TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2023. gada 23. novembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana informācijas sabiedrībā – Direktīva 2001/29/EK – 2. panta e) punkts – Raidorganizācijas – Raidījumu fiksāciju reproducēšanas tiesības – 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts – Izņēmums attiecībā uz privātu kopēšanu – Taisnīga atlīdzība – Kaitējums raidorganizācijām – Vienlīdzīga attieksme – Valsts tiesiskais regulējums, kas liedz tiesības uz taisnīgu atlīdzību raidorganizācijām
Lietā C‑260/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Landgericht Erfurt (Erfurtes apgabaltiesa, Vācija) iesniegusi ar 2022. gada 31. martā lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 19. aprīlī, tiesvedībā
Seven.One Entertainment Group GmbH
pret
Corint Media GmbH,
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], tiesneši T. fon Danvics [T. von Danwitz], P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], A. Kumins [A. Kumin] un I. Ziemele (referente),
ģenerāladvokāts: E. M. Kolinss [A. M. Collins],
sekretāre: K. Hetcela [K. Hötzel], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 29. marta tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Seven.One Entertainment Group GmbH vārdā – C. Masch un W. Raitz von Frentz, Rechtsanwälte,
– Corint Media GmbH vārdā – O. Fiss un M. von Albrecht, Rechtsanwälte,
– Vācijas valdības vārdā – J. Möller, J. Heitz un M. Hellmann, pārstāvji,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz R. Guizzi, avvocato dello Stato,
– Austrijas valdības vārdā – G. Eberhard, F. Koppensteiner un G. Kunnert, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – G. von Rintelen un J. Samnadda, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 13. jūlija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV 2001, L 167, 10. lpp.) 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp raidorganizāciju Seven.One Entertainment Group GmbH (turpmāk tekstā – “Seven.One”) un kolektīvā pārvaldījuma raidorganizāciju Corint Media GmbH par “taisnīgas atlīdzības” samaksu atbilstoši Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktam.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2001/29 4., 9., 31., 35. un 38. apsvērumā ir noteikts:
“(4) Nodrošinot lielāku juridisko noteiktību un intelektuālā īpašuma labāku aizsardzību, autortiesību un blakustiesību saskaņots tiesiskais regulējums veicinās būtisku ieguldījumu jaunradē un jauninājumos, tostarp tīklu infrastruktūrā, kas savukārt veicinās Eiropas rūpniecības izaugsmi un konkurētspējas palielināšanos gan satura un informācijas tehnoloģijas jomā, gan arī daudzās ražošanas nozarēs un kultūrā vispār. Tas aizsargās nodarbinātību un veicinās jaunu darba vietu rašanos.
[..]
(9) Autortiesību un blakustiesību saskaņošanas pamatā jābūt augstam aizsardzības līmenim, jo šīm tiesībām ir izšķiroša nozīme intelektuālajā jaunradē. To aizsardzība palīdz nodrošināt jaunrades uzturēšanu un attīstību autoru, izpildītāju, producentu, patērētāju, kultūras, rūpniecības un visas sabiedrības interesēs. Tāpēc intelektuālais īpašums ir atzīts par īpašuma neatņemamu sastāvdaļu.
[..]
(31) Jāsaglabā taisnīgs līdzsvars starp dažādu kategoriju tiesību subjektu tiesībām un interesēm un dažādu kategoriju tiesību subjektu un aizsargātu tiesību objektu lietotāju tiesībām un interesēm. Jāpārvērtē esošie dalībvalstu noteiktie izņēmumi un ierobežojumi, ņemot vērā jauno elektronisko vidi. Esošās izņēmumu un ierobežojumu atšķirības attiecībā uz dažām noteiktām darbībām atstāj tiešu negatīvu ietekmi uz autortiesību un blakustiesību iekšējā tirgus funkcionēšanu. Minētās atšķirības varētu izpausties spēcīgāk, ņemot vērā darbu pārrobežu izmantošanas turpmāko attīstību un pārrobežu aktivitātes. Lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu funkcionēšanu, minētie izņēmumi un ierobežojumi būtu jānosaka saskaņotāk. To saskaņošanas pakāpei būtu jābalstās uz ietekmi, kādu tie atstāj uz iekšējā tirgus vienmērīgu funkcionēšanu.
[..]
(35) Dažos izņēmumu vai ierobežojumu gadījumos tiesību subjektiem būtu jāsaņem taisnīga atlīdzība, ar ko tiem pienācīgi atlīdzina par viņu aizsargāto darbu vai cita tiesību objekta izmantošanu. Nosakot attiecīgās taisnīgās atlīdzības veidu, sīku procedūru un iespējamo apjomu, būtu jāņem vērā īpašie apstākļi katrā gadījumā. Novērtējot attiecīgos apstākļus, noderīgs kritērijs būtu iespējamais kaitējums, ko attiecīgā darbība nodara tiesību subjektiem. Gadījumos, kad tiesību subjekti jau ir saņēmuši samaksu kādā citā veidā, piemēram, kā daļu no maksas par licenci, īpašs vai atsevišķs maksājums var arī nepienākties. Nosakot taisnīgas atlīdzības apjomu, pilnībā būtu jāņem vērā šajā direktīvā minēto tehnoloģisko aizsardzības pasākumu izmantošanas pakāpe. Dažos gadījumos, ja tiesību subjekta aizskārums ir minimāls, maksājumu saistību var nebūt.
[..]
(38) Dalībvalstīm būtu jāļauj reproducēšanas tiesību izņēmumu vai ierobežojumu paredzēšana attiecībā uz audio, vizuāla un audiovizuāla materiāla reproducēšanu dažos veidos personiskai lietošanai, paredzot taisnīgu atlīdzību. Tas var ietvert atlīdzības shēmu ieviešanu vai turpināšanu, lai kompensētu tiesību subjekta aizskārumu. Kaut arī minēto atlīdzības shēmu atšķirības ietekmē iekšējā tirgus funkcionēšanu, šīm atšķirībām attiecībā uz analogu privātu reproducēšanu nevajadzētu atstāt būtisku iespaidu uz informācijas sabiedrības attīstību. Paredzams, ka aizvien vairāk izplatīsies privātā digitālā kopēšana un tai būs aizvien lielāka ekonomiska nozīme. Tāpēc būtu jāņem vērā atšķirības starp digitālu un analogu privātu kopēšanu, un dažos aspektos tās būtu jānodala.”
4 Šīs direktīvas 2. pantā “Reproducēšanas tiesības” ir paredzēts:
“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:
a) autoriem – attiecībā uz viņu darbiem;
b) izpildītājiem – attiecībā uz viņu sniegto priekšnesumu fiksēšanu;
c) skaņu ierakstu producentiem – attiecībā uz viņu ierakstītajiem skaņu ierakstiem;
d) filmu pirmo fiksāciju producentiem – attiecībā uz viņu uzņemto filmu oriģināliem un kopijām;
e) raidorganizācijām – attiecībā uz šo organizāciju raidījumu fiksēšanu neatkarīgi no tā, vai šos raidījumus translē pa vadiem vai bez tiem, to skaitā pa kabeļiem vai ar satelīta palīdzību.”
5 Minētās direktīvas 5. panta “Izņēmumi un ierobežojumi” 2. un 5. punktā ir precizēts:
“2. Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus 2. pantā minētajām reproducēšanas tiesībām šādos gadījumos:
[..]
b) reproducēšana uz jebkura materiāla, ko personiskai lietošanai veic privātpersona ar mērķi, kurš ne netieši, ne tieši nav komerciāls, ar nosacījumu, ka tiesību subjekti saņem taisnīgu atlīdzību, kurā ņemta vērā 6. pantā minēto tehnoloģisko pasākumu piemērošana vai nepiemērošana attiecīgajam darbam vai tiesību objektam;
[..]
5. Šī panta 1., 2., 3. un 4. punktā paredzētos izņēmumus un ierobežojumus piemēro tikai dažos īpašos gadījumos, kas nav pretrunā ar darba vai cita tiesību objekta parasto izmantošanu un nepamatoti neskar tiesību subjekta likumīgās intereses.”
Vācijas tiesības
6 Vācijas 1965. gada 9. septembra Gesetz über Urheberrecht und verwandte Schutzrechte – Urheberrechtsgesetz (Autortiesību un blakustiesību likums; BGBl. 1965 I, 1273. lpp.), tā redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “UrhG”), 53. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Ir atļauta darba individuālu kopiju izgatavošana uz jebkura materiāla, ko privātai lietošanai veic fiziska persona, ar nosacījumu, ka šīm kopijām ne tieši, ne netieši nav komerciāla mērķa un ja tās nav izgatavotas, pamatojoties uz acīmredzami prettiesiski izgatavotu vai publiskotu oriģinālu. Persona, kura ir tiesīga izgatavot kopijas, drīkst arī izgatavot šīs kopijas ar trešās personas starpniecību, ar nosacījumu, ka par šo izgatavošanu netiek maksāts un tiktāl, ciktāl šīs kopijas ir izgatavotas uz papīra vai līdzīga materiāla, ko veic, izmantojot jebkuru fotografēšanas metodi vai citu procesu ar līdzīgu iedarbību.”
7 Atbilstoši UrhG 54. panta 1. punktam:
“Ja darba raksturs ļauj paredzēt darba kopēšanu atbilstoši 53. panta 1. vai 2. punktam vai arī 60.a–60.f pantam, darba autoram ir tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību no tādu ierīču un datu nesēju ražotājiem, kuri pēc būtības atsevišķi vai kopā ar citām ierīcēm, datu nesējiem vai piederumiem tiek izmantoti šādu kopiju izgatavošanai.”
8 UrhG 87. pants ir formulēts šādi:
“(1) raidorganizācijām ir ekskluzīvas tiesības:
[..]
2. veikt sava radio raidījuma video un audio ierakstus, uzņemt radio raidījuma fotogrāfijas, kā arī reproducēt un izplatīt video un audio ierakstus vai fotogrāfijas, izņemot nomas tiesības.
[..]
(4) 10. panta 1. punktu un 1. daļas 6. iedaļas noteikumus, izņemot 47. panta 2. punkta otro teikumu un 54. panta 1. punktu, piemēro mutatis mutandis.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
9 Corint Media ir mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas pārvalda privāto televīzijas un radio kanālu autortiesības un blakustiesības. Veicot šo darbību, tā ieņēmumus no nodevas par tukšajiem datu nesējiem pārskaita raidorganizācijām.
10 Seven.One ir raidorganizācija, kas visā Vācijas teritorijā producē un pārraida ar reklāmu finansētu privātu televīzijas programmu.
11 Šīm pusēm ir saistošs pārvaldības līgums, kas reglamentē to, ka Corint Media ekskluzīvi īsteno un izmanto Seven.One autortiesības un blakustiesības attiecībā uz šo programmu. Šajā ziņā Seven.One saskaņā ar šo līgumu tostarp lūdza Corint Media tai samaksāt atlīdzību saistībā ar nodevu par tukšajiem datu nesējiem. Tomēr Corint Media nevar apmierināt šo prasību, jo UrhG 87. panta 4. punktā raidorganizācijām ir liegtas tiesības uz taisnīgu atlīdzību.
12 Iesniedzējtiesai ir šaubas par šī valsts tiesiskā regulējuma saderību ar Savienības tiesībām. Šī tiesa vispirms norāda, ka taisnīga atlīdzība saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu ir jāmaksā ekskluzīvo reproducēšanas tiesību subjektiem, kurus skar privātas kopēšanas izņēmums, tostarp raidorganizācijām. Šajā tiesību normā neesot paredzēts taisnīgas atlīdzības ierobežojums par sliktu noteiktiem tiesību subjektiem. Turklāt valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā liegšana esot apšaubāma, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 20. pantā nostiprināto vienlīdzīgas attieksmes principu. Visbeidzot, šī liegšana varot ierobežot Hartas 11. pantā paredzēto apraides brīvību.
13 Šajos apstākļos Landgericht Erfurt (Erfurtes apgabaltiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīva 2001/29/EK ir jāinterpretē tādējādi, ka raidorganizācijas ir tiešie un sākotnējie labuma guvēji no tiesībām uz taisnīgu atlīdzību, kas paredzētas saistībā ar t.s. “privātās kopēšanas” izņēmumu saskaņā ar minētās direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu?
2) Vai raidorganizācijām, ņemot vērā to no Direktīvas 2001/29/EK 2. panta e) punkta izrietošās tiesības, var tikt liegtas tiesības uz taisnīgu atlīdzību, kas izriet no Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta, jo tām arī kā filmu producentiem var būt tiesības uz taisnīgu atlīdzību saskaņā ar Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu?
3) Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša:
Vai ir pieļaujama vispārēja [tiesību uz taisnīgu atlīdzību] liegšana raidorganizācijām, lai gan raidorganizācijas atkarībā no to konkrētā programmu satura iegūst filmu producentu tiesības daļēji tikai ļoti nelielā apjomā (it īpaši televīzijas programmas ar lielu daļu programmu, kas licencētas no trešām personām) un daļēji filmu producentu tiesības neiegūst vispār (it īpaši radio programmu raidorganizācijas)?”
Par pieteikumu atkārtoti sākt mutvārdu procesu
14 Ar dokumentu, kurš Tiesas kancelejā iesniegts 2023. gada 26. jūlijā, Seven.One saskaņā ar Tiesas Reglamenta 83. pantu lūdza atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.
15 Sava lūguma pamatojumam Seven.One norādīja, ka ģenerāladvokāta secinājumi prasa veikt dziļāku apspriedi vai pat labojumu. It īpaši Seven.One norāda, pirmkārt, ka raidorganizāciju ekskluzīvās tiesības atļaut savu raidījumu fiksāciju reproducēšanu saskaņā ar Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktu ir jāaplūko tāpat kā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/115/EK (2006. gada 12. decembris) par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV 2006, L 376, 28. lpp.) 7. panta 2. punktā paredzētās raidorganizāciju ekskluzīvās tiesības atļaut vai aizliegt fiksēt savus raidījumus. Otrkārt, novērtējums par raidorganizācijām privātas kopēšanas dēļ radīto kaitējumu nevar tikt atstāts valsts tiesas ziņā.
16 Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Reglamentā šo statūtu 23. pantā minētajām ieinteresētajām personām nav paredzēta iespēja iesniegt apsvērumus, lai atbildētu uz ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (spriedums, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers un Institut national de la statistique et des études économiques, C‑673/20, EU:C:2022:449, 40. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
17 Otrkārt, saskaņā ar LESD 252. panta otro daļu ģenerāladvokāts, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē sniedz pamatotus secinājumus lietās, kurās saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtiem ir vajadzīga ģenerāladvokāta piedalīšanās. Runa tātad nav par tiesnešiem vai lietas dalībniekiem adresētu atzinumu, kuru sniegusi ārpus Tiesas esoša iestāde, bet gan par individuālu, pamatotu un publiski izteiktu viedokli, ko pauž pašas iestādes loceklis. Ņemot vērā šos apstākļus, lietas dalībnieki ģenerāladvokāta secinājumus nevar apspriest debatēs. Turklāt Tiesai nav saistoši nedz ģenerāladvokāta secinājumi, nedz šo secinājumu pamatojums. Tādēļ viena lietas dalībnieka nepiekrišana ģenerāladvokāta secinājumiem, lai kādi arī būtu viņa šajos secinājumos aplūkotie jautājumi, pati par sevi nevar būt mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu pamatojošs iemesls (spriedums, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers un Institut national de la statistique et des études économiques, C‑673/20, EU:C:2022:449, 41. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
18 Ņemot to vērā, Tiesa saskaņā ar Reglamenta 83. pantu jebkurā laikā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas beigām ir norādījis uz jaunu faktu, kas var izšķiroši ietekmēt Tiesas nolēmumu, vai arī ja lieta ir jāizlemj, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki nav apsprieduši.
19 Šajā lietā Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas tomēr uzskata, ka tās rīcībā ir visi nepieciešamie elementi, lai lemtu par šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tā turklāt arī norāda, ka pierādījumi, ko Seven.One iesniedza, lai pamatotu savu pieteikumu par tiesvedības mutvārdu daļas atsākšanu, nav jauni fakti, kas varētu ietekmēt nolēmumu, kas tai tādējādi ir jāpieņem.
20 Šādos apstākļos nav jāizdod rīkojums par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
21 Ar jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru raidorganizācijām, kuru raidījumu fiksācijas fiziskas personas reproducē personiskai lietošanai un nekomerciālos nolūkos, ir liegtas šajā tiesību normā paredzētās tiesības uz taisnīgu atlīdzību.
22 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts, regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, mērķi un attiecīgā gadījumā tās izstrādāšanas vēsture (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers, C‑263/18, EU:C:2019:1111, 38. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
23 Pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus šīs direktīvas 2. pantā minētajām reproducēšanas tiesībām, ja reproducēšana tiek veikta uz jebkura materiāla, ko personiskai lietošanai veic privātpersona ar mērķi, kurš ne netieši, ne tieši nav komerciāls, ar nosacījumu, ka šo ekskluzīvo tiesību subjekti saņem taisnīgu atlīdzību.
24 Šajā ziņā no šī 2. panta e) punkta skaidri izriet, ka raidorganizācijām, tāpat kā citiem šī panta a)–d) punktā minētajiem tiesību subjektiem, ir ekskluzīvas tiesības “atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji” attiecībā uz to raidījumu fiksēšanu neatkarīgi no tā, vai šos raidījumus pārraida pa vadiem vai bez tiem, tostarp pa kabeļiem vai ar satelīta palīdzību.
25 Tādējādi no Direktīvas 2001/29 2. panta e) punkta un 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta kopīgas interpretācijas izriet, ka raidorganizācijām, kurām ir ekskluzīvas reproducēšanas tiesības, dalībvalstīs, kuras ir ieviesušas izņēmumu saistībā ar privātu kopēšanu, principā ir jāatzīst tiesības uz taisnīgu atlīdzību, ja to raidījumu fiksāciju reproducēšanu veic fiziskas personas personiskai lietošanai ar mērķi, kurš ne tieši, ne netieši nav komerciāls.
26 Otrām kārtām, šo gramatisko interpretāciju apstiprina konteksts, kādā iekļaujas šīs tiesību normas, un Direktīvas 2001/29 rašanās vēsture.
27 Tādējādi ir jānorāda, no vienas puses, ka Direktīvas 2001/29 2. pantā, kura a)–e) apakšpunktā ir definētas dažādu kategoriju tiesību subjektu ekskluzīvās reproducēšanas tiesības, nav paredzēta nekāda atšķirīga attieksme pret šīm tiesību subjektu kategorijām. Šajā ziņā no Direktīvas 2001/29 pamatā esošā 1997. gada 10. decembra priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (COM(97) 628, galīgā redakcija, 24. lpp.) pamatojuma izklāsta arī izriet, ka šīs direktīvas 2. pantā ietvertais risinājums nodrošina, ka visiem autoriem, izpildītājiem, skaņu ierakstu un filmu producentiem, kā arī raidorganizācijām ir vienāds aizsardzības līmenis saistībā ar to darbiem vai citiem tiesību objektiem attiecībā uz darbībām, ko aizsargā reproducēšanas tiesības.
28 No otras puses, no Direktīvas 2001/29 35. apsvēruma izriet, ka dažos izņēmumu gadījumos tiesību subjektiem būtu jāsaņem taisnīga atlīdzība, ar ko tiem pienācīgi atlīdzina par viņu aizsargāto darbu vai cita tiesību objekta izmantošanu. Turklāt no Direktīvas 2001/29 5. panta 5. punkta izriet, ka šīs direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums ir piemērojams tikai dažos īpašos gadījumos, kas nav pretrunā darba parastajai izmantošanai un nepamatoti neskar tiesību subjekta likumīgās intereses.
29 No tā izriet, ka, lai šīm tiesību normām pilnībā netiktu atņemta lietderīgā iedarbība, dalībvalstij, kas ir ieviesusi privātās kopēšanas izņēmumu, ar tām ir noteikts pienākums savu pilnvaru ietvaros nodrošināt, lai patiešām tiktu iekasēta šī atlīdzība, kura ir paredzēta, lai tiesību subjektiem, kuriem ir nodarīts kaitējums, šāds kaitējums tiktu atlīdzināts, it īpaši, ja tas ir radies minētās dalībvalsts teritorijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. septembris, Ametic, C‑263/21, EU:C:2022:644, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Trešām kārtām, šādu interpretāciju apstiprina attiecīgo tiesību normu mērķi.
31 No vienas puses, Direktīvas 2001/29 4. un 9. apsvērumā ir noteikts, ka šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt augstu intelektuālā īpašuma aizsardzības līmeni, kam jāveicina lieli ieguldījumi jaunradē un jauninājumos, tostarp tīklu infrastruktūrā, tādējādi veicinot Eiropas rūpniecības izaugsmi un lielāku konkurētspēju, un ka autortiesību un blakustiesību saskaņošanas pamatā jābūt augstam aizsardzības līmenim, jo šīm tiesībām ir izšķiroša nozīme intelektuālajā jaunradē.
32 No otras puses, runājot konkrētāk par šīs direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta mērķi, no tās 35. un 38. apsvēruma izriet, ka šī tiesību norma atspoguļo Eiropas Savienības likumdevēja gribu izveidot īpašu atlīdzības sistēmu, kuras īstenošana sākas, kolīdz ir konstatēts kaitējums tiesību subjektiem, kura rezultātā principā rodas pienākums to tiem “atlīdzināt” vai “kompensēt” (spriedumi, 2022. gada 24. marts, Austro‑Mechana, C‑433/20, EU:C:2022:217, 37. punkts, un 2022. gada 8. septembris, Ametic, C‑263/21, EU:C:2022:644, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
33 Proti, fiziskas personas veikta kopijas privātai lietošanai izgatavošana, ja tā ir notikusi, iepriekš nelūdzot attiecīgo tiesību subjektu atļauju, ir uzskatāma par darbību, kas var radīt kaitējumu šim tiesību subjektam (spriedums, 2017. gada 29. novembris, VCAST, C‑265/16, EU:C:2017:913, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktā minētajām raidorganizācijām dalībvalstīs, kuras ir ieviesušas privātas kopēšanas izņēmumu, principā ir jāatzīst šīs direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētās tiesības uz taisnīgu atlīdzību tāpat kā citiem šajā 2. pantā skaidri minētajiem tiesību subjektiem.
35 Tā kā Direktīvas 2001/29 tiesību normās nav sīkāk precizēti dažādie taisnīgas atlīdzības sistēmas elementi, dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība to noteikšanā. Dalībvalstīm tostarp ir jānosaka personas, kurām ir jāmaksā šī atlīdzība, kā arī jānosaka minētās atlīdzības veids, nosacījumi un apmērs (spriedumi, 2022. gada 24. marts, Austro‑Mechana, C‑433/20, EU:C:2022:217, 41. punkts, un 2022. gada 8. septembris, Ametic, C‑263/21, EU:C:2022:644, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
36 Nosakot šādas taisnīgas atlīdzības veidu, nosacījumus un iespējamo apmēru, dalībvalstīm, kā tas izriet no Direktīvas 2001/29 35. apsvēruma, ir jāņem vērā katra gadījuma konkrētie apstākļi un it īpaši iespējamais kaitējums, ko attiecīgā darbība nodara tiesību subjektiem. Turklāt šajā apsvērumā ir precizēts, ka dažos gadījumos, kad tiesību subjektam nodarītais kaitējums ir minimāls, maksājuma pienākums var nebūt.
37 Tādējādi no iedibinātās judikatūras izriet, ka taisnīgai atlīdzībai un līdz ar to arī sistēmai, uz kuru tā balstīta, un tās apmēram ir jābūt saistītam ar kaitējumu, kas tiesību subjektiem radīts privāto kopiju izgatavošanas dēļ. Proti, jebkura taisnīga atlīdzība, kas nav saistīta ar tiesību subjektiem šādas izgatavošanas rezultātā nodarīto kaitējumu, nebūtu saderīga ar Direktīvas 2001/29 31. apsvērumā noteikto prasību, saskaņā ar kuru ir jāsaglabā taisnīgs līdzsvars starp tiesību subjektiem un aizsargātu objektu lietotājiem (spriedumi, 2013. gada 11. jūlijs, Amazon.com International Sales u.c., C‑521/11, EU:C:2013:515, 62. punkts, kā arī 2022. gada 24. marts, Austro‑Mechana, C‑433/20, EU:C:2022:217, 49. un 50. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
38 Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka, tāpat kā dalībvalstis var paredzēt vai neparedzēt vienu vai otru no Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punktā precizētajiem izņēmumiem, tostarp izņēmumu saistībā ar privāto kopēšanu, tām, kā tas ir apstiprināts šīs direktīvas 35. apsvērumā, ir iespēja noteiktos gadījumos, kas ietilpst to brīvi noteiktu izņēmumu piemērošanas jomā, paredzēt atbrīvojumu no taisnīgās atlīdzības samaksas, ja tiesību subjektiem radītais kaitējums ir minimāls (spriedums, 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 59. un 60. punkts).
39 Attiecībā uz kaitējuma noteikšanu no Tiesas judikatūras, protams, izriet, ka tās robežvērtības noteikšanai, kuru nesasniedzot kaitējums var tikt kvalificēts kā “minimāls” šī apsvēruma izpratnē, ir jāietilpst dalībvalstu rīcības brīvībā (spriedums, 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 61. punkts).
40 Tomēr vēl ir nepieciešams, lai, piemērojot šo robežvērtību, dalībvalstis ievērotu vienlīdzīgas attieksmes principu, kas ir Hartas 20. pantā paredzēts vispārējs Savienības tiesību princips (spriedums, 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Šajā gadījumā vispirms ir jānorāda, pirmkārt, kā ģenerāladvokāts to ir darījis secinājumu 30. punktā, ka nav nozīmes apstāklim, uz kuru atsaucas Vācijas valdība, lai pamatotu to, ka visām raidorganizācijām ir liegtas tiesības uz taisnīgu atlīdzību, jo dažas no tām, kurām ir arī filmu producentu statuss, šajā ziņā jau saņem taisnīgu atlīdzību.
42 Proti, no vienas puses, šo dažādo tiesību subjektu ekskluzīvo reproducēšanas tiesību priekšmets nav identisks. Direktīvas 2001/29 2. panta d) punktā filmu pirmo fiksāciju producentiem ir piešķirtas ekskluzīvas tiesības atļaut savu filmu oriģināla un kopiju reproducēšanu un tiek aizsargāts šo producentu organizatoriskais un ekonomiskais ieguldījums, savukārt ar šīs direktīvas 2. panta e) punktu raidorganizācijām ir piešķirtas ekskluzīvas reproducēšanas tiesības uz to pārraidīto raidījumu fiksēšanu un tiek aizsargāts raidījuma pārraides tehniskais sniegums. No tā izriet, ka nesakrīt arī šiem subjektiem saistībā ar privātu kopēšanu radītais kaitējums.
43 No otras puses, kā izriet no lietas materiāliem, raidorganizāciju filmu producentu statuss var būt ar mainīgu intensitāti atkarībā no tā, vai tās pašas producē savus raidījumus ar saviem materiālajiem resursiem un personālresursiem, vai tās pārraida pēc līguma partneru pasūtījuma producētus raidījumus vai arī atbilstoši licencei izplata trešo personu producētus raidījumus.
44 Otrkārt, kā atgādināts šī sprieduma 37. un 40. punktā, sistēmai, uz kuru ir balstīta taisnīga atlīdzība, un tās apmēram ir jābūt saistītiem ar kaitējumu, kas tiesību subjektiem nodarīts ar privāto kopēšanu, un jāatbilst Hartas 20. pantā nostiprinātajam vienlīdzīgas attieksmes principam.
45 Šajā kontekstā Tiesa jau ir nospriedusi, ka šis princips prasa, lai salīdzināmas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi attaisnota. Atšķirīga attieksme ir attaisnota, ja tā ir balstīta uz objektīvu un saprātīgu kritēriju, proti, ja tā ir saistīta ar attiecīgā tiesiskā regulējuma leģitīmi pieļaujamu mērķi un ja šī atšķirība ir samērīga ar mērķi, ko ar šo attiecīgo attieksmi ir paredzēts sasniegt (spriedumi, 2008. gada 16. decembris, Huber, C‑524/06, EU:C:2008:724, 75. punkts, un 2023. gada 4. maijs, Glavna direktsia “Pozharna bezopasnost i zashtita na naselenieto” (Nakts darbs), no C‑529/21 līdz C‑536/21 un no C‑732/21 līdz C‑738/21, EU:C:2023:374, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
46 Šajā ziņā, ņemot vērā šī sprieduma 23.–34. punktā minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktā minētās raidorganizācijas ir salīdzināmā situācijā ar citiem šajā pantā minēto tiesību subjektiem, jo visiem šiem tiesību subjektiem ir tajā paredzētās ekskluzīvās reproducēšanas tiesības.
47 Līdz ar to atšķirīgai attieksmei pret šīm raidorganizācijām un citiem tiesību subjektiem ir jābūt attaisnotai ar objektīvu un saprātīgu kritēriju un tai ir jābūt samērīgai ar mērķi, ko ar šo attiecīgo attieksmi ir paredzēts sasniegt.
48 Šajā ziņā tiesību subjektu kategorijai, ko veido raidorganizācijas, viņu raidījumu fiksāciju privātas kopēšanas dēļ nodarītā kaitējuma neesamība vai “minimālais” līmenis, ņemot vērā šī sprieduma 36. un 37. punktā atgādinātos apsvērumus, ir šāds objektīvs un saprātīgs kritērijs, kas nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai saglabātu taisnīgu līdzsvaru starp tiesību subjektiem un aizsargāto tiesību objektu lietotājiem.
49 Tomēr, ņemot vērā šī sprieduma 38. un 39. punktā minētos apsvērumus, valsts tiesai, pirmkārt, objektīvu kritēriju gaismā ir jānodrošina, lai raidorganizācijām atšķirībā no citām Direktīvas 2001/29 2. pantā paredzētajām tiesību subjektu kategorijām viņu raidījumu fiksāciju neatļautas reproducēšanu dēļ tiktu nodarīts tikai tāds kaitējums, kas var tikt kvalificēts kā “minimāls”. Otrkārt, tāpat šo objektīvo kritēriju gaismā tai ir jāpārbauda, vai tiesību subjektu kategorijā, ko veido raidorganizācijas, visas šīs organizācijas atrodas salīdzināmās situācijās, it īpaši attiecībā uz tām nodarīto kaitējumu, kas attaisno to, ka visām šīm organizācijām tiek liegtas tiesības uz taisnīgu atlīdzību.
50 Proti, vienīgi ar šo divkāršo nosacījumu valsts tiesiskais regulējums, ar kuru taisnīgas atlīdzības saņemšana ir liegta visām minētajām organizācijām, būtu jāuzskata par atbilstošu Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta prasībām.
51 Šajā ziņā ieinteresētās puses, kas iesniegušas rakstveida apsvērumus, nav vienisprātis ne par kaitējuma, kas raidorganizācijām esot nodarīts ar viņu raidījumu fiksācijas privātu kopēšanu, raksturu un apmēru, ne arī par situāciju, kādā atrodas šīs organizācijas, salīdzināmību atkarībā no tā, vai tās saņem vai nesaņem valsts finansējumu.
52 Kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 26. punktā, raidorganizācijām nodarītā iespējamā kaitējuma esamība un apmērs, tāpat kā to situāciju, kurās atrodas iespējamās atšķirīgās raidorganizāciju kategorijas, salīdzināmības pārbaude ir faktu vērtējums, kas ir jāveic iesniedzējtiesai.
53 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru raidorganizācijām, kuru raidījumu fiksācijas fiziskas personas reproducē personiskai lietošanai un nekomerciālos nolūkos, tiek liegtas šajā tiesību normā paredzētās tiesības uz taisnīgu atlīdzību, ja šīm organizācijām tiek nodarīts potenciāls kaitējums, kas nevar tikt kvalificēts kā “minimāls”.
Par tiesāšanās izdevumiem
54 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru raidorganizācijām, kuru raidījumu fiksācijas fiziskas personas reproducē personiskai lietošanai un nekomerciālos nolūkos, tiek liegtas šajā tiesību normā paredzētās tiesības uz taisnīgu atlīdzību, ja šīm organizācijām tiek nodarīts potenciāls kaitējums, kas nevar tikt kvalificēts kā “minimāls”.
[Paraksti]