TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2023. gada 23. novembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2011/95/ES – Standarti bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanai – Beļģijā dzimušu nepilngadīgo bērnu, kas atzīti par bēgļiem, tēvs – Tēvs kā “ģimenes loceklis” šīs direktīvas 2. panta j) punkta izpratnē – Šī tēva iesniegts atvasinātas starptautiskās aizsardzības pieteikums – Noraidīšana – Dalībvalstu pienākuma atzīt ieinteresētās personas tiesības saņemt šo aizsardzību, ja tā individuāli neatbilst piešķiršanas nosacījumiem, neesamība – Minētās direktīvas 23. panta 2. punkts – Nepiemērojamība
Lietā C‑374/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) iesniegusi ar 2022. gada 18. maija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 8. jūnijā, tiesvedībā
XXX
pret
Commissaire général aux réfugiés et aux apatrides,
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja A. Prehala [A. Prechal], tiesneši F. Biltšens [F. Biltgen], N. Vāls [N. Wahl], J. Pasers [J. Passer] (referents) un M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún],
ģenerāladvokāts: Dž. Pitrucella [G. Pitruzzella],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– XXX vārdā – S. Janssens, advokāte,
– Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs, C. Pochet un M. Van Regemorter, pārstāves,
– Eiropas Komisijas vārdā – A. Azéma un J. Hottiaux, pārstāves,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 20. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.) 2. panta j) punktu un 23. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp XXX, Gvinejas valstspiederīgo, kas dzīvo Beļģijā, un Commissaire général aux réfugiés et aux apatrides (ģenerālkomisārs bēgļu un bezvalstnieku jautājumos, Beļģija) par pēdējā minētā lēmumu noraidīt šajā dalībvalstī XXX iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
Atbilstošās tiesību normas
3 Direktīvas 2011/95 18., 19. un 38. apsvērumā ir paredzēts:
“(18) Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm pirmkārt būtu jāņem vērā “bērna intereses” saskaņā ar ANO 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām[, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēmusi 1989. gada 20. novembrī (Recueil des traités des Nations unies, 1577. sējums, 3. lpp.)]. un kas stājusies spēkā 1990. gada 2. septembrī]. Izvērtējot bērna intereses, dalībvalstīm jo īpaši būtu pienācīgi jāņem vērā ģimenes vienotības princips, nepilngadīgās personas labklājība un sociālā attīstība, drošības un aizsardzības apsvērumi un paša nepilngadīgā uzskati, ja vien tas iespējams saskaņā ar viņa vecuma un brieduma pakāpi.
(19) Nepieciešams paplašināt ģimenes locekļu jēdzienu, ņemot vērā dažādus īpašos atkarības apstākļus, un īpašu uzmanību pievērst bērna interesēm.
[..]
(38) Pieņemot lēmumu par tiesībām uz šajā direktīvā paredzētajiem pabalstiem [priekšrocībām], dalībvalstīm būtu pienācīgi jāņem vērā bērna intereses, kā arī īpašie apstākļi, kuros no starptautiski aizsargājamās personas ir atkarīgi tās tuvi radinieki, kuri jau atrodas dalībvalstī, un kuri nav minētās starptautiski aizsargājamās personas ģimenes locekļi. Ārkārtas apstākļos, kuros starptautiski aizsargājamās personas tuvs radinieks ir laulāts nepilngadīgais, ko nepavada viņa laulātais, nepilngadīgā intereses var tikt saistītas ar viņa izcelsmes ģimeni.”
4 Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
j) “ģimenes locekļi”, ciktāl šāda ģimene jau pastāvējusi izcelsmes valstī, ir šādi starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļi, kas atrodas tajā pašā dalībvalstī saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikumu:
– starptautiskās aizsardzības saņēmēja laulātais vai viņa neprecējies partneris, ar kuru viņam ir stabilas attiecības, ja atbilstīgi dalībvalsts tiesību aktiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi neprecētus pārus uzskata par pielīdzināmiem precētiem pāriem,
– pirmajā ievilkumā minēto pāru vai starptautiskās aizsardzības saņēmēja nepilngadīgie bērni ar nosacījumu, ka viņi ir neprecējušies, un neatkarīgi no tā, vai viņi ir dzimuši laulībā vai ārlaulībā vai arī ir adoptēti, kā noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos,
– tēvs, māte vai cits pieaugušais, kas saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi ir atbildīgs par starptautiskās aizsardzības saņēmēju, ja minētais starptautiskās aizsardzības saņēmējs ir nepilngadīgs vai neprecējies”.
5 Minētās direktīvas 3. pantā “Labvēlīgāki standarti” ir paredzēts:
“Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt labvēlīgākus standartus, lai noteiktu, kas kvalificējams kā bēglis vai persona, kura tiesīga uz alternatīvo aizsardzību, un noteiktu starptautiskās aizsardzības saturu, ciktāl šādi standarti savienojami ar šo direktīvu.”
6 Šīs pašas direktīvas 23. pantā “Ģimenes vienotības saglabāšana” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, lai varētu tikt saglabāta ģimenes vienotība.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļi, kas atsevišķi nekvalificējas šādas aizsardzības saņemšanai, ir tiesīgi pieprasīt pabalstus [priekšrocības], kas minēti 24. līdz 35. pantā, saskaņā ar valstī noteiktajām procedūrām un ciktāl tie savienojami ar ģimenes locekļa personīgo tiesisko statusu.
3. Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro, ja ģimenes loceklis ir vai būtu izslēgts no starptautiskās aizsardzības atbilstoši III un V nodaļai.
4. Neatkarīgi no 1. un 2. punkta dalībvalstis var atteikt, samazināt vai atsaukt tajos minētos pabalstus [priekšrocības] valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ.
5. Dalībvalstis var izlemt, ka šo pantu piemēro arī citiem tuviem radiniekiem, kas dzīvojuši kopā kā ģimenes locekļi izcelsmes valsts atstāšanas laikā un kas tajā laikā pilnīgi vai galvenokārt bija atkarīgi no starptautiskās aizsardzības saņēmēja.”
7 Direktīvas 2011/95 24.–35. pantā uzskaitītās priekšrocības ir saistītas ar uzturēšanās tiesībām, ceļošanas dokumentiem, darba iespējām, izglītības pieejamību un kvalifikāciju atzīšanas procedūru pieejamību, sociālo labklājību, veselības aprūpi, nepilngadīgajiem bez pavadības, izmitināšanas vietu pieejamību, pārvietošanās brīvību dalībvalstī, integrācijas iespēju pieejamību un, visbeidzot, repatriāciju.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
8 XXX, Gvinejas valstspiederīgais, 2007. gadā ieradās Beļģijā. Viņš iesniedza pirmo starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas tika noraidīts, pēc tam 2010. un 2011. gadā iesniedza divus citus pieteikumus, ko Beļģijas iestāde atteicās ņemt vērā.
9 2019. gada 29. janvārī viņš iesniedza ceturto starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Šī pieteikuma pamatojumā viņš norādīja, ka ir tēvs diviem bērniem, kuri dzimuši Beļģijā 2016. un 2018. gadā un kuriem šajā valstī tāpat kā viņu mātei ir atzīts bēgļu statuss.
10 Pēc tam, kad šis ceturtais pieteikums bija noraidīts kā nepieņemams, XXX cēla prasību Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome, Beļģija), kas to noraidīja ar 2020. gada 17. aprīļa lēmumu.
11 Iesniedzējtiesa, kurā iesniegta kasācijas sūdzība par šo lēmumu, apšauba Direktīvas 2011/95 23. panta piemērojamību, ko pieprasa XXX, viņa situācijai, jo no šīs direktīvas 2. panta j) punkta izriet, ka starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļi, uz kuriem attiecas minētā direktīva, ir ģimenes locekļi, “ciktāl šāda ģimene jau pastāvējusi izcelsmes valstī”, un no XXX sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka viņa ģimene ir pastāvējusi nevis izcelsmes valstī, bet gan Beļģijā. Šis ir pirmā un otrā prejudiciālā jautājuma priekšmets.
12 Gadījumā, ja Direktīvas 2011/95 23. pants ir piemērojams, iesniedzējtiesa norāda, ka prasītājs pamatlietā apgalvo, ka, tā kā Direktīvas 2011/95 23. pants nav ticis pareizi transponēts Beļģijas tiesībās, tam esot tieša iedarbība, kas uzliek Beļģijas Karalistei pienākumu piešķirt viņam starptautisko aizsardzību. Iesniedzējtiesa, šaubīdamās par šī apgalvojuma pamatotību, jo 23. pantā ir minēta tikai šīs direktīvas 24.–35. pantā paredzēto priekšrocību piešķiršana un no minētā 23. panta iespējamās tiešās iedarbības var izrietēt nekas vairāk kā vien šī piešķiršana, uzskata, ka tai ir jāuzdod jautājums Tiesai, jo šajā gadījumā tai ir jālemj pēdējā instancē. Šie apsvērumi liek iesniedzējtiesai uzdot trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu. Turklāt šī tiesa norāda, ka tai šķiet lietderīgi uzdot Tiesai piekto jautājumu, kura formulējumu tai ierosināja prasītājs pamatlietā.
13 Lai gan iesniedzējtiesai atkal ir šaubas, vai ir pamatots prasītāja pamatlietā arguments, ka bērna intereses un ģimenes dzīves neaizskaramība nozīmē, ka saskaņā ar šīs direktīvas 23. pantu starptautiskā aizsardzība tiek piešķirta to bērnu tēvam, kuri ir atzīti par bēgļiem Beļģijā un kuri tajā ir dzimuši, pat ja šis tēvs neatbilst šīs aizsardzības saņemšanai nepieciešamajiem nosacījumiem – jo šādu iznākumu, šķiet, varētu nodrošināt uzturēšanās atļauja piešķiršana, kas minētajam tēvam ļautu likumīgi uzturēties Beļģijā –, tā uzskata, ka tai ir pienākums attiecīgo jautājumu arī uzdot Tiesai, ņemot vērā, ka tā lemj pēdējā instancē. Šādos apstākļos šī tiesa nolēma uzdot Tiesai sesto prejudiciālo jautājumu, kura formulējumu tai tāpat ierosināja prasītājs pamatlietā.
14 Šādos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Direktīvas 2011/95] 2. panta j) punkts un 23. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ir piemērojami divu Beļģijā dzimušu un tajā par bēgļiem atzītu bērnu tēvam, ja iepriekš minētajā 2. panta j) punktā ir precizēts, ka starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļi, uz ko attiecas Direktīva 2011/95, ir ģimenes locekļi, “ciktāl šāda ģimene jau pastāvējusi izcelsmes valstī”?
2) Vai [prasītāja pamatlietā] tiesas sēdē minētais apstāklis, ka viņa bērni ir no viņa atkarīgi un ka, pēc prasītāja domām, bērna interešu prioritāte prasa, lai viņam tiktu piešķirta starptautiskā aizsardzība, saskaņā ar [Direktīvas 2011/95] 18., 19. un 38. apsvērumu nozīmē, ka [šīs direktīvas] jēdziens “starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļi” ir jāattiecina arī uz ģimeni, kas nebija nodibināta izcelsmes valstī?
3) Ja uz pirmajiem diviem jautājumiem tiktu sniegta apstiprinoša atbilde, vai [Direktīvas 2011/95] 23. pantam, kas nebija transponēts Beļģijas tiesībās, paredzot piešķirt uzturēšanās atļauju vai starptautisko aizsardzību Beļģijā dzimušu un tajā par bēgļiem atzītu bērnu tēvam, var būt tieša iedarbība?
4) Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai transponēšanas neesamības dēļ Beļģijā dzimušu un tajā par bēgļiem atzītu bērnu tēvam ar [Direktīvas 2011/95] 23. pantu ir piešķirtas tiesības pieprasīt [šīs direktīvas] 24.–35. pantā minētās priekšrocības, tostarp uzturēšanās atļauju, kas ļauj viņam likumīgi uzturēties Beļģijā kopā ar viņa ģimeni, vai arī tiesības uz starptautisko aizsardzību, pat ja tēvs atsevišķi nekvalificējas starptautiskās aizsardzības saņemšanai?
5) Vai [Direktīvas 2011/95] 23. panta, lasot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 18. un 24. pantu un [šīs direktīvas] 18., 19. un 38. apsvērumu, lietderīgā iedarbība nozīmē, ka dalībvalstij, kura nav pielāgojusi savus valsts tiesību aktus tādējādi, lai šāda statusa saņēmēja ģimenes locekļi [minētās direktīvas 2. panta j) punkta nozīmē vai tad, ja attiecībā uz tiem pastāv šāda individuāla atkarības situācija,] varētu pieprasīt konkrētas priekšrocības, ja viņi atsevišķi nekvalificējas šī statusa saņemšanai, minētajiem ģimenes locekļiem ir jāatzīst tiesības uz atvasinātu bēgļa statusu, lai viņi varētu iegūt minētās priekšrocības ģimenes vienotības saglabāšanas nolūkā?
6) Vai [Direktīvas 2011/95] 23. pantā, lasot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 18. un 24. pantu un [šīs direktīvas] 18., 19. un 38. apsvērumu, dalībvalstij, kura nav pielāgojusi savas valsts tiesības tādējādi, lai bēgļa vecāki varētu izmantot šīs direktīvas 24.–35. pantā minētās priekšrocības, ir noteikts pienākums piešķirt [šiem vecākiem] atvasinātu starptautisko aizsardzību, lai primāri ņemtu vērā bērna interešu prioritāti un nodrošinātu šī bērna bēgļa statusa efektivitāti?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
15 Kā izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, ar LESD 267. pantu noteiktā procedūra ir sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām instruments, ar ko Tiesa sniedz valstu tiesām norādes par Savienības tiesību interpretāciju, kuras tām vajadzīgas, lai izspriestu tajās izskatāmās lietas. Prejudiciālā nolēmuma procedūras pamatā ir nevis konsultatīvu viedokļu sniegšana par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan vajadzība efektīvi atrisināt strīdu. Kā izriet no paša LESD 267. panta formulējuma, lūgtajam prejudiciālajam nolēmumam ir jābūt “vajadzīgam”, lai iesniedzējtiesa varētu “sniegt spriedumu” lietā, kuru tā izskata (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 43.–45. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
16 Tādējādi Tiesa ir vairākkārt atgādinājusi, ka gan no LESD 267. panta formulējuma, gan no tā sistēmas izriet, ka prejudiciālā nolēmuma procedūras priekšnoteikums tostarp ir strīda faktiskā izskatīšana valstu tiesās, kā ietvaros tām ir jāpieņem nolēmums, kurā var tikt ņemts vērā prejudiciālais spriedums (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
17 No lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegtās informācijas un Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā iesniedzējtiesā ir celta prasība par lēmumu, ar kuru prasītājam pamatlietā tika atteikta viņa lūgtā starptautiskā aizsardzība. Savukārt no šī lēmuma un lietas materiāliem neizriet, ka šis prasītājs būtu konkrēti lūdzis vienu vai vairākas Direktīvas 2011/95 24.–35. pantā, uz kuriem ir atsauce šīs direktīvas 23. panta 2. punktā, uzskaitītās priekšrocības, ne arī tas, ka pamatlietā aplūkotais lēmums attiektos uz šādu priekšrocību piešķiršanas atteikumu.
18 Tā vietā, lai konkrēti lūgtu kādu no priekšrocībām, kas uzskaitītas Direktīvas 2011/95 24.–35. pantā, vēršoties valsts iestādē, kas var viņam to atzīt vai atteikt, un pēc tam iespējamo atteikumu apstrīdētu kompetentajās valsts tiesās, izklāstot iemeslus, kuru dēļ viņš uzskata, ka var saņemt attiecīgo priekšrocību vai priekšrocības saskaņā ar Direktīvu 2011/95, it īpaši tās 23. pantu, prasītājs pamatlietā ir izvēlējies lūgt starptautisko aizsardzību, apgalvojot, ka šāda aizsardzība būtu vienīgā, kas varētu novērst apgalvoto šī 23. panta pareizas transponēšanas valsts tiesībās neesamību.
19 Jākonstatē – kā būtībā pareizi ir nospriedusi Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome 2020. gada 17. aprīļa lēmumā, kas apstrīdēts iesniedzējtiesā –, ka pat neatkarīgi no tā, vai prasītājs pamatlietā, kura ģimene nebija pastāvējusi izcelsmes valstī, vajadzības gadījumā un neatkarīgi no Direktīvas 2011/95 23. panta 2. punkta formulējuma, to lasot kopā ar tās 2. panta j) punktu, varētu pieprasīt priekšrocības atbilstoši šim 23. pantam un vai pēdējais minētais pants ir vai nav pareizi transponēts valsts tiesībās, ieinteresētā persona katrā ziņā nevar saņemt starptautisko aizsardzību, jo tā individuāli neatbilst šādas aizsardzības piešķiršanai Savienības tiesībās izvirzītajiem nosacījumiem.
20 Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvā 2011/95 nav paredzēta bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusa atvasināta attiecināšana uz personas, kam tas piešķirts, ģimenes locekļiem, kuri individuāli neatbilst minētā statusa piešķiršanas nosacījumiem. No šīs direktīvas 23. panta izriet, ka tas vienīgi uzliek dalībvalstīm pienākumu pielāgot savu tiesisko regulējumu tā, lai šie ģimenes locekļi – saskaņā ar valstī noteiktajām procedūrām un ciktāl tie savienojami ar ģimenes locekļa personīgo tiesisko statusu – varētu pieprasīt konkrētas priekšrocības, citastarp uzturēšanās atļauju piešķiršanu, darba iespējas vai izglītības pieejamību, kuru mērķis ir saglabāt ģimenes vienotību (spriedumi, 2018. gada 4. oktobris, Ahmedbekova, C‑652/16, EU:C:2018:801, 68. punkts, un 2021. gada 9. novembris, Bundesrepublik Deutschland (Ģimenes vienotības saglabāšana), C‑91/20, EU:C:2021:898, 36. punkts).
21 Ir taisnība, ka Savienības tiesībām nav pretrunā tas, ka dalībvalsts saskaņā ar labvēlīgākiem valsts standartiem, kādi minēti Direktīvas 2011/95 3. pantā, atvasināti un nolūkā saglabāt ģimenes vienotību piešķir bēgļa statusu šādas aizsardzības saņēmēja “ģimenes locekļiem”, tomēr ar nosacījumu, ka tas ir saderīgi ar šo direktīvu.
22 Tomēr tā ir dalībvalstīm paredzēta iespēja, ko Beļģijas likumdevējs, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, nav izmantojis attiecībā uz starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļiem, kuri individuāli neatbilst šīs aizsardzības piešķiršanas nosacījumiem.
23 Turklāt no šī sprieduma 12. un 13. punkta izriet, ka pati iesniedzējtiesa šaubās par iespēju tādas tiesības uz starptautisko aizsardzību kā pamatlietā prasītās pamatot ar Direktīvas 2011/95 23. pantu, taču, tā kā šajā gadījumā tai ir jālemj pēdējā instancē, tā tomēr uzskatīja, ka tai ir jāvēršas Tiesā.
24 Šādos apstākļos, ņemot vērā šī sprieduma 15. un 16. punktā atgādināto judikatūru un šī sprieduma 17. un 18. punktā precizēto pamatlietas priekšmetu, uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem ir jāatbild tikai tiktāl, ciktāl šo jautājumu mērķis ir noteikt, vai personai, kas atrodas tādā situācijā kā prasītājs pamatlietā, ir tiesības saņemt starptautisko aizsardzību, bet pārējā daļā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams.
25 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, it īpaši šī sprieduma 20.–22. punktā atgādinātos apstākļus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/95 23. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm nav noteikts pienākums bērna, kuram ir bēgļa statuss dalībvalstī, vecākam atzīt tiesības saņemt starptautisko aizsardzību šajā dalībvalstī.
Par tiesāšanās izdevumiem
26 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu 23. pants
ir jāinterpretē tādējādi, ka
ar to dalībvalstīm nav noteikts pienākums bērna, kuram ir bēgļa statuss dalībvalstī, vecākam atzīt tiesības saņemt starptautisko aizsardzību šajā dalībvalstī.
[Paraksti]