Language of document : ECLI:EU:C:2016:224

ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]

SECINĀJUMI,

sniegti 2016. gada 7. aprīlī (1)

Lieta C‑222/15

Höszig kft

pret

Alstom Power Thermal Services

(Pécsi Törvényszék (Ungārija)
lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Jurisdikcija civillietās un komerclietās – Regula (EK) Nr. 44/2001 – 23. panta 1. punkts – Vienošanās par jurisdikciju – Vienošanās, kas piešķir jurisdikciju dalībvalsts konkrētas pilsētas tiesām – Vispārīgi līguma noteikumi





1.        Šī lieta, kas attiecas uz civilprocesu starp divām komercsabiedrībām un ietver vairākus jautājumus saistībā ar Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2) 23. panta 1. punktā minēto jēdzienu “vienošanās, kas piešķir jurisdikciju”, ir iespēja Tiesai pārbaudīt dažus pamatelementus attiecībā uz vienošanās par jurisdikciju jomu saskaņā ar šo regulu.

 Atbilstošās tiesību normas

2.        Regulas (EK) Nr. 593/2008 (3) 1. panta “Materiāltiesiskā darbības joma” otrajā daļā ir paredzēts:

“2.      No šīs regulas darbības jomas ir izslēgti:

[..]

e)      vienošanās griezties šķīrējtiesā vai vienošanās par tiesas izvēli;

[..].”

3.        Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas nosaukums ir “Jurisdikcija”. Tās 7. iedaļā ar nosaukumu “Vienošanās par jurisdikciju” ir divi panti (23. un 24. pants). Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja puses, no kurām vienai vai vairākām domicils ir kādā dalībvalstī, ir vienojušās par to, ka tiesai vai tiesām kādā dalībvalstī ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar noteiktām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir šai tiesai vai tiesām. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. Šāda vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, ir:

a)      rakstiska vai rakstiski apstiprināta; vai

b)      tādā formā, kas atbilst pušu starpā pastāvošajai praksei; vai

c)      starptautiskajā tirdzniecībā vai komercdarbībā, tādā formā, kas atbilst praksei, par ko puses zina vai par ko pusēm būtu vajadzējis zināt, un ko šādā tirdzniecībā vai komercdarbībā iesaistītās attiecīgā līguma veida līgumslēdzējas puses plaši pazīst un regulāri ievēro.”

 Fakti, tiesvedība un uzdotie jautājumi

4.        Höszig, kas ir prasītāja pamattiesvedībā, ir juridiska persona, kuras pastāvīgā mītnesvieta atrodas Ungārijā, savukārt Alstom Power Thermal Services (atbildētāja) (4) tiesību priekštece ir juridiska persona, kuras pastāvīgā mītnesvieta atrodas Francijā. Alstom tiesību priekštece vēlējās kādas vērienīgas programmas ietvaros investēt jau pastāvošā enerģijas ražotnē, kas atrodas Francijā.

5.        Alstom tiesību priekštece uzaicināja vairākas sabiedrības, tostarp Höszig, iesniegt piedāvājumus; iepirkuma specifikācijās bija uzskaitīti izgatavojamie elementi, kas ir līguma priekšmets, aprakstītas attiecībā uz tiem izvirzītās tehniskās prasības un izklāstīti Alstom tiesību priekšteces 2008. gada decembrī spēkā esošie vispārīgie līguma noteikumi. Šīs specifikācijas Alstom tiesību priekštece nosūtīja Höszig ar 2009. gada 18. augusta e–pasta vēstuli.

6.        Höszig iesniedza savu piedāvājumu projekta īstenošanai, pamatojoties uz kuru abas puses savā starpā noslēdza vairākus darbu veikšanas līgumus par Ungārijā izgatavojamu un Francijā esošās enerģijas ražotnēs uzstādāmu metālkonstrukciju izgatavošanu. Līgumus par šo projektu puses noslēdza neklātienē.

7.        2010. gada 16. decembrī noslēgtajā pirmajā līgumā bija ietverts “Izmantotās dokumentācijas” uzskaitījums, kurā bija teikts:

“1)      Šis pasūtījums,

2)      tehniskā specifikācija ar atsauces numuru T91000001/1200 rev. C,

3)      [Alstom tiesību priekšteces] vispārīgie iegādes noteikumi (2008. gada decembris).

Šie dokumenti ir piemērojami šeit norādītajā secībā.”

8.        Šā līguma pēdējā lappusē bija minēts, ka “pasūtījumā ir uzskaitīti visi tā izpildei vajadzīgie gan svarīgākie dokumenti, gan svarīgākā informācija. Jums būtu jāpārliecinās, ka Jūsu rīcībā ir šie ar pienācīgu numuru apzīmētie dokumenti, kā arī pārējie, šajos dokumentos par vajadzīgiem atzītie dokumenti. Gadījumā, ja tas tā nav, lūdzam mums rakstiski pieprasīt trūkstošos dokumentus”.

9.        Līguma pēdējā punktā bija noteikts, ka “izpildītājs apliecina, ka ir iepazinies ar šā pasūtījuma nosacījumiem, pielikumā pievienotajiem spēkā esošajiem vispārīgajiem [iegādes] noteikumiem un iespējamo pamatnolīgumu vai līgumu nosacījumiem un piekrīt tiem”.

10.      Atbilstoši “Vispārīgo iegādes noteikumu” 23.1. klauzulai ar nosaukumu “Piemērojamais likums un strīdu izšķiršana” “šim pasūtījumam un tā interpretācijai ir piemērojamas Francijas tiesības. ANO 1980. gada 11. aprīļa Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma [un] pārdevuma līgumiem tam nav piemērojama. Parīzes tiesu piekritībā ir galīgi un ekskluzīvi izskatīt – tostarp saīsinātā tiesvedībā, izdodot priekšrakstu vai veicot pagaidu noregulējuma pasākumus, – jebkuru strīdu, kuru pusēm neizdodas izšķirt miermīlīgi un kas attiecas uz vai ir saistīts ar šā pasūtījuma spēkā esamību, interpretēšanu, izpildi vai izbeigšanu”.

11.      Pušu starpā radās tiesisks strīds jautājumā par šo līgumu izpildi, un Höszig cēla prasību Pécsi Törvényszék (Pēčas tiesa) kā tiesā, kurai strīds ir piekritīgs izpildes vietas dēļ.

12.      Iesniedzējtiesa norāda, ka prasītāja atsaucas uz Regulas Nr. 593/2008 10. panta 2. punktu saistībā ar “piekrišanu un spēkā esamību pēc būtības” un apgalvo, ka acīmredzami nebūtu pamata tās rīcības sekas noteikt saskaņā ar Francijas tiesībām, jo šī līguma priekšmets ir prasītājas ražotā produkcija un līguma izpildes vieta, gluži tāpat kā šīs produkcijas ražošanas vieta, atrodas prasītājas Ungārijā esošajā uzņēmumā, un tādējādi viss ražošanas process līdz pat piegādei pasūtītājam ir noticis Ungārijā.

13.      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, prasītāja apgalvo, ka, ievērojot atsauci, ka interpretācija ir veicama atbilstīgi Ungārijas tiesībām, jautājums par to, kādās attiecībās “vispārīgie iegādes noteikumi” ir ar līgumiem, ir jāizvērtē saskaņā ar šīm tiesībām.

14.      Prasītāja apgalvo, ka – saskaņā ar to, kas Ungārijas Civilkodeksa 205/A un 205/B punktā noteikts jautājumā par vispārīgo iegādes līguma noteikumu iekļaušanu līgumos, – atbildētājas tiesību priekšteces “vispārīgie iegādes noteikumi” nevar būt uzskatāmi par pušu starpā noslēgto līgumu sastāvdaļu.

15.      Tāpēc, prasītājas ieskatā, atbildētājas tiesību priekšteces “vispārīgajos iegādes noteikumos” iekļautajai klauzulai par piemērojamajām tiesībām nav nozīmes, bet gan šajā ziņā ir jāpiemēro Regulas Nr. 593/2008 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts, kurā ir paredzēts, ka pakalpojumu sniegšanas līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā atrodas pakalpojumu sniedzēja – proti, prasītājas – pastāvīgā mītnesvieta.

16.      Jautājumā par piekritību Ungārijas tiesai prasītāja uzskata, ka – tā kā iepriekš izklāstīto apsvērumu dēļ atbildētājas tiesību priekšteces “vispārīgie iegādes noteikumi” nav uzskatāmi par līgumu daļu – šī piekritība ir jānosaka saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kurā ir noteikts, ka lietu izskata attiecīgo saistību izpildes vietas tiesā, proti, Pécsi Törvényszék (Pēčas tiesa).

17.      Pakārtoti, t.i., gadījumā, ja tiesa atzītu, ka atbildētājas tiesību priekšteces “vispārīgie iegādes noteikumi” tomēr ir līgumu sastāvdaļa, prasītāja arī apgalvo, ka šajos vispārīgajos līguma noteikumos esošā piekritības atzīšanas klauzula neatbilst arī Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punkta prasībām, jo šajā klauzulā ir teikts “Parīzes tiesas”. Taču, pirmkārt, Parīze ir nevis dalībvalsts, bet gan pilsēta un, otrkārt, ar norādi “Parīzes tiesas” tiek norādīts nevis uz kādu konkrētu tiesu, bet gan uz šīs pilsētas administratīvajās robežās esošo tiesu kopumu.

18.      Iesniedzējtiesa arī izskaidro, ka atbildētāja, atsaucoties uz atbildētājas tiesību priekšteces “vispārīgo iegādes noteikumu” 23. klauzulu attiecībā uz “precēm un pakalpojumiem”, kurā ir reglamentēti jautājumi par piemērojamajām tiesībām un strīdu izšķiršanu, apgalvo, ka minētajai tiesai nav piekritības.

19.      Atbildētāja uzskata, ka “vispārīgie iegādes noteikumi” ir līgumu sastāvdaļa un tāpēc, saskaņā ar šo noteikumu 23. klauzulā teikto, no šiem līgumiem izrietošos strīdus izskatīt nav Ungārijas tiesas kompetencē. Līdz ar to tā apgalvo, ka prasītāja nav cēlusi prasību tiesā, kurai būtu piekritība to izskatīt.

20.      Pēc atbildētājas domām, tas, vai jautājumā par piekrišanas došanu ir pamats piemērot Francijas tiesības, ir noskaidrojams ar Regulas Nr. 593/2008 10. panta 2. punkta palīdzību.

21.      Atbildētāja uzskata, ka saskaņā ar Regulas Nr. 593/2008 3. panta 1. punktu un 10. panta 1. punktu, ņemot vērā apstākļu kopumu, tas, ka, lai noteiktu prasītājas rīcības sekas, par piemērojamām ir izvēlētas Francijas tiesības, ir pilnīgi saprātīgi, jo atbildētājas tiesību priekštece bija Francijā saistībā ar vērienīgām investīcijām Francijas enerģijas ražotnēs rīkotas publiskā iepirkuma procedūras gaitā izraudzītā pretendenta apakšuzņēmējs, atbildētājai tiek piemērotas Francijas tiesības un saistībā ar darbiem, kas izriet no minētās publiskā iepirkuma procedūras, atbildētāja ar prasītāju ir iestājušās daudzpusīgās līgumiskās tiesiskās attiecībās, ko veido vairāki līgumiski instrumenti, metālkonstrukciju ražošanai. Līdz ar to, ievērojot iepriekš minēto, tādu tiesību, kas tiek piemērotas vienai no pusēm, proti, pircējam, izraudzīšanās, pēc atbildētājas domām, ir pavisam saprātīga un atbilstīga komercpraksei, it īpaši tad, ja pirkuma līguma priekšmetu ir domāts lietot šā pircēja valstī esošā ļoti reglamentētā tirgū; tādējādi, lai izvērtētu prasītājas rīcību, ir pamats piemērot Francijas tiesības.

22.      Atbildētāja uzskata, ka “vispārīgo iegādes noteikumu” 23. klauzulā ietvertā klauzula par piekritību pilnībā atbilst Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punktā noteiktajam, jo Parīzes pilsētas tiesas ir dalībvalsts (Francija) tiesas. Tas vien, ka Parīzes tiesas nav tas pats, kas visu Francijas tiesu kopums, vēl nepadara minēto piekritības atzīšanas klauzulu par spēkā neesošu. Atbildētāja uzskata, ka prasītājas atbalstītajā šaurajā interpretācijā netiek ņemts vērā Regulas Nr. 44/2001 preambulas 14. apsvērums, kurā teikts, ka ir jāievēro līgumslēdzēju pušu autonomija.

23.      Saistībā ar šo lietu ar 2015. gada 4. maija rīkojumu, kas Tiesā saņemts 2015. gada 15. maijā, Pécsi Törvényszék (Pēčas tiesa) uzdeva šādus prejudiciālus jautājumus:

I      Saistībā ar [..] Regulu [Nr. 593/2008] [..]:

1.      Vai Regulas Nr. 593/2008 10. panta 2. punktā rodamo formulējumu “no apstākļu kopuma izriet” dalībvalsts tiesa drīkst interpretēt tādējādi, ka to “vērā ņemamo apstākļu kopuma” – pēc kura nosakāms, vai saskaņā ar attiecīgās līgumslēdzējas puses pastāvīgās mītnesvietas tiesību aktiem ir saprātīgi konstatēt, ka piekrišana nolīgtajam nav dota, – vērtējumam ir jāattiecas uz līguma noslēgšanas, priekšmeta un izpildes apstākļiem?

1.1.      Vai no iepriekšējā 1. punktā aprakstītās situācijas izrietošās sekas 10. panta 2. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja, kādai no pusēm atsaucoties [uz savas pastāvīgās mītnesvietas tiesību aktiem], no vērā ņemamo apstākļu kopuma ir redzams, ka saskaņā ar šā panta 1. punktu izdarītā piekrišana piemērojamajiem tiesību aktiem nav bijusi šīs puses rīcības saprātīgas sekas, jautājums par to, vai pastāv šāda līguma klauzula un vai tā ir spēkā esoša, tiesai ir jāizvērtē saskaņā ar tās puses pastāvīgās mītnesvietas tiesību aktiem, kura uz to šādi ir atsaukusies?

2.      Vai šīs dalībvalsts tiesa drīkst interpretēt Regulas Nr. 593/2008 10. panta 2. punktu tādējādi, ka tiesa drīkst brīvi pēc saviem ieskatiem – ņemot vērā lietas apstākļu kopumu – novērtēt, vai saskaņā ar 10. panta 1. punktu izdarītā piekrišana tam, kādi tiesību akti ir piemērojami, ievērojot vērā ņemamo apstākļu kopumu, nav šīs līgumslēdzējas puses rīcības saprātīgas sekas?

3.      Vai gadījumā, ja saskaņā ar Regulas Nr. 593/2008 10. panta 2. punktu kāda no līgumslēdzējām pusēm atsaucas uz savas pastāvīgās mītnesvietas tiesību aktiem, lai pierādītu, ka tā nolīgtajam nav devusi savu piekrišanu, dalībvalsts tiesai ir jāņem vērā šīs līgumslēdzējas puses pastāvīgās mītnesvietas tiesību akti, lai noskaidrotu, vai saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem, ievērojot minēto “apstākļu kopumu”, šīs līgumslēdzējas puses piekrišana līgumā norādīto tiesību aktu piemērojamībai nav bijusi saprātīga rīcība?

3.1.      Vai šajā gadījumā Savienības tiesībām ir pretrunā, ka dalībvalsts tiesa to interpretē tādējādi, ka to “apstākļu kopuma”, pēc kura nosakāms, vai ir pamatoti, ka piekrišana nolīgtajam nav dota, vērtējums attiecas uz līguma noslēgšanas, priekšmeta un izpildes apstākļiem?

II      Saistībā ar Padomes [..] Regulu [Nr. 44/2001]:

1.      Vai Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punktā noteiktajam ir pretrunā, ka dalībvalsts tiesa to interpretē tādējādi, ka jānorāda konkrēta tiesa, vai tomēr – ņemot vērā minētās regulas preambulas 14. apsvērumā teikto – ir pietiekami, ka no formulējuma ir nešaubīgi secināma līgumslēdzēju pušu griba jeb nodoms?

1.1.      Vai ar Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punktā noteikto ir saderīgi, ka dalībvalsts tiesa to interpretē tādējādi, ka piekritības atzīšanas klauzula, kas iekļauta kādas no līgumslēdzējām pusēm vispārīgajos iegādes noteikumos un kurā tās ir noteikušas, ka strīdi, kurus pusēm neizdodas izšķirt miermīlīgi un kuri attiecas uz vai ir saistīti ar pasūtījuma spēkā esamību, interpretēšanu, izpildi vai izbeigšanu, galīgi izskatīt ir tikai un vienīgi kādas dalībvalsts konkrētā pilsētā esošu tiesu – konkrēti, Parīzes tiesu – piekritībā, ir pietiekami konkrēta, jo no tās formulējuma – ņemot vērā minētās regulas preambulas 14. apsvērumā teikto – ir nešaubīgi secināma līgumslēdzēju pušu griba jeb nodoms jautājumā par norādīto dalībvalsti?

24.      Rakstveida apsvērumus iesniedza Alstom, Ungārijas valdība un Eiropas Komisija. Pēdējās divas sniedza arī mutvārdu apsvērumus 2016. gada 21. janvāra tiesas sēdē.

 Analīze

 Ievada piezīmes

25.      Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tās kompetencē ir izskatīt tajā iesniegto strīdu. Tādēļ tā uzdod Tiesai divus prejudiciālus jautājumus. Pirmais jautājums ir par Regulas Nr. 593/2008 10. panta interpretāciju, savukārt ar otro jautājumu tiek lūgta palīdzība saistībā ar Regulas Nr. 44/2001 23. panta interpretāciju.

26.      Ar Regulas Nr. 593/2008 1. panta 2. punkta e) apakšpunkta noteikumiem no tās piemērošanas jomas ir izslēgtas “vienošanās par tiesas izvēli”. Tādēļ, nosakot piekritību, šai regulai nevar būt nozīme.

27.      Būtībā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punktu netiek pieļauta piekritības atzīšanas klauzula, kas iekļauta kādas līgumslēdzējas puses vispārīgajos līguma noteikumos un saskaņā ar kuru galīgā un ekskluzīvā strīdu izšķiršana starp tām ir kādas dalībvalsts konkrētā pilsētā esošu tiesu, šajā gadījumā – Parīzes tiesu, piekritībā. Tieši uz šo jautājumu, manuprāt, Tiesai būtu jāatbild.

28.      Šajos secinājumos es bieži atsaukšos uz Tiesas judikatūru par 1968. gada 27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (5) (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”), jo, ciktāl ar Regulu Nr. 44/2001 ir aizstāta Briseles konvencija, Tiesas sniegtā šīs konvencijas noteikumu interpretācija ir piemērojama arī minētās regulas noteikumiem tad, kad šo tiesību aktu noteikumi var tikt kvalificēti kā līdzvērtīgi (6). It īpaši Tiesa jau ir skaidri noteikusi, ka tas tā ir attiecībā uz Briseles konvencijas 17. panta pirmo daļu un Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punktu, kas ir formulēti gandrīz identiski (7).

29.      Vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, ir ārkārtīgi svarīgas starptautiskajā tiesvedībā (8). 23. panta, kas pamatoti tiek uzskatīts par vienu no Regulas Nr. 44/2001 svarīgākajiem noteikumiem (9), mērķis ir īstenot Regulas Nr. 44/2001 sistēmā paredzēto līgumslēdzēju pušu autonomiju (10). Tā mērķis ir garantēt tiesisko noteiktību, ļaujot ticami paredzēt, kurai tiesai būs piekritība (11). Vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, sekas ir tādas, ka tiek izslēgta jurisdikcija, kas noteikta saskaņā ar, it īpaši, Regulas Nr. 44/2001 2. un 5. pantu (12). Līdz ar to var droši pieņemt, ka Regulas Nr. 44/2001 23. pantam “ir prioritāte” (13) attiecībā uz pārējiem Regulas noteikumiem par jurisdikciju.

30.      Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punkts attiecas tikai uz vienošanos par jurisdikciju, nevis uz līguma materiālajiem noteikumiem. Tādējādi Tiesa lietā Benincasa noteica, ka “piekritības atzīšanas klauzulu, kurai ir procesuāls mērķis, reglamentē Konvencijas tiesību normas, kuru mērķis ir noteikt vienotus noteikumus par starptautisko jurisdikciju. Savukārt galvenā līguma materiālie noteikumi, kuros šī klauzula ir iestrādāta, kā arī jebkurš strīds par šī līguma spēkā esamību, tiek regulēts ar lex causae, kas noteikts ar tās līgumslēdzējas valsts starptautiskajām privāttiesībām, kuras tiesa ir piekritīga izskatīt strīdu” (14). Tādējādi vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, pastāv neatkarīgi no starp pusēm noslēgtā līguma (15).

31.      Turklāt kopš sprieduma Powell Duffryn Tiesa ir noteikusi, ka Regulas Nr. 44/2001 23. pantā paredzētais jēdziens “vienošanās, kas piešķir jurisdikciju,” ir jāinterpretē nevis kā vienkārša atsauce uz vienas vai otras attiecīgās valsts tiesībām, bet gan kā patstāvīgs jēdziens (16).

32.      No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka 23. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, noteiktā tiesas izvēle var tikt novērtēta tikai to apsvērumu gaismā, kas saistīti ar šajā pantā noteiktajām prasībām. Apsvērumi, kas ir saistīti ar saiknēm starp izraudzīto tiesu un konkrētajām attiecībām, par klauzulas spēkā esamību vai par materiālajiem noteikumiem par atbildību, kas ir piemērojami izvēlētajā tiesā, nav saistīti ar šīm prasībām (17).

33.      Tiesa ir atzinusi, ka, piekritības atzīšanas klauzulas spēkā esamību padarot atkarīgu no pušu “vienošanās” esamības, šī tiesību norma tiesai, kas izskata strīdu, uzliek pienākumu pārbaudīt, pirmkārt, vai par klauzulu, ar ko tai ir piešķirta jurisdikcija, puses faktiski ir panākušas vienošanos, kam jābūt izteiktai skaidri un precīzi, un ka 23. pantā noteiktās formas prasību mērķis ir nodrošināt, lai šī vienošanās faktiski būtu konstatējama (18).

34.      Citiem vārdiem sakot, Tiesa uzskata, ka vienošanās pastāvēšana var tikt secināta no apstākļa, ka ir ievērotas Regulas Nr. 44/2001 23. pantā 1. punktā noteiktās formālās prasības.

35.      Protams, vienošanos pēc tās būtības, it īpaši jautājumā par konsensu, veido arī subjektīvi elementi, ne tikai tīri formālas prasības, un līdz ar to rodas jautājums par to, kādā mērā šie subjektīvie elementi tiek regulēti ar Regulas Nr. 44/2001 23. pantā 1. punktu un vai vispār, vai arī drīzāk – kādā mērā, šis noteikums pieļauj atsaukšanos uz valsts tiesībām, ja runa ir par tādām visām pārējām vienošanās prasībām kā tiesībspēja, maldība (19) un tā tālāk (20). Līdz ar to robežlīnija starp precīziem elementiem, kuri ietilpst un kuri neietilpst Regulas Nr. 44/2001 23. pantā 1. punkta tvērumā, joprojām nav pilnībā skaidra (21).

36.      Tajā pašā laikā es ierosinu Tiesai, ka šī lieta var tikt izskatīta, pamatojoties uz pastāvošo judikatūru, un, manuprāt, tā nav piemērota vispārīgai diskusijai par šo robežlīniju.

37.      Acīmredzami iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai klauzula, kas piešķir jurisdikciju, faktiski ir bijusi pušu vienošanās priekšmets. Ņemot vērā šo secinājumu 28.–33. punktā minētos apsvērumus un manā rīcībā esošo informāciju, uzskatu, ka tas tā ir.

 Konsenss

38.      Lai noteiktu, vai pušu panāktā vienošanās ir izteikta skaidri un precīzi, kā tas paredzēts iepriekš minētajā Tiesas judikatūrā, ir jāpārbauda, vai ir ievērotas 23. panta 1. punktā paredzētās formālās prasības.

39.      Rūpīgāk būtu jāizvērtē divi aspekti, proti, vai ir ievērota 23. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētā prasība par rakstveida formu un, ja tās tā ir, vai formulējums “Parīzes tiesas” ir pietiekami precīzs.

40.      Uzskatu, ka uz abiem šiem jautājumiem būtu jāatbild apstiprinoši.

41.      Tiesa ir noteikusi, ka, “ja klauzula, kas piešķir jurisdikciju, ir ietverta vienas no līgumslēdzējas puses pārdošanas vispārīgajos noteikumos līguma pēdējā lapā, Konvencijas 17. panta pirmajā daļā minētā prasība [par to, ka vienošanās ir jānoslēdz rakstiski,] ir izpildīta tikai tad, ja abu pušu parakstītais līgums ietver skaidru atsauci (22) uz šiem vispārīgajiem noteikumiem” (23).

42.      Alstom tiesību priekšteces līguma vispārīgajos noteikumos iekļautajā 23. klauzulā, uz kuru līgumā ir tieša atsauce, ir skaidri un nepārprotami noteikts, ka piekritība ir Parīzes tiesām.

43.      Par to, vai formulējums “Parīzes tiesas” ir pietiekami precīzs, uzskatu, ka tas tāds ir. Tiesa ir noteikusi, ka Briseles konvencijas 17. pants nevar tikt interpretēts tādējādi, ka piekritības atzīšanas klauzula ir jāformulē tā, ka kompetentā tiesa tiek noteikta, pamatojoties vien uz tās formulējumu. Ir pietiekami, ja klauzulā ir noteikti objektīvie faktori, pamatojoties uz kuriem puses ir vienojušās par tiesas vai tiesu izvēli, kurās izskatāmi strīdi, kas radušies vai varētu rasties to starpā. Šie faktori, kuri ir jāizsaka pietiekami precīzi, lai tiesa, kurā ir ierosināta lieta, varētu pārliecināties par savu piekritību, var vajadzības gadījumā tikt noteikti atbilstoši katras lietas īpašajiem apstākļiem (24). Turklāt par apsvērumu, ka Parīzes robežās ir vairākas tiesas, kuras būtu kompetentas izskatīt tādus jautājumus kā šajā lietā, Tiesa lietā Meeth (25) ir noteikusi, ka Briseles konvencijas 17. pants nevar tikt interpretēts kā vēlēšanās izslēgt pušu tiesības vienoties par divām vai vairākām tiesām, lai izšķirtu strīdus, kas varētu rasties (26).

44.      Paliek jautājums par to, saskaņā ar kurām tiesību normām ir jānosaka, kura no Parīzes tiesām ir kompetenta. Šajā ziņā es atsaukšos uz ģenerāladvokātu F. Kapotorti [F. Capotorti] lietā Meeth, kurā attiecībā uz klauzulu par valsts tiesas noteikšanu viņš norādīja, ka, “manuprāt, ir skaidrs, ka šādi formulēta klauzula netieši atsaucas uz teritoriālās jurisdikcijas noteikumu sistēmu par [prasības] vērtību un priekšmetu, kuri ir spēkā attiecīgajā valstī, lai precīzi noteiktu tiesu, kurā ir jāiesniedz prasība” (27). Šķiet, spriedumā minētajā lietā (28) Tiesa šo jautājumu uzskatīja par pilnīgi pašsaprotamu un sīkāk to neprecizēja. Manuprāt, tāda pati argumentācija ir piemērojama šajā lietā. Tās ir Francijas procesuālās tiesības, ar kurām tiek konkrēti regulēts jautājums par to, kurai Parīzes tiesai ir kompetence (29).

 Regula (ES) Nr. 1215/2012 un Hāgas 2005. gada konvencija

45.      Kā zināms, Regula Nr. 44/2001 ir aizstāta ar Regulu (ES) Nr. 1215/2012 (30). Pēdējā regula, ievērojot tās 66. pantā (31) paredzētos pārejas noteikumus, nav piemērojama pamatlietā. Tomēr, ņemot vērā, ka viens no pārstrādātās versijas galvenajiem mērķiem bija uzlabot vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, efektivitāti, lai arī attiecībā tikai uz lis pendens (32) noteikumu, es piedāvāju īsumā apskatīt jaunā teksta redakciju.

46.      Šobrīd Regulas Nr. 1215/2012 25. pantā ir paredzēts, ka, “ja puses neatkarīgi no to domicila ir vienojušās par to, ka kādas dalībvalsts tiesai vai tiesām ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir minētajai tiesai vai tiesām, ja vien šī vienošanās saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem nav spēkā neesoša attiecībā uz tās spēkā esamību pēc būtības” (33).

47.      Varētu apgalvot, ka ar jauno formulējumu tiek aptverti visi materiāltiesiskie jautājumi, tostarp prasības attiecībā uz vienošanos, un tādējādi ar jauno formulējumu tiek mēģināts atspēkot Tiesas judikatūru par piekrišanas fakta esamības autonomu noteikšanu (34). Tomēr es būtu piesardzīgs, apgalvojot, ka tas tā ir. Šķiet, ka formulējums “ja vien” norāda tieši uz vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, spēkā esamības prezumpciju (35). Turklāt pārstrādātās versijas rašanās procesā nekas neliecina, ka tās mērķis būtu bijis grozīt vai ietekmēt Tiesas judikatūru šajā ziņā (36). Ticamāk, ka šobrīd izvēlētais formulējums atspoguļo ģenerāladvokāta G. Slinna [G. Slynn] lietā Elefanten Schun izmantoto pieeju, uzskatot, ka, lai noteiktu vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, pastāvēšanu – jautājumos, kurus neregulē Savienības tiesības (37) –, būtu jāatsaucas uz tās dalībvalsts tiesībām, kuras tiesas ir izvēlētas (38). Savukārt saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 23. pantu vairāk būtu jāuzskata, ka šis jautājums jāvērtē atbilstoši tās dalībvalsts tiesībām, kuras tiesās prasība ir celta.

48.      Katrā ziņā šajā lietā nekas neliecina, ka pastāvētu kādas šaubas par vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, materiālo spēkā esamību. Līdz ar to vispār nav jāatsaucas uz materiālo tiesību normām.

49.      Manuprāt, galvenais iemesls, kāpēc iepriekš minētais formulējums tika iekļauts tagadējā Regulas Nr. 1215/2012 25. panta 1. punktā, ir šī panta noteikumu pielīdzināšana 5. pantam Hāgas Konvencijā par tiesas izvēles līgumiem (39), kura stājās spēkā 2015. gada 1. oktobrī (40). Šīs tiesību normas 1. punktā ir noteikts, ka “konvencijas līgumslēdzējas valsts tiesai vai tiesām, kas norādītas ekskluzīvā tiesas izvēles līgumā, ir jurisdikcija lemt par strīdu, uz kuru šis līgums attiecas, ja vien līgums saskaņā ar minētās valsts tiesību aktiem nav atzīstams par spēkā neesošu (41).

50.      Savienība ir gan Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences dalībniece (42), gan Hāgas Konvencijas par tiesas izvēles līgumiem līgumslēdzēja puse (43). Ņemot vērā, ka joma, ko skar konvencija, ietilpst jomā, attiecībā uz kuru ar Regulām Nr. 44/2001 un Nr. 1215/2012 Savienība īstenoja tās kompetenci, pastāv interese pēc iespējas tuvāk pielīdzināt konvenciju un Savienības ar šīm regulām izveidoto sistēmu.

51.      Raugoties vispārīgāk, atbilstoši Hāgas 2005. gada konvencijas 3. panta b) punktam tiesas izvēles līgums, kurā izvēlētas vienas Konvencijas līgumslēdzējas valsts tiesas vai viena vai vairākas īpašas Konvencijas līgumslēdzējas valsts tiesas, ir uzskatāms par ekskluzīvu, ja vien puses skaidri nav norādījušas uz pretējo. Turklāt, kā pareizi norāda Komisija, paskaidrojošajā ziņojumā par konvenciju (44) konkrētāk ir apskatīts jautājums par vienošanos par kādas valsts tiesām vispārīgi vai par vienu vai vairākām konkrētām tiesām šajā valstī (45).

 Secinājumi

52.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai sniegt šādu atbildi uz Pécsi Törvényszék (Pēčas tiesa) uzdoto otro prejudiciālo jautājumu:

Klauzula, uz kuru ir norāde starp līgumslēdzējām pusēm noslēgtā līgumā, kura iekļauta kādas no šīm pusēm vispārīgajos līguma noteikumos un saskaņā ar kuru strīdu, kurus pusēm neizdodas izšķirt miermīlīgi, galīgā izskatīšana ir tikai un vienīgi kādas dalībvalsts konkrētā pilsētā esošu tiesu piekritībā, ir jāinterpretē kā “vienošanās, kas piešķir jurisdikciju”, Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 23. panta 1. punkta izpratnē.


1 – Oriģinālvaloda – angļu.


2 –      Padomes 2000. gada 22. decembra Regula par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.; labojums latviešu valodā – OV L 81, 29.3.2011., 18. lpp.).


3 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regula par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV L 177, 6. lpp.).


4 – Turpmāk tekstā – “Alstom tiesību priekštece”.


5 –      OV 1972, L 299, 32. lpp. Konvencija ar grozījumiem, kas izdarīti ar secīgām konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos tai.


6 –      Spriedums TNT Express Nederland (C‑533/08, EU:C:2010:243, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).


7 – Skat. spriedumu Refcomp (C‑543/10, EU:C:2013:62, 19. punkts).


8 – Skat. Hess, B., Europäisches Zivilprozessrecht. C. F. Müller, Heidelberga, 2010, 310. lpp., 128. punkts.


9 – Skat. Magnus, U. No Magnus, U., un Mankowski, P., Brussels I Regulation, 2. izd., Sellier, Minhene, 2012, 23. pants, 1. punkts.


10 – Skat. arī Regulas Nr. 44/2001 preambulas 14. apsvērumu, kurā ir paredzēts, ka, “izņemot šajā regulā noteikto izņēmuma jurisdikcijas pamatojumu gadījumus, būtu jāievēro līgumslēdzēju pušu autonomija”.


11 – Skat. spriedumu Benincasa (C‑269/95, EU:C:1997:337, 28. punkts).


12 – Skat., piemēram, spriedumu Galeries Segoura (25/76, EU:C:1976:178, 6. punkts).


13 – Terminoloģija, ko izmantojis Magnus, U., darbā Magnus, U., un Mankowski, P., Brussels I Regulation, 2. izd., Sellier, Minhene, 2012, 23. pants, 15. punkts.


14 – Skat. spriedumu Benincasa (C‑269/95, EU:C:1997:337, 25. punkts).


15 – Skat. Kropholler, J. No Hein, J., Europäisches Zivilprozessrecht. Recht und Wirtschaft, 9. izd., Frankfurte (pie Mainas), 2011, 23. pants EuGVO, 17. punkts.


16 – Skat. spriedumus Powell Duffryn (C‑214/89, EU:C:1992:115, 13. un 14. punkts) un Refcomp (C‑543/10, EU:C:2013:62, 21. punkts).


17 – Skat. spriedumu Castelletti (C‑159/97, EU:C:1999:142, 52. punkts).


18 – Skat. spriedumus MSG (C‑106/95, EU:C:1997:70, 15. punkts un tajā minētā judikatūra) un El Majdoub (C‑322/14, EU:C:2015:334, 29. punkts).


19 – Saskaņā ar franču valodas juridisko terminoloģiju vice du consentement.


20 – Jautājums par to, kuras valsts tiesības regulē šādus jautājumus, tiek diskutēts tiesību doktrīnā, skat. Kropholler, J. No Hein, J., Europäisches Zivilprozessrecht, Recht und Wirtschaft, Frankfurte (pie Mainas), 9. izd., 23. pants EuGVO, 28. punkts.


21 – Skat. tostarp Gebauer, M., “Das Prorogationsstatut im Europäischen Zivilprozessrecht”. No: Kronke, H., Thorn, K., Grenzen überwinden – Prinzipien bewahren, Festschrift für Bernd von Hoffmann zum 70. Geburtstag, Verlag Ernst und Werner Gieseking, Bīlefelde, 2001, 577.–588. lpp., īpaši 577. lpp.


22 – Mans izcēlums.


23 – Skat. spriedumu Estasis Saloti di Colzani (24/76, EU:C:1976:177, 10. punkts). Skat. arī Torbus, A., Umowa Jurysdykcyjna w Systemie Międzynarodowego Postępowania Cywilnego. Toruń, 2012, 262. lpp.


24 – Skat. spriedumu Coreck (C‑387/98, EU:C:2000:606, 15. punkts).


25 – Spriedums Meeth (23/78, EU:C:1978:198).


26 – Skat. spriedumu Meeth (23/78, EU:C:1978:198, 5. punkts).


27 – Skat. ģenerāladvokāta F. Kapotorti secinājumus lietā Meeth (23/78, EU:C:1978:183, 2. punkts).


28 – Spriedums Meeth (23/78, EU:C:1978:198).


29 – Skat. arī tālāk 51. punktu.


30 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regula par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 351, 1. lpp.).


31 – Saskaņā ar šīs tiesību normas pirmo daļu Regula Nr. 1215/2012 ir piemērojama tikai tiesvedībās, kuras uzsāktas 2015. gada 10. janvārī vai pēc tam.


32 – Skat. Regulas Nr. 1215/2012 preambulas 22. apsvērumu un paskaidrojuma rakstu Komisijas priekšlikumam (COM(2010) 748, galīgā redakcija), Brisele, 14.12.2000., 3. un 4. lpp., pieejams: http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2010:0748:FIN:LV:PDF.


33 – Mans izcēlums.


34 – Šādu iespēju ir minējis Magnus, U. No: Magnus, U., un Mankowski, P., Brussels I bis Regulation, Otto Schmidt, Ķelne, 2016, 23. pants, 79.a punkts, lai gan pats autors šim viedoklim faktiski nepiekrīt.


35 – Skat. arī Lenaerts, K., Stapper, Th. Die Entwicklung der Brüssel I‑Verordnung im Dialog des Europäischen Gerichtshofs mit dem Gesetzgeber. No: 78 Rabels Zeitschrift für ausländisches und internationales Privatrecht (RabelsZ), 2014, 252.–293. lpp., īpaši 282. lpp. un Magnus, U.. No: Magnus, U., un Mankowski, P., Brussels I bis Regulation. Otto Schmidt, Ķelne, 2016, 25. pants, 79.a punkts.


36 – Skat. Magnus, U., No: Magnus, U., un Mankowski, P., Brussels I bis Regulation. Otto Schmidt, Ķelne, 2016, 25. pants, 79.a punkts.


37 – Skat. iepriekš 35. punktu.


38 – Ģenerāladvokāta G. Slinna secinājumi lietā Elefanten Schuh (150/80, EU:C:1981:112, 1698. lpp.). Skat. arī Mankowski, P. No: Rauscher, T. (izd.). Brüssel Ia‑VO, 4. izd., Otto Schmidt, Ķelne, 2016, 25. pants, 26. punkts.


39 – 2005. gada 30. jūnija Konvencija par tiesas izvēles līgumiem, pieejama: https://www.hcch.net/en/instruments/conventions/full-text/?cid= 98.


40 – Proti, pēc lietas apstākļu iestāšanās brīža vai datuma, kurā pieņemts iesniedzējtiesas nolēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu.


41 – Mans izcēlums.


42 – Skat. Padomes 2006. gada 5. oktobra Lēmumu 2006/719/EK par Kopienas pievienošanos Hāgas Starptautisko privāttiesību konferencei (OV L 297, 1. lpp.).


43 – Savienība ir parakstījusi un ratificējusi konvenciju. Ņemot vērā, ka Savienība īsteno kompetenci visos jautājumos, kas tiek regulēti ar šo konvenciju, ES dalībvalstīm (izņemot Dāniju, skat. protokola par Dānijas nostāju 1. un 2. pantu) šī konvencija automātiski ir saistoša atbilstoši Savienības īstenotajai ratifikācijai. Šobrīd šī konvencija ir saistoša 29 subjektiem: Eiropas Savienībai, 27 tās dalībvalstīm (visām, izņemot Dāniju) un Meksikai, skat. https://www.hcch.net/en/instruments/conventions/status-table/?cid= 98.


44 – Trevor Hartley un Masato Dogauchi Paskaidrojošais ziņojums par Hāgas 2005. gada konvenciju par tiesas izvēles līgumiem (turpmāk tekstā – “paskaidrojošais ziņojums”), pieejams: https://assets.hcch.net/upload/expl37final.pdf.


45 – Skat. paskaidrojošā ziņojuma 103. punktu: “Līdz ar to vienošanās par “Francijas tiesu” noteikšanu ir uzskatāma par ekskluzīvu Konvencijas izpratnē, lai arī ar to nav konkretizēts, kura tieši tiesa Francijā izskatīs lietu, un nepārprotami nav izslēgta citu valstu tiesu jurisdikcija. Šādā gadījumā saskaņā ar Francijas tiesībām būs jānosaka, kurā tiesā vai tiesās var tikt celta prasība. Ievērojot šo noteikumu, prasītājs var izvēlēties jebkuru tiesu Francijā”.