Prasība, kas celta 2012. gada 4. aprīlī - Deutsche Post/Komisija

(lieta T-152/12)

Tiesvedības valoda - vācu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Deutsche Post AG (Bonna, Vācija) (pārstāvji - Rechtsanwälte J. Sedemund, T. Lübbig un M. Klasse)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

atcelt Eiropas Komisijas 2012. gada 25. janvāra Lēmuma C(2012) 184, galīgā redakcija, par Vācijas pasākumu C 36/2007 (ex NN 25/2007) par labu Deutsche Post AG 1. un 2. pantu, kā arī 4.-6.pantu;

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājs izvirza kopā trīspadsmit pamatus.

A.    Savas prasības atcelt Komisijas 2012. gada 25. janvāra lēmuma 1. un 2. pantu, kā arī 4.-6. pantu pamatošanai prasītājs izvirza desmit pamatus:

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums

kļūdaina un pretrunā ar Tiesas "Combus" judikatūru ² esoša bijušā valsts uzņēmuma daļēja Pensions-Altlasten (pensiju legātu) finansējuma no valsts līdzekļiem kvalificēšana kā valsts atbalsts;

Ar otro pamatu tiek apgalvots LESD 108. panta 1. punkta un Regulas (EK) Nr. 659/1999 ⁴ 1. panta b) apakšpunkta pārkāpums

kļūdaina daļēja Pensions-Altlasten finansējuma no valsts līdzekļiem kvalificēšana kā "jauns" atbalsts;

Ar trešo pamatu tiek apgalvots LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums

kļūdains reglamentētu tarifu vērtējums kā valsts atbalsta elements, kas ir pretrunā Tiesas "PreussenElektra" judikatūrai , kā arī vienkāršas (tā dēvētās) neatbilstošās izmaksu sadales starp divām produktu grupām kā valsts atbalsta apšaubīšana;

Ar ceturto pamatu tiek apgalvota kļūda saistībā ar kompetenci un rīcības brīvību, kā arī diskriminācijas aizlieguma neievērošana un lojālas sadarbības ar dalībvalstīm pienākuma neizpilde

-    retroaktīva iejaukšanās valsts tiesiskajā regulējumā par tarifiem, neraugoties uz ilggadēju informētību par šo regulējumu, un pretruna ar kopējo līdzšinējo Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi;

Ar piekto pamatu tiek apgalvots LESD 107. panta 1. un 3. punkta pārkāpums

kļūdaina sociālo iemaksu noteikšana, kas jāuzņemas privātajiem konkurentiem ("Benchmark"), kā arī fiktīva faktisko ierēdņu bruto ienākumu kā aprēķina bāzes pielietošana "Benchmark" piemērošanā palielināšana;

Pamatojuma neesamība atbilstoši LESD 296. pantam

daļēji neskaidrais, pretrunīgais vai nesaprotamais apstrīdētā lēmuma ārkārtīgi apjomīgais saturs un nespēja viennozīmīgi identificēt saikni starp atsevišķām daļām;

Ar septīto pamatu tiek apgalvots tiesiskuma principa un LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums

atmaksājamās summas aprēķina bāzes pretrunīgs apraksts un fakts, ka to nav iespējams identificēt;

Ar astoto pamatu tiek apgalvots tiesību uz "pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu" kā daļas no tiesībām uz "labu pārvaldību" saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību Hartas (Pamattiesību harta) 41. pantu, kā arī Regulas Nr. 659/1999 10. panta 1. punktu

vairāk nekā divpadsmit gadus ilgās tiesvedības dēļ, sākot no lēmuma par [procedūras aizsākšanu] 1999. gadā līdz pat apstrīdētajam 2012. gada 25. janvāra lēmumam;

Ar devīto pamatu tiek apgalvots tiesību uz "labu pārvaldību" saskaņā ar Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktu, kā arī Regulas Nr. 659/1999 15. pantu pārkāpums

pilnīga bezdarbība saistībā ar tiesisko regulējumu par tarifiem saskaņā ar PostG 20. panta 2. punktu, kas vēlākais Komisijai bija zināms 1999. gadā, taču tikai vairāk kā pēc vienpadsmit gadiem par procedūras pamatjautājumu ir ticis ar 2011. gada 10. maija lēmumu par paplašināšanu;

10.    Ar desmito pamatu tiek apgalvots pamattiesībās nostiprinātā tiesiskās noteiktības principa, pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa un labas pārvaldības principa, kā arī Regulas Nr. 659/1999 7. panta 1. punkta pārkāpums

2002. gada lēmuma procesu noslēdzoša rakstura neņemšana vērā, kurā - pretēji obligātam pienākumam, kas izriet no Regulas Nr. 659/1999 7. panta 1. punkta, valsts pasākumi, kas bija procesa pamatjautājums un pie kuriem bija pieskaitāmi arī pensiju legāti, saskaņā ar Komisijas apgalvojumu netika noregulēti "galīgi".

B.    Savas prasības par Komisijas 2012. gada 25. janvāra Lēmuma 2. panta atcelšanu pamatošanai prasītājs izvirza vēl trīs pamatus:

11.    Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots "labas pārvaldības" principa un "pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanas" principa pārkāpums

-     nelikumīga atturēšanās izvērtēt "pārmērīgas kompensācijas" esamību "finansiālas kompensācijas" dēļ kopš 1999. gada, kā to jau Tiesa ir nospriedusi 2008. gada 1. jūlija spriedumā lietā T-266/02 Deutsche Post/Komisija;

12.    Ar divpadsmito pamatu tiek apgalvots LESD 106. panta 2. punkta pārkāpums

-    nepietiekams pamatojums saistībā ar faktu, ka šajā gadījumā nav izpildīts "Altmark" sprieduma  ceturtais kritērijs;

13.    Ar trīspadsmito pamatu tiek apgalvota kļūdaina LESD 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta elementu piemērošana

-    tādēļ, ka "finansiālā kompensācija" atbilstot pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi LESD 106. panta 2. punkta izpratnē pazīmēm

____________

¹ - Vispārējās tiesas 2004. gada 16. marta spriedums lietā T-157/01 Danske Busvognmænd/Komisija (Krājums, II-917. lpp.).

² - Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.).

³ - Tiesas 2001. gada 13. marta spriedums lietā C-379/98 PreussenElektra (Recueil, I-2099. lpp.).

⁴ - 2003. gada 24. jūlija spriedums lietā C-280/00 Altmark Trans und Regierungspräsidium Magdeburg (Recueil, I-7747. lpp.).