Apvienotās lietas T‑204/08 un T‑212/08

Team Relocations NV u.c.

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgus Beļģijā – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Cenu noteikšana – Tirgus sadale – Manipulācijas ar publisko iepirkumu procedūrām – Vienots un turpināts pārkāpums – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Naudas sodi –2006. gada pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai

Sprieduma kopsavilkums

1.      Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nolīgumi un saskaņotas darbības, kas veido vienotu pārkāpumu – Jēdziens

(EKL 81. panta 1. punkts)

2.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Apgrozījums

(Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 13. punkts)

3.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Sankciju individuālas piemērošanas princips

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 2006/C 210/02)

4.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma ilgums

(Komisijas Paziņojums 2006/C 210/02)

5.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Preventīvs raksturs – Novērtēšana

(Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 25. punkts)

6.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Novērtēšana

(Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 29. punkts)

7.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Pret konkurenci vērsta rīcība, kuru ir atļāvušas vai veicinājušas valsts iestādes

(Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 29. punkta pēdējais ievilkums)

8.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Samazinājums uzņēmuma finansiālās situācijas dēļ – Nosacījumi

(Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 35. punkts)

1.      Būtu mākslīgi sadalīt turpinātu rīcību, ko raksturo viens mērķis, saskatot tajā vairākus atsevišķus pārkāpumus, lai gan, gluži pretēji, tas ir viens vienots pārkāpums, kas pakāpeniski ir ticis konkretizēts gan ar nolīgumiem, gan ar saskaņotām darbībām.

Šādos apstākļos uzņēmums, kas ir piedalījies pārkāpumā, veicot patstāvīgas darbības, kuras atbilst priekšstatam par nolīgumu vai saskaņotām darbībām, kas vērstas pret konkurenci EKL 81. panta 1. punkta izpratnē un kuras veicina pārkāpuma īstenošanu kopumā, ir atbildīgs arī par darbībām, ko veikuši citi uzņēmumi saistībā ar šo pārkāpumu, par visu tā piedalīšanās pārkāpumā laiku.

Lai noteiktu uzņēmuma dalību vienotā un turpinātā pārkāpumā, Komisijai ir jāpierāda, ka uzņēmums ar savu paša rīcību ir vēlējies dot ieguldījumu kopējiem mērķiem, kas bija visiem dalībniekiem, un ka tas zināja par citu uzņēmumu iecerētajām vai veiktajām materiālajām darbībām, īstenojot šos pašus mērķus, vai ka tas varēja tās saprātīgi paredzēt un bija gatavs uzņemties ar tām saistīto risku.

Aizliegtas vienošanās tikai tad var uzskatīt par faktoriem, kas veido pret konkurenci vērstu vienotu nolīgumu, ja ir pierādīts, ka tās ietilpst vispārējā plānā, kam ir vienots mērķis. Turklāt uzņēmuma dalība attiecīgajās aizliegtajās vienošanās var liecināt par tā pievienošanos šim nolīgumam tikai tad, ja, piedaloties šajās vienošanās, tas zināja vai tam vajadzēja zināt, ka, to darot, tas līdzdarbojas vienotā nolīgumā.

Tādējādi, lai pierādītu dalību vienotā un turpinātā pārkāpumā, ir jābūt izpildītiem trīs nosacījumiem, proti, jāpastāv vispārējam plānam, kam ir vienots mērķis, uzņēmumam apzināti jāsniedz ieguldījums šī plāna īstenošanā, un tam jāzina (kas ir pierādīts vai prezumēts) par citu dalībnieku pārkāpjošo rīcību.

Attiecībā uz vispārēja plāna, kam ir vienots mērķis, pastāvēšanu vienota mērķa jēdzienu nevar noteikt ar vispārēju norādi uz konkurences izkropļošanu pārkāpuma skartajā tirgū, jo konkurences ietekmēšana gan kā mērķis, gan kā sekas ir obligāts elements jebkādām darbībām, kas ietilpst EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Šāda vienota mērķa jēdziena definīcija varētu atņemt vienota un turpināta pārkāpuma jēdzienam tā nozīmi, ciktāl tās sekas būtu tādas, ka vairākas darbības, kas skar vienu ekonomisko sektoru un ir aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu, būtu sistemātiski jākvalificē kā elementi, kas veido vienotu pārkāpumu. Tādējādi, lai dažādas darbības kvalificētu kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, jāņem vērā jebkādi apstākļi, kas var pierādīt vai likt apšaubīt papildinošas saiknes – tādas kā piemērošanas periods, saturs (tostarp izmantotās metodes) esamību un līdz ar to dažādo saskaņoto darbību mērķi.

(sal. ar 33.–37. un 40. punktu)

2.      Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 13. punktā noteikts: “Lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu [..].” No šīs tiesību normas neizriet, ka, aprēķinot atbilstošo pārdošanas apjomu, vērā var tikt ņemts vienīgi to darījumu apjoms, kurus reāli ietekmējusi pārkāpjošā prakse. Tā, minēto pamatnostādņu 13. panta formulējumā ir atsauce uz “pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto [..] pārdošanas apjomu”, nevis uz “pārkāpuma ietekmēto pārdošanas apjomu”. Tādējādi 13. punkta formulējums attiecas uz pārdošanas apjomu konkrētajā tirgū.

Šo interpretāciju apstiprina Savienības konkurences tiesību normu mērķis. Lai noteiktu aizliegtu vienošanos lietās uzliekamā naudas soda pamatsummu, Komisijai nav pienākuma katrā gadījumā noteikt, kāds ir individuālais pārdošanas apjoms, ko ietekmējusi aizliegtā vienošanās. Šādu pienākumu Savienības tiesas nekad nav uzlikušas, un nekas neliecina par to, ka Komisijai būtu bijis nodoms minētajās pamatnostādnēs paredzēt sev šādu pienākumu. Turklāt aizliegtu vienošanos lietās, kas pēc sava rakstura ir slepenas, ir neizbēgami, ka daži no dokumentiem, kas liecina par katras pret konkurenci vērstās prakses izpausmēm, netiks atklāti.

Turklāt apgrozījuma daļa, kas rodas no pārkāpumā iesaistītām precēm, sniedz pareizu norādi par pārkāpuma plašumu konkrētajā tirgū. It īpaši preču, attiecībā uz kurām notika ierobežojošā prakse, realizētais apgrozījums ir objektīvs elements, ar kuru var precīzi noteikt, cik šāda prakse ir kaitīga normālai konkurencei.

(sal. ar 61.–66. punktu)

3.      Gadījumos, kad pārkāpumu izdarījuši vairāki uzņēmumi, ir jāizvērtē katra šī uzņēmuma dalības pārkāpumā relatīvais smagums. Šāds secinājums izriet no soda un sankciju individualizācijas principa loģikas, atbilstoši kurai uzņēmumiem var piemērot sankcijas tikai par faktiem, par kuriem tiem individuāli ir izteikti pārmetumi, un šis princips ir piemērojams jebkurā administratīvajā procesā, kura iznākumā varētu tikt noteiktas sankcijas atbilstoši Kopienu konkurences tiesību normām. Pārkāpuma smagums ir jānosaka, pamatojoties uz ļoti daudziem apstākļiem – tādiem kā īpašie lietas apstākļi, tās konteksts un naudas sodu preventīvais raksturs. Tas, ka uzņēmums nav piedalījies visos aizliegto vienošanos veidojošajos pamatelementos vai ka tajos aspektos, kuros tas ir piedalījies, tam ir bijusi nenozīmīga loma, ir jāņem vērā, novērtējot pārkāpuma smagumu un vajadzības gadījumā – nosakot naudas sodu.

Tomēr individuālo apstākļu novērtēšana tiek veikta, nevis novērtējot pārkāpuma smagumu, t.i., nosakot naudas soda pamatsummu, bet gan pielāgojot pamatsummu atkarībā no atbildību mīkstinošiem un pastiprinošiem apstākļiem.

Komisija var ņemt vērā noteiktus “smaguma” aspektus Regulas Nr. 1/2003 23. panta izpratnē saistībā ar atbildību mīkstinošiem un pastiprinošiem apstākļiem, nevis saistībā ar “smagumu” naudas soda noteikšanai tās pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai izpratnē.

Minētās pamatnostādnes būtiski mainīja naudas soda aprēķināšanas metodoloģiju. Pirmkārt, tika atcelta pārkāpumu klasificēšana trīs kategorijās (“sīkāks pārkāpums”, “smags pārkāpums” un “sevišķi smags pārkāpums”). Pašreizējā sistēma, kas paredz diapazonu no 0 % līdz 30 %, pieļauj sīkāku diferenciāciju atkarībā no pārkāpumu smaguma. Otrkārt, tika atceltas fiksētās summas. Tagad pamatsumma tiek aprēķināta, par pamatu ņemot pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto pārdošanas apjomu. Šī jaunā metodoloģija tādējādi ļauj vieglāk ņemt vērā katra uzņēmuma individuālās dalības pārkāpumā apjomu, nosakot tā smagumu. Tā ļauj arī ņemt vērā iespējamo vienotā pārkāpuma smaguma samazinājumu laika gaitā.

Lai gan dalības pārkāpumā relatīvais smagums, un īpašie lietas apstākļi, ir jāņem vērā, Komisija, piemērojot minētās pamatnostādnes, var veikt šādu vērā ņemšanu, novērtējot pārkāpuma smagumu vai pielāgojot naudas soda pamatsummu atkarībā no atbildību mīkstinošiem vai pastiprinošiem apstākļiem. Gadījumos, kad Komisija izmanto šo pēdējo minēto pieeju, atbildību mīkstinošo un pastiprinošo apstākļu vērtējumam tomēr jāļauj atbilstoši ņemt vērā dalības vienotā pārkāpumā relatīvo smagumu, kā arī šī smaguma iespējamās izmaiņas laikā.

(sal. ar 84.–87., 89., 90. un 92. punktu)

4.      Attiecībā uz summas, kas noteikta atkarībā no pārdošanas apjoma, reizināšanu ar gadu, kuru gaitā uzņēmums piedalījies pārkāpumā, skaitu, Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā norādīts vienīgi, ka, “nosakot soda naudas apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu”, neprecizējot konkrēto veidu, kādā jāņem vērā ilgums. Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, paredzētā reizināšana ar dalības pārkāpumā gadu skaitu ir līdzvērtīga summas palielināšanai par 100 % gadā. Šī pieeja rada fundamentālas metodoloģijas izmaiņas attiecībā uz aizliegtās vienošanās ilguma ņemšanu vērā. Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkts tomēr šādu attīstību neaizliedz.

Lai gan pagātnē Komisija dažreiz ir ņēmusi vērā pārkāpuma attīstību laikā, palielinot naudas soda apmēru saistībā ar tā ilgumu, neviena minēto pamatnostādņu tiesību norma tai neuzliek pienākumu šādā gadījumā piemērot reizināšanas koeficientu, kas nepārsniedz divi, vai samazināt saistībā ar pārkāpuma smagumu izmantoto pārdošanas apjoma procentuālo izteiksmi.

(sal. ar 107.–110. punktu)

5.      Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 25. punktā noteikts: “Neatkarīgi no tā, cik ilgi uzņēmums piedalījies pārkāpuma izdarīšanā, Komisija iekļauj pamatsummā summu, kas līdzvērtīga 15 % līdz 25 % no pārdošanas apjoma [..], lai aizkavētu uzņēmumus pat noslēgt horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu.”

Tā kā Komisija visiem sava lēmuma adresātiem piemēro tādu pašu papildu summu, to pamatojot ar to, ka tie visi ir piedalījušies vienotā un turpinātā pārkāpumā, kas ietvēra cenu noteikšanu un/vai tirgus sadali, vienlīdzīgas attieksmes princips nav ticis pārkāpts.

Minēto pamatnostādņu 25. panta formulējums ([“iekļauj”], “inclura”, “will include” un “fügt hinzu”) turklāt liecina par to, ka attiecībā uz acīmredzamiem pārkāpumiem papildu summas piemērošana ir automātiska darbība, kas neprasa citu faktoru pastāvēšanu.

(sal. ar 116. un 117. punktu)

6.      Atbilstoši Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 29. punkta trešajam ievilkumam, lai varētu saņemt naudas soda samazinājumu saistībā ar atbilstību mīkstinošiem apstākļiem, attiecīgajam uzņēmumam jāsniedz “pierādījum[i], ka tā dalība pārkāpuma izdarīšanā ir ārkārtīgi neliela”, un “tādējādi [jā]pierāda, ka laikposmā, kad tas bija nelikumīgas vienošanās dalībnieks, tas faktiski šo vienošanos neīstenoja, bet veica konkurējošas darbības tirgū”.

Tomēr frāzes “telles que” [latviešu valodas versijā – “proti”] izmantošana norāda, ka minēto pamatnostādņu 29. punktā norādītais apstākļu saraksts nav izsmeļošs. Turklāt īpašie lietas apstākļi, tostarp uzņēmuma dalība vai nepiedalīšanās visos pārkāpumu veidojošajos pamatelementos, ir jāņem vērā ja ne attiecībā uz pārkāpuma smaguma vērtējumu, tad vismaz saistībā ar pamatsummmas pielāgošanu atkarībā no atbildību mīkstinošiem un pastiprinošiem apstākļiem. Faktiski šis pienākums ir viens no iemesliem, kas Tiesai ļāva apstiprināt, ka vienota un turpināta pārkāpuma jēdziens nav pretrunā principam, ka atbildībai par konkurences tiesību normu pārkāpumiem ir personisks raksturs. 29. punkta trešajā ievilkumā minētie kritēriji paši par sevi nav pietiekami, lai nodrošinātu šo iespēju.

(sal. ar 126. un 127. punktu)

7.      Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 29. punkta pēdējā ievilkumā ir noteikts, ka “naudas soda pamatsummu var samazināt [..], ja pret konkurenci vērsto rīcību ir atļāvušas vai veicinājušas valsts iestādes vai tiesiskais regulējums”. Šajā ziņā tas vien, ka ir zināms par rīcību, kas vērsta pret konkurenci, nenozīmē, ka iestāde ir netieši “atļāvusi vai veicinājusi” šo rīcību minēto pamatnostādņu 29. punkta pēdējā ievilkuma izpratnē. Apgalvotā bezdarbība nevar tikt pielīdzināta pozitīvai rīcībai, tādai kā atļauja vai pamudināšana.

(sal. ar 131. un 134. punktu)

8.      Naudas soda samazināšana atbilstoši Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 35. punktam ir atkarīga no trīs kumulatīviem nosacījumiem, proti: pieprasījuma iesniegšanas administratīvā procesa laikā, īpaša sociālā un ekonomiskā konteksta pastāvēšanas un uzņēmuma maksātspējas neesamības, turklāt uzņēmumam ir jāsniedz objektīvi pierādījumi, kas liecina par to, ka naudas soda uzlikšana neatgriezeniski apdraudētu tā dzīvotspēju un izraisītu visu tā aktīvu vērtības zudumu.

Pieprasījuma par naudas soda samazināšanu iesniegšana nav vienkārši formāla prasība, bet gan prasība, kuras neizpilde liedz pamatoti novērtēt ekonomisko situāciju, jo Komisijai nav atbilstošas informācijas, tādas kā attiecīgā uzņēmuma iekšējie dati, kas tai ļautu novērtēt tā dzīvotspēju.

(sal. ar 171. un 176. punktu)