Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA
[MACIEJ SZPUNAR] SECINĀJUMI,
sniegti 2023. gada 23. novembrī (1)
Lieta C‑801/21 P
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs
pret
Indo European Foods Ltd
Apelācija – Eiropas Savienības preču zīme – Iebildumu process – Iebildumu noraidījums – Prasība atcelt tiesību aktu – Prasības priekšmets – Interese celt prasību – Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības
I. Ievads
1. Apelācijas sūdzībā Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 6. oktobra Indo European Foods/EUIPO – Chakari (“Abresham Super Basmati Selaa Grade One World’s Best Rice”) (T‑342/20, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2021:651), ar kuru tā apmierināja Indo European Foods Ltd prasību par EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2020. gada 2. aprīļa lēmumu (lieta R 1079/2019‑4) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) attiecībā uz grafiskas preču zīmes “Abresham Super Basmati Selaa Grade One World’s Best Rice” reģistrācijas pieteikumu.
2. Šī lieta dod Tiesai iespēju noskaidrot jautājumus par tiesvedības laikā notikušu tādu tiesību zudumu, ar kurām tika pamatots pieteikums par iebildumiem pret Eiropas Savienības preču zīmes reģistrāciju tādēļ, ka Lielbritānija un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste izstājās no Savienības.
3. Konkrētāk, rodas jautājums par šāda zuduma procesuālo ietekmi, jo apelācijas sūdzība ir vērsta vienīgi uz to, lai Vispārējā tiesa pārbaudītu prasības atcelt lēmumu, ar kuru tika noraidīts pieteikums par iebildumiem, pieņemamību.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Starptautiskās tiesības
4. Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (2), kas pieņemts 2019. gada 17. oktobrī un stājies spēkā 2020. gada 1. februārī, preambulas pirmajā, ceturtajā un astotajā daļā ir noteikts:
“Ņemot vērā, ka [Apvienotā Karaliste], ievērojot Apvienotajā Karalistē notikušā referenduma rezultātu un tās suverēno lēmumu pamest Eiropas Savienību, [..] paziņoja par nodomu izstāties no [Savienības] [..] saskaņā ar [LES 50.] pantu [..],
[..]
Atgādinot, ka saskaņā ar [LES 50.] pantu [..] un ievērojot šajā līgumā noteikto kārtību, no šā līguma spēkā stāšanās dienas Apvienotajai Karalistei pilnībā pārstāj piemērot Savienības [..] tiesības,
[..]
Ņemot vērā, ka gan Savienības, gan Apvienotās Karalistes interesēs ir noteikt pārejas jeb īstenošanas periodu, kurā [..] Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā (un parasti ar tādām pašām sekām kā dalībvalstīs) būtu jāpiemēro Savienības tiesības [..], lai novērstu traucējumus periodā, kad tiek risinātas sarunas par līgumu(-iem) par turpmākajām attiecībām.”
5. Šā līguma 1. pantā “Mērķis” ir paredzēts:
“Šajā līgumā ir noteikta kārtība, kādā [Apvienotā Karaliste] izstājas no [Savienības] [..].”
6. Saskaņā ar minētā līguma 126. pantu “Pārejas periods”:
“Ir paredzēts pārejas jeb īstenošanas periods, kas sākas šā līguma spēkā stāšanās dienā un beidzas 2020. gada 31. decembrī.”
7. Šī paša līguma 127. panta “Pārejas noteikumu piemērošanas joma” 1., 3. un 6. punktā ir noteikts:
“1. Ja vien šajā līgumā nav noteikts citādi, pārejas periodā Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā ir piemērojamas Savienības tiesības.
[..]
3. Pārejas periodā saskaņā ar 1. punktu piemērojamās Savienības tiesības Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā rada tādas pašas tiesiskās sekas kā tās, kuras rodas Savienībā un tās dalībvalstīs, un tās interpretē un piemēro saskaņā ar tām pašām metodēm un vispārīgajiem principiem, kādus piemēro Savienībā.
[..]
6. Ja vien šajā līgumā nav noteikts citādi, pārejas periodā ikvienu atsauci uz dalībvalstīm Savienības tiesībās, kas ir piemērojamas saskaņā ar 1. punktu, arī tajās, kas noteiktas, īstenojot un piemērojot minētās Savienības tiesības dalībvalstīs, saprot kā atsauci, kas ietver arī Apvienoto Karalisti.”
8. Saskaņā ar Izstāšanās līguma 185. panta ceturto daļu:
“Šā līguma Otro un Trešo Daļu, izņemot 19. pantu, 34. panta 1. punktu, 44. pantu un 96. panta 1. punktu, kā arī Sestās Daļas I sadaļu un 169. līdz 181. pantu piemēro no pārejas perioda beigām.”
B. Savienības tiesības
1. Regula Nr. 207/2009
9. Regula (EK) Nr. 207/2009 (3) tika grozīta ar Regulu (ES) 2015/2424 (4) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 207/2009”), kas stājās spēkā 2016. gada 23. martā (5).
10. Regulas Nr. 207/2009 2.‑4., 6. un 7. apsvērumā ir noteikts:
“(2) Ir vēlams [Savienībā] veicināt saskaņotu saimnieciskās darbības attīstību, kā arī pastāvīgu un līdzsvarotu tās izvēršanu, izveidojot iekšējo tirgu, kurš darbojas pareizi un nodrošina apstākļus, kas ir līdzīgi dalībvalstu tirgus apstākļiem. Lai radītu šādu tirgu un pakāpeniski padarītu to par vienotu tirgu, būtu ne tikai jāatceļ ierobežojumi brīvai preču un pakalpojumu apritei un jāievieš pasākumi, kas nodrošina netraucētu konkurenci, bet arī papildus jārada juridiski nosacījumi, kas ļautu uzņēmumiem pielāgot savu darbību [Savienības] apjomam gan preču ražošanā un izplatīšanā, gan pakalpojumu sniegšanā. Šim nolūkam preču zīmēm, kas ļauj atšķirt uzņēmumu preces un pakalpojumus pēc vienādām pazīmēm visā [Savienībā], neatkarīgi no valstu robežām, būtu jābūt vienam no juridiskajiem instrumentiem, ko uzņēmumi var izmantot.
(3) Lai turpinātu īstenot minētos [Savienības] mērķus, būtu nepieciešams paredzēt [Savienības] noteikumus [par preču zīmēm], lai uzņēmumi varētu ar vienotu procedūru iegūt [Eiropas Savienības] preču zīmes, kurām ir piešķirta vienāda aizsardzība un kuras ir spēkā visā [Savienības] teritorijā. Šādi noteiktais [Eiropas Savienības] preču zīmes vienotības princips būtu jāpiemēro, ja vien šajā regulā nav minēts citādi.
(4) Tiesību, ko preču zīmju īpašniekiem piešķir dalībvalstu likumi, teritorialitātes šķērsli nevar likvidēt ar likumu tuvināšanu. Lai uzņēmumu labā pavērtu neierobežotu saimniecisko darbību visā iekšējā tirgū, būtu nepieciešama tādu preču zīmju pastāvēšana, ko reglamentē vienoti [Savienības] tiesību akti, kas ir tieši piemērojami visās dalībvalstīs.
[..]
(6) [Savienības] tiesību akti [attiecībā uz preču zīmēm] tomēr neaizvieto dalībvalstu likumus par preču zīmēm. Faktiski nebūtu pamatoti pieprasīt uzņēmumiem reģistrēt savas preču zīmes kā [Eiropas Savienības] preču zīmes. Valstu preču zīmes joprojām ir vajadzīgas uzņēmumiem, kas nevēlas savu preču zīmju aizsardzību [Savienības] līmenī.
(7) Tiesības saistībā ar [Eiropas Savienības] preču zīmi var iegūt, tikai to reģistrējot, un reģistrāciju atsaka tad [..], ja tā ir pretrunā agrākām tiesībām.”
11. Regulas Nr. 207/2009 1. panta “Eiropas Savienības preču zīme” 2. punktā ir paredzēts:
“ES preču zīme ir vienota. Tai ir vienāds spēks visā Savienībā; to nereģistrē, nenodod un neatdod, tā nevar būt tāda lēmuma priekšmets, kas atceļ īpašnieka tiesības vai paziņo tās par spēkā neesošām, un tās izmantošanu nevar aizliegt, ja tas neattiecas uz visu Savienību. Šo principu piemēro, ja vien šajā regulā nav noteikts citādi.”
12. Šīs regulas 6. pantā “Veids, kā iegūt ES preču zīmi ” ir paredzēts:
“ES preču zīmi iegūst ar reģistrāciju.”
13. Minētās regulas 8. panta “Relatīvs atteikuma pamatojums” 4. punktā ir paredzēts:
“Ja nereģistrētas preču zīmes vai citas plašākā nekā tikai vietējas nozīmes tirdzniecībā izmantotas zīmes īpašnieks iebilst, tad preču zīmi, par kuru iesniegts pieteikums, nereģistrē, ja atbilstoši Savienības tiesību aktiem vai tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuri attiecas uz šo zīmi:
a) tiesības uz šo apzīmējumu ir iegūtas pirms ES preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas vai prasītās prioritātes datuma attiecībā uz ES preču zīmes reģistrācijas pieteikumu;
b) šī zīme uzliek īpašniekam tiesības aizliegt kādas nākošās preču zīmes izmantošanu.”
14. Šīs pašas regulas 9. panta “Tiesības, ko piešķir ES preču zīme” 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. ES preču zīmes reģistrēšana piešķir īpašniekam izņēmuma tiesības.
2. Neskarot īpašnieku tiesības, kas iegūtas pirms ES preču zīmes pieteikuma iesniegšanas datuma vai prioritātes datuma, minētās ES preču zīmes īpašniekam ir tiesības aizliegt visām trešām personām bez viņa piekrišanas izmantot komercdarbībā saistībā ar precēm vai pakalpojumiem jebkādu apzīmējumu, ja:
[..]
b) apzīmējums ir identisks vai līdzīgs ES preču zīmei un tiek lietots saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski vai līdzīgi precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem ir reģistrēta ES preču zīme, ja pastāv iespēja, ka sabiedrība šīs preču zīmes var sajaukt; sajaukšanas iespēja ietver asociācijas iespēju ar preču zīmi;
[..]”
15. Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 9.b pantu “Diena, no kuras var izmantot tiesības pret trešajām personām”:
“1. Tiesības, ko piešķir ES preču zīme, var vērst pret trešām personām no preču zīmes reģistrācijas publikācijas dienas.
2. Var pieprasīt atbilstošu atlīdzību attiecībā uz darbībām, kas veiktas pēc ES preču zīmes pieteikuma publikācijas dienas, ja minētās darbības pēc preču zīmes reģistrācijas publicēšanas ar minēto publikāciju tiktu aizliegtas.
3. Tiesa, kas izskata lietu, nelemj par minētās lietas būtību pirms reģistrācijas publikācijas.”
2. Regula (ES) 2017/1001
16. Ar Regulu (ES) 2017/1001 (6) no 2017. gada 1. oktobra tika grozīta un aizstāta Regula Nr. 207/2009 (7). Tās 12. apsvērumā ir noteikts:
“Lai nodrošinātu juridisko noteiktību un pilnīgu atbilstību prioritātes principam, saskaņā ar kuru reģistrētai agrākai preču zīmei ir prioritāte salīdzinājumā ar vēlāk reģistrētām preču zīmēm, ir jāparedz, ka ar ES preču zīmi piešķirtu tiesību īstenošanai nebūtu jāskar tās īpašnieku tiesības, kas iegūtas pirms minētās ES preču zīmes pieteikuma iesniegšanas vai prioritātes datuma. [..]”
17. Šīs regulas 46. panta “Iebildumi” 1. punktā ir noteikts:
“1. Trīs mēnešos pēc ES preču zīmes pieteikuma publicēšanas iebildumus pret preču zīmes reģistrāciju, pamatojot, ka to nevar reģistrēt, atbilstīgi 8. pantam var iesniegt:
[..]
c) šīs regulas 8. panta 4. punktā minētu agrāku preču zīmju vai apzīmējumu īpašnieki, kā arī personas, kam attiecīgi valsts tiesību akti ļauj šīs tiesības izmantot;
[..]”
18. Minētās regulas 47. panta “Iebildumu izskatīšana” 5. punktā ir paredzēts:
“Ja iebildumu izskatīšanā atklājas, ka preču zīmi nevar reģistrēt attiecībā uz dažām vai visām precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz ko ir iesniegts ES preču zīmes pieteikums, pieteikumu attiecībā uz minētajām precēm vai pakalpojumiem noraida. Pārējos gadījumos iebildumus noraida.”
19. Šīs pašas regulas 51. panta “Reģistrācija” 1. punktā ir noteikts:
“[..] Ja visi iesniegtie iebildumi ir zaudējuši spēku atsaukuma, noraidījuma vai citas rīcības rezultātā, preču zīmi un 111. panta 2. punktā minētās ziņas ieraksta reģistrā. Reģistrāciju publicē.”
20. Regulas 2017/1001 66. panta “Lēmumi, par kuriem var iesniegt apelāciju” 1. punktā ir paredzēts:
“Apelāciju var iesniegt par 159. panta a) līdz d) punktā [..] norādīto Biroja lēmējiestāžu lēmumiem. Minētie lēmumi stājas spēkā tikai no 68. pantā minētā apelācijas perioda termiņa beigām. Apelācijas iesniegšanai ir apturošs efekts.”
21. Šīs regulas 71. panta “Lēmumi attiecībā uz apelācijām” 3. punktā ir noteikts:
“Apelācijas padomes lēmumi stājas spēkā tikai no 72. panta 5. punktā minētā termiņa beigām vai, ja minētajā laikā ir celta prasība Vispārējā tiesā, no šādas prasības noraidīšanas brīža vai no brīža, kad Tiesā iesniegta apelācija par Vispārējās tiesas lēmuma noraidīšanu.”
22. Minētās regulas 72. panta “Prasības Tiesā” 1., 2., 3. un 6. punktā ir paredzēts:
“1. Pret Apelācijas padomju lēmumiem attiecībā uz apelācijām var celt prasības Vispārējā tiesā.
2. Prasību var celt, pamatojoties uz nekompetenci, būtiska procesuāla pārkāpuma, LESD vai šīs regulas pārkāpumu vai kāda tiesību akta pārkāpumu saistībā ar to piemērošanu, vai pilnvaru pārsniegšanu.
3. Vispārējai tiesai ir piekritība anulēt vai izmainīt apstrīdēto lēmumu.
[..]
6. Birojs veic nepieciešamos pasākumus, lai ievērotu Vispārējās tiesas spriedumu, vai gadījumā, ja par minēto spriedumu iesniegta apelācija, Tiesas spriedumu.”
III. Tiesvedības priekšvēsture
23. Tiesvedības priekšvēsture ir detalizēti izklāstīta pārsūdzētajā spriedumā, uz ko šajā ziņā tiek veikta atsauce (8). Elementus, kas ir būtiski un vajadzīgi šo secinājumu izpratnei, var apkopot šādi.
24. Hamid Ahmad Chakari 2017. gada 14. jūnijā iesniedza EUIPO Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu. 2017. gada 6. septembrī šis pieteikums tika publicēts Bulletin des marques de l’Union européenne [Eiropas Savienības Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 169/2017.
25. Indo European Foods 2017. gada 13. oktobrī iesniedza iebildumus pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju. Iebildumu pamatā bija agrāk nereģistrēta vārdiska preču zīme, kas tika izmantota Apvienotajā Karalistē. Iebilduma pamatojumam tika izvirzīts Regulas 2017/1001 8. panta 4. punktā norādītais pamats. Indo European Foods būtībā uzsvēra, ka saskaņā ar Apvienotajā Karalistē piemērojamām tiesībām tā būtu tiesīga nepieļaut reģistrācijai pieteiktās preču zīmes izmantošanu, ceļot tā saukto “plašas” formas prasību saistībā ar apzīmējuma uzurpāciju (action for passing off).
26. Iebildumu nodaļa 2019. gada 5. aprīlī pilnībā noraidīja iebildumu, jo Indo European Foods iesniegtie pierādījumi nebija pietiekami, lai pamatotu, ka agrāka preču zīme ir tikusi izmantota plašākā nekā tikai vietējas nozīmes komercdarbībā pirms attiecīgā datuma un attiecīgajā teritorijā.
27. 2019. gada 16. maijā Indo European Foods iesniedza prasību par Iebildumu nodaļas lēmumu.
28. Ar apstrīdēto lēmumu EUIPO Apelācijas ceturtā padome prasību noraidīja kā nepamatotu, jo Indo European Foods nebija pierādījusi, ka tā sauktais “plašas” formas pārkāpums saistībā ar apzīmējuma uzurpāciju tai ļautu aizliegt reģistrācijai pieteiktās preču zīmes izmantošanu Apvienotajā Karalistē.
IV. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
29. Ar pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 2. jūnijā, Indo European Foods iesniedza prasību atcelt un grozīt apstrīdēto lēmumu.
30. Savas prasības pamatojumam Indo European Foods izvirzīja vienu pamatu, kas balstīts uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta apakšpunkta pārkāpumu.
31. Savā atbildes rakstā EUIPO it īpaši apgalvoja, ka, tā kā iebildumi pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju bija balstīti uz agrāku Apvienotajā Karalistē nereģistrētu preču zīmi, lai gan šai preču zīmei ar Apvienotās Karalistes tiesībām piešķirtā aizsardzība saglabājās spēkā Izstāšanās līguma 126. un 127. pantā paredzētajā pārejas periodā (turpmāk tekstā – “pārejas periods”), iebildumu procesam un prasībai Vispārējā tiesā pēc šā perioda beigām tomēr zūd to priekšmets. Turklāt EUIPO apgalvoja, ka, tā kā apstrīdētā lēmuma atcelšana Indo European Foods vairs nevarētu sniegt nekādu labumu, tai vairs neesot intereses celt prasību tiesvedībā Vispārējā tiesā.
32. Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā uzskatīja, ka prasība ir pieņemama, un atcēla apstrīdēto lēmumu. Runājot par EUIPO izvirzītajiem argumentiem par pieņemamību, Vispārējā tiesa, pirmkārt, minētā sprieduma 17.‑23. punktā konstatēja, ka nevarētu uzskatīt, ka strīda priekšmets zūd brīdī, kad tiesvedības gaitā radies notikums, kā rezultātā agrāka preču zīme varētu zaudēt nereģistrētas preču zīmes vai cita tāda apzīmējuma statusu, kas izmantots plašākā nekā tikai vietējas nozīmes komercdarbībā, tostarp pēc dalībvalsts iespējamās izstāšanās no Savienības, izņemot, ja Vispārējai tiesai būtu jāņem vērā pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas radušies apstākļi, kuri nevar ietekmēt tā pamatotību. Otrkārt, minētā sprieduma 24.‑27. punktā Vispārējā tiesa noraidīja EUIPO argumentus, kuru mērķis bija pierādīt, ka Indo European Foods ir zudusi interese celt prasību, nospriežot, ka nevar apgalvot, ka apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā Apelācijas padomei būtu jānoraida prasība, jo agrākas preču zīmes, kas aizsargāta ar dalībvalsts tiesībām, neesamības dēļ Apelācijas padomei, izvērtējot faktus, būtu jāņem vērā nevis jaunā lēmuma pieņemšanas brīdis, bet gan stadija, kurā prasība atradās pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.
V. Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā
33. Ar 2022. gada 7. aprīļa rīkojumu Tiesa pieņēma šo apelācijas sūdzību, konstatējot, ka EUIPO iesniegtais pieteikums par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu juridiski pietiekami pierāda, ka apelācijas sūdzībā ir izvirzīts jautājums, kas ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei un attīstībai.
34. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 16. jūnija lēmumu Vācijas Federatīvajai Republikai tika atļauts iestāties lietā EUIPO atbalstam.
35. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 16. decembra rīkojumu Walsall Conduits Ltd pieteikums iestāties lietā Indo European Foods atbalstam tika noraidīts.
36. Apelācijas sūdzībā EUIPO lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– atzīt, ka nav jālemj par Indo European Foods celto prasību par apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Indo European Foods atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā un tiesvedībā Vispārējā tiesā.
37. Atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību Indo European Foods lūdz Tiesu:
– apelācijas sūdzību noraidīt;
– piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.
38. Vācijas Federatīvā Republika atbalsta EUIPO prasījumus.
39. EUIPO un Indo European Foods tika uzklausīti tiesas sēdē, kas notika 2023. gada 14. septembrī.
VI. Vērtējums
40. Apelācijas sūdzības pamatojumam EUIPO izvirza vienu vienīgu pamatu, kurš ietver trīs daļas un attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi nosacījumu attiecībā uz Indo European Foods intereses celt prasību saglabāšanos. Vienīgā pamata pirmajā daļā EUIPO apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, sajaucot jēdzienu “tiesiskuma pārbaude” un autonomu prasību par intereses celt prasību saglabāšanos. Šā pamata otrajā daļā EUIPO apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un nav pietiekami pamatojusi savu lēmumu, in concreto neizvērtējot Indo European Foods intereses celt prasību saglabāšanos, ņemot vērā īpatnības preču zīmju tiesību jomā. Minētā pamata trešajā daļā EUIPO apgalvo, ka no Vispārējās tiesas pieļautajām kļūdām izriet pienākums EUIPO neņemt vērā pārejas perioda beigu tiesiskās sekas.
41. Savu izvērtējumu sākšu ar vienīgā pamata pirmās daļas pārbaudi, detalizēti izklāstot iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka tā ir jānoraida (A). Turpinājumā es pierādīšu, ka, manuprāt, Indo European Foods ir interese celt prasību Vispārējā tiesā, līdz ar to vienīgā pamata otrā un trešā daļa arī ir jānoraida un tās nevar izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu (B un C).
A. Par vienīgā pamata pirmo daļu – Vispārējā tiesā iesniegtās prasības priekšmets
42. Sava vienīgā pamata pirmajā daļā EUIPO apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 15.‑21. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu – lai noteiktu, vai Indo European Foods interese celt prasību ir saglabājusies, koncentrējoties uz jautājumu, vai pārejas perioda beigas varēja ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu tā pieņemšanas brīdī. Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa esot sajaukusi tiesiskuma pārbaudi ar prasību par intereses celt prasību saglabāšanos.
43. Tomēr man šķiet, ka šie argumenti izriet no pārsūdzētā sprieduma un tajā minētās judikatūras kļūdainas interpretācijas.
44. Proti, vēlos norādīt, ka pretēji tam, ko apgalvo EUIPO, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 15.‑21. punktā ir izvērtējusi nevis jautājumu par Indo European Foods intereses celt prasību saglabāšanos vai apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, bet gan jautājumu par prasības priekšmeta zudumu, proti, Apelācijas padomes 2020. gada 2. aprīļa lēmumu, ar kuru tā noraidīja Indo European Foods iesniegto pieteikumu par iebildumiem.
45. Prasības priekšmets un to iesniegušās personas interese celt prasību ir divi atšķirīgi jautājumi. Prasības atcelt tiesību aktu priekšmets ir objektīvs elements, proti, akts, kuru tiek lūgts atcelt. Interese celt prasību ir subjektīvs elements, kura mērķis ir noteikt, vai prasības iznākums varētu radīt labumu lietas dalībniekam, kurš to ir cēlis (9).
46. Protams, šie divi elementi bieži ir saistīti, it īpaši, ciktāl intereses celt prasību esamība tiek vērtēta, “ņemot vērā prasības priekšmetu” (10), un prasības priekšmeta zudums noteikti izraisa intereses celt prasību zudumu. Tomēr prasītāja interese celt prasību var zust arī tad, ja prasības priekšmets turpina pastāvēt (11).
47. Prasības atcelt tiesību aktu priekšmeta saglabāšanās nozīmē, ka lēmums, uz kuru tā attiecas, turpina radīt sekas. Tādējādi judikatūrā ir noteikts, ka prasības priekšmeta zudums var izrietēt tostarp no akta atsaukšanas vai aizstāšanas tiesvedības laikā (12). Tāpat ir ticis nospriests, ka prasībai, kas attiecas uz EUIPO lēmumu par pieteikumu par iebildumiem, nav priekšmeta, ja šis pieteikums iebildumiem ir ticis atsaukts pēc vienošanās starp pusēm (13), ja preču zīme, uz kuru balstīti iebildumi, ir tikusi paziņota par spēkā neesošu (14), vai arī ja reģistrācijas pieteikums, pret kuru lietas dalībnieks ir iebildis, ir ticis atsaukts (15).
48. Norādīšu, ka katrā no šīm situācijām Tiesa nosprieda, ka prasības atcelt tiesību aktu priekšmets ir zudis, lai gan tiesvedības laikā bija noticis notikums, kas radīja ex tunc sekas, tādējādi attiecīgais lēmums būtu bijis jāuzskata par tādu, kas nekad nav pastāvējis.
49. Šādos apstākļos, lai atbildētu uz EUIPO argumentu par Vispārējā tiesā celtās prasības priekšmeta zudumu, Vispārējai tiesai bija jāpārbauda, vai tas, ka pēc pārejas perioda beigām un tiesvedības Vispārējā tiesā laikā agrāko tiesību, uz kurām bija balstīts apstrīdētajā lēmumā aplūkotais pieteikums par iebildumiem, zudums varēja ietekmēt strīdu par pieteikuma noraidīšanu, kā rezultātā šo strīdu vajadzēja uzskatīt par tādu, kas nekad nav pastāvējis.
50. Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo EUIPO, Vispārējā tiesa centās noteikt nevis to, vai pārejas perioda beigas pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības varēja ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, bet tikai to, vai šādi apstākļi varēja ietekmēt prasības priekšmeta saglabāšanos.
51. Šajā ziņā no pārsūdzētā sprieduma 20. un 21. punkta skaidri izriet, ka Vispārējā tiesa nosprieda, ka, lai gan no judikatūras izriet, ka agrāko tiesību, uz kurām ir balstīts pieteikums par iebildumiem, zudums Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības dēļ varētu ietekmēt pieteikuma par iebildumiem iznākumu, kad tas nonāktu procesā EUIPO, turpretī Vispārējā tiesā celtā prasība nevarētu zaudēt savu priekšmetu tikai tādēļ, ka preču zīme, uz kuru balstīti iebildumi, tiesvedības gaitā šajā tiesā ir kļuvusi spēkā neesoša.
52. EUIPO ieskatā, lai gan ir skaidrs, ka gadījumā, ja agrāko tiesību, uz kurām ir balstīts iebildumu pieteikums, zudums notiek procesā EUIPO pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, būtu jāuzskata, ka prasības priekšmets apstrīdētā lēmuma spēkā neesamības dēļ nepastāv, tomēr no tā, ka agrāko tiesību zudums noticis tikai pēc minētā lēmuma pieņemšanas, nevarētu automātiski izdarīt secinājumu, ka prasības priekšmets saglabājas. It īpaši EUIPO apgalvo, ka iespējamība, ka agrākās tiesības ir bijušas iebildumu pamatā pagātnē, nenorāda, ka prasītājam būtu radusies, pastāvoša, aktuāla un reāla interese celt prasību.
53. Tomēr, kā jau norādīju šo secinājumu 42. un 43. punktā, no pārsūdzētā sprieduma skaidri izriet, ka ar šo pamatojumu Vispārējā tiesa ir lēmusi nevis par to, vai pastāv interese celt prasību, bet tikai par jautājumu, kas attiecas uz strīda priekšmeta saglabāšanos, līdz ar to EUIPO izvirzītais arguments man šķiet neefektīvs.
54. Turklāt Vispārējās tiesas veiktajā izvērtējumā, manuprāt, nav pieļauta nekāda tiesību kļūda. Vispārējā tiesa pamatoti nošķir pieteikuma par iebildumiem, kas iesniegts EUIPO, priekšmetu un Vispārējā tiesā celtās prasības priekšmetu. Procesa EUIPO priekšmets ir pieteikums par iebildumiem, kas balstīts uz Apvienotās Karalistes tiesībām. Tātad teorētiski šim pieteikumam var zust priekšmets gadījumā, ja zūd agrākās tiesības, uz kurām tas bija balstīts procesa laikā. Savukārt prasība Vispārējā tiesā attiecas uz lēmumu, kas tika pieņemts procesa EUIPO rezultātā, kad tiesības, uz kurām bija balstīts pieteikums, joprojām bija spēkā.
55. Šajā ziņā, kā to pamatoti norāda Vispārējā tiesa, nevar ņemt vērā pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas radušos apstākļus, ja šiem apstākļiem nav iedarbības uz iebildumu procesu, kura galīgais posms ir tiesvedība Vispārējā tiesā (16).
56. Tomēr agrāko tiesību zudums Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības dēļ, ja tas notiek pēc lēmuma pieņemšanas, nevar ietekmēt procesu EUIPO, jo to nevar uzskatīt par tādu, kas izraisa agrāko tiesību zudumu tādā veidā, lai varētu uzskatīt, ka tās nekad nav pastāvējušas. Kā norāda Indo European Foods, nekas Izstāšanās līgumā neļauj izdarīt secinājumu, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības izraisa agrāko tiesību zudumu ex tunc. Gluži pretēji, no šī līguma skaidri izriet, ka līdz pārejas perioda beigām Savienības tiesības joprojām ir piemērojamas Apvienotajai Karalistei. Tātad šīs dalībvalsts izstāšanās no Savienības ir jāvērtē nevis kā tāda, kas nozīmē, ka tā nekad nav bijusi Savienības dalībvalsts un ka līdz ar to intelektuālā īpašuma tiesībām, kas balstītas uz valsts tiesībām, nekad nav bijis nekādas nozīmes Savienības tiesību sistēmā, bet gan tikai kā tāda, kas nozīmē, ka šīm tiesībām kopš pārejas perioda beigām vairs nav Regulā 2017/1001 paredzēto seku.
57. Šādos apstākļos es uzskatu, ka Vispārējā tiesa pamatoti nosprieda, ka tajā celtā prasība saglabā savu priekšmetu. No tā izriet, ka vienīgā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
B. Par vienīgā pamata otro daļu – intereses celt prasību saglabāšanās
58. Vienīgā pamata otrajā daļā EUIPO apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, neizvērtējot Indo European Foods interesi celt prasību in concreto un vienīgi noraidot EUIPO argumentus, ar kuriem tika apstrīdēta tās esamība. Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa arī neesot pietiekami pamatojusi savu lēmumu. Otrkārt, EUIPO apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, savu vērtējumu koncentrējot uz jautājumu, vai agrākās tiesības varētu būt iebildumu pamats, un tādējādi neņemot vērā iebildumu procesa un Savienības preču zīmju tiesību īpatnības.
59. Runājot par pirmo EUIPO formulēto argumentu, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasītājam pašam ir jāpierāda tā interese celt prasību, kas ir pirmais un būtiskais jebkuras prasības tiesā nosacījums (17).
60. Tomēr man šķiet, ka no pārsūdzētā sprieduma skaidri, lai arī netieši izriet, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Indo European Foods interese celt prasību prasības celšanas brīdī pastāvēja un netika apstrīdēta, jo apstrīdētais lēmums tai bija nelabvēlīgs. EUIPO Vispārējā tiesā norādīja, ka šī interese celt prasību varēja zust pārejas perioda beigu dēļ, un šajā ziņā izvirzīja divus argumentus, kurus Vispārējā tiesa noraidīja. Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 28. punktā nosprieda, ka Indo European Foods interese celt prasību nav zudusi. Šādos apstākļos es nesaskatu EUIPO apgalvoto pierādīšanas pienākuma subjekta maiņu.
61. Proti, Vispārējā tiesa ir vienīgi paudusi viedokli, ka EUIPO izvirzītie argumenti nevar likt apšaubīt Indo European Foods intereses celt prasību esamību, līdz ar to nevarētu uzskatīt, ka Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi tiesību kļūdu vai nebūtu pietiekami pamatojusi savu lēmumu.
62. Katrā ziņā es uzskatu, ka Vispārējās tiesas iespējami pieļautā tiesību kļūda, izvērtējot Indo European Foods interesi celt prasību saistībā ar pierādīšanas pienākuma maiņu, pieņemot, ka tā tiek pierādīta, nevarētu izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu. Faktiski, no Tiesas judikatūras izriet – ja Vispārējās tiesas nolēmuma pamatojumā atklājas Savienības tiesību pārkāpums, bet tā rezolutīvā daļa, šķiet, ir balstīta uz citu tiesisko pamatojumu, šāds pārkāpums nevar būt pamats šā nolēmuma atcelšanai un ir jāveic pamatojuma aizstāšana (18). Tā ir arī šajā lietā tādu iemeslu dēļ, kurus tagad izklāstīšu.
63. Interese celt prasību ir jebkuras fiziskas vai juridiskas personas saskaņā ar LESD 263. pantu celtas prasības atcelt tiesību aktu galvenais un primārais nosacījums, un tā tāpat ir obligāta, ja Vispārējā tiesa var ne tikai anulēt pārsūdzēto spriedumu, bet arī to izmainīt, kā tas ir paredzēts Regulas 2017/1001 72. panta 3. punktā. Šādas intereses esamība nozīmē, ka apstrīdētā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un tādējādi tā var radīt labumu šai personai (19).
64. Turklāt, kā Vispārējā tiesa atgādināja pārsūdzētajā spriedumā, interesei celt prasību ir jāpastāv ne tikai prasības celšanas brīdī, bet arī jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai (20).
65. Šajā lietā ir skaidrs, ka prasības celšanas brīdī Indo European Foods bija interese lūgt atcelt apstrīdēto lēmumu. Proti, ar šo lēmumu EUIPO Apelācijas padome noraidīja tās iebildumu pieteikumu, kas iesniegts saskaņā ar Regulas 2017/1001 46. pantu. Tātad šī lēmuma atcelšanas rezultātā tai varēja rasties labums, liekot EUIPO Apelācijas padomei no jauna izskatīt iebildumu pieteikumu, kas, iespējams, būtu labvēlīgi Indo European Foods.
66. Līdz ar to vēl ir jānosaka, vai Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības varētu mainīt šo konstatējumu.
67. Šajā nolūkā EUIPO uzskata, ka ir nepieciešams noteikt, vai apstrīdētās Savienības preču zīmes pieteikuma reģistrācija, neraugoties uz pārejas perioda beigām, joprojām varēja apdraudēt Indo European Foods tiesiskās intereses, ko Vispārējā tiesa nav izdarījusi. Taču, ņemot vērā iebildumu procesu īpašo raksturu, preču zīmes pamatfunkciju un teritorialitātes principu un preču zīmes vienoto raksturu, apstrīdētās Savienības preču zīmes reģistrācijas gadījumā nevar rasties nekāds konflikts starp šo preču zīmi un tiesībām, uz kurām atsaucas Indo European Foods, ne ratione loci, ne ratione temporis. No tā izriet, ka atbilde uz šo jautājumu noteikti ir noliedzoša un ietver Indo European Foods intereses celt prasību zudumu.
68. Tomēr es uzskatu, ka atbilde uz šo jautājumu nav saistīta ar to, vai joprojām pastāv interese celt prasību Vispārējā tiesā, lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu.
69. Vispirms vēlos norādīt, ka intereses celt prasību esamība prasības celšanas brīdī Vispārējā tiesā nebija atkarīga no tā, vai preču zīmes reģistrācija varēja kaitēt Indo European Foods tiesiskajām interesēm. Līdz ar to es nesaskatu iemeslu, kāpēc tam tā būtu bijis jābūt šīs intereses saglabāšanās gadījumā.
70. Turpinājumā es uzskatu, ka EUIPO uzdotā jautājuma mērķis vispirms ir noskaidrot, vai Indo European Foods ir interese EUIPO izvirzīt iebildumus pret Savienības preču zīmes reģistrāciju. Precīzāk, atbilde uz šo jautājumu attiecas uz EUIPO vērtējumu par iebildumu pieteikumu. Negatīva atbilde noteikti izraisītu to, ka EUIPO pieteikumu noraidītu, bet tā nevarētu nozīmēt, ka Indo European Foods nebija intereses apstrīdēt šo lēmumu Vispārējā tiesā un panākt tā atcelšanu.
71. Citiem vārdiem sakot, jautājums par to, vai apstrīdētās Savienības preču zīmes reģistrācija varētu apdraudēt Indo European Foods tiesiskās intereses, vispirms ir jāizvērtē EUIPO un tātad, manuprāt, tas, iespējams, ir jautājums pēc būtības saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu, uz kuru attiecas tiesiskuma pārbaude. Tomēr šis jautājums nevarētu būt šīs prasības pieņemamības nosacījums.
72. Šajā ziņā es vēlos uzsvērt, ka EUIPO tiesas sēdē pats ir atzinis, ka pieteikums par iebildumiem pret Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, kas iesniegts pēc pārejas perioda beigām un kas tomēr ir balstīts uz agrākām Apvienotās Karalistes tiesībām, tiks atzīts par nepieņemamu EUIPO, bet ka prasība atcelt šo lēmumu Vispārējai tiesai būtu jāatzīst par pieņemamu, kaut arī tā acīmredzami ir nepamatota. Šajos apstākļos nekas nepamato secinājumu par tādas analoģiskas prasības kā šajā lietā nepieņemamību, ja agrākās tiesības, uz kurām ir balstīts EUIPO iesniegtais pieteikums, nevis sākotnēji nepastāvēja, bet ir zudušas tiesvedības laikā.
73. Visbeidzot man šķiet, ka, ja intereses celt prasību saglabāšanās būtu atkarīga no tā, vai preču zīmes reģistrācija varēja kaitēt Indo European Foods tiesiskajām interesēm, neraugoties uz Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības, tiktu apieta Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa nevar atcelt vai grozīt Apelācijas padomes lēmumu tādu iemeslu dēļ, kas iestājušies pēc šī lēmuma pieņemšanas (21).
74. Kā EUIPO apgalvoja tiesas sēdē, noraidot prasību Vispārējā tiesā kā nepieņemamu, apstrīdētā Eiropas Savienības preču zīme tiktu reģistrēta, un EUIPO nebūtu nepieciešamības pieņemt jaunu lēmumu.
75. Tādējādi varu secināt, ka šādos apstākļos apstrīdētās Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācija izrietētu nevis no iemesliem, uz kuriem sākotnēji bija balstīts apstrīdētais lēmums, bet gan no tā, ka šī reģistrācija nevar apdraudēt Indo European Foods intereses Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības dēļ.
76. Tā kā šis notikums tomēr ir noticis pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, tas nevar a posteriori pamatot tā pieņemšanu.
77. Šādos apstākļos es uzskatu, ka vienīgā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
78. Pilnības labad man vēl ir jāprecizē, ka, ja vajadzētu, quod non, lai pierādītu, ka saglabājas Indo European Foods interese celt prasību, noteikt, vai apstrīdētās Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācija varētu kaitēt tās tiesiskajām interesēm, pretēji tam, ko apgalvo EUIPO, arī uz šo jautājumu būtu jāatbild apstiprinoši.
79. Proti, Regulas 2017/1001 11. panta 2. punktā ir paredzēts, ka var pieprasīt atbilstošu atlīdzību attiecībā uz darbībām, kas veiktas pēc ES preču zīmes pieteikuma publikācijas dienas, ja minētās darbības pēc preču zīmes reģistrācijas publicēšanas ar minēto publikāciju tiktu aizliegtas. Indo European Foods uzskata, ka šī tiesību norma var ļaut apstrīdētās preču zīmes īpašniekam celt Apvienotajā Karalistē prasību par preču zīmes pārkāpumu attiecībā uz darbībām, kas veiktas starp apstrīdētās preču zīmes pieteikuma publicēšanu un pārejas perioda beigām.
80. Iespējamība, ka apstrīdētās Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks šādā situācijā izmantotu tiesības prasīt atbilstošu atlīdzību, protams, ir hipotētiska. Tomēr šo tiesību pastāvēšana, manuprāt, ir pietiekama, lai pamatotu Indo European Foods interesi celt prasību, ciktāl tā nozīmē, ka šai sabiedrībai varētu pieprasīt šādu atbilstošu atlīdzību.
81. Neviens no EUIPO argumentiem šajā ziņā nevar atspēkot šo secinājumu. Pirmkārt, arguments par to, ka prasību par atbilstošu atlīdzību var iesniegt tikai pret personām, kuras nav bijušas agrāko tiesību īpašnieces, kas izslēdz Indo European Foods, man šķiet samērā pretrunīgs. Tas nozīmētu, ka EUIPO iebildumu procesā var nolemt, ka Indo European Foods nav agrāko tiesību īpašniece, lai noraidītu pieteikumu par iebildumiem pret Eiropas Savienības preču zīmes reģistrāciju, vienlaikus atzīstot, ka valsts tiesvedībā par atbilstošas atlīdzības piešķiršanu šī sabiedrība varētu atsaukties uz agrāku tiesību īpašnieces statusu.
82. Otrkārt, arguments, saskaņā ar kuru atbilstošu atlīdzību var pieprasīt tikai par darbībām, kas būtu aizliegtas “saskaņā ar reģistrācijas publicēšanu”, un ka tādējādi tas izslēgtu faktus, kas notikuši Apvienotajā Karalistē, jo šī valsts reģistrācijas brīdī vairs nebija Savienības dalībvalsts, manuprāt, ir pretrunā Regulas 2017/1001 11. panta 2. punkta mērķim.
83. Šīs tiesību normas mērķis ir kompensēt to, ka Eiropas Savienības preču zīme nav izmantojama attiecībā uz trešām personām pirms reģistrācijas pieteikuma publicēšanas, lai tomēr nodrošinātu zināma veida aizsardzību, sākot no šā reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma. Citiem vārdiem sakot, pirms Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas publicēšanas uz to jau attiecas juridiska aizsardzība, kas, kā uzsver ģenerāldirektorāts M. Vatelē, liecina, ka Eiropas Savienības likumdevēja ieskatā preču zīmei, kura jau ir tiesību iegūšanas procesā, ir piemērojama aizsardzība (22). Tādējādi Tiesa nosprieda, ka Regulas 2017/1001 11. panta 2. punktā paredzētas tiesības uz atbilstošu atlīdzību, lai piešķirtu preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējam zināmu aizsardzības līdzekli laikposmā starp pieteikuma publikācijas datumu, datumu, ar kuru sākot, tiek uzskatīts, ka trešās personas par šo pieteikumu zina, un tā reģistrācijas publikācijas datumu (23).
84. Tomēr EUIPO piedāvātā šīs tiesību normas interpretācija padarītu neiespējamu jebkādas atbilstošu atlīdzību saņemšanu par darbībām, kas veiktas pirms Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas publikācijas dalībvalsts teritorijā vēlākas šīs valsts izstāšanās no Savienības dēļ pirms tās reģistrācijas, un tādējādi traucētu Eiropas Savienības preču zīmes aizsardzību vismaz laikposmā no pieteikuma iesniegšanas līdz minētās dalībvalsts izstāšanās brīdim laikā, kad Savienības tiesības joprojām ir piemērojamas, un tas būtu pretrunā pašam minētās tiesību normas mērķim.
85. Līdz ar to es uzskatu, ka Indo European Foods bija interese celt prasību, kura saglabājās Vispārējā tiesā notiekošās tiesvedības laikā.
C. Vienīgā prasības pamata trešā daļa – ietekme uz procesu EUIPO
86. Sava vienīgā pamata trešajā daļā EUIPO apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 27. punktā liekot Apelācijas padomei neņemt vērā pārejas perioda beigu tiesiskās sekas šajā lietā, jo, veicot savu jauno vērtējumu pēc iespējamas apstrīdētā lēmuma atcelšanas, EUIPO būtu spiests nepārbaudīt, vai Indo European Foods saglabā interesi atcelt Iebildumu nodaļas lēmumu, par kuru iesniegta apelācijas sūdzība, un vienlaikus tam būtu jāizskata iebildumu pieteikums, pamatojoties uz konfliktu starp tiesībām, kas nekad nevarētu rasties.
87. Tomēr šāds arguments, manuprāt, nav ne efektīvs, ne arī varētu izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu.
88. Kā jau norādīju, izvērtējot vienīgā pamata otro daļu, prasības atcelt apstrīdēto lēmumu Vispārējā tiesā pieņemamība nav atkarīga no tā, vai Indo European Foods saglabā interesi, lai tiktu noraidīta apstrīdētās preču zīmes reģistrācija.
89. Šim jautājumam ir nozīme vienīgi procesā EUIPO, bet tas nekādi neietekmē Indo European Foods tiesības lūgt atcelt apstrīdēto lēmumu. Proti, Vispārējā tiesa nevarētu iepriekš paredzēt pieteikuma par iebildumiem jaunās izskatīšanas EUIPO rezultātu, lai lemtu par prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību, ja vien, kā es to jau uzsvēru, minētā lēmuma pieņemšanu nepamato iemesli, kas atklājušies pēc šī lēmuma pieņemšanas, nonākot pretrunā Tiesas judikatūrai (24).
90. Tādējādi, lai gan Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības sekas varētu būt tādas, ka EUIPO Apelācijas padome noraida pieteikumu par iebildumiem (25), šāds lēmums ir jāpieņem EUIPO nevis Vispārējai tiesai, izvērtējot apelācijas sūdzības pieņemamību (26).
91. Līdz ar to vienīgā pamata trešā daļa ir jānoraida kā neefektīva.
VII. Secinājums
92. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai apelācijas sūdzību noraidīt.