VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2019. gada 2. jūlijā (*)

Ārpuslīgumiskā atbildība – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānas Islāma Republiku – Līdzekļu iesaldēšana – Kaitējuma, kas iespējami radīts, iekļaujot un saglabājot prasītājas nosaukumu to personu un vienību sarakstā, kurām tiek piemēroti ierobežojoši pasākumi, atlīdzināšana – Mantiskais kaitējums – Nemantiskais kaitējums

Lietā T‑405/15

Fulmen, Teherāna (Irāna), ko pārstāv A. Bahrami un N. Korogiannakis, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv R. Liudvinaviciute-Cordeiro un M. Bishop, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja A. Aresu un D. Gauci, vēlāk – A. Aresu un R. Tricot, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 268. pantu un ar kuru tiek lūgts atlīdzināt kaitējumu, kas prasītājai iespējami radies, pieņemot Padomes Lēmumu 2010/413/KĀDP (2010. gada 26. jūlijs), ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV 2010, L 195, 39. lpp.), Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 668/2010 (2010. gada 26. jūlijs), ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV 2010, L 195, 25. lpp.), Padomes Lēmumu 2010/644/KĀDP (2010. gada 25. oktobris), ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV 2010, L 281, 81. lpp.), un Padomes Regulu (ES) Nr. 961/2010 (2010. gada 25. oktobris), ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007 (OV 2010, L 281, 1. lpp.), ar kuriem prasītājas nosaukums tika iekļauts un saglabāts to personu un vienību sarakstā, kurām ir piemērojami ierobežojošie pasākumi,

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši V. Valančus [V. Valančius] un U. Ēbergs [U. Öberg],

sekretāre M. Maresko [M. Marescaux], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 11. decembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

1        Šī lieta ir saistīta ar ierobežojošiem pasākumiem, kas noteikti, lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā pārtrauktu kodoldarbības, kas rada kodolieroču izplatīšanas un kodolieroču nesēju sistēmu izstrādes risku (turpmāk tekstā – “kodolieroču izplatīšana”).

2        Prasītāja Fulmen ir sabiedrība, kas reģistrēta saskaņā ar Irānas tiesībām un tostarp darbojas elektroiekārtu nozarē.

3        Eiropas Savienībā tika pieņemta Padomes Kopējā nostāja 2007/140/KĀDP (2007. gada 27. februāris) par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 61, 49. lpp.) un Padomes Regula (EK) Nr. 423/2007 (2007. gada 19. aprīlis) par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 103, 1. lpp.).

4        Kopējās nostājas 2007/140 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā bija paredzēta atsevišķu kategoriju personu un vienību visu līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana. Šo personu un vienību saraksts bija ietverts Kopējās nostājas 2007/140 II pielikumā.

5        Tiktāl, ciktāl tas attiecās uz Eiropas Kopienas pilnvarām, Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punktā bija paredzēta to personu, vienību vai struktūru naudas līdzekļu iesaldēšana, kuras Eiropas Savienības Padome saskaņā ar Kopējās nostājas 2007/140 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu bija apzinājusi kā tādas, kas piedalās kodolieroču izplatīšanā. Šo personu, vienību un struktūru saraksts veidoja Regulas Nr. 423/2007 V pielikumu.

6        Kopējā nostāja 2007/140 tika atcelta ar Padomes Lēmumu 2010/413/KĀDP (2010. gada 26. jūlijs), ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 195, 39. lpp.).

7        Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punktā ir paredzēta vairāku kategoriju vienību naudas līdzekļu iesaldēšana. Šīs tiesību normas adresāti tostarp ir “[..] personas un struktūras, kuras ir iesaistītas vai tieši saistītas ar atbalsta sniegšanu [kodolieroču izplatīšanā], vai personas vai struktūras, kuras darbojas to vārdā vai pēc to norādījumiem, vai struktūras, kas ir to īpašumā vai kontrolē, tostarp nelikumīgi, [..], kā uzskaitīts II pielikumā”.

8        Lēmuma 2010/413 II pielikumā ietvertais saraksts tika aizstāts ar jaunu sarakstu, kas pieņemts ar Padomes Lēmumu 2010/644/KĀDP (2010. gada 25. oktobris), ar kuru grozīts Lēmums 2010/413 (OV L 281, 81. lpp.).

9        2010. gada 25. oktobrī Padome pieņēma Regulu (ES) Nr. 961/2010 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas Nr. 423/2007 atcelšanu (OV L 281, 1. lpp.).

10      Kopš 2010. gada 26. jūlija, kad tika pieņemts Lēmums 2010/413, Padome prasītājas nosaukumu iekļāva minētā lēmuma II pielikuma I tabulā ietvertajā personu, vienību un struktūru sarakstā.

11      Līdz ar to prasītājas nosaukums ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 668/2010 (2010. gada 26. jūlijs), ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā Nr. 423/2007 (OV L 195, 25. lpp.), tika iekļauts Regulas Nr. 423/2007 V pielikuma I tabulā ietvertajā personu, vienību un struktūru sarakstā. Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 pieņemšanas dēļ tika iesaldēti prasītājas naudas līdzekļi un saimnieciskie resursi.

12      Lēmumā 2010/413 Padome attiecībā uz prasītāju norādīja šādu pamatojumu: “Fulmen ir bijis iesaistīts elektroiekārtu montāžā Qom/Fordoo [Irāna] būvniecībā laikā, kad šā objekta pastāvēšana vēl nebija paziņota atklātībā”. Īstenošanas regulā Nr. 668/2010 tika izmantots šāds formulējums: “Fulmen ir bijis iesaistīts elektroiekārtu montāžā Qom/Fordoo būvniecībā laikā, kad šā objekta pastāvēšana vēl nebija paziņota atklātībā”.

13      Padome prasītāju par tās nosaukuma iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikuma un Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā ietvertajos sarakstos informēja ar 2010. gada 28. jūlija vēstuli.

14      Ar 2010. gada 14. septembra vēstuli prasītāja lūdza Padomi pārskatīt tās iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikuma un Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā ietvertajos sarakstos. Tā arī lūdza Padomi informēt to par pierādījumiem, uz kuru pamata tā attiecībā uz to bija pieņēmusi ierobežojošos pasākumus.

15      Prasītājas nosaukuma iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā ietvertajā sarakstā neietekmēja Lēmuma 2010/644 pieņemšana.

16      Tā kā Regula Nr. 423/2007 tika atcelta ar Regulu Nr. 961/2010, Padome iekļāva prasītājas nosaukumu šīs pēdējās minētās regulas VIII pielikuma A tabulas 13. punktā. Līdz ar to prasītājas naudas līdzekļi tika iesaldēti atbilstoši Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punktam.

17      Ar 2010. gada 28. oktobra vēstuli Padome atbildēja uz prasītājas 2010. gada 14. septembra vēstuli, norādot, ka pēc pārskatīšanas tā noraida prasītājas lūgumu izslēgt tās nosaukumu no Lēmuma 2010/413 II pielikumā, kas grozīts ar Lēmumu 2010/644, un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā, ar kuru tika aizstāts Regulas Nr. 423/2007 V pielikums, ietvertajiem sarakstiem. Tā šajā ziņā precizēja, ka, tā kā lietas materiālos nav jaunu apstākļu, kas attaisnotu izmaiņas Padomes nostājā, uz prasītāju arī turpmāk ir jāattiecina minētajos tiesību aktos paredzētie ierobežojošie pasākumi. Padome turklāt norādīja, ka tās lēmums par prasītājas nosaukuma saglabāšanu šajos sarakstos ir pamatots vienīgi ar pierādījumiem, kas ir norādīti minēto sarakstu pamatojumā.

18      Ar 2012. gada 21. marta spriedumu Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142) Vispārējā tiesa atcēla Lēmumu 2010/413, Īstenošanas regulu Nr. 668/2010, Lēmumu 2010/644 un Regulu Nr. 961/2010, ciktāl tie attiecās uz Fereydoun Mahmoudian un prasītāju.

19      Attiecībā uz apstrīdēto tiesību aktu atcelšanas iedarbību laikā lietā, kurā tika pasludināts 2012. gada 21. marta spriedums Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142), šī sprieduma 106. punktā Vispārējā tiesa attiecībā uz Regulu Nr. 961/2010 atgādināja, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. panta otro daļu, atkāpjoties no LESD 280. panta, Vispārējās tiesas nolēmumi, ar kuriem tiek atceltas regulas, tomēr stājas spēkā tikai pēc tam, kad beidzies šo statūtu 56. panta pirmajā daļā minētais termiņš, vai, ja šajā termiņā iesniegta apelācija, tad pēc tam, kad apelācija noraidīta. Šajā gadījumā tā nosprieda, ka nešķiet, ka būtu pietiekami liels risks, ka varētu rasties nopietns un neatgriezenisks kaitējums ierobežojošo pasākumu, kas ir paredzēti Regulā Nr. 961/2010, efektivitātei, ņemot vērā šo pasākumu ievērojamās sekas uz prasītāju tiesībām un brīvībām, lai būtu pamatota minētās regulas seku atstāšana spēkā attiecībā uz pēdējiem laikposmā, kas pārsniedz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. panta otrajā daļā noteikto laikposmu.

20      Turklāt 2012. gada 21. marta sprieduma Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142) 107. punktā Vispārējā tiesa saglabāja Lēmuma 2010/413, kas grozīts ar Lēmumu 2010/644, spēkā esamību līdz brīdim, kad stājas spēkā Regulas Nr. 961/2010 atcelšana.

21      2012. gada 4. jūnijā Padome iesniedza apelācijas sūdzību Tiesā par 2012. gada 21. marta spriedumu Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142). Šī apelācijas sūdzība tika reģistrēta ar numuru C‑280/12 P. Minētās apelācijas sūdzības pamatojumam Padome tostarp norādīja, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka tai bija jāiesniedz informācija, kas ļautu pierādīt, ka prasītāja bija iesaistīta Qom/Fordoo (Irāna) būvniecībā, neraugoties uz apstākli, ka informācija, ko tā būtu varējusi sniegt, ir nākusi no konfidenciāliem avotiem un ka Vispārējās tiesas pieļautās tiesību kļūdas ir saistītas ar diviem šīs informācijas paziņošanas aspektiem – pirmais aspekts ir saistīts ar dalībvalstu veikto pierādījumu paziņošanu Padomei un otrais – ar konfidenciālas informācijas paziņošanu tiesai.

22      Ar 2013. gada 28. novembra spriedumu Padome/Fulmen un Mahmoudian (C‑280/12 P, EU:C:2013:775) Tiesa noraidīja apelācijas sūdzību kā nepamatotu, apstiprinot to, ko Vispārējā tiesa bija nospriedusi 2012. gada 21. marta sprieduma Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142) 103. punktā, proti, ka Padome nav iesniegusi pierādījumus tam, ka prasītāja bija iesaistīta Qom/Fordoo būvniecībā.

23      Ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1361/2013 (2013. gada [17]. decembris), ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 (OV 2013, L 343, 7. lpp.), Padome, izdarot secinājumus no 2013. gada 28. novembra sprieduma Padome/Fulmen un Mahmoudian (C‑280/12 P, EU:C:2013:775), izslēdza prasītājas nosaukumu no personu un vienību, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, sarakstiem, kas ietverti attiecīgi Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā, tam stājoties spēkā 2013. gada 19. decembrī. Kopš tā laika prasītājas nosaukums nav ticis atkārtoti iekļauts nevienā sarakstā.

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

24      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 25. jūlijā, prasītāja cēla šo prasību. Lieta tika nodota izskatīšanai Vispārējās tiesas pirmajai palātai.

25      2015. gada 9. novembrī Padome iesniedza iebildumu rakstu.

26      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 9. novembrī, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā Padomes prasījumu atbalstam.

27      2015. gada 2. decembrī prasītāja iesniedza savus apsvērumus par Komisijas pieteikumu par iestāšanos lietā. Padome apsvērumus par šo pieteikumu neiesniedza noteiktajā termiņā.

28      Ar Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 2015. gada 10. decembra lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 144. panta 4. punktu, Komisijai tika atļauts iestāties šajā lietā.

29      2016. gada 22. janvārī Komisija iesniedza iestāšanās rakstu. Ne Padome, ne prasītāja neiesniedza apsvērumus par šo iestāšanās rakstu.

30      2016. gada 25. janvārī prasītāja iesniedza repliku.

31      2016. gada 8. martā Padome iesniedza atbildes rakstu uz repliku.

32      Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2016. gada 29. martā, prasītāja lūdza rīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai atbilstoši Reglamenta 106. panta 1. punktam.

33      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (pirmā palāta) noteica pirmo procesa organizatorisko pasākumu, proti, uzklausīt lietas dalībniekus par iespējamu tiesvedības apturēšanu, kamēr tiks pieņemts Tiesas nolēmums, pabeidzot tiesvedību lietā C‑45/15 P Safa Nicu Sepahan/Padome. Padome savus apsvērumus šajā ziņā iesniedza noteiktajā termiņā.

34      Tā kā, piemērojot Reglamenta 27. panta 5. punktu, Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas pirmajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

35      Ar 2016. gada 31. augusta lēmumu Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs nolēma apturēt tiesvedību šajā lietā.

36      Pēc tam, kad tika pasludināts 2017. gada 30. maija spriedums Safa Nicu Sepahan/Padome (C‑45/15 P, EU:C:2017:402), pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (pirmā palāta) noteica otro procesa organizatorisko pasākumu, proti, uzklausīt lietas dalībniekus par sekām, kas, viņuprāt, izriet no minētā sprieduma attiecībā uz šo lietu (turpmāk tekstā – “otrais procesa organizatoriskais pasākums”). Galvenie lietas dalībnieki un Komisija savus apsvērumus šajā ziņā iesniedza noteiktajā termiņā.

37      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (pirmā palāta) noteica trešo procesa organizatorisko pasākumu, uzdodot vairākus jautājumus prasītājai (turpmāk tekstā – “trešais procesa organizatoriskais pasākums”). Prasītāja atbildēja noteiktajā termiņā.

38      Ar 2018. gada 28. novembra vēstuli Komisija informēja Vispārējo tiesu par to, ka, lai gan tā turpina atbalstīt Padomes nostāju, tā neuzskata par nepieciešamu piedalīties šīs lietas tiesas sēdē.

39      Tika uzklausīti galveno lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2018. gada 11. decembra tiesas sēdē.

40      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atzīt prasības pieteikumu par pieņemamu un pamatotu;

–        piespriest Padomei tai samaksāt summu 11 009 560 EUR apmērā kā atlīdzību par tai nodarīto mantisko kaitējumu un summu 100 000 EUR apmērā kā atlīdzību par tai nodarīto nemantisko kaitējumu;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

41      Padomes un Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par Vispārējās tiesas kompetenci

42      Atbildes rakstā uz repliku Padome, pamatojoties uz 2016. gada 18. februāra spriedumu Jannatian/Padome (T‑328/14, nav publicēts, EU:T:2016:86), iebilst, ka, ciktāl prasītāja savu prasību atlīdzināt kaitējumu ir balstījusi uz tās nosaukuma iekļaušanas Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/644, II pielikumā ietvertajā sarakstā prettiesiskumu, Vispārējai tiesai nav kompetences izskatīt šo prasību, jo LESD 275. panta otrajā daļā Vispārējai tiesai nav paredzēta kompetence izskatīt prasību atlīdzināt kaitējumu, kas balstīta uz kopējā ārpolitikā un drošības politikā (KĀDP) ietilpstoša akta prettiesiskumu.

43      Atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu tiesas sēdes laikā, ar kuru prasītājai tika lūgts darīt zināmus tās apsvērumus par Padomes iebildi par nepieņemamību, prasītāja precizēja, ka ar šo prasības pieteikumu tā ir vēlējusies pieprasīt atlīdzināt kaitējumu, kas radīts vienīgi ar Padomes pieņemtajām regulām; tas tika atzīmēts tiesas sēdes protokolā. Ņemot vērā minēto atbildi, ir jāuzskata, ka būtībā prasītāja ir grozījusi prasības pieteikuma prasījumu otro daļu, tādējādi galu galā tā vienīgi lūdz, lai Vispārējā tiesa piespriestu Padomei tai izmaksāt summu 11 009 560 EUR apmērā, atlīdzinot mantisko kaitējumu, kas tai ir radies, prettiesiski iekļaujot viņa vārdu Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 un Regulas Nr. 961/2010 pielikumos ietvertajos sarakstos (turpmāk tekstā – “strīdīgie saraksti”), un summu 100 000 EUR apmērā kā atlīdzību par nemantisko kaitējumu, kas tai radies šīs pašas iekļaušanas sarakstā dēļ.

44      Katrā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši Reglamenta 129. pantam Vispārējā tiesa, uzklausījusi lietas dalībniekus, var jebkurā laikā pēc savas ierosmes lemt par to, vai pastāv kāds absolūts šķērslis tiesas procesam, kuru skaitā saskaņā ar judikatūru ir arī Tiesas kompetence izskatīt prasību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1980. gada 18. marts, Ferriera Valsabbia u.c./Komisija, 154/78, 205/78, 206/78, no 226/78 līdz 228/78, 263/78, 264/78, 31/79, 39/79, 83/79 un 85/79, EU:C:1980:81, 7. punkts, un 1998. gada 17. jūnijs, Svenska Journalistförbundet/Padome, T‑174/95, EU:T:1998:127, 80. punkts).

45      Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka, lai arī prasība atlīdzināt kaitējumu, kas iespējami nodarīts KĀDP jomā pieņemta akta dēļ, neietilpst Vispārējās tiesas kompetencē (spriedums, 2016. gada 18. februāris, Jannatian/Padome, T‑328/14, nav publicēts, EU:T:2016:86, 30. un 31. punkts), tomēr Vispārējā tiesa vienmēr ir atzinusi savu kompetenci izskatīt prasību par tāda kaitējuma atlīdzību, kas personai vai vienībai, iespējams, nodarīts attiecībā uz to saskaņā ar LESD 215. pantu noteikto ierobežojošo pasākumu dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 11. jūlijs, Sison/Padome, T‑47/03, nav publicēts, EU:T:2007:207, 232.‑251. punkts, un 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 45.–149. punkts).

46      Nevar būt savādāk gadījumā, kurš attiecas uz lūgumu atlīdzināt kaitējumu, kas iespējami nodarīts personai vai vienībai ierobežojošo pasākumu dēļ, kas attiecībā uz tiem ir pieņemti saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu.

47      Faktiski saskaņā ar judikatūru nevienā LESD normā nav paredzēts, ka tā sestā daļa, kas attiecas uz noteikumiem par iestādēm un finanšu noteikumiem, nebūtu piemērojama ierobežojošu pasākumu jomā. LESD 291. panta 2. punkta, saskaņā ar kuru, “ja ir nepieciešami vienādi nosacījumi juridiski saistošo Savienības aktu īstenošanai, šie akti piešķir Komisijai vai, īpašos, attiecīgi pamatotos gadījumos un Līguma par Eiropas Savienību 24. un 26. pantā paredzētajos gadījumos, Padomei īstenošanas pilnvaras”, piemērošana tātad nav izslēgta, ja vien ir iestājušies šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi (spriedums, 2016. gada 1. marts, National Iranian Oil Company/Padome, C‑440/14 P, EU:C:2016:128, 35. punkts).

48      Šajā gadījumā ierobežojošie pasākumi attiecībā pret prasītāju, kas tika pieņemti ar Lēmumu 2010/413, kas vēlāk grozīts ar Lēmumu 2010/644, tika īstenoti ar Īstenošanas regulu Nr. 668/2010, kas pieņemta saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu, un Regulu Nr. 961/2010, kas pieņemta saskaņā ar LESD 215. pantu.

49      No tā izriet, ka, lai arī Vispārējai tiesai nav kompetences izskatīt prasītājas prasību par kaitējumu atlīdzību daļā, kurā tās mērķis ir panākt tā kaitējuma atlīdzību, kas tai esot radies, pieņemot Lēmumu 2010/413, kas vēlāk tika grozīts ar Lēmumu 2010/644, tai tomēr ir kompetence izskatīt šo pašu prasību, ciktāl tā attiecas uz kaitējuma atlīdzību, kas tai radies šī paša lēmuma īstenošanas ar Īstenošanas regulu Nr. 668/2010 un Regulu Nr. 961/2010 (turpmāk tekstā – “strīdīgie tiesību akti”) dēļ.

50      Tādējādi ir jāsecina, ka Vispārējā tiesa ir kompetenta izskatīt šo prasību, kas tika grozīta tiesas sēdes laikā, proti, ciktāl tā attiecas uz kaitējuma atlīdzību, kas prasītājai iespējami ir radies tādēļ, ka ierobežojošie pasākumi, kas attiecībā uz viņu tika pieņemti Lēmumā 2010/413, kas vēlāk tika grozīts ar Lēmumu 2010/644, tika īstenoti ar strīdīgajiem tiesību aktiem (turpmāk tekstā – “strīdīgie pasākumi”).

B.      Par lietas būtību

51      Saskaņā ar LESD 340. panta otro daļu, “ja pastāv tādas saistības, kas nav līgumsaistības, Savienība saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, novērš jebkādu kaitējumu, ko radījušas Savienības iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus”. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības ārpuslīgumiskās atbildības par tās iestāžu prettiesisku rīcību iestāšanās LESD 340. panta otrās daļas izpratnē ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi, proti, rīcība, kura tiek pārmesta iestādēm, ir prettiesiska, ir nodarīti faktiski zaudējumi un pastāv cēloņsakarība starp konkrēto rīcību un norādīto kaitējumu (skat. spriedumu, 2008. gada 9. septembris, FIAMM u.c./Padome un Komisija, C‑120/06 P un C‑121/06 P, EU:C:2008:476, 106. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums, 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 47. punkts).

52      Šīs prasības pamatojumam prasītāja atsaucas uz to, ka šajā lietā ir izpildīti trīs iepriekš minētie nosacījumi.

53      Padome, kuru atbalsta Komisija, lūdz noraidīt šo prasību kā nepamatotu, jo prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, kas tai bija jāiesniedz, par to, ka šajā lietā ir izpildīti visi nosacījumi, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība.

54      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījumi par Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos LESD 340. panta otrās daļas izpratnē, kas jau uzskaitīti šī sprieduma 51. punktā, ir kumulatīvi (spriedums, 2010. gada 7. decembris, Fahas/Padome, T‑49/07, EU:T:2010:499, 92. un 93. punkts, un rīkojums, 2012. gada 17. februāris, Dagher/Padome, T‑218/11, nav publicēts, EU:T:2012:82, 34. punkts).  No tā izriet, ka, līdzko viens no šiem nosacījumiem nav izpildīts, prasība ir jānoraida kopumā un pārējie nosacījumi nav jāizvērtē (spriedums, 2011. gada 26. oktobris, Dufour/ECB, T‑436/09, EU:T:2011:634, 193. punkts).

55      Tādējādi jāpārbauda, vai šajā gadījumā prasītāja ir iesniegusi pierādījumus, kas tai bija jāiesniedz, prettiesiskajai rīcībai, kuru tā inkriminē Padomei, proti, saistībā ar strīdīgo tiesību aktu pieņemšanu un tās nosaukuma iekļaušanas saglabāšanu strīdīgajos sarakstos, mantiskā un nemantiskā kaitējuma, kas tai, kā apgalvots, ir nodarīts, patiesumam un cēloņsakarībai starp minēto tiesību aktu pieņemšanu un tās norādīto kaitējumu.

1.      Par apgalvoto prettiesiskumu

56      Prasītāja apgalvo, ka nosacījums par iestādes rīcības prettiesiskumu ir izpildīts, jo būtībā strīdīgo tiesību aktu pieņemšana un tās nosaukuma iekļaušanas saglabāšana strīdīgajos sarakstos ir uzskatāma par pietiekami būtisku Padomes pieļautu tiesību noteikumu, kuru mērķis ir piešķirt tiesības indivīdiem, pārkāpumu, kas saskaņā ar judikatūru izraisa Savienības ārpuslīgumisko atbildību.

57      Šajā ziņā, pirmkārt, prasītāja atgādina, ka no 2012. gada 21. marta sprieduma Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142), kā arī no 2013. gada 28. novembra sprieduma Padome/Fulmen un Mahmoudian (C‑280/12 P, EU:C:2013:775), kas pieņemts, balstoties uz Padomes apelācijas sūdzību, un ar kuru minētā apelācijas sūdzība ir noraidīta (skat. iepriekš 22. punktu), izriet, ka strīdīgie tiesību akti ir prettiesiski.

58      No vienas puses, tā atgādina, ka 2012. gada 21. marta spriedumā Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142) Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Padomes rīcībā nebija nekādu pret to vērstu pierādījumu, kas pamatotu tās nosaukuma iekļaušanu strīdīgajos sarakstos, un apgalvo, ka šis fakts ir pietiekami būtisks tiesību noteikumu, kuru mērķis ir piešķirt tiesības indivīdiem, pārkāpums, kas saskaņā ar judikatūru izraisa Savienības ārpuslīgumisko atbildību Atbildot uz jautājumu, kas tika uzdots saistībā ar otro procesa organizatorisko pasākumu, tā norāda, ka, ņemot vērā pamata faktu šajā lietā līdzību ar faktiem Tiesas 2017. gada 30. maija spriedumā Safa Nicu Sepahan/Padome (C‑45/15 P, EU:C:2017:402), konstatējumu saistībā ar Padomes prettiesiskās rīcības smagumu šajā pēdējā minētajā lietā kopums mutatis mutandis ir pārnesams uz šo lietu. Tā piebilst, ka Vispārējai tiesai būtu jāsecina, ka vienīgi strīdīgo tiesību aktu atcelšana nav uzskatāma par pietiekamu tai nodarītā nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu.

59      No otras puses, prasītāja uzskata, ka Padomes lēmums, neraugoties uz acīmredzamo prettiesiskumu, ko Vispārējā tiesa konstatēja 2012. gada 21. marta spriedumā Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142), iesniegt apelācijas sūdzību par šo spriedumu ir uzskatāms par pilnvaru nepareizu izmantošanu, kā rezultātā tai radītais kaitējums kļuva vēl smagāks.

60      Otrkārt, prasītāja uzskata, ka strīdīgo pasākumu rezultātā tika pārkāpta tās darījumdarbības brīvības un tiesību uz īpašumu īstenošana, kas tai piemītot saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 16. un 17. pantu. Šāds pamattiesību pārkāpums padarot smagāku Padomes pieļauto pārkāpumu, radot būtisku pārkāpumu.

61      Atbildot uz jautājumu, kas tika uzdots saistībā ar otru procesa organizatorisko pasākumu, Padome, kuru atbalsta Komisija, vairs neapstrīd prettiesiskumu, kas izriet no strīdīgo pasākumu noteikšanas, un atzīst, ka secinājumi, kurus Tiesa veica 2017. gada 30. maija spriedumā Safa Nicu Sepahan/Padome (C‑45/15 P, EU:C:2017:402) saistībā ar pietiekami būtisku tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpumu, ir būtiski šajā lietā, ciktāl prasītāja noteikšana notika apstākļos, kas ir pietuvināti tās lietas apstākļiem, kurā tika pieņemts spriedums šajā lietā. Turpretī tā iebilst pret prasītājas apgalvojumiem saistībā ar pilnvaru nepareizu izmantošanu un Hartas 16. un 17. panta pārkāpumu un uzskata, ka 2017. gada 30. maija spriedums Safa Nicu Sepahan/Padome (C‑45/15 P, EU:C:2017:402) šajā ziņā nesniedz nekādas būtiskas norādes.

62      Šajā gadījumā 2012. gada 21. marta spriedumā Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142) Vispārējā tiesa konstatēja strīdīgo tiesību aktu prettiesiskumu.

63      Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas iedibinātu judikatūru ar kāda tiesību akta prettiesiskuma konstatēšanu – lai arī kā šāds prettiesiskums nesarūgtinātu – nav pietiekami, lai uzskatītu, ka ir izpildīts nosacījums par Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos saistībā ar iestādēm pārmestās rīcības prettiesiskumu (spriedums, 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 50. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2003. gada 6. marts, Dole Fresh Fruit International/Padome un Komisija, T‑56/00, EU:T:2003:58, 71.–75. punkts, un 2011. gada 23. novembris, Sison/Padome, T‑341/07, EU:T:2011:687, 31. punkts). Viena vai vairāku Padomes tiesību aktu, kuri ir pamatā prasītājas norādītajam kaitējumam, iespējamā atcelšana, pat ja tā būtu notikusi ar Vispārējās tiesas spriedumu, kas būtu pasludināts pirms prasības par kaitējuma atlīdzību celšanas, tādējādi nav neatspēkojams pietiekami būtiska šīs iestādes veikta pārkāpuma pierādījums, kas ipso jure ļautu konstatēt Savienības ārpuslīgumisko atbildību.

64      Nosacījums par Savienības iestāžu prettiesisku rīcību pieprasa, lai būtu pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums (skat. spriedumu, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

65      Prasība par pietiekami būtisku tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpumu ir domāta, lai neatkarīgi no attiecīgā prettiesiskā akta rakstura novērstu risku, ka, atlīdzinot attiecīgo personu apgalvoto kaitējumu, tiktu kavēta attiecīgās iestādes iespēja pilnībā īstenot savas kompetences vispārējās interesēs saistībā ar normatīvu aktu piemērošanas jomu vai ekonomiskās politikas izvēli, kā arī administratīvās kompetences jomā, tomēr neliekot privātpersonām ciest acīmredzamas vai neatvainojamas pienākumu neizpildes sekas (skat. spriedumu, 2011. gada 23. novembris, Sison/Padome, T‑341/07, EU:T:2011:687, 34. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums, 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 51. punkts).

66      Ņemot vērā šī sprieduma 63.–65. punktā atgādināto judikatūru, jāpārbauda, vai tiesību normas, uz kuru pārkāpumu prasītāja šajā gadījumā atsaucas, mērķis ir noteikt tiesības privātpersonām un vai Padome ir pieļāvusi pietiekami būtisku minēto tiesību normu pārkāpumu.

67      Savas prasības atlīdzināt kaitējumu pamatojumam prasītāja būtībā pamatojas uz diviem prettiesiskuma pamatiem, proti, pirmkārt, strīdīgo tiesību aktu pieņemšanu un tās nosaukuma iekļaušanas saglabāšanu strīdīgajos sarakstos, lai gan Padomes rīcībā nebija nekādu pierādījumu to pamatojumam, – un šī prettiesiskuma sekas pastiprinot Padomes pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana, ceļot apelācijas sūdzību par 2012. gada 21. marta spriedumu Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142), un, otrkārt, Hartas 16. un 17. panta pārkāpšanu.

68      Pirmkārt, attiecībā uz prettiesiskuma pamatu saistībā ar strīdīgo tiesību aktu pieņemšanu un tās nosaukuma iekļaušanas saglabāšanu strīdīgajos sarakstos, ko veikusi Padome, lai gan tās rīcībā nebija nekādu pierādījumu to pamatojumam, jāatgādina, ka 2014. gada 25. novembra sprieduma Safa Nicu Sepahan/Padome (T‑384/11, EU:T:2014:986) 68. un 69. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka parasti piesardzīga un rūpīga iestāde būtu spējīga saprast, ka, pieņemot apstrīdēto tiesību aktu attiecīgajā lietā, tai ir pienākums ievākt informāciju vai pierādījumu elementus, kuri attaisno pret prasītāju noteiktos ierobežojošos pasākumus minētajā lietā, lai apstrīdēšanas gadījumā varētu pierādīt minēto pasākumu pamatotību, Savienības tiesā iesniedzot minēto informāciju vai pierādījumu elementus. Tā secināja, ka, tā kā Padome šādi nav rīkojusies, tā ir atbildīga par pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, ar kuru piešķir tiesības privātpersonām, iepriekš 63. un 64. punktā minētās judikatūras izpratnē. 2017. gada 30. maija sprieduma Safa Nicu Sepahan/Padome (C‑45/15 P, EU:C:2017:402), kas pasludināts, pamatojoties uz apelācijas sūdzībām par 2014. gada 25. novembra spriedumu Safa Nicu Sepahan/Padome (T‑384/11, EU:T:2014:986), 40. punktā, noraidot minētās apelācijas sūdzības, Tiesa nosprieda, ka Vispārējā tiesa tostarp sava sprieduma 68. un 69. punktā pamatoti ir uzskatījusi, ka Padomei noteiktā pienākuma apstrīdēšanas gadījumā sniegt informāciju vai pierādījumus, kas pamato ierobežojošo pasākumu attiecībā pret fizisko vai juridisko personu noteikšanas pamatotību, pārkāpums gandrīz trīs gadu garumā ir kvalificējams kā tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pietiekami būtisku pārkāpumu.

69      Šajā gadījumā, kā izriet no 2012. gada 21. marta sprieduma Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142), ko Tiesa apstiprinājusi ar 2013. gada 28. novembra spriedumu Padome/Fulmen un Mahmoudian (C‑280/12 P, EU:C:2013:775), jākonstatē, ka Padomes pieļautais pārkāpums ne tikai ir identisks tā mērķim, bet arī par aptuveni sešiem mēnešiem pārsniedz Padomes pieļauto pārkāpumu lietā, kurā tika pasludināts 2014. gada 25. novembra spriedums Safa Nicu Sepahan/Padome (T‑384/11, EU:T:2014:986).

70      No tā izriet, ka, no vienas puses, tiesību norma, uz kuras pārkāpumu ir norādīts šajā lietā, ir tiesību norma, ar kuru ir piešķirtas tiesības privātpersonām, tostarp prasītājai kā juridiskai personai, kurai ir piemērojami strīdīgie tiesību akti. No otras puses, minētās tiesību normas pārkāpums ir uzskatāms par pietiekami būtisku pārkāpumu iepriekš 64. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

71      Turklāt no lietas dalībnieku formulētajiem apsvērumiem, pamatojoties uz otro procesa organizatorisko pasākumu, saistībā ar sekām, ko tie šajā lietā secina no 2017. gada 30. maija sprieduma Safa Nicu Sepahan/Padome (C‑45/15 P, EU:C:2017:402), izriet, ka tie šobrīd paši ir vienojušies par faktu, ka šis prettiesiskums ir uzskatāms par pietiekami būtisku tiesību normas, ar kuru ir piešķirtas tiesības privātpersonām, pārkāpumu.

72      Attiecībā uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru būtībā šis pēdējais minētais pārkāpums esot vēl būtiskāks, jo to pastiprinot fakts, ka Padome esot pieļāvusi pilnvaru nepareizu izmantošanu, ceļot apelācijas sūdzību par 2012. gada 21. marta spriedumu Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142), šim argumentam nevar piekrist.

73      Faktiski saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību aktā pilnvaru ļaunprātīga izmantošana ir pieļauta vienīgi tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem iepriekš norādīts, vai lai izvairītos no Līgumā īpaši paredzētas procedūras, lai nodrošinātos pret attiecīgā gadījuma apstākļiem (skat. spriedumu, 2017. gada 29. novembris, Montel/Parlaments, T‑634/16, nav publicēts, EU:T:2017:848, 161. punkts un tajā minētā judikatūra).

74      Šajā ziņā, no vienas puses, jāatgādina, ka tiesības iesniegt apelāciju par Vispārējās tiesas spriedumiem ir noteiktas LESD 256. panta 1. punkta otrajā daļā un ir uzskatāmas par Savienības tiesu sistēmas tiesību aizsardzības līdzekļu neatņemamu daļu. Saskaņā ar šo pašu pantu apelāciju Tiesā var iesniegt vienīgi par tiesību jautājumiem. Turklāt atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otrās daļas pirmajam teikumam apelācijas sūdzību var iesniegt tikai personas, kuru prasījumi vai iebildumi nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji. No Savienības primāro tiesību noteikumiem izriet, ka, ievērojot tajās noteiktās robežas, ikviens lietas dalībnieks var ne tikai brīvi iesniegt apelāciju par Vispārējās tiesas spriedumu, bet turklāt arī izvirzīt jebkuru pamatu, kuru tas uzskata par lietderīgu sava argumenta apgalvošanai un pamatošanai. Tādējādi šajā ziņā, pretēji prasītājas apgalvotajam, Padomei nevar tikt pārmesta apelācijas iesniegšana par 2012. gada 21. marta spriedumu Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142), lai, kā tā precizē iebildumu rakstā, iegūtu “iedibinātu judikatūru par ģeogrāfiska rakstura ierobežojošiem pasākumiem”, jo šāds arguments acīmredzami atbilst tiesību jautājumam LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē.

75      No otras puses, prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru Padome esot iesniegusi apelāciju par 2012. gada 21. marta spriedumu Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142), vienīgi lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā pārtrauktu savu kodolprogrammu, tādējādi atstājot spēkā sekas, ko strīdīgie tiesību akti rada prasītājai, nevar apmierināt. Šādu pieņēmumu ne tikai neapstiprina neviens pierādījumu vai informācijas elements, bet katrā ziņā arī jākonstatē, ka minēto seku atstāšana spēkā ir cieši saistīta ar lēmumu iesniegt apelāciju saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. panta otro daļu. Tādējādi, saskaņā ar šo pantu “atkāpjoties no LESD 280. panta, Vispārējās tiesas nolēmumi, kas pasludina regulas par spēkā neesošām, stājas spēkā tikai pēc tam, kad beidzies šo statūtu 56. panta pirmajā daļā minētais apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš, vai, ja šajā termiņā iesniegta apelācija, pēc tam, kad apelācija noraidīta”.

76      Turklāt ir jāatgādina (skat. iepriekš 19. punktu), ka attiecībā uz Regulas Nr. 961/2010 atcelšanas iedarbību laikā 2012. gada 21. marta sprieduma Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142) 106. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka šajā lietā nešķiet, ka būtu pietiekami liels risks, ka varētu rasties nopietns un neatgriezenisks kaitējums ierobežojošo pasākumu, kas ir paredzēti Regulā Nr. 961/2010, efektivitātei, lai būtu pamatota minētās regulas seku atstāšana spēkā attiecībā uz prasītājiem laikposmā, kas pārsniedz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. panta otrajā daļā noteikto laikposmu. Tāpat minētā sprieduma 107. punktā (skat. iepriekš 20. punktu) tā nolēma atstāt spēkā Lēmuma 2010/413, kas grozīts ar Lēmumu 2010/644, sekas līdz brīdim, kad stāsies spēkā Regulas Nr. 961/2010 atcelšana.

77      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka strīdīgo tiesību aktu seku atstāšana spēkā attiecībā uz prasītāju pēc tam, kad tie atcelti ar 2012. gada 21. marta spriedumu Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142), izriet no Eiropas Savienības Tiesas statūtu noteikumu piemērošanas un Vispārējās tiesas suverēna vērtējuma, nevis no rīcības, ko prasītāja inkriminē Padomei, ciktāl tā ir iesniegusi apelāciju par minēto spriedumu.

78      Tādējādi, nepastāvot nevienam prasītājas iesniegtam objektīvam apstāklim, kas varētu pierādīt, ka Padome ir iesniegusi apelāciju par 2012. gada 21. marta spriedumu Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142) nolūkā tai kaitēt vai izdarīt spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā pārtrauktu savu kodolprogrammu, arguments saistībā ar Padomes pieļautu pilnvaru nepareizu izmantošanu, kas esot pastiprinājusi šajā lietā aplūkotās tiesību normas pārkāpumu, ir jānoraida kā nepamatots.

79      Attiecībā uz otru prettiesiskuma pamatu saistībā ar Hartas 16. un 17. panta pārkāpšanu ir jānorāda, ka prasītāja vienīgi atgādina nepieciešamos nosacījumus, lai tiktu radīts Hartā atzīto tiesību un brīvību īstenošanas apdraudējums, un apgalvo, ka tai noteikto strīdīgo pasākumu mērķis un sekas esot attiecīgi tās tiesību uz īpašumu un darījumdarbības brīvību, kas atzītas Hartas 16. un 17. pantā, ierobežošana.

80      Lai gan saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības uz īpašumu ir garantētas Hartas 17. pantā, tām Savienības tiesībās nav pilnīga aizsardzība, bet gan tās ir jāņem vērā saistībā ar to funkciju sabiedrībā. Līdz ar to šo tiesību izmantošanai var noteikt ierobežojumus, ciktāl šādi ierobežojumi faktiski atbilst Savienības vispārējo interešu mērķiem un attiecībā uz sasniedzamo mērķi nerada pārmērīgu un nepieņemamu iejaukšanos, kas apdraudētu šādi garantēto tiesību būtību (skat. spriedumu, 2013. gada 13. septembris, Makhlouf/Padome, T‑383/11, EU:T:2013:431, 97. punkts un tajā minētā judikatūra). Šī judikatūra pēc analoģijas var tikt transponēta uz darījumdarbības brīvību, kas tiek garantēta Hartas 16. pantā.

81      Šajā gadījumā, pirmkārt, ir jānorāda, ka strīdīgo tiesību aktu pieņemšanas pret prasītāju, ciktāl tajos tika paredzēta tās līdzekļu, finanšu aktīvu un citu saimniecisko resursu iesaldēšana, mērķis bija novērst kodolieroču izplatīšanu, kā arī izdarīt spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā izbeigtu attiecīgās darbības. Šis mērķis ietilpst plašākos centienos saistībā ar starptautiskā miera un drošības saglabāšanu un tādējādi ir leģitīms un piemērots (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 13. septembris, Makhlouf/Padome, T‑383/11, EU:T:2013:431, 100. un 101. punkts un tajos minētā judikatūra).

82      Otrkārt, strīdīgie pasākumi arī bija nepieciešami, ciktāl citi mazāk apgrūtinoši pasākumi kā iepriekšējas atļaujas sistēma vai pienākums a posteriori pamatot pārskaitīto līdzekļu izlietojumu neļauj tikpat efektīvi sasniegt šo mērķi, proti, ierobežot kodolieroču izplatību, kā arī izdarīt spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā pārtrauktu attiecīgās darbības, it īpaši iespējas apiet uzliktos ierobežojumus kontekstā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 13. septembris, Makhlouf/Padome, T‑383/11, EU:T:2013:431, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

83      Tādējādi prasītāja nav pierādījusi, ka ar strīdīgajiem tiesību aktiem būtu pārkāptas tiesības, kas tai noteiktas Hartas 16. un 17. pantā.

84      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, jāsecina, ka vienīgi pirmais prettiesiskuma pamats saistībā ar strīdīgo tiesību aktu pieņemšanu un Padomes veikto tās nosaukuma iekļaušanas saglabāšanu strīdīgajos sarakstos, lai gan tai nebija nekādu pierādījuma elementu, kas to pamatotu, ir uzskatāms par tādu prettiesiskumu, kas var izraisīt Savienības atbildību iepriekš 64. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

2.      Par apgalvoto kaitējumu un cēloņsakarības esamību starp apgalvoto rīcības prettiesiskumu un šo kaitējumu

85      Prasītāja uzskata, ka ir pierādījusi mantiskā un nemantiskā kaitējuma, kas tai nodarīts ar strīdīgajiem tiesību aktiem, reālo un droši zināmo raksturu un cēloņsakarību starp inkriminētās rīcības prettiesiskumu un apgalvoto kaitējumu. Ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus, tā uzskata, ka 2017. gada 30. maija spriedums Safa Nicu Sepahan/Padome (C‑45/15 P, EU:C:2017:402) neliek apstrīdēt tās prasības par kaitējuma atlīdzību pamatotību.

86      Replikā tā apgalvo, ka Padome, pārkāpjot LESD 340. pantu, mēģinot ieviest nosacījumus, kas padarītu praktiski neiespējamu vai pārlieku apgrūtinātu tiesību uz atlīdzinājumu izmantošanu indivīdiem.

87      Atbildot uz Padomes argumentu saistībā ar cēloņsakarības neesamību attiecībā uz ierobežojošiem pasākumiem, kas tai 2011. gadā piemēroti Amerikas Savienotajās Valstīs (turpmāk tekstā – “ASV pasākumi”), prasītāja norāda, ka ASV pasākumi tika noteikti pusotru gadu pēc strīdīgajiem tiesību aktiem un ka tajos ir minēta atsauce uz tiem kā uz “pierādījumiem”. Tādējādi, tā kā minētie pasākumi izriet no minētajiem tiesību aktiem, ar tiem tai nevarēja tikt radīts autonoms kaitējums, tādējādi iespējami radītie kaitējumi tieši izrietot no Padomes prettiesiskas rīcības un pēdējai minētajai tie esot jāatlīdzina. Otrkārt, prasītāja atgādina, ka attiecības starp Irānas Islāma Republiku un Amerikas Savienotajām Valstīm ir pārtrauktas kopš 1980. gada un ka kopš 1995. gada Amerikas Savienotās Valstis ir aizliegušas jebkādu rīcību un jebkādus darījumus ar Irānā reģistrētām sabiedrībām. Tādējādi, nepastāvot attiecībām ar Amerikas Savienotajās Valstīs reģistrētām sabiedrībām un tā kā tur neatrodas līdzekļi, ASV pasākumi tai neesot radījuši nekādu kaitējumu.

88      Padome, kuru atbalsta Komisija, iebilst pret prasītājas izvirzītajiem argumentiem. Tā uzskata, ka Tiesas secinājumi 2017. gada 30. maija spriedumā Safa Nicu Sepahan/Padome (C‑45/15 P, EU:C:2017:402) saistībā ar nosacījumiem mantiskā un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumam ir būtiski un labvēlīgi tās argumentiem šajā lietā. Turklāt attiecībā uz mantisko un nemantisko kaitējumu, kas, iespējams, prasītājai radies Irānā, Padome norāda, ka strīdīgo pasākumu piemērošanas laikā tai tika piemēroti arī ASV pasākumi, kuriem esot varējusi būt tikpat nelabvēlīga vai pat nelabvēlīgāka ietekme un kuri joprojām ir spēkā. Atbildes rakstā uz repliku tā norāda, ka ASV pasākumi esot reāli ietekmējuši prasītājas saimniecisko darbību.

89      Jāpārbauda, vai prasītāja ir iesniegusi pierādījumus apgalvotajam kaitējumiem un cēloņsakarībai starp inkriminētās rīcības prettiesiskumu un šo kaitējumu.

90      Attiecībā uz nosacījumu par reālu kaitējumu atbilstoši judikatūrai Savienības ārpuslīgumiskā atbildība iestājas tikai tad, ja prasītājs faktiski ir cietis reālus un droši zināmus zaudējumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1982. gada 27. janvāris, De Franceschi/Padome un Komisija, 51/81, EU:C:1982:20, 9. punkts, un 1996. gada 16. janvāris, Candiotte/Padome, T‑108/94, EU:T:1996:5, 54. punkts). Prasītājam ir pienākums pierādīt, ka šis nosacījums ir izpildīts (skat. spriedumu, 2006. gada 9. novembris, Agraz u.c./Komisija, C‑243/05 P, EU:C:2006:708, 27. punkts un tajā minētā judikatūra), un, konkrētāk, sniegt pārliecinošus pierādījumus gan par kaitējuma esamību, gan par tā apmēru (skat. spriedumu, 1997. gada 16. septembris, Blackspur DIY u.c./Padome un Komisija, C‑362/95 P, EU:C:1997:401, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

91      Konkrētāk, ikvienā simboliskā vai uz patiesas kompensācijas saņemšanu vērstā prasībā par kaitējuma atlīdzināšanu – vai runa būtu par mantisko vai nemantisko kaitējumu – ir jāprecizē apgalvotā kaitējuma būtība saistībā ar inkriminēto rīcību un kaut vai tikai aptuveni jānovērtē viss šis kaitējums kopumā (skat. spriedumu, 2015. gada 26. februāris, Sabbagh/Padome, T‑652/11, nav publicēts, EU:T:2015:112, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

92      Attiecībā uz nosacījumu par cēloņsakarību starp inkriminēto rīcību un apgalvoto kaitējumu minētajam kaitējumam ir pietiekami tieši jāizriet no apgalvotās rīcības, šai rīcībai ir jābūt galvenajam kaitējumu cēlonim, turpretī nepastāv pienākums atlīdzināt jebkuras nelabvēlīgas sekas, pat attālinātas, kas rodas no prettiesiskas situācijas (skat. spriedumu, 2006. gada 10. maijs, Galileo International Technology u.c./Komisija, T‑279/03, EU:T:2006:121, 130. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1979. gada 4. oktobris, Dumortier u.c./Padome, 64/76, 113/76, 167/78, 239/78, 27/79, 28/79 un 45/79, EU:C:1979:223, 21. punkts). Prasītājam ir jāsniedz pierādījumi, ka starp inkriminēto rīcību un norādīto kaitējumu pastāv cēloņsakarība (skat. spriedumu, 1998. gada 30. septembris, Coldiretti u.c./Padome un Komisija, T‑149/96, EU:T:1998:228, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

93      Tas, vai šajā gadījumā prasītāja ir pierādījusi mantiskā un nemantiskā kaitējuma, kas tai esot radies, pieņemot strīdīgos tiesību aktus un saglabājot tās nosaukuma iekļaušanu strīdīgajos sarakstos, reālo un droši zināmo raksturu un cēloņsakarības esamību starp minēto tiesību aktu pieņemšanu un šo kaitējumu, ir jāizvērtē, ņemot vērā iepriekš atgādināto judikatūru.

a)      Par apgalvoto mantisko kaitējumu un cēloņsakarības esamību

94      Prasītāja, pamatojoties uz 2015. gada 21. jūlija ziņojumu, ko sagatavojis grāmatvedības revīzijas uzņēmums, kas iekļauts Parīzes Ildefransas (Francija) reģiona grāmatvedības revīzijas biedrībā, un kas ir iekļauts prasības pieteikuma A.2. pielikumā (turpmāk tekstā – “grāmatvedības revīzijas ziņojums”), apgalvo, ka, pieņemot strīdīgos tiesību aktus, tai esot radīts divu veidu mantiskais kaitējums Irānā, kā arī divu veidu mantiskais kaitējums Eiropā. Pamatojoties uz šo kaitējumu kopumu, tā pieprasa, lai Padomei tiktu piespriests tai izmaksāt kompensāciju par kopējo summu 11 009 560 EUR apmērā.

95      Atbildot uz jautājumu, kas uzdots saistībā ar trešo procesa organizatorisko pasākumu, attiecībā uz neatbilstību starp prasības pieteikuma rezolutīvajā daļā ietverto mantiskā kaitējuma kopējo summu, proti, 11 009 560 EUR, un apmēru, kas ir saistīti ar dažādiem apgalvotajiem mantiskajiem kaitējumiem, kas norādīti prasības pieteikuma pamatojumā, summu, prasītāja norāda, ka šīs neatbilstības pamatā ir acīmredzama tās pieļauta kļūda aprēķinos, kas Vispārējai tiesai ir jāņem vērā. Faktiski, tā kā tā norādīja katra Irānā radītā finansiālā un darbībai radītā kaitējuma apmēru prasības pieteikuma E.1.1.2., E.1.1.3. un E.1.1.4. sadaļā, tā esot aizmirsusi to izdarīt saistībā ar Irānā radīto finansiālo un darbībai radīto kaitējumu E.1.1.1. sadaļā. Tādēļ tā precizē, ka šī pēdējā mantiskā kaitējuma apmērs, pamatojoties uz “neto peļņas samazināšanos”, ko tā aprēķina 2 932 367 EUR apmērā, ir iekļauts kopējā mantiskā kaitējuma apmērā, kura summu tā apstiprina esam “11 009 560 EUR[,] kas ir atspoguļota gan prasības pieteikuma operatīvajā daļā, gan prasības pieteikuma A.2. pielikuma 35. lappusē”.

96      Jānorāda, ka, lai pierādītu kaitējuma un cēloņsakarības esamību, prasītāja lielā mērā atsaucas uz grāmatvedības revīzijas ziņojumu. Tas acīmredzami izriet, vienlaicīgi aplūkojot prasības pieteikuma 60.–101. punktu, kuri ir ietverti E sadaļā “Par mantisko kaitējumu un cēloņsakarības esamību”, un minētā ziņojuma 8.–27. lappusi. Šajos prasības pieteikuma punktos vārdu pa vārdam ir atveidotas veselas minētā grāmatvedības revīzijas ziņojuma lappusēs ietvertas rindkopas. Prasītāja vienīgi brīžiem ir veltījusi pūles, apkopojot atsevišķas minētā ziņojuma daļas, izlaižot rindkopas.

97      Šādos apstākļos un ciktāl lielas daļas prasītājas prasījumu saistībā ar mantisko kaitējumu, uz kuriem tā atsaucas, pamatā ir grāmatvedības revīzijas ziņojumā ietverti vērtējumi, pirms prasītājai iespējami Irānā un Eiropā radīta mantiskā kaitējuma un cēloņsakarības esamības izvērtējuma vispirms ir jāpārbauda grāmatvedības revīzijas ziņojuma pierādījuma spēks.

1)      Par grāmatvedības revīzijas ziņojuma pierādījuma spēka pārbaudi

98      Nepastāvot Savienības tiesiskajam regulējumam par pierādījumu jēdzienu, Savienības tiesa ir nostiprinājusi administratīvās brīvības principu vai pierādījumu brīvības principu, kas ir saprotams kā iespēja atsevišķa fakta pierādīšanai izmantot jebkāda veida pierādījumus, kā, piemēram, liecības, dokumentārus pierādījumus, atzīšanos u.c. (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 23. marts, Met‑Trans un Sagpol, C‑310/98 un C‑406/98, EU:C:2000:154, 29. punkts; 2004. gada 8. jūlijs, Dalmine/Komisija, T‑50/00, EU:T:2004:220, 72. punkts, un ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumus lietā Archer Daniels Midland/Komisija, C‑511/06 P, EU:C:2008:604, 113. un 114. punkts). Attiecīgi Savienības tiesa ir nostiprinājusi pierādījumu brīvas novērtēšanas principu, saskaņā ar kuru uzticamības vai, citiem vārdiem sakot, pierādījuma spēka noteikšana atsevišķam pierādījumam ir atstāta tiesneša iekšējai pārliecībai (spriedums, 2004. gada 8. jūlijs, Dalmine/Komisija, T‑50/00, EU:T:2004:220, 72. punkts, un ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumi lietā Archer Daniels Midland/Komisija, C‑511/06 P, EU:C:2008:604, 111. un 112. punkts).

99      Lai noteiktu dokumenta pierādījuma spēku, ir jāņem vērā vairāki tādi faktori kā dokumenta izcelsme, apstākļi, kādos tas tika sagatavots, tā adresāts, saturs un ir jāapsver, vai saskaņā ar šiem faktoriem tajā ietvertā informācija liekas saprātīga un uzticama (spriedumi, 2000. gada 15. marts, Cimenteries CBR u.c./Komisija, T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95, EU:T:2000:77, 1838. punkts, un 2002. gada 7. novembris, Vela un Tecnagrind/Komisija, T‑141/99, T‑142/99, T‑150/99 un T‑151/99, EU:T:2002:270, 223. punkts).

100    Šajā ziņā Savienības tiesa ir jau nospriedusi, ka prasītāja iesniegtu analīzi nevar uzskatīt par neitrālu un neatkarīgu ekspertīzi, ja to ir pasūtījis un finansējis pats prasītājs un tā ir balstīta uz prasītāja nodotajām datubāzēm, neveicot šo datu patiesuma vai atbilstības neatkarīgu pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 3. marts, Siemens/Komisija, T‑110/07, EU:T:2011:68, 137. punkts).

101    Savienības tiesai tāpat ir jau bijusi iespēja apstiprināt, ka eksperta ziņojumu var uzskatīt par tādu, kam ir pierādījuma vērtība, tikai pamatojoties uz tā objektīvo saturu, un vienkāršs šādā dokumentā ietverts apgalvojums, kas nav pamatots, nevar tikt uzskatīts par pārliecinošu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 16. septembris, Valmont/Komisija, T‑274/01, EU:T:2004:266, 71. punkts).

102    Grāmatvedības revīzijas ziņojuma pierādījuma spēks šajā lietā ir izvērtējams, ņemot vērā šī sprieduma 98.–101. punktā atgādinātos principus.

103    Šajā ziņā ir jānorāda, ka grāmatvedības revīzijas ziņojumu sagatavoja grāmatvedības revīzijas uzņēmums, kas ietilpst Parīzes Ildefransas reģiona grāmatvedības revidentu biedrībā. No 2015. gada 21. jūlija vēstules, kas ietverta minētā ziņojuma 2. un 3. lappusē un kuru šis uzņēmums adresējis prasītājai, izriet, ka saskaņā ar nosacījumiem, kas noteikti 2015. gada 18. jūnija sanāksmē, uzdevuma, ko prasītāja uzticējusi šim uzņēmumam, mērķis ir novērtēt kaitējumu, ko strīdīgie pasākumi esot radījuši prasītājai un tās vairākuma akcionāram F. Mahmoudian Irānā un Eiropā. Šī uzdevuma veikšanai šajā vēstulē īpaši tiek precizēts, ka “šis ziņojums ir ticis sagatavots, balstoties uz dokumentiem, kurus mums ir iesniegusi sabiedrība Fulmen, un Irānas iestāžu sniegto informāciju”. No minētās vēstules redakcijas izriet, ka grāmatvedības revīzijas ziņojums ir sagatavots pēc prasītājas lūguma, lai saistībā ar šo tiesvedību apliecinātu apgalvotā mantiskā kaitējuma patiesumu un apmērus, un ka tā pamatā galvenokārt ir prasītājas iesniegti dokumenti. Jāuzsver, ka minētie dokumenti, uz kuriem dažkārt ir atsauces zemsvītras piezīmēs, nav pievienoti grāmatvedības revīzijas ziņojumam.

104    Ņemot vērā kontekstu, kādā ir ticis sagatavots grāmatvedības revīzijas ziņojums, un atbilstoši šī sprieduma 98.–101. punktā atgādinātajiem principiem šī ziņojuma pierādījuma spēks ir ļoti relativizējams. To nevar uzskatīt par pietiekamu, lai pierādītu tajā ietverto informāciju, tostarp saistībā ar apgalvotā kaitējuma patiesumu un apmēriem. Tas labākajā gadījumā varētu tikt izmantots kā prima facie pierādījums, kas ir jāapstiprina ar citiem apstiprinošiem pierādījumu elementiem.

105    Attiecībā uz iepriekš 96. punktā norādīto apstākli, proti, ka, lai pierādītu kaitējuma un cēloņsakarības esamību, prasītāja lielā mērā, pat izslēdzoši, pamatojas uz grāmatvedības revīzijas ziņojumu, ņemot vērā iepriekš 98. punktā atgādināto administratīvās brīvības principu vai pierādījumu brīvības principu, šāda šī veida dokumenta izmantošana pati par sevi ir atļauta.

106    Tomēr, kā tika konstatēts iepriekš 104. punktā, ņemot vērā tā sagatavošanas kontekstu, pat ja tam bija grāmatvedības revidenta “zīmogs”, kā arī atbilstoši iepriekš 98.–101. punktā atgādinātajai judikatūrai, grāmatvedības revīzijas ziņojumu nevar uzskatīt par pietiekamu, ja to neapstiprina citi pierādījumu elementi tā satura pierādīšanai, īpaši, ciktāl tas attiecas uz apgalvotā kaitējuma patiesumu un apmēriem.

2)      Par iespējami Irānā radītu mantisko kaitējumu un cēloņsakarības esamību

107    Prasītāja norāda, ka, nosakot strīdīgos pasākumus, tai Irānā ir radies mantiskais kaitējums, kuru tā klasificē divās kategorijās, proti, pirmkārt, finansiālais un darbībai radītais kaitējums, un, otrkārt, būtībā komerciālais vai strukturālais kaitējums.

108    Vispirms ir jākonstatē, ka prasības pieteikuma 78., 80. un 81. punktā prasītāja skaidri norāda – izdalot iepriekš 107. punktā minētās divas mantiskā kaitējuma kategorijas –, ka tā šajā prasībā atlīdzināt kaitējumu neiekļauj prasījumus par kaitējumu, kas ir saistīti attiecīgi ar tās klientiem izmaksājamiem līgumsodiem darbu aizkavēšanās dēļ būvlaukumos, tās starptautiskā apjoma zaudēšanu un to, ka darbu ir atstājušas vadošos amatos esošas un svarīgas personas.

i)      Par finansiālo un darbībai radīto kaitējumu

109    Prasītāja norāda, ka strīdīgie pasākumi ir ietekmējuši uzsāktu projektu realizāciju, jo tā nevarēja iegādāties atsevišķu Eiropā ražotu aprīkojumu, jo atsevišķos gadījumos šo aprīkojumu nebija iespējams aizstāt, un tādējādi nebija iespējams īstenot attiecīgos projektus, un gadījumos, kad tai izdevās aizstāt minēto aprīkojumu, projektu īstenošana ievērojami aizkavējās un tā šo izmaiņu dēļ zaudēja peļņu. No tā izrietot trīs veida kaitējumi, proti, gadskārtējās neto peļņas samazināšanās, neiespējamība pabeigt četrus līgumus, kas tika īstenoti Irānā laikā no 2010. līdz 2014. gadam, un neiespējamība iegūt jaunus līgumus Irānā strīdīgajā laikposmā.

110    Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītājas argumentus saistībā ar tās prasību atlīdzināt dažāda veida finansiālu un darbībai radītu kaitējumu, kas, kā apgalvots, iespējami radies Irānā.

111    Pirmām kārtām, attiecībā uz kaitējuma daļu saistībā ar tās neto peļņas samazināšanos prasītāja norāda, ka apgrozījums, neto peļņa un peļņas daļa kopš 2011. gada ir ievērojami samazinājusies. Rādītāja “neto peļņa no apgrozījuma” samazināšanās (no 2,14 % par 2007./2011. gada laikposmu līdz ‑4,35 % par 2011./2014. gada laikposmu) esot tieši saistīta ar tās iekļaušanu strīdīgajos sarakstos. Šīs samazināšanās pamatā esot šādi pieci apstākļi: finansiālo un bankas izmaksu palielināšanās, klientiem izmaksājamais līgumsods par aizkavēšanos projektu īstenošanā, izejvielu iepirkuma cenu palielināšanās, ko izraisīja starpnieku izmantošana iepirkumiem ārvalstīs, liela peļņas apmēra izplatīšanas līgumu, piemēram, izplatīšanas līguma ar sabiedrību Omicron, atcelšana un papildus izmaksas, ko radījuši strīdīgie pasākumi, piemēram, no tā izrietoša piedāvāto pētījumu un iekārtu pārskatīšana, jaunu iespējamo piegādātāju meklēšana un personāla locekļu pārcelšana, lai izskatītu strīdīgos pasākumus. Replikas rakstā prasītāja iesniedz shematisku tabulu kopsavilkuma veidā, kurā ir ietverta tās kaitējuma aprēķināšanas metode, balstoties uz tās neto peļņas samazināšanos.

112    Attiecībā uz pierādījumiem kaitējuma reālai esamībai, balstoties uz kaitējumu neto peļņas rezultātu samazinājuma dēļ, vispirms ir jākonstatē, kā norāda Padome, ka prasītāja prasības pieteikumā nav iesniegusi nevienu prasību atlīdzināt kaitējumu, kurā šis kaitējums kopumā būtu izteikts skaitliski.

113    Kā tika norādīts iepriekš 95. punktā, atbildot uz jautājumu, kas iesniegts saistībā ar trešo procesa organizatorisko pasākumu, prasītāja skaidro, ka šādu prasības atlīdzināt kaitējumu, skaitliski izsakot kaitējumu, balstoties uz tās neto peļņas rezultātu samazinājumu, neesamību izskaidro acīmredzama tās pieļauta kļūda aprēķinos, un tādēļ Vispārējai tiesai tā esot jāņem vērā.

114    Tomēr, pirmkārt, jāuzskata, ka, lai gan prasības pieteikuma E.1.1.1. sadaļā noradītā mantiskā kaitējuma novērtējuma neesamība ir objektīva realitāte, tomēr šāda neesamība, kā to apgalvo prasītāja, nekādi nenorāda uz acīmredzamu kļūdu aprēķinos.

115    Faktiski jākonstatē, ka saistībā ar pieciem apstākļiem, kas ir E.1.1.1. sadaļā norādītā kaitējuma pamatā, izklāstā saistībā ar attiecīgi otro apstākli, balstoties uz “klientiem izmaksāto nokavējuma naudu”, un trešo apstākli, balstoties uz “izejvielu iegādes cenu palielināšanos”, nav ietverts nekāds novērtējums. Šādos apstākļos var uzskatīt, ka E.1.1.1. sadaļā ietvertā kaitējuma kopējā apmēra novērtējuma neesamību var izskaidrot ar katra no minētajiem faktoriem, kas veido šo kopumu, novērtējuma neesamību. Tādējādi prasītājas pieļautā kļūda aprēķinos nešķiet tik acīmredzama, lai Vispārējā tiesa to varētu ņemt vērā.

116    Otrkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar iedibinātu judikatūru, lai arī atsevišķos jautājumos prasības pieteikuma pamatteksts var tikt pamatots un papildināts, atsaucoties uz izrakstiem no tam pievienotajiem materiāliem, vispārēja atsauce uz citiem procesuālajiem rakstiem nevar kompensēt galveno juridisko argumentu neesamību, kam ir jābūt ietvertiem prasības pieteikumā. Turklāt Vispārējai tiesai nav pielikumos jāmeklē un jāidentificē pamati un argumenti, kurus varētu atzīt par prasības pamatu, jo pielikumiem ir vienīgi pierādījumu un papildinošas funkcijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 14. decembris, Honeywell/Komisija, T‑209/01, EU:T:2005:455, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

117    Šajā gadījumā nav šaubu par to, ka, atbildot uz jautājumu, kas uzdots saistībā ar trešo procesa organizatorisko pasākumu, uz kuru ir atsauce iepriekš 95. punktā, prasītāja nekādi nenorāda uz to, ka acīmredzamo kļūdu aprēķinos, uz kuru tā atsaucas, varētu konstatēt, lasot grāmatvedības revīzijas ziņojumu.

118    Tomēr jākonstatē, ka prasības 62.–74. punktā, kas ir ietverti E.1.1.1. sadaļā, gandrīz vārdu pa vārdam ir pārņemtas grāmatvedības revīzijas ziņojuma 9.–13. lappuses rindkopas, kas ietvertas minētajā ziņojumā ar nosaukumu “1. punkts: Neto peļņas rezultātu samazināšanās”. Tomēr šo prasības pieteikuma punktu un grāmatvedības revīzijas ziņojuma rindkopu vienlaicīga aplūkošana ļauj konstatēt, ka šī prasītājas veiktā pārņemšanas darbība nav veikta pilnībā. Faktiski prasītāja nav pārņēmusi nedz minētā ziņojuma 12. un 13. lappusē ietverto 6. tabulu “Neto [peļņas] rezultāta likmes pazemināšanās ietekme uz [apgrozījumu] laikā [no 2011. līdz 2014. gadam]”, nedz šī paša ziņojuma 13. lappusē ietverto secinājumu, kurā ir ietverts aplūkotā mantiskā kaitējuma aprēķins, proti, 2 932 367 EUR apmērā.

119    Tomēr, ņemot vērā iepriekš 116. punktā atgādināto judikatūru, Vispārējai tiesai nav jāvērtē, vai tas, ka prasītāja nav pārņēmusi nedz iepriekš 118. punktā minēto tabulu, nedz secinājumus, ir tās apzināta izvēle saistībā ar tās brīvu gribu, izstrādājot savu argumentāciju un sagatavojot procesuālos rakstus, vai arī runa ir par vienkāršu aizmāršību, kas veido acīmredzamu kļūdu aprēķinos, ko Vispārējā tiesa varētu ņemt vērā.

120    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jāsecina, ka prasītāja nav iesniegusi pierādījumus apgalvotā kaitējuma reālai esamībai, tādēļ, nepastāvot vajadzībai pārbaudīt cēloņsakarību, prasība atlīdzināt ar kaitējuma daļu, balstoties uz “tās neto peļņas rezultātu samazināšanos”, ir jānoraida kā nepamatota.

121    Otrām kārtām, attiecībā uz kaitējumu daļu, balstoties uz četru īstenotu līgumu, proti, projektu Kamyaran & Shaked, Mahyar, 6 Trans Khouzestan un GIS Tehran, ko prasītāja vērtē 771 577 EUR apmērā, atcelšanu, pietiek konstatēt, ka prasītāja acīmredzami nav iesniegusi pierādījumus cēloņsakarībai starp apgalvoto rīcību un kaitējumu.

122    Faktiski prasītāja vienīgi apgalvo, ka, pirmkārt, tā kā tās darījumu partneri atteicās tai piegādāt aprīkojumu, kas tai bija jānodrošina, tai bija jāpārtrauc četru projektu Irānā īstenošana laikā no 2010. līdz 2014. gadam, un, otrkārt, strīdīgo tiesību aktu pieņemšana esot uzskatāma par izšķirošo un vienīgo apstākli, kura dēļ tika izbeigti līgumi.

123    Šī dubultā apgalvojuma pamatojumam prasītāja vienīgi atsaucas uz prasības pieteikuma A.6. pielikumu, kurā esot ietverta “Kamyaran, Trans, Mahyar, GIS Tehran projektu dokumentu kopija”. Replikā tā C.5, C.6. un C.7. pielikumā pievieno trīs dokumentus, kuros ir ietverts peļņas aprēķins trim no šiem četriem projektiem un ar to saistītā budžeta veidlapa.

124    Jākonstatē, ka nedz prasības pieteikumā ietvertie argumenti vien dažu rindiņu garumā un replikā ietvertie argumenti, nedz šo procesuālo rakstu pielikumos pievienotie dokumenti nevar tikt uzskatīti par tādiem, kas sniegtu kaut mazākos pierādījumus cēloņsakarībai starp apgalvoto rīcību un kaitējumu.

125    Nedz prasības pieteikumā, nedz replikā nav sniegta nekāda informācija, kas varētu pierādīt, ka strīdīgie pasākumi, kā to apgalvo prasītāja, būtu izšķirošais iemesls prasības pieteikumā norādīto četru projektu pārtraukšanai. Tāpat attiecībā uz apgalvoto tās darījuma partneru atteikumu tai piegādāt nepieciešamo aprīkojumu minēto projektu īstenošanai prasītāja nesniedz pilnīgi nekādus pierādījumus šādam atteikumam.

126    Tā vienīgi replikā precizē, ka apgalvoto kaitējumu nevarēja izraisīt ASV pasākumi, jo, pirmkārt, tai neesot bijušas nekādas attiecības ar ASV sabiedrībām vai piegādes darījumi ar Amerikas Savienotajām Valstīm un, otrkārt, aprīkojuma jomā vislielākie piegādātāji pasaules līmenī ir trīs Eiropas sabiedrības, proti, Schneider, ABB un Siemens.

127    Tomēr nekādi nevar uzskatīt, ka šādi apgalvojumi sniegtu pierādījumus tam, ka apgalvotā rīcība būtu uzskatāma par šī kaitējuma, proti, četru līgumu, kas tika īstenoti Irānā, izšķirošo iemeslu.

128    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, tā kā prasītāja nav iesniegusi pierādījumus cēloņsakarībai, prasība atlīdzināt kaitējumu saistībā ar četru līgumu atcelšanu ir jānoraida kā nepamatota.

129    Trešām kārtām, attiecībā uz kaitējumu daļu saistībā ar jaunu līgumu zaudēšanu Irānā prasītāja norāda, ka, tā kā tai bija liegti piegādes avoti un personāla locekļi, tai nebija iespējams iegūt jaunus līgumus šajā valstī strīdīgajā laikposmā. Jāuzskata, ka par “strīdīgo laikposmu” prasītāja uzskata laikposmu starp pirmo tās nosaukuma iekļaušanu sarakstā 2010. gada 26. jūlijā (skat. iepriekš 10. punktu) un minētā nosaukuma izslēgšanu no strīdīgajiem sarakstiem 2013. gada 19. decembrī (skat. iepriekš 23. punktu) (turpmāk tekstā – “strīdīgais laikposms”). Tā šādi radīto kaitējumu vērtē 2 838 897 EUR apmērā. No jauna vispirms ir jākonstatē, ka prasītāja nesniedz pierādījumus cēloņsakarībai starp apgalvoto rīcību un kaitējumu.

130    Šajā ziņā tā vienīgi apgalvo, ka, ņemot vērā statistiku par investīcijām Irānas elektroenerģijas nozarē un tās tirgus daļas attīstību minētajā sektorā, kas no 10,69 % astoņu gadu laikā pirms strīdīgajiem pasākumiem ir samazinājusies līdz 2,70 % strīdīgajā laikposmā, “ir acīmredzams, ka sankciju rezultātā prasītājas tirgus daļa ir ievērojami sarukusi”.

131    Vispirms, no datiem, kas ietverti grāmatvedības revīzijas ziņojuma 9. tabulā, izriet, ka investīcijas Irānas elektroenerģijas nozarē, pēc tam, kad tās pieauga no 786 000 000 EUR 2007.–2008. gadā līdz 1 070 785 714 EUR 2008.–2009. gadā, 2009.–2010. gada laikā samazinājās par aptuveni 16,6 %, tad 2010.–2011. gada laikā – par aptuveni 10 %, tad 2011.–2012. gada laikā – par aptuveni 33,44 % un, visbeidzot, 2012.–2013. gada laikā – par aptuveni 52,7 %. Tādējādi šie dati ļauj konstatēt, ka 2009.–2010. gada laikā, proti, pirms strīdīgo tiesību aktu pieņemšanas, investīcijas Irānas elektroenerģijas nozarē jau bija sākušas ievērojami samazināties.

132    Savukārt no grāmatvedības revīzijas ziņojuma 10. tabulas izriet, ka nav šaubu par to, ka prasītāja 2012.–2013. un 2013.–2014. gadā nenoslēdza nevienu jaunu līgumu. Tomēr no šīs pašas tabulas izriet, ka 2011.–2012. gada laikā, proti, vairāk nekā gadu pēc strīdīgo tiesību aktu pieņemšanas, prasītājai bija izdevies noslēgt līgumus par summu, kas vairāk nekā divkārt pārsniedz 2010.–2011. gadā noslēgto līgumu summu.

133    Tādējādi grāmatvedības revīzijas ziņojuma 9. un 10. tabulā ietvertie dati neļauj sniegt pierādījumus cēloņsakarībai starp apgalvoto rīcību un aplūkoto kaitējumu.

134    Turklāt arī jānorāda, ka, tā kā strīdīgie pasākumi bija piemērojami vienīgi Savienībā, tie paši par sevi neliedz prasītājai kandidēt uz iespējām iegūt jaunus līgumus Irānā. Tomēr prasītāja nesniedz nekādu informāciju, kas pierādītu, ka tā vismaz būtu iesniegusi piedāvājumus šādu līgumu iegūšanai un ka tās piedāvājums būtu ticis noraidīts, ņemot vērā, it īpaši, kā tā apgalvo, tās tehnisko spēju un ekspertīzes nepietiekamību. Galu galā tā pat neapgalvo, ka būtu iesniegusi pieteikumu jebkāda līguma ieguvei Irānā, bet gan vienīgi apgalvo, ka laikā no 2012. līdz 2014. gadam tā nav noslēgusi nevienu līgumu.

135    Visbeidzot, prasītāja neprecizē, kādi elektroinstalāciju piegādes avoti un kuri tās personāla locekļi, kam būtu nepieciešamā profesionālā pieredze šāda veida līgumu īstenošanai, tai tika liegti, pieņemot strīdīgos tiesību aktus.

136    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasītāja nav iesniegusi pierādījumus tam, ka strīdīgo pasākumu noteikšana izskaidrotu tās tirgus daļas samazināšanos Irānas elektroenerģijas nozarē. Faktiski gan grūtības, ar kādām sastapās minētā nozare investīciju samazināšanās jomā, gan pats pierādījumu trūkums tam, ka tā būtu iesniegusi piedāvājumus līgumiem minētajā nozarē, var izskaidrot šādu tirgus daļas samazināšanos.

137    Līdz ar to, tā kā prasītāja nav iesniegusi pierādījumus cēloņsakarībai, prasība atlīdzināt kaitējumu, balstoties uz jaunu līgumu zaudēšanu Irānā, ir jānoraida kā nepamatota.

138    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība atlīdzināt finansiālo un darbībai radīto kaitējumu ir jānoraida kā nepamatota.

ii)    Par komerciāla vai strukturāla rakstura kaitējumu

139    Attiecībā būtībā uz komerciāla vai strukturāla rakstura kaitējumu, kuru tā lūdz atlīdzināt, prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka tās iekļaušana strīdīgajos sarakstos ir pārtraukusi tās attiecības ar bankām un priviliģētiem partneriem. Otrkārt, lai izvairītos no “masveida sankcijām”, tās nosaukuma iekļaušana strīdīgajos sarakstos esot izraisījusi strukturālu grupas samazināšanu, tiesas izsolē pārdodot tās daļas, tostarp trīs vairākuma daļas, sešās citās Irānas sabiedrībās.

140    Padome, kuru atbalsta Komisija, lūdz noraidīt prasību atlīdzināt apgalvoto komerciāla vai strukturāla rakstura kaitējumu, kas iespējami radies Irānā.

141    Pirmām kārtām, attiecībā uz tās komercattiecību pārtraukšanu ar banku Tejarat un sešiem priviliģētiem partneriem, sabiedrību Omicron, no vienas puses, un piecām citām sabiedrībām, no otras puses, ko esot izraisījuši strīdīgie tiesību akti, nav šaubu par to, ka prasītāja atzīst, ka šo dažādo partnerattiecību pārtraukšana ietekmēja tās darbību, kas jau ir ietverta tās neto peļņas rezultātā samazinājuma aprēķinā, un uz to jau tika norādīts finansiālā un darbībai radītā kaitējuma kategorijā. Tomēr saistībā ar šobrīd apgalvoto kaitējumu tā atsaucas arī uz kaitējumu, kas radies pēc sankciju atcelšanas un kas būtībā ir saistīts ar iespējām atgūt šīs priviliģētās partnerattiecības. Šo priviliģēto partnerattiecību zaudēšana, neatkarīgi no negūtās peļņas strīdīgajā laikposmā, tai esot radījusi kaitējumu, ko tā novērtē 1 026 974 EUR apmērā.

142    Atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu vispirms saistībā ar trešo procesa organizatorisko pasākumu un tad – tiesas sēdes laikā, prasītāja norādīja, ka tā atsauc savu prasību atlīdzināt kaitējumu, kas saistīts ar attiecību pārtraukšanu ar banku Tejerat, kas tika atzīmēts tiesas sēdes protokolā. Tādējādi kaitējuma izvērtēšana, balstoties uz komercattiecību pārtraukšanu, ir ierobežota vienīgi ar sešām priviliģētajām partnerattiecībām, uz kurām norāda prasītāja.

143    Šajā ziņā, pirmkārt, saistībā ar attiecību pārtraukšanu ar sabiedrību Omicron, kur prasītāja norāda, ka tā bija ekskluzīvais izplatītājs kopš 2003. gada un ka pēc strīdīgo tiesību aktu pieņemšanas ekskluzīvās izplatīšanas tiesības tika piešķirtas citai Irānas sabiedrībai, prasītāja radīto kaitējumu vērtē 526 974 EUR apmērā, šī summa atbilstot gada peļņai, ko tā ir ieguvusi trīs gadu laikā, proti, atbilstoši likmei 22 %, kas tiek piemērota vidējam parastam gada pārdošanas apjomam, kas ir novērtēts 798 449 EUR apmērā.

144    Attiecībā uz pierādījumiem kaitējumam jākonstatē, ka šajā gadījumā prasītāja lūdz kompensēt nākotnē negūto peļņu, ko tā aprēķina trīs gadu termiņā.

145    Jākonstatē, ka prasītāja nesniedz nekādus pierādījumus peļņai, kas netika gūta, pārtraucot aplūkotās līgumattiecības. Tā vienīgi atsaucas uz neto peļņas likmi 22 % apmērā, kas piemērota vidējam parastam gada pārdošanas apjomam, kuru tā novērtē 798 449 EUR apmērā.

146    No vienas puses, nedz no prasības pieteikuma, nedz pat no grāmatvedības revīzijas ziņojuma vai tās iesniegtās informācijas neizriet, kādā veidā ir aprēķināts “vidējais parastais gada pārdošanas apjoms 798 449 EUR apmērā”, uz kuru atsaucas prasītāja. Tomēr šis skaitlis ir izmantots par pamatu tās apgalvotā kaitējuma aprēķināšanai. No otras puses, prasītāja nav iesniegusi arī nevienu informāciju, ka var pierādīt, ka tai būtu neto peļņas likme 22 % apmērā, kā tā norāda. Tā vienīgi apgalvo, ka šāda peļņa, kā tas izriet no prasības pieteikuma 86. punktam pievienotās zemsvītras piezīmes, “tika aprēķināta [..] par lielāko tirdzniecību, ņemot vērā 30 % izmaksas”, tomēr nav iespējams noteikt, uz kādiem dokumentiem prasītāja pamatojas, lai iesniegtu pierādījumus aplūkotā kaitējuma reālai esamībai.

147    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jāsecina, ka attiecībā uz komercattiecību pārtraukšanu ar sabiedrību Omicron prasītāja nav iesniegusi pierādījumus reālam un droši zināmam kaitējumam.

148    Līdz ar to, nepastāvot nepieciešamībai pārbaudīt, vai ir iesniegts pierādījums cēloņsakarībai, prasība atlīdzināt kaitējumu saistībā ar tās komercattiecību pārtraukšanu ar sabiedrību Omicron ir jānoraida kā nepamatota.

149    Otrkārt, attiecībā uz priviliģētajām partnerattiecībām ar piecām citām sabiedrībām, prasītāja šādu komercattiecību atjaunošanas izmaksas novērtē 100 000 EUR vērtībā attiecībā uz katru gadījumu.

150    Šajā ziņā vispirms attiecībā uz pierādījumu kaitējumam pietiek norādīt, ka prasītāja nav iesniegusi nekādu informāciju, kas sniegtu pierādījumus attiecību esamībai vai to raksturam ar piecām attiecīgajām sabiedrībām pat pirms strīdīgo tiesību aktu pieņemšanas. Turklāt ir jākonstatē, ka prasītāja no jauna atsaucas uz nākotni vērstiem un hipotētiskiem izdevumiem, kuru novērtējums ir pilnībā patvaļīgs un vienpusējs. Tādējādi apgalvotais kaitējums, balstoties uz komercattiecību pārtraukšanu ar iepriekš 141. punktā minētajām piecām sabiedrībām, nav nedz reāls, nedz droši zināms.

151    No iepriekš minētā izriet, ka prasība atlīdzināt kaitējumu, kas izriet no attiecību pārtraukšanas starp prasītāju un sabiedrību Omicron un tās pieciem citiem priviliģētajiem partneriem, ir jānoraida kā nepamatota.

152    Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka tai ir bijis jānodod savas daļas vairākās Irānas sabiedrībās, lai izvairītos no “masveida sankcijām”. Tā norāda, ka, tā kā tā nevar novērtēt finansiālo zaudējumu apmēru, kas izriet no šādas piespiedu nodošanas, kā arī tās kapacitātes samazināšanās, tā vienīgi aprēķināja izmaksas, kas nepieciešamas minēto daļu atgūšanai. Šim nolūkam tā iepriekšējā audita izmaksas un juridiskos izdevumus vērtē 30 000 EUR apmērā par vairākuma daļām un 5000 EUR apmērā par mazākuma daļām, proti, kopā 105 000 EUR apmērā. Replikas pielikumā tā pievieno tāmi tās sabiedrību pārvaldības pakalpojumiem, lai grupu izveidotu no jauna tādā pašā mērogā.

153    Attiecībā uz pierādījumiem kaitējumam, no jauna jākonstatē, ka šobrīd apgalvotais kaitējums ir vienīgi hipotētisks un uz nākotni vērsts. Prasītāja nesniedz nekādu informāciju, kas varētu pamatot divu veidu summas, kas tiek pieprasītas kā iepriekšēja audita izmaksas un juridiskie izdevumi, kas esot jāsedz, lai atgūtu vairākuma daļas un mazākuma daļas. Turklāt ir acīmredzami jānorāda, ka šajā ziņā pati prasītāja prasības pieteikuma 11. punktā atzīst, ka tā nevar aprēķināt, pirmkārt, finansiālo zaudējumu apmēru, kas izriet no aplūkotās piespiedu nodošanas, un, otrkārt, tās kapacitātes samazināšanos. Tomēr sabiedrības daļu, kuras, kā tā apgalvo, tai bija jānodod, novērtēšana šķiet būtiska, lai varētu novērtēt iespējami radīto kaitējumu. Pat ja tiktu uzskatīts, ka prasītāja ir nolēmusi nodot savas daļas vairākās Irānas sabiedrībās, lai izvairītos no “masveida sankcijām”, ar to vien nepietiek, lai iesniegtu pierādījumus kaitējuma esamībai. Turklāt prasītāja nekādi neizskaidro iemeslu, kura dēļ tā nespēj veikt šādu kaitējuma, uz kuru tā atsaucas, novērtējumu.

154    Attiecībā uz cēloņsakarību jānorāda, ka prasītāja nesniedz nekādus pierādījumus tam, ka tai piederošo daļu vairākās Irānas sabiedrībās nodošana izrietētu no kāda ar strīdīgo tiesību aktu pieņemšanu saistīta pasākuma. Turklāt tā nenorāda, kāda bija pašu uzņēmumu, kurās tai piederēja daļas, kompetence un tehnoloģijas, ja tie varēja izraisīt “masveida sankciju” risku. No teksta, kas iekļauts 16. tabulā, kas ietverta grāmatvedības revīzijas ziņojuma 22. lappusē – uz šo lappusi prasītāja atsaucas prasības pieteikuma 91. punktā –, vienīgi izriet, ka nodotās daļas sākotnēji tika iegūtas vai nu nolūkā paplašināt prasītājas piedāvājumu ar tās piedāvājumu papildinošām precēm un pakalpojumiem, vai arī lai īstenotu ietekmi uzņēmumos, ka varēja radīt tirgus iespējas. Tomēr, pat ja šāds vispārējs tās investīciju izvēles apraksts atspoguļo salīdzinoši bieži izmantotas uzņēmuma ekonomikas stratēģijas, tas neļauj saprast, kādu iemeslu dēļ prasītāja apgalvo, ka tai savas daļas bija jānodod attiecīgajiem Irānas uzņēmumiem.

155    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tā kā nav iesniegti pierādījumi kaitējumam, kā arī cēloņsakarībai, prasība atlīdzināt kaitējumu, kas izriet no prasītājas daļu vairākās Irānas sabiedrībās piespiedu nodošanas, lai izvairītos no “masveida sankcijām”, ir jānoraida kā nepamatota.

156    No visiem iepriekš minētajiem vērtējumiem izriet, ka prasība atlīdzināt mantisko kaitējumu, kas iespējami radies Irānā, ir jānoraida kā nepamatota.

3)      Par mantisko kaitējumu, kas iespējami radies Eiropā, un cēloņsakarības esamību

157    Attiecībā uz mantisko kaitējumu, kas iespējami radies Eiropā, prasītāja apgalvo, ka, nosakot strīdīgos pasākumus, tai ir radies kaitējums, kas vispirms ir saistīts ar tās tiešu dalību sabiedrības Codefa Connectique S.A.S. (turpmāk tekstā – “Codefa”), kas reģistrēta saskaņā ar Francijas tiesībām, kapitāldaļās, tad – ar līdzekļu, ko tā uzticējusi sabiedrībai, kas reģistrēta saskaņā ar Austrijas tiesībām, sauktu par SED, zaudēšanu un, visbeidzot, ar vairāku izpētes un attīstības projektu iesaldēšanu, kurus tā bija uzsākusi kopš 2007. gada, sadarbojoties ar vairākām Eiropas sabiedrībām.

158    Padome iebilst pret prasītājas argumentāciju saistībā ar mantisko kaitējumu, kas iespējami radies Eiropā.

159    Pirmām kārtām, attiecībā uz prasību atlīdzināt kaitējumu, kas prasītājai esot radies, nododot savas daļas tās meitasuzņēmumā Francijā, Codefa, tā tos novērtē 244 109 EUR apmērā, pamatojoties uz nodošanas darījuma apmēru, kam tā pievieno 30 000 EUR kā darījuma izmaksas. Replikā tā precizē, ka šī nodošana varēja ļaut citiem akcionāriem ierobežot ar Codefa saistīto kaitējumu. Šajā ziņā tā replikas pielikumā pievieno izdevumu rēķinu, kas, kā apgalvots, ir saistīts ar nodošanas sākotnējo auditu.

160    Pirmkārt, attiecībā uz pierādījumiem kaitējumam prasītāja neapšaubāmi norāda uz finansiālajām grūtībām, ar kādām sastapās Codefa un kuras iespējami radīja strīdīgie tiesību akti, kas esot pamatojuši tās izvēli nodot savas daļas minētajā sabiedrībā. Šīs nodošanas rezultātā prasītāja esot zaudējusi kapitālu, kuru tā lūdz atlīdzināt. Tomēr, no vienas puses, jākonstatē, ka, lai gan prasītāja apgalvo, ka tā ir ieguldījusi 232 490 EUR šīs sabiedrības akciju iegādei, no prasības pieteikuma teksta izriet, ka kopš 2010. gada tā nebija izmaksājusi pārdevējam atlikušo daļu 155 000 EUR vērtībā par šo pirkumu. No otras puses, attiecībā uz izdevumu rēķinu, kuru prasītāja ir pievienojusi replikas pielikumā, lai pamatotu darījuma izdevumu summu 30 000 EUR apmērā, kuru tā lūdz atlīdzināt, jākonstatē, kā pati prasītāja to atzina tiesas sēdē un kas tika atzīmēts protokolā, ka šis dokuments, kuram nav datuma, attiecas uz revidenta izmaksām, kas tika izdotas, lai “novērtētu iespējas investēt sabiedrībā Codefa Connectique”, šīs investīcijas izpaudās kā pēdējās minētās iegāde, ko prasītāja veica 2009. gadā, proti, vienu gadu pirms strīdīgo pasākumu noteikšanas. Tādējādi darījumu izmaksas, uz kurām atsaucas prasītāja, nekādā ziņā nav saistītas ar tās daļu nodošanu Codefa 2010. gada novembrī (nodošanu, kuru tā lūdz atlīdzināt), bet gan to iegādi 2009. gadā. Tādējādi, nepastāvot nepieciešamībai lemt par iepriekš minētā pielikuma pieņemamību, ciktāl tas tika pievienots lietas materiāliem tikai replikas stadijā, tas ir jānoraida kā tāds, kam nav nozīmes saistībā ar šobrīd aplūkoto kaitējumu. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāja nav iesniegusi pierādījumus apgalvotajam kaitējumam.

161    Otrkārt un katrā ziņā prasītāja nav iesniegusi arī pierādījumus cēloņsakarībai. Faktiski ir jākonstatē, ka vismaz prasības pieteikuma 94. un 97. punktā, kurā ir norādīti dažādi fakti, kas ļaujot konstatēt, ka grūtības, ar kurām sastapās Codefa, izrietēja no strīdīgo tiesību aktu pieņemšanas, tā atsaucas uz grāmatvedības revīzijas ziņojuma 24. un 25. lappuses interpretāciju un prasības A.19. pielikumu. Šīs konstatācijas nolūkos minētā ziņojuma 24. un 25. lappusē ietvertajās zemsvītras piezīmēs ir atsauce uz vairākiem pierādījumiem. Tomēr šie pēdējie minētie pierādījumi nav pievienoti minētajam ziņojumam. Turklāt prasītāja neprecizē, vai tā tos ir iesniegusi saistībā ar šo tiesvedību. Attiecīgi prasītāja nav pierādījusi cēloņsakarību starp apgalvoto kaitējumu un pārmesto rīcību.

162    Pakārtoti jānorāda, kā tas izriet no prasības pieteikumam pievienoto pielikumu saraksta nosaukuma, ka A.19. pielikumā ir ietvertas “ar sabiedrību CODEFA saistītu dokumentu kopijas”, tomēr jākonstatē, ka prasītāja neatsaucas ne uz vienu no minētajiem dokumentiem, lai gan tie prasības pieteikuma pielikuma materiālos ir izklāstīti pavisam 114 lappušu apjomā.

163    Pirmkārt, kā tika atgādināts iepriekš 116. punktā, Vispārējai tiesai nav pielikumos jāmeklē un jāidentificē pamati un argumenti, kurus varētu atzīt par prasības pamatu. Tā tas vēl jo vairāk ir gadījumā, ja pielikums līdzinās lietas materiāliem, kuros ir apkopoti vairāki dokumenti saistībā ar kādu struktūru vai personu, un šiem dokumentiem ir ievērojams lappušu skaits. Šādā gadījumā, lietas dalībniekam, kurš tos ir iesniedzis, nesniedzot konkrētu atsauci uz minēto pielikumu elementiem un rindkopām, kuras viņš vēlas uzsvērt, lai pierādītu savas argumentācijas pamatotību, ņemot vērā iepriekš 116. punktā minēto judikatūru, šo pielikumu pierādījuma spēks un papildinošās funkcijas ievērojami samazinās.

164    Tā tas šajā gadījumā acīmredzami ir saistībā ar prasības pieteikuma A.19. pielikumu, kurā atbilstoši prasītājas aprakstam ietilpst “ar sabiedrību CODEFA saistītu dokumentu kopijas”, kas ietvertas prasības pieteikuma pielikumu materiālu 390.–503. lappusē, proti, pavisam 114 lappušu apmērā. Nepastāvot precīzai atsaucei prasības pieteikumā uz informāciju, kas ietverta šajās A.19. pielikuma 114 lappusēs, jāuzskata, ka prasītāja nav pierādījusi savas šajā lietā aplūkotās argumentācijas pamatotību.

165    Otrkārt, pat ja tiktu uzskatīts, ka Vispārējā tiesa, nemeklējot un neidentificējot šādus pierādījumus prasības pieteikuma A.19. pielikumā, vienīgi analizētu minētajā pielikumā pievienoto pirmo dokumentu, kas iekļauts prasības pieteikuma pielikumu 390. lappusē un kas ietver ierakstītu vēstuli ar saņemšanas apstiprinājumu, kuru banka Société générale 2010. gada 2. septembrī nosūtījusi Codefa, neapšaubāmi tās priekšmets “Brīdinājums par konta slēgšanu pēc 60 dienām Kredīta atvēršanas C.T. C. atcelšana. Konta numurs: [..]” un teksts šķietami ir saistīts ar attiecību pārtraukšanu starp minēto banku un minēto sabiedrību, uz ko prasītāja atsaucas prasības pieteikuma 95. punktā. Tomēr jākonstatē, ka no minētās vēstules teksta nekādi neizriet, ka Codefa konta slēgšana bankā Société générale, kā arī konta pārtēriņa atļaujas 80 000 EUR apmērā, kas Codefa esot bijusi piešķirta šajā bankā, atcelšana izrietētu no strīdīgo tiesību aktu pieņemšanas.

166    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāja nav iesniegusi pierādījumus kaitējumam un cēloņsakarībai, tādējādi prasība atlīdzināt kaitējumu, balstoties uz apgalvoto tās daļu meitasuzņēmumā Codefa piespiedu nodošanu, ir jānoraida kā nepamatota.

167    Otrām kārtām, attiecībā uz prasību atlīdzināt kaitējumu, kas tai esot radies neiespējamības atgūt priekšapmaksu 2 828 370,44 EUR vērtībā dēļ, ko tā esot izmaksājusi sabiedrībai SED, kas reģistrēta saskaņā ar Austrijas tiesībām,  aprīkojuma un preču iegādei no dažādām Eiropas valstīm, kas esot bijuši nepieciešami prasītājas darbību turpināšanai, tā šādi izmaksātās priekšapmaksas vērtību, to papildinot ar 262 266 EUR, piemērojot aktualizācijas likmi 3 % apmērā par trīs gadiem, kopumā novērtē 3 090 636 EUR apmērā.

168    Pirmkārt, ciktāl tas attiecas uz pierādījumiem kaitējumam, no prasības pieteikuma E.2.2.1. sadaļas “Līdzekļu zaudējumi Austrijā” pirmās daļas un prasības pieteikuma 98. punkta izriet, ka prasītāja, kura ir vienīgi gandrīz pilnībā pārņēmusi attiecīgās grāmatvedības revīzijas ziņojuma 25. un 26. lappuses attiecīgās rindkopas, apgalvo, ka dienā, kad tās nosaukums tika iekļauts strīdīgajos sarakstos, priekšapmaksu, kuras tā bija izmaksājusi sabiedrībai SED, apmērs sasniedza 2 828 370,44 EUR.

169    Grāmatvedības revīzijas ziņojuma 25. lappusē attiecībā uz iepriekš 168. punktā minēto summu zemsvītras piezīmē ir atsauce uz “SED parādu atzīšanu un Fulmen izdarīto paziņojumu par prasījumu”. Tomēr šie dokumenti nav pievienoti minētajam ziņojumam un prasītāja neprecizē, vai tā tos ir iesniegusi saistībā ar šo lietu.

170    Protams, nevar izslēgt, ka šī informācija ir ietverta prasības pieteikuma A.4. pielikuma, uz kuru prasītāja vispārēji atsaucas, zemsvītras piezīmē, kas pievienota prasības pieteikuma E.2.2.1. sadaļas virsrakstam.

171    Tomēr, kā tika atgādināts iepriekš 116. punktā, Vispārējai tiesai nav pielikumos jāmeklē un jāidentificē pamati un argumenti, kurus varētu atzīt par prasības pamatu. Tomēr jau atkal prasības pieteikuma A.4. pielikums, kurš prasības pieteikumam pievienoto pielikumu sarakstā tiek dēvēts par “Ar sabiedrību SED saistītie dokumenti”, sastāv no vairākiem dokumentiem, kas ietverti prasības pieteikuma pielikumu materiālu 36.–71. lappusē. Nepastāvot precīzai atsaucei uz minētā pielikuma informāciju un rindkopām, ko prasītāja vēlas izcelt, lai pierādītu savas argumentācijas pamatotību, īpaši, ņemot vērā iepriekš 116. punktā atgādināto judikatūru, jāuzskata, ka prasītāja nav iesniegusi pierādījumus šajā lietā aplūkotās argumentācijas pamatotībai.

172    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jāsecina, ka prasītāja nav pierādījusi tās prasījumu pret sabiedrību SED patiesumu un līdz ar to nav pierādījusi kaitējumu.

173    Otrkārt un katrā ziņā ciktāl tas attiecas uz cēloņsakarības pierādījumiem, jākonstatē, ka, pretēji prasītājas norādītajam, no lietas materiāliem neizriet, ka fakta, kas izraisīja apgalvoto kaitējumu, proti, neiespējamības atgūt priekšapmaksu, kas bija izmaksāta sabiedrībai SED, pamatā būtu prasītājas nosaukuma iekļaušana strīdīgajos sarakstos. Kā pati prasītāja norāda prasības pieteikuma E.2.2.1. sadaļas pirmajā daļā, “pirms sankciju pret prasītāju atcelšanas sabiedrība SED paziņoja par maksājumu pārtraukšanu, un summa, kuru prasītāja bija samaksājusi kā priekšapmaksu, likvidējot SED, kļuva neatgūstama”. Tādējādi prasītāja nekādi nav iesniegusi pierādījumus cēloņsakarībai starp pārmesto rīcību un apgalvoto kaitējumu.

174    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasītāja nav iesniegusi pierādījumus kaitējumam un cēloņsakarībai, tādējādi prasība atlīdzināt kaitējumu, balstoties uz neiespējamību atgūt priekšapmaksu, kas izmaksāts sabiedrībai SED, kas reģistrēta saskaņā ar Austrijas tiesībām, ir jānoraida kā nepamatota.

175    Trešām kārtām, attiecībā uz apgalvoto kaitējumu saistībā ar prasītājas izpētes un attīstības darbību iesaldēšanu, kuras tā bija uzsākusi 2007. gadā, sadarbojoties ar vairākām Eiropas sabiedrībām, un kuras tā prasības pieteikumā novērtē 2 179 125 EUR apmērā, jānorāda sekojošais. Saistībā ar trešo procesa organizatorisko pasākumu Vispārējā tiesa lūdza prasītāju izskaidrot, cik lielā mērā tā, no vienas puses, replikas 117. punktā bija paredzējusi paturēt spēkā savus prasības pieteikuma 60.–101. punktā ietvertos argumentus, zinot, ka tā 99. un 101. punkts ir saistīti ar kaitējumu, kas balstīts uz tās izpētes un attīstības darbību iesaldēšanu, lai gan replikas 116. punktā tā skaidri norāda, ka esot “izdarījusi izvēli to neiekļaut kaitējumā, kura atlīdzināšana tiek prasīta”. Uzskatot, ka prasītājas atbilde uz šo jautājumu nav skaidra, Vispārējā tiesa tai uzdeva šo pašu jautājumu tiesas sēdē. Prasītāja tad atzina, ka replikas 117. punktā tika pieļauta kļūda, atsaucoties uz prasības pieteikuma punktiem. Tādējādi tā norādīja, ka minētais punkts esot jāinterpretē tādējādi, ka tajā esot norādīts, ka tā “patur spēkā savus argumentus, kas ir ietverti prasības pieteikuma 60.–98. punktā”, nevis “prasības pieteikuma 60.–101. punktā”, un tas tika ietverts tiesas sēdes protokolā. Līdz ar to ir jāuzskata, ka prasītāja ir nolēmusi atteikties no prasības atlīdzināt kaitējumu, balstoties uz tās izpētes un attīstības darbību iesaldēšanu.

176    No iepriekš minēto vērtējumu kopuma izriet, ka prasība atlīdzināt mantisko kaitējumu, kas iespējami radīts Eiropā, ir jānoraida kā nepamatota.

177    Ņemot vērā iepriekš 156. un 176. punktā izdarītos secinājumus, prasība atlīdzināt iespējami radīto mantisko kaitējumu ir jānoraida kā nepamatota.

b)      Par apgalvoto nemantisko kaitējumu un cēloņsakarības esamību

178    Prasītāja norāda, ka strīdīgo tiesību aktu pieņemšana un tās nosaukuma iekļaušanas saglabāšana strīdīgajos sarakstos, ciktāl tas ietekmē tās personas tiesības, tostarp tās reputāciju, tai esot radījis nozīmīgu nemantisko kaitējumu, ko tā ex æquo et bono novērtē 100 000 EUR apmērā.

179    Atbildot uz jautājumu, kas uzdots saistībā ar otro procesa organizatorisko pasākumu par 2017. gada 30. maija sprieduma Safa Nicu Sepahan/Padome (C‑45/15 P, EU:C:2017:402) ietekmi uz šo lietu, tā uzskata, ka šajā gadījumā, ņemot vērā atbildību pastiprinošos apstākļus, kas īpaši izriet no Padomes pieļautās pilnvaru nepareizas izmantošanas, tai radītā nemantiskā kaitējuma pilnai atlīdzināšanai esot nepieciešama summa, kas ir lielāka par piespriesto summu lietā, kurā pasludināts iepriekš minētais spriedums.

180    Padome, kuru atbalsta Komisija, lūdz noraidīt prasību atlīdzināt apgalvoto nemantisko kaitējumu.

181    Šajā ziņā Padome uzskata, ka vispirms prasītāja nenorāda nekādu kaitīgu ietekmi uz tās saimniecisko darbību, izņemot to, kas jau tika aplūkota tās prasībās atlīdzināt mantisko kaitējumu. Strīdīgo pasākumu negatīvo ietekmi uz prasītājas reputāciju, ciktāl tā esot stigmatizēta kā kodolieroču izplatīšanas programmas dalībniece, esot pietiekami līdzsvarojusi strīdīgo pasākumu atcelšana un attiecīgā šīs atcelšanas publiskošana gan ar publikāciju Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, gan pārraidot reportāžu Francijas telekanāla TF1 raidījumā “sept à huit”. Tā kā prasītāja esot atzinusi, ka tās saimnieciskā darbība ir atsākusies pēc strīdīgo pasākumu atcelšanas, tas pierādot, ka prasītājas reputācijai neesot nodarīts kaitējums, kas būtu turpinājies pēc strīdīgo tiesību aktu atcelšanas, tādējādi šī atcelšana esot uzskatāma par pienācīgu atlīdzinājumu.

182    Turklāt attiecībā uz nemantisko kaitējumu, kas pārsniedzot prasītājas esošās komercintereses, tā neesot iesniegusi nevienu argumentu, nedz pierādījumu, kas varētu pierādīt gan šāda kaitējuma reālo un droši zināmo raksturu, gan tiešo saikni starp minēto kaitējumu un strīdīgajiem tiesību aktiem.

183    Visbeidzot, attiecībā uz apgalvotā kaitējuma apmēru prasītāja neprecizējot, uz kādiem kritērijiem vai informāciju tā balstoties, aprēķinot pieprasītās kompensācijas apmēru, nedz to, kas ar šo summu būtu jāatlīdzina. Esot jāņem vērā fakts, ka atšķirībā no prasītājas lietā, kurā pasludināts 2017. gada 30. maija spriedums Safa Nicu Sepahan/Padome (C‑45/15 P, EU:C:2017:402), šajā gadījumā uz prasītāju joprojām attiecoties ASV pasākumi.

184    Pirmām kārtām, jānorāda, ka strīdīgajiem pasākumiem ir būtiska nelabvēlīga iedarbība un nozīmīga ietekme uz attiecīgo personu tiesībām un brīvībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija, C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 70. punkts). Šajā ziņā, ja ierobežojoši pasākumi ir noteikti pret vienību, kura, kā apgalvots, ir sniegusi atbalstu kodolieroču izplatīšanai, tā publiski tiek saistīta ar tādu rīcību, kas tiek uzskatīta par smagu apdraudējumu starptautiskajam mieram un drošībai, kuras sekas ir tādas, ka pret vienību rodas nopēlums un neuzticēšanās, kas līdz ar to aizskar arī tās reputāciju un tātad nodara kaitējumu (spriedums, 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 80. punkts).

185    No vienas puses, attiecīgās vienības reputācijas aizskārums, kas rodas no tādiem ierobežojošiem pasākumiem, kādi ir strīdīgie pasākumi, neskar tās ekonomiskās un komerciālās spējas, bet gan tās vēlmi iesaistīties darbībās, kuras starptautiskā sabiedrība uzskata par nosodāmām. Tādējādi attiecīgā vienība ir aizskarta dziļāk par tās tābrīža komercinteresēm (spriedums, 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 82. punkts).

186    No otras puses, minētais aizskārums ir vēl jo smagāks tāpēc, ka tas ir radies nevis no personīgi pausta viedokļa, bet gan no Savienības iestādes oficiāli pieņemtas nostājas, kas publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un kurai ir saistošas tiesiskās sekas (spriedums, 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 83. punkts).

187    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka šajā gadījumā strīdīgo tiesību aktu pieņemšana un prasītājas nosaukuma iekļaušanas saglabāšana strīdīgajos sarakstos tai ir nodarījuši nemantisko kaitējumu, kurš atšķiras no materiālajiem zaudējumiem, jo skartas ir tās komercintereses. Līdz ar to ir jāatzīst tās tiesības saņemt atlīdzību par šo kaitējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 85. punkts).

188    Saistībā ar iespējami radītā nemantiskā kaitējuma esamību ir jāatgādina, ka, runājot konkrēti par šādu kaitējumu, lai arī pierādījumu vai pierādījumu piedāvājumu iesniegšana noteikti nav uzskatāma par šāda kaitējuma atzīšanas nosacījumu, tomēr prasītājam ir vismaz jāpierāda, ka attiecīgajai iestādei inkriminētā rīcība varēja tam izraisīt šādu kaitējumu (skat. spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, T‑297/12, nav publicēts, EU:T:2014:888, 31. punkts un tajā minētā judikatūra; tāpat šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 28. janvāris, BAI/Komisija, T‑230/95, EU:T:1999:11, 39. punkts).

189    Turklāt, lai gan 2013. gada 28. maija spriedumā Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331) Tiesa lēma, ka prettiesisku ierobežojošo pasākumu atcelšana var būt radītā morāla kaitējuma atlīdzināšanas veids, no tā vēl neizriet, ka šis atlīdzinājuma veids ir katrā ziņā pietiekams visos gadījumos, lai nodrošinātu šī kaitējuma atlīdzinājumu pilnībā, ciktāl lēmums šajā ziņā ir jāpieņem, pamatojoties uz lietas apstākļu novērtējumu (spriedums, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 49. punkts).

190    Šajā gadījumā neapšaubāmi strīdīgo aktu atcelšana ar 2012. gada 21. marta spriedumu Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142), konstatējot, ka prasītājas saistība ar kodolieroču izplatīšanu nav pamatota un tādējādi ir prettiesiska, rada tai nodarītā nemantiskā kaitējuma, kura atlīdzinājumu tā pieprasa šajā lietā, atlīdzinājuma veidu. Tomēr šīs lietas apstākļos šādu atcelšanu nevar uzskatīt par minētā kaitējuma pilnīgu atlīdzinājumu.

191    Kā izriet no iepriekš 184. punktā atgādinātās judikatūras, strīdīgo tiesību aktu pieņemšana un no tā izrietošais apgalvojums par prasītājas iesaisti kodolieroču izplatīšanā ir ietekmējis tās reputāciju, līdz ar to ietekmējot arī trešo personu rīcību saistībā ar to (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 88. punkts).

192    Tomēr šīs sekas, kas ir turpinājušās gandrīz trīs ar pusi gadus un ir prasītājai radītā nemantiskā kaitējuma pamatā, nav tādas, kuras šajā gadījumā pilnībā var tikt izlīdzinātas ar a posteriori konstatāciju par strīdīgo aktu prettiesiskumu, šādu iemeslu dēļ.

193    Pirmkārt, ierobežojošu pasākumu noteikšana pret vienību piesaista vairāk uzmanības un atbildes reakcijas – jo sevišķi ārpus Savienības – nekā to vēlāka atcelšana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 88. punkts).

194    Otrkārt, Padomes uzturētais apgalvojums pret prasītāju ir īpaši smags, jo tā tajā tiek sasaistīta ar kodolieroču izplatīšanu, proti, darbību, kura Padomes ieskatā apdraud starptautisko mieru un drošību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 89. punkts).

195    Treškārt, kā izriet no iepriekš minētā 22. punkta, šis apgalvojums nav pamatots ne ar kādu atbilstošu informāciju vai pierādījumu elementiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 90. punkts).

196    Ceturtkārt un katrā ziņā, kaut arī prasītājas nosaukuma iekļaušana sarakstā ir publicēta Oficiālajā Vēstnesī, Padome to būtu varējusi atsaukt vai vismaz grozīt vai papildināt jebkurā brīdī, lai labotu iespējamo ar to saistīto prettiesiskumu, tomēr tā, neraugoties uz prasītājas protestiem, īpaši saistībā ar pierādījumu attiecībā uz pret viņu vērsto apgalvojumu neesamību, tika atstāta sarakstā gandrīz trīs ar pusi gadus. Šajā ziņā lietas materiālos nekas neliecina, ka Padome pēc savas iniciatīvas vai atbildot uz prasītājas iebildumiem jebkādā brīdī vai jebkādā saistībā būtu pārbaudījusi minētā apgalvojuma pamatotību, lai ierobežotu no tā prasītājai izrietošās nelabvēlīgās sekas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 91. punkts).

197    Šāda pārbaude katrā ziņā būtu bijusi īpaši piemērota šajā gadījumā, pēc tam, kad tika pasludināts 2012. gada 21. marta spriedums Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142), ņemot vērā tajā konstatētā prettiesiskuma smagumu, pamatojoties uz iedibinātu judikatūru. Faktiski, pat ja šis spriedums, vismaz daļēji, varētu tikt uzskatīts par prasītājai radītā nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, tas tomēr nerada nekādu ietekmi šajā ziņā uz laikposmu pēc tā pasludināšanas – laikposmu vismaz viena gada un deviņu mēnešu garumā, kura laikā tika saglabāta prasītājas vārda iekļaušana sarakstā.

198    Nekādi neapstrīdot attiecīgās iestādes tiesības iesniegt apelāciju par Vispārējās tiesas nolēmumu, ar kuru izbeigta tiesvedība, nedz atlikt šāda nolēmuma iedarbību, kā tas izriet no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. panta otrās daļas, tomēr jāuzskata, ka tiesiskā Savienībā, ņemot vērā Vispārējās tiesas konstatētās prettiesiskās rīcības smagumu, attiecīgajai iestādei, pat ja tas notiktu vienlaicīgi ar apelācijas iesniegšanu, būtu jāpārbauda Vispārējās tiesas sodītie vērtējumi. Šādas prasības mērķis nav noteikt pienākumu attiecīgajai iestādei nekavējoties izpildīt Vispārējās tiesas spriedumu, bet, kā izriet no 2014. gada 25. novembra sprieduma Safa Nicu Sepahan/Padome (T‑384/11, EU:T:2014:986) 91. punkta, pārbaudīt, vai, ņemot vērā Vispārējās tiesas izdarītos secinājumus, apstrīdētie tiesību akti nevarētu tikt vai pat tos nevajadzētu atcelt, aizstāt vai grozīt, lai ierobežotu nelabvēlīgās sekas.

199    Šādi radītais nemantiskais kaitējums, saglabājot prasītājas nosaukuma iekļaušanu sarakstā pēc tam, kad tika pasludināts 2012. gada 21. marta spriedums Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142), uz kuru prasītāja skaidri norāda prasības pieteikumā, ir nošķirams no kaitējuma, kas radies pirms šī sprieduma pasludināšanas. Tādējādi minētajā spriedumā Vispārējā tiesa formāli konstatēja, kā to apgalvo prasītāja, tās nosaukuma iekļaušanas prettiesiskumu, ņemot vērā iedibināto judikatūru, nepastāvot pierādījumiem, kas apstiprinātu pret viņu vērsto apgalvojumu.

200    Šajā gadījumā tādējādi, īpaši ņemot vērā vērtējumu un secinājumus, ko Vispārējā tiesa formulējusi 2012. gada 21. marta spriedumā Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142), Padome būtu varējusi pārbaudīt, vai prasītājas nosaukuma iekļaušanas saglabāšana, proti, nepastāvot nekādiem pierādījumiem, kas apstiprinātu pret viņu vērsto apgalvojumu, ir pamatota, neriskējot vēl vairāk pasliktināt kaitējumu, kas jau bija nodarīts minētā sprieduma pasludināšanas brīdī.

201    Šis secinājums nevar tikt grozīts, ņemot vērā 2013. gada 28. novembra spriedumu Padome/Fulmen un Mahmoudian (C‑280/12 P, EU:C:2013:775). Tā kā minētajā spriedumā Tiesa esot vienīgi izvērtējusi un noraidījusi apelācijas sūdzību, ko Padome iesniedza par 2012. gada 21. marta spriedumu Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142) par tiesību akta atcelšanu, tā nevarēja lemt par nemantiskā kaitējuma, ko izraisījusi prasītājas nosaukuma saglabāšana strīdīgajos sarakstos, atlīdzinājumu pēc pēdējā minētā sprieduma pasludināšanas.

202    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un katrā ziņā iepriekš 196.–200. punktā minētos apsvērumus, jāsecina, ka prasītājas nosaukuma iekļaušanas sarakstā atcelšana ar 2012. gada 21. marta spriedumu Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142) nav radījusi prasītājai radītā nemantiskā kaitējuma pilnīgu atlīdzinājumu.

203    Otrām kārtām, jāpārbauda, vai, kā apgalvo prasītāja, vairāki papildu faktori varēja pastiprināt tai radīto nemantisko kaitējumu un tādējādi tie būtu jāņem vērā, novērtējot tai radītā kaitējuma atlīdzību.

204    Vispirms attiecībā uz apgalvoto ilgāku un smagāku prasītājai radīto nemantisko kaitējumu, pamatojoties uz to, ka Padome, pirmkārt, esot izsmēlusi visus saskaņā ar LESD tās rīcībā esošos tiesību aizsardzības līdzekļus, tostarp iesniedzot apelāciju par 2012. gada 21. marta spriedumu Fulmen un Mahmoudian/Padome (T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142), un, otrkārt, pirmo reizi Tiesā cēlusi atsevišķus pamatus vai argumentus minētās apelācijas sūdzības pamatojumam, tostarp norādot, tomēr tos nepaziņojot, konfidenciālus apstākļus, kas pamatojot strīdīgos tiesību aktus, šo argumentu nevar atbalstīt. Tādā pašā veidā un tādu pašu iemeslu dēļ, kas tika nospriesti iepriekš 72.–78. punktā, ka šādi apstākļi nevar tikt uzskatīti par Padomes pieļautā prettiesiskuma pastiprinošu faktoru, tie principā nevar būt arī par pamatu nekādam nemantiskam kaitējumam, kas varētu izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību.

205    Turklāt attiecībā uz Francijas telekanāla TF1 pārraidītu raidījuma “sept à huit” reportāžu, ar to ne tikai, kā apgalvo prasītāja, tās satura dēļ netika pastiprināts tai radītais nemantiskais kaitējums, bet šī pārraide, kas ir pieejama tiešsaistē internetā, gluži pretēji, atjauno prasītājas reputāciju. Faktiski ar to tostarp tiek nodrošināta Savienības tiesas veiktā strīdīgo tiesību aktu atcelšanas publiskošana. Tomēr, ņemot vērā Padomes piemēroto īpaši smago apsūdzību pret prasītāju, šī raidījuma pārraidīšana, pretēji Padomes norādītajam, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas var labot strīdīgo pasākumu negatīvās sekas prasītājas reputācijai.

206    Visbeidzot attiecībā uz apgalvoto nemantisko kaitējumu, kas izrietot no ASV pasākumiem un par kuru esot atbildīga Savienība, jo šie pasākumi tika veikti, pamatojoties uz strīdīgajiem tiesību aktiem, šādu argumentu nevar atbalstīt. Jākonstatē, ka ASV pasākumos, kas ietverti replikas pielikumā, nav nekādas atsauces nedz uz strīdīgajiem tiesību aktiem, nedz uz jebkādu rīcību, ko Savienība būtu veikusi pret prasītāju. Līdz ar to katram ierobežojošajam pasākumam, ko attiecīgi noteikusi Savienība un Amerikas Savienotās Valstis, ir autonoma iedarbība. Tātad, pat ja tiktu uzskatīts, ka ASV pasākumi būtu varējuši radīt kaitējumu prasītājai, ņemot vērā šo pasākumu autonomiju attiecībā uz strīdīgajiem tiesību aktiem, Savienību nevar atzīt par atbildīgu par iespējamo nemantisko kaitējumu, ko tie būtu varējuši radīt prasītājai. Tādējādi, ņemot vērā pašu ASV pasākumu autonomiju, Padome kļūdaini uzskata, ka, novērtējot prasītājai radītā nemantiskā kaitējuma apmēru, būtu jāņem vērā fakts, ka pēc strīdīgo tiesību aktu atcelšanas pret prasītāju joprojām tika piemēroti ASV pasākumi.

207    Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējā tiesa, novērtējot prasītājai radīto nemantisko kaitējumu ex aequo et bono, uzskata, ka summa 50 000 EUR apmērā ir adekvāts atlīdzinājums.

208    Noslēgumā, šī prasība atlīdzināt kaitējumu ir jāapmierina un tādējādi prasītājai ir jāpiešķir kompensācija 50 000 EUR apmērā par tai radīto nemantisko kaitējumu. Turpretī tās prasība atlīdzināt mantisko kaitējumu ir jānoraida.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

209    Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 2. punktu, ja spriedums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali.

210    Šajā gadījumā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs daļā par prasītājai radītā nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, savukārt prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs daļā par mantiskā kaitējuma atlīdzinājumu. Šādos apstākļos ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks savus tiesāšanās izdevumus sedz pats.

211    Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam iestādes, kas ir iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      Piespriest Eiropas Savienības Padomei izmaksāt Fulmen atlīdzību 50 000 EUR apmērā par tai radīto nemantisko kaitējumu.

2)      Pārējā daļā prasību noraidīt.

3)      Fulmen, Padome un Eiropas Komisija attiecīgi sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 2. jūlijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

I. Tiesvedības priekšvēsture

II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

III. Juridiskais pamatojums

A. Par Vispārējās tiesas kompetenci

B. Par lietas būtību

1. Par apgalvoto prettiesiskumu

2. Par apgalvoto kaitējumu un cēloņsakarības esamību starp apgalvoto rīcības prettiesiskumu un šo kaitējumu

a) Par apgalvoto mantisko kaitējumu un cēloņsakarības esamību

1) Par grāmatvedības revīzijas ziņojuma pierādījuma spēka pārbaudi

2) Par iespējami Irānā radītu mantisko kaitējumu un cēloņsakarības esamību

i) Par finansiālo un darbībai radīto kaitējumu

ii) Par komerciāla vai strukturāla rakstura kaitējumu

3) Par mantisko kaitējumu, kas iespējami radies Eiropā, un cēloņsakarības esamību

b) Par apgalvoto nemantisko kaitējumu un cēloņsakarības esamību

IV. Par tiesāšanās izdevumiem

*      Tiesvedības valoda – franču.