Lieta C‑70/10

Scarlet Extended SA

pret

Société belge des auteurs, compositeurs et éditeurs SCRL (SABAM)

(Cour d’appel de Bruxelles lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Informācijas sabiedrība – Autortiesības – Internets – “Peer‑to‑peer” programmas – Interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji – Elektronisko komunikāciju filtrēšanas sistēmas ieviešana, lai novērstu apmaiņu ar datnēm, ar kurām tiek pārkāptas autortiesības – Vispārējā pienākuma pārraudzīt pārsūtīto informāciju neesamība

Sprieduma kopsavilkums

Tiesību aktu tuvināšana – Informācijas sabiedrība – Autortiesības un blakustiesības – Personas datu aizsardzība elektronisko komunikāciju nozarē – Interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējam adresēts rīkojums, lai tas ieviestu visu elektronisko komunikāciju filtrēšanas sistēmu, vienlīdz piemērojamu visiem klientiem preventīvā veidā, uz tā rēķina un bez ierobežojuma laikā, lai novērstu intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu – Nepieļaujamība

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. un 11. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46; Direktīvas 2000/31 15. panta 1. punkts; Direktīva 2001/29, Direktīva 2002/58 un Direktīvas 2004/48 3. panta 1. punkts)

Direktīva 2000/31 par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, it īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū, Direktīva 2001/29 par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā, Direktīva 2004/48 par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu, Direktīva 95/46 par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un Direktīva 2002/58 par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē, lasītas kopā un interpretētas saistībā ar pienākumiem, kas izriet no attiecīgo pamattiesību aizsardzības, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām neatbilst attiecībā uz interneta piekļuves nodrošinātāju izdots rīkojums ieviest filtrēšanas sistēmu

– attiecībā uz visām elektroniskajām komunikācijām, kas notiek ar IPN pakalpojumu palīdzību, tostarp izmantojot “peer‑to‑peer” programmas,

– kas vienlīdz piemērojama attiecībā uz visiem tā klientiem,

– kas ir preventīva,

– kuras izmaksas pilnībā sedz IPN, un

– bez ierobežojuma laikā,

lai šī pakalpojumu sniedzēja tīklā identificētu tādu elektronisko datņu apriti, kurās ir muzikāls, kinematogrāfisks vai audiovizuāls darbs, uz ko, kā apgalvo lūguma iesniedzējs, tam ir tiesības, un pēc tam bloķētu šo datņu, ar kurām tiek pārkāptas autortiesības, pārsūtīšanu.

Šāds rīkojums noteiktu minētajam pakalpojumu sniedzējam pienākumu aktīvi pārraudzīt katra sava klienta visus datus, lai nākotnē novērstu visus pārkāpumus pret intelektuālā īpašuma tiesībām; minētais pienākums tādējādi uzliktu tam vispārēju pārraudzības pienākumu, kas ir aizliegts Direktīvas 2000/31 15. panta 1. punktā. Turklāt šāds rīkojums būtiski ierobežotu attiecīgā pakalpojumu sniedzēja brīvību veikt uzņēmējdarbību, jo tas liktu īstenot informātikas sistēmu, kas ir sarežģīta, dārga, pastāvīga un kuras izdevumi jāsedz vienīgi pašam; tas turklāt būtu pretēji nosacījumiem, kas paredzēti Direktīvas 2004/48 3. panta 1. punktā, kurā ir pieprasīts, lai pasākumi intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai nebūtu nevajadzīgi sarežģīti vai dārgi. Tādējādi ar šādu rīkojumu netiktu izpildīts pienākums nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp, no vienas puses, intelektuālā īpašuma aizsardzību, kura ir autortiesību īpašniekiem, un, no otras puses, brīvības veikt uzņēmējdarbību aizsardzību, kura ir tādiem tirgus dalībniekiem kā interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem. Minētā rīkojuma sekas neattiektos vienīgi uz šādiem pakalpojumu sniedzējiem, jo filtrēšanas sistēma var arī aizskart to klientu pamattiesības, proti, to tiesības uz personas datu aizsardzību, kā arī to brīvību saņemt vai nosūtīt informāciju; šīs tiesības ir aizsargātas ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. un 11. pantu. Pirmkārt, rīkojums ietvertu visa satura sistemātisku analīzi, kā arī visu to lietotāju IP adrešu vākšanu un identificēšanu, no kurām tiek sūtīts nelikumīgais saturs tīklā; šīs adreses ir aizsargātie personas dati, kuri ļauj precīzi identificēt minētos lietotājus. Otrkārt, minētais rīkojums radītu risku ierobežot informācijas brīvību, jo šī sistēma radītu risku nepietiekami nošķirt nelikumīgo saturu no likumīgā satura, līdz ar to šīs sistēmas īstenošanas dēļ varētu tikt bloķēts likumīgs saturs.

(sal. ar 40. un 48.–52. punktu un rezolutīvo daļu)