķīmiskas vielas, 2008. gada 11. martā Vinyls Italia ar sabiedrību Mediterranea di Navigazione SpA (turpmāk tekstā – “Mediterranea”), ar juridisko adresi Ravennā (Itālija), noslēdza čartera līgumu attiecībā uz kuģi, kas kuģo ar Itālijas karogu.
12. Pildot noslēgto līgumu, Vinyls Italia pārskaitīja Mediterranea divus maksājumus ar kopējo summu EUR 447 740,27 attiecīgi 17 un 9 dienas pēc līgumā saistību izpildei noteiktajiem termiņiem, kas attiecīgi bija noteikti 2009. gada 24. februārī un 2009. gada 24. martā.
13. Dažus mēnešus pēc šo maksājumu veikšanas Vinyls Italia tika piemērota ārkārtas administrēšanas procedūra, kura pēc tam kļuva par maksātnespējas procedūru.
14. Pēc tam, pamatojoties uz Itālijas Maksātnespējas likuma 67. panta 2. punktu, Vinyls Italia cēla pret Mediterranea prasību, lūdzot atzīt atbildētājai pārskaitītos maksājumus par neizpildāmiem un uzdot tai atmaksāt summu EUR 447 740,27 ar procentiem. Prasītāja sabiedrība norādīja, ka šie maksājumi tika veikti laikposmā, kurā, ņemot vērā publiskotos faktus, bija zināms par tās maksātnespēju.
15. Mediterranea lūdza piemērot Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu, norādot, ka maksājumi tika veikti, izpildot jūras čartera līgumu, attiecībā uz kuru līgumslēdzējas puses bija izvēlējušās Anglijas tiesības. Šīs tiesības, kas ir piemērojamas, izvērtējot no līguma izrietošās tiesības un pienākumus (turpmāk tekstā – “lex contractus” vai “līgumiskās tiesības”) (6), neļauj – pretēji tam, ko apgalvo atbildētāja, – apstrīdēt tās labā veiktos maksājumus. Lai pierādītu šo apstākli, sabiedrība iesniedza dokumentu, ko bija izstrādājis Anglijas jurists un kurā bija norādīts, ka atbilstoši Anglijas tiesībām Vinyls Italia šajā lietā veiktie maksājumi nevar tikt apstrīdēti.
16. Iesniedzējtiesa norāda, ka lietā nozīmīgās Itālijas tiesību normas, kas ļautu apstrīdēt veiktos maksājumus, var netikt piemērotas, ja atbildētājs efektīvi atsaucas uz atkāpes noteikumu Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā.
17. Šīs regulas 4. panta 2. punkta m) apakšpunktā ir noteikts, ka jautājumu par juridisko aktu, kas kaitē kreditoriem, spēkā neesamību, atzīšanu par spēkā neesošiem vai nepiemērošanu regulē maksātnespējas procedūrai piemērojamās tiesību normas (turpmāk tekstā – “lex fori concursus”). Tomēr šīs regulas 13. pants ļauj atkāpties no lex fori concursus piemērošanas, ja attiecīgais lietas dalībnieks pierāda, ka aktam ir piemērojamas citas dalībvalsts tiesības, nevis tās valsts tiesības, kurā ir uzsākta procedūra, un ka šis juridiskais akts nekādiem līdzekļiem nav apstrīdams, pamatojoties uz šīm [citas valsts] tiesībām.
18. TribunaleOrdinario di Venezia (Venēcijas tiesa, Itālija) norāda, ka atbildētāja sabiedrība lūdza piemērot Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu pēc Itālijas tiesībās procesuālo iebilžu izvirzīšanai paredzētā termiņa beigām.
19. Valsts tiesa turklāt norāda, ka Anglijas tiesībās vispārīgi un abstrakti nav izslēgta iespēja apstrīdēt aktus, kas īstenoti īsi pirms paziņojuma par maksātnespēju. Iesniedzējtiesas skatījumā, no atbildētājas iesniegtā dokumenta izriet, ka Anglijas tiesībās ir paredzēta iespēja atņemt juridiskajam aktam spēku, ja šis akts ir ticis īstenots, “dodot priekšroku” vienam kreditoram.
20. Iesniedzējtiesa tāpat arī šaubās par pašu iespēju piemērot lietā Romas I regulu, kas saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu attiecas uz “līgumsaistībām [..], kas saistīt[as] ar tiesību normu kolīziju”.
21. Tāpat arī Tribunale Ordinario di Venezia (Venēcijas tiesa) uzskata, ka Romas I regulas 3. panta 3. punktā izklāstītajos apstākļos īstenotā tiesību izvēles ietekme uz attiecīgā lietas dalībnieka iespēju efektīvi atsaukties uz Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu nav nepārprotama.
IV. Prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
22. Šādos apstākļos Tribunale Ordinario di Venezia (Venēcijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai “pierādījums”, ko Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā uzdots sniegt personai, kura guvusi labumu no juridiskā akta, kas kaitē visiem kreditoriem, lai iebilstu pret šī akta apstrīdēšanu saskaņā ar lex fori concursus normām, ietver pienākumu izvirzīt procesuālu iebildi, ko var izvirzīt tikai šaurā nozīmē termiņos, kuri noteikti tiesas, kura izskata lietu, valsts procesuālajās tiesību normās, ja attiecīgais lietas dalībnieks atsaucas uz atkāpes noteikumu, kas noteikts šajā regulā, un pierāda, ka tika izpildīti abi minētajā tiesību normā izvirzītie priekšnoteikumi;
vai
Regulas Nr. 1346/2000 13. pants ir piemērojams, ja ieinteresētā persona to piemērot ir lūgusi tiesvedības gaitā arī pēc termiņiem, kādi tiesas valsts procesuālajās tiesību normās noteikti procesuālajām iebildēm, – vai tas ir piemērojams arī ex officio, ar nosacījumu, ka ieinteresētā persona ir sniegusi pierādījumus tam, ka uz aktu, kas kaitē kreditoriem, attiecas citas dalībvalsts lex causae, kuras tiesību aktos nav atļauts šajā konkrētajā gadījumā nekādiem līdzekļiem apstrīdēt juridiskos aktus?
2) Vai norāde uz lex causae regulējumu, kura ietverta Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā, lai noteiktu, vai “minētais tiesību akts nekādiem līdzekļiem neļauj apstrīdēt attiecīgo lietu [šo aktu]”, ir jāinterpretē tādējādi, ka personai, kurai ir šāds pienākums, ir jāpierāda, ka konkrētajā lietā lex causae vispārīgi un abstrakti nav paredzēti nekādi līdzekļi, lai apstrīdētu tādu juridisko aktu, kāds šajā lietā atzīts par tādu, kas rada kaitējumu, proti, līgumsaistību maksājumu, vai arī tādējādi, ka personai, kurai ir šāds pienākums, ir jāpierāda, ka, ja lex causae ir atļauts apstrīdēt šāda veida aktu, faktiski nav izpildīti priekšnoteikumi, kas atšķiras no tiem, kuri ir paredzēti lex fori concursus un kuri izvirzīti, lai tiesā iesniegtajā lietā varētu notikt apstrīdēšana?
3) Vai atkāpi ietverošais regulējums, kas paredzēts Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā, – ņemot vērā tā jēgu un mērķi (ratio) aizsargāt attiecīgo pušu tiesisko paļāvību uz juridiskā akta stabilitāti atbilstoši lex causae – var tikt piemērots arī tad, ja līgumslēdzējas puses ir reģistrētas vienā līgumslēdzējā valstī, kuras tiesību akti tātad acīmredzot kļūs par lex fori concursus gadījumā, ja kādai no pusēm iestāsies maksātnespēja, un puses, izmantodamas līguma klauzulu par citas līgumslēdzējas valsts tiesību aktu izvēli, panāk, ka akts par šī līguma izpildi zaudē spēku, piemērojot lex fori concursus imperatīvās normas, kas paredzētas, lai aizsargātu par condicio creditorum principu, kaitējot visiem kreditoriem gadījumā, ja iestājusies maksātnespēja?
4) Vai Romas I regulas 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka “gadījumi, kas saistīti ar tiesību normu kolīziju”, saistībā ar regulas piemērojamību ietver arī gadījumu, kad vienā dalībvalstī starp sabiedrībām, kuras reģistrētas tajā pašā dalībvalstī, ir noslēgts jūras čartera līgums ar klauzulu par citas dalībvalsts tiesību aktu izvēli?
5) Vai tad, ja atbilde uz ceturto jautājumu ir apstiprinoša, Romas I regulas 3. panta 3. punkts kopsakarā ar Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka pušu izvēle attiecināt uz līgumu citas dalībvalsts tiesību aktus, nevis tās dalībvalsts tiesību aktus, kurā atrodas “visi citi būtiskie situācijas elementi”, neliedz piemērot pēdējās minētās dalībvalsts imperatīvās normas, kuras ir piemērojamas kā lex fori concursus attiecībā uz iespēju apstrīdēt aktus, kuri īstenoti pirms maksātnespējas, kaitējot visiem kreditoriem, tādējādi šai izvēlei kļūstot pārākai par atkāpes noteikumu, kas noteikts Romas I regulas 13. pantā?”
23. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā ir saņemts 2016. gada 29. janvārī.
24. Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas puses, Itālijas un Grieķijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Pamatlietas puses, Itālijas valdība, kā arī Komisija piedalījās arī tiesas sēdē, kas notika 2016. gada 1. decembrī.
V. Analīze
A. Par pirmo prejudiciālo jautājumu
25. Pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa formulējusi, norādot iespējamos variantus, un tas aptver divus jautājumus, kuri ir savstarpēji alternatīvas iespējas.
26. Pirmā jautājuma sākuma daļa ļauj domāt, ka iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, lai būtu piemērojams Regulas Nr. 1346/2000 13. pants, personai, kas ir guvusi labumu no juridiska akta, kurš kaitē visiem kreditoriem, ir jāizvirza atbilstošs pamats un jāatsaucas uz šo tiesību normu. Tomēr šis jautājums ir balstīts uz pieņēmumu, ka šī persona lūdz piemērot Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu. Manuprāt, šādi būtu jāsaprot turpmākajā jautājuma daļā esošais formulējums “ja attiecīgais lietas dalībnieks atsaucas uz atkāpes noteikumu, kas noteikts šajā regulā”.
27. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai personai, kas ir guvusi labumu no juridiska akta, kurš kaitē visiem kreditoriem, lai novērstu to, ka šis akts tiek apstrīdēts, pamatojoties uz lex fori concursus, – ir jāatsaucas uz Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu valsts, kuras tiesu jurisdikcijā ir izskatīt attiecīgo lietu, procesuālajās tiesībās paredzētajā termiņā.
28. Otrais formulētais alternatīvais jautājums savukārt attiecas uz diviem problēmjautājumiem. Ar pirmo no tiem tiek sagaidīta atbilde uz jautājumu, vai attiecīgais lietas dalībnieks var lūgt piemērot Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu, neraugoties uz lex fori processualis paredzētajiem laika ierobežojumiem. Pirmais no jautājumiem, kā arī pirmā iespējamība, kas ir paredzēta alternatīvajā jautājumā, tātad attiecas uz šo pašu problemātiku.
29. Otrais no šiem problēmjautājumiem attiecas uz pienākumu piemērot šīs regulas 13. pantu ex officio.
30. Ja tiktu atzīts, ka tiesai ir pienākums piemērot Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu pēc savas ierosmes, vairs nebūtu jāizvērtē, vai attiecīgajam lietas dalībniekam ir jāatsaucas uz šo tiesību normu, ievērojot tās valsts procesuālajās tiesībās paredzētos termiņus, kuras tiesai ir jurisdikcija. Tātad, neraugoties uz secību, ko ierosinājusi iesniedzējtiesa šajā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu daļā, kā pirmo es vēlētos izskatīt problēmjautājumu, kurš ir saistīts ar pienākumu piemērot Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu ex officio.
31. Tikai gadījumā, ja tiktu atzīts, ka Savienības tiesībās valsts tiesai nav paredzēts šāds pienākums, būtu jāapsver, vai attiecīgajam lietas dalībniekam ir jāatsaucas uz Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu tās valsts procesuālajās tiesībās paredzētajā termiņā, kuras tiesai ir jurisdikcija.
32. Lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu, tātad ir jāizvērtē, vai Savienības tiesībās ir paredzēts pienākums valsts tiesai piemērot Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu pēc savas ierosmes, lai novērstu to, ka, pamatojoties uz lex fori concursus, tiek apstrīdēts juridisks akts, kas kaitē visiem kreditoriem, ja pamatlietas puse ir pierādījusi, ka ir izpildīti šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi.
33. Ja tiek sniegta noraidoša atbilde, būs jāizskata nākamais problēmjautājums: vai tiesas, kurai ir jurisdikcija, valsts procesuālajās tiesībās ir noteikts, vai un kādā veidā attiecīgajam lietas dalībniekam, pierādot Regulas Nr. 1346/2000 13. panta nosacījumu izpildi, ir jāatsaucas uz šo tiesību normu, lai novērstu to, ka šis akts tiek apstrīdēts, pamatojoties uz lex fori concursus?
1. Ievada piezīmes par atkāpes noteikumu Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā
34. Saskaņā ar Regulas Nr. 1346/2000 4. pantu maksātnespējas procedūrai un tās sekām tiek piemēroti tās dalībvalsts tiesību akti, kurā procedūra ir sākta (lex fori concursus). Šīs tiesības regulē visus maksātnespējas procedūras sākšanas nosacījumus, kā arī tās veikšanas un beigšanas principus. Saskaņā ar šīs regulas 4. panta 2. punkta m) apakšpunktu šie tiesību akti it īpaši ir piemērojami to principu vērtējumam, kas attiecas uz juridisko aktu, kuri kaitē visiem kreditoriem, spēkā neesamību, apstrīdēšanu vai nepiemērošanu.
35. Regulas Nr. 1346/2000 4. pantā paredzētajam principam tomēr ir noteikti zināmi ierobežojumi, kuri – kā noteikts šīs regulas preambulas 24. apsvērumā – ir vajadzīgi, lai aizsargātu tirgus dalībnieku paļāvību un nodrošinātu tiesisko noteiktību. Šim nolūkam Regulas 5.–15. pantā ir paredzēti izņēmumi, kas ļauj atkāpties no pienākuma piemērot tās valsts tiesības, kurā ir uzsākta procedūra.
36. Regula Nr. 1346/2000, kas principā atbilst lex fori concursus, ir balstīta uz “mērenā universāluma” principu. Tas nozīmē, ka problēmjautājumu kopumam, kas attiecas uz maksātnespējas procedūru, tikai ar noteiktiem izņēmumiem ir piemērojams lex fori concursus.
37. Šo izņēmumu vidū būtiska nozīme ir Regulas Nr. 1346/2000 13. pantam, saskaņā ar kuru, ja ir izpildīti noteikti nosacījumi, tās valsts tiesības, kurā ir uzsākta procedūra, nav piemērojamas to jautājumu vērtējumam, kas ir konkrēti norādīti Regulas 4. panta 2. punkta m) apakšpunktā, un tātad jautājumam par juridisko aktu, kas kaitē visiem kreditoriem, spēkā neesamību, apstrīdēšanu vai nepiemērošanu. Šī tiesību norma ietver īpašu atkāpes noteikumu, kas ļauj atkāpties no lex fori concursus piemērošanas apmērā, kādā šīs tiesības ļauj apstrīdēt aktu, kas ir īstenots ar uzņēmumu, kurš nākotnē tiks atzīts par maksātnespējīgu. Personai, kas ir guvusi labumu no šāda akta, tomēr ir jāpierāda, ka uz attiecīgo juridisko aktu attiecas tādas dalībvalsts tiesību akts, kas nav procedūras sākšanas valsts, un ka šis tiesību akts šajā gadījumā neļauj apstrīdēt šo juridisko aktu nekādiem līdzekļiem.
38. Regulas Nr. 1346/2000 13. panta mērķis ir aizsargāt tiesisko paļāvību personai, kura ir guvusi labumu no akta, kas kaitē visiem kreditoriem. Šīs tiesību normas pamatā, šķiet, ir pieņēmums, ka šī persona ir tiesīga rīkoties, paļaujoties uz tā akta stabilitāti, kas tiek vērtēts, ņemot vērā tiesības, kuras šim aktam ir piemērojamas, un nevar tikt pārsteigta nesagatavota tādēļ, ka pēc maksātnespējas procedūras uzsākšanas ir kļuvis piemērojams lex fori concursus.
2. Par pienākumu pēc savas ierosmes piemērot Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu
39. Sniedzot atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu, ir jāpaskaidro, vai – saistībā ar puses pierādītu abu Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā paredzēto nosacījumu izpildi – valsts tiesai ir pienākums šo tiesību normu piemērot pēc savas ierosmes un nepiemērot tās valsts tiesības, kurā ir uzsākta maksātnespējas procedūra (lex fori concursus), ciktāl tajās ir atļauts apstrīdēt aktu, kas kaitē visiem kreditoriem.
40. Iesniedzējtiesas šaubas šajā saistībā var tikt izskaidrotas ar Regulas Nr. 1346/2000 13. panta tekstu, kurā, no vienas puses, attiecīgajam lietas dalībniekam ir uzlikts pienākums “sniegt pierādījumu”, ka ir izpildīti divi šajā tiesību normā minētie nosacījumi, bet, no otras puses, ir noteikts, ka to pierādīšanas gadījumā “nepiemēro” 4. panta 2. punkta m) apakšpunktu. Likumdevēja izmantotais kategoriskais formulējums ļauj secināt, ka tiesai ir pienākums rīkoties pēc savas ierosmes, ja attiecīgais lietas dalībnieks iesniedz pierādījumus, kas ļauj konstatēt, ka abi šīs regulas 13. panta nosacījumi ir izpildīti.
41. Tomēr nedomāju, ka šāds uzskats būtu pamatots.
42. Interpretējot Regulu Nr. 1346/2000, ļoti palīdz apsvērumi, kas norādīti M. Virgós un E. Schmit (7) ziņojumā, kurš gan attiecas uz Konvenciju par maksātnespējas procedūru un tomēr bieži tiek atzīts par lietderīgu norāžu par Regulas noteikumu interpretāciju avotu (8).
43. Minētajā ziņojumā ir norādīts, ka Konvencijas tiesību normā, pēc kuras ir veidots Regulas Nr. 1346/2000 13. pants, noteiktais mehānisms ir balstīts uz “veto” principu. Ziņojuma autori norāda, ka lietas dalībniekam ir ne tikai jācenšas novērst, ka tiek piemērotas tās valsts tiesības, kurā ir uzsākta maksātnespējas procedūra, bet arī tas ir “jāpieprasa” (Article 13 represents a defence against the application of the law of the State of the opening, which must be pursued by the interested party, who must claim it” – 136. punkts).
44. Līdzīgu argumentāciju Tiesa ir izklāstījusi spriedumā Nike European Operations Netherlands, kurā tika vērsta uzmanība uz to, ka tas, ka ir izpildīti Regulas Nr. 1346/2000 13. panta nosacījumi, ir jāierāda tam lietas dalībniekam, kurš “atsaucas uz šo pantu” (9).
45. Manuprāt, Savienības tiesībās Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā noteiktā izņēmuma piemērošana ir saistīta ar to, vai lietas dalībnieks, kurš ir guvis labumu, kaitējot kreditoriem, tiesvedībā ir aktīvs.
46. Tāpat ir jāņem vērā, ka minētā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu daļa ir balstīta uz pieņēmumu, ka lietas dalībnieks ir pierādījis Regulas Nr. 1346/2000 13. panta nosacījumu izpildi, bet vienlaikus nav lūdzis piemērot šo tiesību normu.
47. Man ir šaubas, vai var skaidri tikt nodalītas divas tā lietas dalībnieka aktīvas procesuālās darbības izpausmes, ko attiecīgi veido tādu pierādījumu iesniegšana, kas ļauj pierādīt Regulas Nr. 1346/2000 13. panta piemērošanai būtiskos apstākļus, kā arī tas, ka tiek pieprasīts piemērot šajā tiesību normā paredzēto izņēmumu.
48. Šie jautājumi ir cieši saistīti. Tātad, ja attiecīgais lietas dalībnieks iesniedz pierādījumus tiesvedības gaitā, viņš to dara, lai panāktu konkrētas procesuālās sekas. Šeit es nevēlētos iedziļināties atšķirīgajos risinājumos, kas atsevišķās dalībvalstīs ir paredzēti procesuālajās tiesībās. Tomēr man šķiet, ka pierādījums, kas ir iesniegts pēc lietas dalībnieka iniciatīvas, galvenokārt ir paredzēts tam, lai ļautu konstatēt apstākļus, kas ir būtiski lietas izskatīšanai. Tātad neesmu pārliecināts, ka lietas dalībnieks var iesniegt pierādījumus, ka ir izpildīti Regulas Nr. 1346/2000 13. panta nosacījumi, un vienlaikus apgalvot, ka šis lietas dalībnieks nelūdz piemērot šo tiesību normu.
49. Katrā ziņā iesniedzējtiesai būs jāizvērtē, vai saskaņā ar konkrētās dalībvalsts procesuālo tiesību normām lietas dalībnieks, kurš ir iesniedzis pierādījumus, lai pierādītu Regulas Nr. 1346/2000 13. panta nosacījumu izpildi, vienlaikus lūdz piemērot šo tiesību normu.
3. Par tiesību normām, kas reglamentē veidu, kā attiecīgais lietas dalībnieks atsaucas uz Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā noteikto izņēmumu
50. Kā minēju iepriekš, Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā noteiktā izņēmuma piemērošana ir saistīta ar tās personas aktīvu darbību, kas ir guvusi labumu no akta, kurš kaitē visiem kreditoriem. Regulā tomēr nav reglamentēts veids, kādā attiecīgais lietas dalībnieks var atsaukties uz šo tiesību normu. Tāpat arī tajā nav regulējuma par termiņiem, kādos ir pieļaujams lūgt piemērot šīs regulas 13. pantu.
51. Valsts tiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegtā informācija liek secināt, ka, lai būtu piemērojams Regulas Nr. 1346/2000 13. pants, Itālijas tiesībās ir paredzēta prasība, ka attiecīgajam lietas dalībniekam līdz noteiktā termiņa beigām ir jāizvirza attiecīgā procesuālā iebilde.
52. Ar pirmo prejudiciālo jautājumu, ciktāl tas neattiecas uz pienākumu piemērot Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu pēc savas ierosmes, valsts tiesa tātad vēlas noskaidrot, vai dalībvalsts ir tiesīga noteikt, kādā veidā ir jāatsaucas uz Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu, lai, pamatojoties uz lex fori concursus, nevarētu tikt apstrīdēts akts, kas kaitē visiem kreditoriem.
a) Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā noteiktais izņēmums un dalībvalstu procesuālā autonomija
53. Spriedumā NikeEuropean Operations Netherlands Tiesa pauda uzskatu, ka Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā tostarp nav reglamentēta pierādījumu iesniegšanas detalizētā kārtība, kādi ir kompetentajā valsts tiesā pieņemamie pierādīšanas līdzekļi, kā arī dažādu pierādījumu pierādošā spēka izvērtēšanas principi. Dalībvalstis ir tiesīgas tos noteikt, pamatojoties uz procesuālās autonomijas principu. Tomēr paredzētie noteikumi nevar būt mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām valstī (līdzvērtības princips), ne arī padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (10).
54. Vēlos uzsvērt, ka, lai arī spriedumā Nike European Operations Netherlands Tiesa koncentrēja savu uzmanību uz pierādījumu iesniegšanas norises tiesisko regulējumu, tā kā pašā Regulā Nr. 1346/2000 nav attiecīgā regulējuma, dalībvalstīm procesuālās autonomijas ietvaros ir jālemj par procesuālajiem jautājumiem, kas attiecas uz šīs regulas 13. panta piemērošanu.
55. Kā jau izklāstīju šo secinājumu 48. punktā, šīs divas aktīvās procesuālās darbības formas (lūgums iegūt pierādījumus, lai konstatētu Regulas Nr. 1346/2000 13. panta nosacījumu izpildi, un atsaukšanās uz šo tiesību normu) ir cieši saistītas. Tātad tām būtu jāpiemēro regulējums, kas izriet no vienas un tās pašas tiesību sistēmas.
56. Papildus iepriekš minētajam vēlos arī norādīt, ka tās valsts procesuālajās tiesībās, kurai ir jurisdikcija konkrētajā lietā, var paredzēt termiņu pierādījumu iesniegšanai. Regulā nav reglamentēti nedz termiņi to iebilžu izvirzīšanai, uz kuriem attiecas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, nedz arī termiņi, kādos attiecīgajam lietas dalībniekam ir jāiesniedz visi pierādījumi. Problēmjautājums par pierādījumu savākšanu ir tik cieši saistīts ar pašu pienācīgas tiesvedības norises nodrošināšanu, ka to ir grūti nodalīt no attiecīgajā valstī saistošo procesuālo tiesību normu kopuma. Tādējādi šiem termiņiem ir piemērojamas tās valsts procesuālās tiesības, kuras tiesu kompetencē ir izskatīt konkrēto lietu (lex fori processualis).
57. Kad beidzas termiņš pierādījumu iesniegšanai, lietas dalībnieks zaudē iespēju pierādīt, ka šīs regulas 13. panta nosacījumi ir izpildīti, un līdz ar to nevar atsaukties uz aizsardzību, kas izriet no šīs tiesību normas. Līdzīgu funkciju, vismaz izklāstītajā kontekstā, var pildīt tiesību normas, kurās ir noteikti termiņi procesuālu iebilžu izvirzīšanai, kuriem ir pieskaitāms arī šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tātad man nav šaubu, ka procesuālu iebilžu izvirzīšanas termiņu problēma tāpat būtu jāatrisina atbilstoši tās valsts tiesībām, kuras tiesām ir jurisdikcija lietā.
b) Tiesību normu, kurās ir noteikti termiņi procesuālu iebilžu izvirzīšanai, piederība “lex fori processualis”
58. Turklāt man šķiet, ka ir jānorobežo lex fori processualis un lex causae piemērošanas jomas, lai noskaidrotu, kuras no šīm tiesībām šajā lietā nosaka to, kādā veidā attiecīgajam lietas dalībniekam ir jālūdz piemērot Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā noteikto izņēmumu.
59. Ņemot vērā Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu, persona, kura ir guvusi labumu no akta, kas kaitē kreditoriem, var paļauties uz šim aktam piemērojamām tiesībām, bet tikai, ciktāl tā var sagaidīt, ka šo tiesību noteikumi būs piemērojami un noteiks tās tiesības un pienākumus ārpus maksātnespējas procedūras. Minētajām līgumsaistībām atbilstoši Romas I regulas noteikumiem piemērojamās tiesībās ir noteikts, ka 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā inter alia ir reglamentēts “darbību noilgums”, bet tikai “dažādu saistību izbeigšanas veidu” kontekstā. Tajās nav reglamentēti procesuālo iebilžu izvirzīšanas termiņi. Pat tad, ja noteiktu procesuālo tiesību izmantošana (piemēram, iebildes izvirzīšanas ceļā) rada materiāltiesiskās sekas, saskaņā ar lex fori processualis principu šo tiesību īstenošanas veids joprojām tiek reglamentēts tās valsts procesuālajās tiesībās, kurā atrodas tiesa, kas izskata lietu. Tas netieši ir apstiprināts Romas I regulas 18. panta 2. punktā, saskaņā ar kuru līgumu vai juridisku aktu var pierādīt ar jebkādiem pierādīšanas līdzekļiem, kas ir atzīti tiesas atrašanās valsts tiesību aktos vai jebkuros tiesību aktos, saskaņā ar kuriem akts formāli ir spēkā (11. pants), tomēr ar nosacījumu, ka šāds pierādījums var tikt iesniegts tiesā, kas izskata lietu.
60. Turklāt noteikumi, kuros iespēja atsaukties uz Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu ir ierobežota laikā, neietilpst to “noteikumu” jēdzienā, kas attiecas uz to juridisko aktu spēkā neesamību, apstrīdēšanu vai nepiemērošanu, par kuriem ir runa šīs regulas 4. panta 2. punkta m) apakšpunktā. Šie noteikumi nav ar aktu par spēkā neesošiem atzīšanas mehānismu saistītas sistēmas sastāvdaļa, bet tikai šāds tiesiskais regulējums var ietilpt lex causae piemērošanas jomā, uz ko jau esmu norādījis savos secinājumos lietā Lutz (11). Tie neattiecas uz tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas izmantoti, lai apstrīdētu aktu.
61. Ņemot vērā veikto analīzi, man nav šaubu, ka atbilstoši procesuālās autonomijas principam dalībvalstis nosaka, kādā veidā attiecīgajam lietas dalībniekam ir jāatsaucas uz Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu, lai novērstu akta, kas kaitē visiem kreditoriem, apstrīdēšanu.
62. Valsts tiesai ir jāizvērtē, vai procesuālā tiesību norma, kurā ir noteikts termiņš procesuālo iebilžu izvirzīšanai, ir saderīgs ar līdzvērtības un efektivitātes principiem. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegtā informācija neliecina, ka būtu pārkāpti šie principi.
63. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt valsts tiesai šādi:
Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā noteiktā izņēmuma piemērošanai ir vajadzīga tā lietas dalībnieka aktīva procesuāla darbība, kurš ir guvis labumu no akta, kas kaitē visiem kreditoriem.
Tomēr atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam to, kādā veidā attiecīgajam lietas dalībniekam, pierādot regulas 13. pantā paredzēto nosacījumu izpildi, ir jāatsaucas uz šo tiesību normu, lai novērstu akta, kas kaitē visiem kreditoriem, apstrīdēšanu, pamatojoties uz lex fori concursus, reglamentē tās valsts procesuālās tiesības, kuras tiesām attiecīgajā lietā ir jurisdikcija.
B. Par otro prejudiciālo jautājumu
64. Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1346/2000 13. panta otrajā ievilkumā noteikto prasību izpildei ir jāpierāda, ka akts nav apstrīdams vispārīgi un abstrakti, vai arī tam ir vajadzīgs pierādījums, ka akts, lai arī principā ir apstrīdams, ņemot vērā visus lietas apstākļus, nevar efektīvi tikt apstrīdēts.
65. Atbildot uz šādi formulētu jautājumu, ir jāatceras, ka Regulas Nr. 1346/2000 13. pants ļauj atkāpties no pienākuma piemērot tās valsts tiesības, kurā ir uzsākta procedūra, un piemērot tiesības, kas ir piemērojamas šim aktam, ja “[attiecīgajā gadījumā] minētais tiesību akts nekādiem līdzekļiem neļauj apstrīdēt attiecīgo lietu [šo aktu]”.
66. Lai sniegtu atbildi uz otro prejudiciālo jautājumu, izšķirošā nozīme ir vārdu “[attiecīgajā gadījumā]” interpretācijai.
67. Jau iepriekš minētā M. Virgós un E. Schmit ziņojuma autori norādīja, ka vārdi “attiecīgajā gadījumā” (“in the relevant case”) ir jāsaprot kā prasība pierādīt, ka akts nekādiem līdzekļiem nav apstrīdams konkrētā gadījuma apstākļos. Tātad runa nav par tikai abstraktu atsaukšanos uz iespējas, pamatojoties uz lex causae noteikumu, apstrīdēt noteikto aktu neesamību (137. punkts).
68. Attiecinot šos apsvērumus uz Savienības tiesībām, ir jānorāda, ka vārdi “[attiecīgajā gadījumā]” ir minēti regulas itāļu (“nella fattispecie”) un angļu (“in the relevant case”) valodu redakcijās. Tomēr Tiesas judikatūrā uzmanība jau tikusi vērsta uz to, ka atsevišķās regulas valodu redakcijās šajā ziņā ir noteiktas atšķirības un dažreiz regulas 13. pantā nav iekļauti vārdi “attiecīgajā gadījumā”, nedz arī līdzvērtīgs formulējums (12). Savienības tiesību normas vienveidīgas interpretācijas prasība šajā ziņā pastāvošo atšķirību dēļ tomēr nozīmē, ka tiesību norma ir jāinterpretē atkarībā no regulējuma, kurā tā iekļaujas, konteksta un mērķa (13).
69. Tiesa, pamatojoties uz šīm interpretējošām direktīvām, spriedumā Nike European Operations Netherlands paskaidroja, ka Regulas Nr. 1346/2000 13. panta piemērošana ir pakļauta nosacījumam, ka attiecīgais akts nevar tikt apstrīdēts, pamatojoties uz lex causae, “ņemot vērā visus attiecīgās lietas apstākļus” (14).
70. Papildus vēlos atgādināt, ka Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā paredzētā izņēmuma mērķis ir tiesiskās paļāvības par juridiskā akta stabilitāti aizsardzība.
71. Šā risinājuma pamatā ir uzskats, ka persona, kas guvusi labumu no akta, kurš kaitē visiem kreditoriem, var atsaukties uz tiesībām, kas ir piemērojamas šim aktam, apmērā, kādā tajās ir reglamentēta šī akta apstrīdēšanas pieļaujamība un nosacījumi. Jau minētajos secinājumos lietā Lutz norādīju, ka laika ritējums ir viens no apstākļiem, kas dažreiz ietekmē iespēju apstrīdēt aktu, pamatojoties uz lex causae (15). Dažreiz tikai līdz ar noteikto termiņu beigām var beigties iespēja apstrīdēt konkrēto aktu. Persona, kas guvusi labumu no šā akta, tikai tad iegūst pārliecību par tā stabilitāti. Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā, manuprāt, tiek aizsargāta arī tāda paļāvība par juridiskā akta spēkā esamību, kas ir balstīta uz šāda veida apstākļiem.
72. Tomēr iespējama konkrētā akta apstrīdamība, ko vērtē atsevišķi no konkrētā gadījuma apstākļiem, neveicinātu tiesiskās paļāvības aizsardzību. Proti, ārpus maksātnespējas procedūras attiecīgajam lietas dalībniekam būtu jārēķinās ar šo apstākļu ietekmi uz iespēju apstrīdēt aktu, bet pēc procedūras uzsākšanas tie netiktu ņemti vērā.
73. Prasība pierādīt, ka akts nav apstrīdams, pamatojoties uz tam piemērojamām tiesībām, papildus lex causae noteikumiem par maksātnespēju tāpat attiecas uz visām šī tiesību akta vispārīgajām normām un principiem (16). Atsevišķajās tiesību sistēmās ir atrodami atšķirīgi un dažkārt vairāki instrumenti, kas attiecas uz juridisko aktu spēkā neesamību vai nepiemērošanu. Var tikt pieņemts, ka vismaz teorētiski ir iespējams apstrīdēt lielāko daļu aktu, kas kaitē kreditoriem. Tātad rodas jautājums, vai prasība iesniegt vispārīgus un abstraktus pierādījumus par to, ka akts vispār nav apstrīdams, nebūtu uzskatāms par pārāk lielu pienākumu attiecīgajam lietas dalībniekam, kas izslēdz iespēju efektīvi atsaukties uz Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā paredzēto izņēmumu.
74. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piedāvāju Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Lai varētu efektīvi atsaukties uz Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā paredzēto izņēmumu, personai, kas guvusi labumu no akta, kurš kaitē visiem kreditoriem, gadījumā, ja lex causae pieļauj šāda veida aktu apstrīdēšanu, pietiek pierādīt, ka akts, lai arī principā ir apstrīdams, ņemot vērā visus attiecīgā gadījuma apstākļus, nekādiem līdzekļiem nevar tikt efektīvi apstrīdēts, pamatojoties uz lex causae.
C. Par ceturto prejudiciālo jautājumu
75. Ņemot vērā, ka trešais un piektais prejudiciālais jautājums attiecas uz tiesību izvēles sekām, kas tiek izdarīta Romas I regulas 3. panta 3. punktā izklāstītajos apstākļos, esmu pārliecināts, ka vispirms ir jāizvērtē ceturtais prejudiciālais jautājums, ar kuru ir plānots noskaidrot, vai šajā lietā vispār ir piemērojama pati regula.
76. Proti, ceturtajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa vēlas gūt norādes, kas ļauj noteikt Romas I regulas materiāltiesisko piemērošanas jomu. Līdz ar to tā pieņem, ka regula ir piemērojama šajā tiesvedībā ratione temporis. Šai problemātikai, manuprāt, būtu jāvelta daži ievada apsvērumi.
1. Romas I regulas piemērojamība “ratione temporis”
77. Romas I regulas piemērojamība laikā ir reglamentēta šā tiesību akta 28. pantā, saskaņā ar kuru šī regula ir piemērojama “līgumiem, kas noslēgti pēc 2009. gada 17. decembra”.
78. Tomēr maksājumi, uz kuriem attiecas pamatlieta, tika veikti, izpildot līgumu, kas ir noslēgts 2008. gada 11. martā un kura spēkā esamības laikposms vēlāk tika pagarināts ar 2009. gada 9. decembra pielikumu, kā tas ir norādīts Mediterranea rakstveida apsvērumos. Līdz ar to ir jāsecina, ka Romas I regula pamatlietā nav piemērojama. Abos gadījumos runa ir par notikumiem pirms 2009. gada 17. decembra.
79. Iepriekš izklāstīto vērtējumu neatspēko fakts, ka pamatlieta attiecas uz saistībām, kas tika izpildītas vairākus mēnešus pēc līguma noslēgšanas dienas. Arī parāds tika nomaksāts pirms 2009. gada 17. decembra, attiecīgi 17 un 9 dienas pēc maksājuma termiņiem, kas bija noteikti attiecīgi 2009. gada 24. februārī un 2009. gada 24. martā.
80. Tomēr esmu pārliecināts, ka pat saistību izpilde 2009. gada 17. decembrī vai vēlāk tomēr neļautu piemērot Romas I regulu.
81. Proti, regulas piemērojamība ir atkarīga no līguma noslēgšanas brīža, nevis no brīža, kad tiek izpildītas no šā līguma izrietošās saistības. Tiesas līdzšinējā judikatūrā ir norādīts, ka Savienības likumdevējs ir izslēdzis iespēju tieši piemērot Romas I regulu, iekļaujot tās piemērošanas jomā pirms 2009. gada 17. decembra noslēgto līgumu sekas nākotnē (17).
82. Iepriekš minētie apsvērumi liek secināt, ka Romas I regulas noteikumi, izskatot šo lietu, nav piemērojami.
2. Tiesas kompetence interpretēt Romas konvencijas 1. panta 1. punktu un 3. panta 3. punktu
83. Gadījumā, ja iesniedzējtiesa konstatētu, ka lietā nav piemērojama Romas I regula, būtu jāizmanto kolīzijas normu sistēma, kura ir iekļauta Romas Konvencijā par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura tika parakstīta 1980. gada 19. jūnijā (18) un tika aizstāta ar šo regulu.
84. Tomēr Romas konvencija nav Savienības tiesību akts. Saskaņā ar konvencijas pirmā protokola 1. panta a) punktu un 2. panta a) un b) punktu Tiesas kompetencē gan ir tās interpretācijas veikšana, tomēr tikai, pamatojoties uz dažu dalībvalstu tiesu iestāžu lūgumu. Šo tiesu vidū nav tādu, kas darbojas kā pirmās instances tiesas. Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu teksta izriet, ka TribunaleOrdinario di Venezia (Venēcijas tiesa) izskata lietu pirmajā instancē.
85. Šo secinājumu nākamajā daļā tomēr izklāstīšu savu nostāju par Romas I regulas 3. panta 3. punkta interpretāciju Regulas Nr. 1346/2000 13. panta piemērošanas kontekstā.
86. Proti, valsts tiesai galu galā ir jāizvērtē, vai šīs lietas faktiskajos apstākļos ir pamatota Romas I regulas piemērošana. Tomēr saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uz iesniedzējtiesas iesniegtajiem jautājumiem attiecas atbilstības pieņēmums.
87. Savienības tiesību interpretācija tāpat var būt noderīga valsts tiesai. Ir jāpievērš uzmanība noteikumu sakritībai Romas konvencijā un Romas I regulā, kura attiecībā uz dalībvalstīm ir konvencijas regulējuma pēctecis.
3. Romas I regulas piemērojamība “ratione materiae”, kas izriet no šīs regulas 1. panta 1. punkta
88. Ar ceturto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai jūras čartera līgums, ko konkrētajā dalībvalstī noslēgušas sabiedrības, kuru juridiskā adrese ir šajā valstī, šajā līgumā paredzot noteikumu par citas dalībvalsts tiesību izvēli, ietilpst Romas I regulas ratione materiae piemērošanas jomā.
89. Ir jānorāda, ka Mediterranea gan rakstveida apsvērumos par pirmo prejudiciālo jautājumu, gan tiesas sēdē mutvārdu apsvērumos papildus tiesību izvēlei vērsa uzmanību uz citiem apstākļiem, kas, pēc tās domām, liecinot par līguma saistību ar vairāk nekā tikai vienas valsts tiesībām. It īpaši tā atsaucās uz iespēju lietot kuģi ārpus Itālijas teritoriālajiem ūdeņiem. Daļu no tiem lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādīja arī tiesa, norādot, ka līguma teksts tika uzrakstīts angļu valodā, kā arī to, ka tajā tika iekļauts šķīrējtiesas klauzula, kurā strīdu izskatīšana ir uzticēta LMAA (London Maritime Arbitrators Association).
90. Tomēr iesniedzējtiesa šos apstākļus atgādināja, formulējot trešo, ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu. Trešajā jautājumā ir tikai norādītas šaubas par iespēju piemērot Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu prasībām, kas saistītas ar līgumu, ko ir noslēgušas līgumslēdzējas puses, kuru juridiskā adrese ir vienā un tajā pašā dalībvalstī, un kurā tās iekļāvušas noteikumu par citas dalībvalsts tiesību izvēli. Ceturtajā un piektajā jautājumā tā papildināja šos apstākļus, precizējot, ka līgums tika noslēgts dalībvalstī, kurā abām līgumslēdzējām pusēm ir juridiskā adrese.
91. Tātad, atbildot uz ceturto prejudiciālo jautājumu un nemainot tā būtību, ir jānoskaidro, vai līgums, kurš noslēgts dalībvalstī, kurā tā līgumslēdzējām pusēm ir juridiskā adrese, un attiecībā uz kuru ir izvēlētas citas dalībvalsts tiesības, ietilpst Romas I regulas piemērošanas jomā.
a) Ievada apsvērumi
92. Apsteidzot turpmākos apsvērumus, vēlos paskaidrot, ka daži turpmākie šo secinājumu punkti ir veltīti analīzei, kurai ir ļoti teorētisks un abstrakts raksturs. Tomēr kā ģenerāladvokāts uzskatu, ka ir lietderīgi ilustrēt manu nostāju par problemātiku, kas ilgi ir bijusi strīdus priekšmets starptautisko privāttiesību doktrīnā. Apzinos, ka vienas no turpmāk minētajām nostājām izvēle – kā izrietēs no turpinājumā norādītajiem secinājumiem – galīgi neizšķir, kāda atbilde ir jāsniedz uz trešo un piekto prejudiciālo jautājumu šajā lietā. Tomēr citās lietās šim problēmjautājumam var būt nozīme Savienības tiesību interpretācijā. Tajā pašā laikā esmu pārliecināts, ka detalizētu apsvērumu izklāsts dos Tiesai iespēju pilnīgi izvērtēt problēmjautājumu, kas ir šīs tiesvedības priekšmets.
93. Ceturtais prejudiciālais jautājums ir vērsts uz to, lai noskaidrotu, vai faktiskie apstākļi, kādos nerodas faktors, kas kolīzijas tiesībās tiek saukts par “ārvalsts elementu”, un kuri līdz ar to nav saistīti ar divu vai vairāk valstu tiesībām, ietilpst Romas I regulas piemērošanas jomā.
94. Šis problēmjautājums ir viens no visilgāk un visplašāk apspriestajām kolīzijas tiesību problēmām (19). Savienības kolīziju normu sistēmas saskaņošanas rezultātā nav novērstas šajā ziņā pastāvošās šaubas.
95. Daži uzskata, ka starptautisko privāttiesību normas ir piemērojamas tikai tiesiskajām attiecībām, kas saistītas ar vairāk nekā tikai vienas dalībvalsts tiesībām (20). Šis uzskats dažkārt tiek papildināts ar apgalvojumu, ka nepietiek ar jebkādu saistību ar ārvalsts tiesībām. Drīzāk ir jāpastāv apstākļiem, kas ir būtiski no kolīzijas tiesību viedokļa, proti, tādiem, kas var radīt tiesību kolīziju telpā (21).
96. Pretēja nostāja ir balstīta uz pārliecību, ka starptautisko privāttiesību normu piemērošanas jomā ietilpst visas attiecības, tostarp tās, kas pilnībā rodas kādas valsts iekšienē (22). Pēdējā minētajā gadījumā atbilstošā kolīzijas normu sistēma noteikti nosaka to, ka ir piemērojamas tās valsts tiesības, ar kuru šīs attiecības ir pilnībā saistītas.
b) Ārvalsts elementa nozīme Romas I regulas “ratione materiae” piemērošanas jomas noteikšanā
97. Mēģinot noteikt Romas I regulas ratione materiae piemērošanas jomu, vispirms ir jāatsaucas uz 1. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru šī regula ir piemērojama līgumsaistībām, kas saistītas ar tiesību normu kolīziju.
98. Romas I regulas 1. panta 1. punkta tekstā ir atsauce uz Romas konvencijas 1. panta 1. punktu, kurā ir noteikta tās piemērošanas joma ratione materiae. Saskaņā ar šo tiesību normu Konvencija bija piemērojama līgumsaistībām faktiskajos apstākļos, kas ir saistīti ar dažādu valstu tiesībām (“les situationscomportant un conflit de lois”).
99. Ziņojumā par Romas konvenciju, ko sagatavoja M. Giuliano un P. Lagarde (23), tika izskaidrota šīs tiesību normas nozīme, norādot, ka Konvencija ir piemērojama tikai lietās, kurās rodas tiesību kolīzija. Runa ir par situācijām, kurās ir viens vai vairāki ārvalsts elementi salīdzinājumā ar valsts iekšējo sabiedrisko kārtību (“Il s’agit des situations qui comportent un ou plusieurséléments d'extranéité par rapport à la vie sociale interne d’un pays”).
100. Romas I regulas 1. panta 1. punkta teksts atbilstoši M. Giuliano un P. Lagarde ziņojuma autoru nostājai var likt secināt, ka šī regula neattiecas uz kādas valsts pilnīgi iekšējiem faktiskajiem apstākļiem.
101. Tomēr var tikt aizstāvēts pretējs pieņēmums, ka šī regula ir piemērojama arī pilnībā valsts iekšējām lietām, jo uz šādām situācijām attiecas Romas I regulas 3. panta 3. punkts.
102. Šis uzskats ir balstīts uz interpretāciju pēc analoģijas, ņemot vērā Romas I regulas 3. panta 3. punktu, kurš ir iekļauts līdzīgā regulā par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) (24).
103. Romas II regulas 1. panta 1. punktā – tāpat kā Romas I regulas 1. panta 1. punktā – ir noteikts, ka šis tiesību akts ir piemērojams “līgumsaistībām [..], kas saistītas ar tiesību normu kolīziju” (25).
104. Saskaņā ar Romas II regulas 14. panta 2. punktu, kas ir ekvivalents Romas I regulas 3. panta 3. punktam, “ja laikā, kad iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, visi būtiskie situācijas elementi atrodas citā valstī, kas nav valsts, kuras tiesību akti ir izvēlēti, pušu izvēle neskar to minētās citas valsts tiesību normu piemērošanu, no kurām nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties” (26). Atbilstoši Romas II regulas 14. panta 2. punktam tiesību izvēle tātad nav gadījums, kas nosaka saistību ar tiesību normu kolīziju (27). Atšķirībā no izvēles, uz kuru attiecas Romas I regulas 3. panta 3. punkts, šī izvēle nav atzīstama par “citu” faktisko apstākļu elementu. Manuprāt, Romas II regula, it īpaši tās 14. panta 2. punkts, tātad attiecas arī uz valsts pilnīgi iekšējiem faktiskajiem apstākļiem, kas nepārsniedz vienas valsts tiesisko telpu.
105. Turpretī Romas I regulas piemērošanas jomai ir jāsakrīt ar Regulas par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, piemērošanas jomu, kura izriet no abu regulu preambulu 7. apsvērumos iekļautās norādes par saderības prasību (28).
106. Tātad piekrītu viedoklim, saskaņā ar kuru kolīzijas tiesību normas ir piemērojamas pat tad, kad konkrētie faktiskie apstākļi pilnībā ir radušies kādas valsts iekšienē (29).
107. Tāpat uzskatu, ka mēģinājumus noteikt Romas I regulas piemērošanas jomu, atsaucoties uz konkrēto faktisko apstākļu “internacionalizācijas” kritēriju, un tātad atbilstoši pirmajai pieejai, ko izstrādājuši M. Giuliano un P. Lagarde ziņojuma autori, apdraud šī jēdziena neskaidrība, kas var radīt grūti pārvaramus sarežģījumus.
108. Lūdzu ļaut man ilustrēt šo grūtību avotu ar šādu piemēru: vai Romas I regula ir piemērojama situācijā, kad iznomātājs no nomnieka pieprasa nomas maksu saskaņā ar nomas līgumu, kurš noslēgts valstī, kurā ir šo līgumslēdzēju pušu pastāvīgā dzīvesvieta, bet nomnieks ir citas dalībvalsts pilsonis? Pieņemsim arī, ka līgumslēdzējas puses nav izvēlējušās noslēgtajam līgumam piemērojamās tiesības.
109. Rodas jautājums, vai šajā gadījumā, tā kā lietā rodas ārvalsts elements, kas ir saistīts ar vienas no līgumslēdzējām pusēm pilsonību, ir jāpiemēro Romas I regula, lai noteiktu, kādas tiesības ir piemērojamas strīda par nomas maksas samaksu vērtējumam.
110. Tādējādi, aplūkojot Romas I regulu, vispirms būtu jānosaka, kura no tās normām reglamentē līgumslēdzēju pušu noslēgtajam līgumam piemērojamo tiesību noteikšanu. Pašā Romas I regulā tomēr nav normu, kuras skaidri attiektos uz kustamu lietu nomu.
111. Tātad ir jāinterpretē jēdzieni, kas ir izmantoti konkrētajās regulas normās, lai noteiktu to piemērošanas nosacījumus. Kolīzijas tiesību zinātnē šāda veida interpretācijas veikšana tiek apzīmēta ar vārdu “kvalifikācija” (“qualification”, “Qualifikation”, “characterisation”) (30).
112. Valsts tiesa, pamatojoties uz šo interpretāciju, noteikti konstatētu, ka nomas līgums ir jāuzskata par “pakalpojumu līgumu”, kam ir veltīts Romas I regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts. Tikai šajā posmā izrādītos, ka nomnieka pilsonības jautājumam nav nozīmes strīdā par nomas maksas samaksu, jo, tā kā netika veikta tiesību izvēle, pakalpojumu līgumam ir piemērojamas tās valsts tiesības, kurā ir pakalpojumu sniedzēja (iznomātāja) pastāvīgā dzīvesvieta. Tomēr vēlos norādīt, ka pilsonības faktoram varētu būt būtiska nozīme gadījumā, ja strīds attiektos uz nomnieka rīcībspējas neesamību (31).
113. Manuprāt, iepriekš minētās šaubas liek secināt, ka nav pamata mēģinājumam līgumsaistības ar pilnīgi valsts iekšēju raksturu nošķirt no tām, kuras ir saistītas ar vairāku valstu tiesībām. Šie kritēriji varētu tikt piemēroti tikai attiecībā uz konkrētajiem problēmjautājumiem, kas ir saistīti ar līgumsaistību rašanos, izpildi vai izbeigšanos.
114. Tātad uzskatu, ka konkrētā strīda, kas var rasties saistībā ar noslēgto līgumu, “internacionalizācija” nevar būt izšķirošais kritērijs, lemjot par to, vai regula ir piemērojama līgumam pašam par sevi. Tas ikreiz būtu saistīts ar vajadzību novērtēt, vai neatkarīgi no izskatāmās lietas apstākļiem attiecībā uz citiem strīdiem, kas var rasties, pastāv tādi faktisko apstākļu elementi, ar kuriem varētu tikt pamatota citas valsts tiesību piemērojamība. Tātad pirms detalizētas regulas noteikumu un interpretācijas jautājumu analīzes būtu jānolemj, ka regula vispār ir piemērojama. Tas var radīt dažādas šaubas, kuru sarežģītības pakāpe stipri pārsniegs pašu piemērojamo tiesību noteikšanu, pamatojoties uz Romas I regulas noteikumiem.
115. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uzskatu, ka Romas I regula ir piemērojama arī pilnībā iekšējās valsts situācijās, kas nav saistītas ar vairāk nekā tikai vienas valsts tiesībām. Tādējādi pati citas dalībvalsts tiesību izvēle, par ko ir runa ceturtajā prejudiciālajā jautājumā, neietekmē to, vai konkrētie faktiskie apstākļi ietilpst Romas I regulas piemērošanas jomā ratione materiae. Tātad nav jāizvērtē, vai tiesību izvēles dēļ līgumsaistības tiek saistītas ar dažādu valstu tiesībām, jo tas nav regulas piemērošanas nosacījums.
116. Tādēļ ierosinu Tiesai uz ceturto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Romas I regulas 1. panta 1. punkts kopsakarā ar šīs regulas 3. panta 3. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka jūras čartera līgums, ko konkrētajā dalībvalstī ir noslēgušas sabiedrības, kuru juridiskā adrese ir tajā pašā dalībvalstī, ietilpst Romas I regulas piemērošanas jomā neatkarīgi no tā, vai šā līguma tekstā ir klauzula par citas dalībvalsts tiesību izvēli.
117. Tomēr, ja Tiesa nepiekrīt iepriekš izklāstītajai nostājai, tad šajā lietā tāda pat atbilde ir jāsniedz atbilstoši uzskatam, kas balstīts uz pārliecību, ka, lai arī pati Romas I regula neattiecas uz tikai vienas valsts iekšienē esošajiem faktiskajiem apstākļiem, tas, ka līgumā ir iekļauts noteikums par tiesību izvēli, ļauj izveidot pietiekami ciešu saistību ar citu tiesību sistēmu, lai būtu pamatota Romas I regulas noteikumu piemērošana.
D. Par trešo un piekto prejudiciālo jautājumu
118. Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas, lai Tiesa paskaidrotu, vai Regulas Nr. 1346/2000 13. pants var būt piemērojams, ja līgumslēdzēju pušu juridiskā adrese ir vienā un tajā pašā dalībvalstī un ar līguma noteikumu tās ir izvēlējušās citas dalībvalsts tiesības. Šajā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu daļā iesniedzējtiesa vēl tieši neatsaucas uz Romas I regulas 3. panta 3. punktu. Tomēr uzskatu, ka trešā prejudiciālā jautājuma punctum saliens attiecas uz tiesību izvēles, kas izdarīta šajā tiesību normā izklāstītajos apstākļos, sekām.
119. Ar piekto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas saņemt atbildi uz jautājumu, vai, izdarot piemērojamo tiesību izvēli Romas I regulas 3. panta 3. punktā izklāstītajos apstākļos, attiecīgā līgumslēdzēja puse zaudē iespēju vēlāk atsaukties uz Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā noteikto izņēmumu.
120. Trešais un piektais prejudiciālais jautājums būtībā attiecas uz vienu un to pašu problēmjautājumu, ko var iekļaut jautājumā par to, kā tiesību izvēle, kas izdarīta Romas I regulas 3. panta 3. punktā izklāstītajos apstākļos, ietekmē iespēju atsaukties uz Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu. Tātad uzskatu, ka abi jautājumi ir jāanalizē kopā.
121. Vispirms izklāstīšu savu uzskatu par saistību starp Romas I regulas 3. panta 3. punktu un Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu. Pēc tam iztirzāšu noteikuma par piemērojamo tiesību izvēli iekļaušanas līgumā Romas I regulas 3. panta 3. punktā paredzētajos apstākļos sekas.
1. Saistība starp Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu un Romas I regulas 3. panta 3. punktu
a) Vai Romas I regulas 3. pantā ir reglamentētas tiesību izvēles sekas Regulas Nr. 1346/2000 13. panta piemērošanas vajadzībām?
122. Regulas Nr. 1346/2000 13. panta pirmajā ievilkumā ir noteikta prasība, lai attiecīgā līgumslēdzēja puse pierādītu, ka uz juridisko aktu, kas kaitē visiem kreditoriem, attiecas tādas dalībvalsts tiesības, kas nav procedūras sākšanas valsts.
123. Regulas Nr. 1346/2000 preambulas 23. apsvērumā ir noteikts, ka pašā regulā ir jānosaka vienoti tiesību normu kolīziju noteikumi, kas to piemērošanas jomā aizstāj valstu starptautisko privāttiesību noteikumus. Tomēr šajā regulā nav kolīzijas normu, kuras ļautu noteikt, kādas tiesības ir piemērojamas juridisko aktu apstrīdēšanai, uz ko attiecas šīs regulas 13. pants. Tātad uzskatu, ka šim aktam piemērojamās tiesības reglamentē kolīziju tiesību normas, uz kurām pamatojoties būtu nosakāmas lex causae ārpus maksātnespējas procedūras. Regula Nr. 1346/2000 tika pieņemta laikā, kad līgumsaistībām piemērojamās tiesības attiecībā uz dalībvalstīm tika noteiktas ar Romas konvencijas palīdzību. Ņemot vērā apsvērumus, kas attiecas uz ceturto prejudiciālo jautājumu, nākamajā šo secinājumu daļā tomēr pievērsīšos Romas I regulas noteikumiem. Proti, pieņemu, ka, lai šajā lietā varētu tikt piemērots Regulas Nr. 1346/2000 13. pants, akta apstrīdēšanai piemērojamās tiesības nosaka Romas I regulas noteikumi, it īpaši tās 3. pants, kurā ir pieļauta tiesību izvēle attiecībā uz līgumsaistībām.
124. Zināmas šaubas šajā jomā rada M. Virgós un E. Schmit ziņojumā izdarītā atziņa, ka Regulas Nr. 1346/2000 13. panta ekvivalentam konvencijā bija to kreditoru un trešo personu tiesiskās paļāvības aizsardzības mērķis, kuras rīkojas saskaņā ar parastos apstākļos piemērojamām valsts tiesībām (“normally applicable national law”). Tā var būt norāde uz to, ka Regulas Nr. 1346/2000 13. panta vajadzībām (apmērā, kādā šajā tiesību normā ir prasīts pierādīt, ka uz juridisko aktu attiecas “tādas dalībvalsts tiesību akts, kas nav procedūras sākšanas valsts”) nozīme ir tikai tiesībām, kas ir tikušas noteiktas ar kolīziju normu palīdzību, kuras balstītas uz objektīvu saistību, neievērojot līgumslēdzēju pušu izvēlētās tiesības.
125. Šāda pieeja var tikt apstiprināta ar secinājumiem, kas izriet no šīs regulas preambulas 24. apsvēruma, kurā ir noteikts, ka regulas, tostarp tās 13. pantā paredzēto izņēmumu, mērķis ir aizsargāt papildus pamatotai paļāvībai arī “darījumu drošību dalībvalstīs, kas nav procedūras sākšanas valsts”. Šis formulējums ļauj secināt, ka Regulas Nr. 1346/2000 13. panta vajadzībām nozīme ir tikai faktisko apstākļu elementiem, proti, tieši tie ar Romas I regulas 3. panta 3. punktā izmantotā konceptuālā ietvara palīdzību “lokalizē” konkrēto juridisko aktu tās valsts (valstu) teritorijā, kas nav procedūras uzsākšanas valsts.
126. Tomēr šis viedoklis man nešķiet pārliecinošs. Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā ir izteikta prasība aizsargāt tiesisko paļāvību. Ir grūti pieņemt, ka aizsardzība nepienāktos līgumslēdzējām pusēm, kuras rīkojas saskaņā ar tām starptautiskajās privāttiesībās atzītās autonomijas ietvaros izvēlētajām tiesībām. Tiesību izvēle ir atzīta piemērojamo tiesību noteikšanas metode kolīziju tiesībās. Gribas autonomijas principam ir svarīga nozīme Savienības starptautisko privāttiesību normu sistēmā (32).
127. Tādējādi esmu pārliecināts, ka Regulas Nr. 1346/2000 13. panta pirmā ievilkuma piemērošanas vajadzībām tiesību izvēles, ko ir izdarījušas līgumslēdzējas puses, kuru juridiskā adrese ir maksātnespējas procedūras uzsākšanas valstī, sekas tāpat reglamentē Romas I regulas noteikumi, it īpaši tās 3. pants.
b) Vai brīdī, kad tiek izdarīta to tiesību izvēle, kas piemērojamas līgumsaistībām, līgumslēdzējas puses var paredzēt, kuras valsts tiesības kļūs par “lex fori concursus” pēc maksātnespējas procedūras uzsākšanas?
128. Vēlos uzsvērt, ka trešais prejudiciālais jautājums – kā Komisija ir norādījusi rakstveida apsvērumos – ir balstīts uz pieņēmumu, ka līgumslēdzējas puses, kuru juridiskā adrese ir vienā un tajā pašā dalībvalstī, jau brīdī, kad tiek izdarīta tiesību izvēle, var paredzēt, kādas valsts tiesības kļūs par lex fori concursus pēc maksātnespējas procedūras uzsākšanas attiecībā uz kādu no tām.
129. Tomēr uzskatu, ka šis viedoklis ir balstīts uz zināmu vienkāršošanu. Juridiskā akta īstenošanas brīdī līgumslēdzējas puses principā vēl nezina, vai un pret kuru no tām tiks uzsākta maksātnespējas procedūra.
130. Šajā posmā līgumslēdzējas puses it īpaši var nezināt, kuras tiesības iespējami būs piemērojamas maksātnespējas procedūrai.
131. Maksātnespējas procedūrai un tās sekām ir piemērojamas tās dalībvalsts tiesības, kurā tiek uzsākta maksātnespējas procedūra (Regulas Nr. 1346/2000 4. panta 1. punkts). Piekritība, lai uzsāktu maksātnespējas procedūru, ir tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs (šīs regulas 3. panta 1. punkts).
132. Tas, kuras valsts tiesības galu galā būs piemērojamas to jautājumu virknes vērtējumam, kas ir saistīti ar maksātnespējas procedūru, ir reglamentēts šajos pašos piekritības noteikumos, kas ir paredzēti Regulas Nr. 1346/2000 3. pantā. Apstākļi, kas nosaka piekritību konkrētās dalībvalsts tiesām, var mainīties jau pēc juridiskā akta īstenošanas ar uzņēmumu, kurš nākotnē tiks atzīts par maksātnespējīgu.
133. Tādējādi, ja pirms pieteikuma par maksātnespējas procedūras uzsākšanu iesniegšanas uzņēmums, kurš nākotnē tiks atzīts par maksātnespējīgu, pārceļ juridisko adresi uz citu dalībvalsti, parasti tās valsts tiesām būs piekritība ar maksātnespējas procedūru saistīto lietu izskatīšanā. Pieteikuma par procedūras uzsākšanu iesniegšanas brīdis ir attiecīgais brīdis pārbaudei, vai pastāv jurisdikciju pamatojoša saikne ar Regulas Nr. 1346/2000 3. pantu (33).
134. Tiesību izvēles sekas tātad nekādi nedrīkst tikt ierobežotas, pieņemot, ka, paredzēdamas, ka noteiktas tiesības kļūs lex fori concursus, līgumslēdzējas puses vēlas novērst to piemērošanu, jo tiesību izvēles izdarīšanas posmā parasti tām nav zināms, vai un pret kuru no līgumslēdzējām pusēm tiks uzsākta maksātnespējas procedūra, un vēl jo vairāk – kādas tiesības tai būs piemērojamas.
c) Vai, izdarot tiesību izvēli, līgumslēdzējas puses vēlas apiet tiesības no kolīziju tiesību viedokļa (“fraude à la loi”)?
135. Tāpat arī neuzskatu, ka katrā gadījumā tiesību izvēle tiek veikta tikai ar mērķi novērst noteiktu tiesību piemērojamību, kā rakstveida apsvērumos norādījusi Komisija un ko zināmā mērā liek domāt trešais prejudiciālais jautājums.
136. Kolīziju tiesību zinātnē ir izstrādāts tiesību apiešanas jēdziens (“fraude à laloi”, “Gesetzesumgehung”, “evasion of law”) (34). Šis jēdziens tiek lietots, lai apzīmētu tiesisko attiecību puses (pušu) rīcību, lai novērstu to tiesību piemērošanas sekas, kas parasti būtu piemērojamas, nodrošinot, ka to vietā būs piemērojamas citas tiesības. Daži apgalvo, ka sabiedrības interešu un darījumu drošības aizsardzībai šāda iejaukšanās būtu jānovērš un piemērojamo tiesību noteikšanas posmā nebūtu jāņem vērā apstākļi, kas izriet no līgumslēdzēju pušu darbībām (tostarp tie, kas izriet no līgumslēdzēju pušu veiktas piemērojamo tiesību izvēles).
137. Šodien, ņemot vērā gribas autonomijas nozīmes palielināšanos kolīziju tiesībās, būtu jāapšauba šī koncepcija, it īpaši attiecībā uz situācijām, kurās ir pieļaujama piemērojamo tiesību izvēles izdarīšana (35).
138. Romas I regulas pamatā saskaņā ar tās 2. pantu ir tā sauktā neierobežotas izvēles koncepcija, kas nozīmē, ka līgumslēdzējas puses var attiecināt uz to saistošajām attiecībām izvēlētās tiesības, kurām nav jābūt nekādā veidā saistītām ar konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem. Šis risinājums turklāt ir saderīgs ar tendenci, kas dominē mūsdienu Savienības kolīziju tiesībās (36). Tas liek secināt, ka rūpes par to, vai tiesību izvēle ir saprātīga, ir atstātas pašu līgumslēdzēju pušu ziņā, kuras veic izvēli (37).
139. Tā kā līgumslēdzējas puses var izvēlēties tās saistošajam līgumam piemērojamās tiesības un šī izvēle ir neierobežota, ir grūti pieņemt, ka pati vēlme panākt, lai līgumsaistībām būtu piemērojamas izvēlētās valsts tiesības, ir darbība, kas būtu jānovērš.
140. Plaša gribas autonomija ir ierobežota ar vairākiem Romas I regulā paredzētajiem instrumentiem, tādiem kā prevalējošas imperatīvas normas (9. pants), valsts sabiedriskās kārtības klauzula (21. pants), regulējums, kas veltīts trešo personu tiesību aizsardzībai (3. panta 2. punkta otrais teikums) un saistošo attiecību vājākās līgumslēdzējas puses aizsardzībai (6. panta 2. punkts un 8. panta 1. punkts), kā arī noteikums, kas saista noteiktas sekas ar piemērojamo tiesību izvēles izdarīšanu, ja papildus pašai izvēlei visi faktisko apstākļu elementi atrodas vienā valstī (3. panta 3. punkts). It īpaši pēdējā minētajā gadījumā ir redzamas “fraude à la loi” doktrīnas izpausmes. Tomēr ārpus iepriekš minētajiem risinājumiem regulā nav iekļauta vispārīga norma ar mērķi novērst tiesību apiešanu. Tāpat arī neuzskatu, ka šādu funkciju pildītu Regulas Nr. 1346/2000 13. pants attiecībā uz tādam līgumam piemērojamo tiesību izvēli, kurš noslēgts starp līgumslēdzējām pusēm, kuru juridiskā adrese ir vienā un tajā pašā valstī. Proti, šādas izvēles sekas ir reglamentētas Romas I regulas 3. panta 3. punktā.
2. Romas I regulas 3. panta 3. punktā izklāstītajos apstākļos izdarīta tiesību izvēle
a) Romas I regulas 3. panta 3. punkta piemērošanas joma
141. Principā problēmjautājums, par kuru ir uzdots piektais un vismaz netieši trešais prejudiciālais jautājums, attiecas uz tām līgumsaistībām piemērojamo tiesību izvēles sekām, kas pilnībā ir saistītas ar vienas valsts tiesībām.
142. Romas I regulas 3. panta 3. punktā, uz kuru lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu atsaucas valsts tiesa, ir paredzēts, ka, “ja izvēles izdarīšanas laikā visi citi būtiskie situācijas elementi atrodas citā valstī, kas nav valsts, kuras tiesību aktiem par labu izdarīta izvēle, pušu izvēle neskar to minētās citas valsts tiesību aktu piemērošanu, no kuriem nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties”.
143. Ir jānorāda, ka piektais prejudiciālais jautājums ir balstīs uz pieņēmumu, ka šīs lietas faktiskajos apstākļos, neskarot pašas izvēles izdarīšanu, “visi citi būtiskie situācijas elementi” atrodas maksātnespējas procedūras uzsākšanas valstī.
144. Katrā ziņā valsts tiesai ir jāizvērtē, vai šajā lietā izvēle tika izdarīta Romas I regulas 3. panta 3. punktā izklāstītajos apstākļos.
145. Iesniedzējtiesai it īpaši būs jānosaka, vai ar tāda noteikuma iekļaušanu līgumā, kas ļauj izmantot jūras kuģi citas valsts teritoriālajos ūdeņos, kura nav valsts, kurā tika noslēgts līgums un kurā ir šī līguma pušu juridiskā adrese, pašu par sevi pietiek, lai tiktu atzīts, ka līgumsaistības ir saistītas ar dažādu valstu tiesībām. Uz šiem apstākļiem savos apsvērumos uzmanību vērsa Mediterranea.
146. Tikai papildus vēlos norādīt, ka pret šo viedokli liecina Romas I regulas 3. panta 3. punkta teksts, kurā par izšķirošiem tiek atzīti tie faktisko apstākļu elementi, kas pastāvēja piemērojamo tiesību izvēles izdarīšanas brīdī.
147. Turklāt neuzskatu, ka pats līguma noteikums, kurā ir paredzēta iespēja izmantot lietu ārpus vienas dalībvalsts robežām, ļauj saistīt lietu ar dažādu valstu tiesībām un līdz ar to – atkāpties no Romas I regulas 3. panta 3. punkta piemērošanas. Saimnieciskās darbības ietvaros noslēgto līgumu lielākā daļa neparedz šādu atrunu. Tas nenozīmē, ka lietu var izmantot tikai vienas valsts tiesiskajā telpā. Tomēr uzskatu, ka potenciāla iespēja izmantot lietu, kas ir tikusi nodota lietošanai citas valsts teritorijas robežās, nav pietiekama, lai internacionalizētu konkrētos faktiskos apstākļus, kā rezultātā tiktu liegta iespēja ierobežot tiesību izvēles, pamatojoties uz Romas I regulas 3. panta 3. punktu, sekas. Domāju, ka ar to pārāk tiktu ierobežota šīs tiesību normas nozīme, kuras mērķis ir novērst iespēju izvairīties no to tiesību sekām, kas parasti būtu piemērojamas pilnībā iekšējās situācijās.
148. Vēl grūtāk ir pieņemt, ka tas, ka līgumā ir iekļauts noteikums, kas paredz iespēju izmantot lietu citas tiesiskās telpas ietvaros, pats par sevi novērstu iespēju piemērot Romas I regulas 3. panta 3. punktu. Šāds risinājums ļautu apiet šīs regulas 3. panta 3. punktu, vienkārši iekļaujot līguma tekstā atbilstošu formulējumu.Līdzīgi, manuprāt, būtu jāvērtē tas, ka līgumslēdzējas puses izmanto citas valsts valodu līguma teksta izstrādē, kā arī citas valsts tiesu norādīšana kā tiesas, kam ir piekritība ar šo līgumu saistīto, iespējami radušos strīdu izskatīšana.
149. Romas I regulas 3. panta 3. punkta piemērošanas vajadzībām izvērtējot, vai “izvēles izdarīšanas laikā visi citi būtiskie situācijas elementi atrodas citā valstī, kas nav valsts, kuras tiesību aktiem par labu izdarīta izvēle”, manuprāt, nav jāņem vērā visi apstākļi, bet tikai tie, kam ir nozīme no kolīziju tiesību viedokļa.
b) Romas I regulas 3. panta 3. punktā izklāstītajos apstākļos izdarītās piemērojamo tiesību izvēles sekas
150. Tiesas judikatūrā un doktrīnā joprojām nav izstrādāta vienota nostāja attiecībā uz Romas I regulas 3. panta 3. punktā izklāstītajos apstākļos izdarītās piemērojamo tiesību izvēles sekām.
151. Kolīziju tiesību zinātnē ir izšķiramas divas pieejas attiecībā uz tiesību izvēles sekām faktiskajos apstākļos, kuri rodas tikai vienas valsts ietvaros, kuru atbalstītāji atšķirīgi nosaka gribas autonomijas robežas starptautiskajās privāttiesībās.
– Kolīziju tiesībās paredzētā tiesību izvēle
152. Daži uzskata, ka situācijās, kas rodas tikai vienā valstī, tiesību izvēle rada kolīzijas tiesību sekas. Tas nozīmē, ka izvēles izdarīšanas dēļ līgumsaistībām kļūst piemērojamas izvēlētās tiesības.
153. Tomēr tiesību izvēlei ir noteikti ierobežojumi, kas ir paredzēti, lai novērstu mēģinājumus izvairīties no parasti piemērojamo tiesību piemērošanas sekām. Papildus izvēlētajām tiesībām ir piemērojamas imperatīvās tiesību normas, kas izriet no tās valsts tiesībām, ar kuru vien konkrētās attiecības ir saistītas (38).
– Materiāltiesiskās norādes uz tiesisko regulējumu
154. Cits viedoklis ir balstīts uz pārliecību, ka faktiskajos apstākļos, kas rodas tikai vienas valsts iekšienē, “izvēle” nerada sekas atbilstoši kolīziju tiesībām, bet gan tai ir tā sauktais materiāltiesisko norāžu uz tiesisko regulējumu raksturs (39) (“incorporation au contrat de règles de droit matériel”, “materiellrechtliche Verweisung”, “incorporation of foreign law”) (40). Materiāltiesiskās norādes ir līgumslēdzēju pušu izmantotās līgumslēgšanas brīvības izpausme, kuras robežas nosaka konkrētajām līgumsaistībām piemērojamās tiesības (41). Līgumslēdzējas puses, kas atsaucas uz citu tiesību sistēmu, tās saistošo tiesisko attiecību saturu iekļauj attiecīgajā formā, kas prasīta šajā tiesību sistēmā, tādā veidā, kādā to pieļauj piemērojamo tiesību dispozitīvās normas. Tomēr tiek piemērotas tās imperatīvās lex causae tiesību normas, no kurām atbilstoši Romas I regulas 3. panta 3. punkta prasībām līgumslēdzējas puses nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties.
– Romas I regulas 3. panta 3. punktā izklāstītajos apstākļos izdarītās tiesību izvēles sekas
155. Pievienojos otrās no iepriekš izklāstītajām pieejām aizstāvjiem, kuri par Romas I regulas 3. panta 3. punktā izklāstītajos apstākļos izdarītās izvēles sekām uzskata tikai materiāltiesiskas norādes uz tiesisko regulējumu.
156. Pašā regulā nav skaidras norādes, ka ļautu izšķirties par labu vienam no piedāvātajiem risinājumiem.
157. Romas I regulas preambulas 13. apsvērumā tomēr ir paredzēts, ka “šī regula neliedz pusēm līgumā atsaukties uz tiesību aktu kopumu, kas nav kādas valsts tiesību akti, vai uz starptautisku konvenciju” (42).
158. Attiecībā uz Romas I regulas 3. panta 3. punktu, manuprāt, tāpat var pieņemt, ka tiesību “izvēles” sekas ir tikai materiāltiesiskas norādes uz tiesisko regulējumu. Proti, šīs regulas preambulas 13. apsvērumā ir apliecināts, ka Savienības likumdevējs šādas sekas saista ar tiesību izvēles klauzulu, kas pārsniedz kolīzijas tiesībās līgumslēdzējām pusēm atzītās gribas autonomijas robežas.
159. Šāda nostāja, lai arī ar dažādu pamatojumu, ir ieņemta lielākajā starptautisko privāttiesību doktrīnas daļā (43).
– Romas I regulas 3. panta 3. punktā izklāstītajos apstākļos izdarītās tiesību izvēles sekas un iespēja atsaukties uz Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu
160. Neatkarīgi no tā, vai ar to tiesību izvēli, kas ir piemērojamas situācijā, kura izveidojusies tikai vienas valsts iekšienē, ir saistītas kolīziju tiesību sekas vai arī šī izvēle ir atzīstama par materiāltiesiskām norādēm, tomēr ir piemērojamas tās valsts imperatīvās tiesību normas, kas būtu piemērojamas parastajā notikumu gaitā (lex fori concursus).
161. Tomēr neuzskatu, ka izšķiršanās par vienu no šiem risinājumiem no praktiskā viedokļa nav būtiska. Materiāltiesisko norāžu uz tiesisko regulējumu koncepcijas priekšrocības īpaši izpaužas tad, ja rodas vajadzība izvērtēt, vai ir tikuši izpildīti nosacījumi, kas paredzēti Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā noteiktajā atkāpes noteikumā.
162. Lietas dalībniekam, kurš atsaucas uz šīs regulas 13. pantu, ir jāpierāda, ka juridiskajam aktam, kas kaitē visiem kreditoriem, ir piemērojamas citas dalībvalsts tiesības, nevis tās, kurā ir uzsākta maksātnespējas procedūra.
163. Izšķiršanās par labu materiāltiesisko norāžu uz tiesisko regulējumu koncepcijai liedz attiecīgajam lietas dalībniekam iespēju atsaukties uz Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā noteikto izņēmumu. Tā kā izvēle nerada sekas atbilstoši kolīziju tiesībām, attiecīgais lietas dalībnieks nevar pierādīt, ka strīdīgajam juridiskajam aktam ir piemērojamas citas dalībvalsts tiesības, nevis lex fori concursus.
164. Ja tiktu pieņemta pieeja, atbilstoši kurai izvēle tiek saistīta ar kolīziju tiesību sekām, attiecīgā līgumslēdzēja puse turpretī varētu pierādīt, ka tiesiskajos apstākļos, kas ir radušies tikai vienas valsts iekšienē, ir tikuši izpildīti šīs regulas 13. pantā prasītie nosacījumi. Tam nebūtu pretrunā pats fakts, ka parasti būtu piemērojami noteikumi, “no kuriem nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties”.
165. To noteikumu vidū, “no kuriem nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties”, nav maksātnespējas tiesību noteikumu. Līgumsaistībām piemērojamo tiesību izvēles rezultātā izvēlētās tiesības kļūst piemērojamas tikai tiem jautājumiem, kas ietilpst lex contractus jomā. Tomēr tas ir jānosaka saskaņā ar norādēm, kas iekļautas Romas I regulas 12. pantā. Šajā tiesību normā gan nav iekļauts to problēmjautājumu uzskaitījums, kas ietilpst lex contractus piemērošanas jomā, tomēr tas apstiprina kolīziju tiesību zinātnē pastāvošu uzskatu, ka lex contractus reglamentē līguma saturu, kā arī no tā izrietošas sekas un – ar dažiem izņēmumiem, kas ir noteikti pašos regulas noteikumos, tostarp tās 11. pantā un 1. panta 2. punkta a) un f) apakšpunktā, – tā spēkā esamības nosacījumus. Līgumsaistībām piemērojamās tiesības tātad ir izmantojamas līgumslēdzēju pušu tiesību un pienākumu novērtējumam. Tomēr, manuprāt, tas nesniedzas tiktāl, lai to piemērošanas jomā ietilptu īpaši maksātnespējas tiesību instrumenti.
166. Atkāpes noteikums Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā tātad ir balstīts uz vienkāršojumu. Tas aizsargā uzticību tiesībām, kas piemērojamas juridiskajam aktam, kurš kaitē visiem kreditoriem, plašā nozīmē, pārsniedzot lex causae piemērošanas jomu.
167. Regulas 13. pantā prasītais pierādījums, ka akts “nekādiem līdzekļiem” nav apstrīdams, pamatojoties uz tiesībām, kas tam ir piemērojamas, tātad attiecas uz jautājumiem, kas neietilpst tikai lex contractus piemērošanas jomā. Tā mērķis ir pierādīt to, ka nav iespējas apstrīdēt aktu arī uz vispārīgo noteikumu pamata, izmantojot klasisku civiltiesiskas un komerctiesību prasības celšanas mehānismu, uz ko ārpus maksātnespējas procedūras attiecas lex contractus, kā arī pamatojoties uz īpašiem maksātnespējas tiesību instrumentiem, kas neietilpst lex contractus piemērošanas jomā.
168. Šāds mehānisms ir pamatots ar sekām, kas saskaņā ar Regulas Nr. 1346/2000 4. panta 1. punktu izriet no maksātnespējas procedūras uzsākšanas. Proti, atbilstoši šai tiesību normai, lai arī akta īstenošanas posmā ar uzņēmumu, kurš nākotnē kļūs maksātnespējīgs, var nebūt zināms, kuras valsts tiesības kļūs par lex fori concursus pēc maksātnespējas procedūras uzsākšanas, visiem jautājumiem, kas ir saistīti ar maksātnespējas procedūru, ir piemērojamas vienas valsts tiesības (44).
169. Minētie risinājumi rada nākamo argumentu, kas pamato nostāju, atbilstoši kurai izvēle, kas izdarīta Romas I regulas 3. panta 3. punktā izklāstītajos apstākļos, var tikt uzskatīta tikai par materiāltiesisku norādi uz tiesisko regulējumu.
170. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto analīzi, ierosinu Tiesai uz trešo un piekto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Regulas Nr. 1346/2000 13. pants var būt piemērojams, ja līgumslēdzēju pušu juridiskā adrese ir vienā un tajā pašā dalībvalstī un ja attiecībā uz šo līgumu tiek izdarīta piemērojamo tiesību izvēle. Šādas izvēles sekas tomēr ir reglamentētas Romas I regulas 3. pantā.
Ņemot vērā Romas I regulas 3. panta 3. punktu, līgumslēdzēju pušu izdarītā citas dalībvalsts tiesību izvēle, nevis tās valsts, kurā ir uzsākta maksātnespējas procedūra un kurā atrodas “visi citi būtiskie situācijas elementi”, neizraisa to, ka līgumam kļūst piemērojamas pušu izvēlētās tiesības, un līdz ar to neļauj pierādīt, ka ir izpildīts Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā noteiktais nosacījums, saskaņā ar kuru līgumam ir piemērojamas citas dalībvalsts tiesības, nevis tās, kurā ir uzsākta procedūra.
VI. Secinājumi
171. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Tribunale Ordinario di Venezia (Venēcijas tiesa, Itālija) jautājumiem atbildēt šādi:
1) Padomes 2000. gada 29. maija Regulas (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām 13. pantā noteiktā izņēmuma piemērošanai ir vajadzīga tā lietas dalībnieka aktīva procesuāla darbība, kurš ir guvis labumu no akta, kas kaitē visiem kreditoriem.
Tomēr atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam to, kādā veidā, attiecīgajam lietas dalībniekam, pierādot regulas 13. pantā paredzēto nosacījumu izpildi, ir jāatsaucas uz šo tiesību normu, lai novērstu akta, kas kaitē visiem kreditoriem, apstrīdēšanu, pamatojoties uz lex fori concursus, reglamentē tās valsts procesuālās tiesības, kuras tiesām attiecīgajā lietā ir jurisdikcija;
2) lai varētu efektīvi atsaukties uz Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā paredzēto izņēmumu, personai, kas guvusi labumu no akta, kurš kaitē visiem kreditoriem, gadījumā, ja lex causae pieļauj šāda veida aktu apstrīdēšanu, pietiek pierādīt, ka akts, lai arī principā ir apstrīdams, ņemot vērā visus attiecīgā gadījuma apstākļus, nekādi nevar tikt efektīvi apstrīdēts, pamatojoties uz lex causae;
3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulas (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I), 1. panta 1. punkts kopsakarā ar šīs regulas 3. panta 3. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka jūras čartera līgums, ko konkrētajā dalībvalstī ir noslēgušas sabiedrības, kuru juridiskā adrese ir tajā paša dalībvalstī, ietilpst Romas I regulas piemērošanas jomā neatkarīgi no tā, vai šā līguma tekstā ir klauzula par citas dalībvalsts tiesību izvēli;
4) Regulas Nr. 1346/2000 13. pants var būt piemērojams, ja līgumslēdzēju pušu juridiskā adrese ir vienā un tajā pašā dalībvalstī un ja attiecībā uz šo līgumu tiek izdarīta piemērojamo tiesību izvēle. Šādas izvēles sekas tomēr ir reglamentētas Romas I regulas 3. pantā.
Ņemot vērā Romas I regulas 3. panta 3. punktu, līgumslēdzēju pušu izdarītā citas dalībvalsts tiesību aktu izvēle, nevis tās valsts, kurā ir uzsākta maksātnespējas procedūra un kurā atrodas “visi citi būtiskie situācijas elementi”, neizraisa to, ka līgumam kļūst piemērojamas pušu izvēlētās tiesības, un līdz ar to neļauj pierādīt, ka ir izpildīts Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā noteiktais nosacījums, saskaņā ar kuru līgumam ir piemērojamas citas dalībvalsts tiesības, nevis tās, kurā ir uzsākta procedūra.