Lieta T‑359/19
Daimler AG
pret
Eiropas Komisiju
Vispārējās tiesas (otrā palāta paplašinātā sastāvā) 2021. gada 15. septembra spriedums
Vide – Regula (EK) Nr. 443/2009 – Īstenošanas regula (ES) Nr. 725/2011 – Īstenošanas lēmums (ES) 2015/158 – Īstenošanas lēmums (ES) 2019/583 – Oglekļa dioksīda emisijas – Testēšanas metodika – Vieglie automobiļi
1. Vide – Gaisa piesārņojums – Regula Nr. 443/2009 – Emisiju standarti jauniem vieglajiem automobiļiem – Oglekļa dioksīda emisiju ietaupījumi, izmantojot inovatīvas tehnoloģijas – Minēto tehnoloģiju apstiprināšanas un sertificēšanas procedūra – Komisijas ad hoc pārbaude – Tādas testēšanas metodikas izmantošana, kura atšķiras no apstiprināšanas procedūrā izmantotās – Nepieļaujamība – Vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās drošības principu pārkāpums
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 443/2009; Komisijas Regulas Nr. 725/2011 13. apsvērums, 10. panta 2. punkts un 12. pants; Komisijas Lēmums 2015/158)
(skat. 70.–77. punktu)
2. Vide – Gaisa piesārņojums – Regula Nr. 443/2009 – Emisiju standarti jauniem vieglajiem automobiļiem – Oglekļa dioksīda emisiju ietaupījumi, izmantojot inovatīvas tehnoloģijas – Minēto tehnoloģiju apstiprināšanas un sertificēšanas procedūra – Komisijas ad hoc pārbaude – Atšķirība starp kompetento apstiprinošo valsts iestāžu sertificētajiem ietaupījumiem un Komisijas pārbaudītajiem ietaupījumiem – Komisijas tiesības neņemt vērā sertificētos ietaupījumus kalendārajam gadam pirms pārbaudes veikšanas – Nepieļaujamība
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 443/2009 8. panta 4. un 5. punkts; Komisijas Regulas Nr. 725/2011 12. panta 2. un 3. punkts)
(skat. 87.–93. punktu)
Rezumējums
Piemērojot Regulu Nr. 443/2009 (1), ar kuru paredzēts samazināt oglekļa dioksīda emisijas (CO2) no vieglajiem transportlīdzekļiem, visiem vieglo automobiļu ražotājiem ir jānodrošina, ka to vidējās īpatnējās CO2 emisijas nepārsniedz īpatnējo emisiju mērķi, kurš tiem ir noteikts (2). Paredzot arī ieguldījumu veicināšanu jaunajās tehnoloģijās, regulā tostarp ir noteikts, ka emisiju ietaupījumi, kas panākti, izmantojot inovatīvas tehnoloģijas tiek atrēķināti no to transportlīdzekļu vidējām īpatnējām CO2 emisijām, kuros ir iebūvētas minētās tehnoloģijas (3). Šim nolūkam Komisija ir pieņēmusi īstenošanas regulu (4), kurā ir noteikta minēto inovatīvo tehnoloģiju apstiprināšanas un sertificēšanas procedūra.
Komisija 2015. gadā ar Īstenošanas lēmumu 2015/158 (5) apstiprināja divus augstas efektivitātes maiņstrāvas ģeneratoru modeļus kā ekoinovācijas, kas ļauj samazināt CO2 emisijas no vieglajiem automobiļiem. Lai tos apstiprinātu, dažiem no aplūkotajiem maiņstrāvas ģeneratoriem tika izmantotas atšķirīgas sagatavošanas metodikas, kas apzīmētas ar vispārīgu terminu – pirmstesta sagatavošana.
Vācijas automobiļu ražotājs Daimler AG, kas aprīko noteiktus vieglos automobiļus ar augstas efektivitātes maiņstrāvas ģeneratoriem, lūdza un saņēma no Vācijas kompetentajām iestādēm to CO2 emisiju ietaupījumu sertifikāciju, kas panākti ar attiecīgajiem maiņstrāvas ģeneratoriem.
Tomēr 2017. gadā Komisija, veicot šo sertifikāciju ad hoc pārbaudi, konstatēja, ka šādi sertificēti ietaupījumi, izmantojot testēšanas metodiku ar pirmstesta sagatavošanu, bija daudz nozīmīgāki nekā tie, kurus varēja pierādīt, izmantojot Īstenošanas lēmumā 2015/158 (6) paredzēto metodiku, kurā, pēc tās domām, nav ietverta pirmstesta sagatavošana. Līdz ar to Komisija Īstenošanas lēmumā 2019/583 (7) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) norādīja, ka Daimler AG ekoinovācijām piešķirtie ietaupījumi nav jāņem vērā, aprēķinot tās vidējās īpatnējās CO2 emisijas 2017. gadam (8).
Tādējādi Daimler AG cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to attiecībā uz Daimler AG ir izslēgtas vidējās īpatnējās CO2 emisijas un CO2 emisiju ietaupījumi, kas piešķirti ekoinovācijām. Spriedumā Vispārējās tiesas otrā palāta paplašinātā sastāvā apmierina prasību, uzskatīdama, ka Komisija ad hoc pārbaudē CO2 emisiju ietaupījumu sertifikācijām nav ievērojusi īstenošanas regulu.
Vispārējās tiesas vērtējums
Pirmkārt, Vispārējā tiesa konstatē, ka Komisija ad hoc pārbaudē CO2 emisiju ietaupījumu sertifikācijām, izslēgdama tādu testēšanas metodiku ar pirmstesta sagatavošanu, kāda izmantota aplūkoto maiņstrāvas ģeneratoru apstiprināšanas procedūrā, ir pieļāvusi tiesību kļūdu. Šāda pieeja neatbilst īstenošanas regulas 12. pantam, kurā it īpaši ir paredzēta šīs pārbaudes kārtība.
Izmantojot atšķirīgu testēšanas metodiku nekā tā, kas izmantota aplūkoto maiņstrāvas ģeneratoru apstiprināšanas procedūrā, Komisija faktiski ir padarījusi neiespējamu sertificēto emisiju ietaupījumu un no Īstenošanas lēmuma 2015/158 izrietošo ietaupījumu salīdzināšanu.
Attiecībā uz Komisijas argumentu, ka tās pieeja ir pamatota, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās drošības principus, Vispārējā tiesa atgādina, pirmām kārtām, ka vienlīdzīgas attieksmes princips prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi. Vispārējā tiesa šajā sakarā norāda, ka Komisijas izmantotā testēšanas metodika, kurā nav ņemtas vērā katra maiņstrāvas ģeneratora tehniskās specifikācijas un veids, kādā ir veikta tā pirmstesta sagatavošana, var būt labvēlīga atsevišķiem automašīnu ražotājiem un nelabvēlīga citiem.
Otrām kārtām, Vispārējā tiesa uzskata, ka šī pēdējā minētā metode nav skaidri un precīzi noteikta nevienā tiesību aktā un tā nav ražošanas nozarē ierasta prakse. Tādējādi to nevar uzskatīt par piemērotu līdzekli, lai nodrošinātu tiesiskās drošības principa ievērošanu.
Attiecībā uz Komisijas iebildumiem par pirmstesta sagatavošanas veikšanu, kas ir ražošanas nozarē ierasta prakse, Vispārējā tiesa secina, ka Komisija ir tiesīga izvirzīt iebildumus vai pieprasīt papildu precizējumus par testēšanas metodiku maiņstrāvas ģeneratoru apstiprināšanas procedūras posmā, nevis ad hoc pārbaudes posmā.
Otrkārt, attiecībā uz īstenošanas regulas 12. panta 2. punkta interpretāciju, kurā ir paredzētas Komisijas tiesības noteiktos apstākļos neņemt vērā “sertificētos CO2 emisiju ietaupījumus, aprēķinot [..] ražotāja vidējās īpatnējās emisijas nākamajam kalendārajam gadam”, Vispārējā tiesa paskaidro, ka šīs tiesības attiecas tikai uz kalendāro gadu pēc gada, kurā ir veikta ad hoc pārbaude. Šajā ziņā Vispārējā tiesa norāda, ka frāzi “nākamais kalendārais gads” nevar interpretēt kā tādu, kas patiesībā attiecas uz kalendāro gadu pirms gada, kurā ir veikta ad hoc pārbaude, kā to ierosina Komisija. Šāda interpretācija ir pretrunā šīs tiesību normas skaidrajam un nepārprotamajam formulējumam un rada jautājumus saistībā ar tiesiskās drošības principu, jo apstrīdētais lēmums ar atpakaļejošu spēku būtiski ietekmē Daimler AG, lai gan tam bija jānotiek tikai “nākamajā kalendārajā gadā”.
Visbeidzot, Vispārējā tiesa uzskata, ka attiecīgā īstenošanas regulas tiesību norma ir skaidra un nepārprotama, līdz ar to – pretēji Komisijas izvirzītajiem argumentiem – nav nepieciešama interpretācija atbilstoši pamatregulai, proti, Regulai Nr. 443/2009.