TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2023. gada 23. novembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kopējā lauksaimniecības politika – Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantijas fonda (ELVGF) Garantiju nodaļa – Kopienas atbalsta shēma attiecībā uz mežsaimniecības pasākumiem lauksaimniecībā – Regula (EEK) Nr. 2080/92 – 3. panta pirmās daļas b) un c) punkts – Atbalsta shēma – Uzturēšanas piemaksas un piemaksas par ienākumu zudumu – Piešķiršanas nosacījumi – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta prasība par minimālo mežaudžu blīvumu – Prasības neievērošana tāda iemesla dēļ, kas nav attiecināms uz atbalsta saņēmēju – Atbalsta atmaksāšanas pienākums – Nepārvarama vara – Samērīguma princips
Lietā C‑213/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa, Portugāle) iesniegusi ar 2022. gada 24. februāra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 22. martā, tiesvedībā
Instituto de Financiamento da Agricultura e Pescas, IP
pret
CS,
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja K. Jirimēe [K. Jürimäe], tiesneši N. Pisarra [N. Piçarra], M. Safjans [M. Safjan], N. Jēskinens [N. Jääskinen] un M. Gavalecs [M. Gavalec] (referents),
ģenerāladvokāte: L. Medina,
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– CS vārdā – J. Teles Branco, advokāts,
– Portugāles valdības vārdā – H. Almeida, P. Barros da Costa, P. Direitinho un A. Pimenta, pārstāvji,
– Grieķijas valdības vārdā – E. Leftheriotou, M. Tassopoulou un A.‑E. Vasilopoulou, pārstāves,
– Eiropas Komisijas vārdā – B. Rechena un A. Sauka, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Regulas (EEK) Nr. 2080/92 (1992. gada 30. jūnijs), ar ko izveido Kopienas atbalsta shēmu mežsaimniecības pasākumiem lauksaimniecībā (OV 1992, L 215, 96. lpp.), 3. panta b) un c) punktu, kā arī samērīguma principu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp CS un Instituto de Financiamento da Agricultura e Pescas, IP (Lauksaimniecības un zivsaimniecības finansēšanas institūts, IP, Portugāle) (turpmāk tekstā – “IFAP”) par tā lēmuma, ar kuru uzdots atmaksāt CS saņemtās piemaksas par Regulā Nr. 2080/92 noteikto atbalstu lauksaimniecības zemju apmežošanai, likumību.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Regula Nr. 2080/92 no 1999. gada 2. jūlija tika atcelta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1257/1999 (1999. gada 17. maijs) par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai un dažu regulu grozīšanu un atcelšanu (OV 1999, L 160, 80. lpp.). Tomēr, ņemot vērā pēdējās minētās regulas 55. panta 3. punktu, Regulu Nr. 2080/92 turpināja piemērot darbībām, kuras Komisija saskaņā ar šo regulu bija apstiprinājusi pirms 2000. gada 1. janvāra, tādējādi uz pamatlietu joprojām attiecas minētās regulas noteikumi.
4 Regulas Nr. 2080/92 pirmajā līdz trešajā un piektajā apsvērumā ir noteikts:
“Tā kā lauksaimniecības zemju apmežošana ir īpaši nozīmīga gan augsnes izmantošanas un vides aspektā, gan kā ieguldījums mežsaimniecības resursu deficīta samazināšanā Kopienā un kā papildinājums Kopienas politikai par lauksaimnieciskās ražošanas kontroli;
tā kā lauksaimnieku pieredze lauksaimniecības zemju apmežošanā liecina, ka pašreizējās atbalsta shēmas apmežošanas veicināšanai nav pietiekamas un ka apmežošanas darbības attiecībā uz lauksaimniecības platībām, kurās pēdējo gadu laikā ir pārtraukta lauksaimnieciskā ražošana, ir izrādījušās neapmierinošas;
tā kā tādēļ ir lietderīgi aizstāt pasākumus, kas paredzēti Padomes Regulas (EEK) Nr. 2328/91 (1991. gada 15. jūlijs) par lauksaimniecības struktūru efektivitātes uzlabošanu [(OV 1991, L 218, 1. lpp.)] VIII sadaļā, ar pasākumiem, kuri labāk atbilst nepieciešamībai efektīvi veicināt lauksaimniecības platību apmežošanu;
[..]
tā kā degresīva piemaksa par pirmajiem pieciem gadiem, lai veicinātu jaunas apmežošanas uzturēšanas izdevumus, var būt svarīgs elements, lai veicinātu apmežošanu”. [Šeit un turpmāk neoficiāls tulkojums.]
5 Šīs regulas 1. pantā “Atbalsta shēmas joma” ir paredzēts:
“Tiek izveidota Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļas līdzfinansēta Kopienas atbalsta shēma ar mērķi:
– ņemt vērā saistībā ar tirgus kopīgo organizāciju paredzētās izmaiņas,
– veicināt meža resursu turpmāku uzlabošanu,
– sniegt ieguldījumu ar vides līdzsvaru saderīgākas dabas teritorijas apsaimniekošanā,
– cīnīties pret siltumnīcas efektu un absorbēt oglekļa dioksīdu.
Šīs Kopienas atbalsta shēmas mērķis ir:
a) alternatīva lauksaimniecības zemes izmantošana apmežošanā;
b) mežsaimniecības darbību attīstība lauku saimniecībās.”
6 Minētās regulas 2. panta “Atbalsta shēma” 1. punktā ir noteikts:
“Atbalsta shēma var ietvert:
a) atbalstu apmežošanas izmaksu segšanai;
b) ikgadēju piemaksu par katru apmežoto hektāru, lai segtu kokaugiem klāto platību uzturēšanas izmaksas pirmo piecu gadu laikā;
c) ikgadēju piemaksu par hektāru, lai kompensētu ienākumu zudumus, ko radījusi lauksaimniecības platību apmežošana;
d) atbalstu ieguldījumam apmežoto platību labiekārtošanai, piemēram, aizsargstādījumu joslu, ugunsdrošības joslu, ūdenstilpņu un meža ceļu ierīkošanai, kā arī ar korķa ozolu apstādīto platību labiekārtošanai.”
7 Šīs pašas regulas 3. panta “Atbalsta apmērs” pirmās daļas b) un c) punktā ir noteikts:
“2. pantā minētā atbalsta maksimālās pieļaujamās summas ir šādas:
[..]
b) attiecībā uz uzturēšanas izmaksām:
– 250 [EUR] par hektāru gadā pirmajos divos gados un 150 [EUR] par hektāru gadā turpmākajos gados par skujkoku stādījumiem,
– 500 [EUR] par hektāru gadā pirmajos divos gadus un 300 [EUR] par hektāru gadā turpmākajos gados par lapu koku stādījumiem vai jauktiem stādījumiem, kuros ir vismaz 75 % lapu koku,
[..]
c) attiecībā uz piemaksu, kas paredzēta, lai kompensētu ienākumu zudumu:
– 600 [EUR] par hektāru gadā, ja apmežošanu veic lauksaimnieks vai lauksaimnieku grupa, kas zemi apsaimniekoja pirms apmežošanas,
– 150 [EUR] par hektāru gadā, ja apmežošanu veic cits 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētais atbalsta saņēmējs,
ne ilgāk kā divdesmit gadus pēc sākotnējās apmežošanas.”
8 Regulas Nr. 2080/92 4. pantā “Atbalsta programmas” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis īsteno 2. pantā minēto atbalsta shēmu, izmantojot valsts vai reģionālās daudzgadu programmas, kas attiecas uz 1. pantā minētajiem mērķiem un kurās jo īpaši nosaka:
– 2. pantā minētā atbalsta apjomu un ilgumu, pamatojoties uz faktiskajiem apmežošanas izdevumiem un apmežošanai izmantoto koku sugu vai tipu uzturēšanu, vai atkarībā no ienākumu zuduma;
– atbalsta piešķiršanas nosacījumus, it īpaši tos, kas attiecas uz apmežošanu;
– [..]
2. Dalībvalstis var īstenot arī apmežošanas plānus, kas atspoguļo vides situāciju, dabas apstākļu un lauksaimniecības struktūru daudzveidību.
Apmežošanas plāni jo īpaši attiecas uz:
– apmežošanas mērķa noteikšanu,
– nosacījumiem attiecībā uz apmežojamo platību atrašanās vietu un konsolidāciju,
– mežsaimniecības praksi, kas jāievēro,
– vietējiem apstākļiem pielāgoto koku sugu izvēli.”
Portugāles tiesības
9 1994. gada 6. aprīļa Portaria 199/94 do Ministério da Agricultura (Lauksaimniecības ministrijas Rīkojums Nr. 199/94, 1994. gada 6. aprīļa Diário da República, 1. sērija, Nr. 80) redakcijā, kas piemērojams pamatlietas faktiskajiem apstākļiem (turpmāk tekstā – “Ministrijas rīkojums Nr. 199/94”), 5. pantā “Ikgadējās piemaksas” ir noteikts:
“Neskarot nākamo punktu, iepriekšējā punktā minētā atbalsta lauksaimniecības platību apmežošanai saņēmēji ir tiesīgi saņemt divas ikgadējās piemaksas par meža hektāru, lai:
a) pirmajos piecos gados segtu izmaksas, kas saistītas ar ieguldījumu projektā iekļauto apmežoto platību uzturēšanu;
b) kompensētu ienākumu zudumus, kas radušies no lauksaimniecības platību apmežošanas.”
10 Šī ministrijas rīkojuma 6. pantā “Saņēmēji” ir noteikts:
“ 1 – Šajā rīkojumā paredzēto atbalstu var saņemt:
a) atbalstu lauksaimniecības platību apmežošanai: ikviena fiziska vai juridiska persona;
b) atbalstu mežu platību labiekārtošanai: lauksaimnieki un to apvienības;
c) piemaksu, kas paredzēta, lai segtu apmežoto platību uzturēšanas izmaksas: visi atbalsta lauksaimniecības zemju apmežošanai saņēmēji;
d) piemaksas ienākumu zuduma kompensēšanai: ikviena privāto tiesību fiziska vai juridiska persona, kas saņem atbalstu apmežošanai, izņemot tās, kas pārtrauc savu darbību saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 2070/92 (1992. gada 30. jūnijs)[, ar kuru groza Regulu (EEK) Nr. 3493/90, ar ko paredz vispārīgus noteikumus piemaksas piešķiršanai aitas gaļas ražotājiem (OV 1992, L 215, 63. lpp.)].
2 – Attiecībā uz strauji augošām sugām, kuras audzē ar rotāciju, kas ir mazāka par sešpadsmit gadiem, atbalstu piešķir tikai par lauksaimniecības platību apmežošanu un tikai galvenajiem lauksaimniekiem.”
11 Minētā ministrijas rīkojuma 7. pantā “Saņēmēju saistības” ir paredzēts:
“Lai piešķirtu šajā rīkojumā paredzēto atbalstu, saņēmējiem tostarp jāapņemas:
a) ievērot audzēšanas praksi, kas izklāstīta ar ieguldījumu projektu saistītajā apsaimniekošanas plānā;
b) nodrošināt, lai nākamajā gadā pēc to pārstādīšanas stādījumos būtu C pielikumā noteiktais minimālais blīvums;
c) uzturēt un aizsargāt apstādītas vai uzlabotas mežaudzes, kā arī tajās esošās infrastruktūras vismaz desmit gadus vai, ja tiek maksāta piemaksa par ienākumu zudumu, – visā tās piešķiršanas laikā.
[..]”
12 Šī paša ministrijas rīkojuma 26. pantā “Piemaksu daļēja izmaksa” ir noteikts:
“Ja daļa mežaudžu tiek iznīcināta tādu iemeslu dēļ, kas nav attiecināmi uz saņēmēju, šajā rīkojumā paredzētās piemaksas turpina maksāt par to zemes gabalu, kas saglabājies labā veģetācijas stāvoklī.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
13 IFAP un CS 1997. gada 4. martā noslēdza līgumu, vienojoties, ka CS saņems Regulā Nr. 2080/92 norādīto atbalstu lauksaimniecības zemes apmežošanai. Šajā līgumā, kas attiecās uz pieciem zemes gabaliem, bija paredzēts izmaksāt sākotnējo atbalstu, lai segtu apmežošanas izmaksas, ikgadējās uzturēšanas piemaksas un ikgadējās piemaksas par ienākumu zudumu.
14 Saskaņā ar līguma vispārējo nosacījumu C.7. punktu, kurā ir pārņemti Ministrijas rīkojuma Nr. 199/94 7. panta b) punkta noteikumi, CS bija “jānodrošina, ka ierīkotajām mežaudzēm nākamajā gadā pēc to pārstādīšanas ir likumā noteiktais minimālais blīvums” (turpmāk tekstā – “prasība par minimālo mežaudžu blīvumu”).
15 Turklāt šo pašu vispārējo nosacījumu E daļa “Līguma vienpusēja izbeigšana un grozījumi” ir formulēta šādi:
“E.1. IFAP var vienpusēji izbeigt vai grozīt šo līgumu, ja saņēmējs nepilda kādu no savām saistībām vai ja nav izpildīts vai ir zudis kāds no atbalsta piešķiršanas nosacījumiem, kas attiecināmi uz saņēmēju saskaņā ar šiem vispārējiem nosacījumiem.
E.2. IFAP var arī vienpusēji grozīt šo līgumu attiecībā uz atbalsta summu, ja saistībā ar ieguldījumu veikšanu vai meža apsaimniekošanas nosacījumiem ir konstatēti noteikti apstākļi un nosacījumi, kas to pamato.
E.3. Uzturēšanas piemaksas un piemaksas par ienākumu zudumu tostarp samazina, ja mežs ir daļēji iznīcināts, atkarībā no iznīcinātās platības, ar nosacījumu, ka iznīcināšana ir notikusi tāda iemesla dēļ, kas nav attiecināms uz saņēmēju.”
16 2006. gadā IFAP konstatēja, ka trīs no pieciem zemes gabaliem, uz kuriem attiecas iepriekšējā punktā minētais līgums, neatbilst prasībai par minimālo mežaudžu blīvumu. Līdz ar to ar 2006. gada 11. septembra lēmumu IFAP saskaņā ar vispārējo nosacījumu E.2. punktu uzdeva vienpusēji grozīt līgumu un pieprasīja atmaksāt pamatsummu 3992,08 EUR, tai pieskaitot likumiskos procentus, kas atbilst starpībai starp uzturēšanas piemaksām un piemaksām par ienākumu zudumu, kas 1998. un 1999. gadā tika nepamatoti izmaksātas par šiem trim zemes gabaliem, no vienas puses, un uzturēšanas piemaksām un piemaksām par ienākumu zudumu, kas bija jāmaksā par abiem pārējiem zemes gabaliem par 2003.–2005. gadu, no otras puses. Savukārt IFAP neapšaubīja sākotnējo atbalstu, kas bija paredzēts, lai segtu samaksātās apmežošanas izmaksas, ņemot vērā CS centienus apmežot minētos zemes gabalus.
17 CS apstrīdēja šo lēmumu Tribunal Administrativo de Círculo de Lisboa (Lisabonas Administratīvā apgabaltiesa, Portugāle), paskaidrojot, ka tā ir darījusi visu iespējamo, lai stādījumiem būtu likumā prasītais blīvums, un ka šīs prasības neievērošana esot notikusi nevis viņas vainas dēļ, bet gan nelabvēlīgu klimatisko apstākļu dēļ.
18 Ar 2017. gada 26. maija spriedumu šī tiesa atcēla 2006. gada 11. septembra lēmumu, konstatējusi, ka CS piemaksas par ienākumu zudumu 1998. un 1999. gadā nav saņēmusi nepamatoti. Minētā tiesa piesprieda IFAP izmaksāt piemaksas par ienākumu zudumu 2003.–2005. gadā un uzturēšanas piemaksas par 2003. un 2004. gadu.
19 IFAP šo spriedumu pārsūdzēja Tribunal Central Administrativo do Sul (Dienvidu Centrālā administratīvā tiesa, Portugāle). Ar 2019. gada 9. maija spriedumu šī tiesa noraidīja apelācijas sūdzību, nospriežot, ka prasība par minimālo mežaudžu blīvumu ir pienākums attiecībā uz līdzekļiem, nevis rezultātu un ka tādējādi IFAP, lai tā varētu pieprasīt piemaksu atmaksu, bija jāpierāda, ka CS ir pieļāvusi kļūdu saistībā ar izmantotajiem līdzekļiem.
20 IFAP iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa, Portugāle).
21 Šai tiesai ir šaubas par Ministrijas rīkojuma Nr. 199/94 7. panta b) punkta atbilstību Savienības tiesību normām un vispārējiem principiem.
22 Pirmkārt, tā jautā, vai šajā tiesību normā paredzētā prasība par minimālo mežaudžu blīvumu ir jāanalizē kā pienākums attiecībā uz līdzekļiem vai kā pienākums attiecībā uz rezultātu. Šajā ziņā tā šaubās par apelācijas tiesas izmantoto interpretāciju, saskaņā ar kuru uzturēšanas piemaksa un piemaksa par ienākumu zudumu ir jāizmaksā vienmēr, ja vien saņēmējs ir apmežojis zemesgabalu un pielicis visas pūles, lai ievērotu šo prasību.
23 Otrkārt, pieņemot, ka minētā prasība ir pienākums attiecībā uz rezultātu, Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa) šaubās par Portugāles likumdevēja ieviestās programmas atbilstību samērīguma principam. Konkrētāk, šī tiesa vēlas noskaidrot, vai samērīguma principam neatbilst tāda Ministrijas rīkojuma Nr. 199/94 7. un 26. panta interpretācija, saskaņā ar kuru mežaudžu daļēja iznīcināšana nelabvēlīgu klimatisko apstākļu iestāšanās dēļ gados, kas seko pārstādīšanas novērtējuma gadam, izraisa daļēju piemaksu izmaksu (par zemes gabaliem, kas atbilst prasībai par minimālo blīvumu), savukārt līdzīgu klimatisko apstākļu iestāšanās pašā novērtējuma gadā, kas rada tādas pašas sekas, izraisa tiesību uz piemaksu pilnīgu zaudēšanu.
24 Treškārt un visbeidzot, iesniedzējtiesa norāda uz faktu, ka shēma, kas sākotnēji ieviesta ar Ministrijas rīkojumu Nr. 199/94, 2012. gadā tika grozīta, kas liekot apšaubīt sākotnējās shēmas samērīgumu. Ar šiem grozījumiem tiekot pazemināts C pielikumā prasītais minimālā mežaudžu blīvuma slieksnis, kā arī grozīta līdz šim pastāvošā “visu vai neko” shēma piemaksu piešķiršanai, ņemot vērā stādu skaitu nākamajā gadā pēc pārstādīšanas. Minimālā mežaudžu blīvuma ievērošana šobrīd tiekot novērtēta gadā pēc ieguldījumu pabeigšanas un piešķirot uzturēšanas piemaksu. Turklāt gadījumā, ja stādi tiktu iznīcināti no saņēmēja neatkarīgu iemeslu dēļ, šajā jaunajā tiesiskajā regulējumā esot paredzēts, ka piemaksas turpina maksāt par to zemes gabala daļu, kas saglabājas labā veģetācijas stāvoklī.
25 Šādos apstākļos Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai var prasīt atmaksāt uzturēšanas izmaksas un piemaksas par ienākumu zudumu, kas attiecīgi ir paredzētas [Regulas Nr. 2080/92] 3. panta pirmās daļas b) un c) punktā, ja atbalsta saņēmējs pierāda, ka valsts atbalsta programmā paredzētie apmežošanas nosacījumi nav izpildīti no viņa gribas neatkarīgu iemeslu dēļ, lai arī viņš ir darījis visu iespējamo, lai panāktu vajadzīgo rezultātu?
2) Vai Savienības tiesību normām atbilst risinājums, kas izriet no [Ministrijas rīkojuma Nr. 199/94] 7. panta b) punkta interpretācijas kopā ar tā 26. pantu, atbilstoši kuram nelabvēlīgu laikapstākļu gadījumā nākamajos gados pēc novērtējuma (kas ir gads pēc pārstādīšanas) piemaksas tiek maksātas daļēji, savukārt, ja šāds pats rezultāts tādu pašu nelabvēlīgo laikapstākļu dēļ rodas nākamajā gadā pēc pārstādīšanas, tiesības saņemt piemaksas tiek zaudētas pilnībā?
3) Vai Ministrijas rīkojuma Nr. 199/94 [7. panta b) apakšpunktā] paredzētais risinājums – atbilstoši kuram atbalsta saņēmējs pilnībā zaudē tiesības uz uzturēšanas piemaksām un piemaksām par ienākumu zudumu gadījumos, ja netiek sasniegts minētā ministrijas rīkojuma C pielikumā paredzētais mežaudzes blīvums, un netiek pieļauts samērīgs šo piemaksu samazinājums gadījumā, ja šo rezultātu ir izraisījuši ārēji apstākļi, piemēram, klimats – ir jāuzskata par tādu, kas ir pretrunā samērīguma principam kā vispārējam Savienības tiesību principam, kā tas šķiet izrietam (ab contrario sensu) no 2017. gada 30. marta sprieduma Lingurâr (C‑315/16, EU:C:2017:244, 29. un 35. punkts)?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
26 Ar saviem trim jautājumiem, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 2080/92 3. panta pirmās daļas b) un c) apakšpunkts un samērīguma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tas, ka tādu uzturēšanas piemaksu un piemaksu par ienākumu zudumu, kas izmaksātas saskaņā ar daudzgadu saistībām lauksaimniecības zemes apmežošanai, saņēmējam tiek noteikts pienākums atmaksāt šīs piemaksas, ja valsts tiesiskajā regulējumā paredzēts piešķiršanas nosacījums saistībā ar minimālo mežaudžu blīvumu minētās saistības izpildes laikā nav izpildīts nelabvēlīgu klimatisko apstākļu iestāšanās dēļ.
27 Iesākumā jānorāda, kā tas izriet no Regulas Nr. 2080/92 1. panta, lasot to kopā ar šīs regulas pirmo līdz trešo apsvērumu, ka ar to tika izveidota atbalsta shēma lauksaimniecības zemju apmežošanai ar mērķi tostarp veicināt alternatīvu lauksaimniecības zemju izmantošanu, tās apmežojot, vienlaikus ļaujot attīstīt mežsaimniecības darbības lauku saimniecībās, sniegt ieguldījumu tādas dabas teritorijas apsaimniekošanā, kas ir labāk saderīga ar vides līdzsvaru, cīnīties pret siltumnīcas efektu, absorbēt oglekļa dioksīdu, kā arī veicināt meža resursu uzlabošanu.
28 Tādējādi ar minēto regulu tiek īstenoti lauksaimniecības politikas mērķi mežsaimniecības nozares atbalstam, kā arī vides aizsardzības mērķis, kas pēc savas būtības ir daudzgadīgi un prasa panākt efektīvu un ilgtspējīgu lauksaimniecības zemju apmežošanu.
29 Šajā kontekstā, pirmām kārtām, no šīs pašas regulas 2. panta 1. punkta b) un c) punkta izriet, ka ar to izveidotā atbalsta shēma lauksaimniecības zemju apmežošanai var tostarp ietvert ikgadēju atbalstu, kas paredzēts, lai segtu apmežoto platību uzturēšanas izmaksas pirmo piecu gadu laikā, un ikgadēju piemaksu, kas paredzēta, lai kompensētu ienākumu zudumu lauksaimniecības platību apmežošanas dēļ, turklāt šīs piemaksas tiek maksātas “par katru apmežoto hektāru”.
30 Tāpat Regulas Nr. 2080/92 3. panta pirmās daļas b) un c) apakšpunktā ir tikai noteiktas maksimālās pieļaujamās šo piemaksu summas, ņemot vērā apmežošanas platību (hektāros), kā arī maksimālo ilgumu, kurā šīs piemaksas var izmaksāt. Šajā ziņā, lai gan šī panta pirmās daļas b) apakšpunktā, lasot to kopā ar šīs regulas piekto apsvērumu, ir paredzēts, ka uzturēšanas piemaksas var izmaksāt pa daļām piecu gadu laikposmā ar nosacījumu, ka tiek nodrošināta jauno stādījumu uzturēšana, šīs daļas c) apakšpunktā ir noteikts, ka piemaksu par ienākumu zudumu var piešķirt ne ilgāk kā divdesmit gadus pēc sākotnējās apmežošanas.
31 Savukārt minētās regulas 4. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums īstenot šo atbalsta shēmu, izmantojot valsts vai reģionālās daudzgadu programmas, attiecībā uz kurām tās nosaka sīki izstrādātus noteikumus. Šajā ziņā dalībvalstis tostarp nosaka atbalsta summas un ilgumu, pamatojoties uz faktiskajiem izdevumiem par apmežošanu un apmežošanai izmantoto koku sugu vai tipu uzturēšanu, vai atkarībā no ienākumu zuduma, kā arī atbalsta apmežošanai piešķiršanas nosacījumiem.
32 No šo noteikumu kopīgas interpretācijas izriet, ka, lai gan Regulā Nr. 2080/92 tieši neparedz nosacījumus, kādiem ir pakļauta dažādu piemaksu apmežošanai izmaksa, tajā šo piemaksu piešķiršana ir saistīta ar tādu platību faktisku apmežošanu, uz kurām attiecas daudzgadu saistības visā to darbības laikā.
33 Tādējādi ar pašu konstatējumu, ka uzturēšanas piemaksu un piemaksu par ienākumu zudumu piešķiršanas nosacījumi nav izpildīti, pietiek, lai šo piemaksu piešķiršanu padarītu par neattaisnotu un līdz ar to juridiski nepamatotu. Tādēļ par maksājamām nevar uzskatīt šādas jau izmaksātas piemaksas, lai arī saņēmējs ir pielicis visas iespējamās pūles, lai izpildītu prasību par minimālo stādījumu blīvumu, kas paredzēta Ministrijas rīkojuma Nr. 199/94 7. panta b) punktā.
34 Šo interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 2080/92 mērķi, kas ir atgādināti šī sprieduma 27. un 28. punktā. Atbalsts mežsaimniecības nozarei, kā arī vides aizsardzība, kas iekļaujas vispārīgākā siltumnīcas efekta apkarošanas perspektīvā, absorbējot oglekļa dioksīdu, prasa panākt lauksaimniecības zemju efektīvu apmežošanu.
35 Minēto interpretāciju apstiprina arī Regulas Nr. 2080/92 pamatā esošās sistēmas uzbūve. Pirmkārt, saskaņā ar šīs regulas 4. panta 1. punktu nododot dalībvalstīm pienākumu savās daudzgadu programmās noteikt atbalsta apmežošanai piešķiršanas nosacījumus un, otrkārt, saskaņā ar minētās regulas 4. panta 2. punktu šīm valstīm apmežošanas plānos atzīstot iespēju ņemt vērā vides situāciju dažādību un izvēlēties vietējiem ģeogrāfiskajiem un upju baseinu apstākļiem pielāgotās koku sugas, Savienības likumdevējs ir vēlējies, lai apmežošanas darbību iznākums nebūtu atkarīgs tikai no saņēmēja rūpības.
36 No tā izriet, ka Savienības tiesiskajā regulējumā ir prasīts, ka, lai uzturēšanas piemaksas un piemaksas par ienākumu zudumu tiktu pienācīgi samaksātas, atbalsta apmežošanai piešķiršanas nosacījumiem jābūt izpildītiem visā daudzgadu saistību izpildes laikā, un šo piemaksu saņēmējs nevar pamatot kāda no šiem nosacījumiem, piemēram, prasības par minimālo mežaudžu blīvumu, neizpildi, vienīgi pierādot savu rūpību.
37 To paturot prātā, otrām kārtām, ir jānorāda, ka Regulā Nr. 2080/92 nav neviena noteikuma par sekām, kas izriet no kāda no šīs regulas 2. pantā paredzēto piemaksu piešķiršanas nosacījumu neizpildes, it īpaši, ja šī neizpilde izriet no nepārvaramas varas gadījuma.
38 Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, pat ja piemērojamajā tiesiskajā regulējumā nav skaidras tiesību normas, piemaksu saņēmējam joprojām ir iespēja atsaukties uz nepārvaramas varas gadījumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1988. gada 19. aprīlis, Inter‑Kom, 71/87, EU:C:1988:186, 10. un 15. punkts, kā arī 1993. gada 7. decembris, Huygen u.c., C‑12/92, EU:C:1993:914, 31. punkts).
39 Lauksaimniecības tiesiskā regulējuma jomā, lai gan jēdziens “nepārvarama vara” neparedz absolūtu neiespējamību, tas tomēr prasa, lai atbalsta piešķiršanas nosacījuma neizpilde būtu saistīta ar neparastiem un neparedzamiem apstākļiem, kurus attiecīgais uzņēmējs nevar kontrolēt un kuru sekas, lai gan ir ievērota pienācīga rūpība, nav novēršamas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 17. decembris, Szemerey, C‑330/14, EU:C:2015:826, 58. punkts). Turklāt šis izņēmums ir jāinterpretē šauri.
40 Tā kā šo apstākļu esamības noteikšana ir faktu vērtējums, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pamatlietā ir šādas īpašības.
41 Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, pirmkārt, ka šī tiesa ir vispārīgi konstatējusi, ka CS norādītos nelabvēlīgos klimatiskos apstākļus ir izraisījuši ar viņu nesaistīti apstākļi, un, otrkārt, ka, neraugoties uz visu tās izrādīto rūpību, tā nav varējusi izvairīties no šo klimatisko apstākļu sekām uz zemes gabalu mežaudzēm. Tomēr, lai atzītu kvalifikāciju par “nepārvaramu varu” Savienības tiesību izpratnē, iesniedzējtiesai vēl ir jāpārbauda, vai šie apstākļi bija neparasti un neparedzami.
42 Tādējādi tikai tāds notikums, kuram ir nepārvaramas varas iezīmes, proti, kam ir neparasts un neparedzams raksturs, varētu atbrīvot atbalsta saņēmēju no tā pienākuma atmaksāt atbalstu, kas saņemts par prasības par minimālo mežaudžu blīvumu neizpildi.
43 Trešām kārtām, attiecībā uz to, vai, kā vaicā iesniedzējtiesa, samērīguma principam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā Ministrijas rīkojuma Nr. 199/94 7. panta b) punkts, ir jāprecizē, ka Regulā Nr. 2080/92 nav ietverta neviena norma, kas dalībvalstij dotu iespēju proporcionāli samazināt šo piemaksu izmaksu atkarībā no tā, vai ir iestājušies apstākļi, kas nav saņēmēja kompetencē. Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts tiesību normās, kas pieņemtas, dalībvalstij īstenojot savu Savienības tiesību aktu īstenošanas kompetenci, ir jāievēro Savienības tiesību vispārējie principi, it īpaši samērīguma princips (spriedums, 2010. gada 28. oktobris, SGS Belgium u.c., C‑367/09, EU:C:2010:648, 40. punkts). Tas pieprasa, lai tiesību normu ieviešanai noteiktie pasākumi būtu piemēroti attiecīgā mērķa sasniegšanai, un tie nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams, lai šo mērķi sasniegtu (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑176/20, EU:C:2022:274, 42. punkts).
44 Ņemot vērā šī sprieduma 33. un 42. punktā minētos apsvērumus, saskaņā ar kuriem uzturēšanas piemaksu un piemaksu par ienākumu zudumu saņēmējs kāda no šo piemaksu piešķiršanas nosacījumu, piemēram, prasības par minimālo mežaudžu blīvumu, neizpildi var attaisnot, tikai pierādot nepārvaramas varas notikuma iestāšanos, nevar uzskatīt, ka ar valsts praksi, kurā, kā tas ir šajā gadījumā, tiek prasīta tādu piemaksu pilnīga atmaksa, kas atbilst platībām, kurās šāda prasība nav ievērota, tiktu pārkāpts samērīguma princips. Gluži pretēji, ar šādu praksi vienīgi tiek atbilstoši un nepieciešami uzraudzīts, lai ar atbalstu apmežošanai tiktu finansētas darbības, kas atbilst attiecīgajai apmežošanas programmai.
45 No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka atbalsta saņēmējam gadījumā, ja nav ievērots kāds no šī atbalsta piešķiršanas nosacījumiem, ir jāatmaksā visas jau izmaksātās summas, kas attiecas uz šo atbalstu, un samērīguma princips nevar radīt šķērsli šim atmaksāšanas pienākumam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 26. maijs, Ezernieki, C‑273/15, EU:C:2016:364, 41.–46. punkts un tajos minētā judikatūra).
46 Argumentācija, kas balstīta uz 2017. gada 30. marta spriedumu Lingurár (C‑315/16, EU:C:2017:244), nevar atspēkot minēto interpretāciju. Šis spriedums iekļāvās atšķirīgā juridiskajā kontekstā, kurā Tiesai bija jāinterpretē Padomes Regulas (EK) Nr. 1698/2005 (2005. gada 20. septembris) par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2005, L 277, 1. lpp.) noteikumi. Šajā spriedumā Tiesai tika vaicāts, vai kompensācijas pabalstu izmaksu saistībā ar Natura 2000 tīklu varēja pilnībā atteikt privātpersonai, ja platība, par kuru bija iesniegts atbalsta pieteikums, nelielā daļā piederēja dalībvalstij, pat ja šajā regulā bija prasīts, lai atbalsts tiktu piešķirts tikai par platībām, kas pieder privātpersonām. Pēc tam, kad minētā sprieduma 29. punktā Tiesa bija norādījusi, ka valsts tiesību normās, kas pieņemtas, šai dalībvalstij izmantojot savu kompetenci īstenot Savienības tiesisko regulējumu, ir jāievēro samērīguma princips, Tiesa minētā sprieduma 30., 33. un 35. punktā nosprieda, ka valsts tiesiskais regulējums, ar kuru no Natura 2000 atbalsta saņemšanas ir pilnībā izslēgta meža teritorija, jo daļa platības pieder minētajai valstij, samērīgi neatspoguļo īpašuma attiecību realitāti un pārkāpj šo principu, jo attiecīgie maksājumi ir jāveic par meža platības hektāru.
47 Tādējādi samērīguma principam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka pilnībā tiek zaudētas tiesības uz uzturēšanas piemaksām un piemaksām par ienākumu zudumu, ja viens no šo piemaksu piešķiršanas nosacījumiem nav izpildīts, jo ir iestājušies apstākļi, kas nav saņēmēja kompetencē un kam nepiemīt nepārvaramas varas gadījuma pazīmes.
48 Ceturtām kārtām un visbeidzot, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai samērīguma principam neatbilst tāda Ministrijas rīkojuma Nr. 199/94 7. un 26. panta interpretācija, saskaņā ar kuru mežaudžu daļēja iznīcināšana nelabvēlīgu klimatisko apstākļu iestāšanās dēļ gados, kas seko pārstādīšanas novērtējuma gadam, izraisa daļēju piemaksu izmaksu (par zemes gabaliem, kas atbilst prasībai par minimālo blīvumu), savukārt līdzīgu klimatisko apstākļu iestāšanās pašā novērtējuma gadā, kas rada tādas pašas sekas, izraisa tiesību uz piemaksu pilnīgu zaudēšanu.
49 Ņemot vērā Regulas Nr. 2080/92 4. pantā paredzēto dalībvalstu brīvību īstenot atbalsta programmu, nekas neliedz dalībvalstij paredzēt tāda veida piešķiršanas nosacījumu, kāds ir paredzēts Ministrijas rīkojuma Nr. 199/94 7. panta b) punktā, un noteikt brīdi, kad šī nosacījuma ievērošana tiek pārbaudīta nākamajā gadā pēc pārstādīšanas.
50 Turklāt nevienam Regulas Nr. 2080/92 noteikumam nav pretrunā tāda valsts tiesību norma kā šī ministrijas rīkojuma 26. pants, kurā ir noteikts, ka, ja daļa no mežaudzes tiek iznīcināta tādu apstākļu dēļ, kuri nav attiecināmi uz saņēmēju, piemaksas turpina maksāt par zemes gabalu, kas saglabājies labā veģetācijas stāvoklī, jo šī tiesību norma vienīgi saista piemaksu izmaksu ar to, ka tiek ievērota prasība par minimālo mežaudžu blīvumu, un tās mērķis ir novērst pilnīgu tiesību uz uzturēšanas piemaksām un piemaksām par ienākumu zudumu zaudēšanu mežaudzes daļējas iznīcināšanas gadījumā.
51 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ka Regulas Nr. 2080/92 3. panta pirmās daļas b) un c) apakšpunkts un samērīguma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tas, ka tādu uzturēšanas piemaksu un piemaksu par ienākumu zudumu, kas izmaksātas saskaņā ar daudzgadu saistībām lauksaimniecības zemes apmežošanai, saņēmējam tiek noteikts pienākums atmaksāt šīs piemaksas, ja valsts tiesiskajā regulējumā paredzēts piešķiršanas nosacījums saistībā ar minimālo mežaudžu blīvumu minētās saistības izpildes laikā nav izpildīts nelabvēlīgu klimatisko apstākļu iestāšanās dēļ.
Par tiesāšanās izdevumiem
52 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
Padomes Regulas (EEK) Nr. 2080/92 (1992. gada 30. jūnijs), ar ko izveido Kopienas atbalsta shēmu attiecībā uz mežsaimniecības pasākumiem lauksaimniecībā, 3. panta pirmās daļas b) un c) punkts un samērīguma princips
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tiem nav pretrunā tas, ka tādu uzturēšanas piemaksu un piemaksu par ienākumu zudumu, kas izmaksātas saskaņā ar daudzgadu saistībām lauksaimniecības zemes apmežošanai, saņēmējam tiek noteikts pienākums atmaksāt šīs piemaksas, ja valsts tiesiskajā regulējumā paredzēts piešķiršanas nosacījums saistībā ar minimālo mežaudžu blīvumu minētās saistības izpildes laikā nav izpildīts nelabvēlīgu klimatisko apstākļu iestāšanās dēļ.
[Paraksti]